Laikraksts "Latvietis" 257

Laikraksts 

LATVIETISwww.laikraksts.com 

Austrālijas pirmais latviešu elektroniskais nedēļas laikraksts latviešiem pasaulē — An Australian newspaper for Latvians worldwide 

Nr. 257 2013. gada 15. maijā TĪMEKLĪ ISSN 1837-6991 

Published by Sterling Star Pty Ltd — PO Box 6219, SOUTH YARRA, VIC 3141, AUSTRALIA — Email: redakcija@laikraksts.com 

Magnolijas Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā Rīgā. Skat. rakstu 7. lpp. 

FOTO Aina Gailīte 

Pieņemti Pilsonības likuma grozījumi 

Dubultpilsonība arī ar Austrāliju, Jaunzēlandi un Brazīliju 

Pēc aptuveni divu 

gadu tiešām smaga darba 

Pilsonības apakškomisijā 

un Juridiskā komisijā, 

ar 54 balsīm PAR un 27 

PRET (visi Saskaņas 

centra (SC) deputāti), 

nevienam atturoties, bet 

trīs deputātiem nebalsojot, pieņēmām 

grozījumus Pilsonības likumā trešajā, 

Aptvert neaptveramo 

9. maijā Latvijas Nacionālā 

mākslas muzeja 

izstāžu zālē Arsenāls 

vēra vaļā izstādi Latviešu 

māksla trimdā, laižot 

klajā arī tās kuratores 

Daces Lambergas sagatavoto 

280 lappuses biezo 

katalogu (apgāds Neputns). 

Izstādi atklāja muzeja direktore 

Māra Lāce, uzsverot, ka šodien 

par trimdu vairs nevaram runāt, taču 

šis jēdziens pastāv, tādēļ arī izvēlēts 

šāds nosaukums. Tās mērķis ir atklāt 

trimdas mākslas pienesumu latviešu 

mākslas kopainā. Latvijas Nacionālā 

mākslas muzeja kolekcijā patlaban 

glabājas ap tūkstoti tā sauktās trimdas 

mākslas darbu – gleznas, grafikas, 

skulptūru, arī lietišķās mākslas priekšmetu. 

Tie galvenokārt ir dāvinājumi, 

pirkumi ir „ļoti lielā, lielā mazākumā“, 

galējā lasījumā. Likums nebija grozīts 

kopš 1998. g. 10. novembra! Šajā laikā 

Latvija ir piedzīvojusi milzu maiņas 

gan iekšēji, gan ārēji, un likums vairs 

neatbilda jaunajai situācijai, sevišķi 

attiecībā uz cilvēku mobilitāti. Maiņas 

ir tik būtiskas, ka varētu pat teikt, ka 

uzrakstīts jauns Pilsonības likums. 

Galvenās maiņas: 

1. Iespējama savstarpēja (abpusēja) 

„Latviešu māksla trimdā“ 

Izstāde atklāta. 

ar nožēlu atzīmēja muzeja direktore. 

Daļa dāvinājumu saņemta tieši uz šo 

izstādi. Kaut arī bijušas daudzas ārzemēs 

dzīvojošo latviešu un viņu pēcnācēju 

rīkotās darbu izstādes Latvijā, 

taču šī ir lielākā, kurā varam aptvert, 

Turpinājums 10. lpp. 

FOTO Māris Brancis 

dubultā pilsonība Latvijas pilsoņiem ar 

Eiropas Savienības, NATO un EFTA 

dalībvalstīm, Austrāliju, Jaunzēlandi 

un Brazīliju. 

2. Atjaunota 1995. g. 1. jūlijā pārtrauktā 

iespēja trimdiniekiem un viņu 

pēcnācējiem reģistrēt savu Latvijas 

pilsonību, neatsakoties no trimdā gū- 


Saturs 

Austrālijas ziņas.........1, 2, 3, 4, 5, 

................. 6, 10, 11, 15, 18, 19 

Latvijas ziņas............. 1, 3, 5, 7, 8, 

.................................10, 15, 19 

Latvieši pasaulē...1, 3, 5, 7, 10, 15 

Redakcijā....................................3 

Māra Branča skatījums.........1, 10 

Jānis Kārkliņš.......................2, 19 

Ingmārs Čaklais....................5, 15 

Dace Ratniece......................9, 14 

Miervaldis Balodis........12, 13, 14 

Flindersa ielas stāsti..... 16, 17, 18 

Datumi......................................19 

Sarīkojumi un ziņojumi.......19, 20 

Lata kurss.................................20 

9HRLINH*gjjaac+

2. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2013. gada 15. maijā 

Kurzemes Cietoksni atceroties – Jaunieša skatījumā 

Jāņa Kārkliņa referāts Daugavas Vanagu sarīkojumā Melburnā 

Sestdien, 4. maijā Melburnas Daugavas Vanagu nodaļa rīkoja Kurzemes Cietokšņa atceri. Publicējam 

sarīkojumā sniegto Jāņa Kārkliņa referātu. 

Ievads 

Kurzemes Cietoksni 

atceroties – jaunieša 

skatījumā – jūs varbūt domājat, 

kāpēc manam referātam 

ir šis virsraksts. Jā, 

varbūt esmu jaunāks nekā daži no jums 

šai zālē, bet tomēr jaunietis vairs neesmu. 

Ļoti vienkārši – referātu, ko jums 

šodien nolasīšu, es sagatavoju mūsu nodaļas 

Kurzemes cietokšņa atceres biedru 

vakaram 1970. gadu vidū, kad man bija, 

apmēram, 14 vai 15 gadu. Tātad, es biju 

jaunietis. Referātu nolasīšu tieši kā to 

sagatavoju pirms, apmēram, 35 gadiem. 

1970. gados Latvija vēl nebija atguvusi 

savu brīvību. Daugavas Vanagu 

solījuma teksta pirmais teikums skanēja: 

„Mēs ticam, ka Latvija reiz būs brīva 

nacionāla, neatkarīga valsts, kurā 

visa valsts vara piederēs latviešu tautai.“ 

1940. gadu beigās un 1950. gadu 

sākumā, kad dibināja trimdas latviešu 

organizācijas, ieskaitot Daugavas Vanagus, 

daudz latviešu ticēja, ka šīs organizācijas 

pastāvēs tikai dažus gadus, 

jo pēc 10 vai 20 gadiem Latvija būs 

brīva, un mēs visi tur atkal dzīvosim. 

1970. gadu vidū tomēr cerība par 

Latvijas brīvību jau dažiem bija sākusi 

izdzist. Daļa Daugavas Vanagu organizācijas 

dibinātāji jau bija miruši, 

nesagaidot Latvijas brīvības atgūšanu, 

un liela daļa bija uzdevuši cerību, ka 

tas jebkad notiks. 

Tomēr tajā laikā, tāpat kā tagad, nostāja 

mūsu organizācijā bija, ka mums ir 

jāatceras tie, kuri mēģināja glābt mūsu 

dzimteni un jādara viss, lai izpalīdzētu 

mūsu bijušajiem karavīriem un jāturpina 

cīnīties, lai Latvija atkal reiz būtu brīva. 

Ar šo ievadu sniedzu referātu, ko 

sagatavoju, kad biju jaunietis pirms, 

apmēram, 35 gadiem. 

* * * 

Kurzemes Cietoksni atceroties – 

Jaunieša skatījumā 

Mēs, brīvā zemē dzimušie, kā arī 

visi tie, kas atrodas brīvībā, nekad nedrīkstam 

aizmirst tos, kam 1945. gadā 

bija jāapgulstas Kurzemes smiltīs vai 

biezajos mežos. 

Vēl ļaunāk klājās tiem, kas nonāca 

Krievijas taigās un cietumos, savu dzīvi 

beidzot vislielākās mokās un pazeminājumos, 

tikai retais to spēja izturēt 

un palikt dzīvs. 

Tālu no Kurzemes un varonīgo 

Kurzemes aizstāvju dusas vietām mēs 

pazemībā liecam galvas un domās sadzirdam 

Andreja Eglīša vārdus: 

Šīs dienas pieminiet, kad kauju dunas 

klusēs – 

Cik saplosīts no tumsas kāpa rīts. 

Bij ziemā pavasara viesuls dzīts, 

Un posta ugunssārti visās debespusēs. 

Šīs dienas pieminiet, kad karavīri dusēs 

– 

Kāds Dieva spēks un spītība mums 

dega krūtīs. 

8. maijs mums visiem ir skumja 

piemiņas diena, sevišķi tiem, kam 

Kurzemē palika tuvinieki un draugi, 

kā karavīru tā civiliedzīvotāju vidū. 

Kaut gan lielākā daļa Latvijas bija 

jau krievu okupēta, viena daļa Kurzemes 

vēl turējās – 13 pilsētas un 76 

pagasti, kuros mita apmēram 230 000 

iedzīvotāju un ap 150 000 bēgļu no 

Latgales, Vidzemes un Rīgas. Kurzemes 

frontes garums bija, apmēram, 170 

kilometru un šo mūsu dzimtenes daļu, 

kuru par spīti 6 Kurzemes lielkaujām, 

spēka un apbruņojuma ziņā nesalīdzināmi 

lielākām krievu vienībām vēl 

nebija izdevies ieņemt, sāka dēvēt par 

Kurzemes cietoksni. Kurzemes cietoksnī 

palikušie karavīri un civiliedzīvotāji 

cerēja, ka pienāks laiks, kad no Kurzemes 

sāksies Latvijas atbrīvošanas cīņas 

tāpat kā 1919. gadā. Diemžēl, nevērojot 

atkārtotus Kurzemes aizstāvju varonības 

pierādījumus, pasaulei par latvju 

tautas tiesībām dzīvot nebija intereses, 

un mūsu cerības par Kurzemes un visas 

Latvijas atbrīvošanu nepiepildījās. 

1945. gada aprīlī izbeidzās 6. Kurzemes 

lielkauja un arī tā nedeva uzbrucējiem 

– krieviem cerētos rezultātus – 

Kurzemes pilnīgu okupāciju. Kurzemes 

aizstāvji atsita visas 6 nežēlīgās lielkaujas 

un palika neuzvarēti. Maldīgs 

ir uzskats, ka Kurzemes cīnītāji it kā 

būtu kapitulējuši krievu vienībām. Ne 

tikai 19. latviešu divīzijas augstākā vadība, 

bet arī vācu virsnieki – Kurzemes 

cietokšņa cīnītāji apliecina un raksturo 

kauju izbeigšanos šādiem vārdiem: 

„Pie mums baltos karogus neizkāra.“ 

Kurzemes cīņu līdzgaitnieks 

pulkvežleitnants Kociņš raksta, ka 

1945. gada 8. maijā pulksten 14.00 

19. divīzijas komandieris ģenerālis 

Strekenbahs paziņojis divīzijas atsevišķām 

daļām, ka latviešu karavīri atbrīvoti 

no savu pienākumu pildīšanas 

armijā, un var brīvi izvēlēties savus 

ceļus. Pats viņš pulkvežleitnantam 

Kociņam apliecinājis, ka nekādu kapitulācijas 

pavēli nav devis. 

Neziņa par gaidāmo rītdienu, sajukums 

dažādo vienību un kauju grupu 

starpā, bailes un nedrošība no Latvijas 

okupantu atriebšanās un nežēlības, 

naids un dusmas par līdz pēdējai brīvības 

stundai loloto cerību sabrukumu 

bija mūsu 19. divīzijas karavīru, latviešu 

bēgļu un Kurzemes iedzīvotāju galvenās 

rūpes un domas. Latvju jaunekļiem un 

vīriem, kas triju un pat četru gadu lai- 

kā bija gājuši caur sīvām, pasaules kara 

vēsturē vēl nepieredzētām kaujām, lai 

tikai aizstāvētu savu zemi un glābtu latvju 

tautu no verdzības, pazemojumiem 

un iznīcināšanas, 8. maija pēcpusdienā 

tika dotas divas iespējas: nolikt ieročus 

iebrucēju priekšā un izvēlēties mums 

visiem jau labi zināmās verdzības un 

vergu nometņu ceļus, vai pazust dziļajos 

Kurzemes mežos un turpināt cīņas, 

bēguļot no meža uz mežu, no mājas uz 

māju un no alas uz alu. 

Mani ar Kurzemes cietoksnī palikušajiem 

saista arī ļoti personīgas atmiņas. 

Personīgas domāju savus vecākus. 

Tēvs gan ir vidzemnieks, bet viņa 

vecākais brālis kritis 1945. gadā netālu 

no Kandavas. 

Mātes vecāku mājas atradušās Ciereces 

pagastā, Saldus-Jelgavas lielceļa 

malā. Viņu mājās bijis ierīkots vācu 

štābs. Vācieši solījušies atkāpšanās gadījumā 

nevienu pie krieviem neatstāt. 

1945. gada 10. marta vakarā, krieviem 

uzbrūkot, pēc īsas pretošanās vācieši 

pazuduši. Krievu izrēķināšanās biju- 


Published by Sterling Star Pty Ltd 

ABN 54053671855 

Redakcija / Editorial Office: 

Sterling Star 

PO Box 6219 

SOUTH YARRA, VIC 3141 

AUSTRALIA 

Tel/fakss: (03) 98273753 

redakcija@laikraksts.com 

latvietis@netspace.net.au 

www.laikraksts.com 

Editor: Dr. Gunars Nagels 

Associate Editor: Ilze Nagela 

Abonēšanas cena drukātam 

laikrakstam: $35 par 10 numuriem, 

$70 par 20 numuriem vai $180 par 

52 numuriem ar piegādi Austrālijā. 

Čekus rakstīt uz vārda: 

„Sterling Star Pty Ltd“. 

Sludinājumu cena: $5 par 1 cm 

telpu vienā slejā vienā numurā. 

Content and design: 

© Sterling Star 2013. 

All rights reserved. 

Tīmeklī/Online ISSN 1837-6991 

Abonētājiem/Print ISSN 1837-6983 

Ar autora vārdu vai iniciāļiem parakstītos 

rakstos izteiktās domas ne katrā gadījumā 

atbilst redakcijas viedoklim, un redakcija 

par tām neuzņemas atbildību. Redakcija 

patur tiesības manuskriptus un fotogrāfijas 

rediģēt. Laikraksts honorārus nemaksā.

Trešdien, 2013. gada 15. maijā Laikraksts „Latvietis“ 3. lpp. 

Redakcijā 

Sveicināti, lasītāji! 

Tagad, kad Saeima 

ir pieņēmusi grozījumus 

Pilsonības likumā, sākās 

lielā kampaņa, lai pierunātu 

prezidentu Bērziņu 

tos neizsludināt. Maldu 

kampaņa bieži izmanto demagoģijas 

vienkāršāko paņēmienu – piedēvēt 

pretiniekam to, ko tas vispār nekad 

nav apgalvojis. 

Laikrakstā Diena 14. maijā lasām 

virsrakstu: Ar ko Krievijas latvieši ir 

sliktāki par Austrālijas latviešiem? nenorādot, 

kādā veidā šāds apgalvojums 

parādītos jaunā Pilsonības likumā. Tāda 

apgalvojuma vienkārši tur nav. Tā sauktais 

trimdinieku pants (8. prim), kas atļauj 

trimdiniekiem un viņu pēcnācējiem 

reģistrēties par Latvijas pilsoņiem, atļauj 

dubultās pilsonības izveidošanu, neatkarīgi 

no tā, kuras citas valsts pilsonība 

trimdiniekam jau ir. Vienalga – Austrālijas 

latvietis, Krievijas latvietis, Albānijas 

latvietis, Baltkrievijas latvietis. 

Šos pašus maldus lasām Saskaņas 

centra Saeimas deputāta Nikolaja Kabanova 

rakstā krievu valodas laikraksta 

Vesti Segodnja 13. maija izdevumā, 

kur viņš apgalvo: „Tas ir, hipotētiskais 

latvietis, kurš dzīvo Albānijā (NATO 

dalībvalstī, kas atbilst likuma prasībām), 

saņems LR pasi, bet viņa tautas 

brālis, kurš dzīvo Baltkrievijā, to 

noteikti nevarēs saņemt.“ Deputāts, 

laikam, nav izlasījis vai nav sapratis 

Pilsonības likuma tekstu. 

