Laikraksts "Latvietis" 154

More documents

Recommendations

Info

8. lpp. <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ Trešdien, 2011. gada 6. jūlijā Līgo atklātnītes kā dvēseles spogulis Ko vēstīja pirmskara Līgo pastkartes Laiks uzliek savu piešķir līdzās attēlam ar roku rakstītais zīmogu visam arī tad, ja novēlējums ar attiecīgo svētku nosaukumu. Zīmīgi, ka līdzās attēlam un cenšamies no tā izvairīties. Pastkartes, kas visu uzrakstam izvietotais pantiņš parasti 20. gadsimtu bija ne vien ir vecajā drukā, kas vēl vairāk mazina populāra sabiedrības komunikācijas forma, bet mību. Mūsdienu latviešu valodas sargi Rietumos izdoto pastkaršu atpazīsta- arī tās vērtību un dzīves stila atspoguļotājas, nekļūdīgi raksturo sava lai- no 20. gadsimta 20.-30. gadu pastkar- droši vien neizlaistu pārdošanā ne pusi ka ideālus. Šī vizuālās kultūras mazā šu produkcijas, jo to uzrakstos nereti ir forma līdz šim palikusi ārpus mākslas kļūdas – pat vārdā Līgo! zinātnieku uzmanības loka, un tās izpēte tā īsti vēl nav sākusies. Tāpēc piedāvājumu uzrakstīt par pastkartēm – skaistules Pašmāju puķes un importētas turklāt dāmu žurnālam – uztvēru kā Kartiņu veidotāji jeb, kā tagad teiktu, dizaineri galveno uzmanību pievēr- radošu izaicinājumu.* Nu man bija izdevība pievērst uzmanību ne vien sa savdabīgā tautiskā stilā daudzveidīgi gleznotiem ziedu pušķiem, kādus pastkaršu vizuālajam noformējumam, kura dēļ tās bija nonākušas manā kolekcijā, bet rūpīgi izlasīt arī visus teks- noformējumā. Šo kartiņu kolorēšana neatradīsim ārvalstīs izdoto pastkaršu tus abās kartiņu pusēs – tautas dziesmas, nezināmu dzejnieku vārsmas, meiteņu nodarbe. Domājams, lielākā un apgleznošana parasti bija jaunu pašsacerētus pantiņus un novēlējumus. Un ar pārsteigumu konstatēju, ka un tām tuvākos vai tālākos laukos bija daļa no tām bija dzimušas laucinieces, attēls kopā ar tekstu var radīt pavisam palikuši vecāki un radi. Tas izskaidro to mīlestību un sirsnību, ar kādu citu iespaidu. uz kartiņām tika gleznotas baltas vai Pielaikojam Rietumus sarkanas plaukstošas rozes, zilas vijolītes, violetie ceriņi. Jāņos tradicionālo Neatkarīgās Latvijas pirmajos gados sūtīšanai plaši tika izmantotas gan buķeti papildināja arī rudzupuķes un Vācijā, Francijā un Itālijā ražotās pastkartes, gan arī vietējā produkcija, kas ozola zari un degošas lāpas. Un Jāņu margrietiņas, papardes, kalmes vai uzskatāmi liecina, ka mums ļoti gribējās dzīvot kā vecajā, labajā Eiropā un raitnītes! Lai arī pastkaršu fons parasti puķes godā varēja tikt ieceltas pat at- sekot tās ideāliem. Tāpēc Eiropā starpkaru periodā valdošais bezrūpīgais, fētās kartiņas spilgtais kolorējums ra- bija melns, ziedu pušķa un pārfotogra- dzīves baudām un izpriecām atvērtais dīja visai krāšņu iespaidu. pilsētnieku dzīves stils pie mums tika Vēl efektīgāk tā izskatījās, ja apkārt importētajai skaistulei tika uzzī- adaptēts arī pastkaršu