Laikraksts "Latvietis" 256

Laikraksts 

LATVIETISwww.laikraksts.com 

Austrālijas pirmais latviešu elektroniskais nedēļas laikraksts latviešiem pasaulē — An Australian newspaper for Latvians worldwide 

Nr. 256 2013. gada 8. maijā TĪMEKLĪ ISSN 1837-6991 

Published by Sterling Star Pty Ltd — PO Box 6219, SOUTH YARRA, VIC 3141, AUSTRALIA — Email: redakcija@laikraksts.com 

4. maija svētku koncertu pie Brīvības pieminekļa atklāja ansamblis „Latvian Voices“. 

FOTO Aina Gailīte 

4. maija svētki 

Kā to svin rīdzinieki un Rīgas viesi! 

Šogad 4. maija, Latvijas 

Republikas Neatkarības 

atjaunošanas 

dienas svētku programma 

ir ļoti plaša ne tikai 

ar pasākumiem, bet arī 

ar to ģeogrāfisko izvietojumu. Padalīšos 

savos iespaidos tikai par tiem, kurus 

paspēju apmeklēt. Izpētīju svētku 

programmu, sastādīju maršrutu un devos 

ceļā jau no paša rīta. 

Pie Brīvības pieminekļa vienlaicīgi 

divi ļoti sirsnīgi pasākumi. Ziedu 

Latvija un Latvijas skolu pūtēju orķestru 

konkurss – defilē. Pieminekļa pakājē 

izveidota Latvijas kartes kontūra 

no pavasara zaļas zālītes, kurā tiek ievietoti 

skatītāju atnestie ziedi. To dara 

jaunu meiteņu – speciālistu brigāde, ar 

zilajiem sniegpulkstenīšiem iezīmētas 

upes un ezeri, ar narcisēm pilsētas... 

Tas izskatās pasakaini! Ļoti daudz cilvēku 

nes Latvijai ziedus, un līdz ar to 

visas upes pārklājas ar ziedu jūru, bet 

kontrolēti. 

Vienlaicīgi, ik pa stundai notiek 

goda sardzes maiņa. Un tad vēl ļoti 

skanīgais un krāsainais pūtēju priekš- 

Turpinājums 6. lpp. 

4. maijs – toreiz un tagad 

Sarmīte Ēlerte par tautas vienotība 

Zāle bija pārpildīta. noja tautu nevardarbīgai pretestībai, 

Žurnālisti no visas pasaules 

– Eiropas, ASV, jas valsts neatkarību. Pusotra gada 

vienam mērķim – atgūt savas Latvi- 

Kanādas tajā brīdī bija laikā, izvēloties parlamentāro ceļu kā 

parlamenta zālē. Pakāpušies 

uz krēsliem, lai 1989. gada pašvaldību vēlēšanās un 

stratēģisko virzienu, LTF uzvarēja 

nepalaistu garām vēsturisko 

brīdi. Kā blīvs lēšanās un pieteica neatkarīgās Lat- 

1990. gada Augstākās Padomes vē- 

mūris viņi stāvēja šajā, nu jau bijušajā vijas – nacionāls un demokrātiskas 

padomijas varas centrā, un neviens pat valsts tiesības pastāvēt. 

neaizrādīja. Lejā aiz loga cilvēki skaļā Stāsts par Tautas fronti ir stāsts par 

balsī bija skaitījuši līdzi balsis, gaidot to, kā cilvēki spēj vienoties kopīgam 

nepieciešamās divas trešdaļas un skaļi 

uzgavilēja, atskanot simtu trīsdes- 

likteni nākamos gadu desmitus, un, es 

mērķim un rīcībai, tā nosakot tautas 

mit otrajam par. 4. maija Neatkarības ticu, simtus. Stāsts par to, kā vienkārši 

deklarācija ar 138 par balsīm bija pieņemta! 

Toreiz Rīgā izšķīrās Latvijas par to, ka katrs atsevišķs cilvēks var 

cilvēki kļūst par vēstures veidotājiem, 

nākotne. 

ietekmēt un ir atbildīgs par tautas un 

Šoruden mēs svinēsim divdesmit valsts likteni. Par to, kā izmantojot 

piecus gadus Latvijas Tautas frontei, šauro ģeopolitiskās iespējas logu, tauorganizācijai, 

kas apvienoja nacionālās 

un demokrātiskās kustības, apvie- 


Saturs 

Austrālijas ziņas........2, 4, 5, 6, 18 

Latvijas ziņas.... 1, 3, 6, 11, 12, 17 

Latvieši pasaulē.......... 8, 9, 11, 13 

Redakcijā....................................3 

Sarmīte Ēlerte.........................1, 3 

Astrīda Jansone.................... 7, 10 

Māra Branča skatījums.............10 

Latviešu fonds..........................12 

PBLA........................................13 

„Atmiņu Daugava“.........14, 15, 18 

Saruna ar Gunāru Bērzzariņu...... 

.......................................16, 17 

Datumi......................................19 

Sarīkojumi un ziņojumi.......19, 20 

Lata kurss.................................20 

9HRLINH*gjjaac+

2. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2013. gada 8. maijā 

„Tur Kurzemes cietoksnis izcīnīts bij’...“ 

Adelaidē atzīmē 

Tur Kurzemes cietoksnis 

izcīnīts bij’, 

Tur varoņi mierīgi 

dus 

Ġ. Selga. 

Mēs visi esam dzirdējuši 

par militāro kustības, 

uzbrukuma un 

aizsardzības aprīkojumu, ko sauc 

par tanku, bet kurš zina, kāpēc to tā 

sauc? Pirmos tankus attīstīja slepeni 

rūpnīcā, kur ražoja ūdens tankus. Lai 

neizpaustu noslēpumu, ka tiek ražots 

kaut kas militārs, jauno ražojumu, kas 

pirmo reizi zem sava spēka kustējās 

12. janvārī, 1916. gadā, nosauca tāpat, 

par tanku. Taču beidzot, tanka noslēpumus 

visos sīkumos varēja uzzināt 

sestdien, 4. maijā Adelaides DV namā, 

kad referātu par tankiem un to attīstību 

lasīja Imants Kronītis, Kurzemes 

Cietokšņa 68. atceres sarīkojumā. 

Sarīkojums sākās ar tradicionālo 

karoga ienešanu. Īsā uzrunā nodaļas 

priekšnieks Imants Kronītis atgādināja 

katra brīvā pasaulē esošā latvieša 

pienākumu atcerēties un godināt 

tos tūkstošus, kuru upuru dēļ mēs jau 

sešdesmit astoņus gadus atrodamies 

vēl dzīvi un brīvībā. Jāatceras, ka 

katrs cīnītājs bija cilvēks, kādam mīļš 

tēvs, dēls, vīrs vai brālis, un mēs nedrīkstam 

viņus padarīt par sausu kara 

statistiku. Sekoja klusuma brīdis, tad 

kopīgi nodziedāta tautas lūgšana. 

Diakons Ivars Ozols savu svētbrīdi 

pamatoja ar apustuļa Pāvila vārdiem 

vēstulē romiešiem: Nepalieciet nevienam 

parādā. Nevajag cildināt karu, 

bet nedrīkst aizmirst tos upurus, ko 

nesuši citi, lai mēs varētu dzīvot. Kas 

otru mīl, tas ir izpildījis bauslību. 

Jau sensenā akmens laikmetā cilvēks 

atrada par izdevīgu aizsargāt sevi 

pret ienaidnieku vai nu ar biezāku zvērādas 

tērpu, vai asāku krama gabalu, 

vai lielāku rungu. Akmenī kalti attēli 

rāda asīriešu bruņotus kara ratus; 

Kartāgas Hanibāls, Mongolijas Kubla 

Kāns un Indijas karaspēki ir lietojuši 

bruņotus ziloņus, kas uz muguras 

nesa ligzdas, no kurām vairāki karavīri 

šāva bultas vai svieda šķēpus. Šie 

paņēmieni primitīvā veidā ietver tanka 

principus: spēju kustēties, aizsargāties, 

uzbrukt. To pašu var sacīt par 

grieķa Aleksandra Lielā un Romas Impērijas 

valdnieku militārām ierīcēm: 

milzīgiem koka torņiem uz ruļļiem 

vai riteņiem, ar piestiprinātām mūru 

graušanas ierīcēm un bruņotām kara 

karietēm, divu vai trīs zirgu pajūgos. 

Tumšajos viduslaikos bruņinieks uz 

zirga ar garu pīķi rokā pats bija līdzīgs 

tankam, un Renesanses laikā pat tāds 

mākslas ģēnijs kā Leonardo da Vinči 

izgudroja kara mašīnu. 

Taču visām šīm ierīcēm piemita 

viens liels trūkums: visas bija atkarīgas 

no cilvēka, zirga, ziloņa vai vērša 

palīdzības, lai kustētos. Īstais progress 

sākās ar mehanizācijas laikmetu, kad 

varēja pielietot tvaika spēku. Daudz 

kas bija mainījies arī citos ieročos – 

lielgabalos, ložmetējos, sprāgstvielās, 

šautenēs, – bet galvenais jauninājums, 

kas mainīja visu, bija – dzeloņdrātis. 

Pirmā pasaules karā abas naidīgās 

puses bija ierakušās viena otrai pretī, 

ietinušās dzeloņdrātīs, un neviens netika 

uz priekšu. Vajadzēja kaut kādu 

ierīci, kas šim drāšu mudžeklim varētu 

cauri tikt, neapdraudot ne cilvēku, 

ne dzīvnieku. Gudrās zinātniskās un 

militārās smadzenēs perināts, piedzima 

tanks – liela, neveikla, dzelzs 

muca, lēna un mehāniski nedroša, bet 

galvenais – pašgājēja ar iemontētu 

mazkalibra lielgabalu un ložmetēju. 

Pēc kara, neskatoties uz visādiem aizliegumiem 

un utopiskiem uzskatiem, 

ka šādi pasaules kari vairs nenotiks, 

Krievijā, Vācijā, Francijā un Anglijā 

turpinājās pētniecība un tanku būvēšana, 

un starptautiskā tirgošanās ar šiem 

ieročiem nebija nekāds noslēpums. 

Amerika šai laikā snauda, bet, kad 

1941. gadā japāņi viņu ar skaļu un galīgi 

negaidītu blīkšķi pamodināja, tad 

pasaule dabūja redzēt, cik ātri Amerikas 

bruņotie spēki varēja tikt pie bruņojuma: 

pateicoties tā laika tehnoloģijai, 

veselu Šermana tanku no iepriekš 

sagatavotām atsevišķām daļām varēja 

Apvienotais DV koris diriģentes Astras Kronītes vadībā. Koklētāja Inese Laine. 

FOTO Artūrs Berķis 

Imants Kronītis pie tanka. 

samontēt trīsdesmit minūšu laikā, un 

1945. gadā, karam beidzoties, amerikāņi 

bija uzbūvējuši 40 000 Šermaņa 

tipa tankus. 

Bet kas tad īsti ir tanks? Tanks ir 

miniatūras cietoksnis, kas spēj pārvietoties 

bez ārējas palīdzības un var 

sašaut ienaidnieku no lielāka attāluma 

nekā to spēj pretinieks, tanī pašā laikā 

nodrošinot savu aizsardzību. Tankam 

vajag biezas bruņas, lielu, spēcīgu 

lielgabalu un lielu motoru, kas visu šo 

lielo smagumu var virzīt uz priekšu. 

Liels motors prasa daudz degvielas, 

kas pavairo kopējo svaru. Jo lielāks 

tanks, jo labāks mērķis pretiniekam. 


Published by Sterling Star Pty Ltd 

ABN 54053671855 

Redakcija / Editorial Office: 

Sterling Star 

PO Box 6219 

SOUTH YARRA, VIC 3141 

AUSTRALIA 

Tel/fakss: (03) 98273753 

redakcija@laikraksts.com 

latvietis@netspace.net.au 

www.laikraksts.com 

Editor: Dr. Gunars Nagels 

Associate Editor: Ilze Nagela 

Abonēšanas cena drukātam 

laikrakstam: $35 par 10 numuriem, 

$70 par 20 numuriem vai $180 par 

52 numuriem ar piegādi Austrālijā. 

Čekus rakstīt uz vārda: 

„Sterling Star Pty Ltd“. 

Sludinājumu cena: $5 par 1 cm 

telpu vienā slejā vienā numurā. 

Content and design: 

© Sterling Star 2013. 

All rights reserved. 

Tīmeklī/Online ISSN 1837-6991 

Abonētājiem/Print ISSN 1837-6983 

Ar autora vārdu vai iniciāļiem parakstītos 

rakstos izteiktās domas ne katrā gadījumā 

atbilst redakcijas viedoklim, un redakcija 

par tām neuzņemas atbildību. Redakcija 

patur tiesības manuskriptus un fotogrāfijas 

rediģēt. Laikraksts honorārus nemaksā. 

FOTO no Imanta Kronīša personīgā arhīva

Trešdien, 2013. gada 8. maijā Laikraksts „Latvietis“ 3. lpp. 

Redakcijā 

Sveicināti, lasītāji! 

Vai Otrais Pasaules 

karš patiesībā beidzās 

8. vai 9. maijā? Latvijā 

lielākā daļa iedzīvotāju 

sadalās divās pretējās 

nometnēs, izvēloties 

vienu vai otru no šiem datumiem. 

9. maija piekritēji pulcēsies ceturtdien 

Uzvaras parkā, bet ne lai svinētu 

Latvijas valsts uzvaru pār bermontiešiem 

(kādēļ Uzvaras parks ieguva savu 

nosaukumu jau 1923. gadā), bet lai 

svinētu Krievijas impērijas uzvaru pār 

Vakareiropu. Oficiāli runās par nacisma 

sagrāvi, bet vēlme atkarot visu kādreizējo 

Krievijas impēriju būs nepārprotama. 

8. maija piekritēji norādīs uz faktu, 

ka Vācija parakstīja bezierunu kapitulāciju 

Rīmsā, Francijā 7. maijā, un 

atkal Berlīnē 8. maijā. Šī otrā parakstīšanās 

notika īsi pirms pusnakts pēc 

Berlīnes laika, kad bija jau 9. maijs pēc 

Maskavas laika. 

Tāpēc tagad Latvijā 8. maijs ir oficiāli 

atzīmējams kā Nacisma sagrāves 

diena un Otrā pasaules kara upuru 

piemiņas diena. 

Tātad varēsim sagaidīt, ka 8. maijā 

būs Latvijas karogu alejas pie Brīvības 

pieminekļa un citās atceres vietās. 

Nāks vecie leģionāri un viņu ģimenes 

locekļi pieminēt pretlikumīgi Vācijas 

kara pulkos iesauktos zēnus, kuri krita 

vienas svešās varas vārdā. Nāks vecie 

sarkanarmieši un viņu ģimenes locekļi 

pieminēt pretlikumīgi Sarkanarmijā 

iesauktos zēnus, kuri krita citas svešās 

varas vārdā. 

Nāks visa latviešu tauta pieminēt 

mūsu Otrā pasaules kara upurus gan 

militāros, gan civilos, kas skaitāmi ne 

simtos, ne tūkstošos, ne desmittūkstošos, 

bet gan simttūkstošos. 

Vai arī nenāks? 

Izplatīts zināmās aprindās ir mīts, 

ka Latvija nepretojās Padomju okupācijai 

1940. gadā. Tas izrāda necieņu 

Latvijas pirmajiem upuriem pret Padomju 

Savienību Otrā Pasaules karā. 

Laužot draudzības un sadarbības 

līgumu ar Latviju, Padomju bruņotie 

spēki sāka nepieteiktu karu pret Latvijas 

valsti, šķērsojot Latvijas robežu 

Masļenkos naktī uz 1940. g. 15. jūniju 

un uzbrūkot III Abrenes bataljona 2. un 

3. sardzēm. Cīņās krita Jānis Macītis, 

Pēteris Cimuška, Kārlis Beizaks un 

sardzes priekšnieka Friča Puriņa sieva 

Hermīne. Puriņa dēls Voldis vēlāk mira 

no uzbrukumā gūtajiem ievainojumiem. 

Latvijas Valsts prezidents Kārlis 

Ulmanis divas dienas vēlāk izbeidza 

šo karu, paziņojot Latvijas valsts faktisko 

bezierunu padošanos iebrucējam. 

8. maijā pieminēsim arī Masļenku 

upurus. 

Un kad patiesībā beidzās Otrais 

Pasaules karš? Tas beidzās 1945. gada 

2. septembrī, kad Japāna parakstīja padošanos 

Sabiedrotiem. 

GN 

4. maijs – toreiz un tagad 

Turpinājums no 1. lpp. 

ta izcīna savu valsti. 

Atmodas laika izsapņotā Latvija 

bija valsts, kurā cilvēki ir brīvi, kur netraucēti 

var pastāvēt un attīstīties latviešu 

valoda un kultūra, valsts, kas ir 

piederīga Eiropai un neatņemama tās 

sastāvdaļa. Vērts to atcerēties brīžos, 

kad brīvība nogurdina, jo nes sev līdzi 

atbildību. Atcerēties, ka neatkarīga 

Latvijas valsts ir vērtība, kas jāsaudzē. 

Atmodas laiks atstājis mums arī 

dažus mītus – par visas tautas vienotību. 

Jā, bija vienoti tie, kas vēlējās 

atgūt savu neatkarīgo valsti. Bet tikpat 

vienoti bija tie, kas cīnījās pret. 

Interfrontei, vietējās un ne tikai vietējās 

kompartijas un čekas atbalstītai, 

Augstākajā Padomē bija vairāk nekā 

ceturtā daļa balsu, Latvijā bija PSRS 

RD nevēlas izskaust korupciju 

„Vienotība“ norāda uz KNAB ieteikumu neievērošanu 

Saskaņas gadījumu atkārtošanos. Korupcijai 

centra vadītā RD ir sistēmisks raksturs, bet domes 

Rīgas dome vadībai nav politiskās gribas to izskaust, 

(RD) neko 

uzskata partijas VIENOTĪBA 

nav darījusi, 

Rīgas līdere Sarmīte Ēlerte. 

lai novērstu korupciju. 2012. gada 

septembrī RD Dzīvokļu pārvaldē tika 

atklāta vērienīga korupcijas shēma, 

taču domes vadība vēl joprojām nav 

„Izskaust korupciju un respektēt 

KNAB ieteikumus ir pašvaldības vadības 

pienākums un atbildība. RD ir 

paaugstināti korupcijas riski, bet Nils 

ieviesusi KNAB ieteiktās izmaiņas 

normatīvajos aktos, lai novērstu šādu 


Mātes - Ģimenes dienas 

Dievkalpojums un koncerts 

ar bērnu un jauniešu piedalīšanos 

SVĒTĀ KRUSTA BAZNĪCĀ 

2013. gada 12. maijā, plkst. 10.00 

(40 Warrigal Road, Surrey Hills) 

armija un Padomju Armijas Baltijas 

kara apgabala štābs. 1990. gada martā 

bija divi referendumi, aptaujas. Pret 

Latvijas neatkarību un PSRS saglabāšanu 

nobalsoja vairāk nekā 400 tūkstoši. 

Ietekmīgs Latvijas neatkarības 

pretinieks bija toreizējais kompartijas 

centrālkomitejas pirmais sekretārs Alfrēds 

Rubiks. 