Ierobežojumi gan pastāv valstu 

grupai, kuru pilsonību (vai pavalstniecību) 

var uzņemt Latvijas pilsonis, nezaudējot 

jau esošo Latvijas pilsonību. 

Drīkstēs, piemēram, NATO dalībvalstu 

pilsonību uzņemt, kā arī Austrālijas, 

bet ne Baltkrievijas vai Krievijas. 

Ja atceramies, ka Latvijai, kā Eiropas 

Savienības dalībvalstij ir dažādas sankcijas 

pret Baltkrieviju, tad liekas groteska 

deputāta Kabanova sūdzības par 

ierobežojumiem sakarā ar dubultpilsonību 

ar Baltkrieviju. Vai tad dubultpilsonis 

veiks sankcijas pats pret sevi? 

Protams, Saskaņas centra deputāti 

debatēs par Pilsonības likuma grozījumiem 

nekautrējās īpatnējā veidā 

iztulkot vēsturi. Deputāts Ivans Klementjevs 

teica: „Okupēt var kaut ko ar 

ieročiem rokās. Vienkārši ieiet zālē un 

pateikt, ka mēs okupējam to zāli, nu 

nevar arī. Un mēs par to jau runājām 

22 gadus, un nevaram tikt galā.“ Tātad 

nogalinātie Latvijas robežsargi un padomju 

tanki Rīgas centrā 1940. gadā 

nekvalificējās kā „ar ieročiem rokās“? 

Visi klātesošie deputāti, arī visi 

Saskaņas centra deputāti atbalstīja 

trimdinieku pantu, ar neierobežoto dubultpilsonības 

izveidošanu trimdiniekiem, 

bet tagad, liekas, aizmirsuši par 

ko paši balsojuši. 

GN 

Pilsonības likuma grozījumi 

Turpinājums no 1. lpp. 

tās citas valsts pilsonības. 

3. Bezpavalstnieku vai nepilsoņu 

Latvijā dzimušie bērni būs atzīstami 

par Latvijas pilsoņiem vienlaikus ar 

bērna dzimšanas reģistrāciju, pamatojoties 

uz viena vai abu vecāku pausto 

gribu. Te klāt nāk virkne citu nosacījumu 

par vecāku pastāvīgu dzīvesvietu 

Latvijā un bērna tiesībām iegūt Latvijas 

pilsonību vēlāk, ja tās nav izmantotas 

pie dzimšanas reģistrēšanas. Šī 

grozījuma mērķis ir Latvijā neatražot 

nepilsoņus. 

4. Naturalizācijas process noslēgsies 

ar svinīgu ceremoniju, kurā persona, 

kuru uzņem Latvijas pilsonībā, 

dod un paraksta solījumu par uzticību 

Latvijas Republikai. 

Likums stāsies spēkā š.g. 1. oktobrī, 

lai dotu Ministru kabinetam pietiekamu 

laiku sagatavot jauniem noteikumiem 

atbilstošas procedūras. 

Pēc galējā balsojuma bija tāda kā 

uzvaras sajūta tieši 9. maijā, Eiropas 

dienā, ko daži mūsu pilsoņi un nepilsoņu 

svin savā šovinistiskā veidā. 

Ironiska iznāca šīs dienas svinēšana 

dažiem SC deputātiem, jo, apzināti 

vai ne, 21 no 31 SC deputāta atbalstīja 

trimdinieku pantu un līdz ar to atzina 

iepriekš noliegto Latvijas okupācijas 

faktu. Atbilstošā pantā trimdinieks ir 

definēts kā persona, Latvijas pilsonis, 

kura „laikā no 1940. gada 17. jūnija 

līdz 1990. gada 4. maijam (tā) atstājusi 

Latviju, glābdamies no PSRS vai 

Vācijas okupācijas režīma vai ticis 

deportēts un minēto iemeslu dēļ ….“. 

Pilnā tekstā iekļauts arī trimdinieka 

pēcnācējus. 

Valdis Liepiņš


Mātes – ģimenes diena 

Dievkalpojums, koncerts un memoranda parakstīšana 

Svētdien, 12. maijā, Svētā krusta 

baznīcā Melburnā Mātes – ģimenes 

dienai veltītais dievkalpojumu un 

Melburnas 1. latviešu 

ev. lut. draudzes 

priekšnieks 

koncerts bija labi apmeklēts. Koncertā A. Saulītis uzrunāja 

piedalījās bērni un jaunieši. Dievkalpojuma 

tautiešus, 

sākumā visi – gandrīz simts – 

sanākušie nodziedāja Visu drošāk dzīves 

lokā (zviedru tautas dziesmu). 

aicinot pēc dievkalpojuma 

baznīcas 

zālē būt klāt 

Sākuma liturģijā ar Svēto rakstu 

pie Memoranda 

lasījumiem piedalījās vidusskolē- 

ni Kalvis Švolmanis, Toms Gross un 

Daugavas skolas audzēkne Maija Dārziņa. 

Koncertu uzsāka Karmena Drēziņa, 

parakstīšanas, sakarā 

ar paredzamo 

abu latviešu 

draudžu apvienošanos. 

izpildot divus skaņdarbus – flautas Dodoties ārā 

solo. Nestecku ģimene – Emīlija, Evelīna 

no baznīcas, katra 

un viņu vecāki Gita un Petras no- 

māmiņa saņēma 

dziedāja trīs dziesmas; latviešu tautas baltu ziedu pušķīti 

dziesmu Silta, jauka istabiņa nodziedāja 

mazā Emīlija. Visas dziesmas ar – sveicienu 

Mātes dienā, un 

Petrasa ģitāras pavadījumu. Vijoles 

solo – Kristīne Elberta; prieks, ka ar 

katru nākamo reizi viņu dzirdot, varam 

pārliecināties par progresu viņas 

vijoles spēlē. Pie Jesu klausījāmies 

soprāna Džosefīnes Grečas (Josephine 

Grech) izpildījumā. 

Dievkalpojuma nobeigumā visi 

nodziedāja Māci man ticēt, Kungs. 

Melburnas Svētā Krusta draudzes 

priekšnieks E. Lēmanis un 

ziedus pasniedza 

„Sprigulītis“ pateicās 

Krāšņa 60 gadu darbības atcere 

Šī gada 20. aprīlī 

Austriešu kluba telpās 

Mousonā (Mawson), 

Kanberā tautas deju kopa 

Sprigulītis svinēja savu 

60 gadu darbības atceri. 

Bija skaista sestdienas 

pēcpusdiena, un sprigulīšu Lielā diena. 

Sprigulīši, draugi un labvēļi bija 

sabraukuši no tālās Adelaides, Melburnas 

un Sidnejas, un viņu vidū Kanberas 

latviešu saime un vēl astoņi no 

1953. gada toreiz 11 dibinātājiem. Ar 

dejām un mūziku sprigulīšiem palīgā 

nāca Sidnejas deju kopa Jautrais pāris, 

Austrālijas deju kopa Jūrmalnieki 

un Sidnejas muzikanti. 

Dejās, atmiņās un pateicībās vijās 

svētku atcere. 

Apsveicēju virknē ar skaistiem ziediem 

un dižiem vēlējumiem Sprigulīti 

sveica: LAAJ valdes priekšsēdis Pēteris 

Strazds (Adelaide), Miķelis Dancis 

(Adelaide) un Juris Ruņģis (Sidneja); 

no Kanberas latviešu saimes – biedrība 

(Ēriks Ingevics), draudze (Egons 

Eversons) un DV (Edvīns Peniķis). 

Un sveica visas deju kopas Austrālijā! 

Ar mīļiem vārdiem, krāšņām 

puķēm un skaisti darinātiem personīgiem 

sveicieniem – Adelaides Auseklītis 

(Ieva Daenke), Melburnas Ritenītis 

(Lāra Brennere) un Piektais ritenis 

(Naomi Vitersa (Withers)) Sidnejas 

Jautrais pāris (Juris Ruņģis un Iveta 

Rone) un Austrālijas Jūrmalnieki 

(Lāra Brennere). 

Liels klāsts rakstisku apsveikumu 

bija gan no tālās pasaules (Ruņģu un 

Eversonu dzimtām Latvijā), gan arī no 

visas plašās Austrālijas. 

60 gadu darbības atcerē Sprigulītis 

SBS Radio – Jaunākā informācija 

Tagad vairs nav iespējams klausīties 

latviešu valodas raidījumus uz FM 

skalas. Latviešu valodas raidījums ir 

trešdienās no plkst. 17.00-18.00. To var 

noklausīties: 

• digitālā radio – SBS Radio 3; 

• digitālā televīzijā – SBS Radio 3; 

• jūs varat to lejuplādēt par brīvu uz 

jūsu iPhone vai Androida mobiliem 

telefoniem, kā arī 

• ejot uz mūsu mājas lapu – www.sbs. 

Apvienošanās Memoranda svinīgā parakstīšana. No kreisās 

māc. Dainis Markovskis, Melburnas 1. latviešu ev. lut. 

draudzes priekšnieks A. Saulītis, Melburnas Svētā Krusta 

draudzes priekšnieks E. Lēmanis, Dāvids Dārziņš. 

paši jaunākie – bērnudārza Daina audzēkņi. 

Pēc dievkalpojuma baznīcas zālē 

mācītājs Dainis Markovskis novadīja 

galda lūgšanu un visi cienājās ar 

baznīcas dāmu kopas, Irēnes Ziedares 

vadībā, sarūpēto bagātīgo svētku mielastu. 

Uz loterijai paredzēto laimestu 

galda rindojās krāšņi ziedu pušķi, kārdinoši 

dāvanu grozi, un loterijas biļetes 

tika aizrautīgi pirktas. 

Zāles priekšā pie galda tika lūgti 

abu draudžu priekšnieki, kas mācītājam 

Dainim Markovskim un Dāvidam 

Dārziņam asistējot, parakstīja memorandu, 

ko visi sveica ar aplausiem. 

Drīzumā notiks pilnsapulces abās 

draudzēs. 

IN 

Laikrakstam „Latvietis“ 

saņēma: 

– Latvijas Nacionālā kultūras centra 

„Atzinības raksts horeogrāfei, ilggadīgai 

deju kopas Sprigulītis vadītājai 

Skaidrītei Darius par mūža ieguldījumu 

tautas dejas saglabāšanā latviešu kopienā 

ārvalstīs un radošu devumu Dziesmu 

un Deju svētku tradīcijas stiprināšanā 

Latvijā, sveicot kopas 60 gadu jubilejā.“ 

– LAAJ Atzinības raksts Kanberas 

tautas deju kopai Sprigulītis par izciliem 

nopelniem, 60 gadus aktīvi un 

sekmīgi kopjot latviešu tautas deju tradīcijas 

Kanberas latviešu sabiedrībā. 

Sprigulīša vārdā paldies visiem 

par atbalstu šajos 60 gados; paldies 

visiem, kas bija ar mums kopā šajā 

dienā; paldies par teiktajiem vārdiem, 

ziediem un sveicieniem! 

Skaidrīte Dariusa un 

Valdis Strazds 

com.au/yourlanguage/latvian/, lai 

noklausītos iepriekšējo raidījumu. 

Lai klausītos caur digitālo televīziju, 

jums jāaiziet uz Set Up un jāieprogrammē 

SBS Radio 3. Ja jums ir kādas 

problēmas, tad lūdzu sazināties ar 

mani – epasts valda.rubis@sbsradio. 

com.au. 

Valda Rube 


FOTO Gunārs Nāgels


Latvija sakārto Pilsonības likumu 

Paskaidrojumi par maiņām 

Zīmīgākās maiņas Latvijas Pilsonības likumā paskaidro LR Saeimas Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu 

apakškomisijas vadītājs Ingmārs Čaklais. 

Šī gada 9. maijā Saeima 

pieņēma sen gaidītos 

grozījumus Pilsonības likumā 

(likumprojekts 52/ 

LP11). Šī likumprojekta 

aizsākums meklējams 

jau 10. Saiemā. Kaut arī 

kopš likumprojekta ierosinājuma dienas 

pagājis ilgs laiks, tas ir attaisnojums 

ar lielo un nopietno grozījumu sagatavošanas 

procesu, jo visi iesaistītie veicinājuši, 

ka pieņemts maksimāli kvalitatīvs, 

Latvijas ģeopolitiskai situācijai 

un 21. gadsimtam atbilstošs pilsonības 

atgūšanas un iegūšanas regulējums. 

Šāda likuma labojumu nepieciešamība 

Latvijai tiesībpolitiski ir nozīmīga 

kā nacionālai valstij, lai nezaudētu 

identitāti un savu pilsoņu kopumu globalizācijas, 

eiropeiskās integrācijas un 

ekonomiskās migrācijas procesos. 

Līdzšinējais pilsonības likums 

balstījās uz dubultpilsonības aizlieguma 

principu, taču mūsdienās valstu 

praksēs arvien vairāk dominē pretējais 

princips, ka ikviena persona var iegūt 

vai saglabāt vairāku valstu pilsonības. 

Kā norādīts Satversmes tiesas 

2010. gada 13. maija Spriedumā lietā 

Nr. 2009-94-01: „Dubultpilsonības 

jautājuma pamatā ir politisks, nevis 

tāds kas būtu izšķirams balstoties uz 

juridiskiem apsvērumiem.[…] Pilsonības 

jautājuma tiesiskā regulējuma 

pieņemšanai piemīt politiskais aspekts.[…] 

Likumdevējs, izšķiroties par 

labu dubultpilsonības pieļaušanai, nosaka 

arī to, kurām personām un, kādos 

gadījumos dubultpilsonība ir pieļaujama, 

ņemot vērā valsts intereses, politisko 

situāciju un pilsonības politiku.“ 

Ievērojot Satversmes tiesas motivāciju, 

parlaments rīkojās atbildīgi un 

atbilstoši, aicinot talkā gan ieinteresētās 

personas, gan labākos Latvijas un 

citu valstu konstitucionālo tiesību ekspertus. 

Iespēju robežās tika pētīta citu 

valstu prakse un pieredze pilsonības 

jautājumu risināšanā, tika organizēta 

starptautiska konference un neskaitāmas 

apspriedes, tika analizēti pētījumi 

un vākta informācija, līdz 9. maijā 

Latvijas parlaments likumprojektu atbalstīja, 

nobalsojot ar balsu vairākumu. 

Par dažiem svarīgākajiem pantiem, 

ko paredz likumprojekts. 

Pilsonības likuma 1. pantā ir izdarītas 

kardinālas izmaiņas, nosakot 

likuma mērķi. Ar mērķi nosaka vadlīnijas, 

uz ko mēs tiecamies un kas ir 

jāsasniedz likumam kopumā. Kopīgai 

valsts politikai pilsonības jautājumā 

šīs tēzes ir ļoti svarīgas. 

Izmaiņas piedzīvojis arī 2. pants, 

kas tāpat kā līdz šim nosaka piederību 

pie Latvijas pilsonības, bet ar citu 

formulējumu un citu pievienoto vērtību. 