biznesā. Jā, Latvijas lielākie pastkaršu izdevēji – P. Slavinska apgāds, fotogrāfa Kārļa Vībura tipiska rietumu pilsētniece šaurā kleimēta latviska lauku ainava – un tā nu fotodarbnīca Fotobrom, ERBE, Krīvi – tiņā, zīda zeķēs un mazās, elegantās kā vietējo atklātņu vizuālā noformējuma pamatelementu bieži izmantoja devās Līgo svētku svinībām Latvijas kurpītēs vai švītīgs jauniešu pāris no- ārzemju meitenes vai saldos pārīšus. laukos, birzīs un pļavās. Un ne miņas Tomēr vietējās sabiedrības gaume bija no tautas tērpiem! Arī Jānītis, kurš pūš mērenāka. Tā vairāk cienīja patriarhālās tradīcijās balstītu dzīves modeli, pilsētnieks – melnā uzvalkā un goda vara tauri vai sit bungas, uzcirties kā tāpēc Rietumos izdotās pastkartes tika kurpēs, kādās neviens prātīgs līgotājs pārfotografētas, būtiski samazinot oriģinālattēla izmērus, un papildinātas ar tos... Bet tā vai citādi Līgo vakara no- vis papardes zieda meklējumos nedo- latviskiem elementiem. Naivumu un skaņa tika uzburta ar pozitīvu, lai arī sirsnību Latvijā izdotajām pastkartēm naivu vizuālo tēlu. „Tev laikam nebūs laiks: jādzied un jāstrādā“ Toties dzejas rindas nereti veido gluži citu iespaidu. Pantiņi liecina gan par brīnuma gaidām un cerībām, gan arī par vilšanos, ko svētkos vai pēc tiem izjūt kā meitenes, tā puiši. Dažkārt drukātos svētku novēlējumus papildina pavisam traģiskas personīgas atzīšanās. Tā uz kartiņas, kuru rotā attēls ar kuģi un Latvijas karogu mastā, lasām tautas dziesmu par brašajiem zvejniekiem Pēteri, Jēkabu un Dieva dēlu Jānīti, kas guļ laivas dibinā. Šo pastkarti kāds A. V. sūta Ernas jaunkundzei, novēlot līksmus Līgo svētkus no sirds, tomēr piemetinot, ka Cik vientulis es esmu bijis No šūpuļa līdz dienai šai Cik cietis daudz, cik izbaudījis, To teiktu tev tik vienīgai... Ne mazāk dramatisku novēlējumu skolas biedram M. Ozoliņa jaunskungam sūta kāda Andersones jaunkundze: lai gan puisim tiek novēlēti jautri Jāņi, dzejolis pastkartes priekšpusē informē, ka Nedod Dievs, Jāņu nakti Ar puišiem saistīties Zāles manas izkaisīja Mani pašu salauzīja. Saproti nu, ko tā meitene vēlas, ja saņem šādu Jāņu apsveikumu! Tomēr lielākoties kartiņu noformējumā izmantotie un personiskie teksti vēsta par neprātīgu uzdrīkstēšanos vai vismaz vēlmi izbaudīt Jāņu nakts reibinošo skurbumu. Tā kartiņa ar mīlniekiem rudzu lauka vidū atklāti informē: Mums deviņi Jāņi bija līgo, līgo Kur tie visi palikuši Līgo! „Brīvās mīlas“ svētnīcā, līgo, līgo! Lielus mīlas svētkus svin, līgo! Turklāt novēlējums no A. B., ko varam lasīt kartiņas otrā pusē, šo iespaidu vēl paspilgtina: Jāņu naktī mīlas pāris līgo, līgo Rudzu druvā mīlējās līgo Nāk Jānīši līgodami līgo, līgo Turpinājums 9. lpp. No Irēnas Bužinskas privātkolekcijas No Irēnas Bužinskas privātkolekcijas