Arī šodien mums ir svarīga vienotība 

pārliecībā par savu valsti, tās 

nacionālajiem un demokrātiskajiem 

pamatiem. Rubiks, Saskaņas centra 

priekšsēdētāja Nila Ušakova vietnieks, 

vēl joprojām attaisno deportācijas un 

okupāciju. Par 4. maija Neatkarības 

deklarāciju balsoja vienreiz, bet tā jāapliecina 

atkal un atkal 

Ṡarmīte Ēlerte 

Latvijas Tautas frontes informācijas 

nodaļas un Augstākās Padomes preses 

centra vadītāja 1988. – 1990. gadā


Sidnejas Latviešu biedrības ārkārtējā pilnsapulce 

Nolemj neturpināt sarunas par telpu maiņu 

Svētdien 28. aprīlī 

nu daudzstāvu ēkā uz Parnell un The 

Sidnejas Latviešu 

biedrības (SLB) ārkārtējā 

pilnsapulcē ieradās 

manā pieredzē vēl iepriekš 

neredzēts dalībnieku 

skaits. Mārtiņa 

Siliņa zālē visas vietas 

aizņemtas – 127 paraksti. Par pilnsapulces 

lēmumu nākošai valdes sēdei 

ziņoju: 

Kā visiem zināms, ārkārtējā pilnsapulce 

svētdien, 28. aprīlī noraidīja 

(ap 90% pret) priekšlikumu – Valde 

drīkst turpināt izpētīt iespējas izmainīt 

biedrības īpašumu 32-34 Parnell St. 

Strathfield pret līdzīgu īpašumu vai 

Boulevard ielu stūra, vai citur Strathfiledā 

un sagatavot jaunu priekšlikumu 

pilnsapulcei, ja mūsu prasības var apmierināt 

šāda izmaiņa. 

No tā varam secināt, ka biedri, 

vairākumā, ir apmierināti ar mūsu 

patreizējām telpām un ka, izņemot 

nepieciešamos remontus, nekādas lielākas 

pārmaiņas viņi nesagaida. Viņi 

arī izteicās, ka mašīnu novietošana 

nesagādā grūtības. Daži minēja, ka 

vajadzīgs padomāt par to, vai nākotnē 

nebūs vajadzīgs apvienot latviešu 

īpašumus, piemēram, DV. Domāju, 

ka mums ir jāpadomā par to, vai ir iespējas 

mūsu telpas pārorganizēt tā, lai 

principā varam piedāvāt šādu iespēju. 

Bija interesanti dzirdēt viedokli: ka 

mums nav vajadzīgs mēģināt domāt, 

kas derēs nākošai paaudzei – lai viņi 

paši plāno un dara. 

Šī pilnsapulce pierādīja, ka vairums 

biedru nav apātiski un atsaucās, 

ja svarīgi lemt par mūsu nākotni. Kā 

varam veicināt, lai katrā gadskārtējā 

pilnsapulcē redzētu tādu pašu piedalīšanos 

lemt par ikdienišķiem jautājumiem, 

kas tomēr ir tikpat svarīgi veselīgam 

biedrības darbam. 

Jānis Grauds 

Sidnejas Latviešu biedrības 

priekšsēdis 

Laikrakstam „Latvietis“ 

Jānis Grauds vada pilnsapulci. 

FOTO Rūdolfs Nemme 

Pilnsapulces dalībnieki. 

FOTO Rūdolfs Nemme 

„Gājputna“ lidojums Sidnejā 

SLT izrādes notikumi atdzīvina atmiņas 

4. un 5. maijā Sidnejas 

Latviešu nams pul- 

tēlā iejūtas pirmo reizi savā mūžā. 

kā arī Sanita Maulāne, kas aktrises 

cināja visus teātra mīļus Izrādes notikumi atdzīvina atmiņas. 

Publika dzīvo līdzi: raud, smejas 

uz jauniestudēto izrādi 

Gājputns. Patiesībā šī un nekautrīgi komentē vienā un otrā 

luga pirmo reizi uzvesta 

pirms 18 gadiem, bet savu lidojumu un savu stāstu, ierodo- 

brīdī. Ikviens, kas sēž zālē, atminas 

nu dienas gaismu ieraudzījusi jaunā, ties Austrālijā – The lucky country. 

stilizētā Melburnas režisores Judītes (Red.: angl. „Laimīgā zeme“). 

Šmites redzējumā. 

Režisores modernā pieeja stāstu 

„Skaists izaicinājums un piedzīvojums,“ 

stāsta režisore, kas ar prieku brīvu telpu skatītāju interpretācijai. 

pasniedz netradicionālā veidā, atstājot 

uzņēmusies iestudēt šo lugu Sidnejā, Viss sākās ar vecas kundzītes – AN- 

„piedāvājums nāca īstajā laikā, un es NAS parādīšanos uz skatuves un viņas 

sarunu ar putniem. Viens pēc otra 

biju gatava pamest Melburnu uz pāris 

mēnešiem, lai ar sirdi un dvēseli nodotos 

radošajam lidojumam kopā ar savu atmiņu tēli atdzīvina notikumus no 

uz skatuves parādās aktieri, kas kā 

aktieru trupu. Viss sakārtojās pats no jaunības, pirmās mīlestības, ģimenes 

sevis. Vairākas reizes nomainījās aktieru 

sastāvs un lomu sadale, bet gala kumiem, pārcelšanos uz Austrāliju 

dzīves un vēlāk jau kara laika noti- 

rezultāts ir lielisks, un to vislabāk, un dzīvi šeit. Skatītājs tiek ierauts īstā 

protams, var novērtēt skatītājs.“ emociju virpulī. 

Izrādē piedalās jau pieredzējuši, Ja uz skatuves dzimst kaisle, ikviens 

sajutīs pakrūtē kādu tauriņa 

visiem labi pazīstami Sidnejas Latviešu 

teātra (SLT) aktieri, kā arī pavisam spārna pieskārienu, bet ainā, kad tiek 

jauni gājputni no Latvijas, kas nupat pārdzīvotas kara šausmas, kad tik 

kā ieradušies, lai īstenotu sevi un savus spilgti tiek attēlots stāsts par sabumbotām 

pilsētām, uzlidojumiem un cieša- 

talantus šeit Austrālijā – Ilze Viļuma, 

jau pieredzējusi skatuves māksliniece, nām, kāda asara noritēs pat tiem, kas 

parasti emocijas īsti neizrāda. 

Viss ir tik īsts. Tik patiess. Parunājot 

ar Sidnejā dzīvojošiem sirmgalvjiem, 

viņu pieredze un atmiņas patiesi 

pārsteidzoši sasaucas ar notikumiem 

uz skatuves. Jauniešiem – sirmgalvju 

mazbērniem – šī ir lieliska iespēja labāk 

izprast, ko pieredzējusi un piedzīvojuši 

viņu senči. Izrāde gan ir latviešu valodā 

ar pāris izteicieniem angliski, bet kā 

vēlāk apliecināja zālē sēdošie skatītāji, 

kas ne vārda nesaprata latviski, tad valodas 

barjera viņus neesot uztraukusi, 

jo emocijas un aktieru tēlojums tiešām 


FOTO No Klausu ģimenes arhīva


Kameras pusdienas 

Latviešu Tirdzniecības un Rūpniecības kameras Austrālijā tikšanās Adelaidē 

Kad pirms 19 gadiem 

dzima ideja par latviešu 

tirdzniecības kameru, 

tās dibinātāji bija 

vienisprātis, ka jārada 

iespēja palīdzēt Latvijai 

mainīt saimniecisko virzienu 

no komunistu modeļa uz kapitālistisko. 

Kā izrādījās, mums sākuma 

gados bija daudz laika jāveltī, apmācot 

uzņēmējus rietumu tirgus ekonomijas 

apgūšanā, un tikai vēlākos gados varējam 

vairāk pievērsties importa-eksporta 

atbalstīšanā. Laika tecējumā 

mūsu kameras biedri piedalījušies 

eksporta darījumos, kuru vērtība ir ap 

10 miljoni dolāru. Tāpat esam bijuši 

aktīvi, importējot Latvijas ražojumus, 

kā piemēram, kokmateriālus, pārtiku, 

mēbeles. Tāpat esam sekmējuši tūrismu 

un piedāvājuši izglītības iespējas 

Austrālijā. 

Šo kameras darbības atskaiti savā 

uzrunā kameras pusdienās š.g. 3. maijā 

Adelaidē teica kameras prezidents 

Dr. Valdis Tomanis. 

Kā katru gadu, šogad atzīmējot kameras 

gadskārtu, Tālavā bija pulcējušies 

turpat pussimts tautiešu, un viesi, 

lai noklausītos viesu runātāju, bijušo 

senatoru Dr. Beidenu Tīgu (Baden 

Teague) un baudītu mūsu saimnieces 

Guntas Rudzītes kulināriju. Jāpiezīmē, 

ka viena no viešņām, rakstniece 

Džūdita Brauna (Judith Brown) raksturoja 

Guntas auksto plati kā mākslas 

darbu gan izskatā, gan arī garšā un sajūsmā 

ieteica to nofotografēt un publicēt 

kādā kulinārijas grāmatā. 

Kā ierasts, sākumā pie reģistrēšanās 

viesi tika pacienāti ar šampanieti 

un bija iespēja sapazīties. Šogad 

jau bez minētās Džūditas Braunas 

pusdienoja Džons Gārdners (John 

Gardner MP) un Dr. Brūss Nobels 

(Bruce Noble), kā arī mūsu prezidenti: 

Dr. P. Strazds (LAAJ), Malda 

Ceplīte (DLOA), B. Krūmiņš (ALB), 

Dr. I. Ozols (draudze), kuri reizē ir arī 

kameras biedri. 

Sarīkojuma centrālā daļā runāt bija 

aicināts Dr. Beidens Tīgs, latviešiem 

labi pazīstamais politiķis un vēsturnieks. 

Viņš ir labs Baltijas tautu likteņa 

pazinējs, bijis Āzijā, tad arī Latvijā, 

it sevišķi Ķīnā un Indijā. Dr. Tīga runas 

temats bija četri disputu risinājumi 

dažādās pasaules malās. Runātājs 

personīgi piedzīvoto problēmu risinājumus 

viņam raksturīgajā prezentācijā 

iedeva interesantu stāstījumu par politisko 

uzskatu sadursmēm un sekām. 

Sarīkojuma beigās izlozēja, cita 

starpā, Latvijas produkciju: Melno 

balzāmu un Piena lāsi. Pirms noslēguma 

vēl paguvām baudīt kafiju ar cepumiem 

un slaveno Guntas šokolādi. Nākošais 

kameras sarīkojums būs Rīgā, 

11. jūlijā, kad pulcēsimies saietā kopā 

ar uzņēmējiem un seniem draugiem. 

Ilmārs Lūsis 


No kr.: Dr. Beidens Tīgs, Maija un Valdis Tomaņi. 

FOTO Pēteris Strazds 

Pusdienu dalībnieki. 

FOTO Pēteris Strazds 

Adelaides latviešu skola mežā 

Meklē un atrod sēnes 

Svētdien, 5. maijā Adelaides skola un bērnudārzs meklēja 

sēnes Kuipto mežā un vienu tiešām atrada! Tā tika svinīgi 

izcepta ugunskurā. 

Tā kā sēņu nebija daudz, tad galvenais uzsvars tika likts 

uz ugunskuriem. Trīs komandas piedalījās ugunskuru kuršanas 

sacensībās. Uzvarētāji bija mazās meitenes (Zāra un 

Elisa Dances un Zinta Boag-Skābe), kam bija ne tikai visskaistākais 

ugunskurs, bet ko arī viegli izdevās aizdedzināt. 

Par šīs dienas notikumiem mēs sagatavojām Bitsboard 

(iPad lietotne), ko izmantosim mācībās un ar ko laipni lūdzam 

iepazīties visas pārējās Austrālijas skolas. Meklējiet 

mūsu bitsboard „Mežā Lativan Latviešu“. 

Iveta Leitase 

Adelaides skolas pārzine 


Priekšā no kreisās: Zara Dance, Elisa Dance, Zinta 

Skābe-Boag, Andrejs Leitase, Iveta Leitase (sēž), Katrīna 

Leitase, Daila Skābe-Boag un Lulu Priedkalne. Aizmugure: 

Vizma Skābe-Boag, Reinis Dancis, Džeims Nobes, Miķelis 

Dancis un Dāvids Priedkalns. 

FOTO Reinis Dancis


4. maija svētki 


Vīru koris „Dziedonis“. Priekšplānā 

nesen atgūtais Sv. Pētera baznīcas 

svečturis. 

nesums. Bija jaunāko klašu skolēnu 

orķestri, kur pūšamais ir lielāks par 

pūtēju, bija jūtams bērnu satraukums, 

bet skanēja labi visiem. Konkursantus 

vērtēja starptautiska žūrija. 

Manuprāt, ļoti izdevies pasākums 

valsts svētkos pie paša Brīvības pieminekļa; 

jaunā paaudze bija lepna. Pēc 

konkursantu apbalvošanas sekoja kaut 

kas līdzīgs, tikai pūtēji bija Jūras spēku 

orķestris, un ziedus Latvijai nesa 

deputāti, valsts vīri, diplomāti, Rīgas 

viesi. Viņu bija daudz; ziedu arī ļoti 

daudz ar lentēm un Latvijas pļavas 

pārklājās ar rožu dārzu. Pēc svinīgās 

ziedu nolikšanas valstsvīri aprunājās 

ar tautu. Cik tur bija tās tautas, nezinu, 

bet es prezidentu un citus nofotografēju 

bez teleobjektīva. 

Tālāk devos uz dejotāju koncertu 

Vērmaņdārzā. Mazi un mazliet lielāki 

dejotāji krāšņos tērpos, pastalās un 

rakstainās vilnas zeķēs bija neatvairāmi! 

Skatītāju bija ļoti daudz. Bija 

vairākas teltis tieši bērnu nodarbēm. 

Visi kaut ko darīja, bija aizņemti un 

apmierināti. 

Tai pat laikā 11. novembra krastmalā, 

kur satiksme starp tiltiem bija 

slēgta, notika dažādi sporta pasākumi 

ar uzvarētājiem un kausiem uz goda 

pjedestāla. Uz to visu es noskatījos no 

augšas – no Triangula bastiona skatu 

laukuma. Skats bija ļoti jauks, apakšā 

zib skrituļotāji, klintī kāpj nākamie alpīnisti, 

Daugavas 

koši zilajos ūdeņos 

peld dažāda lieluma 

kuģi un kuģīši. 

SLB Dāmu kopas teātris 


Otrajā krastā 

Gaismas pils un 

gaisa baloni. Otro 

reizi 4. maijā notika 

virves vilkšana: 

labais krasts 

ar kreiso krastu. 

Uz asfalta izstiepta 

gara, gara kuģu 

tauva, tās centrs ir 

iezīmēts, un arī asfalts 

tika iezīmēts 

starptautisku tiesnešu klātbūtnē. Viss 

tika pārbaudīts un pārmērīts. Skanēja 

populāru cilvēku uzrunas. Tika uzkurinātas 

skatītāju emocijas. Tad no 

abām pusēm nāca dalībnieki – virves 

vilcēji (arī dāmas; komentētājs informēja, 

ka aizliegts piedalīties augstpapēžu 

kurpēs). Katrā pusē reģistrēti 70 

dalībnieku. Šogad kreisajam krastam 

uzvaru kaldināt palīdzēja Rīgas mērs 

ar vietnieku. Spēkoties vajadzēja divas 

reizes, mainoties vietām. Kreisais 

krasts uzvarēja abas reizes – 19 un 9 

sekundēs! Man gan labāk patīk teikt – 

rietumkrasts, es arī esmu no tā. Ceru, 

ka nākamgad rietumkrasts uzvarēs 

bez domnieku palīdzības, jo var tak 

pavisam drīz ievēlēt kādu dāmu! 

Pēc šādas izkustēšanās devos uz 

Sv. Pētera baznīcu – uz vīru koru koncertu. 

Labi, ka paspēju vismaz uz otro 

daļu. Vīru dziesma Latvijai – vīru kori 

Dziedonis un Tēvzeme. Brīnišķīgs repertuārs, 

bauda dvēselei pēdējā dziesma 

– Ēriks Ešenvalds (Anita Kārkliņa) 

Dvēseles dziesma! Klausītāju daudz, 

arī tūristi. 

Iznākot no baznīcas, bija jau vakars 

un arī mazliet vēsāks. Devos uz 

Brīvības pieminekli apskatīt Ziedu 

Latviju. Laukumā dzīva kustība, ļaudis 

stāv rindā, lai nofotografētos pie 

krāšņajiem ziediem. Es arī to izdarīju 

(bez rindas). Gaisa balonu vakara 

lidojuma fragmentus redzēju tikai no 

vilciena loga. Diena galā. Ļoti skaista, 

silta, pavasara diena ar zilām debesīm 

Bruņoto spēku pārstāvji liek ziedus pie Brīvības pieminekļa. 

Latvijas skolu pūtēju orķestru 1. vietas 

ieguvējs – Alūksnes Valsts Ģimnāzijas 

pūtēju orķestris, diriģents Sandors Līviņš. 

Dejotāji Vērmaņdārzā. 

un satraukumu un lepnumu sirdī par 

Latviju, par to, ka mēs varam nosargāt 

savas zemes neatkarību. Kāda tā būs, 

tas ir atkarīgs tikai no mums pašiem. 

Aina Gailīte 





Svētdien, 28. aprīlī, 

Sidnejas Latviešu biedrības 

(SLB) Dāmu kopas 

gadskārtējā sarīkojuma 

teātris Sidnejas Latviešu 

namā. Irēnas Sproģes 

skice Vakars ciemā, Ievas Eikenas iestudējumā. 

Izrādē piedalījās (fotogrāfijā 

no kreisās) Ināra Krūmiņa, Inese 

Rone, Ieva Eikena, Pēteris Kļaviņš, 

Ingrīda Rēbauma, Maruta Pogule un 

Annete Piersa (Pearce). 

Videoklips skatāms: http://www. 

youtube.com/watch?v=6HQgsZhlCIo 

FOTO Ojārs Greste


Mācāmies vēsturi no lietām un lieciniekiem 

Monreālas latviešu atbalstīts konkurss Latvijā 

Pateicoties Monreālas 

Latviešu sabiedriskā 

Centra iniciatīvai un Vītolu 

Fonda vadītājas Vitas 

Diķes izdomai, Latvijā 

pagājušā gada nogalē 

radās fantastisks projekts. 

Kad Vitai Centrs izteica 

vēlēšanos kaut ko darīt Latvijā sakarā 

ar vēstures pētīšanu, viņai bija skaidrs, 

ko un kā darīt. Notika telefoniska un 

e-pastiska sazināšanās, un drīz vien no 

Monreālas Centra pārskaitīja 8 tūkstošus 

latu konkursa uzvarētāju balvām, bet 

Vītolu Fonda sapņu komanda ķērās pie 

darba. Uz Latvijas skolām no Liepājas 

līdz Daugavpilij, no Bauskas līdz Valkai 

aizgāja aicinājums 6.-8. klašu skolēniem 

piedalīties konkursā ar skanīgo nosaukumu 

Lietas – likteņu liecinieces. 

Šī konkursa nolūks bija jaunatnē 

veicināt patriotismu, veicināt jaunatnes 

interesi par Latvijas vēsturi un 

ieinteresēt savas ģimenes vēstures pētīšanā. 

Konkursā bija jāievēro vairāki 

noteikumi. Darbu nedrīkstēja pamatot 

uz jau publicētu informāciju, tai bija 

jābūt oriģinālai. 

Tagad, pēc konkursa beigām, jāsaka, 

ka tas rīkotājiem ir izdevies simtkārtīgi. 

No 90 Latvijas skolām visās Latvijas 

malās ienāca konkursam atbilstoši 

darbi. Tie bija gan no grupām, gan klasēm, 

gan arī vairumā individuāli paveikti 

ļoti interesanti darbi. Mērķis bija 

padziļināt jaunatnes interesi par Latvijas 

vēsturi un ieinteresēt savas ģimenes 

un tuvākās apkārtnes vēstures pētīšanā. 