Tostarp 2. panta pirmās sadaļas 

3. punkts nosaka, ka Latvijas pilsonis ir: 

3) latvietis vai līvs, kurš Latvijā 

apliecinājis visus šādus nosacījumus: 

a) ka viņa priekštecis 1881. gadā 

vai vēlāk pastāvīgi dzīvoja Latvijas 

teritorijā, kāda tā pastāvēja līdz 

1940. gada 17. jūnijam, 

b) savu latviešu valodas prasmi saskaņā 

ar šā likuma 20. pantu vai no latviešu 

valodas prasmes pārbaudes ir atbrīvots 

saskaņā ar šā likuma 21. pantu; 

c) savu piederību pie valstsnācijas 

(latviešiem) vai autohtoniem (līviem), 

iesniedzot dokumentāru apstiprinājumu 

tam, ka viņš vai vismaz viens 

no viņa vecākiem vai vecvecākiem ir 

piederīgs pie valstsnācijas vai autohtoniem, 

vai arī paskaidrojumu tam, kādēļ 

šādu apstiprinājumu nav iespējams 

iesniegt, un minētā apstiprinājuma vietā 

iesniedzis citus apliecinājumus. Šo 

apstiprinājumu var aizstāt ar apliecinājumu 

par piederību pie latviešu kopienas 

savā dzīvesvietā ārpus Latvijas. 

Atjaunojot Latvijas pilsonību saskaņā 

ar 2. pantu, nav nozīmes, kurā 

pasaules valstī ir pretendenta dzīves 

vieta un kādas valsts pilsonis pretendents 

ir, t.i., pretendents var saglabāt 

jebkuru citu viņam esošo pilsonību. 

Nozīmīgs ir likuma 8. prim pants, 

kas veidots pamatojoties uz šobrīd 

spēkā esošo Pilsonības likuma Pārejas 

noteikumu 1. pantu, kas nosaka, ka 

personām, ka reģistrējušās par Latvijas 

pilsoņiem pēc 1995. gada 1. jūlija, 

ir pienākums atteikties no citas valsts 

pilsonības (pavalstniecības). Likuma 

grozījumu 8. prim pants groza šo diskriminējošo 

ierobežojumu un tā arī nosaukts 

– Latvijas trimdinieku un viņu 

pēcnācēju pilsonība. Šis pants ne tikai 

Turpinājums 15. lpp.


Sēņu meklēšana nesekmīga 

Adelaides „Laimas“ grupai gadskārtējais izbraukums 

Katru rudeni vairākus 

gadus Laimas grupa 

dodas mežā lasīt sēnes. 

Mežā eimu, mežā teku, 

Ko mežāi nedabuju? 

čempione, atnesa 

kausu un cerēja to 

atgūt atpakaļ uz 

vēl vienu gadu. 

Tie kaislīgākie 

Dabon’ sēnes, dabon sēņotāji paņēma 

ogas, 

Dabon’ pašu lasītāju. 

T.Dz. 

Trešdiena, 8. maijā saulīte spīdēja, 

silts vējiņš knapi kustināja rudenīgas 

lapas un sēņotāji pulcējās ap autobusu. 

Visi bija drusku norūpējušies, ka nav 

bijis pietiekami lietus vismaz pilsētā, 

bet varbūt kalnos nolija drusku vairāk. 

Visiem bija līdzi spaiņi un grozi, 

kur likt sēnes, kā arī grozs ar uzkožamiem, 

jo spēks vajadzīgs sēņojot. 

Bija ļoti skaists brauciens pa kalniem. 

Lielākā daļa braucēji dzīvo 

paši savās mājās, un daudziem vairs 

nav braukšanas atļaujas. Tāpēc šāda 

ekskursija dod viņiem iespēju tikties 

kopā ar draugiem, parunāties, padziedāt 

savas mīļākās dziesmas un pakavēties 

atmiņās par sēņošanu Latvijas 

mežos jaunībā. Tie, kuri vēl brauc ar 

savu mašīnu, nevar apbrīnot dabu, jo ir 

ļoti aizņemti ar šoferēšanu. Nav iespējas 

neko citu darīt, kā tikai uzmanīgi 

braukt. Šodien viņiem iespēja sēdēt 

autobusā kopā ar draugiem, apbrīnot 

rudens skaistas krāsas, bez raizēm. 

Šoferis Deniss (Dennis) knapi aptur 

autobusu un atver durvis, kad visi 

veļas ārā no autobusa, cik vien ātri cik 

var, lai varētu ieraudzīt pirmo sēni. 

Laiks bija tik silts un saulains, ka jau 

varēja domāt, ka šogad būs tā švakāk 

ar sēnēm, īpaši ar mūsu sēņu mešanu 

sacensību. Māra Balode, 2012. g. 

savus spaiņus vai 

grozus un devās 

prom uz sev pazīstamo 

vietu. Pēc 

neilga laika atgriezās 

tikai ar čiekuriem. 

Pa to laiku 

Artūrs Berķis ar 

savu komandu jau 

iekūra uguni un 

desas cepās, galds 

uzklāts ar gardiem 

salātiem un kūkām. 

Kaut nebija 

sēņu, visi ļoti omulīgi sēdēja un izbaudīja 

meža gaisu un klusumu, zilās debesis 

un silto sauli. 

Laiks pienāca mūsu sēņu mešanai, 

bet nav ar ko. Regīna Berķe vienīgā atrada 

divas sēnes un tās bija daudz par 

skaistām mešanai. Salasījām čiekurus, 

iezīmējām laukumu un sākās sacensības. 

Sviešanas metode nebija ierobežota 

– katrs meta kā prata, bet bija gan 

svarīgi, kur kāju likt. 2013. g. čempions 

ir mūsu pašu adoptētais latviešu šoferis 

Deniss. Mārai gan bija žēl šķirties no 

kausa, bet zinām, ka kauss ir drošās rokās 

un nākamgad būs jādod citam. 

Tautas dziesmas pēdējās divas rindas 

jāmaina jo: 

Nedabon’ ne sēnes, ne ogas, 

Bet vēl arvien dabon’ pašu lasītāju. 

Margota Puķīte 


Dzejnieka piemiņai 

Biruta čiekuru met tālu. 

Mūsu šoferis Deniss meta vistālāk un 

saņem ceļojošo kausu. No kreisās: 

Deniss, Margota un 2012. g. čempione 

Māra. 

Brisbanē atceras Imanta Ziedoņa 80 dzimšanas dienu un mūža darbu 

Uz aicinājumu pārlasīt 

un izvēlēties savus 

mīļākos Imanta Ziedoņa 

darbus, sanākt kopā un 

dalīties ar citiem atsaucās 

labs pulciņš ļaužu. 

Tā saulainā 4. maija 

pēcpusdienā sasēdāmies 

pie glāzes karstvīna un, raugoties uz 

Imanta attēliem dažādos vecumos, atzīmējām 

viņa lielo devumu visai latviešu 

tautai. 

Sarma Gertnere ievadīja lasījumus 

ar to dzejoli, kas visskaistāk ietver 

Imanta gara gaišumu un spēju iedvesmot 

citus uz labu. Tas daudz izskanēja, 

arī pieminot viņa nāvi. 

Gribas, lai baltā pasaulē 

Balti sniegi snieg. 

Un pa baltiem lielceļiem 

Balti cilvēki iet. 

Un baltos cilvēkos 

Baltas domas dzimst. 

Un lai baltās darbdienās 

Balti svētki ir. 

Arnis Siksna nolasīja izvilkumus 

no rakstiem par Ziedoņa biogrāfiju, 

apbalvojumiem un darbu atskaiti, un 

tad klausījāmies ierakstu, kur Imants 

pats lasīja dažas savas epifānijas. Viņa 

balss mums visiem bija pazīstama no 

viņa ciemošanās Brisbanē 1990. gadā. 

Noklausījāmies arī dziesmu Svētvakars 

ar Imanta Ziedoņa vārdiem no 

Raimonda Paula Dziedāšanas svētkiem 

2006. gadā. 

Pēc šāda ievada lasīšanu pārņēma 

vairāki dalībnieki. Inga Česle lasīja 

dzeju Ceļi, ko vēlāk dzirdējām Renāra 

Kaupera un citu dziedājumā nesen 

izdotā ierakstā Viegli. Ilva Sporne nolasīja 

epifāniju par šķautnēm un robežām, 

ko viņas klase savā skolas izlaiduma 

vakarā Latvijā bija iestudējusi. 

Imanta Ziedoņa piemiņai Brisbanē. 

Māra Siksna izvēlējās lasīt Zilo pasaku 

no Krāsaino pasaku krājuma. Tad sekoja 

daudz un dažāda rakstura dzejas, 

kuras lasīja Maiga Mežmale, Liāna Iksena, 

Ausma Bļodniece, Aina Blūma, 


FOTO Ints Puķītis 

FOTO Ints Puķītis 

FOTO Arnis Siksna


Folkloras kopas „Ceiruleits“ viesošanās Ķīnā 

Piedalās festivālā un koncertē Latvijas vēstniecībā 

Līvānu folkloras nas, 27. aprīlī universitātē ikvienam 

kopa Ceiruleits Annas 

Kārkles vadībā darbojas 

jau 23 gadus un ir viens 

no lielākajiem un aktīvākajiem 

folkloras kolektīviem 

Latvijā, gūstot 

augstu profesionālo atzinību ne vien 

dzimtenē, bet arī visā pasaulē (Eiropas 

valstīs, Austrālijā, ASV, Ēģiptē, 

Meksikā, Brazīlijā). Vienmēr ar lielu 

kopā būšanas prieku un entuziasmu 

tiek izdziedātas un izdejotas latviešu 

tautasdziesmas, īpašu uzmanību veltot 

dzimtās puses – Latgales – folkloras 

materiālam. Iepazīstot kolektīvu 

kopumā un tā dalībniekus atsevišķi, 

ir skaidri redzams, ka folkloras kopa 

pilnībā atbilst nosaukumā izvēlētajam 

pavasara putniņam, jo ar savu enerģisko 

un daudzveidīgo vīterošanu vairāku 

stundu garumā bez apstājas pārsteidz 

ikvienu klausītāju, rosinot to uz 

jestru sadziedāšanos. 

Folkloras kopas Ceiruleits 28 

dalībniekiem galvenais Ķīnas apmeklēšanas 

mērķis bija piedalīšanās 

14. starptautiskajā Kuņmiņas folkloras 

tūrisma festivālā un karnevālā, tomēr 

tas viņiem nekavēja pēc pašu iniciatīvas 

piedāvāt koncertprogrammu Zinu, 

zinu tēva sētu Latvijas vēstniecībai 

Ķīnā, kas aktīvi iesaistījās tā noorganizēšanā 

Pekinas Svešvalodu universitātē. 

Tā nedēļu pirms Latvijas Republikas 

Neatkarības atjaunošanas die- 

interesentam bija brīnišķīga iespēja 

redzēt, klausīties un izjust folkloras 

kopas Ceiruleits vitālo uzstāšanos, sadziedāties 

un piedalīties kopīgās dejās. 

Pasākums sapulcināja daudz ķīniešu 

studentus, jo īpaši tos, kas apgūst latviešu 

valodu un kultūru, ārvalstu vieslektorus, 

Pekinā dzīvojošos latviešus 

un Latvijas vēstniecības pārstāvjus. 

Klātesošiem tā bija empīriska iepazīšanās 

ar latviešu dzīves ziņu. Savukārt 

atzinību un lielas ovācijas no skatītājiem 

un folkloras kopas dalībniekiem 

saņēma latviešu valodas un kultūras 

2. kursa students, kurš pirms koncerta 

latviski sveica viesus un izteica pateicību 

Latvijas vēstniecībai un universitātei 

par pasākumu. 

Visu nākamo nedēļu Ceiruleits 

bija mūžīgā pavasara pilsētā Kuņmiņā, 

kur līdzās citiem folkloras kolektīviem 

no Ķīnas un ārvalstīm (Indijas, 

Polijas, Vjetnamas, Meksikas) piedalījās 

festivāla pasākumos: svinīgās 

parādēs, gājienos un individuālos koncertos, 

piemēram, Kuņmiņas Uzvaras 

parkā un Zooloģiskajā dārzā. Skatītāju 

neviltotā interese un apbrīna pavadīja 

folkloras kopu visu festivāla laiku. Sevišķi 

lielu izbrīnu festivāla dalībniekos, 

organizatoros un skatītājos radīja 

kolektīva nerimstošā enerģija un pozitīvā 

attieksme, pat lietus laikā turpinot 

savu uzstāšanos ar smaidiem sejās. 

Kvalitatīvais priekšnesumu sniegums 

un augstā atbildības sajūta bija galvenie 

iemesli festivāla balvas – naudas 

prēmijas – iegūšanai. 

Brīvajā laikā latviešu viesi ne tikai 

rīkoja tematiskos pasākumus, bet arī 

apmeklēja iecienītākās Kuņmiņas un 

Pekinas tūrisma vietas: Akmens mežu, 

Tautību ciematu, Ķīnas tradicionālo tējas 

namu, Aizliegto pilsētu un Tjaņaņmiņa 

laukumu, Vasaras pili, Lamas 

templi, Olimpisko centru, protams, arī 

Ķīnas mūri, iepazīstot Ķīnas kultūrvēsturi 

un iegūstot pozitīvas emocijas. 

Ikviens no folkloras kopas dalībniekiem 

atzina, ka Ķīna ir pārsteigusi ar 

savu dažādību un grandiozitāti, atsaucīgiem 

cilvēkiem un neparasto virtuvi 

un ka ceļojuma laikā ir lauzts ne viens 

vien stereotips par šo valsti. 

Man bija patiess prieks par radušos 

iespēju uzņemt folkloras kopu 

Ceiruleits Pekinas Svešvalodu universitātē 

un piedalīties kultūras tūrisma 

festivālā Kuņmiņā, pārstāvot latviešu 

mākslinieku grupu. Tā bija vienreizēja 

un neaizmirstama pieredze, kā arī 

sirsnīga kopā būšana! Folkloras kopai 

Ceiruleits novēlu arī turpmāk saglabāt 

cieņu un mīlestību pret darbu, latviskām 

vērtībām un folkloru, radošumu, 

patiesu zinātkāri un arvien jaunus piedzīvojumus. 

Lai nepietrūkst ideju un 

iespaidu, ko ierakstīt vadītājas Annas 

Kārkles ceļojumu dienasgrāmatā! 

Solvita Pošeiko 

Vieslektore Pekinas Svešvalodu 

universitātē 


„Ceiruleits“ Pekinas Svešvalodu universitātē. 

Latvijā zied magnolijas 

Magnoliju skaistums – tas liek apstāties 

Magnolijas ir senas 

izcelsmes augi. Latvija 

ir viens no tālākajiem 

ziemeļu punktiem, kur 

iespējams audzēt dažas 

Ziemcietīgās, kuras izmanto kā potcelmus 

pavairošanai, ir Magnolia Kobus 

un Magnolia Acuminata. Magnoliju arhaisms 

izpaužas ne tikai to skaistumā, 

bet arī pavairošanas grūtībās. Drošāk 

izturīgākās magnoliju 

pavairot ar sēklām. Ceļš līdz smaržīga- 

sugas, t.i. dažas vasarzaļās sugas. jiem, pasakainajiem ziediem ir 

garš. 

FOTO Solvita Pošeiko 

Anna Kārkle kopā ar latviešu valodas 

un kultūras apguvēju Jāni. 

Latvijas Universitātes Botāniskajā 

dārzā Rīgā, Pārdaugavā ir lielākā 

magnoliju kolekcija Latvijā – 17 dažādas 

sugas un šķirnes, un jauki ir tas, ka 

visas nezied vienlaicīgi. Vairāki koki 


FOTO Anna Kārkle


8. maijs Latvijā 

Rīgas Brāļu kapos un Lestenē 

Šogad Kurzemes 

cietokšņa diena 8. maijā 

bija silta un saulaina – 

burvīga diena. Rīgas 

Brāļu kapos pēc Valsts 

prezidenta Andra Bērziņa 

uzaicinājuma bija 

pulcējušies daudzi pārstāvji 

no dažādām valstīm, organizācijām 

un Latvijas valdības puses; pasākums 

iesākās plkst. 11.00. 

Pēc svinīgā pasākuma, vainagu 

un ziedu nolikšanas Valsts prezidents 

Andris Bērziņš, Ministru prezidents 

Valdis Dombrovskis, Saeimas priekšsēdētāja 

Solvita Āboltiņa un Rīgas 

mērs Nils Ušakovs sasveicinājās ar 

katru klātesošo ar rokas spiedienu katram. 

