IevadsLaiks ilgtspējīgai sanitārijaiDanijels Vrhovšeks2004.gadā aptuveni 3,5 miljardiem cilvēku visā pasaulē bija pieejams caur mājas pieslēgumu pacauruļvadiem piegādāts ūdens. Vēl citiem 1,3 miljardiem cilvēku bija pieejams drošs ūdens nocitiem avotiem nekā mājas pieslēgumi, ieskaitot spices, aizsargātus avotus un aizsargātas akas.Tomēr vairāk nekā 1 miljardam cilvēku nebija pieejams drošs ūdens, un tas nozīmē to, kaviņiem bija jāatgriežas pie neaizsargātām akām un avotiem, kanāliem, ezeriem vai upēm, laitiktu pie ūdens.2000.gadā visas ANO dalībvalstis parakstīja Apvienoto Nāciju Tūkstošgades Deklarāciju(<strong>UN</strong>MD) ar astoņiem Tūkstošgades attīstības mērķiem (MDG). Ar mērķi numur septiņi valstistiek aicinātas nodrošināt vides ilgtspējību, samazinot uz pusi līdz 2015.gadam to cilvēku daļu,kam nav ilgtspējīgas pieejas drošam dzeramajam ūdenim. Šis aicinājums tika atkārtoti izteiktsVispasaules konferencē par ilgtspējīgu attīstību Johannesburgā 2002.gadā, kurā augstākminētajam Tūkstošgades attīstības mērķim tika pievienotas minimālās sanitārijas ērtības. Kāiemesls tam bija tas, ka 3 miljardiem cilvēku nav pieejami droši sanitārijas pakalpojumi.Pašlaik, 2007.gadā, situācija attiecībā uz dzeramo ūdeni mazāk attīstītajās valstīs ir pat vēlsliktāka nekā pirms dažiem gadiem. Galvenokārt, tam iemesls ir piesārņojums, apūdeņošana,naudas trūkums, kari un progresējošās klimata pārmaiņas. Vispasaules Veselības organizācija irnoteikusi minimālo apjomu – 20 litri ūdens uz cilvēku dienā, lai arī šis ūdens daudzumsjoprojām nozīmē augstu draudu līmeni veselībai, un 100 litri ūdens uz cilvēku dienā kāoptimālo ūdens daudzumu, lai draudu līmenis veselībai būtu minimāls. Tomēr, sabiedrībasveselībā un higiēnā būtiska nozīme ir nepieciešamajam ūdens daudzumam ar labu kvalitāti.Papildus tam, ka ūdens ir nepieciešams cilvēkiem, tas ir vajadzīgs arī augiem, dzīvniekiem uncitiem organismiem.Jautājums ir – ko darīt situācijā, kad visām šīm vajadzībām ir pieejams arvien mazāk un mazākūdens ar attiecīgu kvalitāti, pat nepieminot arvien pieaugošo cilvēku skaitu pasaulē, kas gadu nogada patērē arvien vairāk un vairāk ūdens?Viena no iespējamām atbildēm ir striktāka attieksme pret notekūdeņu attīrīšanu, kur attīrītaisūdens tiek novirzīts atkārtotai izmantošanai. Pēdējo gadu desmitu laikā „tradicionālās7
sanitārijas” pieeja ir tikusi asi kritizēta, un tā rezultātā ir radušās daudzas definīcijas,koncepcijas un raksturojošās vērtības, kas attiecas uz alternatīvo „ilgtspējīgo sanitāriju”.Kopumā ilgtspējīga sanitārija nozīmē holistiskāku pieeju attiecībā uz videi draudzīgu unekonomiski pamatotu sanitāriju. Tā ietver notekūdeņu savākšanu un attīrīšanu, kontroli pārslimību pārnēsātājiem un citus saslimstības preventīvos pasākumus. Ilgtspējīga sanitārija balstāsuz trim ilgtspējības pīlāriem – vides, ekonomikas un sociālā pīlāra. Vides pīlārs šajā gadījumā irvietējos vides apstākļus aizsargājošo reciklēšanas principu pielietošana. Šīs pieejas galvenaismērķis ir jaunā ilgtspējīgā filozofija, kurā atkritumi tiek izmantoti kā resurss. Šī pieejapamatojas uz materiālu-plūsmas-orientēta reciklēšanas procesa ieviešanu kā alternatīvutradicionālajiem risinājumiem. Ideālos apstākļos ilgtspējīgas sanitārijas sistēmas spēj veiktpilnīgu augu barības vielu