Man, kā vienam no žūrijas dalībniekiem, 

bija izdevība iepazīties ar 

tiem visiem, un vērtēšanas procesā 

man kamols kaklā bija diezgan bieži, 

un atkal uzmācās jautājums: kāpēc 

tam visam tā bija jānotiek? Darbs žūrijā 

bija visgrūtākais darbs manā garajā 

mūžā, jo kā var pateikt, kurš darbs ir 

labākais, ja gandrīz visi bez izņēmuma 

ir labi. Tos gandrīz visus varētu saukt 

par pašu pirmo, un tādēļ bija ļoti grūti 

sarindot tos sākot ar vislabāko. Tikpat 

labi to kārtība varētu būt arī citāda. 

Žūrijas priekšsēdis bija V. Nollendorfs 

un pārējie locekļi – Vītolu Fonda 

dibinātājs V. Vītols, P. Bolšaitis, PPLA 

biroja vadītājs J. Andersons un vairāku 

paaudžu vēsturnieki – A. Rundzāns, 

bijušais Vītolu Fonda stipendiāts 

J. Vanags, I. Akmentiņa un arī es. 

Izrādījās, ka labākos divdesmit darbus 

bijām izvēlējušies gandrīz vienus un 

tos pašus tikai mazliet citādā kārtībā. 

26. aprīlī Okupācijas muzeja pagaidu 

telpās notiek skolēnu apbalvošana. 

Interesantā kārtā konkurence ir 

bijusi vienreizēja, jo saskaitot punktus 

no visiem žūrijas locekļiem, rezultāti 

liecina, ka 3. vietu ar vienādu punktu 

skaitu ir guvuši trīs skolēni, un otrās 

vietas ieguvēji atkal ir divi. 

Pirmā rindā no kreisās: Astrīda Jansone, Jānis Vilciņš (3. vieta), Edgars Studens 

(2. vieta), Nils Nesters (1. vieta). Otrā rindā ar diplomu Madara Siliņa (2. 

vieta). Pārejie ir klašu uzvarētāji. Aiz Astrīdas Jansones ir Jānis Andersons 

(žurija) un trešā rindā pirmais no labās Vilis Vītols (žūrija). Aizmugurē visgarākais 

Juris Vanags (žūrija). 

Pirmā vietā ir viens, un rīkotāji par 

absolūti vislabāko darbu ir piešķīruši 

vienu superbalvu. To – 600 latu lielu 

balvu ir saņēmusi Lauma Umule no 

Limbažiem. Viņa savā darbā par likteņa 

liecinieka tēmu ir izvēlējusies galdu, 

kas gatavots Sibīrijā un pārvests uz 

Latviju. Stāsta varoņi – cilvēki ir viņas 

vecvecvecāki un vecvecāki. Stāsts sākas 

ar izsūtīšanu, ko viņa iepazinusi 

caur viņu vēstulēm. Viņa pastāsta, kā 

galds vēlāk Latvijā apvieno ģimeni ar 

citiem radiem, kas kara un okupācijas 

laiku pavadījusi rietumos. Vēl patika 

tas, kā Lauma šo dzimtas relikviju ir 

atjaunojusi, un tagad šis likteņa liecinieks 

tiek izmantos ģimenes saietos. 

Pirmās vietas un 500 latu balvas ieguvējs 

ir Nils Nesters no Jūrmalas, kurš 

ir veicis četras audio intervijas par savu 

vectēvu Arnoldu Buti. Beigās arī īsu video, 

kur pats stāsta, kā un ko darījis, lai 

rādītu sava vectēva dzīves stāstu. Pēc 

vectēva nāves 2004. gadā atrastā vēstule 

ir Nīla darba pamatā. Man viņa darbs likās 

interesants ar to, ka ir lietojis daudz 

fotogrāfiju un pie tām licis sīkākus paskaidrojumus. 

Vēlāk tekstā redzams, ka 

darbs viņu tiešām ir interesējis. 

Madara Siliņa no Cēsīm ir viena no 

2. vietas un 350 latu balvas saņēmējām 

un stāsta par vectēvu Jāni Edvīnu Knāķi 

Noriļskā un viņa rokdarbiem tur. Tie 

ir nazis, ko no apaļa papīra griežamā 

var pārvērst duncim līdzīgā darba rīkā, 

dokumentu maciņš un medaljons māsas 

fotogrāfijai. Viņas teksts ir saistošs, labā 

latviešu valodā un satur daudz informācijas 

un viņas pašas vārdos. Viņa ir sīki 

uzrakstījusi vectēva biogrāfiju un arī 

izsūtīšanas iemeslu. Savā darbā ir parādījusi 

mīlestību un cieņu pret vectēvu. 

Viņai līdzas otro vietu ieņem Egdars 

Studens no Kandavas un savā darbā 

ir ielicis 2 audio intervijas ar savu 

vectēvu Vitautu par viņa tēvu Verneru 

Balodi, kurš bijis viesmīlis Oto Švarca 

restorānā. Man patīk jautājumi, ko 

Edgars uzstāda savam vectēvam, un 

kā to vēlāk parāda prezentācijā ar savu 

tekstu un fotogrāfijām. Interesanta ir 

viņa priekšmeta – Vecvectēva platmales 

– izvēle. Darba beigās Edgars vēl ir 

parādījis savas dzimtas koku. 

Trešo vietu dala un katrs saņem 

250 latu balvu Jānis Vilciņš no Amatas, 

Reinis Eiduks no Pļaviņām un 

Jeļena Sušinska no Brocēniem. 

Jānis Vilciņš stāsta par viņa vectēvu 

Jāni Maču. Prezentācijā ir audio 

intervija ar vienu radinieci, kas stāsta 

par apstākļiem raktuvēs un viena video 

intervija par izvesto apstākļiem 

lopu vagonos. Stāsts ietver viņa dzīvi 

brīvā Latvijā, izsūtījuma laikā un tad 

arī atgriešanos un dzīvi dzimtenē. Man 

interesants likās tas, ka Jānis ar savu 

tēti 2010. gadā ir aizbraukuši uz Vorkutsku, 

lai redzētu vietu, kur vectēvs 

pavadījis vairākus nelaimīgus gadus. 

Jeļena Sušinska prezentāciju sāk ar 

sava vectēva – leģionāra Arņa Smona 

vārdiem: „Jādzīvo tā, lai tevi pieminētu.“ 

Par priekšmetu viņa izvēlējusies 

viņa tehnisko rokas grāmatiņu 

un albumu. Tos viņa sīki apraksta un 

parāda, ko tie vectēvam ir nozīmējuši. 

Stāstam viņa pievienojusi vairākus 

vectēva dzejoļus, kas man tiešām likās 

labi un ievērības cienīgi. It sevišķi 

man patika tas par kauju Ziemsvētkos. 

Ir redzams, ka meitene darbā ir ielikusi 

daudz darba un pūļu. 

Visinteresantākais trešās vietas 

darbs man liekas tas, ko izveidojis Reinis 

Eiduks. Lai gan manos pirmajos 

desmit viņš nemaz nebija ierindots, tagad, 

tos atkal pārlasot, man jau secība 


FOTO Matīss Kaža


Latviešu Kopība Vācijā – būs vēlēšanas 

Kandidātu saraksts 

Kā ziņots LL255, vēlēt var organizācijas Latviešu kopība Vācijā biedri, kas ir piereģistrējušies. Svarīga ir adrese 

Vācijā un vecums pāri 18 gadiem. Biedru maksa ir 2 eiro mēnesī, kas sanāk 24 eiro gadā! http://lk-v.de/velesanas2013 

Vēlēšanu biļetenu nosūta vēlētājam pa pastu, un tas pa pastu jāatsūta atpakaļ vai arī jānodod. Līdz 9. maijam jāpiereģistrējas, 

līdz 9. jūnijam jāsaņem atpakaļ vēlēšanu izvēles biļetens. 

1. Arnis Drille 

Dzimis 1980. gadā 

Rīgā. 1996. gadā ieradās 

kā stipendiāts uz Minsteres 

Latviešu Ģimnāziju. 

Pēc tieslietu studijām 

Minsteres universitātē ieguva praktisko 

pieredzi jurisprudencē gan Vācijā, 

gan Latvijā. Strādā Minsterē kā 

zvērināts advokāts. Kopš 1998. gada 

aktīvs sabiedrisko darbu darītājs gan 

Latviešu Kopības Vācijā, gan Latviešu 

Centra Minsterē ietvaros. Aktuāli Latviešu 

Centra Minsterē valdes priekšsēdis. 

Par savu uzdevumu saskata jau 

esošā organizāciju tīkla un vērtību uzturēšanu 

un jauniebraukušo latviešu 

piesaistīšanu latviešu sabiedriskajam 

darbam un aktivitātēm Vācijā. Precējies, 

2 bērni. 

2. Aija Ebdene 

Dzimusi 1941. gadā 

Pļaviņās, uzaugusi Vācijā, 

beigusi Minsteres 

Latviešu Ģimnāziju. 

Ilgus gadus strādājusi 

Minsteres Universitātē, 

līdztekus kā brīvprātīgais 

– latviešu sabiedrībā. Latviešu 

Kopības Vācijā valdes locekle, aktīva 

Daugavas Vanagu organizācijas 

biedre, Baltiešu Kristīgās Apvienības 

(Annabergā) un ev.-lut. baznīcas u.c. 

atbalstītāja, Latviešu Preses Vācijā, 

Latviešu Centra Minsterē biedre. Vēlās 

turpināt sadarboties ar mūsu ilggadīgajām 

organizācijām, kas likušas 

materiālu un kulturālu pamatu sabiedriskam, 

brīvprātīgam darbam arī šodienas 

latviešu rosmēm. 

3. Nīls Ebdens 

Uzaudzis Minsterē, 

kur beidzis Minsteres 

Latviešu ģimnāziju. 

Jaunībā aktīvs Eiropas 

Latviešu jaunatnes apvienībā. 

1992. g. kopā ar 

sievu Sarmīti nodibināja 

Latvijas un Baltijas valstu ceļojumu 

biroju. Šobrīd LKV valdes priekšsēdis. 

Ģimenē aug divi dēli. Vēlās turpināt 

darbu LKV: saliedēt vecās un jaunās 

sabiedrības daļas, rīkot kultūras pasākumus, 

rast iespēju, ka LR pilsoņi var 

piedalīties Latvijas Saeimas vēlēšanās 

un referendumos pēc iespējas daudzās 

Vācijas pilsētās. 

4. Līga Melnalksne- 

Eberhardt 

Dzimusi Limbažos, 

beigusi augstāko 

izglītību Frankfurtes 

Universitātē, strādā informācijas 

tehnoloģijas 

jomā. Precējusies, dzīvo netālu no 

Frankfurtes. Reprezentē to Latviešu 

ģenerāciju, kura atnāca 90- ajos 

gados uz Vāciju, lai šeit strādātu kā 

Au-Pair. Daudzi no šiem cilvēkiem 

palika Vācijā, un bieži vien nav nekādas 

saites ar latviešu organizacijām 

vai pat latviešiem. Mērķis ir uzrunāt 

šos cilvēkus iesaistīties latviešu grupās, 

neaizmirst Latviju un kultūru. 

Otra grupa, kuru vēlās uzrunāt ir tie 

cilvēki, kuri vēlās nākt uz Vāciju – lai 

studētu vai strādātu. Bieži vien pietrūkst 

zināšanas un valodas prasme, 

lai atrastu pareizās iestādes. Lielu 

uzsvaru liek uz sociālajiem mēdijiem 

internetā – internets ir pirmais solis, 

kur tiek meklēta informācija, palīdzība 

un sociālais tīkls. Arī Frankfurte 

kā pilsēta ir piemērota rīkot dažādus 

pasākumus. Pieredze ar līdzīgiem 

projektiem ir liela: vairākus gadus 

atbalstīti gan Lions Clubā, gan Frankfurtes 

Universitātē (Welcome Project) 

cittautiešu jauniešus un studentus, 

kuri uz vairākām nedēļām vai mēnešiem 

studēja Vācijā. Jau skolas laikā 

darbojās gan lokalajā radio, laikrakstā 

un TV kā žurnāliste; ir liels 

sociālais tīkls un nav bailes uzrunāt 

cilvēkus un tos sarosināt darboties. 

5. Inese El Tawil 

Dzimusi un augusi 

Smiltenē – vislatviskākajā 

Latvijas pilsētā, 

32 gadus veca, beigusi 

Smiltenes ģimnāziju, 

studējusi ekonomiku 

Latvijas Universitātē un Vācijā, Vestfālenas 

Vilhelma Universitātē Minsterē, 

beigusi ekonomikas studijas 

Latvijas Lauksaimniecības Universitātē. 

2000. gadā pārcēlusies uz dzīvi 

Vācijā, Minsterē. Precējusies, 2 bērnu 

(4 gadi un 6 gadi) māte. Ilgus gadus 

strādājusi Vācijā gan kā personāldaļas 

vadītāja uzņēmumā Die Werbebote, 

gan kā direktora asistente/ vietniece 

uzņēmumā Tankschutz Kunsleben. 

Kā Latviešu Centra Minsterē valdes 

locekle organizējusi un vadījusi 

vairākus, tai skaitā arī internacionālus 

projektus gan bērniem, gan pieaugušajiem, 

kas saistīti ar kultūras 

pasākumu koordinēšanu un norises 

plānošanu. Savā brīvajā laikā vada 

tautas deju kolektīvu Minsterē MiLa- 

DeKo, ar kuru veikti vairāki projekti 

gan Vācijā, gan ārpus tās. Ļoti svarīga 

liekas latviešu kultūras, tradīciju un 

latviskuma saglabāšana, uzturēšana 

un tālāk nodošana diasporās dzīvojošiem 

latviešiem. Pārliecināta, ka ar 

savu līdzdalību spētu palīdzēt Latviešu 

Kopībai Vācijā virzīties nosprausto 

mērķu, sevišķi izglītības un kultūras 

nozarē, virzienā. 

6. Kristaps Grasis 

Pasaules Brīvo Latviešu 

Apvienības Kultūras 

Fonda Eiropas vadītājs, 

Eiropas Latviešu 

Apvienības kultūras referents. 

Vācijas komponistu 

savienības biedrs. 

Mūzikas skolas direktors Bonnā un 

Veselingā. Precējies, ģimenē audzina 

trīs dēlus. Galvenā sirdslieta sabiedrībā 

rūpēties par latviešu kultūras un 

izglītības lietām. Atbalstīt un veicināt 

latviešu skoliņu attīstību, turpināt 

attīstības darbu kulturālo pasākumu 

rīkošanā un veicināt latviešu kopienu 

darbību. 

7. Ilze Ieviņa 

Vācijā dzīvo nu jau 

piecus ar pus gadus – 

pirmos trīs Brēmenē, 

pēc tam pārcēlusies uz 

Hamburgu. Šeit pabeigusi 

maģistra studijas 

un šobrīd raksta doktora 

disertāciju socioloģijā par piederību 

Eiropai Latvijā. Savus tuvākos nākotnes 

plānus saista ar Vāciju, jo vīrs, 

kurš pats nāk no Hamburgas, mācības 

beigs tikai 2015. gadā. Kad vēl dzīvoja 

Latvijā, jau no pusaudža gadiem bija 

aktīva dalībniece starptautiskā jauniešu 

organizācijā (Childrens’ International 

Summer Villages jeb CISV), tostarp 

divus gadus bijusi valdes locekle. 

Kopš pārcelšanās uz Vāciju šāda veida 

aktivitāšu ir patiešām pietrūcis un labprāt 

atkal iesaistītos dažādu pasākumu 

organizēšanā un projektu bīdīšanā. 

Un, ņemot vērā, ka latviešu skaits Vācijā 

ir patiešām būtiski audzis, iespēju 

noteikti netrūkst! 

8. Zuze K. Kresliņa- 

Sila 

Dzimusi 1952. gadā 

Ņujorkā, nobeigusi 

mākslas vēsturi Wellesley 

College (1974), 

1976. gadā atbrauca uz 

MLĢ par audzinātāju, vēlāk vadīja 

MLĢ internātu, pašreiz administratore 

Latviešu Centram Minsterē un 

Latviešu Kopības Vācijā padomes 

vicepriekšsēde, 4 bērni, FH Minsterē 

izstudēja sociālpedagoģiju (1999), darbojās 

latviešu scēnā ārpus (mūzika, 

teātrīši, literatūra, draudze) un iekšpus 

Latvijas (Atelpa un Eiropas Vasaras 

skola) nu jau ilgus gadus! 

Turpinājums 9. lpp.


LKV vēlēšanas 


9. Jānis Lielbārdis 

Dzimis 1973. gadā 

Alūksnē. Savas skolas 

gaitas sācis Rīgā, 

Em. Dārziņa spec. mūzikas 

skolā. Beidzis Latvijas 

Mūzikas Akadēmiju, 

tālāk izglītojies Teātra un Mākslas 

Augstskolā Grācā, Austrijā. Solista 

diploms Mūzikas Augstskolā Hanoverā, 

Vācijā. Ilggadīgs dalībnieks orķestrī 

Kremerata Baltica. Kopš 2002. g. 

dalībnieks Radio Simfoniskajā Orķestrī 

Štutgartē (SWR). Štutgartes draudzes 

valdes biedrs. Aktīvi piedalās 

Štutgartes skoliņas darbībā. Štutgartes 

tautas deju kolektīva Trejdeksnītis 

dalībnieks. Neskatoties uz mediju 

attīstību, un vispārējas globalizācijas 

ļoti straujo progresiju, es, mēs esam 

piederīgi Latvijai, tās tradīcijām un 

kultūrai. Esam šeit ieradušies ļoti dažādu 

iemeslu vadīti. Ja ir vēlme satikties, 

komunicēt, veidot sakarus, uzsākt 

kādu projektu, vai to turpināt utt., tad 

LKV ir kā sabiedrotais, padomdevējs, 

atbalstītājs un varbūt arī kā līdzfinansētājs. 

Skoliņas svarīgas ne tikai bērniem, 

bet arī kā komunikācijas tālāka 

attīstība vecāku starpā. Dievkalpojumi, 

kuros tiekas vairāk vecāka gadagājuma 

(vai trimdas) cilvēki, domu un 

pieredzes apmaiņa. Vienalga, vai Tu – 

runā, domā, raksti, dziedi, dejo vai kā 

savādāk izpaudies latviski, vai Latvijas 

labā – Tavas identitātes zīmols. 

Mērķi: iespējas ierodoties Vācijā, 

mērķauditorijas sasniegšana, tālākizglītība 

bērniem latviešu valodā, jauktajās 

ģimenēs ir pastiprināti jāpalīdz ar 

latviešu valodu, aktīva diasporas skolotāju 

apmācība, tuvu un tālu mērķu 

realizēšanas palīdzība. 

10. Dr. ing. Darja 

Markova 

Dzimusi 1981. gadā. 

Internacionālo projektu 

koordinatore Helmholca 

Vides pētījumu centrā 

Magdeburgā. Ieguvusi 

inženierzinātņu doktora grādu Rīgas 

Tehniskajā universitātē vides zinātņu 

jomā, strādāja Vides ministrijā un 

pašreiz darbojas kā pārstāve DBU 

Alumni Latvija (bijušie Vācijas Vides 

Fonda (Deutsche Bundesstiftung 

Umwelt) stipendiāti no Latvijas). Vīzija 

LKV: galvenais mērķis – dod iespēju 

komunicēt latviski un uzturēt 

savu identitāti. Katram Latvijas iedzīvotājam, 

kas pārcēlās uz dzīvi Vācijā, 

informācija par biedrību ir jābūt viegli 

pieejamai – mājas lapas izstrāde, papildināšana 

un uzturēšana. Jaunatnes 

iesaistīšana biedrības darbā, statistikas 

apkopojums (par atbraucējiem, to 

nodarbošanos, utt.), organizēt tikšanās 

ar interesantiem latviešiem Vācijā, uzturēt 

ciešus kontaktus ar Latvijas vēstniecību, 

darboties kā konsultantam 

Latvijas-Vācijas sadarbības projektos, 

sadarboties ar Latvijas Vāciešu biedrību 

Latvijā, Lietuviešu biedrību Vācijā 

un citām līdzīgām organizācijām, papildus 

finansējuma meklējums kultūras 

u.c. projektiem. 