Klāt arī bija PSRS pusē karojošie 

pārstāvji no latviešu 130. korpusa. 

Līdzdalību arī ņēma ārzemju vēstnieki 

un militārie atašeji. 

Raksturīgi un redzami iztrūka 

Krievijas Federācijas vēstnieks un 

viņa pārstāvji; tā jau ir parasta lieta, ka 

Austrumu kaimiņi nepiedalās 8. maija 

dienā, jo uzskata, ka 9. maijs ir pareizā 

diena (Staļins nepieņēma 8. maiju, jo 

Vācijas kapitulācijas dokuments nebija 

krievu valodā un to tad parakstīja 

dienu vēlāk, kas pēc Maskava laika 

iekrita 9. maijā). 

Daugavas vanagi bija labi pārstāvēti 

ar DV CV prezidija un DV Latvijā 

līdzdalību (Juris Vectirāns, Guntis 

Brencāns, karognesējs, u.c.); godinājām 

mūsu kritušos karavīrus ar vainagiem 

un ziediem. Mēs nolikām ziedus 

arī pie plkv. V. Januma, ģen. K. Goppera 

un ģen. R. Bangerska kapu vietām. 

Pēc Rīgas Brāļu kapu pasākuma, 

devāmies uz Lestenes Brāļu kapiem, 

kur plkst. 15.00 klātesošie godināja kritušos 

karavīrus ar vainagiem, ziediem, 

koru dziesmām un uzrunām. Uzrunas 

deva aizsardzības ministrs Artis Pabriks, 

Tukuma novada priekšsēdis Šulcs, 

NBS štāba priekšnieks, DV priekšnieks 

A. Mežmalis, Latviešu karavīru valdes 

priekšsēdis Edgars Skreija, Partizānu 

apvienības valdes priekšsēdis Ojārs Stefans 

un citi. Bija pulcējušies labs skaits 

cilvēku, kā arī pasākumu svinīgi papildināja 

NBS orķestris un NBS Štāba bataljona 

karavīru goda sardze ar šauteņu 

salūtu kritušajiem, kā arī divi kori. 

Braucot atpakaļ uz Rīgu, sastapāmies 

Rīgā ar lielu auto sastrēgumu; 

pēc ziņām, tas esot bijis saistīts ar 

bumbu vai uzspridzināšanas draudiem 

Rīgā. Detaļas pašlaik man nav, 

bet šodien, 9. maijā, TV tika minēts, 

Pie plkv. Viļa Januma Rīgas Brāļu kapos. 

DV priekšnieka A. Mežmala uzruna 

Lestenē. Blakus Edgars Skreija. 

ka arī esot bijis drauds (telefona zvans) 

Okupācijas muzejam, ka „muzejā esot 

izvietots spridzeklis“; pēc pārbaudes 

izrādījās, ka tas ir blefs, bet tas vienmēr 

ir jāuzņem nopietni. 

Andrejs Mežmalis 


FOTO Andrejs Mežmalis 

FOTO Andrejs Mežmalis 

Folkklubam ALA jaunas mājas! 

Trešo reizi taisīta ALA 

Bijušā Austrālijas latvieša Krišjāņa 

Putniņa vadītais Folkklubs ALA 

tagad atrodas jaunās telpās Vecrīgā – 

Peldu ielā 19. Latvijas Universitātes 

Sociālo zinātņu fakultātes Kivi TV 

raidījumā, atbildot uz jautājumu, kāpēc 

ALA pārceļas uz jaunām telpām, 

Krišjānis sacīja (nedaudz saīsināts): 

„Trešo reizi ALA taisīsim. Bija Audēja 

ielā, Smilšu ielā ļoti veiksmīgi un forši 

esam norāvuši pēdējos trīs gadus. [...] 

Ir vairāki iemesli, kas to visu ietekmē. 

Saimnieki, lieli šefi no kā mēs šīs telpas 

nomājam, ir izdomājuši savus draugus 

laist iekšā, kurus viņi vairāk ieredz šajā 

vietā. Otrs iemesls tāds, ka nu ātrāk vai 

vēlāk prasījās lielākas telpas, jo mēs 

cenšamies attīstīt to dzīvo mūziku, to 

ēdināšanu. Un te jau tā skatuve kļuvusi 

par mazu, telpas par mazu. Principā, 

mēs skatāmies uz to kā attīstību. Mēs 

paplašināsimies. Būs garderobe, ērtības, 

vairāki galdi, lielāka skatuve, par 

ko visi muzikanti, es pats tai skaitā, 

spēlējot briesmīgi priecāsimies par to, 

ka skatuve ir lielāka, skaņa ir labāka. 

Pagrabs paliek pagrabs. Mēs gribam to 

pašu tēmu, stilu, sajūtu saglabāt. Pagrabs 

vai simpātiskāks, skaistāks? Grūti 

teikt, bet viņš ir savādāks. Tur ir augstāki 

griesti. Tā aura – kaut kāda ir tas 

vēsturiskais smeķis. Tur ir bijuši vīna 

pagrabi. Vienā telpā bija vecie kandžas 

aparāti, kur ir destilējuši vīnus. Tur 

tāds smeķis riktīgi tajās telpās. Un ar 

to viņi atšķirsies.“ 

Peldu iela, kur tagad atrodas Folkklubs 

ALA, ir paralēla Grēcinieku ielai, 

vienu kvartālu no Strēlnieku laukuma. 

Daudzstāvu ēka, kas atrodas 

Peldu ielā 19 ir celta 1752. gadā, bet 

iespējams, ka pagrabs, kur Folkklubs 

ALA mitinās ir no vēl senākiem laikiem. 

Mazliet dīvaina ir ielas nosaukuma 

izcelsme. Sākot ar 1411. gadu, šo 

ielu sauca de Swinestrate (t.i., Cūkas 

iela, lejasvācu valodā). Pārveidojoties 

izrunai, 18. gs. parādījās vēlākais ielas 

nosaukums – Schwimmstrasse, t.i. Peldu 

iela. 

Folkklubs ALA ir ļoti iecienīts gan 

vietējo latviešu, gan arī ārzemju tūristu 

vidū. Atklāšana jaunās telpās notika 

š.g. 4. maijā, par ko Krišjānis ziņo: 

„ALA atklāšana godam nosvinēta. 

Jaunā vieta ļoti, ļoti, ļoti patīk. Pat vairāk 

nekā sākotnēji spēju iedomāties.“ 

Jaunās telpas, kur agrāk atradās Mūzikas 

klubs Kabata, būs labi iesildītas 

līdz laikam, kad lielāks skaits Austrālijas 

latvieši dosies uz Dziesmu un 

deju svētkiem š.g. vidū. 

LT 


Kivi TV raidījumu par FK ALA var 

noskatīties lietojot šo saiti: 

http://www.youtube.com/ 

watch?v=6bsOQU8i38M 



ir milzīgi, ap 50 gadus veci, bet ir arī 

jaunuļi, vēl paslēpti aiz citiem augiem, 

un viņu baltās cepures izskatās fantastiski 

uz zilo debesu fona virs spilgti 

rozā rododendriem. Lielie koki aug 

zaļā pļavā, un zem agrīnajām šķirnēm 

jau sabirušas baltās ziedlapas. 

Šobrīd zied agrīnās, Āzijas izcelsmes 

magnolijas; tās zied pirms saplaukušas 

lapas, aprīļa beigās – maija 

sākumā. Koku tumšie, ļoti izliektie 

zari ir kā nosēti ar dažādu formu un 

lielumu ziediem gan baltā, gan maigi 

sārtā krāsā. Zied Lēbnera un ziemeļu 

magnolijas, zvaigžņu, cilindriskās un 

vītollapu magnolijas. Magnolijas zied 



Par Latvijas nacionālo izglītību, integrāciju un kosmopolītismu 

Daces Ratnieces pārdomas 

Latvijas vēstures 

gaitā mantotie un pašreiz 

pastāvošie ekonomiskie 

un politiskie faktori pilnībā 

ietekmē šodienas 

sabiedrības garīgo dzīvi 

un tās attīstības ceļus, 

tai skaitā izglītības attīstību. Izglītība 

paver plašāku apvārsni ikvienam viņa 

nākotnē. Izglītības mērķus nosaka sabiedrības 

mērķi, jo sabiedrība dzīvo 

un attīstās tā, kā mācās. 

Pašreizējā Latvijas nacionālā izglītības 

sistēma ir saistīta ar kādu būtisku 

divējādu veidu problēmas pastāvēšanu 

un tās risināšanu – nosargājot latvisko 

identitāti un vienlaikus īstenojot cittautiešu 

minoritātes integrāciju, kad 

minoritātei tiek pielīdzināta tikpat kā 

puse visu Latvijas pilsoņu un iedzīvotāju 

(pārsvarā tie ir krievu tautības 

cilvēki). 

Pēc Latvijas valsts neatkarības 

atgūšanas 1990. gadā Latvijas politiķi 

bija apņēmušies veidot nacionālu 

valsti ar demokrātisku kārtību, tāpēc 

nācās rēķināties ar realitāti – vēstures 

gaitā radīto etnisko sastāvu, kas lielā 

mērā bija padomju sistēmas mantojums. 

Tādēļ bija objektīvi jānovērtē 

migrācijas procesa cēloņi, tempi gadu 

desmitu laikā, motīvi – valstiski un 

personiski. Minot pēckara ienācējus 

Latvijā, bieži vien būtu jāvaino nevis 

cilvēki, bet gan sistēmas mērķtiecīga 

politika. 

Vienlaikus pagājušā gadsimta 

90. gados Latvijā izplatījās mīts, ka 

„dzīve esot bedre, tauta iekļuvusi ilgstošu 

un smagu pārbaudījumu speltē, 

bet turpmākajos gados nebūšot iespējams 

izkulties no šīs nolemtības.“ 1 Jā, 

Latvijā tobrīd bija robežsituācija, bet 

tuvojās radikālu pārmaiņu laiks visās 

dzīves jomās, kas lika pāršķirt jaunu 

lappusi valsts vēsturē, tādējādi radikāli 

mainot arī Latvijas nacionālās izglītības 

joma. Varbūt ir vērts sameklēt, 

atšķirt un izlasīt Izglītības ministrijas 

1994. gadā izstrādāto izglītības 

koncepciju, kurā atbilstoši tā brīža 

izglītības sistēmas apjukuma situācijai 

fundamentālu politikas un ideoloģijas 

globāla mēroga pārbīdes apstākļos 

tika minēts, ka par vissvarīgāko kļūst 

skaidras un noteiktas politikas virzība 

pamatskolas izglītībā, kuras programmas 

ietvaros skolēniem vispirms jāiemāca 

pareizi lietot latviešu valodu 

domrakstos un stāstījumā. Tālāk šajā 

koncepcijā bija uzsvērts, ka pēc pamatskolas 

izglītības seko vidusskola, 

kur jābūt uzņemšanas noteikumiem 

ar stingru sietu un augtām prasībām 

valsts valodas apguvē, jo pēc desmit 

gadiem Latvijā vidējā izglītība būs iegūstama 

tikai valsts valodā. 2 

Interesantus datus sniedza Latvijas 

Universitātes Statistikas un demogrāfijas 

katedra, 1994. gadā liecinādama, 

ka latviešu skaits pieaug. Tā 

galvenais faktors ir cittautiešu asimilācija, 

kad jauktu ģimeņu pēcteči sevi 

sāk uzskatīt par latviešiem un vecāki 

viņus labprāt sūta latviešu skolās. 

1989. gadā latviešu Latvijā bija 52% 

no visiem iedzīvotājiem, 1993. gadā 

53,8%, 1994.gadā – 54,2%. Tika prognozēts, 

1998. gadā latviešu būs 55,9%, 

2009. gadā – līdz 58% 3 

Latviešu pozīcijas stabilitāti konstatēja 

arī demogrāfs I. Mežs etnogrāfiskajā 

pētījumā Latvieši Latvijā: 

„Neraugoties uz visnotaļ nelabvēlīgo 

demogrāfisko situāciju (dzimstības un 

mirstības samēri liecina pat par demogrāfisko 

krīzi), pēdējos gados strauji 

palielinājusies latviešu daļa dabiskajā 

pieaugumā. To var saistīt ar latviešu 

pašapziņas pieaugumu un lielāku 

nekā latviešiem politisku un ekonomisku 

nedrošības sajūtu cittautiešos“ 

4 I. Mežs uzsvēra, ka var jau melot 

propaganda, bet demogrāfija nemelo: 

latviešu pozīcijas ir nostabilizējušās. 

Nepieciešama mērķtiecīga kultūras 

politika – kultūras iestādēm jāfunkcionē 

visu tautību interesēs un jānodrošina 

latviešu un lībiešu kultūras vērtību 

saglabāšana un attīstība. 

Skolas demokratizācija kļuva par 

vienu no noteicošajiem faktoriem 

sabiedrības attīstībā, un ir skolas pedagoģiskā 

mēraukla arī šodien. Iepriekš 

minētajā Izglītības ministrijas 

1994. gada Latvijas nacionālās izglītības 

koncepcijā līdzās satura elementiem 

bija uzsvērts integrācijas process, 

ar ko saistītas daudzas neskaidrības 

milzīga skaita krievu mācībvalodas 

skolēnu izglītības mērķa īstenošanā un 

sekmētu brīvas personības veidošanos 

demokrātiskā valstī, attīstot vēlēšanos 

un spēju pārņemt un līdzveidot Latvijas 

un cilvēces kultūras saturu. 

Izglītība kā tautiskās apziņas stiprinātāja 

gājusi līdz ar latviešu tautas 

likteņgaitām, bijusi nācijas izveides, 

pastāvēšanas un virzības izšķirīgais 

nosacījums. Tai pat laikā skola spējusi 

pastāvēt, netiekot atrautai no savas 

nacionālās vides. Ar nacionālo apziņu 

visciešākā sakarībā ir bijusi patriotisma 

veicināšana kā savas tēvijas un tautas 

mīlestība. Latvijai ir milzīga pieredze 

cīņā par savu nacionālo izglītību 

un tās pastāvēšanu vairāku gadsimtu 

pedagoģijas vēsturē, sākot ar jaunlatviešu 

kustības vadītāja latviešu politiķa 

un diplomāta Krišjāņa Valdemāra 

darbību 19. gs. vidū. „Viņš, izmantodams 

dabīgās pretšķirības starp Krievijas 

valsts interesēm un Baltijas vācu 

muižniecību, šinī interešu sadursmē 

izceļ lielu savu tautu, iegūst viņai ievērojamas 

politiskas un kulturālas 

tiesības, stiprina to ekonomiski, vada 

viņas likteni kļūmīgas vēstures brīžos, 

kad tautai nav vēl vēlētu priekšstāvju, 

kad viņas dzīves iekārtu noteic svešas 

varas. K. Valdemārs pēc G. Merķeļa 

ir dedzīgākais cīnītājs pret muižnieku 

pārestībām latviešiem, viņš virza 

Krievijas sabiedrības domu latviešiem 

par labu, labo latviešu politiskās 

kļūdas, nosprauž politiskā virziena 

līnijas,“ tā K. Valdemāru novērtē viņa 

līdzgaitnieks, pedagogs, skolu vēsturnieks, 

izdevniecību darbinieks J. Kriškāns 

monogrāfijā Tautskolu vēsture no 

13. gs. līdz 1905. gadam. 5 

19. gs. otrajā pusē Latvijas kultūras, 

politikas un ekonomisko dzīvi bija 

pārņēmis Tautiskais laikmets, uzbangoja 

nacionālisma vilnis. Jaunlatviešu 

kustības piekritējs Atis Kronvalds, 

mūsu nacionālās skolas ceļa sagatavotājs 

un propagandētājs, vēl tajos 

laikos, kad visās vidusskolās nemācīja 

ne vārda latviski, par augstskolām 

nemaz nepieminot, savā slavenajā brošūrā 

Nationale Bestrebungen (Tautiski 

centieni) deva pretestību vācu ideologiem. 

