latvijas intelektuālās un politiskās elites izveidošanās

LATVIJAS INTELEKTUĀLĀS UN POLITISKĀS ELITES IZVEIDOŠANĀS: PROBLĒMAS UN PRETRUNASIgaunijā intelektuālās elites saprašanās arvāciešiem bija labāka (ārsti un sabiedriskiedarbinieki R. Fēlmanis, F. R. Kreicvalds, padaļai folkloras vācējs J. Hurts), kamēr jaunlatviešuun Rīgas Latviešu biedrības attiecībasar vācu mācītāju vadīto Latviešu draugubiedrību (Lettisch–Literärisches Verein) unluterāņu mācītājiem A. Bīlenšteinu, R. Šulcuveidojās ne tik gludi, varbūt tādēļ, ka šo letofilunostāja pret latviešiem bija nelabvēlīgākanekā vācu attieksme pret igauņiem. 10 Daudzilatviešu inteliģenti 60.–70. gados orientējāsuz krieviem, uz slavofiliem, citi — kā FrīdrihsVeinbergs — uz caru un uz monarhismu kāprincipu.Šī agrīnā ekonomiskā elite ir interesantavairākos aspektos. Pirmkārt, tādēļ, katurīgo latviešu — uzņēmēju, saimnieku vaimuižu rentnieku — ģimenēs dzima pirmielatviešu intelektuāļi — J. Čakste, Rainis, arīD. H. Grin delis, pat P. Stučka. Otrkārt, tādēļka daudzi jaunbagātnieki kļuva par izglītībasun kultūras mecenātiem, piešķīra trūcīgajiemtautiešiem — studentiem stipendijas,sekmēja Kr. Barona “Latvju Dainu” izdošanu(H. Visendorfs, Rīgas Latviešu biedrība), Latviešuetnogrāfisko izstādi 1896. gadā, cituskultūras pasākumus. Maskavas latviešu pulciņš(īstenībā gan vairāk ģimnāziju skolotājiun ierēdņi Brīvzemnieks, Barons, Valdemārsun daži jaunbagātnieki) sāka piešķirt pirmolatviešu iedibināto zinātnisko prēmiju, konosauca pāragri mirušā Maskavas jurisprudencesstudenta Jāņa Reinberga vārdā un1885.–1889. gadā piešķīra par darbiem Latvijasvēsturē (K. Graudiņam, J. Krodziniekam,V. Olavam, Skruzīšu Mikum); mazliet vēlākmaskaviešu prēmiju piešķīra mirstošajamEd. Veidenbaumam par nozīmīgu populārzinātniskurokrakstu “Sacerējumi iz mehānikas”(šo prēmiju sarūpēja Kr. Barons no saviempersoniskajiem līdzekļiem). 11Izceļami divi momenti. Jaunlatvieši konfliktējaar vācu eliti, tādēļ augstākā līmeņalatviešu intelektuālā, akadēmiskā elite veidojāsārpus Latvijas — sākumā Tērbatā, vēlākPēterburgā un Maskavā, tātad elite radāstrimdā, un šī trimdas elite jau vēlāk, 20. gs.otrajā pusē, atdzima kā negribēta tradīcija.Daudzi (kaut arī ne visi!) bagātākie latvieši atbalstījasavu tautiešu centienus gūt izglītību,arī augstāko, akadēmisko.Latviešu nacionālā elite sāka veidotiescara Krievijā, Aleksandra II liberālo reformugaisotnē, pēc tam Aleksandra III reakcionārārežīma laikā un beidzot pretrunīgajā Nikolaja IIlaikmetā, īpaši pēc 1905. gada revolūcijassagrāves.Par nacionālās elites citadeli kļuva “māmuļa”— 1868. gadā dibinātā Rīgas Latviešubiedrība (RLB) un mazākā mērā arī 1880.gadā dibinātā Jelgavas Latviešu biedrība (koilgāku laiku vadīja J. Čakste). Letonistu nākotnesuzdevums būtu vispusīgi izvērtēt RīgasLatviešu biedrības darbību un devumu(2018. gadā tai aprit 150 gadi) 12 , gan akcentējotpozitīvo, gan nenoklusējot nepatīkamāsnegācijas, kas iezīmējās biedrības darbībā unpašā tās būtībā, īpaši pēc 1890. gada, jo tāsvēsture lielā mērā ir agrīnās nacionālās elitesveidošanās pretrunīgā vēsture, kurai pretstatāsāka veidoties jaunstrāvnieciskā kontrelite.Vērienīgi un kolorīti šos procesus aprakstījisAugusts Deglavs savā monumentālajā hronikālajāromānā “Rīga” (I d. “Patrioti”, variantslaikraksta turpinājumos iznāca 1910.–1911.gadā, grāmatā — 1912; II d. “Labākās famīlijas”1921. gadā, bet III. d. “Pa labi unpa kreisi” palika nepabeigta un publicētafragmentos). Pārlapojot šo lieldarbu, raisāspārsteidzoši daudz tīri mūsdienīgu analoģiju,kā “patrioti” pārauga (vai deģenerējās)par “labākajām famīlijām”, un atmiņa atsauckomponista Emīla Dārziņa drūmās pārdomas,ka tur, kur parādās latviešu pilsonība,var rakstīt saukli “Nost ar garu!”. Atkal divdabīgatendence — latviešu augšupeja turībā,taču arvien izteiktāka sociāla diferenciācijasabiedrībā un antikapitālistisko tendenču pieaugumstautā, plašu nācijas slāņu krasa opozīcijapret saimniecisko, finanšu un vispār pilsoniskoeliti, kas kolorīti iezīmējas A. Deglava7

Letonikas III kongresa materiālIlielromānā, bet tiešu izpausmi rod ganmarksisma ideju pārliekā popularitātē, gan1905. gada revolūcijas pretrunīgajās norisēs.Šo latviešu sabiedrības mentalitāti un hroniskonegatīvo ievirzi (līdz pat mūsdienām!) pretsev garā svešiem uzņēmējiem diezgan pamatoti(kaut arī vienpusīgi) kritizē pazīstamaistautsaimnieks Nikolajs Balabkins esejā “Uzņēmējatēls latviešu literatūrā” (2002) 13 .Tieši šajā laikmetā, pēc Nikolaja II1905. gada 17. oktobra manifesta, varējasākt veidoties latviešu pilsonības politiskāelite. Pasvītrošu, ka kreisi noskaņotā politiskākontrelite, Latviešu Sociāldemokrātija not.s. Jaunās strāvas radās jau mazliet agrāk,1904. gadā, tā bija pirmā un vismasveidīgākālatviešu politiskā partija (1905. gadā —6 000, pat līdz 18 200 biedru revolūcijasuzplūdu laikā). Tā bija galvenais Piektā gadanotikumu virzītājspēks, no kura nāca ganJanis Jansons-Brauns, gan Pauls Kalniņš,Marģers Skujenieks, Fēlikss Cielēns, ganRainis 14 , bet vēl jo lielākā skaitā PadomjuKrievijas pirmo gadu desmitu politiskā, komunistiskā,elite.Ja atskaita dižo nacionālpolitiķi Kr. Valdemāru,no pilsoniskajiem politiķiem vēlbūtu jāmin Frīdrihs Veinbergs, žurnālists,advokāts, ierēdnis Vidzemes un Kurzemesguberņas valdēs, ilggadējs Rīgas Latviešubiedrības idejiskais vadītājs. Viņš aktīvi popularizējadomu, ka nācijā jāveido aristokrātisksslānis, dedzīgi aizstāvēja cara patvaldību,uzlūkojot to par vienīgo spēku, kas spējpasargāt impērijas mazās tautas no nacionāliemspaidiem, bija monarhisma un lojalitātespiekritējs, vērsās pret 1905. gada revolūciju,apsveica pat soda ekspedīcijas, mudināja latviešusnomazgāt “revolūcijas kaunu”. 