Å EIT

Citāda toņkārta ir stāstījumā „Para.” Tas nākno sievietes ar salauztu, ieģipsētu, kāju. Piegultas pieķēdēta, viņa mēģina sevi pierunātpakļauties ārstu noliktajam režīmam. Pa rokaiir pudele, no kuras slimniece ieņem pa labammalkam, lai mazinātu savu īgnumu unarī sāpes kājā. Lasītājam nav lemts izsekotvājnieces izdarībām. Tikai beigās uzzinām,ka izsaukta policija par miera traucēšanu unapkārtnes piegānīšanu ar sadauzītu pudeļudrazām. Pastāv arī aizdomas, ka cietēja navsarunājusies pienācīgi cienīgi ar izsauktajiemkārtības sargiem. Taču to aprakstīt autore,ņemot vērā lasītāju smalkjūtību, neuzdrošinās.Šai komiskai interlūdei seko „Cik svarīgibūt Ernestam” – stāstījums, kas sauc atmiņāOskara Vailda joprojām populāro salonakomēdiju The Importance of Being Earnest,gan uz to neatsaucoties – varbūt tāpēc, kaVailda lugā daudz komisku momentu izsaucvārds earnest (nopietns, cītīgs). Kamēr Vaildaraito valodu raksturo komiski elementiun reizēm visai farsisks situāciju izkārtojums,Repšes stāsts nobeidzas ar negaidīti absurdutraģiskumu, ar izteikti „repšiski” asu ironiju,savā veidā „uzlabotu” deus ex machina stāstījumaapstāšanos, kad it kā zvēriskais instinktspārvar pasaulei piešķirto likumību, kocilvēki vēlas uzskatīt par universālu sine quanon. Repše apgriež Vailda komēdiju, tā teikt,ar kājām gaisā. Katrā ziņā autores reģistri irbagāti un daudzveidīgi, ko apstiprina „Gaisaīsinātājs,” kur komiskā iekrāsojumā parādāsvisai biedinoši vērojumi par mūsdienu ģeķīgoaizraušanos ar saukļiem, kas, protams,skan skaļi – kā jau visi cri de mode, taču, ieklausotiesciešāk, varētu būt cri de coeur,aizņemoties Valtera Benjamiņa atzinumu.Repšes stāstījuma priekšplānā ir Magone,mazliet kariķēta dabas mīļotāja, kura atstātauzmanīt draugu lauku īpašumu. Atklājasdaudz dažādu mirāžu, ko sev uzbur romantiskaisdabas mīļotājs: Tur ir Magone, bet reizēviņa ir magoņu lauks, tur ir viņš pats (Magonesdraugs Miroslavs) košzaļā kreklā arizkapti, viņš pļauj gaisu un Magone smejas.Gaisa īsinātājs. Citviet ieskaņas ir negatīvas:Daba, daba. Štrunts ar to dabu. Dabas mīlestībašķietami varētu latvieti, zemes dēlu,arī nogurdināt. Tālākos stāstījumos vairāknovalkātu tēmu, taču vienmēr jaunās modulācijās,piemēram, par „paaudžu plaisu” vaisavā laikā daudzināto „identitātes krīzi” unvienmēr aktuālo bērnu audzināšanu. Stāstā„Kiras Korintas prombūtne” sastopamies ardzēlīgas ironijas piesātinātu rindkopu: KirasKorintas tēvs, nesatricināmas pārliecības vīrs,līdz mūža galam uzskatīja, ka saules lēktu izsaucgaiļa dziedāšana ...bet māmuļa, skalodamabizi etiķūdenī, diendienā atgādināja,ka vīrieši kārtīgi jāpaēdina. Žanriskās iezīmes70Raitis Puriņš, Dienamainās ar stāstījumu „Jūras velni,” kas, rakstītsdialoga formā un domāts vairāk skatuviskamuzvedumam. Ne jau nu gluži BlaumaņaIndrāni, taču ar paralēlu tematisku ievirzi,ar paaudžu plaisu priekšplānā. Vecosīpašniekus izsviež no jūras piekrastē celtāsmājas, lai vietu dotu jauniem ienesīgākiempasākumiem. (Par „Jūras velniem” skat. JG261:54-55 – red.)Citā noskaņā pēdējais darbs „Citi mācekļi,”kur fonā Arizonas varenais „grāvis,” sauktspar Grand Canyon. Stāstījums kļuvis fragmentārs,stāstītājiem Kēleram un Māricaipārmaiņus izmantojot savas piezīmes. Norišusecība var arī nebūt hronoloģiska. Sastopasdivi labi piedzīvojuši ceļotāji, kuri irdaudz pa pasauli mētājušies, visvairāk atsevišķi.Galvenais stāstītājs Kēlers ir zinātnieks,visai racionāls, nosvērts, nodevies savamdarbam. Viņu uz tikšanos Parīzē izsauc sendienupaziņa Mārica, labi piedzīvojusi māksliniece,arī vīru kolekcionāre. Pēdējais vīrsesot bijis entomologs no Brazīlijas. ArizonāKēlers konstatē, ka Māricas piezīmes ir saistošākasun nolemj tās, cik vien iespējams, izmantot,taču pa vidam paturot savas „pirmāautora” tiesības, lai rakstītais būtu saprotamāks.Reizēm Kēlers piesaka savu stāstījumu,to ieliekot iekavās pa vidu Māricasstāstījumam. Citviet tie ir vīrieša vai sieviešukārtas vietvārdi, kas lasītājam palīdz tiktgalā ar stāstītāju maiņām. Piedalās arī GundegaRepše pati, īpaši tad, kad Kēlers un Māricanozūd no stāstījuma apvāršņa. No Kēlerauzzinām, ka, atgriežoties no Amerikas,Mārica nav sēdējusi viņam blakus. Jau Parīzēviņa pavēstījusi, ka esot kāda brazīlieša sieva.Kēlera nodoms sadedzināt Māricas atstātosmanuskriptus un pelnus izkaisīt okeānā aptuvenitur kur nogāzies brazīliešu Airbus, kasbijis ceļā no Rio uz Parīzi. Ceļojot pa Ameriku,Kēlers aizrāda, ka viņam nepatīk mūsdienustāstījumi, kur saputrota loģiskā hronoloģiskākārtība. Šāda nekārtība ir uzbrukusi arīviņa darbam. Žēl, taču to lai rosina nākošaisautors, proti, lasītājs.Juris SilenieksGundega Repše