Viņi pauda uzskatu, ka latviešiem 

nevar būt ne savas kultūras, ne 

izglītotu cilvēku, jo izglītots latvietis 

esot neiedomājams. „Tā kā kādas valodas 

cienīšana un viņas izlietošana 

mācības nolūkiem par labu tikai tad 

iespējama, kad to prot, tad mēs prasām,“ 

A. Kronvalds uzstāda šo prasību 

jau kategoriski, „ka latviešu valoda 

rūpīgi jāpiekopj ne tik vien zemākās 

latviešu skolās, bet arī cienījamās 

vācu un krievu skolās. Neievērojot 

to, ka latviešu valodas prašana nepieciešami 

vajadzīga katram, kas 

latviešu vidū grib dzīvot, šās valodas 

sastāvā un formās arī nelatvietis atradīs 

tik daudz pamācoša un ierosinoša, 

ka viņa var būt pilnīgi cienīgs mācības 

priekšmets“ 6 

1922. gada 7. martā Satversmes 

sapulcē Rainis attīstīja domu par atsevišķām 

tautām kā visas cilvēces veidotājām: 

„Cilvēce nav dzīva būtne un 

vienots organisms. Dzīvi ir tikai indivīdi 

un tautas. Atsevišķas tautas veido 

cilvēci tāpat kā indivīdi tautu. Pašreiz 

cilvēce sevī nenes nekādu ideju, taču 

tālā nākotnē tā varētu kļūt par dzīvu 

būtni, ja nācijas, izkopjot savu nacionālo 

kultūru līdz vispārcilvēciskajai 

apziņai, veidotu viscilvēces kultūru. 

Taču tad jau tā būtu cita – jauna cilvēce. 

Vienotas cilvēces būtība ir dzīvais 

spēks, ne beznacionalitāte.“ 7 Minēto 

beznacionalitātes jēdzienu Rainis salīdzina 

ar kosmopolītismu. Viņaprāt, 

„kosmopolīti gluži tāpat kā kārkluvācieši, 

atsacīdamies no savas tautas, 

no kultūras darba sev un tautai, vienkārši 

nokļūst citā lielākā apspiedējā 

nācijā. Viņi velti pūlas individuāli – 

katrs pats par sevi ietikt cilvēcē. Aug- 



„Latviešu māksla trimdā“ 


cik lielu ieguldījumu latviešu mākslinieki 

svešās zemēs devuši nacionālās 

kultūras saglabāšanā un attīstībā. 

Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende 

izstādes sakarā atcerējās, 

kā latviešus saliedēja valodas referendums, 

tā arī šī izstāde parāda, ka esam 

viena tauta, lai kur mēs dzīvotu. 

Savus apsveikumu vārdus teica arī 

Rolands Lappuķe, atbildīgais par diasporu 

no Ārlietu ministrijas puses. 

Taču vislielāko sajūsmu izsauca 

PBLA Latvijas pārstāvniecības vadītāja 

Jāņa Andersona paziņojums, ka 

trīs minūtes pirms izstādes atklāšanas 

saeima pieņēmusi grozījumus Pilsonības 

likumā, kas akceptē dubultpilsonību. 

Par to balsojuši 65 deputāti, pret 

bijuši astoņi, bet 19 atturējušies. 

Savukārt muzeja direktora vietniece 

Ginta Gerharde-Upeniece nolasīja 

Amerikas Latviešu mākslinieku 

apvienības valdes priekšsēdes Lindas 

Treijas un Pasaules latviešu mākslinieku 

savienības valdes priekšsēdes Leldes 

Kalmītes apsveikumu. 

Uz izstādes atklāšanu mākslinieki 

no citām zemēm tikpat kā nebija ieradušies, 

izņemot nupat kā no Kanādas 

atceļojušo Ināru Matīsu un Latvijā 

jau sen dzīvojošo Dainu Dagniju. Tas 

saprotams, jo droši vien tautieši sabrauks 

uz Dziesmusvētkiem, tad jau 

izstādi arī apskatīs, jo tā būs skatāma 

līdz pat 28. jūlijam. Tās laikā ar priekšlasījumu 

uzstāsies Eleonora Šturma, 

bet 9. jūlijā paredzēta konference par 

trimdas mākslas jautājumiem. 

Kopumā izstāde ir ļoti liela un pamatīga. 

Tik aptveroša latviešu diasporas 

mākslas kopaina Latvijā nav redzēta. 

Ārzemēs pirmā tāda notika 1958. gadā, 

kad ASV dziesmu svētku laikā tika sarīkota 

plašākā pasaules latviešu mākslinieku kopskate. 

Izstāde cenšas aptvert gandrīz vai neaptveramo. Nav saskaitīts, 

cik pavisam latviešu mākslinieku darbojušies ASV, 

Austrālijā, Kanādā un Eiropā, taču liekas, ka kopumā varētu 

tuvoties tūkstotim. Tādēļ saprotams, ka kuratorei bija jāveic 

ļoti ievērojama atlase, lai atklātu vispārēju ainu no 1945. gada 

līdz mūsdienām. Ekspozīciju veido darbi no Latvijas Nacionālajā 

mākslas muzeja kolekcijas, no topošajā diasporas mākslas 

muzeja krājumiem Cēsīs, no Mūksalas mākslas galerijas un 

atsevišķām privātkolekcijām. Dace Lamberga atsevišķi izdala 

paaudzi, kura aizbrauca no dzimtenes jau kā meistari (Augusts 

Annuss, Sigismunds Vidbergs, Niklāvs Strunke un citi), 

kas izvietota 2. stāva telpā, no paaudzēm, kuras skolojušās 

mītnes zemēs. Vienā zālē sakoncentrēti darbi reālistiskā ievirzē, 

otrā – dažādi abstrakcionisma paveidi un modifikācijas. 

Šādā veidā gūstama ļoti laba pārskatāmība. Tomēr izstāde 

prasīt prasa, lai par to rakstītu sīkāk, tādēļ par to turpmāk. 

Māris Brancis 


No kreisās: Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende, Speciālo uzdevumu 

vēstnieks Rolands Lappuķe, LNMM direktore Māra Lāce, PBLA Rīgas pārstāvniecības 

vadītājs Jānis Andersons. 

Pie sienas Laimoņa Mieriņa gleznas. Priekšplāna „Spārnu Vēziens“, Leo Janis 

Briedītis, 1991. g. 

Haralda Norīša gleznas. 




Dzejnieka piemiņai 


Edīte Žagare, Inta Gertnere un Sarma 

Gertnere. Darbos pavīdēja gan humors, 

gan uzdrīkstēšanās zemtekstos 

kritizēt notiekošo, gan dziļi filozofiskas 

domas. Bet visam cauri tomēr mirdzēja 

labestība, mīlestība un cerība. 

Noslēgumā noskatījāmies DVD par 

Imanta dzejas pārtapšanu modernā mūzikā 

Renāra Kaupera un citu veidojumā 

Ziedoņa lauku mājās Murjāņos, dalījāmies 

dažādās personīgās atmiņas, un 

Arnis Siksna nolasīja kā Ziedoņa darbu 

un devumu atzīmēs Latvijā. Visi jutāmies 

gandarīti par iespēju labāk iepazīt 

tik izcilu rakstnieku, dzejnieku un patriotu 

kāds bija Imants Ziedonis! 

Māra Siksna 

Laikrakstam „Latvietis“


Austrālijas latviešu mākslinieku izstāde 

Jaundienvidvelsas Parlamenta namā 

No 2013. gada 

28. marta līdz 24. aprīlim 

Jaundienvidvelsas 

Parlamenta namā Sidnejā 

notika Austrālijas 

latviešu mākslinieku 

izstāde. Piedalījās 19 

mākslinieki ar 41 darbu no Jaundienvidvelsas, 

Viktorijas, Kvīnslandes 

un Rietumaustrālijas, to starpā 

vispazīstamākie Austrālijas latviešu 

mākslinieki, kā Imants Tillers, Jānis 

Šēnbergs, Pēteris Ciemītis, Anita Rezevska, 

Juris Ceriņš un citi. Izstādi 

atklāja Jaundienvidvelsas parlamenta 

deputāts Deivids Klarks (The Hon. David 

Clarke) trešdien, 3. aprīlī. Izstādes 

atklāšana bija jau iepriekš aprakstīta 

11. aprīļa Latvietī (Nr. 252 – skat. Ilzes 

Viļumas rakstu Mirklis notverts mūžībai). 

Ilzes rakstam ir pievienots izstādes 

atklāšanas video. 

Parlamenta namā ir pagalms – 

Strūklakas pagalms (Fountain Court), 

ap kura sienām tiek izstādītas gleznas. 

Šo izstādes telpu piedāvā dažādām 

mākslinieku un sabiedriskām grupām. 

Austrālijas Latviešu mākslinieku apvienība 

(ALMA) iesniedza lūgumu 

izstādīties, lietojot 2008. gada izdoto 

grāmatu Austrālijas latviešu mākslinieki, 

kā apliecinājumu par latviešu 

mākslinieku spējām. Paldies ALMA 

valdes loceklei Birutai Klarkai (Clarke) 

par ierosinājumu. Izstādīt latviešu 

mākslinieku darbus Strūklakas pagalmā 

bija it sevišķi piemēroti, jo šīs piebūves 

(pie vecā parlamenta nama) arhitekts 

ir latvietis Andrejs Andersons. 

Pagalms ir centrālā vietā, caur kuru 

notiek plaša cilvēku kustība, un izstādi 

būtu redzējuši vairāki simti cilvēku. 

Visi izstādes darbi ir redzami 

Sidnejas Latviešu biedrības tīmekļa 

vietnē (slb.org.au), no kurienes var arī 

Izstādes kopskats. 

Anita Bērziņa-Misiņa. „Eikalipts Berovrā“ 

(„Gum in Berowra“). 

lejuplādēt izstādes katalogu (pdf faila 

formātā). Vairākas gleznas arī redzamas 

Ilzes Viļumas rakstā LL252. 

Izstādē piedalījās Valters Bārda 

(Walter Barda) (Sidneja) ar diviem 

abstraktiem pasteļiem, kas mākslinieka 

vārdos „liek domāt par pašu zemi, 

uzlūkotu no kādas nenoteiktas distances“. 

Anitas Bērziņas-Misiņas (Sidneja) 

trīs pasteļi rāda eikaliptu kokus 

dažādās noskaņās un dienas ritmos. 

Juris Ceriņš (Melburna) ir iemīļojis 

Austrālijas dabu, un viņa divas gleznas 

izceļ zemes faktūru un tekstūru guašas 

tehnikā. Pēteris Ciemītis (Perta) 

paskaidro, ka ar portretiem „man ļoti 

interesē attēlot subjekta būtību; izjust 

domu plūdumu, jūtas un fiziskumu. 

Darba procesā cenšos to panākt improvizācijas 

ceļā radot iezīmes, tās pārklājot 

sejas izteiksmju un žestu attēlo- 

FOTO Ojārs Greste 

Biruta Clark, „Kosmisks saviļņojums“ 

(„Cosmic Interaction“). 

juma struktūru“. Ciemītis ir atzīts kā 

izcils portretu mākslinieks; viņš bija 

finālists Arčibolda (Archibald) portreta 

konkursā 2007. un 2008. gadā, un 

saņēma pirmo godalgu prestižajā Rietumaustrālijas 

Melnā gulbja (Black 

Swan) portretu konkursā 2010. gadā. 

Biruta Klarka (Clark) (Sidneja) 

piedalījās ar četriem atšķirīgiem 

abstraktiem darbiem: „Glezniecība ir 

turpinājums jaunības baleta dejotājas 

karjerai, tāpēc ritms ir svarīga pieeja 

manā mākslas darbā. Kustība, kustīgs 

iespaids ir tas, kas padara manus darbus 

pazīstamus“. Ievas Deksnes (Brisbane) 

divi oforti ar dažādām smalkām 

akmeņu faktūrām uzbur jūras smar- 




Valters Bārda, „Ielejas mostas“ („The 

glades wake“). 


Peteris Ciemītis, „Neapmierinātība 

satraukuma laikmetā“ („Discontent in 

the Age of Anxiety“). 


Ieva Deksne, „Rīta pastaiga pludmalē“. 

FOTO Ojārs Greste


Kārlis Ulmanis 135 

Miervalda Baloža referāts 

Referāts Melburnas Latviešu biedrības (MLB) sarīkojumā 2012. g. 9. septembrī 

Prezidenta Ulmaņa 

darbību un tās nozīmi 

nevar pilnīgi aptvert bez 

ieskata Ulmaņa biogrāfijā. 

Viņa gaitas savā laikā 

atgādina Otrā pasaules 

kara bēgļu pieredzi ārpus 

Latvijas, tikai ar to 

starpību, ka viņam bija iespēja atgriezties 

Latvijā pašos spēka gados, bet 

Otrā pasaules kara bēgļiem šī iespēja 

bija liegta. 

Kārlis Ulmanis dzimis 1877. g. 

4. septembrī Bērzes Udzes Pikšās, 

kur viņa vecāki bija lauksaimnieki. 

1896. g. beidzis Jelgavas reālskolu. 

Nākamajā, 1987. g. beidzis piensaimniecības 

kursus Austrumprūsijā. 

1902. g. iestājies Cīrihes (Zürich) Politehniskā 

institūta lauksaimniecības 

fakultātē un 1905. g. beidzis Leipcigas 

(Leipzig) Lauksaimniecības institūtu. 

Pēc institūta beigšanas darbojies kā 

Kauguru lauksaimniecības biedrības 

agronoms un laikraksta Lauksaimnieks 

redaktors. Šajā laikrakstā viņš 

nosodījis krievu valdības briesmu 

darbus 1905. g. revolūcijā. Par to viņu 

1905. g. beigās apcietināja un ieslodzīja 

Pleskavas cietumā. Neraugoties uz 

viņa atbrīvošanu 1906. g. vidū, viņa 

vajāšana turpinājās. 

Ulmanis emigrēja uz Vāciju, kur 

strādāja kā skolotājs Annabergas (Annaberg) 

lauksaimniecības skolā Saksijā 

(Sachsen). 1907. g. viņš izceļoja uz 

Amerikas Savienotajām Valstīm. Tur 

viņš iestājās Nebraskas Universitātes 

lauksaimniecības institūtā, iegūdams 

grādu 1909. g. un pēc tam darbojies kā 

privāta piensaimniecības uzņēmuma 

direktors līdz 1913. g., kad izsludināja 

amnestiju un viņš atgriezās Latvijā. 

Ulmaņa trimda, ieskaitot cietumā 

pavadīto laiku, bija tikai nepilnus astoņus 

gadus. Pēc viņa atgriešanās Latvijā, 

Ulmaņa darbību nevar aprakstīt dažos 

teikumos vai pat dažās lappusēs. 

Tādēļ nav pārsteigums, ka vairāki autori 

vērtējuši viņa darbu gan grāmatās, 

gan arī periodiskos izdevumos. 

1915. g. Ulmanis darbojies Rīgas 

Lauksaimniecības centrālbiedrībā, 

pēc 1917. g. revolūcijas Vidzemes zemes 

padomes loceklis un Vidzemes 

vicegubernators. Tajā pat laikā nodibinājis 

Latvijas Zemnieku savienību un 

ievēlēts par tās vadītāju. Kad Vācijas 

armija ieņēma Rīgu, Ulmanis pieslējās 

demokrātiskam blokam un veda idejisku 

cīņu pret vācu nodomiem pakļaut 

latviešus vācu varai. 

