Violetās mārtiņrozēs

Es esmu mājās...
Nakts melnums kad pār zemi klājas,
Soļi rimst un putnu balsis klusas,
Es lēniem soļiem nāku mājās,
Es atgrieţos - mana sirds ir nogurusi.
Logā sveces liesma atmirdz,
Aiz durvīm mīļas balsis skan.
Klusa asara pār vaigu nokrīt
Un sirdī vieglums ielīst man.
Lēni durvis veru vaļā,
Mīļas rokas mani skauj.
Es atgrieţos - es esmu mājās,
Asarām pār vaigu ritēt ļauj.
Nejautājiet, kādus ceļus gāju,
Neprasiet, kas gultu klāja man.
Es atgrieţos, es esmu mājās,
Un sirds tik pilna ir man.
Pie galda apsēţos un glāzi tveru,
Smagums manus plecus liec.
Vien brīdis īss un acis veras,
Ir dzīves kauss līdz malām liets.
(M.Freimaľa piemiľai)