ir samazināts līdz drošam līmenim, piemēram, novadot notekūdeņus mitrājos ar ierobežotupieejamību. Par barjerām galaproduktu izmantošanai lauksaimniecībā var uzskatītierobežojumus attiecībā uz lauka izkliedēšanas tehnoloģijām un aizliegumus atsevišķuaugkopības kultūru mēslošanā 15 .Lai arī infekcijas slimības ir galvenais ar sanitāriju saistītais risks veselībai, arī citas vielasnotekūdeņu sastāvā var būt bīstamas veselībai. Nitrāti, piemēram, nokļūstot dzeramā ūdensiegūšanai izmantojamos gruntsūdeņos, var izraisīt veselības problēmas maziem bērniem.Notekūdeņi var arī saturēt veselību apdraudošus toksiskus savienojumus, piemēram, smagosmetālus, antibiotikas (medikamentus) ftalātus un fenolus. Attīrīšanas procesi nav īpaši domātišo kaitīgo savienojumu atdalīšanai, un vislabāk ir nepieļaut to nonākšanu notekūdeņos,piemēram, samazinot mājsaimniecībās izmantojamo ķimikāliju daudzumu. Šo savienojumuradīto risku veselībai samazināšanai jāpielieto augstāk aprakstītā barjeru koncepcija, laiizvairītos no saskarsmes.Lai nodrošinātu atbilstošu higiēnu un attiecīgi labu veselību, dzeramajam ūdenim jābūtpieejamam labā kvalitātē un pietiekamā daudzumā. Tas ir jāņem vērā, projektējot sanitārijassistēmas rajonos ar izteiktu ūdens deficītu.ReciklēšanaPrincipā, visas mūsu patērētās barības vielas nonāk ekskrementos. Līdzās tādām pamata barībasvielām, kā fosfors, slāpeklis, kālijs un sērs, tualetes atkritumos sastopami vēl aptuvenidivdesmit augu augšanai nozīmīgi mikroelementi. Augu ražība parasti palielinās, pievienojotpapildus slāpekli, bet arī citi elementi var ietekmēt ražību, īpaši, ja augu kultūras kādā vietākultivētas ilgāku laiku. Ūdensaugu augšanu parasti nosaka fosfora daudzums un dažreiz arīslāpeklis ūdens vidē. Ja šīs barības vielas nonāk ūdenstilpēs, tās var izraisīt eitrofikāciju untāpēc tradicionālā notekūdeņu attīrīšanas stratēģija ir - attīrīt notekūdeņus no barības vielām,kas ir kā „mēslojums” ūdenim. Pretēji tam, ilgtspējīgi risinājumi nozīmē, ka atdalītās augubarības vielas var tikt izmantotas atkārtoti. Vienkārša augu barības vielu izgāšana atkritumoskopā ar dūņām ir dārgs veids, kā pārcelt eitrofikācijas problēmu uz nākotni un uz citām vietām.Pēc Otrā pasaules kara daudziem lauksaimniekiem bija pieejama ķīmisko minerālmēslupārpilnība, it īpaši pasaules Rietumu daļā, tāpēc viņi nebija ieinteresēti barības vielu atgūšanāno tualetes atkritumiem. Mākslīgo minerālmēslu lietošana tomēr izraisa vairākas problēmas.Mākslīgo minerālmēslu sastāvā esošā fosfora izcelsme ir fosfātsaturoši derīgie izrakteņi, kas irierobežots resurss un atsevišķos fosfātu minerālos vienlaicīgi ir arī augsts smago metālu saturs.Slāpekli augu mēslošanai varētu ražot no neierobežota resursa – atmosfēras gaisā esošāslāpekļa, bet šis process patērē ļoti daudz enerģijas. Dažādām augsnēm nepieciešami dažādasastāva makroelementu un mikroelementu maisījumu mēslojumi. Izmantojot mākslīgosminerālmēslus, šādu līdzsvaru ir grūti panākt. Tādējādi, lai notekūdeņu attīrīšana unlauksaimniecība abas būtu ilgtspējīgas ilgtermiņā, visas tualetes atkritumos esošās augu barībasvielas ir atkārtoti jāizmanto lauksaimniecībā. Diemžēl mūsdienu agro-sabiedriskās sistēmaslabprātāk izmanto lineāras plūsmas sistēmu virzienā no fosilajiem resursiem uz izmešanu ārāsaņemošajās sistēmās (skat. 3.4.attēlu).Sanitārijas sistēmas teritorijās ar izteiktu ūdens deficītu var veikt nozīmīgu ūdens reciklēšanasfunkciju. Lauksaimniecība patērē ļoti lielu daudzumu saldūdens, un notekūdeņu atkārtota15 Vispasaules veselības organizācija, 2006.g.31
izmantošana lauksaimniecībā nozīmē, ka ietekme uz dzeramā ūdens avotiem būs mazāka.Ūdens taupīšana tālāk aprakstīta sadaļā Ekonomika un resursu apsaimniekošana (zemāk).Vienas problēmas atrisināšanai nevajadzētu radīt jaunas problēmas, tāpēc barības vielureciklēšana jāveic piemērotā veidā. Tualetes atkritumu un notekūdeņu reciklēšanā pastāv dažiriski, kas saistīti ar fekālo piesārņojumu (infekcijas slimību pārnēsāšana), paaugstināta augsnessāļainība (notekūdeņu izmantošana apūdeņošanai sausos klimatiskos apstākļos) un palielinātssmago metālu un citu kaitīgu ķīmisko savienojumu daudzums augsnē un augu ražā.3.4.attēls Ķīmiskie minerālmēsli ir izveidojuši moderno lauksaimniecību neatkarīgu no augubarības vielām, kas iegūtas reciklējot tualetes atkritumus. Pamudinājumu trūkums „lokanoslēgšanai” lauksaimniecības sistēmā rada barības vielu noplūdes gruntsūdeņos un virszemesūdeņos. Tikai neliels daudzums no visa mākslīgajos minerālmēslos esošā augu barības vieluapjoma tiek transformēts pārtikā un nonāk sabiedrības patēriņam. Barības vielas pēc topatērēšanas nonāk ekskrementos un tālāk notekūdeņos. Mūsu modernajā sabiedrībā (arīizmantojot tradicionālās notekūdeņu sistēmas) ļoti neliels apjoms no šīm augu barības vielāmnonāk atpakaļ lauksaimniecībā. Tā rezultātā ir izveidojusies piesārņojoša un ne-ilgtspējīga agrosabiedriskasistēma (P. Ridderstolpes skice, 2007.g.).Tomēr šie riski ļoti labi pakļaujas vadībai. Ir tikušas izstrādātas higiēniski drošas un efektīvasmetodes tualetes atkritumu izmantošanai aramzemes mēslošanai. Vispasaules veselībasorganizācija ir publicējusi vadlīnijas notekūdeņu, ekskrementu un „pelēkā ūdens” drošaiizmantošanai (Vispasaules veselības organizācija, 2006.g.). Saskaņā ar Vispasaules veselībasorganizāciju, “ekskrementu un „pelēkā ūdens” tieša izmantošana aramzemes mēslošanai kalpoietekmes uz vidi samazināšanai gan vietējā, gan globālā nozīmē” 16 .Resursu apsaimniekošana ir arī ekonomiskas un praktiskas dabas jautājums, un tas būs tālākaprakstīts sadaļā Ekonomika un resursu apsaimniekošana (zemāk).16 Vispasaules veselības organizācija, 2006.g.32