Vācijai kapitulējot, Ulmanis sasauca 

Latvijas Zemnieku savienības padomes 

sēdi Valkā, 1918. g. 15. novembrī, 

kur nolēma proklamēt neatkarīgu 

Latvijas valsti. Sadarbībā ar visām politiskām 

partijām, kuras atzīst Latvijas 

neatkarību, 17. novembrī nodibināja 

Tautas Padomi, kura vienbalsīgi ievēlēja 

Kārli Ulmani ministru prezidenta 

amatā un nākamajā dienā pasludināja 

Latviju kā neatkarīgu republiku. 

Šī neatkarība bija jānosargā ar 

diplomātiju, politisku izmaņu un ieročiem. 

Jautājumu, kas palīdzēja vairāk 

– diplomātija, politiskā izmaņa vai 

ieroči, jāatstāj vēsturniekiem. Lai kāds 

būtu viņu spriedums, tas nemainīs Ulmaņa 

nozīmību valsts veidošanas gan 

tās pirmajos brīvības gados, gan arī 

pēc 1934. g. 15. maija notikumiem. 

Nepieskaroties politiskiem novērtējumiem, 

jo sevišķi sakarā ar 

15. maija notikumiem, to cēloņiem un 

sekām, Ulmaņa nopelni neatkarīgās 

Latvijas valsts idejas iedzīvināšanā, 

tās izveidošanā un nacionālās apziņas 

paplašināšanā radīja stabilus pamatus 

latviskuma idejai, kura vēl šodien atmirdz 

visās pasaules malās, kur vien 

izveidojušās latviešu kopienas, ieskaitot 

atjaunoto, neatkarīgo Latviju. 

Pirmā neatkarīgās Latvijas Saeima 

nespēja radīt stabilas valdības. Saeima 

atkārtoti noraidīja ideju par tautas vēlētu 

prezidentu ar lielākām tiesībām un 

pienākumiem, jo tas mazinātu Saeimas 

ietekmi. Prezidentam atstāja tikai 

formālas tiesības reprezentatīvos un 

padomdevēja jautājumos. Izpildvara – 

ministru kabinets bija tikai likumdošanas 

varas instruments. Likumdošanas 

vara bija sadrumstalotas sīkpartiju 

vai pat individuāli ievēlētu deputātu 

rokās. Lielās partijas – Zemnieku Savienība 

un Sociāldemokrātiskā Strādnieku 

partija nevarēja iegūt vairākumu 

Saeimā bez sīkpartiju un individuālu 

deputātu koalīcijām. Tas nozīmēja, ka 

valdības pastāvēja ļoti īsu laiku, pat 

tikai dažus mēnešus. Sociāldemokrāti 

labprāt mēģināja izvairīties no valdības 

sastādīšanas, bet, lielāko daļu, palika 

nekonstruktīvā opozīcijā. 

Pēc 1934. g. pavasarī iesniegto Ulmaņa 

satversmes grozījumu projekta 

noraidīšanas, kā tā laika ievēlētais ministru 

prezidents viņš izšķīrās par Saeimas 

darbības apturēšanu līdz jaunas 

Satversmes izstrādāšanai, par to diskrēti 

informējot viņam tuvākos valdības 

locekļus un arī zināmas virsnieku 

aprindas aizsargos, armijā un policijā. 

Rezultātā, naktī no 1934. g. 15. uz 

16. maiju notika valsts apvērsums bez 

vardarbībām un cilvēku zaudējumiem. 

Pēc lielā daudzuma telefoniskiem, 

rakstiskiem un telegrāfiskiem apsveikumiem 

var secināt, ka lielākā daļa 

Latvijas iedzīvotāju sankcionēja Ulmaņa 

rīcību. Ne tikvien sankcionēja, 

bet apzīmēja par gaišāko laikmetu 

Latvijas neatkarības vēsturē. Ulmanis 

ir vienīgais Latvijas valstsvīrs, kuram 

pēckomunisma laikmetā uzcēla pieminekli 

Rīgas centrā, netālu no viņa darbavietas 

Kr. Valdemāra ielā. 

Latviešu tauta pirms otrā pasaules 

kara sasniedza ievērojamus panākumus 

gan garīgā, gan arī materiālā 

jomā. Kaut dzejnieks Kārlis Skalbe 

savās Mazās piezīmēs raksta par daudzām 

negatīvām sadzīves parādībām, 

pirmā Pasaules kara sekas jau demokrātijas 

laikā bija novērstas. Ulmaņa 

starpdemokrātijas laikmetā novērsa 

daudzus trūkumus sociālās palīdzības 

jomā un ievērojami uzlaboja ne tikvien 

strādnieku un zemkopju dzīves līmeni, 

bet arī radīja plašas iespējas kulturālā 

un profesionālā pilnveidošanā. 

Sekojot tā laikā statistikai, Alfrēds 

Darbiņš un Verners Vītiņš norāda, ka 

pirmās neatkarīgās Latvijas valsts pastāvēšanas 

laikā lielas pārmaiņas notika 

iedzīvotāju sociālā stāvoklī. Agrāk 

saimniecisko pasākumu īpašnieki un 

viņu strādājošie ģimenes locekļi sastādīja 

mazāk nekā ¼ daļu no kopējā 

iedzīvotāju skaita. Pēc agrārreformas 

un rūpniecības pārkārtošanas, īpašnieki 

un viņu ģimenes locekļi bija 3/5 no 

kopējā iedzīvotāju skaita. 

Iedzīvotāji pēc sociālā stāvokļa 

Strādājošie un to piederīgie: 

Īpašnieki ar algotu darbaspēku: 

126 978 (6,5%) 

Īpašnieki ar līdzstrādājošiem ģimenes 

locekļiem: 394 813 (20,3%) 

Īpašnieki – vieninieki: 

155 124 (8,0%) 

Īpašnieku ģimenes locekļi bez noteikta 

atalgojuma: 463 556 (23,8%) 

Valsts, pašvaldību dienests, armija: 

216 759 (11,1%) 

Algoti privātā dienestā: 

494 074 (25,4%) 

Nezināms sociālais stāvoklis: 

3 504 

Kopā: 1 854 808 (95,1%) 

Tajā pat laikā: 

Iedzīvotāju skaits uz vienu vidusskolu: 

Latvijā 26 100 

Norvēģijā 26 300 

Beļģijā 36 100 

Vācijā 42 500 

Francijā 43 000 

Itālijā 59 500 

Latvijas iedzīvotājiem dažādās 

bibliotēkās bija pieejamas ap 2 

milj. grāmatas. Uz vienu iedzīvotāju 

iespiesto grāmatu skaits Latviju nostādīja 

Eiropas otrajā vietā. 

Vērojot šo statistiku, Ulmaņa 

1935. g. 28. janvāra Draudzīgais aicinājums 

ziedot savai pirmajai skolai 

grāmatas un citus mācību līdzekļus, 





nebūt nebija nepieciešamība. Viņš labi 

zināja, ka jārada liela vēriena kopēji 

mērķi pāri politikai, ekonomijai un 

sociālām vajadzībām. Šiem mērķiem 

jābūt sasniedzamības robežās. 

Lielu un sasniedzamu mērķu uzstādīšana 

rada vienotību un sadarbību. 

Visām lielākām latviešu kopienām 

Austrālijā ir ne tikvien spēcīga 

sabiedriskā struktūra, bet arī sabiedriskie 

īpašumi. To pašu var attiecināt 

uz ASV, Lielbritāniju, Kanādu un Vāciju. 

Piemēram, Melburnā tādi ir vairāki 

– Latviešu nams Elvudā, ev. lut. 

Sv. Krusta draudzes baznīca un zāle, 

draudzes kapsēta, Daugavas Vanagu 

nams un vēl vislielākais īpašums un 

kopdarbības simbols – Latviešu ciems. 

Tas norāda, ka toreizējie latviešu sabiedriskie 

vadītāji prata radīt ierosmi 

un pamatu sadarbībai. Melburnas 

Latviešu kredītkooperatīvs ir arī vērā 

liekams pasākums. Gluži pamatoti var 

pieņemt, ka šie un arī citur realizētie 

latviešu pasākumi ir Ulmaņa radīto iestādījumu 

atspulgs. 

Ulmaņa pienesumu latviešu tautai 

pasvītrojuši vēsturnieki Edgars Andersons, 

Edgars Dunsdorfs un pēdējā 

laikā – Visvaldis Lācis, Gunars Kurlovičs 

un Andris Tomašūns. Gan pirmā, 

demokrātiskajā Latvijā, gan Ulmaņa 

starpdemokrātiju laikmetā Ulmaņa 

runām un rakstiem bija spēcīga garīgā 

ietekme, lai jaunatnē izveidotos patriotisms, 

tēvzemes mīlestība un nacionālā 

pašapziņa. 

Ulmaņa Draudzīgo aicinājumu 

nevar uzskatīt par izolētu politikas izpaudumu, 

bet gan apzinātu un mērķtiecīgu 

viņa ideju iedzīvināšanu, kurā 

piedalās tautas visplašākās aprindas, 

ieskaitot Latvijas minoritāšu grupas. 

Aicinājums ziedot savai bijušajai skolai 

grāmatas, gleznas, radiouztvērējus, 

skaņuplates, mūzikas instrumentus 

un citas kulturālās vērtības pietuvojās 

viena miljona latam, neskaitot 1,7 miljoni 

grāmatu un 4500 gleznu. Vēsturnieks 

Visvaldis Lācis liecina, ka 

Draudzīgais aicinājums laidis tik dziļas 

saknes, ka trimdas pirmajos gados 

Vācijā, kur pulcējās ap 200 000 latviešu 

bēgļi no okupētās Latvijas, trimdas 

latvieši jau 1945. gadā atjaunoja Kultūras 

fonda darbību, kas piešķīra pabalstus 

latviešu skolām. 

Ulmanis labi apzinājās sasniedzamos 

mērķus. Ne tādus kā, piem. Barselonas 

Svētās Ģimenes dievnams 

(Temple de la Sagrada Familia), kuru 

sāka celt aizpagājušā gadsimta beigās, 

bet šodien ir pabeigta tikai katedrāles 

ārpuse. Pēdējās ziņas norāda, ka negatavās 

baznīcas uzturēšana izmaksā 

pāri par 800 000 dolāru gadā. Jāgaida 

vēl vairāki gadu desmiti līdz iekšpuses 

pabeigšanai. 

1936. g. nodibināja zinātnisku pētniecības 

iestādi – Latvijas vēstures 

institūtu. Tā uzdevums bija latviešu 

un vispārējās vēstures pētīšana un notikumu 

izvērtēšana nacionālisma un 

patiesības garā. Jaunais likums par 

Kultūras fondu nodrošināja līdzekļus 

pieminekļu aizsardzībai, zinātniskiem 

komandējumiem, zinātnisku publikāciju 

abonēšanai un Latvijas Universitātes 

pētījumu rezultātu publicēšanai. 

Kopējo mērķu sasniegšanai, Ulmanis 

prata iesaistīt tautas visplašākos 

slāņus. Mežu dienās, zemnieku dienās, 

strādnieku dienās, izstādēs, varenu 

apmēru lieluzvedumos patriotiskie 

elementi veicināja vienotību un sadarbību. 

Visvaldis Lācis raksta: „Kārlis 

Ulmanis bieži un pārliecinoši runāja 

un rakstīja par mūsu zemes un tautas 

vēsturi, un šīm runām un rakstiem bija 

tāds garīgs ietekmēšanas spēks, kas 

jau demokrātiskās Latvijas valsts pastāvēšanas 

laikā (1920.-1934.) dzimusī 

un latviskās skolās latviskā gaisotnē 

izaugusī jaunatne sešos Kārļa Ulmaņa 

autoritatīvās valdības gados uzņēma 

sevī tik daudz tēvzemes mīlestības, 

patriotisma, nacionālās pašapziņas 

un lepnuma par savas tautas vēsturi, 

ka vēl šodien tā laika paaudze, pēc 

piecdesmit trimdā vai dzimtenē padomju 

okupācijā pavadītiem gadiem, 

turas pie nacionāliem ideāliem daudz 

noteiktāk un skaidrāk nekā citas latviešu 

paaudzes.“ 

Edgars Andersons liecina: „Viņš 

(Ulmanis) stiprināja tautas apziņu vēl 

nepieredzētā apmērā.“ 

Neraugoties uz vēsturnieka Edgara 

Dunsdorfa visai apšaubāmo domu, 

ka Ulmaņa apvērsums esot sašķēlis 

latviešu tautu, viņš raksta: „Kārļa Ulmaņa 

ārkārtīgai enerģijai un darba 

priekam ar to bija pavērtas iespējas, 

kādas viņam nebija nevienā citā vietā 

no viņa iepriekšējiem darbiem. Grūti 

iedomāties, ka kāds cits būtu varējis 

būt Latvijas pirmais Ministru prezidents. 

Nav šaubu, ka, vadoties tikai no 

spējām, latviešu jaunajā inteliģencē 

bija daudzi, kas būtu varējuši ieņemt 

šo amatu. Tomēr nevienam nebija vajadzīgās 

drosmes, lai (lietojot anglisku 

izteicienu) – satvertu nātres. Ulmanim 

šāda drosme bija“. 

Pēc Saeimas darbības pārtraukšanas, 

pirmajā ministru kabineta darba 

sēdē, 1934. g. 18. maijā, Alfreds Bērziņš 

atreferē Ulmaņa vārdus: „Kungi, 

es uzsveru, pār mums šo brīdi nav nekādas 

kontroles, kā vienīgi mūsu pašu 

sirdsapziņa. Tādēļ vēl jo lielākai jābūt 

mūsu pienākuma apziņai visas tautas 

priekšā. Strādāsim tā, lai kuru katru 

dienu uzņemtos pienākumus mēs varam 

nodot tālāk tai labā apziņā, ka 

esam darījuši visu, kas bijis mūsu spēkos 

un zināšanās. Neaizmirsīsim arī, 

ka esam uzņēmušies pilnu atbildību tikai 

uz laiku, līdz jaunās satversmes izstrādāšanai 

un pieņemšanai“. Ulmanis 

savus ministrus izvēlējās no visām 

tā laika pilsoniskajām politiskām partijām, 

bet bez sazināšanās ar politisko 

partiju vadībām. Bērziņš to apzīmēja 

par neoficiālu koalīcijas valdību. 

Ulmaņa ierosmē nodibināja Studiju 

fondu. No šī fonda piešķīra atmaksājamas 

stipendijas augstāko mācības 

iestāžu studentiem. Tās bija atmaksājamas 

15 gadu laikā, līdzīgi kā tas notiek 

šīsdienas Austrālijā. 

Turpinot tautas iesaistīšanu kopējos 

pasākumos, Ulmaņa iniciatīvā 

pakāpeniski nodibināja kameras – 

tirdzniecības un rūpniecības, lauksaimniecības, 

amatniecības, darba, 

rakstu un mākslas un profesiju, kā arī 

monumentālo celtniecību, ieskaitot 

Ķeguma ūdensspēka staciju. Presē un 

rakstos vairāki autori pārmeta Ulmanim, 

ka viņš savācis ap sevi jā teicējus 

un sācis sevi uzskatīt par nemaldīgu. 

Šis ir visai apšaubāms apgalvojums, jo 

jā teicēji nepilnos sešos gados nespētu 

radīt tik ievērojamu progresu visās 

dzīves nozarēs. Pēdējā laika autori, sevišķi 

Latvijas vēsturnieki Gunars Kurlovičs 

un Andris Tomašūns un arī Visvaldis 

Lācis vairāk izceļ Ulmaņa laika 

nacionālos, kulturālos, ekonomiskos 

un sociālās palīdzības sasniegumus 

nekā tā laika ierobežojumus, it sevišķi 

politiskā jomā. 