11. Kaspars Paegle 

SIEMENS AG projektu 

inženieris. Inženierzinātņu 

maģistra 

grādu elektrotehnikā 

ieguvis Rīgas Tehniskajā 

universitātē. Kopš 

2002. gada sācis strādāt 

SIA SIEMENS par projektu inženieri 

spēkstaciju automatizācijas jomā. 

Kopš 2007. gada dzīvo Vācijā (Erlangena) 

un strādā kā SIEMENS AG projektu 

inženieris. Hobiji: novuss un tā 

popularizācija Vācijā, ūdens tūrisms. 

Jaunā aizraušanas ar novusu mani 

atveda uz Latviešu Centru Minsterē. 

Minsterē es iepazinos ar daudz fantastiskiem 

cilvēkiem. Man bija patiess 

prieks satikt Vācijā vienkopus tik 

daudz draudzīgus un saliedētus latviešus. 

Kā reāli varētu ietekmēt LKV 

darbību? Vajadzētu aizdomāties par 

interesēm, kuras vieno un papildināt 

LKV nozares. Esošās nozares veiksmīgi 

papildinātu arī sports un atpūta. 

Sports vienlaicīgi ir arī atpūta un vieno 

gan vienaudžus un paaudzes, gan 

tautiešus un tautības. Šai nozarē būtu 

daudz iespēju izpausties un tādā veidā 

apvienotu mūs vēl lielākā saimē. 

12. Dr. Einars Pelss 

D z i m i s 

2.12.1946. gadā Vācijā, 

Lesse. Precējies, 3 dēli. 

Beidzis Minsteres Latviešu 

Ģimnāziju. Pēc 

tam izstudējis medicīnu 

Bonnas Universitātē, vairākus gadus 

strādājis urologijā, ķirurgijā un vispārīgā 

medicīnā. 1985. gadā ieguvis dakteru 

grādu Bonnas Universitātē. Kopš 

1985. gada patstāvīgs savā praksē kā 

Facharzt für Allgemeinmedizin, Willich-Neersen 

netālu no Diseldorfas. 

Esmu frat. imanticas loceklis un Willichas 

Lions kluba biedrs un tā prezidents 

1995./96. gadā, caur kuru daudz 

palīdzība dota Latvijai, sevišķi Smiltenei 

– medicīniskai apgādei un bērnu 

namam. Saņēmis Smiltenes goda medaļu 

par veiktiem darbiem 1995. gadā. 

13. Karina Pimucāne 

Dzimu Rīgā, 

1994. gada 8. janvārī, 

absolvējusi Rīgas Valsts 

1. ģimnāziju. Šobrīd 

dzīvo Berlīnē un studē 

Valsts Ekonomiku Berlīnes 

Brīvajā Universitātē. Latvijas uzņēmuma 

Royal Berry pārstāve Berlīnē 

un vienlaikus arī pārdošanas menedžere. 

Brīvajā laikā ļoti patīk ceļot – 

braukt uz ārzemēm vai apceļot Vāciju. 

14. Zane Priede 

Dzimusi 1977. gadā, 

Vācijā dzīvo kopš 

2009. gada. Studējusi 

Liepājas Pedagoģijas 

Akadēmijā pedagoģijas 

fakultātē. Sākumskolas skolotāja, 

latviešu skoliņas Bonnā vadītāja. Audzina 

dēliņu. Viens no svarīgākajiem 

jautājumiem – latviskās identitātes saglabāšana. 

Ikdienā strādā vācu skolā, 

kur darbojas ar bērniem pēcpusdienās. 

Ideju ir daudz, laika dēļ tās visas nemaz 

nav iespējams īstenot. Gribētos, 

lai latviešu bērniem Vācijā būtu iespēja 

apgūt latviešu valodu ikdienā skolā, 

kā tas ir daudziem citu tautību bērniem. 

Vēl kāds sapnis ir latviešu koris 

Bonnā. Gribētos veidot ciešāku sadarbību 

ar baltiešu centru Annabergā, jo 

tur arī mīt un darbojas daudz latviešu. 

Interesē un nodarbina izglītības un 

kultūras jautājumi. Ja būtu tāda iespēja 

darboties organizācijas LKV valdē, 

noteikti vēlētos pievērsties šai jomai. 

15. Roberts Putnis 

Sava tulkošanas un 

uzņēmējdarbības konsultāciju 

uzņēmuma 

īpašnieks Minhenē, no 

kurienes viņš apkalpo 

klientus Vācijā, Latvijā 

un Šveicē. Studējis politikas zinātni 

Latvijas Universitātē (1994-1997) un 

tieslietas Ķelnes Universitātē (1997- 

2003). Kopš 2008. gada dzīvo Minhenē. 

Pirms tam viņš četrus gadus Rīgā 

pildīja pretkorupcijas biedrības Sabiedrība 

par atklātību – Delna padomes 

priekšsēža pienākumus. Vadīja 

protestus pret Valda Zatlera ievēlēšanu 

par valsts prezidentu un pret Alekseja 

Loskutova atbrīvošanu no KNAB vadītāja 

amata un bija viens no lietussargu 

revolūcijas organizatoriem. Studiju 

laikā Ķelnē Roberts Putnis aktīvi iestājās 

par Latvijas vārda daudzināšanu 

Reinzemes reģionā. Viena no viņa 

ierosmēm bija Ķelnes pilsētas Baltijas 

dienas – vesela Baltijai veltītu pasākumu 

sērija, kas izpelnījās ievērojamu 

vietējās sabiedrības un preses uzmanību. 

Redzējums par darbību LKV –Pamatmotivācija 

līdzdarbībai LKV institūcijās 

izriet no tulka gaitās Minhenē 

pieredzētajām jaunākajā laikā Vācijā 

iebraukušo tautiešu plašajām problēmām. 

Nākas saskarties gan ar Vācijas 

tiesu sistēmas rokās nonākušajiem, 

gan laimes meklētājiem, gan veselām 

ģimenēm, kuras laiž vācu skolās savus 

mazuļus un cīnās par izdzīvošanu. No 

tā izriet jautājumi par to, kā sadarbība 

un solidaritāte varētu līdzēt gan šo 

cilvēku problēmu risināšanā, gan par 

to, kā uz visiem laikiem nepazaudēt 

daudzos izbraucējus Latvijai. LKV 

piedāvā piedalīties ar savu pieredzi un 

zināšanām, kas izriet no daudzo gadu 

sabiedriskā darba, kā arī labās Latvijas 

sabiedriski politiskās vides pārzināšanas. 

16. Tālis Rēdmanis 

Dzimis un audzis 

vidzemnieks, vismaz 

5 paaudzēs apzinātām 

dzimtas saknēm Raunā. 

Skolas ir vedušas divos 



Māra Branča skatījums 

Pirmo izstādi autors skata no mākoņu maliņas 

20. februārī Berga 

bazāra galerijā Arte, 

Rīgā, atklāja gluži nezināma 

latviešu mākslinieka 

Osvalda Rožkalna 

(1910-1989) darbu izstādi 

Atgriešanās, kurš pēckara 

gados dzīvoja Vācijā. 

Viņš piedzimst Rīgā, bet, esot vēl 

autiņos, tēvs ar ģimeni darba dēļ pārceļas 

uz Penzu. Šajā pilsētā Krievijas 

Eiropas daļas vidienē I pasaules kara 

gados sarodas latviešu topošie mākslinieki, 

lai mācītos vietējā mākslas 

Skats no Osvalda Rožkalna izstādes. 

skolā. Starp viņiem arī Jēkabs Kazaks, strādā vietējā vācu teātrī par dekoratoru 

un kostīmu mākslinieku. 

kurš viesojies arī Rožkalnu (tolaik vēl 

Rozenkalnu) ģimenē un ievērojis mazā Izstādē Rīgā, kas ir Osvalda Rožkalna 

pirmā iznākšana publikas priek- 

zēna dotības zīmēšanā, ieteikdams 

vingrināties tālāk. 1920. gada rudenī šā vispār, apskatāmi pēckara darbi – 

ģimene dodas atpakaļ uz Latviju, bet, gleznas un zīmējumi. Mākslinieks 

kad pārbraukuši robežu, tēvs saslimst pats sevi dēvējis par latviešu Pikaso. 

ar tīfu un nomirst. Ierodoties Rīgā, Izstādē vecākie darbi attiecas uz 

māte ar dēlēnu apmetas pie savas māsas 1940. gadu otro pusi, kad reālistiskais 

Pārdaugavā, kuras dēls ir pazīstamais zīmējums ir pārsvarā. Bet nākošajā 

gleznotājs Jānis Roberts Tillbergs. Pie desmitgadē, kad acīmredzot notiek 

viņa tad arī Osvalds paskolojas. Diemžēl 

tālāk izglītoties mākslā viņam nav jas, tuvība viņa elkam un skolotājam ir 

visintensīvākās Pikaso daiļrades studi- 

iespējams, tādēļ mācās pie krāsotāja tiešas. Viņš studē gan meistara formu 

meistara. 16 gadu vecumā viņš atrod vienkāršošanu, gan ģeometrizēšanu. 

darbu Vācu teātrī, pēc tam Nacionālajā 

operā par dekorāciju izpildītāju, kur liekas, ka latvietis kompozīciju būvē 

Tomēr, spriežot pēc redzētiem darbiem, 

nostrādā līdz pat iesaukšanai leģionā. racionālāk, harmoniskāk, arī tonāli 

Osvalds Rožkalns patstāvīgi glezno un gleznas ir mierīgākas un līdzsvarotākas. 

1980. gadi ir visai duālistiski. No 

pievienojas mākslinieku biedrībai Zaļā 

vārna, kas mājvietu atrod Jelgavā. Tās vienas puses turpinās formu ģeometrizācija, 

taču lielāka nozīme telpai. No 

izstāžu recenzijās parādās arī Osvalda 

Rožkalna vārds, atzīmējot, ka viņš ir otras – nereti parādās ainavas, kur ēku 

„atradis īsto pieeju savas mākslas izpausmei, 

un viņa darbi sniedz daudz pasaules tvērumam, kamēr atsevišķas 

un koki silueti tverti tuvu reālistiskam 

sološa un interesanta“. Diemžēl nav detaļas palikušas ģeometriskas. 

saglabājušies šī laika darbi, tādēļ nav Interesanti ir tie darbi, kuros Osvalds 

Rožkalns kubistiskā manierē 

zināms, ko ar šiem vārdiem nezināmais 

izstādes recenzents domājis. glezno, teiksim, Vermēra gleznas. 

Leģionāra gaitas Osvalds Rožkalns 

beidz Cēdelheimā, bet pēc tam gūt visai labu, bet ne precīzu iespaidu 

Jāteic, ka no šīs izstādes mēs varam 

viņš apmetas Vircburgā. Nometņu viņa daiļradē. Būtu nepieciešamāka 

laikā viņš darina dekorācijas latviešu rūpīgāka atlase citā darbu skatē, varbūt 

pat kāda nopietnāka publikācija. 

teātrim un operai, bet arī pēc lielās 

izceļošanas viņš paliek šajā pilsētā un Viens ir skaidrs, ka ir nepieciešams 

Osvalds Rožkalns. Pēc Vermēra. 

Osvaldu Rožkalnu iezīmēt trimdas 

mākslas kopainā. Viņš ir izņēmums 

nometņu laika mākslā, kurā dominēja 

atstātās dzimtenes motīvi un reālistiskais 

pasaules tvērums, kamēr Osvalds 

Rožkalns, dzīvodams noslēgti no tautiešiem, 

gāja modernāku, iekšēji atbrīvotāku 

ceļu, kādu pēc gadiem uzsāka 

krietni jaunākas paaudzes, kas bija 

skolojušās jau mītnes zemju skolās. 

Māris Brancis 


FOTO Māris Brancis 

FOTO Māris Brancis 

Mācāmies vēsturi... 


liekas būtu savādāka, jo katru reizi lasot, 

atrodu kaut ko vēl nepamanītu. Tagad 

pārskatu to vēl pāris reižu un nesaprotu, 

kādēļ es viņu neieliku pirmajā 

vietā. Bet ir arī iespējams, ka rītu man 

pirmais atkal būtu kāds cits. Tie visi 

man liekas bezgala labi, interesanti un 

aizkustinoši stāsti. Reinis sava stāsta 

pamatā ir ņēmis vecu kumodi bēniņos, 

kur viņš kopā ar vecmāmiņu ir atradis 

lietas, kas viņu ir aizkustinājušas un 

iepazīstinājušas ar savu priekšteču dzīvi 

un personībām. Uz šīs kumodes viņš 

atrod vecvecmāmiņas lūgšanu grāmatu, 

rožu kroni, krucifiksu, bet kumodes 

atvilktnēs viņš iepazīstas ar vecmāmiņas 

Sibīrijā pie petrolejas lampiņas un 

sveču gaismas darinātajiem rokdarbiem 

un vectētiņa daudzajiem apbalvojumiem 

par izcili veiktiem darbiem. 

Viņa darba noslēguma rindkopa man 

liekas ievērības cienīga: 

„Aizkustinoši ir pieskarties lietām, 

kuras ir bijušas manas ģimenes locekļu 

likteņu liecinieces pirms vairāk kā 

60 gadiem. Kaut Latvija uzplauktu un 

mums nebūtu jādodas trimdā; un vecajā 

kumodē, kuru sargā vecās lūgšanu 

grāmatas, neiegultu jaunas liecības 

par cilvēku likteņiem svešumā.“ 

Tik viedi vārdi no viena tik jauna 

Latvijas bērna liecina par to, ka šis ierosinājums 

no Monreālas latviešiem 

ir sasniedzis mērķi, šie jaunieši ir un 

būs Latvijas patrioti. Esmu Vitai un 

Monreālas Latviešu Sabiedriskajam 

centram pateicīga, ka man bija iespēja 

ar šiem jauniešiem iepazīties. Vēl jāpasaka, 

ka balvas saņēma arī darbi, ko 

kopā veica klases, grupas un ģimenes. 

Tādējādi ar šo vēstures posmu iepazinās 

ne tikai tie 90 skolēni, bet arī viņu 

radi, draugi, skolas biedri un skolotāji. 

Projekts tiešām bija to vērts, tikai 

ļoti žēl, ka neviens no Latvijas medijiem, 

kurus rīkotāji bija aicinājuši, 

neturēja par vajadzīgu tur ierasties. 

Liekas, ka tiem visiem svarīgas ir tikai 

negatīvās ziņas. 

Astrīda Jansone 

Laikrakstam „Latvietis“


Latviešu māksla trimdā 

Plaša izstāde Rīgā 

No 2013. gada 10. maija līdz 

28. jūlijam Latvijas Nacionālā 

mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls 

(Vecrīgā, Torņa ielā 1) skatītājiem būs 

atvērta izstāde Latviešu māksla trimdā. 

Gleznotājs un mākslas teorētiķis 

Juris Soikans 1975. gadā secināja, ka 

„lielā izkliede, kādā dzīvojam, ir par 

iemeslu tam, ka mēs visumā ļoti maz 

zinām viens par otra darbu,“ ar to pat 

nedomājot no ārpasaules dzelžaini 

izolēto Latviju. Jau gandrīz septiņdesmit 

gadus ārpusē tapusi paralēla 

latviešu radīta māksla, par kuru dzimtenē 

ir visai niecīga informācija. Rīgā 

notikušas Dainas Dagnijas, Edgara 

Jēriņa, Laimoņa Mieriņa, Kārļa Neiļa, 

Raimonda Staprāna, Lara Strunkes, 

Imanta Tillera, Leo Jaņa-Briedīša, Venitas 

Salnājas un Reiņa Zustera personālizstādes, 

tomēr aktualizējās nepieciešamība 

pēc globālāka vēsturiskā un 

stilistiskā kopskata. Latvijas Nacionālajā 

mākslas muzejā ir uzkrāta pietiekami 

daudzveidīga trimdas kolekcija, 

un vairāk nekā 200 izstādē eksponētās 

gleznas, grafikas un skulptūras ļauj 

iepazīt galvenās šīs paralēlās mākslas 

pamatievirzes. 

Par koncepciju palīdzēja izšķirties 

Sigurda Vīdzirkstes atziņa, ka kopējās 

trimdas skates „nereprezentē neko. 

Dažādi stili, dažādas ievirzes, dažādas 

kvalitātes mākslinieki vienkārši 

neder kopā tāpēc, ka nepietiek ar to, 

ka visiem ir viena un tā pati tautība.“ 

Izstādes kodolu veido izcilāko meistaru 

sniegums, kurā tautas gars un vēsturiskās 

saknes netradicionāli savijas 

ar jauniegūtām stilistiskām atziņām, 

ar mītnes zemju dabas iespaidiem no 

Austrālijas Zilajiem kalniem un Amerikas 

tuksnešiem līdz Zviedrijas šērām 

Ṗirmā ekspozīcijas sadaļa atspoguļo 

bēgļu laika sākumu un 20. gadsimta 

50. gadus, klasiķu Augusta 

Annusa, Valdemāra Tones, Ludolfa 

Liberta, Niklāva Strunkes, Sigismunda 

Vidberga daiļradi. Otrā iepazīstina 

ar daudzveidīgajām reālisma tendencēm, 

vienlaicīgi uzsverot novatorisma 

meklējumus no Jāņa Kalmītes ekspresīvajām 

rijām līdz Raimonda Staprāna 

Kalifornijas gaismas starojumam. 

Unikālu ieskatu fotoreālisma būtībā 

sniedz Rietumeiropā plaši pazīstamās 

Amerikas izcilības Vijas Celmiņas 

grafikas. Trešā sadaļa veltīta Latvijas 

Maija Eiziņa-Eiere. „Vēstule no vecmāmiņas“. 2005. Audekls, fotogrāfija. 

LNMM kolekcija. 

mākslā vēlu ienākušajam abstrakcionismam, 

virziena paveidiem no tipiski 

amerikāniskā abstraktā ekspresionisma 

līdz cietās malas glezniecībai. 

Kopumā ekspozīcijā pārstāvēti 

ap 100 autoru no Eiropas (Leo Janis-Briedītis, 

Kārlis Neilis, Laris 

Strunke), ASV (Voldemārs Avens, Ilmārs 

Rumpēters, Fridrihs Milts, Ģirts 

Puriņš, Vitauts Vito Sīmanis, Sigurds 

Vīdzirkste) un Austrālijas (Imants 

Tillers, Lidija Dombrovska-Larsena, 

Reinis Zusters, Pēteris Ciemītis, Jānis 

Nedēļa). Latvijas Nacionālais mākslas 

muzejs ar lielu pateicību ir saņēmis 

dāvinājumus no māksliniekiem (Indra 

Avena, Gunārs Barens, 

Ināra Matīsa, 

Valda Ostreihere, 

Maira Reinberga, 

Valda Zibens), kā 

arī viņu radiniekiem 

un kolekcionāriem. 

Par reprodukciju 

uz izstādes 

ielūguma kā konceptuāli 

atbilstošākais 

trimdas atspoguļojums 

tika 

izvēlēta Maijas 

Eiziņas-Eieres fotokolāža 

Vēstules 

no vecmāmiņas – 

mākslinieces vīra, 

zviedru dzejnieka 

Bruno Eiera (Bruno 

Öijer) dāvinājums 

LNMM. 

9. jūlijā Mākslas muzejā Rīgas 

Birža notiks starptautiska zinātniska 

konference Latviešu māksla trimdā, 

kurā piedalīsies referenti no ASV, 

Zviedrijas un Latvijas 

Ḋace Lamberga 

LNMM izstāžu kuratore 

Izstādes atklāšana 2013. gada 9. maijā 

plkst. 17.00. 

