No saldenās pudeles - LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas ...

Rūdolfs Blaumanis- 3 -No saldenās pudelesMāte. Sveiks! Tas ir uz atnākšanu, mīļo Rindēn! (Rindēns prom.)Marija. Nu, nezin vis.Māte (kas ļoti laipni bij runājuse, atkal īgni). Nezin vis! Hm! Tur nu viņš aizbrauc! (Skatāspa logu.) Tāds cilvēks! Tāds cilvēks! Tas nu pagalam! Māja kā lāde un tepat kaimiņos, naudaRīgā uz intresēm, pats — jauns, glīts, godīgs. Un jau amatā ari: tiesas priekšnieks. Mēs,mātes, — draudzenes! Es nezinu, es nezinu, ko tu vēl gribi! N u d i e, es nezinu!Marija. Tikai vienu lietu, māt: patikšanu. Es gribu īstu patikšanu.M ā t e. Kā nu tāds cilvēks nevar patikt! Nakts vidū — skriešus pie tāda jāskrien.Marija. Skries arī! Kurai viņš būs īstais, tā skries.Māte. īstais, īstais, īstais! To vardu vien tu maki daudzināt. Ja tēvs vēl būtu dzīvs,gan viņš tevi saīstinātu!... Lūk, i te viņa pietrūkst! Viņš vis tev neļautu tos vīriešus tā dancinātun sijāt. Še ir tas un tas, ar to tu saderi kopā — tas tev jāņem! Tā viņš darītu. Un tu paklausītuun dzīvotu laimīgi. Bet nu — nu, jo labs nāk, jo tu labāka gribi. Piemini manus vārdus, meit: tutāpat paliksi bešā kā tāda, kuru neviens nav bildinājis.M a r i j a. Un ja nu par tiesu tā notiktu? Vai tā būtu tik liela nelaime? (Uzņem kādurokas darbu.)M ā t e. Ja tev par tiesu tādas domas ienāktu galvā, ka vari palikt bešā, tad tu vis tikjauki kā bezdelīga nečirkstētu: «Vai tā būtu tik liela nelaime?...» Bet nevilies, meit, —nevilies — es tev saku! Meitas tāpat nāk modē kā tāda ziņģe vai basta lakats. Papriekš:vai, cik skaists, vai, kas par meldiņu, — beigās: ni vairs kāds grib dzirdēt, ni redzēt! Tā ies artevi! Tagad tu esi cenā! Bet pagaidi vēl kādu laiciņu! Pagaidi! Tad būs pļuks! Kā no bluķazemē! Tad tu varēsi svilpot.Marija. Tici vien, māt, e s nesvilpošu.Māte (gandrīz vai raudādama). Bet e s svilpošu! Mana vienīgā meita nedrīkst paliktbez vīra. Tā kauna es nepanesīšu!Marija. Bet, mīļo mammīt, ko nu tagad par kaunu runāt — pavasari par rudenssalnu!M ā t e. Ir gan vairs pavasaris — divdesmit ceturtais gads! Prātīga meita bez aubesnelaiž pāri par divdesmit! Un tad — ak tu tētīt! — tu gan laikam nemaz neredzi, kā mūsusaimniecībā iet.M a r i j a. Ko es tur varu darīt? Saime tagad visur bezkaunīga.Māte. Bet tak drusku savādāka, kur saimnieks mājā. Es gan labi zinu, kā tēva laikā bijun kā tagad ir. Nerāva vis aci no pieres laukā! Negribēja vis ik dienas gaļas ēst, pietika ardivām reizēm nedēļā.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte