UNIVERSITĀTES RAKSTI - DSpace

244
-
pa 4—5 pilieniem minūtē. Tādā kārtī rodas zināma inkontinence.
Sī inkontinence dažiem dzīvniekiem ar laiku izzūd, un iestājas tāds
pat noplūšanas veids, kā pirms žultspūšļa izņemšanas; pie citiem —
turpretim žults turpina plūst pastāvīgi. Šī parādība, pēc Rost'a pētī-
jumiem, vedama sakarā ar Oddi muskuļa attīstību: ja šis muskulis pie-
tiekoši stiprs, tad tas var noturēt žults spiedienu tikpat labi, kā
tad, kad vēl darbojās žultspūslis. Kur žults spiediens to pārvar, rodas
inkontinence. Stiprs muskulis aiztur žulti vados; izceļas sastrēgums;
palielinās spiediens, kas ar laiku rada žultsvadu izplešanos. Papla-
šinātie žultsvadi līdz zināmam mēram uzņemas žults rezervuāra un
plūduma regulētāja lomu, tādā kārta it kā atvietņodami pūsli.
Starp citu kārtīga žults noplūšana un vadu noslēgšanās 'traucē
žultsvadu infekciju no zarnas. Rodas domas, ka, izņemot žultspūsli,
mēs laupām dzinēja spēku, kas novērš infekcijas ieviešanos ļžults-
vados. Vai šī doma pareiza, būtu vēl plašāki jāizpēta.
Daži novēro-
jumi runā par to, ka sekundārā žultsvadu infekcija pēc žultspūšļa iz-
ņemšanas sastopama mazliet biežāk kā parasti (Rost).
Spilgtāku spriedumu par žultspūšļa fizioloģisko
nozīmi varam gūt
aplūkojot sekas, kas izceļas pēc šā orgāna operatīvās izņemšanas,
citiem vārdiem, novērojot patologo-anatomiskās un patologo-fiziolo-
ģiskās parādības pēc šādas operācijas.
Kamēr anatomiskiem un fizioloģiskiem pētījumiem ir vairāk teo-
rētiska nozīme, tikmēr pārmaiņas organismā, kas var izcelties pēc
šīs operācijas,
mūs interesē tīri no praktiskā viedokļa. Tikko mi-
nētie Rost'a pētījumi pamatojas
uz postoperātīvo parādību novēro-
šanu. Tie aptver vairāk vietējās parādības, bet orgāna fizioloģiskās
nozīmes pētīšanā it sevišķi svarīgas ir parādības, ar kādām atsaucas
viss organisms, un kas rada pārmaiņas atsevišķu orgānu attiecībās.
Uz šiem jautājumiem vispirms nākas uzdurties chirurgiem, kad
žultspūšļa saslimšana rada tādus traucējumus, ka jādomā par viņa
operatīvo izņemšanu. Jautājumi, kas grozās ap šādas operācijas in-
dikācijām, ir plaši cilāti; un še nu mēs sastopamies ar diviem pre-
tēja virziena uzskatiem —
vienu, kas uzsver
žultspūšļa fizioloģisko
nepieciešamību un prasa viņu saudzēt līdz pēdējai iespējai; otru,
kas, pamatodamies uz novērojamiem slimību recidīviem, ieteic viņu
upurēt kā slimības perēkli. Viens no pēdējā uzskata pārstāvjiem,
Hutchinson's, ieteic ar viņu rīkoties gluži tāpat kā ar aklās zarnas
piedēkli, kvalificējot viņu ar to kā funkcionāli nenozīmīgu, rudimen-
tāru orgānu.