Trešdien, 2011. gada 6. jūlijā <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ 9. lpp. Baltiešu mākslinieku darbu izstāde Sidnejā Izstāde skatāma līdz 10. jūlijam Jau ierasta tradīcija, ka katru gadu 14. jūnija aizvesto piemiņas koncertā notiek Baltijas Valstu mākslinieku darbu izstāde Latviešu nama baltajā zālē. Parasti Ojāram Grestem ir jādarbojas ar ļoti uzmanīgu sadali, lai būtu līdzīgs dalībnieku skaits no katras tautas, kuri pārstāvētu darbus dažādās tehnikās, stilos un izmēros. Vienalga kā, tomēr šogad latviešu mākslinieku bija pārsvarā – astoņi; četri igauņi un četri lietuvieši. Tēmas arī ir parasti piemērotas šai ļoti liktenīgai sēru dienai – tātad visu izstādītie darbi monohromētās, līdzīgās toņkārtas krāsās. Izstādes kopskats ir daudzveidīgs. Novietots centrā, zāles vidū atrodas lielākais darbs – igauņu mākslinieces Malle Morleja (Morley) Sniedzoties (Reaching Out) – dinamisks iespaidīgs melnā tušā, oglē, contē un niansētās zaļgani brūnās faktūrās tuvplānā koka stumbrā spēlējās kontrastā ar ļoti trauslām, sīkām, melnām vijīgām stīgām viscauri līdz pašai augšai. Tās pašas mākslinieces otrais darbs daudz mazāks Zemes dvēsele (Soul of the Earth) – detalizēts zīmējums, vecās mātes portrets. Vella Pihlaka (Pihlak) – izstādītas trīs monotipijas igauņu etnogrāfija – divas tautu meitas, viens tautu dēls, niansēti starp ģeometriskiem rakstiem, gaišās maigās notušētās krāsās. Viņa jau mūs ir sen iepazīstinājusi ar šiem tautiskiem darbiem, tomēr katrs ir citāds un nekad neatkārtojās; ar lielu interesi gaidām katrā Baltijas izstādē. Tija Reisare (Tiiu Reissar) un Estera Kasepū (Ester Kasepuu) piedalās ar asējumiem – Esterai pārsvarā zīmējumi attēloti no dabas skatiem – viens Lūsis uz ledus (Bobcat on Ice), otrs Putns lidojumā (Bird in Flight) meistarīgi parādīta vide un detaļas dzīvniekos Ṫoties visi četri lietuviešu mākslinieki nebaidās no spēcīgiem melniem triepieniem – līnijās vai laukumos – Irena Siblija (Sibley) Čigāns (The Gypsy) linugriezuma grafikā attēlota māte ar bērnu – Jolanta un Jurgis Janavicjusi (Janavicius) melnos zīmējumos tušā ar guaša piekrāsojumu. Jurģis pat iespēj pielietot Bauhaus stilu ar trieptām pamatkrāsām ēku un pieminekļa ainās. Latviešu mākslinieki visvairāk atšķiras savos stilos un tehnikās no pilnīgi reālā līdz abstraktam. Juris Ceriņš ar siltajiem brūngani oranžajiem līkločiem Depresijas relikts Piknikkrīkā (Depression Relic Picnic Creek) iepazīstina abstrakciju dabas skatā. Toties Biruta Klarka (Clark) iziet no vētrainām, zili pelēkām debesīm Briest vētra (Storm Brewing) ūdens krāsās un pavisam reālu upes dabas skatu melnbaltā akrila tehnikā Paramata upe (Parramatta River). Dzidra Mičele (Mitchell) ar savu ļoti veiksmīgo zīmēšanas spēju parāda vairākas tautu meitas dejā Zilais lakatiņš (Blue Scarf) un guļošā Klausoties dzīves pļavās (Listening in Life’s Pastures) vai klausās katrā akmenī, kas runā Anita Reževska atgriežas senajā kultūrā Grieķijā Grieķu jūras dziesma (Song of the Greek Sea) – dievietes dejo starp Atēnas kolonām ar sārtiem atspīdumiem