1. Marija Leiko, 1931, SBM
mākslinieces sēž pie molberta ar otu eleganti paceltajā rokā (Beļcova tur otu kreisajā rokā, jo attēlo sevi spogulī). Tomēr jāatzīmē arī citādāks tēla traktējumu Beļcovas gleznojumā: liekas, ka tam pietrūkst rokoko bezrūpības un viegluma, kas, savukārt, dveš no Marijas Antuanetes iemīļotās mākslinieces pašportreta. Alūzijas ar vecmeistaru mākslu un klasisko tradīciju rodas arī cita Beļcovas pašportreta sakarā (1930.gadi a.e. SBM). Tajā māksliniece attēlo sevi elegantā cepurē un košā karmīnsarkanā lakatā, turot rokā citronu. Aiz mākslinieces muguras paveras fantastiska ainava. Audekla kreisajā daļā redzams augsts zaļš kalns ar cipresēm, bet labajā daļā kādas Ziemeļeiropas vecpilsētas skats ar baznīcas torni un māju jumtiem. Var pieņemt, ka šajā gleznā māksliniece, tāpat kā Parīds pazīstamajā antīkajā mītā, pieņem lēmumu un izvēlās – izvēlās starp Dienvidfranciju un Latviju, un auglis viņas rokā atrodas <strong>Latvijas</strong> ainavas pusē. Grūti pateikt, vai Aleksandra kādreiz domāja nopietni par to, lai emigrētu uz Franciju, no viņas sarakstes un dienasgrāmatām to nevar izsecināt. Bet šī glezna, iespējams, piedāvā atbildi uz šo jautājumu. Analizējot Beļcovas daiļradi, Ojārs Ābols atzīmēja viņas darbos Pjēra Bonāra ietekmi. Tomēr Beļcovas daiļradē nav atrodamas tiešas analoģijas ar šo franču mākslinieku. Tā bija cita veida, citas kārtas ietekme. Beļcovu Bonāram tuvina pieeja dabai, tas, ko kritiķi sauc par Bonāra mākslai raksturīgo intīmismu, spēju parādīt atklāsmes brīdi ikdienišķajā. Kā piemērs minams Beļcovas gleznojums “Slimniece” (1941. kart.,e. SBM), kurā, tāpat kā Bonāra darbos, attēlota “interjera dvēsele”, ienests īpašs noskaņojums. Bonāra modeļi nekad nav anonīmi, tās nav abstraktas sievietes, bet visbiežāk tā ir viņa sieva Marta. Šie gleznojumi nav atsvešināts mākslinieka skatījums uz modeli, tajos vienmēr nolasāma subjektivitāte, attieksme pret attēloto. Tā arī Beļcova savā darbā glezno nevis kompozīciju ar guļošu meiteni, bet gan savu slimo meitu, kas guļ viņu dzīvokļa viesistabā. Emocionālā attieksme nolasāma darba kolorītā, kur dominē silti, okerīgi toņi, brīvā gleznieciskā manierē un pat zināmā naivismā formu traktējumā. Bonārs, kas Francijā tika saukts par “gleznieciskāko gleznotāju no visiem gleznotājiem”, vēlīnajā daiļrades posmā vēl konsekventāk nekā pirms tam vairījās no lokāliem krāsu laukumiem, izmantoja maigus, pieklusinātus toņus niansētos savienojumos. Beļcovas 30. – 40. gadu glezniecībai arī bija raksturīgas šīs mākslinieciskas kvalitātes. 1930. gadu otrajā pusē Beļcova atrada sava mākslinieciskā stila formulu. Nostabilizējās viņas daiļrades tematika, kurā prevalēja portreti un žanriskas kompozīcijas. Beļcovas mākslas kvalitātes – intīms skatījums, liriskas noskaņas un tieksme pēc reālistiska tēlojuma kopumā lielākā vai mazākā mērā saglabājās arī viņas daiļrades turpmākajos posmos.