15 Savasidejas Veinbergs izklāstīja rakstu sērijā,vēlāk brošūrā “Politiskas domas iz Latvijas”(1884), pirmajā latvieša sarakstītajā politoloģiskajāapcerējumā 16 , arī paša izveidotajāgalēji konservatīvajā laikrakstā “Rīgas Avīze”(1905–1915). 1907. gadā Veinbergsdibināja Latviešu tautas partiju ar 100–200biedriem, kas bija izteikti melnsimtnieciskapartija — “Sojuz Russkogo Naroda” latviešuanalogs, ar pamatlozungu “patvaldība — reliģija— tautiskums”, kuras cilvēkresursu bāzebija Rīgas Namīpašnieku biedrība 17 . Vienlaikustika dibināta Latviešu reformu partija(Grosvalds, Krastkalns, Ķergalvis) arī uz RLBpamata, kas bija oktobristu partijas analogsLatvijā ar 50–60 biedriem 18 . Abu šo partijupārstāvji netika ievēlēti Krievijas valsts domē,taču guva zināmus panākumus Rīgas pilsētasdomes vēlēšanās. Pie reformu partijaskreisā spārna piederēja V. Olavs, O. Nonācs,A. Strausmanis, H. Rūsis, kas stāvēja jau tuvākLatvijas liberāļiem “kadetiem” — konstitucionālajiemdemokrātiem (V. Zāmuels, Sp.Paegle, Arveds Bergs, Kurzemes guberņā —J. Čakste, J. Pauļuks, J. Goldmanis). Vēlkreisākas bija t.s. progresistu pozīcijas(G. Zemgals, A. Deglavs u.c.), kas pretendējauz “Dienas Lapas” mantinieku lomu.Kā pirmais latviešu ievēlētais deputātspadzītajā I Valsts domē minams Jānis Čakste,demokrāts, Kr. Valdemāra idejiskaismantinieks, kurš kopš studenta gadiem Maskavāapstrīdēja Veinberga domas par latviešuaristokrātijas radīšanas nepieciešamību, aizstāvot(līdzīgi Kr. Valdemāram) viedokli, kalatviešu tauta varot būt tikai demokrātiska.Jau cara laikā J. Čakste bija iemantojis lieluautoritāti, savas nostājas dēļ bija spiests patpasēdēt cietumā, vēlāk kļuva par Latviešubēgļu centrālkomitejas priekšsēdētāju un pēcLatvijas valsts dibināšanas — par Tautas padomes,Satversmes sapulces priekšsēdētājuun pirmo Valsts prezidentu 19 . J. Čakste, kura150 gadu jubileju nosvinējām, stāvēja pieLatvijas valsts šūpuļa, kamēr F. Veinbergs,A. Krastkalns u.c. cara laiku partiju dižvīrino jaundibināmās Latvijas valsts norobežojās,tādēļ K. Ulmanis nepieļāva viņu partijāmpārstāvību Latvijas Tautas padomē. Abicentriski noskaņotie Krievijas IV Valsts domesdeputāti J. Zālītis un J. Goldmanis gan piedalījāsLatvijas Republikas dibināšanā, tāpat kāJ. Pauļuks, G. Zemgals, Arveds Bergs, taču8

LATVIJAS INTELEKTUĀLĀS UN POLITISKĀS ELITES IZVEIDOŠANĀS: PROBLĒMAS UN PRETRUNASšiem politiķiem bija jāizstaigā savs ceļš noLatvijas autonomijas idejas līdz neatkarīgasvalsts idejai. Savu pirmo politisko pieredzitie bija guvuši cara Krievijā, viņu devumsLatvijas valsts pamatu iedibināšanā (varbūtatskaitot J. Čaksti) tomēr nebija izšķirīgais,jo 1918. gada novembrī priekšplānā izvirzījāsLatviešu Zemnieku savienība (LZS), kasbija izveidojusies tikai pēc 1917. gada Februārarevolūcijas uz Baltijas lauksaimniecībasbiedrības Centrālbiroja pamata (V. Skubiņš,H. Enzeliņš, K. Ulmanis) enerģiskā Kārļa Ulmaņavadībā, kā arī 1918. gadā atjauninātā“mazinieciskā” LSDSP 20 . Ne K. Ulmanis, neM. Valters nebija guvuši politisku pieredzicara Krievijā, arī akadēmisko izglītību viņineguva Krievijas augstskolās, bet gan Vācijā,Šveicē vai ASV. 21Politiskā elite, kas pamazām veidojās jauneatkarīgajā Latvijā 20. gs. 20. gados, neretisastāvēja no nejaušiem, gadījuma rakstura,bieži vien viegli korumpējamiem cilvēkiem, tāpatkā tas notika Latvijā 90. gados (palasīsimK. Skalbes, E. Virzas, J. Akuratera u.c. publicistiskosrakstus). To pašu daļēji var attiecinātarī uz pirmskara Latvijas ekonomisko eliti, kur20. gados darbojās P. Rozīša varonim — Ceplim(1928) līdzīgi uzņēmēji. Pavājš bija arīvietējo latviešu uzņēmēju menedžments, unLatvijas Republikas ekonomiskajā elitē joprojāmietekmīgi bija vācu un ebreju pārstāvji,kas 20. gados kontrolēja ražošanu un finanses.Patīkami izņēmumi bija tekstilrūpnieksRoberts Hiršs, saldumu fabrikants VilhelmsĶuze, ķīmiskās rūpniecības pārstāvis MārtiņšKalniņš, tāpat pašaizliedzīgie grāmatizdevējiA. Gulbis, J. Rapa, arī A. Benjamiņš ar kundziun vēl daži. Latviešu nācijas vairākuma attieksmepret pašu ekonomisko eliti bija dalīta —skaudība, aizdomīgums pret bagātniekiem,sociālistisko ideju popularitāte joprojām traucējaobjektīvi novērtēt vietējos uzņēmējus, arīražošanas novatorus.Un tālāk par latviešu intelektuālo, akadēmiskoeliti. Ja tādai pieskaita akadēmiskuizglītību, augstskolas beigušus cilvēkus, tadstudētie latvieši (ar savas tautiskās piederībasizjūtu) sāka parādīties kopš jaunlatviešulaikmeta, Aleksandra II modernizācijas laikmeta.Tie studēja Tērbatas (Tartu) universitātē,Rīgas Politehnikumā un Krievijas unUkrainas augstskolās (Maskavas universitātē,Pēterburgas universitātē, Kara medicīnasakadēmijā, Satiksmes ceļu inženieru institūtā,vairākos Pēterburgas un Maskavas tehnoloģiska,lauksaimnieciska vai mežsaimnieciskaprofila institūtos, retāk — Kijevas, Kazaņas,Harkovas universitātēs), un tikai pavisam nedaudziārpus Krievijas, Vakareiropā. Populārākiestudiju profili bija teoloģija, medicīna,arī tieslietas un filoloģija, nedaudz arī fizikasun matemātikas disciplīnas, jo daudzi vecākiun arī paši studenti izvēlējās mācītāju, ārstu,advokātu vai ģimnāzijas skolotāju profesiju;latviešu inženieru un agronomu bija pamaz.Saskaņā ar F. Mīlenbaha uzziņu grāmatu“Latvieši un latvietes Krievijas augstskolās”līdz 1908. gadam latviešu vidū bija 1171augstskolas beidzējs (to starpā — 518 noTērbatas (Jurjevas), 302 — no Rīgas, 166 —no Pēterburgas, 109 — no Maskavas) un663 studenti (379 — Rīgā, 136 — Tērbatā,77 — Pēterburgā, 49 — Maskavā) 22 .Par latviešu augstskolas dibināšanu Rīgālīdz pat 1918. gadam nedomāja. Tas, korakstīja Juris Alunāns par herbārija vākšanunākamajai Latviešu zemkopības akadēmijai(1872) vai Auseklis par Latviešu augstskolu,bija fantāzijas uzplaiksnījumi, turklāt Ausekļadzejolī domāta bija nevis universitāte, betgan t.s. Aleksandra skola — iecerētā, bet nekadnenodibinātā vidējā mācību iestāde latviešiem.23 Pat pašu vidusskolas doma varējatikt īstenota tikai pēc 1905. gada revolūcijas,kad sāka dibināt privātas latviešu ģimnāzijas(A. Ķeniņa, V. Maldoņa, L. Bērziņa un F. Šmithenau.c.), kam ierosmes deva Rīgas Latviešuizglītības biedrība Ādama Butuļa vadībā. 24Tikai 1914. gadā sāka runāt par teoloģijasparalēlprofesūrām igauņu un latviešu valodāJurjevas universitātē pašu mācītāju sagatavošanai,bet domu dibināt Rīgā latviešu9