DARBA LAIKS: 

Otrdienās, trešdienās, piektdienās: 

12.00-18.00, ceturtdienās 12.00-20.00, 

sestdienās, svētdienās 12.00-17.00, 

pirmdienās slēgts 

Reinis Zusters. „Pamestā ferma“. 1994–1995. Audekls, 

eļļa. LNMM kolekcija. 

FOTO Publicitātes foto 

FOTO Normunds Brasliņš 

Folkklubs ALA Vecrīgā 

Atveras jaunā vietā 

Sestdien, 4. maijā, jaunā vietā – 

kluba Kabata bijušajā vietā, Peldu ielā 

19, durvis vēra vaļā Folkklubs ALA. 

Lielais 15. gs. vīna pagrabs ticis pārveidots 

par alus pagrabu. 

Folkklubs ALA pagrabs gaida ciemiņus 

jaunajā vietā! Šī ir jau trešā vieta, 

kurā ALA uzsāk darbību. Peldu ielā 

19. piekļūšana no Kungu ielas. ■


Sācies Latviešu Fonda aktīvākais gada laiks 

Balsošana par projektiem 

Pagājušajā gadā 

avīzē parādījās raksts 

ar virsrakstu Latviešu 

Fonds ir visur. Paldies 

šī raksta autorei Anitai 

Liepiņai par šo precīzo 

novērojumu! Pirms gada 

Milvoku Dziesmu svētkos 

Latviešu Fonds (LF) 

bija klāt, un Amerikas 

Latviešu jaunatnes apvienības (ALJA) 

kongresā Ņujorkā Latviešu Fonds bija 

klāt. Šovasar, 30. jūnijā, pasaules latviešu 

saietā Rīgā Latviešu Fonds būs 

klāt. 1. augustā informatīvajā vakarā 

Garezera Klinklava galerijā Latviešu 

Fonds atkal būs klāt. Šoruden 28. un 

29. septembrī Latviešu Fonds būs 

klāt Toronto gadskārtējā pilnsapulcē 

un Nedēļas Nogale Nākotnei sarīkojumos! 

Plašā auditorija, ko skar fonda atbalstītie 

projekti, sniedzas pāri kontinentiem, 

padarot Latviešu Fondu unikālu 

latviešu organizāciju vidū. Fonds 

ne tikai atbalsta projektus visā pasaulē, 

bet šī organizācija to dara, ņemot 

vērā savu dalībnieku vēlmes, intereses 

un ieceres. Šogad, pēc dalībnieku pieprasījuma, 

tika dota iespēja izteikties 

par projektiem, atstājot komentārus 

LF mājas lapā. Šie komentāri tika izskatīti 

šī pavasara padomes sēdē, kad 

tika lemts par piešķīrumiem mazajiem 

projektiem (zem divtūkstoš dolāriem). 

Tā kā piešķiramās naudas ir mazāk 

nekā pieteicēju pieprasījums, dalībnieku 

komentāri palīdz padomei izšķirt, 

kam sniegt atbalstu. 

Šogad mazo projektu kategorijā 

atbalstu saņēma sekojošie: Latvieši 

Austrālijā – Projekta mērķis ir iepazīstināt 

plašāku lasītāju loku ar latviešu 

rakstniecības ceļiem tālajā Austrālijā; 

Čikāgas vīru kora 2013. g. koncertu 

cikls – ČVK darba mērķis ir saglabāt 

un kopt vienu no latviešu kora mūzikas 

stūrakmeņiem, vīru kora žanru; 

Skaņuplašu saglabāšana Salacgrīvas 

bibliotēkā – Tiks pārrakstītas diskos 

bibliotēkas fondos esošās skaņuplates, 

kuras tika saņemtas kā dāvinājums 

no Zviedrijas latviešiem; Saulgriežu 

Vasaras vidusskola tradīciju vasara 

– 2013. gada SVV Mazsalacā dos 

jauniešiem iespēju uzzināt vairāk par 

savas tautas tradīcijām, šogad uzsvaru 

liekot uz latviskiem ģimenes godiem; 

Displaced to this Place – sadarbojoties 

Latvju Tautas Mākslas Muzejam, 

Čikāgas Latviešu biedrībai, Balzekas 

Museum of Lithuanian Culture un 

Estonian House tiks rīkota izstāde par 

baltiešu bēgļiem, kuri iebrauca ASV 

pēc Otrā pasaules kara; Pagasta vēstures 

skarbās lappuses – Kuldīgas 

novada Planīcas (tagad Kurmāles) 

pagasts ir nozīmīgs ar to, ka 1941. un 

1949. gadā uz Sibīriju izsūtīja gandrīz 

visas pagastā dzīvojošās ģimenes. 

Projekta pieteicēji plāno dokumentēt 

pašu represēto atmiņu stāstus; Ilzes 

Šķipsnas grāmatas Neapsolītā zeme 

(Land Not Promised) tulkojums angļu 

valodā. Plašāka informācija par šiem 

projektiem ir pieejama www.latviesufonds.info 

mājas lapā projektu sadaļā 

aktīvie projekti. 

Desmit lielie projekti, kas tika 

izvirzīti uz dalībnieku balsošanu ir: 

Okupācijas Muzeja ekspozīcija Deportācijas 

vagons, Latviešu valodas 

vārdu locīšanas aplikācija viedtelefoniem, 

Trimdinieka atgriešanās – izstāde 

Jēkabpils Vēstures muzejā, Jura 

Podnieka studijas dokumentālā filma 

par mākslinieci Viju Celmiņu, Dzintras 

Gekas dokumentālā filma Dieva 

putniņi, „Mīļā Latvija“ trejdeviņās 

lapās – grāmata diasporas skolām, 

Vienīgā patstāvīgā dziesmu svētku 

ekspozīcijā Latvijā, darbs pie Vizmas 

2013. gada Latviešu Fonda padome un 

palīgi: Pirmā rindā no kreisās : Tija 

Kārkle, Ilze Pētersone, Renāte Kenija 

(Kenney). Otrā rindā: Kristīna Sīmane-Laimiņa, 

Aija Mazsīle, Valdis Bērziņš, 

Mārtiņš Daiga. 

Belševicas grāmatas Bille ekranizācijas, 

grāmata Kuršu ķoniņi un citi lēņavīri 

Rietumlatvijā un TILTS atbalstītā 

trio Šmite Kārkle Cinkuss koncertturneja 

Ziemeļamerikā. 

Vēl ir laiks izteikties par jūsuprāt 

nozīmīgāko projektu pirms 23. augustā 

noslēdzas balsošana par piešķīrumiem 

lielajiem projektiem (līdz 

10 tūkstošu dolāriem katram). Šogad 

Latviešu Fonds ir kopumā atvēlējis 

divdesmit tūkstošus dolāru tiem projektiem 

no šī saraksta, kas saņems visvairāk 

dalībnieku balsis. Ar jūsu komentāriem 

varbūt pārliecināsiet citus, 

ka latviešu kultūra būtu nabadzīgāka 

bez tieši jūsu iemīļotā projekta. Jūsu 

līdzdalība Latviešu Fondā dos jums 

iespēju piedalīties šīs vasaras balsojumā. 

Lai iestātos Latviešu Fondā, 

ieejiet mūsu mājas lapā un nospiediet 

DONATE pogu vai nosūtiet pieteikumu 

pa pastu Latviešu Fonda administratīvajai 

pārstāvei Tijai Kārklei P.O. 

Box 28696, Oakdale, MN 55128. 

Latviešu fonds 

FOTO Laimonis Laimiņš 



Ušakovs neko nav darījis, lai pierādītu, 

ka pašvaldības dzīvokļi arī turpmāk 

netiks izmantoti dažādām blēdībām,“ 

uzskata Ēlerte. 

VIENOTĪBA pēc KNAB atklātās 

vērienīgās korupcijas shēmas Dzīvokļu 

pārvaldē rosināja no amata atstādināt 

Mājokļa departamenta direktoru. 

Tomēr pret to iebilda Saskaņas centra 

vairākums, kas liecina, ka domes vadošās 

amatpersonas sliktu pārvaldību 

uzskata par normu. Šonedēļ KNAB 

amatpersonas informēja, ka RD nav 

ņēmusi vērā ieteikumus, kas palīdzētu 

novērst līdzīgu korupcijas gadījumu 

atkārtošanos nākotnē. Turklāt ir 

atklājies, ka šajā lietā par dažādiem 

pārkāpumiem ir vairāk aizdomās turamo 

un noziegumu epizožu, nekā ticis 

uzskatīts iepriekš – par pārkāpumiem 

24 epizodēs aizdomās tiek turētas 12 

personas. 

„VIENOTĪBAS mērķis ir RD izveidot 

efektīvu uzraudzības un kontroles 

mehānismu, kas novērš korupcijas 

iespēju. Rīgas domes darbs korupcijas 

apkarošanā ir neapmierinošs, 

sadarbība ar tiesībsargājošajām institūcijām 

nepietiekama. Lielākie riski 

iezīmējas mājokļu un to apsaimniekošanas, 

būvniecības, transporta un satiksmes 

jomās,“ norāda Ēlerte. 

Jāatgādina, ka KNAB pēdējos 

četrus gadus ir ierosinājis vairākas ar 

Rīgas domi saistītas lietas. Tāpat pārkāpumi 

tiek atklāti Valsts kontroles 

veiktajās revīzijās. 

KNAB ir aizturējis vairākas pašvaldības 

namu apsaimniekošanas 

amatpersonas par kukuļu pieprasīšanu. 

Ir stājies spēkā pirmās instances 

notiesājošs spriedums Rīgas namu 

pārvaldnieka darbinieku lietā par koruptīviem 

darījumiem, tostarp dokumentu 

viltošanu un naudas piesavināšanos 

lielā apjomā. Rīgas nami naudas 

konvertācijā zaudējuši 1,3 miljonus 

latu, par ko tiešā veidā kā uzņēmuma 

kapitāldaļu turētājs atbildīgs Rīgas 

vicemērs Andris Ameriks. Rīgas pilsētbūvnieks 

būvē mājokļus par cenu, 

kas ievērojami pārsniedz dzīvokļu tirgus 

cenu, savukārt Rīgas Saktas puķu 

tirdziņš izmaksājis 2890 latu kvadrātmetrā, 

kas ir neadekvāti dārgi. KNAB 

ir sācis kriminālprocesu arī par iespējamiem 

noziegumiem saistībā ar AS 

Ceļu pārvalde noslēgtajiem līgumiem 



LKV vēlēšanas 


virzienos, vispirms mācoties arhitektūru, 

bet pēc tam aizvedot teoloģijā. 

Nu jau vairāk kā divdesmit gadus luterāņu 

mācītājs, vispirms Latvijā – Raunā, 

Zaubē, Vecpiebalgā, Jelgavā un nu 

jau ceturto gadu Vācijā – Berlīnē un 

pēdējā laikā arī Hamburgā. Paralēli saviem 

darba pienākumiem bijis aktīvs 

arī dažādās sabiedriskās aktivitātēs 

un struktūrās, kurās saredzējis iespēju 

realizēt tos mērķus un uzdevumus, 

kurus uzskatījis par svarīgiem, bet 

caur saviem tiešiem darba pienākumiem 

grūtāk realizējamus. Kā vislielāko 

Dieva doto vērtību uzlūko katru 

cilvēku, personību, bet lai cilvēki varētu 

harmoniski vislabāk attīstīties un 

caur savu esību palīdzēt attīstīties arī 

citiem cilvēkiem, nepieciešama ir sabiedrības 

pašorganizēšanās struktūru 

aktīva darbība. Domā, ka pieredze 

noderēs arī Latviešu Kopībā Vācijā, 

lai šeit dzīvojošos latviešus vēl labāk 

apzinātu un saliedētu, kā arī palīdzētu 

uzturēt dzīvu saikni ar tautiešiem Latvijā 

un citur pasaulē. 

17. Aija Samiņa- 

Edelhoff 

32 gadi, Vācijā dzīvo 

kopš 2006. gada, ir 6 

gadīga meita. Diplomēta 

vācu valodas skolotāja 

un tulkotāja, šobrīd strādā 

Eiropas Sociālo Fondu finansētā 

projektā par vācu valodas skolotāju 

pieaugušajiem. Brīvajā laikā labprāt 

ceļo un fotografē. Mērķis darbībai 

LKV – iespējami projekti, pasākumi 

latviešu valodas saglabāšanai un attīstīšanai 

bērniem, kā arī jaunu ideju 

realizēšana pieaugušo latviskuma saglabāšanā. 

18. Vija Trušele-Huhn 

Dzimusi 1965. gadā Latvijā Latgales 

pusē Varakļānos. Beigusi Varakļānu 

vidusskolu, pēc tam studējusi 

Rīgā Latvijas Valsts Universitātē Pedagoģijas 

fakultātē vācu valodu. Pēc 

studijām strādājusi universitātē savā 

fakultātē par vācu valodas pasniedzēju. 

1991. gadā ieradusies Vācijā uz 6 

mēnešu studijām. Minsterē iepazinusi 

trimdas latviešu sabiedrību, Latviešu 

Centra darbību. Kopš tā laika aktīvi 

piedalās latviešu pasākumos Minsterē 

un Bonnā. Precējusies, ir pieci bērni, 

dzīvo Oer-Erkenschwick un strādā 

Tautas augstskolā (Volkshochschule) 

par vācu valodas skolotāju ārzemniekiem. 

19. Laima Urdze 

(diakone) 

Augstākā izglītība – 

B.A., BLS iegūta Kanādā. 

Kalpo četrās latviešu 

draudzēs Ziemeļvācijā 

kā garīdzniece, ir Vācijas 

latviešu ev.-lut. baznīcas 

pārvaldes sekretāre. Līdzarbojusies 

vairākus gadus Latviešu Centra 

Minsterē valdē un Latviešu Kopības 

Vācijā padomē. Smagumpunkti: saliedēt 

sabiedrību, bērniem mācīt latviešu 

valodu, to lietot kā mūsu kultūras atslēgu. 

20. Zanda Vēvere 

Dzimusi Jelgavā, 

pabeigusi LU Juridisko 

fakultāti, kā arī ieguvusi 

maģistra grādu starptautiskajās 

biznesa tiesībās 

Rostokas universitātē 

Vācijā. Latvijā strādājusi Tieslietu 

Ministrijā un juridiskajā birojā Collegium. 

Kopš 2007. gada dzīvo Vācijā 

un aktīvi līdzdarbojas ne tikai dažādos 

ar latviešiem saistītos jautājumos, bet 

interesējas un strādā projektos saistībā 

ar starptautisko politiku (Tuvo Austrumu 

jautājumiem u.c.) un pat ir ieguvusi 

pamatzināšanas arābu valodā. Kopš 

2011. gada aktīvi darbojas Latviešu 

Centrā Minsterē un ir piedalījusies 

Amerikas latviešu organizāciju rīkotos 

pasākumos ASV, kā arī 2 mēnešus 

strādājusi Latviešu vasaras vidusskolā 

Garezers Mičiganā. Mērķis un vēlme 

kandidēt LKV vēlēšanās ir iegūtās 

pieredzes un uzkrāto zināšanu likšana 

lietā, proti, turpināt aktīvu darbību, 

lai veicinātu Vācijā dzīvojošo latviešu 

saliedēšanu, latviešu tradīciju un 

kultūras izkopšanu, kā arī saiknes ar 

Latviju uzturēšanu. Par īpaši svarīgu 

un būtisku jautājumu uzskata latviešu 

valodas bērnu dārzu un skoliņu attīstību, 

lai dotu mūsu bērniem iespēju 

saglabāt latvisko identitāti un nākotnes 

perspektīvā nezaudēt saikni ar 

Latviju. Turklāt vēlās veicināt kultūras 

un sporta pasākumu organizēšanu ne 

tikai lokāli pilsētās, bet visas Vācijas 

mērogā. 

21. Dr. Jānis Vilciņš 

Dzimis 1950. gadā, 

precējies, 3 bērni, zobārstniecības 

doktors, 

strādā savā zobārstu privātpraksē 

Bad Nauheimā. 

Šobrīd LKV revīzijas 

komisijas loceklis. 

Agrākos gados aktīvs 

ELJA, tagad ELJA50 biedrs Latvijā. 

Ieņem dažādus amatus Hessenes pavalsts 

zobārstu biedrībās/ apvienībās. 

22. Elīze Zaļuma 

Precējusies, 2 bērnu 

māmiņa, portāla www. 

lv-de.de veidotāja. Vācijā 

dzīvo no 2009. gada 

novembra. Portāls tika 

veidots ar mērķi informēt 

Vācijā dzīvojošos latviešus, kā arī 

tos, kas vēl tikai plāno šurp doties, par 

jaunākajām aktualitātēm, birokrātiskajiem 

jautājumiem un norisēm latviešu 

vidū Vācijā. Arvien vairāk Vācijas 

pilsētās ir aktīvi latvieši, kas veido dažādas 

latviešu tikšanās, vienojot kopā 

atbraukušos, tādējādi popularizējot 

un saglabājot savas kultūras pamatvērtības 

ārpus Latvijas. Elīze Zaļuma 

labprāt iesaistās šādu pasākumu veidošanā, 

jo ir lepna par savu izcelsmi 

un kultūru, un kaut daļiņu no tās vēlās 

saglabāt savos bērnos. Lai arī cik tālu 

dzīvojam no Latvijas, mums ir visas 

iespējas veidot pašiem savu mazo Latviju 

šeit. Ja ikviens mēs pieliksim savu 

roku, tad katrs labi paveiktais darbs 

mūsu pašu, mūsu tautas, valodas un 

kultūras saglabāšanā radīs ne tikai 

mūsos lepnumu par to, kas mēs esam, 

bet arī liks priecāties un brīnīties tiem, 

kam ir izveidojies nepareiz un greizs 

priekšstats par latviešiem. 

23. Dr. Andris Zemītis 

Dzimis 1949. gadā, 

precējies, 3 bērni, medicīnas 

doktors, strādā 

savā kakla ausu un deguna 

ārsta privātpraksē 

Hamburgā. Šobrīd LKV 

kasieris un Latviešu 

biedrības Hamburgā priekšsēdis. Agrākos 

gados ieņēmis dažādu līmeņu 

amatus latviešu sabiedrībā Vācijā, 

Eiropā un pasaulē. Daugavas Vanagu 

Vācijā biedrs, Sabiedrības par atklātību 

DELNA biedrs Latvijā, kā arī profesionālu 

organizāciju biedrs. ■ 

Aicinājums pieteikt kandidātus 

Pasaules brīvo latviešu apvienības 2013. gada balvai 

Lai apliecinātu cieņu un izteiktu diskām personām vai organizācijām. 

pateicību izciliem ārzemju latviešiem, Ikviena persona, organizācija vai 

kas ar saviem darbiem un sasniegumiem 

draudze var pieteikt kandidātus savas 

ir palīdzējuši cittautiešiem iz- 

mītņu zemes centrālās apvienības val- 

prast latviešu tautas vēsturi, ir cēluši dei: 

godā un popularizējuši latviešu vārdu, • Amerikas latviešu apvienība (ALA), 

kā arī snieguši paliekamas latviešu • Latviešu apvienība Austrālijā un 

kultūras vērtības, Pasaules brīvo latviešu 

Jaunzēlandē (LAAJ), 

apvienība (PBLA) katru gadu • Latviešu nacionālā apvienība Kanā- 

piešķir balvu gan fiziskām, gan juridā 

(LNAK), 

• Eiropas latviešu apvienība (ELA), 

• Dienvidamerikas un Karību latviešu 

apvienība (DAKLA), 

• Krievijas latviešu kongress (KLK) 

līdz šī gada 30. jūnijam. 

Pieteiktos kandidātus izvērtēs apvienību 

valdes un savu lēmumu iesūtīs 

PBLA birojam (pblaASV@verizon. 

net) līdz šī gada 31. jūlijam. 