Viens no visticamākajiem Ulmaņa 

personības raksturojumiem atrodams 

Alfreda Bērziņa grāmatā Labie gadi: 

„Liekas, Ulmanis piederēja tiem 

nedaudziem cilvēkiem, kuriem nepiemita 

tieksmes iegūt ko mantisku sev, 

ko varētu saukt tikai par savu un ar 

to lepoties. Viņa četru istabu dzīvoklis 

Tērbatas ielā 38 bija vienkāršāks par 

jebkura vidēja ierēdņa dzīvokli. Viesu 

istabā atradās krietni nolietots dīvāns, 

pāris atzveltnes krēsli, blakus darba 

istabā – pāris paprāvi, brūni krāsoti 

galdi, apkrauti laikrakstiem, grāmatām 

un piezīmēm. Pret neaprakstītu 

papīru Ulmanis juta tik lielu cienību, 

ka pat aploksnes neaizmeta. To uzmanīgi 

atverot, iekšpusi itin labi varēja 

izlietot rakstīšanai. Šo paradumu viņš 

paturēja arī kļūdams par valsts prezidentu. 

Papīra taupīšanā nebūt neizpaudās 

Ulmaņa skopums. Viņa rokas 

bija stipri devīgas, ja kāds grūtā brīdī 

griezās pie palīdzības. Varbūt pat 

devīgākas nekā viņa līdzekļi to atļāva. 

Grūtus gadus vadīdams svešumā, viņš 

bija iemācījies taupīt pat sīkākās lietās. 

Zinādami Ulmaņa lielo interesi 

par lauksaimniecību, aizsargi vēlējās 

viņam sagādāt prieku, uzdāvinot lauku 

īpašumu sešdesmitās dzimšanas 

dienas gadījumā. Bija pat izraudzīts 

piemērots objekts Juglas ezera tuvumā. 

Kad ieminējos par šo nodomu, 

Ulmanis to kategoriski noraidīja. Noraidot 

aizsargu sirsnīgi domāto lauksaimniecības 

dāvinājuma nodomu, 

prezidents paskaidroja kālab viņš to 

dara: – Ir taisnība, es mīlu Latvijas 

laukus; redzot labi koptus sējumus, 

glītas ēkas un skaistus ganāmpulkus, 

es no sirds priecājos. Bet man ne mirk- 





li nenāk prātā, kaut tas piederētu man. 

Man pilnīgi pietiek ar to, ja zinu, ka 

tur dzīvo un saimnieko krietns latviešu 

zemnieks. Manas personīgās vajadzības 

nav lielas, ne vairāk par divi simts 

latiem mēnesī. Es ceru, ka liktenis 

man tos līdz mūža galam vēlēs. Ne ģimenes, 

ne arī kāda cita cilvēka, kuram 

es būtu pateicību parādā un par ko 

man būtu jāgādā, man nav. Bet tā ka 

cilvēks nekad nevar zināt, kad pienāks 

pēdējā stunda, esmu savu dzīvību apdrošinājis, 

lai nevienam kādu neparedzētu 

apstākļu dēļ nevajadzētu manis 

dēļ ciest zaudējumus. Ja tomēr pastāv 

nodoms šo dienu kaut kādā veidā plašāk 

atzīmēt, tad domājiet par kaut ko 

tādu, kas būtu noderīgs valstij vai sabiedrībai. 

Vai Ulmanim bija tuvi draugi... 

grūti pateikt. Liekas, viņš bija samierinājies 

ar vientulību, aizstājot draugu 

trūkumu ar darbu. Tas nenozīmē, 

ka viņš meklēja vientulību. Ulmanis 

mīlēja cilvēkus. Viņš labprāt pavadīja 

dažas stundas kopā saviem tuvākiem 

līdzstrādniekiem, runājot par jautājumiem, 

kas neattiecās tieši uz darbu.“ 

Viesturs Sprūde laikrakstā Latvijas 

Avīze 2012. g. 23. jūlija izdevuma 

rakstā Neapmētāt pagātni ar dubļiem 

publicējis izvilkumus no bij. Sabiedrisko 

lietu ministra Alfreda Bērziņa 

vēstulēm viņa draugam Sigurdam Rudzītim. 

Vienā no šīm vēstulēm, Bērziņš 

raksta: „Es domāju, ka nav laiks 

meklēt kļūdas un tās tiesāt. Tas neko 

negroza, bet tikai vairāk noskaņo vienu 

pret otru. Ja lasa tagad publicētās 

„atmiņu grāmatas“, paliek skumji. 

Pārmetumi, kritika, uzbrukumi Latvijas 

neatkarības īsam laikam. ... Visiem, 

laikam lai sevi paaugstinātu, 

jācīnas ar Prezidentu Ulmani. Cik 

viņš (atmiņu grāmatu rakstītājs) bijis 

gudrs, labs, tālredzīgs, taisnīgs, demokrātisks, 

tikai (tas) Ulmanis. Gribējis 

slēgt korporācijas, bet nav slēdzis; 

bijis atriebīgs, bet nav nevienam atriebies; 

bijis varas kārs, bet nav varu 

velti lietojis; bijis mantkārīgs, bet palicis 

bez mantas. Nelabi kļūst to lasot.“ 

Laikrakstā LATVIETIS 2012. g. 

30. augusta izdevumā (No. 217) atreferētā 

Daugavas Vanagu Centrālās 

Valdes prezidija rīkotajā 23. augusta 

Staļinisma un nacisma upuru atceres 

dienas seminārā, lasām ievērojami 

atšķirīgu interpretāciju par 1934. g. 

15. maija notikumiem. Šo semināru 

rīkoja Latvijā akreditētiem ārzemju 

diplomātiem. Seminārs notika angļu 

valodā DV CV priekšnieka, atvaļināta 

admirāļa Andreja Mežmaļa vadībā. 

Tur lasām: Latvija, atrodoties divu 

diktatorisko valstu starpā un viņu 

ietekmju radīto iekšējās drošības situāciju, 

Latvijas Ministru prezidents 

Kārlis Ulmanis bija spiests izsludināt 

kara stāvokli 1934. g. 15. maijā saskaņā 

ar Latvijas Valsts Satversmi; līdz ar 

to nodibinājās autoritārā vara Latvijā, 

kas ievēroja valsts likumus, un neviens 

netika nogalināts. Ulmaņa laiki tiek 

uzskatīti par valsts uzplaukuma sprīdi; 

tie arī tiek dēvēti par labie gadi, 

kas arī kā tādi turpinājās līdz Padomju 

Savienības uzbrukumam Latvijas 

robežai, Padomju ultimātam un 

okupācijai 1941. gada 17. jūnijā. Visi 

deportētie un bojā gājušie latvieši ir 

Staļinisma un nacisma upuri, kurus 

mēs pieminam 23. augustā“. 

Edgara Dunsdorfa grāmatā Kārļa 

Ulmaņa dzīve viņš citē bijušā ASV 

sūtņa Latvijā, Džona Vailija (John Wiley) 

raksturojumu: „Noslēgumā varu 

tikai teikt, ka augsti respektēju prezidentu 

Ulmani abējādi – kā godājamu 

personu un kā varonīgu valstsvīru.“ 

Pēc okupācijas un pirms viņa aizvešanas 

uz Padomju Savienību, Ulmanis 

esot izteicies, ka tā Latvija, ko 

viņš atstāj, nekad vairs nebūs, un tai 

Latvijai, kas nāks, viņš vairs nebūs vajadzīgs. 

Neraugoties uz atjaunotās, neatkarīgās 

Latvijas valdības lūgumiem un 

meklējumiem, Kārļa Ulmaņa pēdējā 

atdusas vieta izsūtījumā nav zināma. 

Miervaldis Balodis 


Par Latvijas nacionālo izglītību 


stākais, ko viņi var radīt, ir materiālā, 

tehniskā kultūra, ne gara vērtības. 

Rainis ir pārliecināts par to, ka „kosmopolītisms 

ir utopija un vecmodība, 

beznācijas ļaužu nav. Kosmopolīts ir 

pūlis, neorganizēta masa, skaidas un 

pelavas, nav lietaskoks un graudi.“ 

Laiks no 1940. gada vasaras līdz 

1941. gada vasarai Latvijas vēsturē 

iezīmējas kā viens no drūmākajiem 

periodiem, kad līdz ar padomju okupācijas 

sākumu iesākās pusgadsimtu 

garais svešu varu periods mūsu zemē. 

Nacionālās politikas izteikta deformācija 

notika PSRS skolu novienādošanas 

laikā. Daudzas PSRS republiku 

nacionālās skolas bija zaudējušas 

savu seju. Jo vairāk šo nacionālās politikas 

deformāciju nevēlējās atzīt PSRS 

izglītības sistēma, jo nabagāks kļuva 

izslavinātais padomju daudznacionālās 

kultūras internacionālais aspekts. 

Nacionālās izglītības nonivelēšana 

bremzēja nacionālās pašapziņas attīstību, 

tai pat laikā uzkrājot negatīvas 

iezīmes starpnacionālo attiecību sfērā. 

No PSRS laiku izglītības politikas pieredzes 

esam ieguvuši sāpīgu atziņu, 

ka ārpusnacionālais nekad nevar būt 

tautisks. Agri vai vēlu tauta atstumj 

tādu skolu, kura zaudē savas nacionālās 

saiknes. 

Visos laikos svešu zemju cilvēki, 

ierodoties kādā mītnes zemē, varējuši 

integrēties, pirmkārt, ar šīs zemes 

valodas apguvi. Tikai pēc tam var izjust 

attiecīgās zemes vēsturi, kultūru, 

politiku, un tad pakāpeniski iekļauties 

sabiedriskās dzīves norisēs, saglabājot 

savu reliģiozo un kultūras īpatnību un 

veidojoties par minoritāti. 

Izglītības politikai Latvijā šodien 

jāvirzās tālāk pa Latvijas nacionālās 

atmodas izcīnīto nacionālo vērtību 

saglabāšanas ceļu. Iemācot skolēniem 

saprast, cienīt un iemīļot garīgās vērtības, 

mudinot cieņu un gribu kalpot 

kultūrai, vienlaikus viņos jāmodina 

cieņa, mīlestība un griba kalpot 

Latvijas valstij. Skolā ieaudzinātais 

un iemācītais, kā arī veids, kā notiek 

mācības, ir dominējošais visas valsts 

tālākajā attīstībā. Izglītība ir būtiska 

cilvēces vēsturiskās pieredzes nodošanas, 

pārņemšanas un tālākattīstīšanas 

veids. 

Jāatmodina ikviena Latvijas pilsoņa 

un iedzīvotāja valsts – pilsoniska 

sirdsapziņa tautas sociālajai atmiņai, 

lai Latvijas Valsts tālākajā attīstībā 

mums neizsakāmi daudz nozīmētu 

Latvijas neatkarības pasludināšana, 

Latvijas karogs, latviešu karavīru varonība, 

Latvijas prezidenti, Brīvības 

pieminekļa atklāšana, Latvijas okupācija, 

trešā atmoda, neatkarības atjaunošana, 

Barikāžu laiks, iestāšanās 

Eiropas Savienībā un NATO. 

Nekļūsim par kosmopolītiem, neapdomīgi 

atsacīdamies no savas tautas, 

valodas, izglītības un kultūras un 

neļausimies maigo varu ietekmē tikt 

iemānītiem kādā citā, lielākā svešā 

nācijā. 

Dace Ratniece, Mg.paed., Mg.sc.env. 

Liepājas Universitātes doktorante 

Vēres 

1 

Bels A. Latviskais ir pievilcīgs, 

Neatk. Cīņa, 1994. g. 9. augusts. 

2 

Latvijas izglītības koncepcijas 

materiāli, Izglītības ministrijas vēstis, 

1994. g. 17. febr. 

3 

Latvelis I. Integrācija no latviskā 

redzespunkta, Diena. Stils, 1994. g. 

18. febr. 

4 

Mežš I., Latvieši Latvijā, R., Zinātne, 

1994. 

5 

Kriškāns J. Tautskolu vēsture no 

13. gs. līdz 1905. g., red. I. Krollins 

[Ņujorka], Latvju grāmata, 1972. 

6 

Kronvalds A. Tautiski centieni. 

Kopoti raksti, II sēj, 1936. 

7 

Rainis J. [Runa Satversmes sapulcē 

1922. g.7.martā], Latvijas Satversmes 

sapulces stenogrammas, 1922. 

Mums vēl ir vieta Jūsu 

paziņojumiem. 

Cena $5 par 1 cm vienā slejā. 

Minimums $10. 

Tieši šis laukumiņš izmaksās tikai 

$20.


Čaklais – Pilsonības likums 


atjauno taisnīgumu un tiesības pilsonību 

saņemt ikvienam trimdiniekam vai 

viņa pēcnācējam, bet šīs tiesības vairs 

nav terminētas un attiecas uz ikvienu 

trimdinieku vai viņa pēcnācēju jebkurā 

pakāpē, kas dzimis līdz šī likuma 

spēkā stāšanās dienai, neatkarīgi no 

tā, kurā pasaules valstī ir viņa dzīves 

vieta. Protams, pretendentiem arī nav 

jāpierāda latviešu valodas prasme. 

Likuma pants nosaka: 

Latvijas trimdinieku un viņu pēcnācēju 

pilsonība: 

(1) Ja persona, kura bija Latvijas 

pilsonis 1940. gada 17. jūnijā, vai šādas 

personas pēcnācējs iesniedz apliecinājumu 

tam, ka laikā no 1940. gada 

17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam tā 

atstājusi Latviju, glābdamās no PSRS 

vai Vācijas okupācijas režīma vai tikusi 

deportēta un minēto iemeslu dēļ līdz 

1990. gada 4. maijam nav atgriezusies 

Latvijā uz pastāvīgu dzīvi, tad šī persona 

un tās pēcnācējs saglabā tiesības 

reģistrēties par Latvijas pilsoni. 

(2) Ja šā panta pirmajā daļā minētās 

personas pēcnācējs, kurš dzimis 

līdz 2014. gada 1. oktobrim, iesniedz 

apliecinājumu tam, ka vismaz viens 

no viņa priekštečiem ir bijis šā panta 

pirmajā daļā minētā persona, tad viņš 

saglabā tiesības reģistrēties par Latvijas 

pilsoni. Attiecībā uz bērnu līdz 

15 gadu vecumam apliecinājumu pauž 

viņa likumiskais pārstāvis. 

(3) Šā panta pirmajā vai otrajā 

daļā minētajai personai, reģistrējoties 

par Latvijas pilsoni, var izveidoties 

dubultā pilsonība. 

(4) Ministru kabinets nosaka atbildīgo 

institūciju un kārtību, kādā tā 

pieņem un izskata šā panta pirmajā 

vai otrajā daļā minētās personas apliecinājumu, 

un reģistrē šo personu 

par Latvijas pilsoni. Iesniegumu izskata 

četru mēnešu laikā. 

Un visbeidzot 9. pants, kas nosaka: 

Dubultā pilsonība 

(1) Latvijas pilsonība saglabājas 

Latvijas pilsonim, kurš ir: 

1) ieguvis citas Eiropas Savienības 

dalībvalsts vai Eiropas Brīvās tirdzniecības 

asociācijas dalībvalsts pilsonību; 

2) ieguvis citas Ziemeļatlantijas 

līguma organizācijas dalībvalsts pilsonību; 

3) ieguvis Austrālijas Savienības, 

Brazīlijas Federatīvās Republikas vai 

Jaunzēlandes pilsonību; 

4 ) ieguvis tādas valsts pilsonību, ar 

kuru Latvijas Republika noslēgusi līgumu 

par dubultās pilsonības atzīšanu; 

5) ieguvis šīs daļas 1., 2., 3. un 

4. punktā neminētas valsts pilsonību, 

bet saņēmis Ministru kabineta atļauju 

saglabāt Latvijas pilsonību atbilstoši 

svarīgām valsts interesēm. Ministru 

kabinets lēmumu pieņem ne vēlāk kā 

gada laikā, un tas nav pārsūdzams; 

6) automātiski ieguvis citas valsts 

pilsonību, apprecoties (ieguvis ex 

lege) vai adopcijas rezultātā. 

