Å EIT

Laura Sintija Černiauskaitėtagadnes kontūras ir visai neskaidras. Viņasstāstījums par jauna cilvēka dzīvi sabiedrībā,kas maldās starp materiālām un garīgāmvērtībām, un kur patērētājfilozofijas ētoss iesēžasarvien dziļāk, ir iejūtīgs, smalks, atklāts,godīgs un dažbrīd sāpīgs, bet bez tieksmesradīt kaut kādu universālu metaforu dzīveisabiedrisku pārmaiņu laikā.Lielākā daļa autoru, kuri debitējuši pēdējosgadu desmitos, ir dzimuši un auguši laukosun vēl šodien ir tikai pa daļai pilsētnieki,pa daļai lauku cilvēki. Tādēļ nav brīnums,ka lauki spēlē tik svarīgu lomu visjaunākajālietuviešu daiļliteratūrā. Turklāt gados vecākierakstnieki paši piedzīvojuši padomju piespiedukolektivizāciju un citas reformas. Urbānismam,kam līdz šim pievērsušies tikainedaudzi rakstnieki, saknes nav senas, nedzarī dziļas. Tajā pat laikā jauno un visjaunākorakstnieku darbos pilsētnieciskā vide ir kļuvusipar daudz ko vairāk, nekā tikai fonu – tāpati par sevi ir svarīga ar savām jaunām eksistenciālāmproblēmām.Nesen, kad lasīju lekciju par pēcpadomjudaiļliteratūru Viļņas Universitātes starptautiskajāvasaras skolā, kāds izmeta piezīmiar mazliet ironisku pieskaņu par lietuviešurakstniekiem, kuri rakstot tikai par pagātni.To nevar noliegt. Bet literatūra nav tikai instruments,kas uztver cilvēku un sabiedrībasjūtas. Literatūrai ir daudzi uzdevumi. Izmisīgimēģinājumi reaģēt tikai uz visu, kas šimbrīžamnorisinās ap mums, draud pārvērstliteratūru par publicistisku tekošo notikumukomentāru. Literatūras teksti, kas rodasmūsdienās, paši par sevi ir reakcija uz šodienasdzīvesveida metafiziskām un sabiedriskāmproblēmām. Tāpēc arī nav nekāds pārsteigums,ka lietuviešu rakstnieki pievēršaspagātnei. Ir tikai dabīgi, ka katra rakstniekupaaudze meklē atbildes uz mūžīgajiemjautājumiem – kas mēs esam un no kurienesmēs nākam? Tikai tad, kad būsim atbildējušiuz šiem jautājumiem, mēs varēsim minēt,kurp mēs ejam. oNo angļu valodas tulkojusi Anita LiepiņaLāsma ĢibieteLAUPĪTĀJS KAUPĒNS21. GS. LITERATŪRĀIr sižeti, kas ātri pazūd aizmirstībā, bet ir arītādi, kas literatūrā dzīvo gadu desmitiemilgi un aizvien interesē kā autoru, tā lasītāju.Viens no skandalozākajiem, reāli dzīvojušajiemlatviešiem, kura gaitas mūsu literatūrāplaši atspoguļotas pat 21. gs., ir armijasdezertieris, Zemgales lielceļu un lauku saimniecībuaplaupītājs, dedzinātājs, 19 cilvēkuslepkava Ansis (citos avotos: Alberts) Kaupēns.Viņš Jelgavas apkārtnes ļaudis savu necilvēcīgoizdarību dēļ paniskās bailēs turējisveselus sešus gadus, līdz beidzot 1927. gadātiesāts un sodīts ar nāves sodu pakarot. Kautarī senos notikumus no mūsdienām šķir vairākkā 80 gadi, sižets par bezbailīgo noziedzniekuvēl aizvien šķiet saistošs. 21. gs. sākumāšim tematam veltīti trīs literāri darbi –Māras Zālītes librets mūziklam pēc patiesunotikumu motīviem divos cēlienos Kaupēn,mans mīļais! (lugu izlase Sauciet to par teātri,2001), kas ar lieliem panākumiem tikauzvests Liepājas teātrī, Ingrīdas Karstās biogrāfiskaisromāns Kaupēna līgava (2007) unvesela nodaļa advokāta Andra Grūtupa grāmatāTiesāšanās kā māksla (2002). Jāpiebilst,ka Zālīte un Karstā galvenokārt akcentējušasKaupēna mīlas dēkas un privāto dzīvi, tačuGrūtups izmantojis citu sižeta līniju – viņu interesēKaupēna tiesāšana, taču varoņa privātādzīve tēlota ar mērķi izsecināt un izskaidrot,kāpēc viņš kļuvis par vienu no visdrausmīgākajiemnoziedzniekiem 20. gs. Latvijaskriminālistikas vēsturē.KĀRLIS MORS – KAUPĒNA PRIEKŠTECIS?Viens no ievērojamākiem vācu dramaturgiemFridrihs Šillers publicēja traģēdiju piecoscēlienos Laupītāji (1785). Gadu pēc publikācijastraģēdiju iestudēja teātrī, taču Latvijātas pirmoreiz uz skatuves tika rādīts ap1818. gadu Dikļu zemnieku uzvedumā. Latviešuvalodā traģēdija izdota 1910. gadā unatkārtoti 1975. gadā. 1 „Vētru un dziņu laikmeta”dramaturga darbs mūsu valstī ieguvamilzu popularitāti, teātra uzvedums pulcējalielus skatītāju pūļus. Tikpat liela piekrišanabija arī traģēdijas publikācijai; to lasījaun par varoņu gaitām šausminājās vai visāslatviešu mājās. Aristokrātu Moru dzimtas liktenisvienaldzīgu neatstāja nevienu. Latviešusabiedrībā minētais darbs radīja sava veida1. Latvijas Padomju enciklopēdija, 9. sēj. Rīga:Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1987: 404-405.36