Letonikas III kongresa materiālIaugstskolu pirmais izvirzīja Pauls Dāle 1916.gadā bēgļu auditorijā Maskavas politehniskajāmuzejā 25 un šo viedokli plašāka latviešusabiedrība akceptēja tikai pēc Februāra revolūcijasTērbatā (Jurjevā) noturētajā Latviešuskolotāju kongresā 1917. gada jūnijā. 26Nākamajai Latvijas augstskolai (LatvijasUniversitātei) bija, nu jau piemirsta “klasiķa”terminos runājot, trīs avoti un trīs sastāvdaļas.Šīs trīs sastāvdaļas bija: tehniskās fakultātes(inženieru, mehānikas, arhitektūras–celtniecības);dabzinātniskās (matemātikas un dabzinātņu,ķīmijas, arī medicīnas, lauksaimniecības,veterinārijas); humanitāri–sociālās(filoloģijas un filozofijas, tautsaimniecības untiesību, arī teoloģijas un vēlāk vēl katoļu teoloģijas),pavisam 12 fakultātes, 12 zari simboliskajā“ozolā”, kas parādījās 1938. gadāiedibinātajā universitātes emblēmā. Savukārttrīs avoti bija: Tērbatas (Jurjevas) universitāte,Rīgas Politehniskais institūts un latvieši noKrievijas augstskolām. 27Pirmie latviešu studenti nāca no Tartuuniversitātes, kas ziedu laikus pieredzēja 19.gs. 50.–60. gados. 1889.–1893. gadā torusificēja, pārvērta par Jurjevas universitāti;šis process saistījās ar vācu profesūras atstādināšanuun docētāju līmeņa manāmu lejupslīdi.Tērbatas universitāte 19. gs. bija kopējsIgaunijas un Latvijas augstākās izglītībascentrs, kur cara laikā studēja (arī pēc igauņuvēsturnieka akadēmiķa K. Sīlivaska atzinuma)vairāk latviešu nekā igauņu. 28 No 1802.līdz 1918. gadam tur studējuši 1334 latvieši,doktora un maģistra disertācijas aizstāvējuši62 latvieši. 29 Nedaudzi latvieši kļuvuši pardocētājiem Tartu universitātē, piem., filozofsJēkabs Oze (Osis), klasiskās filoloģijas speciālistsErnests Felsbergs (vēlāk — pirmais vēlētaisLU rektors), letonists Jēkabs Lautenbahs-Jūsmiņš, arī valodnieks Jānis Endzelīns (kāprivātdocents) un Pirmā pasaules kara laikāvenerologs Pēteris Sniķeris, teologi Jānis Sandersun Kārlis Kundziņš jun. 30 Pavisam Tartuuniversitāte devusi vēlākajai LU 54 profesorus(t.s. 40 latviešu tautības), toskait tādaspersonības kā J. Endzelīnu, F. Balodi, L. Bērziņu,A. Daugi, mediķus J. Alksni, H. Buduli,J. Rubertu, M. Zīli, P. Sniķeri, tiesībniekusA. Lēberu, V. Sinaiski, tautsaimnieku K. Balodi(Tērbatā beidzis Teoloģijas fakultāti 1887.gadā). 31Rīgas Politehniskais institūts, kas darbojāsRīgā kopš 1862. gada, atstāja LU mantojumāne tikai ēkas Raiņa un Kronvaldabulvārī, ne tikai studentu akadēmiskās dzīvestradīcijas, bet arī galvenos mācībspēkusinženierzinātņu, arhitektūras, ķīmijas, lauksaimniecībaszinātņu nozarēs. Tiesa, latviešustudentu skaits vecajā RPI bija neliels(1882./83. gadā — 6,6%, 1894./95. gadā —5,3%, bet pēc 1905. gada — ap 17%) 32 ,taču no 1919. līdz 1939. gadam LU strādāja133 agrākie RPI mācībspēki un audzēkņi, nošejienes nāca izcilākie zinātnieki ķīmiķi —P. Valdens, V. Fišers, M. Centneršvērs,M. Glāzenaps, K. Blahers, A. Ķešāns, G. Vanags,E. Iegrīve, M. Prīmanis, lauksaimniekiun mežzinātnieki P. Lejiņš, P. Nomals,J. Bergs, Arv. Kalniņš, K. Bambergs, arhitektiE. Laube, A. Krūmiņš un daudzi citi,tajā skaitā LU rektori E. Laube, M. Bīmanis,M. Prīmanis, prorektori P. Lejiņš, P. Nomals,A. Razums, P. Zīlīte, G. Klaustiņš un 36 nākamieLU fakultāšu dekāni. 33Izcili LU mācībspēki nāca arī no Pēterburgasun Maskavas augstskolām (Pēterburgasun Maskavas universitātes, Kara medicīnasakadēmija, Satiksmes ceļu inženieruinstitūts, Tehnoloģijas institūts u. c.), piem.,no Pēterburgas augstskolām 56 docētāji,toskait V. Purvītis un E. Štālbergs (Arhitektūrasfakultāte), E. Blese, A. Tentelis (Filoloģijasfakultāte), N. Rozenauers un A. Vītols(Mehānikas fakultāte), J. Auškāps, A. Janeks(Ķīmijas fakultāte), P. Sniķers, P. Stradiņš,J. Prīmanis, K. Rudzītis (Medicīnas fakultāte),V. Bukovskis, K. Dišlers, A. Būmanis,L. Ausējs (Tautsaimniecības–tiesību fakultāte),Jāzeps Vītols (Teoloģijas fakultāte),no Maskavas universitātes — 20 profesori(P. Dāle, T. Celms, P. Jurevičs, A. Spekke,10

LATVIJAS INTELEKTUĀLĀS UN POLITISKĀS ELITES IZVEIDOŠANĀS: PROBLĒMAS UN PRETRUNASK. Straubergs, Kārlis Barons, R. Krimbergs,F. Balodis, J. Čakste, R. un B. Viperi), arīA. Švābe (no Šaņavska Tautas universitātes). 34Piebildīsim, ka Pēterburgas universitātē bijastudējuši Rainis un P. Stučka, Pēterburgaskonservatorijā un mākslu augstskolās — vairumspirmo profesionālo latviešu māksliniekuun komponistu, Maskavā — arī F. Veinbergs,Kr. Kalniņš, Al. Vēbers, A. Krastkalns, pirmaislatviešu vēsturnieks J. Krodzinieks, karnitīnaatklājējs fiziologs R. Krimbergs, fiziķisV. Altbergs. Krievijas augstskolās pirms Latvijasvalsts dibināšanas ilgāku vai īsāku laikudocējuši J. Ruberts (Kijevā) , M. Zīle (Odesā),J. Endzelīns un R. Krimbergs (Harkovā),P. Šmits (Vladivostokā), V. Altbergs (Maskavā,Odesā), kopumā no latviešu vidus pirmsneatkarības nāca kādi desmit profesora līmeņazinātnieki.Maskavas universitāti beiguši pirmie LatvijasValsts prezidenti J. Čakste un G. Zemgals,Šaņavska universitātē neilgu laiku docējisZ. Meierovics (beidzis RPI tirdzniecībasnodaļu). Daudzi Latvijas politiskās elites pārstāvjiir nākuši no Tērbatas universitātes vaiRPI (Z. Meierovics, J. Pauļuks, H. Celmiņš,V. Olavs, S. Paegle, B. Einbergs, A. Kviesis,A. Bergs) 35 , kamēr Šveicē studējis M. Valters,Vācijā un ASV — K. Ulmanis, ko var uzskatītpar izšķirīgu arī viņu politisko uzskatuveidošanā. 