atgūšanu no fekālijām, urīna un „pelēkā ūdens”, novirzot toslauksaimnieciskiem mērķiem un samazinot ūdens piesārņošanu, un tajā pašā laikā nodrošinotto, ka ūdens tiek izmantots ekonomiski un tiek pēc iespējas izmantots atkārtoti, it īpašiilgtspējīgas apūdeņošanas vajadzībām.GWP Centrālās un Austrumeiropas (GWP-CAE) grāmata par ilgtspējīgu sanitāriju, kuru Jūspašlaik lasāt, ir nozīmīgs solis ilgtspējīgas „cilvēces” nākotnes virzienā. Tā sniedz datus parūdensapgādes un sanitārijas pašreizējo stāvokli GWP-CAE valstīs, informāciju par ilgtspējīgusanitāriju mazās un vidēja lieluma apdzīvotās vietās CAE, atsevišķu situāciju izpētes aprakstustādās Eiropas valstīs, kā Ungārija, Ukraina un Slovēnija, kā arī vispārīgo informāciju parilgtspējīgas sanitārijas statusu Vācijā un Zviedrijā, un pārskatu par likumdošanu saistībā arilgtspējīgu sanitāriju ES un dažās CAE valstīs.Pētījums fokusēts uz vienpadsmit valstīm GWP Centrālās un Austrumeiropas reģionā, kuršaizņem apmēram 16% no kontinenta kopējās teritorijas un kur dzīvo aptuveni 20% no kopējāiedzīvotāju skaita Eiropā. Reģiona teritorija sniedzas no Baltijas jūras līdz Adriatijai unMelnajai jūrai, tāpēc tajā ir atšķirīgi dabas, sociālie un ekonomiskie apstākļi, tāpat arī atšķirīgasir pieejas ūdeņu apsaimniekošanai. Nozīmīgs elements apdzīvojuma un iedzīvotājudemogrāfiskajā struktūrā CAE valstīs ir relatīvi augstā iedzīvotāju daļa, kas dzīvo laukuapvidos, salīdzinot ar Rietumeiropas valstīm. No kopējā apdzīvoto vietu apjoma CAE valstīs,91,4 % apdzīvoto vietu ir mazāk nekā 2000 iedzīvotāji, un pavisam tajās dzīvo 20% no kopējāiedzīvotāju skaita CAE. Sakarā ar to, ka Eiropas Savienības likumdošana ir vērsta uznotekūdeņu problēmu atrisināšanu līdz 2015.gadam apdzīvotās vietās ar iedzīvotāju skaitu virs2000 personām, tad ciemati ar mazāk nekā 2000 iedzīvotājiem tiek bieži vien ignorēti nolēmumu pieņēmēju un ūdeņu apsaimniekotāju puses. No otras puses, sabiedrība šajos laukuapvidos parasti ir ekonomiski vājāka, tāpēc ar mazāk attīstītu infrastruktūru. Tas ir iemesls,kādēļ šis pētījums galvenokārt fokusēts uz šīm apdzīvotām vietām, kurās ilgtspējīgas sanitārijasprincipu praktiskā pielietošana prasītu mazākas finanšu investīcijas, salīdzinot artradicionālajām, progresīvo tehnoloģiju, dārgām alternatīvām. Vairumam šādu apdzīvoto vietuilgtspējīga sanitārija ir atbilstošākā pieeja, lai nodrošinātu pietiekamu ūdens apgādi un sanitārijuun vienlaicīgi sasniegtu MDG līdz 2015.gadam.Iedzīvotāju daļa, kas pieslēgta centralizētām ūdensapgādes sistēmām, CAE valstīs variē no53,5% līdz 98,8%, atkarībā no valsts, kamēr notekūdeņu attīrīšanas iekārtām (NAI) pieslēgtoiedzīvotāju daļa variē no 30% līdz 80%. Dati no atsevišķām valstīm rāda, ka mērķis visāmvalstīm ir panākt, ka 75–90% no iedzīvotāju skaita tiek pievienoti centralizētām notekūdeņusavākšanas un attīrīšanas sistēmām. Kā jau minēts iepriekš, saskaņā ar ES Direktīvām, NAIbūvniecība nav obligāta apdzīvotās vietās ar iedzīvotāju skaitu mazāk par 2000 personām. Betvalstīm ir pienākums saskaņā ar ES Ūdens Struktūrdirektīvu (ES ŪSD) sasniegt „labu ūdensstāvokli visos ūdeņos”. Tas rada situāciju, kurā 10-15% no kopējā iedzīvotāju skaita (attiecīgiaptuveni 20 miljoni lauku iedzīvotāju) pēc 2015.gada beigām paliks bez piemērotām sanitārijas8