Violetās mārtiņrozēs

Lielezeram
Nevar būt, ka man vairs nav ko sacīt,
Kad klausos es, kā niedres vējā šalc.
Ielūkojos Lielezera acīs,
Kur satraukts vilnis čalo zili balts.
Zied krastā ievas, ziedi virmo vējā,
Birst ūdeľos un skurbi, skurbi tvan.
Vārdu nebij’, pateikt nevarēju,
Cik Lielezers bezgala mīļš ir man.
Kūko dzeguze, tam gadus skaita.
Vienalga ezers mīlas dziesmu šalc.
Lai gadi nesteidzas un nerit raitāk,
Pat ja tas ziemā ledus gūstā kalts.
Tā nu iznāk, runāju par mīlu.
Kā nerunāt, ja mīlas pilna sirds?
Lielezers kā pērle niedrēs zvīļo
Un Limbaţiem pie pašām kājām mirdz.