PBLA valde


Kokneses pilsdrupas 1910. gados. Roberta Johansona foto no Imanta Vilciņa ģimenes arhīva. 

Nenoslīcināmā atmiņa 

Iznāks grāmata „Atmiņu Daugava“ 

Palikuši vienīgi nosaukumi. Bebruleja, 

Lorelejas klints, Kraukļa 

klints, Velnatvars, Oliņkalns, Staburags 

Velnbārdis, Liepavots, Pērses 

ūdenkritums. Pazīstamākie. Mazāk 

daudzinātie, kā kaķpautoļi, simti un 

tūkstoši grimuši aizmirstībā kopā ar 

daļiņu no Latvijas. Turpat senču sapņi, 

vēsture, izcilas dabas un kultūras 

zīmes. Kā interesēs? Vienkāršā patērētāja 

vai Melnā bruņinieka? Labi, ka 

Auseklis, Pumpurs un Rainis to nepieredzēja. 

Kā tad nu būtu ar pirmo, otro, 

arīdzan trešo latviešu atmodu? 

V. I. Ļeņina Pļaviņu hidroelektrostacijas 

aizsprosts uzskatāms par 

grandiozāko Latvijas valsts pēdējās 

okupācijas pieminekli. Tajā simboliski 

sablīvējies viss, kas Daugavzemi piemeklēja: 

komunistiskais režīms pēc 

Ļeņina formulas padomju vara plus 

elektrifikācija, Daugavas glābšanas 

mēģinājumi un izrēķināšanās ar glābējiem, 

nacionālkomunistu dumpis 

pret Pļaviņu HES, padomju tehnokrātiju 

un tam sekojošās represijas, tēvzemes 

kolonizācija un pārkrievošana. 

Pļaviņu HES ūdenskrātuvē noslīcināto 

pamatvērtību zaudējums tāpat 

kā elektrifikācija mīnus padomju vara 

aplaupījis paaudzes, kas Daugavu 

posmā no Pļaviņām līdz Aizkrauklei 

pirms appludināšanas nav redzējušas. 

Likteņupei cirstās rētas nedzīst. 

Par to jāpārliecinās ik reizi, kad cilvēki 

ierauga neapplūdinātā Kokneses 

tautsaimniecību neatgriezeniski integrēt 

vienotajā nedalāmajā [PSRS]. 

Sevišķi ciniski Daugavas un Daugavzemes 

pakārtotā loma šais procesos 

atklājās 1986. gadā, sabiedrībai glābjot 

no iznīcības pēdējo dzīvo likteņupes 

posmu, tagad UNESCO nacionālā 

mantojuma sarakstā iekļauto dabas 

parku Daugavas loki. Vissavienības 

institūta Hidroprojekts inženieri neslēpa, 

ka Daugavpils HES un Daugavas 

kaskādes uzdevums ir nodrošināt 

galotņu jaudas PSRS Ziemeļrietumu 

energosistēmā, galvenokārt līdzsvarojot 

esošo un projektēto atomelektrostaciju 

darbību. Gadījumā, ja Daugavā 

pietrūktu ūdens, uz ko norādīja Latvijas 

hidrologi, projektētāji lika priekšā 

to pa caurulēm tecināt no Latgales 

ezeriem, bet naktīs ar kodolenerģijas 

pārpalikumiem pumpēt atpakaļ. 

Lai cik absurda šāda elektrostacija 

nebūtu, vēl 2012. gadā Daugavpils 

HES reanimācijas ideja guvusi ne tikai 

plānā galdiņa urbēju, bet arī latvju 

Prezidenta labvēlību. It kā pēc ārzemju 

investoru priekšlikuma. It kā pēc koriģēta 

projekta, it kā ar horizontālām 

turbīnām, kas, protams, nav nekas 

jauns un atrodams arī PSRS laiku objekta 

uzlabošanas priekšlikumos. Tos 

1987. gadā PSRS Biosfēras padome 

izbraukuma sēdē Latvijā akadēmiķa 

Pjotra Trjošņikova vadībā pārliecinoši 

noraidīja līdz ar kopējo unikālās 

ielejas applūdināšanas ideju. Sen pietiek 

kanjona fotogrāfijas, dokumentus, 

ar to vien, ka uz Daugavas ir trīsi 

ieklausās daugaviešu teiksmās. Tāda 

mēroga noziegumu pret Eiropas dabu, 

Daugavas ielejas bioloģisko daudzveidību, 

Latvijas kultūru un cilvēkiem arī 

šodien neattaisno saražotie kilovati un 

nopelnītie lati. Vēl jo vairāk, ja zinām, 

ka spēkstacija netika celta Latvijas 

enerģētiskās patstāvības nodrošināšanai. 

Tai, gluži otrādi, kā rakstīja prese, 

ar brālīgo tautu un pirmkārt lielās 

krievu tautas atbalstu vajadzēja mūsu 

„hesi“, par ko priecīgs esi. 

Rietumu zinātne jau tad, kad PSRS 

slēja Pļaviņu HES Latvijā un Asuānas 

HES Ēģiptē, bija secinājusi, ka līdzenuma 

upju spēkstaciju nestais posts ir 

lielāks par ieguvumu. ASV divdesmitā 

gadsimta sešdesmitajos gados sākās 

šādu aizsprostu demontāža. Arī Pļaviņu 

HES līdz šai dienai sagādātie tiešie 

un netiešie tautsaimnieciskie zaudējumi 

varētu būt fantastiski. Liela daļa no 

Grāmatas „Atmiņu Daugava“ vāks. 

Kokneses pilsdrupas šodien, pēc appludināšanas. 

tiem, ko Latvijai sagādājis okupācijas 

pusgadsimts kopumā. 

Reizē ar saražoto rīta un vakara 

stundu elektrību, katrā jaunā spēkstacijas 

ekspluatācijas gadā mēs taču zaudējam 

tūkstošiem tonnu vērtīgo zivju 

(nēģu, lašu, zušu, Daugavas vimbu), 

kas Daugavā iznīka līdz ar Aizkraukles 

un Doles aizsprosta uzcelšanu. 


FOTO Roberts Johansons 

FOTO Jānis Padedzis




20. gadsimta 30to gadu beigas. JkNM 

krājums 5819. 

FOTO K. Lakše 

Aucēnieši Koknesē pie motorlaivas „Staburadze“ pirms došanās uz Staburagu 

20. gadsimta 30tos gados. 

Katru gadu nedabisko ūdenslīmeņa 

svārstību dēļ noārdās Daugavas krasti, 

iet bojā zivju ikri. Katru gadu Pļaviņu 

ūdenskrātuves dibenā nogulsnējas un 

upes dzīvību smacē no augšteces plūstošās 

dūņas, smiltis un atkritumi. Katru 

dienu samazinās stāvošās upes pašattīrīšanās 

spēks un ūdens kvalitāte. 

Arvien tālāk no uzpludinājuma robežām 

izskalojas dolomīti, pārpurvojas 

apkaime. Nemaz nerunājot par to, ka 

turpat trīs latviešu paaudzes Kokneses 

kanjona vietā redz nevis skaistu, elpu 

aizraujošo ainavu, kas mūs ilgākā laikā 

padarījusi par tautu, iedvesmojusi 

māksliniekus un dzejniekus, veidojusi 

priekšstatus par Dzimteni, bet vienmuļu, 

reizēm baisu un neizteiksmīgu 

ūdens klaidu. 

Neizmērojams ir upes rekreatīvās 

vērtības zaudējums. Vai 100 tūristu 

liellaivu vietā, kas tūkstošiem atpūtniekus 

izejamās dienās pāri krācēm 

kopš cara laikiem līdz Otrajam Pasaules 

karam vizināja no Pļaviņām uz 

Staburagu un atpakaļ, tagad pa dīķi ar 

mēness ainavas krastiem sezonā regulāri 

vadā tikai viens Vikingu kuģis. 

Tomēr visas atmiņas nav noslīcināmas. 

Neapturama plūst Debesu 

Daugava, ko par spīti īstenībai, degradētos 

Pļaviņu ūdenskrātuves krastos 

stāvēdama, pamanījusi rakstniece 

Saulcerīte Viese. Jāņa Ivara Padedža 

Atmiņu Daugavas vākums ikkatrā 

cilvēkā, kam ir sirds un dvēsele, droši 

vien liks uzliesmot tautas atmiņas 

zemdegām, izgaismos bijušo, vedīs uz 

priekšu, uz neiznīcināmo likteņupi. 

To vēl pagājušā gadsimta piecdesmito 

gadu beigās šaizemē tā vēlējās 

nosargāt dzejnieks Ojārs Vācietis, 

kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš, 

žurnāliste Vera Kacena, inženieris Eduards 

Bisenieks, ģeogrāfs Guntis Eberhards, 

arhitekts Jānis Vilciņš, hidrologs 

Imants Rieksts, režisore Felicita Ertnere, 

aktrise Alma Ābele, gleznotājs Valdis 

Kalnroze, tēlnieks Kārlis Zemdega, 

valodnieks Jānis Endzelīns, profesors 

Jānis Lūsis un daudzi, kuru paraksti 

pret Pļaviņu HES projekta īstenošanu 

beigu beigās nonāca nevis laikrakstos 

pie tautas, bet PSRS Valsts Drošības 

komitejas arhīvā. Protestu organizatorus 

ierindoja buržuāziskajos nacionālistos. 

Vienalga, pie nāvei nolemtās 

Daugavas kā ziedošas ābeles tūkstošiem 

cilvēku turpināja pieglausties 

atvadu svētceļojumos, līdz pēdējām 

brīdim, vēl pēc Krievkalna baznīcas un 

Pērses tilta uzspridzināšanas. Kas prata 

rīkoties ar fotoaparātiem vai kinokamerām, 

fotografēja un filmēja, apzināti 

gādādami par svētvietas nemirstību. 

Tai pašā laikā Daugavas mutuļojošā 

straumē draugu laivas pavadīts 

no Pļaviņām līdz Koknesei pārdrošā 

peldējumā kā protesta bezdelīga laidās 

vēlākais latvju arheoloģijas patriarhs 

Jānis Graudonis. Un Siliņmāte, kuras 

māja Krasta ielā Pļaviņās, gatavojoties 

appludināšanai, jau bija nojaukta, katru 

dienu sēdās zem nenocirstas krastmalas 

ābeles, skatījās uz bojāejai nolemto 

ieleju un raudāja. Raudāja laikraksta 

Daugavas Rīts korektore Ārija Andersone. 

Ideoloģiski izturētākie jauniņo 

kolēģi pēla par inženiertehniskā progresa 

neizpratni, bet Ārija vēl sirmā 

vecumā atzinās: „Es māju Vietalvas 

ielā, kur tagad dzīvojam, nekad sapņos 

neredzu. Arvien sapņos stāvu uz Daugavas 

krasta, arvien dzīvoju Krasta 

ielā 17, un arī Kalniņi ir atgriezušies, 

un atjauno savu māju.“ Kāds vīrs no 

Klintaines, un laikam jau ne vienīgais 

uz gadiem pameta dzimtās vietas: „Es 

nevaru skatīties uz pilno Daugavu!“ 

Šie cilvēki nebija izņēmums. Tā 

bija Daugavzemes tauta. 

Bebrulejas karaļvalsts, Kokneses 

Krievkalns, simtiem dzimtu, simtiem 

cilvēku pasauļu, ģimeņu ligzdu, kuru 

īsto skaitu būvobjekta slepenības dēļ 

grūti precizēt, izārdītas, izrautas ar 

saknēm, nolīdzinātas un noslīcinātas. 

1962. gadā demontētas mājas saimniecei 

Kalnin Mirdza Jekabovna izsniegts 

appludināmā īpašuma novērtējuma 

akts liecina, ka arī kompensācijas par 

atsavināto bijušas smieklīgas. Padomju 

vara pat simboliski neatlīdzināja 

nemateriālo bagātību, tai skaitā mūžamāju 

izārdīšanu vai labākajā gadījumā 

pārcelšanu uz sausāku vietu. Pļaviņu 

jūras uzbrukums nebija vis kaut kāda 

komunistiskās jauncelsmes drāma, bet 

visīstākā tautas traģēdija. 

„Es nekad neaizmirsīšu tos skatus, 

kad stāvējām pie klases loga Krievkalnā 

un skatījāmies kā no Krievkalna 

kapiem veda rindā baltos zārkus pārapbedīšanai 

uz Atradzi,“ atcerējusies 

koknesiete Zane Niedre. Tāpat apbedītos 

no Bebrulejas kapsētas PSRS tehnokrātijai 

ierastā rutīnā pārvietoja uz 

Bārukalnu Pļaviņās. Cilvēki nedrīkstēja 

i iepīkstēties par barbarismu un netaisnību. 

Nepilnus 40 gadus vēlāk šie 

paši skati gandrīz atkārtojās Augšdaugavā. 

Vēlāk no pavirši iztīrītām kapu 

vietām nogremdētajā kanjonā Daugavas 

viļņi skaloja ārā senču kaulus. 

Neviens, izņemot cenzūras un komunistu 

sažņaugto presi komunisma 

triecienceltni neslavēja. Droši vien bija 

vienaldzīgie, kā parasti, taču pavisam 

maz sajūsmināto. Pļaviņu HES slavināšanai 

nācās meklēt kangarus. 

Varēja domāt, ja ne uzreiz, tad 

gadu desmitos, mainīsies paaudzes, 

ļaudis apradīs, samierināsies. Tas nav 

noticis. Par laimi. Nāk arī Staburagu 

neredzējušie un dzied Liepavota dziesmas, 

lasa Staburaga bērnus, lai nokļūtu 

tur nezinkur. 

Atmiņu Daugavā ikviens, slāpēdams 

asaras un iemantodams prieku, 

kas mums reiz piederējis, var iziet 

Pļaviņu jūras zemūdens takas no Aiviekstes 

grīvas līdz Laucei. Šeit sociālisma 

cēlāji vēl nav uzvarējuši dabu. 

Šeit šalko un puto Grūbas krāce. No 

stāvas klints Pļaviņu puiši ieplunkšķ 

Velnatvarā. Pret straumi iras Daugavas 

laivinieki, pa dolomīta pakāpieniem 

kraujās un no kraujām rāpjas atpūtnieki 

no Rīgas. Pakuļu māju trīs paaudzes 

pie savas sētas pozē fotogrāfam. Viņi 

dzird un jūt, kā ielejā aiz muguras zeltu 

un sudrabu sijā Daugava, gandrīz tāda, 

kādu to daudz agrāk zīmējis Stefenhāgens. 

Kas var būt lepnāks par tik 

daiļai un dāsnai vietai piederošu saimi? 

Tālab koknesieši rīko vērienā nepārspējamus 

pļaujas svētkus. Meijas, 

tautas tērpi, goda vārti, laikraksti, ko 


FOTO no AiVMM krājuma


Saruna ar žurnālistu (5) 

Gunārs Bērzzariņš par savām dzīves un darba gaitām 

Noslēgums. Sākums LL248, LL250, LL252, LL254. 

Pirmā atgriešanās Latvijā – atmodas 

laikā 1990. gadā, kad tur sarīkoja varenu 

„olimpisko nedēļu“, uz kuru tika 

uzaicināti latviešu sportisti no visām 

trimdas zemēm. Uzņēmums preses 

konferences laikā, kopā ar toreizējo 

Latviešu Sporta padomes brīvajā pasaulē 

vadītāju Teodoru Aldzeri. 

Ar Baibu Rubesu Barselonā 1992. 

gadā pie olimpisko spēļu talismana 

(maskotes). 

Ilze Nāgela: Jau populāras Austrālijā 

ir Jūsu uzrakstītās un arī, kā uzzināju 

no Jūsu dzīves stāsta, Jūsu paša 

izdotās rokasgrāmatas par ēdnīcām. 

Kas jūs pamudināja par to rakstīt? Vai 

padziļināti interesējoties par ēšanas 

vietām un par tām aprakstot, gadījās 

kādi kuriozi, kad restorāna vai kafejnīcas 

saimnieki vēlētos iespaidot Jūsu 

vērtējumu un spriedumu? Vai esat paturējis 

restorānu ēdienkartes (menu)? 

Gunārs Eižens Bērzzariņš: Pats 

esmu izdevis tikai vienu vienīgu grāmatiņu 

par ēdnīcām – Where to Dine 

in South Australia (1976) (Kur pusdienot 

Dienvidaustrālijā). Tas notika tā: 

pēc atgriešanās no pirmā Eiropas apmeklējuma 

(1972. g.), kad biju lietojis 

jau minēto Frommera grāmatu un noskaidrojis, 

ka nav tādas par Austrāliju, 

sāku spriest, ka varbūt sarakstīt tādu, 

bet ātri apzinājos, ka manas zināšanas 

par Austrāliju nav pietiekamas. 

Tad varbūt par Dienvidaustrāliju? 

– Tur jau bija dažādi tūristu izdevumi 

priekšā. 

Bet kā ar ēdnīcām? – 1975. gadā 

nebija nevienas neatkarīgas Adelaides 

ēdnīcu rokasgrāmatas! Pats, būdams 

slinks pavārs, biju gadiem vakariņas 

ēdis ārpus mājas; daudzus Adelaides 

budžeta restorānus pazinu tīri labi un 

biju arī rakstījis piezīmes par tiem. 

Lēmums: sarakstīt rokasgrāmatu par 

daļu no tiem. 

Ķēros pie darba. Uzrakstīju par 50 

un sāku meklēt izdevēju. Lielais Angus 

and Robertson nopietni apsvēra 

ideju, bet beigās atteicās – ar loģisko 

motivējumu, ka šāds izdevums būtu 

katru gadu jārevidē un jāizdod par jaunu, 

ko viņi nevēlējās uzņemties. 

Negribēju mest plinti krūmos. 

Nospriedu: izdošu pats grāmatiņu par 

šīm 50 ēdnīcām; turpināšu rakstīt par 

citām (man jau bija sakrāti kādi četri 

simti); kad atgūšu izdoto kapitālu, izdošu 

nākamās 50 utt. 

Biju atbraucis no Monreālas olimpiskajām 

spēlēm, kad saņēmu aukstu 

dušu no manas darba devējas – lielas 

eksporta un importa formas: Adelaides 

biroju slēgs; visiem darbiniekiem 

piedāvājums gada beigās pārcelties 

tādā pašā darbā uz galveno biroju Melburnā. 

Nemaz negribējās sākt atkal klejot. 

27 gados bija ielaistas saknes šeit. 

Adelaidē bija uzcelta māja jaukā vietā. 

Drudžaini sāku skatīties vietējos darba 

piedāvājumus; neko neatradu. 

Grāmatiņu izdevu. Tā bija tik populāra, 

ka nācās iespiest papildus eksemplārus. 

Darba devējs gribēja atbildi; piedāvāja 

pat aizsūtīt uz Melburnu, lai es 

varētu apostīt gaisu jaunajā darba vietā. 

Aizbraucu. Darba vietai (BHP ēkas 

32. stāvā Viljama ielā, ar varenu skatu 

visapkārt) nekādas vainas nebija. Atlika 

piekrist pārcelšanai. Pie sevis nodomāju: 

Melburnā dzīvodams, meklēšu 

piemērota darba piedāvājumus Adelaides 

laikrakstos. Gada, visaugstākais 

divu gadu laikā kaut kas piemērots 

taču atradīsies! – Iznāca 11 gadi… 

Draugi un draudzenes Adelaidē 

turpināja grāmatiņas izplatīšanu – aizgāja 

turpat viss otrais izdevums. 

Melburnā aizgāju pie laikraksta 

The Age Epicure nodaļas vadītāja, 

uzdāvāju vienu Where to Dine un piedāvāju 

– ja vajag – rakstīt arī Eidžam. 

Viņš vēlējās, lai es uzrakstītu kādus 

paraugus. Tā iesākās mana sadarbība 

ar šo laikrakstu, līdz izbeidzu darbu 

1987. g. beigās. 