36Manuprāt, LU pirmskara gados ārkārtīgistrauji attīstījās, tiecās (un daudzās jomāsarī spēja) pārvarēt provinciālismu, kļuvapar eiropeisku universitāti, spēja nostātieslīdzās igauniskajai Tartu universitātei, nemaznerunājot par pavisam jauniņo Kauņasuniversitāti Lietuvā. Pirmskara LU bijuši ganatzīstami sasniegumi reģionālajā, nacionālajāaspektā, Latvijas dabas, vēstures, tautas padziļinātāizpētē, gan bijusi — tiesa, varbūt,ierobežota — atpazīstamība Eiropas zinātnē(J. Endzelīns — baltoloģija, K. Baloža “Nākotnesvalsts”, P. Šmits — orientālistika unlatviešu mitoloģija, M. Straumanis, E. Iegrīve,G. Vanags — ķīmija, E. Strands — entomoloģija,A. Vītols — hidraulika, vairāki Latvijasmediķi). 37Akadēmiskas elites radīšana letonikasjomā LU un valsts institūtos (Latvijas Vēsturesinstitūts, Latviešu folkloras krātuve) bijaīsts pagrieziena punkts šajā nozarē — nacionālpatriotiskinoskaņotu entuziastu–amatieruaizrautīgās nodarbes (Rīgas Latviešu biedrībasZinību komisijā) aizstāja institucionalizēta,starptautiski atzīta akadēmiska pētniecība,letonistikas zinātniska elite (J. Endzelīns,P. Šmits, E. Blese, J. Plāķis, F. Balodis,K. Straubergs, L. Bērziņš, A. Švābe, P. Jurevičs,P. Dāle, T. Celms, arī R. Vipers, L. Arbuzovsu.c.). Īpaši jāuzsver, ka LU bija pirmānacionālā universitāte, ar latviešu mācībasvalodu, kaut samērā daudzajiem ārzemjuprofesoriem nebija liegts docēt arī citāsvalodās.Ne visi latviešu akadēmiskās elites pārstāvjipēc neatkarības un LU nodibināšanas1919. gadā varēja tikt piesaistīti jaunajaiaugstskolai. Vairāki no pārnācējiem latviešiembija jau puslīdz “apdzisuši vulkāni”, kuru spēcīgākieradošie izvirdumi bija sasniegti Krievijājaunības gados (R. Krimbergs, P. Sniķers,J. Alksnis, J. Auškāps), grūtie revolūcijas gadibija atvēsinājuši viņu pētnieciskās tieksmesun varbūt pat izraisījuši zināmu apātiju. Latvijāšie intelektuālās elites pārstāvji vairāknodevās administratīvam un pedagoģiskamdarbam, stipri pieticīgāk — pētniecībai;daudzi bija iegājuši praktiskā dzīvē un, pāripusmūžam būdami, nespēja pārorientētiesuz pētniecību. Bet galvenais — viņi ieradāskā līdumnieki tukšā vietā, viņiem bija jāradabāze pētniecībai — laboratorijas, bibliotēkas,instrumentālā bāze, slimnīcas, un par to viņiemgods un slava. Savukārt daudzi LU audzēkņipēc Otrā pasaules kara sekmīgi izvērsadarbību ārzemēs (ASV, Zviedrijā, Vācijā),kļuva par internacionāli atzītiem zinātniekiemM. E. Straumanis, B. Jirgensons, L. Slaucītājs,S. Vasiļevskis, H. Skuja, A. Dreimanis,E. Dunsdorfs, E. Andersons, A. Tauriņš,A. Dravnieks, V. Rūķe-Draviņa, arī L. Andrusovs11

Letonikas III kongresa materiālIvai H. Auterhofs u.c.), kas apliecina augstoapmācības līmeni LU. Gan fiziķi, gan ķīmiķisāka veidot modernu industriju Latvijā (īpaširūpnīcā VEF).Pēc Marģera Skujenieka datiem (1929),Latvija ieņēma otro vietu Eiropas valstu vidūuniversitātē studējošo skaita ziņā (1. v. Igaunija— 37,7 stud. uz 10 000 iedzīvotāju;2.v. Latvija — 30,0; 3.v. Šveice — 19,6; 4.v.Austrija — 18,5; 5.v. Francija — 13,5), betstudējošo sieviešu skaita ziņā — pat pirmovietu (pirms Polijas, Beļģijas, Šveices, Nīderlandes)38 . Tiesa, šo momentu vajag vērtēt arīkritiski, jāatzīst, ka krietni mazāk bija beidzēju,liels bija “mūžīgo studentu” procents. TikaiK. Ulmanis pēdējos gados mēģināja stimulētstudiju nobeigšanu laikā un arī akcentēja nepieciešamībupiesaistīt vairāk studentu noLatgales (toreiz Latgale deva tikai 6% studentukopskaita) — to uzsvēra K. Ulmanis LU 20gadu jubilejas dramatiskajās svinībās 1939.gada 27. septembrī, kas kļuva par pēdējāmneatkarīgajā Latvijā. 39 Salīdzinājumam: arīmūsdienu Latvijā relatīvais studējošo skaitspieder augstākajiem rādītājiem ES ietvaros,tikai doktora līmeņa studentu maz.Raksta ietvaros diemžēl nav iespējamsdot izvērstu LU dibināšanas un pirmo 25gadu funkcionēšanas ainu, par to kopš 1989.gada esmu rakstījis vairākās apcerēs (“Karogs”,“LVIŽ”, “Akadēmiskā Dzīve”) 40 , tačugribu izteikt vēl dažas būtiskas piezīmes parLU vēstures traktējumu:1) Uzskatu tomēr, ka vēsturiski vienpusīgi irizcelt ļoti būtisko, pat izšķirīgo 28. septembraaktu par vienīgo vērā ņemamo datumuuniversitātes dibināšanā, ignorējotLatvijas Augstskolas pirmo dibināšanu1919. gada 8. februārī; šāds viedoklissašaurina universitātes izpratni, izcilākāzinātnieka P. Valdena nostājas izvērtēšanuun hipertrofē humanitāro disciplīnulomu LU dzīvē (starp citu, Latvijas Izglītībasbiedrības 1919. gada 11. jūlijaiesniegumā Pagaidu valdībai runāts par“Latvijas Augstskolas atjaunošanu untālāku izveidošanu”, nevis dibināšanu;protams, par to var būt dalītas domas,taču še uzturēto viedokli bija aizstāvējušiagrārzinātnieki P. Lejiņš, A. Kirhenšteins,J. Bergs u.c.). 412) Uzskatu par sašaurinātu pēdējos gadosvērojamo LU vēstures traktējumu kā vienasinstitūcijas vēsturi, tās vēstures apskatāiekļaujot g. k. vai pat vienīgi tāsfakultātes, kas funkcionē LU sastāvā arīšodien. Būtībā tiek ignorētas disciplīnas,kas 1939.–1958. gadā “aizgāja” no LU(LVU): lauksaimniecība un mežsaimniecība,veterinārzinātnes, medicīna un farmācija,inženierzinātnes un ķīmija, tačutieši tās lielā mērā noteica LU zinātniskoseju 1919.