Violetās mārtiņrozēs

Mirkļa vājībā…
Mirkļa vājībā es pastiepu roku -
Pretī pienenei, kas radīja dzeltenu ap mani loku.
Tās krāsas burvības iespaidā es noplūcu to,
Iesēju matos un tēloju apburošo.
Pazuda saule aiz mākoľiem baltiem,
Es lūkoju pēc pūkainākiem kātiem,
Gribēju tos, kas aug baltāki un staltāki.
Pūtu un elsu cik bija man jaudas,
Attapos sēklās un pūkās vis matos.
Kā maza dzīvība var uzlidot tik augstu?
Tai varu piedurt savu degunu un plaukstu.
To varu gaisā pamest un palaist, lai lido kā prot,
Bet galu galā tas nonāk atpakaļ zemē un dzīvībā plaukst,
Mirkļa vājībā...