Drīz vien The Age vadība nolēma 

izdot restorānu rokasgrāmatu – The 

Age Good Food Guide. Katru gadu 

nāca jauns – pārstrādāts – izdevums. 

Es piedalījos visos, līdz aizbraukšanai 

no Melburnas. 

Aprakstot Melburnas restorānus, 

es vienmēr biju inkognito, tāpat kā 

Adelaidē. Neuzkrītoši rakstīju piezīmes. 

Domāju, ka nekad netiku atmaskots. 

Grāmatā nekad neiespieda 

aprakstus par ēdnīcām, kas to nebija 

pelnījušas; iknedēļas The Age Epicure 

lappusē gan reizēm parādījās kritikas, 

pat diezgan smagas. 

Ēdienkartes es nekrāju – visu vajadzīgo 

piezīmēju. 

Viena kuriozitāte palikusi prātā; 

kādā pievakarē iegriezos līdz šim nepārbaudītā 

hotelī vakariņot. Apmeklētāju 

bija maz... Pie maltītes pasūtīju 

glāzi vietējā vīna. (Toreiz turpat visās 

Melburnas ēdnīcās – izņemot hoteļus – 

viesis varēja ņemt līdz pats savu vīnu, 

par ko nebija jāmaksā nekāda korķa 

nauda). Vīns bija diezgan drūms. Kad 

viesmīle vēlāk pienāca apjautāties, vai 

viss ir kārtībā, es viņai pavisam miermīlīgi 

pateicu savu domu: „Vājas kvalitātes 

vīnam ir viena priekšrocība: to 

nevar daudz iedzert.“ – Viesmīle (varbūt 

pat īpašniece?) atvainojās, aizsteidzās 

un atnesa man mazo pudelīti ar 

vienu no kvalitātes vīniem, neprasot 

samaksu. – Tā, lūk, jāsaimnieko! 

IN: Vēl par ēdieniem un virtuvi. 

Esat daudz ceļojis, iepazinies ar dažādu 

zemju kulinārijas brīnumiem. Kādas 

zemes ēdieni Jums pašam vislabāk 

garšo? Vai labprāt pats gatavojat mājās 

sev un ciemiņiem? 

GEB: Ēdienu ziņā nekad neesmu 

bijis izvēlīgs; arī gatavošana nav mani 

nekad vilinājusi. Ciemiņiem jāsamierinās 

ar kaut ko veikalos radītu. 

Kad iebraucām (Red.: Austrālijā), 

austrāliešu virtuve bija pavisam vienkārša 

un bāziska (piemēram, maizes 

bija tikai divi tipi: sviestmaižu – sandwich 

loaf – un Vīnes), bet ar to bija jāsamierinās. 

Pamazām austrāliešus ar 

kulinārijas daudzveidību iepazīstināja 

ieceļotāji, galvenokārt itāļi, grieķi, 

ķīnieši savās jaunatvērtajās ēdnīcās. 

Zinu tikai vienu vienīgu restorānu, kas 

kādu laiku piederēja latvietei – Melburnā. 

Toties slavena kļuva maiznīca 

Rīga Sidnejā ar savu lielisko rupjmaizi, 

ko pat eksportē. Maz ir arī vācu 

restorānu. 

Pamatā es dodu priekšroku Eiropas 

virtuvei, salīdzinot, piemēram, ar Āzijas; 

taču pārmaiņas dēļ es neatsakos no 

ķīniešu ēdieniem. Visvieglāk man kaut 

ko izvēlēties ir no itāļu ēdienkartes. 

Kad sāku apciemot Latviju, ļoti priecājos 

par iespēju atkal iebaudīt kaut ko 

latvisku, īpaši Gunāra Ķirsona Lido 

ķēdes ēdnīcās, piemēram, kotletes, 

kartupeļu pankūkas, griķu biezputru, 

sēņu vai skābeņu zupu, pīrādziņus, īstu 

rupjmaizi… Turpināju krāt Rīgas ēdnīcas 

arī visos Latvijas apmeklējumos. 

Japānā parocīgas – un garšīgas – 


FOTO no Gunāra Bērzzariņa personīgā arhīva 

FOTO no Gunāra Bērzzariņa personīgā arhīva


Saruna ar žurnālistu (5) 


bija stacijās pērkamās vilciena ceļojumā 

līdzņemamas kastītes ar gatavu 

ceļa maltīti – eki-ben. 

IN: Mazliet par jūsu pirmo atgriešanos 

Latvijā – atmodas laikā 

1990. gadā; vai jutāties kā atpakaļ mājas, 

vai arī šie daudzie gadi, pavadīti 

pilnīgi citā pasaulē, bija darījuši savu, 

un Jūs jutāties kā ciemiņš, kaut arī 

savā dzimtenē, kas gan arī bija krietni 

mainījusies? Pastāstiet, lūdzu, par Jūsu 

vadīto angļu valodas apguves klasi Rīgas 

1. ģimnāzijā! Kurā gadā tas bija? 

Cik sekmīgi bija Jūsu tā laika studenti? 

GEB: Pirmo reiz pēc 46 gadiem 

izejot Rīgas ielās (1990. gada jūnijā), 

sajūta bija nereāla: nevar būt, ka esmu 

atkal savā jaunības Rīgā! Tai jābūt filmai! 

Pamazām iedzīvojos; staigājot pa 

Valdemāra ielu, kur kādreiz bija mūsu 

dzīvoklis, pa kuru gāju uz skolu; atkal 

redzot manas vecās skolas – 1. (Valda 

Zālīša) pamatskolu, Rīgas pilsētas 

1. ģimnāziju, kas tagad pārkvalificēta 

par Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, sāku 

atkal justies kā rīdzinieks. Atmiņa 

vispirms fiksēja to, kas nav mainījies 

– Brīvības piemineklis, Nacionālā 

Opera, Vērmaņdārzs. Maiņas sākumā 

paslīdēja garām neievērotas. 

Kaut gan Rīgā vasara ir skolu 

brīvlaiks, mana vecā ģimnāzija slēgta 

nebija. 1993. g. satiku tur direktoru 

Artūru Damlicu, kas man laipni piedāvāja 

kādu no klasēm, kur pamācīt 

angļu valodu, ja kāds interesētos. Kā 

jau varēja iedomāties, angļu valodu 

pamācīties vēlējas tikai neliela grupiņa, 

ieskaitot dažus skolotājus. Vēlāk 

vēl neformālāk pamācīju angļu valodu 

jauniegūtiem paziņām privātā dzīvoklī. 

Nākamajā gadā, konstatējis, ka 

vasara Rīgā nav piemērots laiks mācībām, 

savu domu atmetu. 

Vienu gadu sniedzu referātu Ko darīt 

ar naudu? latviešu jauniešu vasaras 

nometnē. Par to bija labas atsauksmes. 

IN: Kādēļ lietojat parakstu GEB 

saviem rakstiem? Kā atšifrējas šie trīs 

burti, ar kuriem parakstāt savas reportāžas? 

GEB: Mans vidējais vārds ir Eižens 

(par godu manai krustmātei Eiženijai 

Turkinai, kuras angļu-latviešu 

un latviešu-angļu vārdnīcas vēl šodien 

būs Latvijā atrodamas). To iesāku, kad 

mazākiem rakstiņiem nelikās vērts 

likt garo vārdu un uzvārdu. Pie tā arī 

lielumties paliku. 

IN: Par mūziku 

un mākslu. 

Kas ir Jūsu iecienītākais 

mūzikas 

žanrs, komponists? 

Kāda tipa grāmatu 

lasīšanai pats dodat 

priekšroku? 

GEB: Latvijā 

jau zēna gados kaut 

cik iepazinos ar 

operām. Arī tagad 

labprāt skatītos un 

klausītos Verdi, 

Pučini, Bizē, Čaikovski. 

Taču Austrālijā 

to reti izdodas. 

Pamatā esmu 

vieglākas mūzikas 

piekritējs. Vācu 

laikā Latvijā patika Bochmana, Grotes 

kompozīcijas, vienreizīgais pianists 

Pēters Kreiders (Kreuder); no dziedātājām 

neatkārtojamā Zara Leandere. 

Austrālijā, dzīvojot pagājušā gadsimtā, 

labprāt klausījos Reja Konifa 

(Coniff), Džeimsa Lāsta (Last), Herba 

Alperta un Berta Kempferta (Kaempfert) 

orķestrus; ABBA un BZN grupas, 

Bingu Krosbiju (Crosby), Netu 

Kingu Koulu (Cole), Tomu Džounsu 

(Jones), Elu Martino, Toniju Martinu, 

Engelbertu Humperdinku, Hulio 

Inglesiju, Dainu Shore (Dinah Shore), 

Džeinu Morganu, Koniju Fransisu 

(Francis), Mirielu Matjē (Mathiew), 

Lindu Ronstatu (Ronstadt), Nanu 

Muskuri. 

Latvija var lepoties ar izcilām 

operdziedātājām – Elīnu Garanču, 

Kristīni Opolais, Maiju Kovaļevsku, 

bet – Latvijas vasarā – man bijis maz 

izdevību viņas dzirdēt, izņemot dažos 

Siguldas opersvētkos vasarā. 

Ražīgajam Raimondam Paulam ir 

daudz vieglās mūzikas kompozīciju, 

kas man patīk. Labprāt klausos Anci 

Krauzi. 

Agrāk izlasīju kādas 50 grāmatas 

gadā. Pēdējos gados dienas liekas sarāvušās, 

lasīšanai atliek arvien mazāk 

laika. Priekšroku vienmēr esmu devis 

reālliteratūrai, īpaši pasaules notikumiem 

– gan tagad, gan nesenā pagātnē, 

kas ietvertu visu 20. gadsimtu. Jāpriecājas, 

ka Eiropā šobrīd nekaro, bet finansiālu 

grūtību tur, diemžēl, netrūkst. 

Toties saspīlēts stāvoklis ir Āzijā un 

Vidējos austrumos un īpaši nestabils 

Āfrikā. Islāma fanātiķu drauds ir visur. 

Latviešu daiļliteratūrā no skolas 

laika pieminēšu Blaumani, Brigaderi, 

Ar Dienvidaustrālijas gubernatoru Rear Admiral Kevin 

Scarce AC CSC RANR pēc OAM saņemšanas 2012. gadā. 

Aleksandru Grīnu; vēlāk mani iecienītākie 

rakstnieki bija Anšlavs Eglītis, 

Gunārs Janovskis un Voldemārs Kārkliņš. 

Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas 

okupācijas posmu labi attēlojis 

Visvaldis Lācis. Nevar neievērot patriotisko 

publicistu Ati Skalbergu. 

IN: Kādus apbalvojumus esat saņēmis 

no Austrālijas, no Latvijas valdībām, 

no atsevišķām organizācijām? 

Protams, gandarījuma sajūta, ka padarītais 

ir ievērots un novērtēts, bet ko 

tas Jums personīgi nozīmē? 

GEB: 2012. gada janvārī saņēmu 

Austrālijas ordeņa medaļu (OAM). 

No latviešu organizācijām gadu gaitā 

saņemti dažādi Atzinības raksti. 

Vienīgais diploms man pie sienas ir 

1987. gadā saņemtais PBLA – Kr. Barona 

prēmijas diploms par īpašiem sasniegumiem 

sporta žurnālistikā. Esmu 

arī viens no daudzajiem bij. Latviešu 

Sporta pārvaldes trimdā piešķirtās 

Lielās sporta nozīmes laureāts. Simpātisks 

ir Dienvidaustrālijas valdības 

pateicības raksts par manu stāstījumu 

kādā Adelaides skolā par pirmajiem 

pēckara ieceļotājiem – baltiešiem. 

Tiesa, ne jau atzinības dēļ esmu 

darbojies; taču jebkāda atzinība dod 

gandarījumu. 

IN: Ko Jūs labprāt teiktu, pastāstītu, 

bez manis jautātā un novēlētu laikraksta 

Latvietis lasītājiem? 

GEB: Liekas, ka šoreiz stāstītā 

noteikti pietiks. Laikrakstam Latvietis 

novēlu, lai nekad nepietrūktu lasītāju! 

IN: Liels paldies par interviju! Pateicos 

Jums par sadarbību un gaidīsim 

atkal jaunus Jūsu rakstus un reportāžas! 

■ 

FOTO no Gunāra Bērzzariņa personīgā arhīva 



un to izpildi. 

Tikmēr RD Satiksmes departamenta 

Kontroles dienesta amatpersonas 

pārvadātājiem pieprasījušas kukuļus, 

lai tos atbrīvotu no dažādu sodu 

piemērošanas. KNAB turpina izmeklēt 

arī t.s. mikroautobusu lietu, kurā 

tiek apšaubīta konkursa godīga norise. 

Konkursā par uzvarētāju kļuva Rīgas 

mikroautobusu satiksme, ar kuru cieši 

saistīts Rīgas satiksmei daļēji piederošās 

e-talona ieviesējfirmas Rīgas karte 

valdes loceklis, Amerika vadītās partijas 

Gods kalpot Rīgai biedrs Aleksandrs 

Brandavs. 

Valsts kontrole Rīgas brīvostā atklājusi 

ilgstoši veiktus pārkāpumus, 

kas nesuši 41 miljonu latu zaudējumus. 

Savukārt Dienvidu tilta būvniecības 

projektā tika atklāts, ka RD pārmaksājusi 

27 miljonus latu. Ušakovs neko 

nav darījis, lai šos līdzekļus atgūtu un 

atbildīgos par veikto afēru sauktu pie 

atbildības. 

Partija „Vienotība“ 

Informācija plašsaziņas līdzekļiem 

2013. gada 2. maijs


„Tur Kurzemes cietoksnis...“ 


Līdz šim vēl neviens nav spējis izdomāt, 

uz kā rēķina padarīt tanku mazāku 

un vieglāku, nezaudējot aizsardzību, 

kaujas spēju un veiklību. 

Nākotnē tankus vadīs no tālienes, 

lai neviena iekšā sēdētāja dzīvība nebūtu 

apdraudēta. Tie būs mazāki, ar 

modernāku bruņojumu, šaus ar lāzeriem 

un satelītu palīdzību un varbūt 

pat varēs lidot pa gaisu un darboties 

zem ūdens. Ar modernās tehnoloģijas 

palīdzību viss ir iespējams, izņemot 

vienu: liekas, nekas nevar atņemt cilvēkiem 

vēlēšanos kašķēties un karot. 

Žēl, lai gan jāatzīst, ka karam nepieciešamā 

un attīstītā tehnoloģija ir 

pielietojama arī dzīvei miera laikos. 

Viens piemērs ir TEFLON, ko katra 

saimniece pazīst kā viegli tīrāmu segumu 

pannām un katliem. 

Referātu kuplināja izsmeļoša informācija 

par visādu tanku specifiskām 

detaļām: izmēri, ieroču kalibri, 

ātrums, bruņojums, kaujas rādiuss, 

apkalpe utt. un arī attēli uz ekrāna, kur 

varēja redzēt tanku vēsturisko attīstību. 

Referāta gatavošanā ielikts liels, 

rūpīgs darbs un pētniecība. 

Koncerta daļā uzstājās Ineses Laines 

diriģētais Vanadžu kopas Dziesmu 

ansamblis ar trim dziesmām; tad Vanadzēm 

pievienojās DV Vīru koris, lai 

kopīgi nodziedātu Kur tu biji, bāleliņi? 

Ineses kokles pavadījumā. Vīri vien, 

Astras Kronītes vadībā, nodziedāja 

trīs kareiviskus maršus. Vienā brašu 

militāru soli ieturēja Kārļa Ātrena 

bungu piesitiens. Ar aizkustinošo Kad 

šķiroties no tēva mājām (man vienmēr 

nāk raudiens) un tradicionālo Lāčplēšu 

dziesmu beidzās šī gada Kurzemes 

cietokšņa atcere, un publika varēja pakavēties 

pie kūkām un kafijas. 

Gunta R. 


„Gājputna“ lidojums Sidnejā 


runājis vairāk par vārdiem. 

Atliek vien cerēt, ka izdosies šo 

lugu parādīt gan Melburnā, gan Brisbanē, 

sniedzot iespēju maksimāli lielam 

daudzumam skatītāju izdzīvot 

visus notikumus, kas risinās uz skatuves, 

sajūtot klātbūtnes efektu ANNAS 

dzīvesstāstā. 

Krāšņs aktieru ansamblis, spēcīgs 

lomu tēlojums, Gājputns sevi ir pieteicis 

un tik ātri vis neaizlidots no skatītāju 

atmiņām un pārdomām. „Šī ir labākā 

izrāde daudzu gadu laikā!“ – teic 

kāda teātra mākslas cienītāja, kas ierodas 

aizkulisēs, lai samīļotu māksliniekus 

un pateiktu sirsnīgu Paldies. Arī 

mums, aktieriem, prieks kalpot Jums, 

skatītāji, parādot visdažādākos stāstus 

tik daudzšķautņainā redzējumā. 

Bonija – Ilze Viļuma. 




notikumam par godu no Rīgas atgādā 

lidmašīna. Latvijā slavenāko pilsdrupu 

pakājē maigi murrā Daugaviņa. Pār 

Pērses ūdenskritumu lavierē ekskursanti, 

kas vēlāk meklē pārcēlājus, lai 

tiktu uz Staburagu, malkiem dzer no 

Liepavota, dziesmo Vīgantes parkā, 

ausās kā atskan no Oliņkalna estrādes. 

Kāda nozīme laikam un varām, ja 

tautas nezūdošos pamatos turas Daugava? 

Pie vieniem un tiem pašiem Pļaviņu 

un Kokneses namiem kāds norauj 

sarkanbaltsarkano un uzvelk sarkano, 

tad sarkano ar kāškrustu un atkal sarkano 

ar zvaigzni. Par Latvijas īsto neatņemamo 

karogu atkal pārvēršas baltā 

Daugava asiņu piemirkušos krastos. 

Tāpēc tik daudz asaru tās bēru dienās 

un pavadītāju pulki noskalpētos krastos, 

ziedos kaisītā Staburaga kapvietā. 

Karogs pārvērsts V. I. Ļeņina Pļaviņu 

Staburags 1965. gadā. 

jūrā 

Ėlektrifikācija nodrošina industrializāciju. 

Industrializācija migrāciju 

un rusifikāciju. Sākas katastrofāli 

plūdi Pļaviņās, ledus gabali bezkaunīgi 

laužas vēl nenoslīcināto māju pagalmos, 

ūdens kāpj cilvēku dzīvē pa 

akām, pagrabiem, drīz arī pa durvīm 

un logiem. Automašīnām pretī peld 

laivas, braši vīri parastās emkas lieto 

kā ūdens motociklus. Spēkavīrs ledlauzis 

Silač, ledus pievarēts apgāžas. 

Kas pret dabu saceļas no dabas rokas 

krīt. Debesu Daugavu nevar noraut un 

iemīcīt mākslīgās jūrās. 

Bet kā ar to, kas vēl savaņģota vaid 

pie savu bērnu kājām? Tas nebūs mūžīgi. 

Varbūt pienāks laiks, kad iemācīsimies 

skaitīt nevis kilovatu, bet neaizvietojamo 

dzīvības enerģiju, kļūsim 

nevis pragmatiski, bet saprātīgi. Tad 

šim aizsprostam jākrīt. Ne jau kā pirmo 

līdzenuma upju hidroelektrostaciju 

pasaulē kādreiz demontēs arī Pļaviņu 

FOTO Valentīns Edmunds Klešniks 

Pļaviņas. Ēriks Bērziņš un Viktors 

Tiks 1979. gada plūdos. J. I. Padedža 

ģimenes arhīvs. 

HES, un tas noteikti nebūs vienkāršāk 

kā tādu uzcelt. Daugavas ūdeņi brūni 

noplaks plašā dubļu ielejā. Nāksies 

daudz mazgāties, skaloties, dziedēties, 

atjaunoties. Tik un tā arī Daugavas 

nebrīve beigsies. Tā izrādīsies ļoti īsa, 

salīdzinot ar laiku pirms un pēc. 