–1940. gadā. Atgādināšu,ka LU rektori ir bijuši arhitekts E. Laube,inženierzinātnieks M. Bīmanis, mediķiJ. Ruberts un M. Zīle, ķīmiķi J. Auškāpsun M. Prīmanis, kuri nāca no tām fakultātēm,kas vēlāk izstājās no LU sastāva vaitika no tās atdalītas. 42 Ja tagad vēlamiesrunāt par vienotu LU, tad pirms tam vajadzēturunāt arī par vienotu Latvijas augstākāsizglītības vēstures koncepciju.3) Uzskatu, ka būtu vērts izvērst diskusijupar LU divdabību vienotībā — gan kānacionālu, gan kā eiropeisku universitāti.Manuprāt, maz uzmanības veltī taikritikai, ko par pirmskara LU un tās vadību(piem., A. Tenteli), bet it īpaši parFiloloģijas–filozofijas fakultāti, tieši par šofakultāti (nevis universitāti kopumā) ir izteikušiRainis, Z. Mauriņa un H. Biezais,t. i., faktiski Latvijas intelektuālais zieds,Saeimas sēdēs to darīja arī K. Dēķensun K. Balodis. Mazliet mēģināju kādreizto rādīt rakstā “Zenta Mauriņa un LU” 43 ,šo domu še neattīstīšu, tomēr domāju, kavienpusīga apoloģija bez paškritikas navdzīvotspējīga, un situācijas pretrunīgumsizpaužas arī vēstures avotos. 44Diskutēt var arī par to, kādu eliti centāsizaudzināt Latvijas Universitāte, vai pārāknedominēja autoritārisma apoloģijas tenden-12

LATVIJAS INTELEKTUĀLĀS UN POLITISKĀS ELITES IZVEIDOŠANĀS: PROBLĒMAS UN PRETRUNASces (J. Auškāps, A. Tentelis, F. Balodis) unpat ekstrēmi nacionālās ideoloģijas sludināšana(Pērkoņkrusta ideju popularitāte tiešistudentu vidē, īpaši korporācijās). Populāraissauklis “Latvija — latviešiem” zināmā mērābija attaisnojams toreizējā Latvijas vispārējāsituācijā, kad latviešiem reāli bija jākļūstpar dominējošo nāciju pašu valstī, taču tasarī kavēja demokrātisko, liberālo ideju recepciju.Interesanti būtu salīdzināt šajā ziņāFiloloģijas–filozofijas fakultāti ar tur dominējošonacionālkonservatīvo garu, no vienaspuses, un stipri liberālāko Tautsaimniecībasun tiesību fakultāti, no otras (pēdējā darbojāsJ. un K. Čakstes, K. Balodis, E. Dunsdorfs,A. Aizsilnieks, V. Sinaiskis u.c.). Taču Sarkanajaiarmijai uzspiežot okupācijas režīmu, parupuriem kļuva gan nacionālisti, gan liberāliedemokrāti, daudzi pagaisa gan Sibīrijā, ganemigrācijā. Nacionālās elites — politiskās,ekonomiskās, pat akadēmiskās veidošanāstika aprauta, lāgā neizvērsusies.Pārdomām vēlos vēl sniegt dažas mazākzināmas atziņas, ko 1959. gadā maz populārāizdevumā (žurnālā “Technikas Apskats”,kas iznāca Monreālā) pavisam neilgi pirmssavas nāves izteicis latviešu vēsturnieks untautsaimnieks enciklopēdists Arveds Švābe:“Augstskola, kā viss cits mūsu jaunajāvalstī, auga un pletās tik ātri kā pasakā (...).Daudz kas otrā pasaules kara dēļ palika tikaiiecerēts. Daži pasākumi vispār nebija realizējami(piem., moderna observatorija vai fizikaspētniecībai piemērotas ierīces) naudastrūkuma dēļ. Tāpat bibliotēku ziņā LU nekadnebūtu varējusi sasniegt jau viduslaikos dibinātokoledžu un universitāšu līmeni.Toties trūcīgā tērpā no paša sākuma mājojaspirgts gars kā meistaros, tā mācekļos.Gadu simteņiem nomāktā latviešu tautas dziņapēc izglītības pēkšņi izlādēja visus savuspotenciālos spēkus un uzziedēja kā papardeszieds. Bez šaubām, tā bija neveselīga galējība,jo studēšana bija kļuvusi gandrīz parnacionālo goda lietu. [Te A. Švābe domājisagrāk pieminēto studentu un beidzēju skaitanelabvēlīgo proporciju. — J. S.] Tāpēc apsveicamaparādība, ka šis skaits vēlāk nostabilizējās(...).Vairākkārt ir izteiktas domas par un pret,cik laimīga bija ideja par apvienotu augstskolastipu, sabāžot zem vienas cepuresvecās universitātes fakultātes, medicīnas unlauksaimniecības institūtus, kā arī tehniskoaugstskolu kadrus. Tie, bez šaubām, bija romantiskimesli savam laikmetam. Manuprāt,šis eksperiments ar 11–13 fakultātēm jāuzskatapar neizdevušos, kāpēc arī Rietumeiropātas nav ieviesies un patstāvīgās Latvijaspēdējos gados jau redzam pretējo tendenci:saskaldīt apvienoto augstskolu agrākās sastāvdaļās(...). Praktiski šī ideja tika iedzīvinātavienīgi attiecībā uz Lauksaimniecībasakadēmiju. [Atgādināšu, ka padomju laikā noUniversitātes tika atdalīti atsevišķās augstskolāsRīgas Medicīnas institūts 1950. gadāun Rīgas Politehniskais institūts 1958. gadā,šo notikumu jēga būtu jāizvērtē ne tikai noPSRS birokrātijas viedokļa vien, bet arī vēsturesrakursā. — J. S.]Tāpat kā daudzās citās universitātēs,sevišķi lielvalstu provinces pilsētās, LatvijasUniversitātē pārsvarā bija pedagogi parpētniekiem un jauna ceļa gājējiem. Tas arīnemaz citādi nevarēja būt, ievērojot latviešutautas mazo skaitu un akadēmisko tradīcijujaunumu (...). Atklāti sakot, ne vienmēr kvantitāteatbilda kvalitātei. Latvijas Universitātesdibināšanas laikmetā nepieciešamības dēļpar mācības spēkiem tika aicināti arī tādivīri, kas nemaz nebija sagatavoti universitātesskolotāja amatam, nemaz nerunājot parto, ka viņi nekad nebija sapņojuši kļūt parzinātniekiem. Tā kā LU mācību spēku algasbija samērā mazas un vienā amatu kategorijāvisiem vienādas (...), tad, protams, kūtriemnebija dzinuļa strādāt vairāk, kā to prasījastundu plāns un pieklājīga sava priekšmetazināšana pēc svešiem paraugiem. Līdzīgistudentiem, daudzi mācību spēki bija aizņemtivalsts, pašvaldības un privātā darbā,kāpēc nereti profesora vai docenta stāvoklis13