jūras horizontā vai Olimpā Rasēšanas un akrila tehnikā. Abi Jānis Supe un Raimonds Rumba parāda drāmu spēcīgajās kompozīcijās – Jānis savos pazīstamajos melnbaltos puantilisma tušas darbos visvairāk Pēc naftas drudža (After the Oil Rush) un Apstrādāti breloki (Processed Bibelots). Rumba pamatīgi pasvītro ar sarkano pamatu dizaina kopskatā Bez nosaukuma nr. 8 (Untitled Nr. 8) labā pasniegumā kā triptihu. Andra Krūmiņa Radītājs (The Creator) atšķiras ar viņas ierastajām tumšo līniju un formu ielogojumiem ar šo ļoti zilo, monohromatisko caurspīdīgo ūdens pludināšanas notecējuma kompozīciju; viņai gandrīz līdzās piebiedrojās ļoti detalizēti, sīki izstrādātas puķu, stādu rakstura Ilzes Šēnbergas-Nāgelas darbs ar siltiem toņiem vēsā rīta ausmā Rīts (Morning). Trauslie, baltie ziedu puteklīši gaida agro, straujo vēju, lai pavadītu uz debesīm no nakts tumsas uz saules gaismu – ļoti piemēroti šai liktenīgajai dienai – no tumšās pagātnes sērām uz gaišu cerību pilnu nākotni, jaunaudzi. Paldies visiem māksliniekiem, kuri ņēma dalību; bija ļoti patīkams veltījums aizvesto piemiņai! Vija Spoģe-Erdmane Laikrakstam „Latvietis“ No kreisās: Vella Pihlaka (Pihlak) – „Sieviete no Harglas“ („Woman from Hargla“) (augšā), Vella Pihlaka (Pihlak) – „Izšuvums“ („Embroidery“) (apakšā), Biruta Klarka (Clark) – „Paramata upe“ („Parramatta River“), Malle Morleja (Morley) – „Zemes dvēsele“ („Soul of the Earth“), Jolanta Janavicjusa (Janavicius) – „Saldūdens pludmale“ („Freshwater Beach“). FOTO Gunārs Nāgels No kreisās: Dzidra Mičele (Mitchell) – „Klausoties dzīves pļavās“ („Listening in Life’s Pastures“) un „Zilais lakatiņš“ („Blue Scarf“). FOTO Gunārs Nāgels Līgo atklātnītes Turpinājums no 8. lpp Traucē pāris mīlas laimē līgo. Ko jūs nāciet, kas jūs sauca līgo, līgo Vai jums trūka Jāņa bērnu Līgo! Ka alus skurbulis var nojaukt prātu kādam citam Jānītim, brālītim, liecina kartiņa ar pārīti kaislīgā skūpstā: vārsmas atklāj, ka jauneklis ar vienu meiteni Rīgā braucis, ar otro devies uz baznīcu, ar trešo mīļāko sēklu tīrumā vedis, bet ceturto paturējis par mutītes devējiņu. Cita pastkarte ar to pašu meiteni, bet gluži citā situācijā, vēsta, ka Viss bij velti, viss bij velti, Ko cerēju Jāņu nakti; Jāņu nakti pieci, seši, Nāk rudenis, nav neviena. Otrā pusē kāds R. tikpat grūtsirdīgā tonī raksta Ozoliņš jaunkundzei: Svētdien laikam braukšu jūrā. Tev laikam nebūs laiks: jādzied un jāstrādā. Nevaru atturēties no kārdinājuma šo nelielo rakstiņu beigt ar novēlējumu iz pagājušā gadsimta: Un tagad pie lietas: priecīgus Jāņus nosvinēt, kādus jūs vēl neesiet svinējuši. Visu labu! Irēna Bužinska, mākslas zinātniece *Pirmpublicējums žurnālā „Lilit“
Page 1 and 2: Laikraksts LATVIETISwww.laikraksts.
Page 3 and 4: Trešdien, 2011. gada 6. jūlijā L
Page 7: Trešdien, 2011. gada 6. jūlijā L

Laikraksts "Latvietis" 154

Create successful ePaper yourself

Delete template?

Save as template?