Market Lab Cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem ... - Apeirons

Market Lab Cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem iespējas darba tirgū 2005-2006
atrodas dažādas intensitātes psihiatru un citu speciālistu uzraudzībā, t.i., sākot no 1
apmeklējuma mēnesī un beidzot ar ikdienas tikšanos, piemēram, dienas stacionāros.
Atmiņās, stāstos par ievietošanas procedūru un ārstēšanās laiku stacionāros ir diezgan
daudz rūgtuma.
„…ieved tevi uzraugāmajā palātā, tu pats neko nesaproti, esi sazāļots. [...] Trakojoši
slimnieki aiz sienas. Tad jūs varat iedomāties, kādas sajūtas. Tu nevari gulēt, papildus
stress. Pirmo nakti es vispār tur negulēju. Un vēl es atceros tās sanitāres vārdus: „Ārprāts!
Cik ilgi viņa te staigās, cik ilgi te dzers!” Bet šausmīgas slāpes no tām zālēm.”
„…daži bija rupji. [...] es ļoti neciešu, ja mani ierobežo telpā, ja nevaru iziet, kur gribu, vai citi
nosaka manas darbības. Un es ļoti smagi pārdzīvoju ikreiz, kad nokļuvu slimnīcā. Vienreiz
es jutos pietiekami vesela, lai mani neliktu slimnīcā, un es neļāvu sevi izģērbt. Mani uz
dažām stundām piesēja ar zeķēm pie gultas. Es atsējos, aizgāju uz tualeti. Kad sanitāri to
ieraudzīja, viņi mani atkal piesēja, lai gan es neko tādu nedarīju.”
„Konfliktēt jau nevar – uzreiz šprici pakaļā, gultā iekšā un miers! Kādas vēl tiesības? Tas
var beigties ļoti bēdīgi. Tas ir riskanti.”
Viens no sarūgtinājuma cēloņiem, kas vienlaicīgi ir arī visai nopietns stresa avots (ar
visām no tā izrietošām sekām) psihiatrijas pacientiem krīzes situācijā, ir dažādu
institūciju darbinieku, amatpersonu (piemēram, mediķu, tiesībsargājošo darbinieku),
slimnieku skatījumā, nepamatoti aizdomīga, neticīga vai pat nievājoša izturēšanās pret
viņiem.
„Pēc tās izvarošanas bija ļoti smags stāvoklis un ir tā, ka, ja liekas, ka pacients zāles
nedzer, viņas sāk šķīdināt ūdenī. [...] sāk man šķīdināt zāles, jo daktere uzskatot, ka es
nedzeru, bet es godīgi dzēru. Fināls bija tāds, ka es tā sakreņķējos, ka man nervi savilka
kāju muskuļus tā, ka man vajadzēja rāpot. [...] Viņai tā likās un viņa tā uzlika. Nemaz
neprasīja. Arī pēc tam, kad man tos muskuļus savilka, nebija nekāda jautāšana, kāpēc tev
tā notika, nekas…”
„… jo policija mani uz turieni aizveda, neko neizskaidrojot, kas par lietu un kāpēc. Laikam
rēķināja, ka es esmu galīgs koka gabals un muļķis, ka man neko nevar iestāstīt un izdarīt.
Un ne jau uz ielas, nē, mani no rīta mājās savāca. Pavisam siltu, pēc gulēšanas.”
„…bira lielas asaras, ka slimnīcā jāiet, un tad negribējās par sevi stāstīt neko daudz. [...] Bet
nu, ja meitene te nerunā, tad … bija tāds insulīns. No rīta šprice un tad jāatguļ noteikts
laiks. Man viņas negāja, nu ir cilvēki, kas neņem pretī tās zāles. Es jau pāris reizes komā
kritu un pēc tam tur dod sāls šķidrumu dzert …”
Runājot par ārstēšanās pieredzi, pētījuma dalībnieki, kuri šobrīd lieto jaunākās
paaudzes medikamentus, uzsvēra to priekšrocības, salīdzinot ar iepriekš lietotajiem
vecās paaudzes medikamentiem. Galvenā priekšrocība ir tā, ka jaunie medikamenti
izraisa krietni mazāk fiziskas blakusparādības, tādas kā krampji, nelaba dūša,
galvassāpes un citas. Tieši vecākās paaudzes medikamentu izsauktās blaknes bija
viens no iemesliem, kāpēc pacienti centās (un cenšas) izvairīties no to lietošanas.
Savukārt, zāļu nelietošana, pēc pašu respondentu viedokļa un dažiem arī pēc savas
pieredzes, izraisa biežākus slimības paasinājumus. Depresijas slimnieki savas zāles
raksturoja šādi:
„…man pēc tam deva tādas zāles, ka man žokļi griezās laukā …”
„Kādas zāles mums agrāk bija, tās vispār bija briesmas. Redze pasliktinājās un vispār tik
daudz blakusparādību. Tagad ar tiem medikamentiem es vismaz nejūtu, ka esmu viņus
iedzērusi. Es vismaz jūtos kā cilvēks.”
„…zāles palīdz labi, es varu strādāt un mācīties, un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. [...] zāles jādzer
visu laiku. Kad nedzer, tad stāvoklis pasliktinās..”
„Tagad ir labāk, ienāca tās jaunās ārzemju zāles, tagad nav… no tām vecajām zālēm trīcēja
rokas, trīcēja kājas, citreiz vispār, kā tāds receklis, pat nosēdēt nevar.”
42