Letonikas III kongresa materiālItika uzskatīts vienīgi par blakusamatu. Tomērvisumā Latvijas Universitātes spēku caurmēralīmenis nebija zemāks kā citās jaunākāsvalstīs, atsevišķos gadījumos pat to manāmipārsniedzot.Tomēr visvairāk mūsu augstākās izglītībaspolitikai jāpārmet paviršā gādība, brīžiem patnolaidība attiecībā uz jauno zinātnieku kadrusagatavošanu (...). Atalgojums bija tik mazs,ka daudzi tiešām spējīgi jaunekļi, sevišķi, javiņi bija nodibinājuši ģimeni, atteicās no vilinājumazinātnes dēļ mirt badu un aizgājapraktiskā darbā. Tāpēc dažās fakultātēs, veciempionieriem nomirstot vai aizejot atpūtā,jaunaudze bija tik viduvēja, ka bija pamatsbažām par vairāku katedru nākotni. Liels trūkumsbija tas, ka jaunos zinātniekus valstskases, bet ne nācijas interesēs apmācīja tepatRīgā, laupot līdz ar to viņiem iespēju nodibinātciešu personisku kontaktu ar ārzemjuakadēmiķiem un lieliem zinātniskās pētniecībascentriem (...). Šķietamā izšķērdība šajāvirzienā būtu vēlāk labi rentējusies, ceļot kāLatvijas ienākumus, tā vairojot viņas starptautiskoslavu.Tomēr par spīti kļūdām un trūkumiem,Latvijas Universitāte savā gaužām īsajā mūžādeva savai tautai, valstij un cilvēcei tik vienreizējussasniegumus, ka nekādi Āzijas viesuļitos vairs nespēj izdzēst no Rietumu civilizācijaslaika grāmatas.” 45Nepiekrītu vienīgi A. Švābes atziņai parLU “gaužām īso mūžu”, tā tomēr ir arī manaun manas paaudzes Latvijas zinātnieku Almamater, un tās mūžs turpinās arī šodien (parspīti J. Jurgena un viņa sekotāju pūliņiempārvērst universitāti par P. Stučkas “proletārisko”augstskolu).Kā redzams, gandrīz mūsdienīgas pārdomaspar universitāšu skaitu, kvalitāti unpaaudžu pieredzes pārmantojamību Latvijā irieskanējušās A. Švābes pārdomās pirms 50gadiem, taču tādas bija raisījušās jau 1937.–1939. gadā (piem., medicīnas profesorsJ. Alksnis). Domāju, ka vienotas megauniversitātes— Latvijas Universitātes — izveidošanauz pārējo universitāšu rēķina šodien nebūtusaprātīgs samilzušo Latvijas problēmurisinājums; pati par sevi tā maz dotu kvalitātespaaugstināšanai un labi ja noderētu visainelielai finanšu ietaupīšanai, toties izraisītuneizbēgamus kašķus un intrigas pastāvošouniversitāšu kolektīvu starpā, kuru tradīcijasun profili pamatos tomēr veidojušies diezganatšķirīgi. Toties kardinālas reformas irnepieciešamas, ceļot kvalitāti katrā no universitātēm(arī LU, arī LU!), precīzāk profilējotatsevišķas universitātes un daudz vairākkoordinējot to darbības jomas, arī studiju unpētnieciskā darba kooperēšanās ziņā. PašaiLatvijas Universitātei pamazām vajadzētukonsekventi profilēties par zinātnisku universitātiun censties iekarot stipri augstāku vietuEiropas universitāšu kvalitātes ranžējumā,iekļūstot vismaz pirmo 500 vai 600 labākoskaitā. Tas sakāms arī par pārējām Latvijasuniversitātēm, taču daudz svarīgāka nekāapvienošana ir labu profesionāļu audzināšanatautsaimniecībai, medicīnai, izglītībai, jaunāszinātnieku un inteliģences maiņas izaudzināšanaun noturēšana Latvijā, akadēmiskās unzinātniskās elites atjaunināšana, dziļāka integrēšanāsEiropas zinātniskajā telpā, saglabājotLatvijas individualitāti un pētnieciskās tradīcijas,dažās nozarēs uzturot arī identitāti.Situācija Latvijas zinātnē un augstākajāizglītībā šodien visumā nav sliktāka kā 30.gadu beigās, pat labāka, taču nav noliedzamaaugstākās izglītības un zinātnes pakāpeniskalejupslīde (diemžēl!), pa daļai hroniskafinansējuma trūkuma dēļ. Intelektuālās eliteseksports uz ārzemēm ES ietvaros vai uz ASVsāk kļūt par reālu draudu, kas varētu Latvijukā vērā ņemamu jēdzienu izdzēst no Eiropaszinātnes kartes un ilgtermiņā liktenīgi ietekmētLatvijas valsts vietu Eiropas nāciju kopībā.Tādēļ viens no neatliekamiem Latvijasvalsts uzdevumiem ir saglabāt un finansiālinostiprināt zinātni un augstāko izglītību Latvijā,ieskaitot nacionālās, humanitārās unreģionālās zinātnes (daudz ko šajās jomās reformējot),veicinot inovatīvu ražošanu Latvijā,14

LATVIJAS INTELEKTUĀLĀS UN POLITISKĀS ELITES IZVEIDOŠANĀS: PROBLĒMAS UN PRETRUNASpielikt visus pūliņus samērā nelielas, kreatīvas,dinamiskas un receptīvas akadēmiskāselites veidošanai un, kas vēl svarīgāk, nācijasvispārējā izglītības līmeņa uzturēšanai. Tiešipar to akadēmiskajās aprindās jārunā, patjābrēc! Zinātniskums nāks tam līdztekus, arvispārējās kvalitātes celšanu.Adekvāta akadēmiskā vide varbūt spētuģenerēt atbilstošu ekonomisko eliti (mazoun vidējo uzņēmumu veidotājus) un ar laikuradīt pat pietiekami kvalitatīvu politisko elitiLatvijā. Jāatzīst, ka pēc Latvijas neatkarībasatjaunošanas un t. s. radošās inteliģences noiešanas(vai nostumšanas) malā straujās liberalizācijasapstākļos Latvijas politiskā elitelielā mērā ir veidojusies no gadījuma rakstura,bieži vien aprobežotiem, provinciāliem, alkatīgiemun nekompetentiem cilvēkiem, merkantiliorientētiem, bez modernās tautsaimniecībasizpratnes, ar šauru redzesloku, kas vairākdarbojušies “ar elkoņiem”. To drīzāk varētuatzīmēt par pseidoeliti. Taču šī politiskā elitediemžēl ir saņēmusi varu, izveidojusi unveido Latviju par cilvēkam nelabvēlīgu valsti,dzīvošanai nepievilcīgu gaisotni, kas veicinaemigrēšanu. Iespējams, Latvijas politisko elitinedaudz stabilizējusi Latvijas iestāšanās EiropasSavienībā, nepieciešamība ievērot turvaldošās demokrātijas normas (kas gan pašaspar sevi ne vienmēr ir optimālas!). Ja nebūtujāievēro Eiropas standarti, Latvijā, iespējams,vēl vairāk dominētu politiķu aprobežotība unpatvaļa, aktivizētos antidemokrātiskas, autoritārastendences, varētu tikt ierobežota vārdaun rīcības brīvība. Diemžēl demokrātiskaspolitiskas elites veidošanā Latvija un latvieši20. gs. allaž ir bijuši traucēti, un šajā ziņāmūsu valstī vēl nav ieveidojušās stabilas demokrātiskastradīcijas.Īstas elites veidošanas procesi ir sarežģītiun pretrunīgi, tie prasa visas nācijas un sabiedrībasnoteiktu izpratnes un rīcības līmeni,kura sasniegšanai vajadzīgs laiks un arī labvēlīgagaisotne. Man patīk vecs Vizmas Belševicasteiciens, ka “elite ir tas dīvainais sabiedrībaskrējums, kas nekad nesakuļas parsviestu”. Ļoti trāpīgs teiciens, attiecināms arīuz šīsdienas latviešu eliti. Kataklizmas un krīzes,kas iezīmējušas 20. gs. vēsturi Latvijā,pagaidām nav ļāvušas Latvijai gūt harmonijuun nodrošināt apstākļus patiešām kvalitatīvaselites izlološanai. To, ka etnosam ir pietiekamidaudz potenču tādu radīt, apliecinakaut vai mākslinieku, dzejnieku un zinātniekuelites straujā un rezultatīvā izaugsme Latvijāgan 20. gs. 30. gados, gan arī padomjuvaras apstākļos, 50.