Mans sapnis ir basām kājām pabradāt 

pa šādas Daugavas krācēm, 

kaut reizi dzirdēt lielās upes nekad nedzirdētās 

čalas pie Kraukļa klints vai 

Kraukļa krodziņā, redzēt latvju alpīnistus 

trenējamies Oliņkalna stāvumā, 

atrast akmeni, uz kura burzguļojošā 

tecē pie Pļaviņām kādā fotogrāfijā sēž 

mana krustmāte ar draudzeni. Es sapņoju 

pasmelt saujā un pagaršot Liepavota 

dzīvības ūdeni. Mēs sapņojam. 

Jādomā, daudzi no mums. Arī Atmiņu 

Daugava sapņo. Lai sapņojumi satiekas! 

Dainis Īvāns 

Grāmatu „Atmiņu Daugava“ var 

pasūtīt tīmeklī: http://ekiosks.lv/ 

gramata/atminu-daugava 

Prezentācija skatāma: http://www. 

youtube.com/watch?v=vRYH-i-jwjU 

FOTO Alberts Glāznieks


Datumi 

Vārda dienas, dzimšanas dienas un zīmīgi notikumi 

9. maijs 

Einārs, Ervīns, Klāvs 

Eiropas diena 

1895. rakstnieks, Padomju armijas komandieris 

Roberts Eidemanis (nošauts 

PSRS 1937). 

1941. lai izpatiktu Vācijai, PSRS atceļ 

atzīšanu no Beļģijas, Norvēģijas un 

Dienvidslāvijas. 

1945. Žukovs un Keitels Berlīnē paraksta 

Vācijas padošanās apstiprinājumu. 

1949. sāk iznākt laikraksts Austrālijas 

Latvietis. 

10. maijs 

Maija, Paija 

1895. pulkvežleitnants, pēdējais Latvijas 

sūtnis PSRS Fricis Kociņš (nogalināts 

1941.g.). 

1925. pēdējais Otrā pasaules kara mežabrālis 

Latvijā Jānis Pīrups (no mežiem 

iznāca tikai 1995. gadā, kad viņam 

bija jau septiņdesmit gadi). 

1943. ALT aktrise un režisore Ieva 

Kaina. 

11. maijs 

Karmena, Manfreds, Milda 

1835. dzejnieks, komponists Kārlis 

Baumanis (Baumaņu Kārlis). 

1919. Andrievs Niedra paziņo, ka viņš 

nodibinājis jaunu Latvijas valdību, gāžot 

Ulmaņa valdību. 

1923. Rēzeknē dibināta Latviešu biedrība. 

Biedrības padomē ietilpa J. Trasūns 

un J. Rubulis. 

1940. sabiedriska darbiniece Austrālijā 

Māra Siksna. 

1973. mūziķis Andris Ābelīte. 

12. maijs 

Ināra, Ina, Inārs, Valija 

Starptautiskā medmāsu diena 

1938. arhitekts, sabiedriskais darbinieks 

Austrālijā Arnis Siksna. 

1933. ārsts, psihoterapeits, onkologs, 

hipnologs Jānis Zālītis. 

1945. Rietumu sabiedrotie vienojās, 

ka bēgļus uz Baltijas valstīm ar varu 

nerepatriēs. 

13. maijs 

Ira, Iraīda, Irēna, Irīna 

Mātes diena (2012) 

1898. Rēzeknē dzimis padomju kinorežisors 

Frīdrihs Ermlers. 

1919. keramiķis, sabiedrisks darbinieks 

Eduards Detlavs. Viens no dievturības 

aktīvistiem un šīs kustības atjaunotājiem 

Latvijā. 

1932. ALT aktrise Irēna Klausa. 

14. maijs 

Aivita, Elfa, Elvita, Krišjānis 

1902. komponiste, pianiste, dzejniece, 

pedagoģe Lūcija Garūta. 

1944. izglītības darbinieks Austrālijā 

Kārlis Brēmanis. 

1955. PSRS un vēl septiņas komunistiskā 

bloka valstis dibināja Varšavas līguma 

organizāciju, atbildot uz NATO 

izveidi. 

1995. plkst. 15.15 Everesta virsotnē 

pacelts Latvijas karogs. To pacēla 2 

Latvijas alpīnisti – Teodors Ķirsis un 

Imants Zauls. 

15. maijs 

Airita, Arita, Sofija, Taiga 

Starptautiskā ģimenes diena 

1888. jurists Jēkabs Grots (izsūtīts 

1941. g. 14. jūn., nošauts 1942. g. 

17. jūn.). 

1896. sabiedrisks un politisks darbinieks, 

krievu kopienas pārstāvis Daugavpils 

pilsētas domē (1920-1922), visu 

pirmskara Latvijas Saeimu deputāts 

Meletijs Kaļistratovs. Nošauts 1941. g. 

23. jūn. Daugavpils cietuma pagalmā. 

1921. žurnālists, laikraksta Austrālijas 

Latvietis dibinātājs, redaktors un īpašnieks, 

diplomāts Emīls Dēliņš. 

1934. Latvijas Ministru prezidents 

Kārlis Ulmanis veica valsts apvērsumu, 

izsludināja kara stāvokli uz sešiem 

mēnešiem un ieviesa autoritāru režīmu. 

1988. PSRS sāka izvest savus bruņotos 

spēkus no Afganistānas. ■ 

Sarīkojumi, draudzes ziņas un ziņojumi 

Adelaidē 

Sestdien, 11. maijā, plkst. 14.00 Adelaides 

kino klubiņš DV namā izrādīs 

8 brīnumlietas, ko latvieši joprojām 

dara. Viegli atspirdzinājumi. Ieeja: 

zelta monēta. 

Sestdien, 11. maijā, plkst. 14.00 

LAIMAS aprūpētāju grupa apmeklēs 

Mākslas teātri, 53 Angas St., Adelaidē, 

kur izrādīs mūziklu Brigadoon. Pēc 

koncerta būs iespēja izbaudīt ķīniešu 

banketu tuvējā restorānā. Pieteikties 

pie Margotas LAIMAS birojā līdz 

6. maijam. 

Svētdien, 12. maijā, plkst. 9.30 ASK 

novusa sekcijas nodarbības Tālavas 

mazajā zālē. Vēl joprojām gaidām jaunus 

spēlētājus. Novus – spēle jauniem 

un ne tik jauniem! 

Otrdien, 14. maijā, plkst. 9.15 satikšanās 

pie pilsētas nama LAIMAS 

aprūpētāju grupas ekskursijai ar elektrisko 

autobusu pa Adelaides parkiem. 

Eksursija ilgs, apmēram, stundu, un 

pēc tam pēc vēlēšanās varēsim iepirkties 

vai paēst pusdienas tirgū. Vietas 

ierobežotas 10 cilvēkiem. Pieteikties 

pie Margotas Puķītes LAIMAS birojā 

līdz 10. maijam. 

Ceturtdien, 16. maijā, plkst. 10.00 

LAIMAS aprūpētāju grupas sarīkojumā 

ALB namā Clara Tait runās par 

astmu, kas skar arvien vairāk cilvēku, 

un par to, kā tikt galā ar to. Pieteikties, 

kafijas galda vajadzībām, pie Margotas 

LAIMAS birojā līdz 13. maijam. 

Sestdien, 18. maijā, plkst. 11.00 LAI- 

MAS pavārmākas kursi ALB zālē. 

Margota Puķīte demonstrēs siļķu salātu 

recepti. Visi laipni aicināti piebiedroties. 

Ziedojumi, sākot ar $4. Pieteikties 

LAIMAS birojā līdz 10. maijam. 

Svētdien, 19. maijā, plkst. 9.30 ASK 

novusa sekcijas nodarbības Tālavas 

mazajā zālē. Vēl joprojām gaidām jaunus 

spēlētājus. Novus – spēle jauniem 

un ne tik jauniem! 

Trešdien, 22. maijā, plkst. 10.10 izbraukšana 

no ALB nama ALB Laima 

ekskursijai uz Regency Park TAFE, 

kur top nākamie pavāri, lai gida pavadībā 

apskatītu kā darbojas restorāna 

virtuve, un paēstu 2 ēdienu pusdienas, 

ko gatavojuši studenti. Maksa ekskursijai 

un maltītei $20. Būs arī iespēja 

nopirkt viņu produktus līdzņemšanai. 

Visu ieinteresētos lūdzu pieteikties 

LAIMAS biroj līdz 17. maijam. 

Adelaides Sv. Pētera draudze 

Svētdien, 19. maijā, plkst. 11.00 Svētā 

Gara svētki. Dievkalpojums ar dievgaldu. 

Brisbanē 

Svētdien, 12. maijā, plkst. 15.00 Brisbanes 

Latviešu skoliņa Sauleszaķis 

Latviešu namā. (Datumi varētu mainīties 

– tuvāku informāciju sniedz Vita 

Rieksta 0403 530 982 vai vrieksta@ 

yahoo.com). 

Otrdien, 14. maijā, plkst. 10.00 

Brīvļaužu sanāksme Latviešu namā. 

Dažādas nodarbības. Rīta tēja un pusdienas 

$15. 

Sestdien, 18. maijā, plkst. 12.00 Zolītes 

pēcpusdiena Latviešu namā DV 

sarīkojumā. Piedalīšanās $7.50. 

Svētdien, 26. maijā, plkst. 13.00 Rokdarbnieču 

kopas nodarbības Latviešu 

namā. 

Svētdien, 26. maijā, plkst. 15.00 Brisbanes 

Latviešu skoliņa Sauleszaķis 

Latviešu namā. (Datumi varētu mainīties 

– tuvāku informāciju sniedz Vita 

Rieksta 0403 530 982 vai vrieksta@ 

yahoo.com). 

Kvīnslandes latv. ev. lut. draudze 

Diakone Brigita Saiva. 



Sarīkojumi 


Sestdien, 11. maijā, plkst. 13.00 dievkalpojums 

ar dievgaldu Nācaretes baznīcā 

(Prāv. Kolvins Makfersons). 

Kanberā 

Sestdien, 25. maijā, plkst. 14.00 KLB 

saiets Immanuel baznīcas zālē, Lyons. 

Kanberas latv. ev. lut. draudze 

Melburnā 

Sestdien, 11. maijā, plkst. 13.00 Ģimenes 

diena Latviešu ciemā. Piedalīsies 

Daugavas skola. 

Otrdien, 14. maijā, plkst. 11.00 Senioru 

saiets Latviešu ciema zālē. Saietā 

Melburnas Latviešu nama kooperatīva 

(MLNK) valdes locekļi stāstīs un 

rādīs bildes par padarīto un vēl darāmo 

Latviešu namā. Ieeja pret ziedojumiem. 

Līdzi ņemami groziņi. 

Sestdien, 18. maijā, plkst. 16.00 Gaidu 

un skautu mītnes vakars Latviešu 

namā. 

Piektdien, 24. maijā, plkst. 19.00 

Krodziņa vakars DV namā. 

Sestdien, 25. maijā, plkst. 10.00 – 

15.00 kora Atbalsis mēģinājums Latviešu 

namā. XXV Dziesmu svētku 

dziesmu mācīšanās. 

Sestdien, 25. maijā, plkst. 16.00 Austrālijas 

Jūrmalnieku koncerts Latviešu 

namā. 

Svētdien, 26. maijā, plkst. 10.00 – 

15.00 kora Atbalsis mēģinājums Latviešu 

namā. XXV Dziesmu svētku 

dziesmu mācīšanās. 

Melburnas 1. latv. ev. lut. draudze 

Melburnas Sv. Krusta draudze 

Māc. Dainis Markovskis. 

Svētdien, 12. maijā, plkst. 10.00 Mātes 

– ģimenes dienas dievkalpojums 

un koncerts ar jauniešu piedalīšanos. 

Svētdien, 19. maijā, plkst. 10.00 Vasarsvētku 

dievkalpojums. 


dievkalpojums Latviešu ciemā. 

Svētdien, 26. maijā, plkst. 10.00 Trīsvienības 

dienas svētku dievkalpojums. 

Pertā 

Svētdien, 19. maijā, plkst. 13.00 Daugavas 

vanadžu pusdienas ar video. 

Visi mīļi gaidīti. 

Pertas ev. lut. Sv. Pāvila draudze 

Māc. Gunis Balodis. 

Svētdien, 26. maijā, plkst. 10.30 dievkalpojums. 

Sidnejā 

Piektdien, 10. maijā, plkst. 12.00 Senioru 

saiets Latviešu namā. Kafejnīca 

būs atvērta no pulksten 11.00. Pirmā 

daļā skatīsimies divas īsas dokumentālfilmas 

– Par Tēvzemi un Brīvību, 

kas apskata notikumus starp 1917. un 

1920. gadu; brīvības cīņas, Bermonts, 

Latvija zem trīsām dažādām, vienlaicīgām 

valdībām, u.t.t. Tad pirmā 

daļa no Latvijas TV sērijas XX gadsimts 

– Post scriptum 1951-1953 gadam 

ieskats dzīvē okupētā Latvijā; 

miris Visu tautu tēvs un skolotājs, jāiet 

gājienos, teātru darbība, obligāta apmeklēšana 

politiskām lugām, obligāti 

aplausi, utt. Ivars Šeibelis arī pastāstīs 

par jaunāko Latvijā. Pārtraukumā pacelsim 

glāzes pildītas ar šampanieti un 

novēlēsim mūsu mātēm Daudz Laimes 

Mātes Dienā. Otrā daļā skatīsimies 

Ojāra Grestes uzņemto Austrālijas latviešu 

mākslas izstādes atklāšanu NSW 

Parlamenta mājā š.g. 3. aprīlī. Pēc tam 

skatīsimies Latvijas TV raidījumu, 

kur Jānis Liepiņš, komponista Zigmāra 

Liepiņa dēls, diriģē Latvijas Nacionālo 

Simfonisko Orķestri un Valsts 

Akadēmisko kori Latvija, kurš dzied 

viņa tēva kompozīcijas. 

Trešdien, 15. maijā, plkst. 12.00 Trešā 

trešdiena DV namā. Uzkodas vai 

Mazas pusdienas, tēja/kafija smalkmaizes. 

Satikšanās, pārrunas, sadziedāšanās. 

Sidnejas ev. lut. latviešu draudze, 

Svētā Jāņa baznīcā 

Prāv. Kolvins Makfersons. 

Svētdien, 12. maijā, plkst. 10.00 Debesbraukšanas 

dienas dievkalpojums 

ar Svēto Vakarēdienu. 

Svētdien, 19. maijā, plkst. 10.00 Svētā 

Gara Svētku (Vasarsvētku) dievkalpojums 

ar Svēto Vakarēdienu. Pēc dievkalpojuma 

referāts. 

Svētdien, 26. maijā, plkst. 10.00 dievkalpojums 

ar Svēto Vakarēdienu. 

Sidnejas latv. ev. lut. Vienības 

draudze 

Māc. Raimonds Sokolovskis. 

Svētdien, 12. maijā, plkst. 10.00 Debesbraukšanas 

svētku dievkalpojums 

Ģimenes dienā. Bībeles stunda. 


dievkalpojums. 

Svētdien, 26. maijā, plkst. 10.00 Trīsvienības 

svētku dievkalpojums. 

Zelta piekrastē 

Anglijā 

Ceturtdien, 16. maijā, Prāta Vētras 

koncerts Club Radio Free Europe 

Londonā, The Boogaloo, 312 Archway 

Road, London, N6 5AT. 

Piektdien, 17. maijā, Prāta Vētras 

koncerts Cargo, 83 Rivington Street, 

Shoreditch, London, EC2A 3AY. 

Piektdien, 17. maijā, Prāta Vētras 

koncerts The Great Escape. Prince 

Albert, 48 Trafalgar St Brighton BN1 

4ED, Lielbritānija. 

Sestdien, 18. maijā, Prāta Vētras 

koncerts The Great Escape The Metro 

Hub stage, Festival Hub, Jubilee Street, 

Brighton, BN1 1GE, Lielbritānija. 

Citās valstīs 

No 5. aprīļa līdz 12. maijam Venēcijā 

ir apskatāma latviešu fotogrāfa 

Viļņa Vītoliņa izstāde 100 Istabas 

(100 Rooms / 100 Stanze, kuratore Helēna 

Demakova). 

Latvijā 

Trešdien, 8. maijā, plkst. 10.00 Rīgas 

pils 3. stāvā, Konferenču zālē, Pils 

laukumā 3, sāksies ikgadējie Latvijas 

Nacionālā Vēstures muzeja zinātniskie 

lasījumi. Muzeja darbinieki iepazīstinās 

ar saviem jaunākajiem zinātniskajiem 

pētījumiem. Aicināti arī 

citu muzeju darbinieki, vēsturnieki, 

interesenti. 

Ceturtdien, 9. maijā, plkst. 17.00 izstādes 

Latviešu māksla trimdā atklāšana 

LNMM izstāžu zālē Arsenāls 

Rīgā, Torņa ielā 1. 

Piektdien, 10. maijā, plkst. 19.00 

Ventspils teātra namā Jūras vārti grupas 

Pērkons jubilejas koncertturneja 

ar nosaukumu Sapumpurots zars koncerts. 

Juris Kulakovs (taustiņi), Juris 

Sējāns (bass, vokāls), Leons Sējāns 

(solo ģitāra), Ieva Akuratere (vokāls), 

Raimonds Bartaševičs (vokāls) un 

Ikars Ruņģis (sitamie instrumenti). 

Piektdien, 10. maijā, plkst. 19.00 Noslēdzot 

spožu un veiksmīgu koncertu 

virkni, Valsts kamerorķestris Sinfonietta 

Rīga aicina savus klausītājus 

uz sezonas izskaņas koncertu Lielajā 

ģildē Rīgā. Ar spraigu tehniku un izjustu 

solo izpildījumu mūzikas mīļotājus 

apburs klarnetists Egīls Šēfers, 

Sinfonietta Rīga aicinātais viesis šajā 

koncertā. Programmā līdzās austrālieša 

Karla Vaina (Carl Vine, 1954) laikmetīgajām 

skaņas rotaļām izskanēs 

latviešu koncerta žanra dārgakmens – 

Romualda Kalsona Klarnetes koncerts. 

Klasiskā virtuozitātē un skaidrībā 

koncertu noslēgs Franča Šūberta 

Simfonija Do mažorā. 

Trešdien, 15. maijā, plkst. 19.00 Latvijas 

dzelzceļa vēstures muzejā mūzikas 

un dzejas uzvedums Imants un 

Ziedonis – tieši pa vidu starp dzejnieka 

Imanta Ziedoņa (dzimis 3. maijā) 

un komponista Imanta Kalniņa (dzimis 

26. maijā) dzimšanas dienām. Uzveduma 

pamatā Imanta Kalniņa dziesmas, 

kam Ziedoņa dzeja, un Imanta 

Ziedoņa dzejoļi un pārdomas paša autora 

balss ieskaņojumā. 

Trešdien, 15. maijā, plkst. 19.00 Latvijas 

Nacionālajā operā notiks ikgadējais 

Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas 

audzēkņu koncerts, tradicionāli sniedzot 

iespēju skatītājiem iepazīt jaunos 

baleta māksliniekus. 

Svētdien, 19. maijā, plkst. 18.00 Rīgas 

Evaņģēliskās draudzes dievkalpojums 

Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. Kalpos 

draudzes mācītājs Klāvs Bērziņš. Visi 

mīļi lūgti un aicināti! 

■ 

Lata kurss 

Latvijas Bankas kurss 7. maijā. 

1 EUR = 0,702804 (piesaistes kurss) 

1 AUD = 0,5510 1 NZD = 0,4580 

1 GBP = 0,8350 1 USD = 0,5380

Laikraksts "Latvietis" 256

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?