ILGTSPĒJĪGA SANITĀRIJA CENTRĀLAJĀ UN AUSTRUMEIROPĀ

5.nodaļa- Vides aizsardzības jautājumi ieņem ļoti nozīmīgu vietu ES darba kārtība, un ES videslikumdošana pamatojas uz ilgtspējīgas attīstības globālo principu. Šis princips ir akcentētsRomas Līgumā un iestrādāts Sestajā vides rīcības programmā un Ilgtspējīgas attīstībasstratēģijā. Ilgtspējīga attīstība ietver klasiskās vides aizsardzības problēmas: piesārņojums,veselības aizsardzības un resursu apsaimniekošanas jautājumi.- ES vides aizsardzības politika pamatojas uz piesardzības principu un preventīvās darbībasprincipu, uz principu, ka videi nodarīts kaitējums jālabo, pirmām kārtām novēršot tā cēloni,un uz principu, ka maksā piesārņotājs, kā arī uz drošības klauzulas principu. Visi šieprincipi ir jāņem vērā, realizējot jaunu sanitārijas sistēmu ierīkošanu vai jau esošo sistēmurekonstrukciju.- Lai gan ir salīdzinoši viegli sameklēt ES sekundāros normatīvos aktus par piesārņojumasamazināšanu, eitrofikācijas un veselības risku novēršanu, tomēr normatīvie akti attiecībāuz dabas resursu izmantošanu, notekūdeņu dūņu un citu notekūdeņu frakcijuapsaimniekošanu ir diezgan pretrunīgi un dažādi interpretējami.- Ūdeņu (virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu) piesārņojuma jautājumi galvenokārt tiek risinātiES Ūdens Struktūrdirektīvā (ES ŪSD). Šajā direktīvā izmantotas dažādas pieejas, no kurāmviena ir vides kvalitātes standartu ieviešana, un otra – tehniskie standarti un izplūdesrobežvērtības. Pēc tam, kad visas Dalībvalstis būs atbilstoši realizējušas ES ŪSD prasības,tai būs tieša ietekme uz visa veida piesārņojuma avotiem – gan lieliem, gan vidēja lieluma,gan maziem piesārņojuma avotiem.- ES ŪSD ir anti-piesārņojuma direktīva. No vienas puses, tajā uzsvērta notekūdeņu dūņu unnotekūdeņu atkārtotas izmantošanas nepieciešamība, bet no otras puses, nav skaidridefinētas likumīgas prasības, kā to praktiski realizēt vai veicināt. Tomēr tas nav tiesiskaisšķērslis Dalībvalstīm, ja tās to vēlas, šādas prasības iekļaut nacionālajā likumdošanā pardabas resursu atkārtotu izmantošanu. Papildus iepriekš teiktajam, ES likumdošanas būtībapamatojas uz iespēju noteikt nacionālajā likumdošanā stingrākas prasības saistībā ar videsaizsardzību, ja tās ir pamatotas vai nepieciešamas.- Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīva galvenokārt attiecas uz lielajām sistēmām, un tāliek Dalībvalstīm piemērot augstus kvalitātes kritērijus notekūdeņu attīrīšanai. Direktīvafokusēta uz piesārņojuma samazināšanu, un šī direktīva pavisam noteikti nevar būt jebkādaveida šķērslis, lai Dalībvalstis varētu izmantot „notekūdeņu attīrīšanas alternatīvāstehnoloģijas” vismaz attiecībā uz šīm liela mēroga sistēmām. Lokālās attīrīšanas sistēmasvai citu alternatīvu risinājumu var izmantot centralizētu savākšanas sistēmu vietā, ja šādusavākšanas sistēmu ierīkošana nav lietderīga sakarā ar augstajām izmaksām vai arī šādasistēma neradīs videi nekādas priekšrocības, - tas attiecas uz lielāko daļu no visāmmazajām apdzīvotajām vietām ar PE, kas mazāks par 2000.- Atkritumu poligonu direktīva pamatojas uz atkritumu hierarhiju, kur noteikts, ka atkritumivispirms ir jāvērtē kā resurss. Dalībvalstīm jāizstrādā nacionālā „soli-pa-solim-stratēģija”,lai samazinātu atkritumu poligonos nonākošo bioloģiski degradējamo atkritumudaudzumu. Bioloģiski degradējamie atkritumi ir arī notekūdeņu dūņas un citas dalītisavāktās notekūdeņu frakcijas (urīns un fekālijas), tās nevajadzētu vienkārši izmestatkritumu poligonos. Tajā pašā laikā nav viegli atrast praktisko pielietojumu notekūdeņudūņām, dalīti savāktajam urīnam un fekālijām.85