–80. gados, t.i., pat politiskāziņā pietiekami nelabvēlīgos apstākļos,kad tikai šāda elites ievirze rādījās iespējamaun varai pat pieļaujama. Grūtāk ir gājis arekonomiskās elites izaugsmi, jo vēsture navveicinājusi uzņēmīguma, privātiniciatīvas veidošanoslatviešu etnosā, taču sīkstums, čaklumsun elastība zināmā mērā kompensējušišo trūkumu, kaut gan sabiedrības vairākumaattieksme pret topošo “nacionālo buržuāziju”,pret miljonāriem nekad nav bijusi īsti labvēlīga.Mūsdienu Latvijā turklāt ļoti nozīmīgiir arī multietniskie momenti, daudzslāņaināsabiedrības struktūra, jādomā arī par vietējokrievu identitāti un šīs sabiedrības daļas lojāluun ieinteresētu piesaisti Latvijas valstij.Nākotnē droši vien dominēs multikulturālaLatvijas elite, ekonomiskajā jomā tā tas jauir šodien.Vēl piebildīšu kaut ko par latviešu elitesdzimtām kā ģimenes tradīciju turpinājumu.Varam runāt par Čakstes dzimtu, Bergu dzimtu(kurai pieder, piem., J. Karlsons!), Grosvaldudzimtu, Benjamiņu dzimtu, arī Bērziņu-Keggi, Kundziņu, Skulmju dzimtu, pa daļaivēl Baronu dzimtu, Ulmaņu dzimtu, tačuvisumā šī dzimtu, dinastiju tradīcija Latvijāmaz izvērsta, to nevar salīdzināt ar vācbaltiešu— muižnieku, literātu dzimtu ilgtspēju.Savā laikā, 1939. gadā, prof. Jēkabs Prīmanisun Pauls Stradiņš Veselības veicināšanasbiedrības “Tautas dzīvā spēka institūtā”iezīmēja šo problēmu, rosināja pētīt ciltskokus(Klāvs Siliņš, Alfrēds Goba), piebilstot,ka Valdemāram, Brīvzemniekam, Rainim,Aspazijai, Blaumanim, Brigaderei vai nu15

Letonikas III kongresa materiālInebija pēcnācēju, vai tie neuzturēja dzimtastradīcijas. Maz arī zinātnieku dinastiju.Nelabvēlīgi apstākļi — deportācijas, kulakuiznīcināšana, trimda, bet vairāk jau demogrāfijaaprāvusi dzimtas. Maz latviešu literatūrāBudenbroku, Tibo, Dr. Živago epopeju. Drīzākizolētie latviešu elites pārstāvji izplēn kā Gogoļa“mirušās dvēseles”, parādās kolorīti individuālitipāži saimnieciskajā un finanšu elitē(arī šodien), taču tie pamatoti kļūst par LatoLapsas, nevis rakstnieku vai letonistu izpētesobjektu.Jebkurā gadījumā, stabilas un ilgtspējīgasnācijas, tās elites izveidošana ir grūts, laikietilpīgsprocess, kas diez vai nodrošināmsimprovizācijas ceļā, diez vai voluntāri ietekmējams“no augšas” vai pat racionāli stimulējamsno ārpuses; to garantē tikai sabiedrībasgatavība, tās pietiekama vienotība un mērķuviendabība, varbūt vēl pozitīvas ārzemju pieredzespārņemšana un arī labvēlīgas apstākļusakritības globalizētajā pasaulē.Varētu teikt: “Latvijas elites vēsture irkonformisma, nenoteiktības, kompromisu,pielāgošanās vēsture.” Tas nebūtu nepareizi,taču — mazas, likteņa triecienu mētātas,svaidītas nācijas gadījumā vienpusīgi un varbūtnetaisni.Varētu arī sacīt: “Uzdrīkstēšanās, apstākļudeterminētas, negaidītas rīcības radītsbrīnums, neticamu veiksmju un neticamu neveiksmjusuperpozīcija.” Varbūt latviešu nācijatomēr ir uznākusi uz vēstures lielās skatuvespāragri, bez izveidojušās elites, taču šisuznāciens bija vienreizēja vēstures iespēja,liela dāvana mazai tautai, priekšnoteikumsagrāk patiesi neiedomājamai attīstībai. Iespējatomēr visumā ir izmantota pietiekamiveiksmīgi, īpaši ievērojot to, ka ik reizes pēcneilga laika dabisko attīstību ir aprāvis karš,okupācija, krīze. Gribētos ticēt, ka latviešunācija tomēr vēl ir jauna, tās elites veiksmesstāsts vēl ir nākotnē, kad izdibināsim Latvijasun mūsu tautas pastāvēšanas jēgu, savu vietupasaulē un reālos ierobežojumus, ko uzliekvēsture, ģeogrāfija un demogrāfija. Arī letonikaspētījumu ietvaros viss tas būtu jāanalizē,vismaz jārosina diskusijas, jo tie ir Latvijasun latviešu identitātes pamatjautājumi. Manuprāt,latviešu nācija joprojām ir tapšanasprocesā, būsim optimisti — šis process veidosieslabi, taču vai tā būs, tas atkarīgs nomums.Avoti1Stradiņš J. Personības un strāvojumi Latvijasun «Austruma» vēsturē. AkadēmiskāDzīve. 46. rakstu krājums. Rīga, 2009.60.–70. lpp.2Pabriks A. Politikas mazais leksikons.Rīga: Zvaigzne ABC. 110.–114. lpp.3Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji.Rīga: A. Gulbis, 1927. 752 lpp.4Stradiņš J. Zinātnes un augstskolu sākotneLatvijā. Rīga: LVI Apgāds, 2009. 639lpp.5[Kronwald O.] Nationale Bestrebungen.Zeitung für Stadt und Land. 1871. 23.Okt.6Stradiņš J. Personības un strāvojumi Latvijasun «Austruma» vēsturē. 61. lpp.7Krišjāņa Valdemāra Raksti. 1.–2. sēj.Rīga, 1936, 1937.8Kuģniecība Latvijā. Latviešu Konversācijasvārdnīca. X sēj. 18735.–18741. sl. Rīga:A. Gulbis, 1933–34.9Ronis I. Latvijas buržuāzijas politika1907.–1914. gadā. Rīga: Zinātne, 1978.239 lpp.10Stradiņš J. Zinātnes un augstskolu sākotneLatvijā.11Stradiņš J., Cēbere Dz. Pirmās latviešuiedibinātās prēmijas zinātnes veicināšanaiun Eduarda Veidenbauma godināšana.Nova Miscellanea Historiae ScientiarumBaltica — 50. Abstracts and Programmeof the 23rd International Baltic Conferenceon the History of Science (Riga, 9–10October, 2008). Riga: RTU PublishingHouse, 2008. pp . 97–99.12Rūmnieks V., Mucenieks E. Dzīvā upe.16

