Psiholoģija Psychology - Latvijas Universitāte

34 Ps i h o l o ģ i j a
un ideoloģijas piekritējiem viegli saprotamu un pieņemamu simbolu un metaforu
kopumu, veidojot vienotu diskursu (Lakoff, 2002). Informācijas pasniegšana šim
diskursam atbilstošā valodā, aktivizējot ar konkrēto ideoloģiju saistītās metaforas
vai radot iespaidu, ka noteikts viedoklis atbilst konkrētās ideoloģijas normām, var
būtiski mainīt indivīda uzskatus dažādos jautājumos (Bryan et al., 2009; Cohen,
2003). Indivīda ideoloģiskā pārliecība var kalpot kā attieksmju stabilitāti veicinošs
mehānisms, ja attieksmes mēģina mainīt, izmantojot ideoloģiskajai pārliecībai svešu
argumentāciju, bet šī pati pārliecība var kļūt par attieksmju maiņu veicinošu faktoru,
ja pārliecināšana notiek, izmantojot uz šo ideoloģiju balstītus argumentus.
Kopīgās realitātes teorija ļauj skaidrot sabiedrības attieksmju, vērtību un normu
stabilitāti arī no sociālā pierādījuma jeb informatīvās konformitātes perspektīvas.
Radot kopīgo realitāti, grupas pastāvīgi apstiprina šo attieksmju, vērtību un normu
validitāti, mazinot varbūtību, ka atsevišķi sabiedrības locekļi vai grupas mēģinās šīs
normas apšaubīt vai mainīt. Informatīvā konformitāte padara politisko ideoloģiju
par mehānismu esošās sociālās un politiskās sistēmas uzturēšanai (Jost et al., 2008).
Taču, lai indivīdi mobilizētos sociālās sistēmas maiņai, arī nepieciešama kopīgas
realitātes radīšana, diviem vai vairāk indivīdiem definējot esošo sistēmu kā kļūdainu
vai netaisnīgu (Martorana, Galinsky & Rao, 2005). Šādā gadījumā darbojas tie paši
psiholoģiskie mehānismi, kas veicina pretošanos grupas vairākuma spiedienam (Asch,
1958), proti, mazākumam ir jājūt savstarpējs atbalsts un tādējādi jāveido sava kopīgā
realitāte. Savukārt ideoloģija, kas postulē alternatīvu uzskatu vai attiecību sistēmu,
sabiedrībā var kļūt par pamatu šādas kopīgas realitātes radīšanai. Mehānismi, kas ir
šādu procesu pamatā, ir pārāk sarežģīti, lai tos aplūkotu šajā analīzē (sk., piemēram,
Crano & Seyranian, 2007).
Kopumā politiskā ideoloģija kā kopīgās realitātes pamats ļauj gan labāk
izprast mehānismus, kas polarizē indivīdu un grupu attieksmes un veicina sociālos
konfliktus, gan arī iezīmē iespējamos mehānismus attieksmju maiņai un sabiedrības
locekļu mobilizācijai sociālām pārmaiņām. Kopīgās realitātes teorija veido piemērotu
analītisko pamatu ar politisko ideoloģiju saistītiem sociālpsiholoģisko parādību
pētījumiem.
IZMANTOTā LITERATūRA
Abrams, D., Wetherell, M., Cochrane, S., Hogg, M. A., & Turner, J. C. (2001). Knowing what
to think by knowing who you are: Self-categorization and the nature of norm formation,
conformity and group polarization. In M. A. Hogg & D. Abrams (Eds.), Intergroup
relations: Essential readings (pp. 270-288). New York, NY: Psychology Press.
Arndt, J., & Vess, M. (2008). Tales from existential oceans: Terror management theory and
how the awareness of our mortality affects us all. Social and Personality Psychology
Compass, 2, 909-928.
Asch, S. E. (1958). Effects of group pressure upon the modification and distortion of
judgments. In E. E. Maccoby, T. M. Newcomb & E. L. Hartley (Eds.), Readings in social
psychology (3rd ed., pp. 174-183). Oxford, UK: Henry Holt & Company.
Bar-Tal, D. (2000). Shared beliefs in a society: Social psychological analysis. Thousand Oaks,
CA: Sage Publications.
Barnea, M. F., & Schwartz, S. H. (1998). Values and voting. Political Psychology, 19, 17-40.