LATVIJAS INTELEKTUĀLĀS UN POLITISKĀS ELITES IZVEIDOŠANĀS: PROBLĒMAS UN PRETRUNASRLB vakar, šodien, rīt. Rakstu krājums.Rīga: Madris, 2006. 151 lpp.13Uzņēmēja tēls latviešu literatūrā. Gr.:Balabkins N. Tautsaimnieka atziņu ceļš.Stokholma–Rīga, 2002. 83.–124. lpp.14Kalniņš B. Latvijas Sociāldemokrātijas 50gadi (1905–1955). Stokholma: Memento,1993. 247 lpp.15Āronu Matīss. Frīdrihs Veinbergs savāmūža darbā un savās idejās. Rīga, 1932.16Veinbergs F. Politiskas domas iz Latvijas.Rīga, 1924 (latv. tulkojums).17Ronis I. Latvijas buržuāzijas politika1907.–1914. gadā. 79.–80. lpp.18Turpat, 87. lpp.19Stradiņš J. Jāņa Čakstes personība un Latvijasvalsts tapšana. Gr.: Jānim Čakstem —140. Rīga, 2000, 14.–30. lpp.; StradiņšJ. Jānis Čakste pie Latvijas valsts šūpuļa.Latvijas Vēstnesis. 2009. gada 17. nov.20Šilde Ā. Pirmā republika. Esejas par Latvijasvalsti. 2. izd. Ņujorka: GrāmatuDraugs, 1989. 379 lpp.21Stradiņš J. Kārlis Ulmanis — valstsvīra liktenisun mācības. Gr.: Kārlim Ulmanim —120. Rīga: Latvijas vēstures institūts,1998. 15.–28. lpp.22[Mühlenbachs F.] Latvieši un latvietes Krievijasaugstskolās. Jelgava, 1908. 136 lpp.23Stradiņš J. Akadēmiskā izglītība Baltijā unLatvijas Universitātes priekšvēsture. Gr.:Latvijas Universitāte 75. A. Varslavānared. Rīga: LU, 1994. 54. lpp.24Dāle P. Latviešu augstskola. DzimtenesAtbalss. Nr. 24, 1916. gada 26. martā;Nr. 25, 1916. gada 30. martā; Nr. 26,1916. gada 2. apr.25Turpat.26Latviešu Izglītības biedrības Augstskolusekcijas darbība no 1917. līdz 1922. g.Sast.: M. Ziemele. Rīga, 1924. 64 lpp.;Latviešu skolotāju delegātu kongresadarbība un lēmumi Tērbatā, 8.–13. jūnijā1917. g. Tērbata, 1917. 52 lpp.27Stradiņš J. Latvijas Universitātes trīs avotiun trīs sastāvdaļas. Karogs. 1989. 9:120–128.; Latvijas Universitāte — tāssaknes, nākotne, nozīme zinātnē. AkadēmiskāDzīve. 32. rakstu krājums. Minneapolis,1990. 10.–24. lpp.28Stradiņš J. Zinātnes un augstskolu sākotneLatvijā.29Šaurums G. Tērbatas Universitāte. 1632–1932. Rīga: Autora apg., 1932. 214 lpp.;Vīksna A. Tērbatas Universitāte. Rīga: Zinātne,1986. 192 lpp.30Stradiņš J. Zinātnes un augstskolu sākotneLatvijā.31Stradiņš J. Akadēmiskā izglītība Baltijā unLatvijas Universitātes priekšvēsture. Gr.:Latvijas Universitāte 75.32Пийолс И. Некоторые сведения о контингентестудентов латышской на циональностив Рижском Политехническоминституте в 1862–1910 гг. Из историиестествознания и техники Прибалтики.Рига, 1991. Т. 8. С. 62–66.33Stradiņš J. Akadēmiskā izglītība Baltijā unLatvijas Universitātes priekšvēsture. Gr.:Latvijas Universitāte 75. 31. lpp.; RīgasPolitehnikums. Rīgas Politehniskais institūts.1862–1919. Augstākās tehniskāsizglītības vēsture Latvijā. 1. daļa. J. Briežau.c. red. Rīga: RTU, 2002. 295 lpp.;Tehniskās fakultātes Latvijas Universitātē,Rīgas Universitātē, Latvijas Valsts universitātē.Augstākās tehniskās izglītības vēstureLatvijā. 2. daļa. J. Brieža u.c. red.Rīga: RTU, 2004. 543 lpp.34Stradiņš J. No Maskavas Latviešu lasāmiemvakariem līdz “Austrumam” — personībasun strāvojumi. Gr.: Akadēmiskāvienība “Austrums” 125 gados (1883–2008). (A. Lerha red., sagatavošanā);Stradiņš J. Latviešu zinātnes saknes Pēterburgā.Misija Latvijas labad. Universitas.1992. 69: 21–24.; 1993. 70:46–48.35Stradiņš J. Tartu University in the Historyof Culture and Science of Latvia. Aula —Lecture, 25 th November 1997. Tartu, TartuUniversity Press, 1998. p. 29.17

Letonikas III kongresa materiālI36Stradiņš J. Kārlis Ulmanis — valstsvīra liktenisun mācības. Gr.: Kārlim Ulmanim —120. 15.–28. lpp.37Stradiņš J. Latvijas Universitātes veidošanās,tās devums Latvijai un pasaules zinātnei(ievadlekcija 1994. gada 24. sept.LU 75. gadadienai veltītajā zinātniskajākonferencē Rīgā). Latvijas Vēstures InstitūtaŽurnāls. 1995. 2: 108–131.38Skujenieks M. Latvija starp Eiropas valstīm.Rīga, 1929.39Stradiņš J. Latvijas Universitātes veidošanās,tās devums Latvijai un pasaules zinātnei(ievadlekcija 1994. gada 24. sept.LU 75. gadadienai veltītajā zinātniskajākonferencē Rīgā).40Stradiņš J. Latvijas Universitātes trīs avotiun trīs sastāvdaļas. 120.–128. lpp.; StradiņšJ. Latvijas Universitāte — tās saknes,nākotne, nozīme zinātnē. 10.–24. lpp.;Stradiņš J. Latvijas Universitātes veidošanās,tās devums Latvijai un pasaules zinātnei(ievadlekcija 1994. gada 24. sept.LU 75. gadadienai veltītajā zinātniskajākonferencē Rīgā); Stradiņš J. Latvijas Universitātelaikmeta griežos (1944/1953).Akadēmiskā Dzīve. 37. rakstu krājums.1995. 3.–10. lpp.41Stradiņš J. Akadēmiskā izglītība Baltijāun Latvijas Universitātes priekšvēsture.Gr.: Latvijas Universitāte 75. 36.–40.lpp.; Stradiņš J. 1919. gads un Latvijaszinātne. Etīdes par Latvijas zinātņu pagātni.Rīga: Zinātne, 1982. 226.–258. lpp.42Tehniskās fakultātes Latvijas Universitātē,Rīgas Universitātē, Latvijas Valsts universitātē.Augstākās tehniskās izglītības vēstureLatvijā. 2. daļa; Lauksaimniecībasaugstākā izglītība Latvijā, 1862–1999.Enciklopēdija. Jelgava: LLU, 1999.43Stradiņš J. Zenta Mauriņa un Latvijas Universitāte.Eiropa, Latvija — kultūru dialogs:Z. Mauriņai — 100. Sast. A. Cimdiņa.Rīga: Nordik, 1998. 35.–64. lpp. (arplašu bibliogrāfiju).44Rainis. Runas un intervijas. Rīga: Zinātne,1993. 474 lpp. (piem., 289. un 299.lpp.); Biezais H. Saki tā, kā tas ir. Rīga,1995; Johansons A. Die LettländischeUniversität in Riga. 1919–1940; Unterbesonderer Berücksichtigung der philologisch–philosophischerFächer. Die UniversitätenDorpat/Tartu, Riga und Wilna/Vilnius, 1579–1979. Beiträge zu ihrerGeschichte und ihrer Wirkung im Grenzbereichzwischen West und Ost. Böhlau —Verlag. Köln. Wien, 1987. S. 255–262;Latvijas Tautas Padomes, Satversmessapulces, I Saeimas sesiju protokoli.(Sk. arī: Baltiņš M. Latvijas Universitātesdarbības atspoguļojums Latvijasparlamenta protokolos: 1918–1934.I d. 1918–1925. LU Raksti. 716. sēj.(Zinātņu vēsture un muzejniecība). Rīga:LU, 2007. 7.–36. lpp.45Švābe A. Latvijas Universitāte. TechnikasApskats. Monreāla. 1959. Nr. 33. 1.–3. lpp.18