(2) Personai, kura pēc 2013. gada 

1. oktobra iegūst Latvijas pilsonību atbilstoši 

šā likuma 2. panta pirmās daļas 

2. vai 4. punktam, dubultā pilsonība 

var izveidoties tikai tad, ja šai personai 

ir citas Eiropas Savienības dalībvalsts, 

Eiropas Brīvās tirdzniecības 

asociācijas dalībvalsts, Ziemeļatlantijas 

līguma organizācijas dalībvalsts, 

Austrālijas Savienības, Brazīlijas Federatīvās 

Republikas, Jaunzēlandes 

vai tādas valsts pilsonība, ar kuru 

Latvijas Republika noslēgusi līgumu 

par dubultās pilsonības atzīšanu, vai 

iepriekš neminētas valsts pilsonība, ja 

ir saņemta Ministru kabineta atļauja. 

(3) Latviešiem un līviem, kuri pēc 

2013. gada 1. oktobra iegūst Latvijas 

pilsonību atbilstoši šā likuma 2. panta 

pirmās daļas 3. punktam, var izveidoties 

dubultā pilsonība. 

(4) Personai, kura tiek uzņemta 

Latvijas pilsonībā naturalizācijas 

kārtībā, nedrīkst izveidoties dubultā 

pilsonība, izņemot šā likuma 2. panta 

otrajā daļā paredzētos gadījumus. 

(5) Bērnam, kurš pēc 2013. gada 

1. oktobra iegūst Latvijas pilsonību atbilstoši 

šā likuma 2. panta pirmās daļas 

2., 5. vai 6. punktam, var izveidoties 

dubultā pilsonība, ja ievēroti šā likuma 

23. panta trešās daļas nosacījumi. 

(6 ) Ja Latvijas pilsoni saskaņā ar 

ārvalsts likumiem var vienlaikus uzskatīt 

arī par attiecīgās ārvalsts pilsoni, tiesībattiecībās 

ar Latvijas Republiku viņš 

uzskatāms vienīgi par Latvijas pilsoni. 

Kā redzams, tad šajā pantā ir ne tikai 

nosauktas valstis, ar kurām pieļaujama 

dubultpilsonība, bet pants paredz iespēju 

Latvijai slēgt līgumu par dubultpilsonības 

atzīšanu un Ministru kabinetam 

ir deleģētas tiesības lemt par izņēmuma 

gadījumiem, atļaujot piešķirt dubultpilsonību 

ar jebkuru pasaules valsti. 

Gan likuma 2. pants, gan 8. prim 

pants ir speciālās normas ārpus 9. panta 

kopīgā regulējuma, kas nosaka vispārējo 

kārtību dubultpilsonības iegūšanai 

vai saglabāšanai un ja pretendents 

kvalificējas 2. vai 8. prim pantam, tad 

viņam nav jāievēro 9. panta noteikumi. 

Rezumējot aprakstīto, var teikt, ka 

šo pantu nozīme ir šāda: 

• ikviens Latvijas bijušais pilsonis vai 

viņa pēcnācējs, kurš, bēgot no PSRS 

vai Vācijas okupācijas režīma vai ticis 

deportēts, ir zaudējis pilsonību un 

nav varējis to atjaunot, varēs to izdarīt 

balstoties un 8. prim panta. Turklāt 

šajā gadījumā valodas prasme netiks 

pārbaudīta un nav svarīgi, kura cita 

valsts pilsonība ir pretendentam; 

• ikviens latvietis vai līvs, kas nevarēs 

iegūt vai atjaunot Latvijas pilsonību 

kā trimdinieks vai viņa pēcnācējs 

(8. prim pants), to varēs izdarīt pēc 

2. panta, bet šajā gadījumā tiks pārbaudīta 

latviešu valodas prasme. 

Turklāt abi šie gadījumi pieļauj saglabāt 

mītnes zemes pilsonību (pilsonības), 

neatkarīgi no tā, kādas 

valsts pilsonis ir pretendents; 

• visi pārējie dubultpilsonības gadījumi 

tiek reglamentēti 9. pantā, kas 

paredz dubultpilsonības pieļaujamību 

ar valstīm, kuras Latvija atzīst 

sev par ģeopolitiski tuvām. Šai vārdos 

patiesi ieliekot nopietnu analīzes 

un vērtējuma darbu. 

Laika gaitā ir izveidojusies kategorija 

personu, kuras, iegūstot citas 

valsts pilsonību, ir bijušas spiestas 

attiekties no Latvijas pilsonības vai 

kurām ar tiesas spriedumu ir atņemta 

Latvijas pilsonība, jo līdz šim pastāvēja 

dubultpilsonības aizliegums. Tagad 

Pilsonības likuma 25. panta trešā daļa 

nosaka Latvijas pilsonības atjaunošanas 

kārtību arī šādām personām. Šīs 

personas varēs atgūt Latvijas pilsonību, 

uzrakstot iesniegumu par Latvijas 

pilsonības atjaunošanu. Diemžēl 

Latvijas valsts līdz šim netika līdzi 

21. gadsimtam, saviem pilsoņiem un 

viņu migrācijas procesiem. Ar šīs normas 

sakārtošanu likumdevējs ne tikai 

izlabo šo netaisnību, bet arī atvainojas 

ikvienam, kam nācās šo nepatīkamo 

procesu piedzīvot, atgādinot – Latvijai 

ikviens pilsonis ir nozīmīgs! 

Likumā ir veiktas arī daudzas citas 

izmaiņas un pārveidotas vai vienkāršotas 

vairākas procedūras. Likums ir 

sakārtots atbilstoši 21. gadsimtam un 

Latvijas vajadzībām. 

Protams, ikvienam, kuru šis likums 

skar, ir jāiepazīstas ar to, un pirms uzsākt 

darbības saistībā ar Latvijas pilsonības 

atjaunošanu vai iegūšanu ir jāsaprot, 

saskaņā, ar kuru pantu attiecīgā 

persona var kļūt par Latvijas pilsoni. 

Latvija izdarījusi milzīgu darbu, 

un tagad mēs aicinām ikvienu valsti, 

kas ir iekļauta mūsu Pilsonības likuma 

9. pantā kā valsts, ar kuru Latvijas 

pilsonim pieļaujam dubultpilsonību, 

izvērtēt iespējas līdzīgu likuma normu 

ieviest saviem pilsoņiem. 

Šai ziņā Latvija ar savu nostāju pilsonības 

jautājumā ir moderna valsts un 

rāda piemēru citām pasaules valstīm, 

kurās diskusijas par dubultpilsonību ir 

tikai iesāktas vai atstātas pagaidu regulējuma 

līmenī. 

Var teikt, ka Pilsonības likuma 

normas ir kļuvušas liberālākas, bet ne 

paviršas vai bezatbildīgas. Šie likuma 

grozījumi palīdzēs ne tikai atgūt vairākus 

desmitus tūkstošus Latvijas pilsoņu, 

bet nepazaudēt pilsoņus arī nākotnē. 

Kārtību par Latvijas pilsonības 

atgūšanas un iegūšanas procedūrām 

pēc šī likuma grozījumu stāšanās spēkā 

noteiks Ministru kabinets, izdodot 

atsevišķus noteikumus, kas šobrīd jau 

tiek izstrādāti un tiks pabeigti līdz 

2013. gada 1. oktobrim. 

Apsveicu ikvienu Latvijas pilsoni, 

vai potenciālo pilsoni ar jauno likuma 

regulējumu, kas dos katram valsts patriotam 

iespēju savu saikni ar Latviju 

atjaunot un apstiprināt! 

Ingmārs Čaklais 

LR Saeimas Juridiskās komisijas 

Pilsonības likuma grozījumu 

apakškomisijas vadītājs


Flinderiešu māju stāsti – Piektās mājas stāsts (5) 

Antons un Velta Puksts 

Trīspadsmitais turpinājums. Sākums LL228, LL230, LL232, LL234, LL236, LL240, LL242, LL244, LL246, LL249, LL251, 

LL253, 255. 

No Anglijas 

1959. gada Ziemassvētku 

vakarā Adelaidē iebrauca 

Antons un Velta 

Puksti, kuru pirmā mājas 

vieta bija pie Rudakiem. 

Antons (dzim. 

1.10.1921. Notrēnos, Latgalē) bija apmeklējis 

Rēzeknes institūtu. Tēvs bija 

strādājis kā ārsts Pēterburgā un māte 

aptiekāres darbu Rīgā. Ģimenē auga 

3 bērni. Kad izcēlās karš, Antons vēl 

studēja. Viņš bija darba dienestā Vācijā. 

Brīvajos brīžos spēlēja basketbolu. 

Pēc kara Antons izceļoja uz Angliju, 

kur nostrādāja fotoaparātu fabrikā 

pie ļoti precīzi darāmiem darbiem. Pēc 

darba līguma gadiem Geņa Janmeija, 

ar kuru viņš bija pazīstams no bērnības, 

izsauca Antonu ar sievu Veltu uz 

Austrāliju un samaksāja viņiem ceļu. 

Adelaidē Antons strādāja Alberton 

skolā ostas priekšpilsētā un ieguva 

skolotāja tiesības. Nākamos 20 gadus 

Antons nostrādāja pavalsts izglītības 

sistēmā. Viņš prata labi spēlēt akordeonu, 

un viņam bija laba humora 

izjūta. Kā skatītājs viņš arī turpināja 

sekot sportam, īpaši – vieglatlētikai. 

Antons ārēji neizrādīja savas kara 

laikā iegūtās rētas. Tās viņu mocīja, bet 

viņš par tām nekad nerunāja. Antons 

turpināja draudzību ar Flindersa ielas 

tautiešiem, bet izvairījās no citiem. Ar 

gadiem viņam veselība pasliktinājās. 

1982. gada 2. decembrī Antons atvadījās 

no šīs pasaules, beidzot atrodot to 

mieru, ko dzīves laikā meklēja. 

Velta (dzim. 3.12.1926. Skrundā, 

Kurzemē, 70 km no Liepājas) bija apmeklējusi 

Skrundas pamatskolu. Svētdienās 

bieži esot devušies ar tēvu līdz 

Ventas upei peldēties, kas bijis piecu 

Velta un Antons lodes mešanas treniņā 

Anglijā. 

FOTO no Pukstu ģimenes arhīva 

minūšu gājiena attālumā. Ūdens esot 

bijis tik dzidrs, ka vēdzeles, kas peldējušas 

apkārt, varējuši, kaut tās bija 

slidenas, glāstīt ar rokām. No bērnības 

Veltai atmiņā, ka visi svētki esot vienmēr 

svinēti vecmammas mājās Kalniņos, 

tikai 3 km no Airītēm un Kalpaka 

muzeja. Kad sākās karš, Velta bija 

skolniece Kastāņu vidusskolā. 

Bēgļu gaitās Velta izbrauca no Liepājas 

uz Vāciju kopā ar 59 gadus veco 

onkuli Jēkabu Avotu, kas bija attālāks 

ģimenes radinieks. Velta atstāja māsu 

Birutu un brāli Alfonu ar vecākiem 

Latvijā. Velta bija vecākais bērns ģimenē, 

un vecāki domāja, ka pēc kara 

visi būs atkal kopā un tā nodeva Veltu 

onkuļa īstermiņa uzraudzībā. 

Šo lēmumu Velta nožēlo līdz šai 

dienai, jo nekad vairs savus vecākus 

nesatika. Viņas mammiņa nomira 72 

gadu vecumā ar trieku, bet tēvs nodzīvoja 

līdz 90 gadu vecumam. 

Vācijā Velta tika nodarbināta firmā 

Hailbronas (Heilbronn) pilsētā pie 

Štutgartes, ražojot kara materiālus. 

Pēc pāris nedēļām fabrika tika sabumbota, 

bet laimīgā kārtā Velta un citi 

bumbošanas laikā atradās fabrikas 

pagrabā. Pēc bumbošanas Veltai jākāpj 

pāri līķiem, kas bija izkaisīti pa 

ielu. 

Visi darbinieki tika pārvietoti citās 

vietās, un viņa ar onkuli bija šķirti. 

Veltai ar Jēkabu īsti nepasēja, un viņš 

taisījās braukt pie meitas uz Dankērku 

(Dunkirk), bet pēc uzlidojuma tai 

pilsētai, nekādas ziņas neviens no viņa 

vairs nesaņēma. 

1. maijā amerikāņi pieņēma sauju 

latviešus savā vidū, bet nezinot, ko ar 

viņiem darīt, aizveda viņus uz krievu 

nometni. Starp viņiem bija arī Velta. 

Pa nakti, izgriežot žogā caurumu, visi 

15 izmuka. 

Velta uzzināja, ka no Skrundas pagasta 

bija bēgļi Lībekas nometnē. Viņa 

devās turp un turpināja pārtrauktās 

mācības Lībekā (Lübeck) un Flensburgā, 

1947. gadā absolvējot Kārļa Skalbes 

vidusskolu. 

No 30 intervētām meitenēm Veltai 

vienīgai tika piedāvāts darbs kā bērnauklei 

Anglijā. Viņa brauca ar vācu 

kuģi, un ceļu viņai bija samaksāja. 

Ostā viņu jau sagaidīja taksometrs, un 

tā nākamos divus gadus viņas darbs 

bija uzmanīt tā kuģa kapteiņa bērnus, 

ar kuru viņa nupat bija atbraukusi. 

Pēc līguma gadiem Velta saņēma 

labu rekomendāciju un iesāka darbu 

kā palīdze Anglijas slimnīcā. 

Latviešu saimīte bija jau aktīva, un 

starp citiem pasākumiem tika organizēti 

sporta svētki. Tur Velta satika Antonu, 

kas bija labs lodes metējs. Sports 

Antons Puksts. 

Velta Pertā – pirmā diena Austrālijas 

krastā. 

abiem bija sirdslieta, daudz brīžu tika 

kopā pavadīti. Un drīz vien viņi salaulājās. 

Iebraucot Adelaidē 1958. gada 

24. decembrī ar kuģi Orsova. Geņa, 

kas bija viņus izsaukusi, pati gaidīja 

ģimenes pieaugumu. Tā nu Antons 

ar Veltu Ziemassvētku vakarā atradās 

pie Rudakiem. Kabatā viņiem bija 50 

mārciņas. 

Veltai atmiņā no Flindersa ielas 

ir tas, ka sākumā viņi no Olģerta un 

Hertas Strautiem nopirka zemes gaba- 



FOTO no Pukstu ģimenes arhīva


Janmeiju ģimene Adelaides ostā Veltu sagaidot 1959. g. 

24. decembrī. No kr.: Kārlis, Māra, Laima, Geņa un Velta. 

Flinderiešu māju stāsti 


lu, bet beigās to nepaturēja. Viņa atceras 

lielo karstumu, kad bijis pie 104°F 

(+40°C) – bez vēsinātāja, kā arī to, ka 

spēlējusi volejbola komandā. 

Pēc Švinkas zvejošanas izbraukuma 

esot bijušas vēzīšu viesības. Vēlāk 

Flindersa ielas tautieši visi kopā esot 

nosvinējuši zelta kāzas Švinku pārim. 

Kamēr Antons bija dzīvs, Velta 

latviešu sabiedrības aktivitātēs nepiedalījās, 

jo viņš to nevēlējās. Pēc 

Antona aiziešanas mūžībā Velta pievienojās 

jauktajam korim, Daugavas 

Vanagu ansamblim, strādāja pie tilpņu 

sūtījumu organizēšanas uz Latviju, un 

šodien apmeklē vairākus sarīkojumus. 

Brīvās stundās Veltai patīk izkustēties 

– apmeklēt teātri, mākslas izstādes 

un skatīties filmas. 

Velta nav bijusi Latvijā kopš kara 

laikā to atstāja, bet viņa atbalsta to 

no tālienes. 1990. gadā Velta izsauca 

māsu Birutu, un 3 mēnešus abas pavadīja 

laiku kopā. Veltas brālis ir miris. 

Antons un Velta nodzīvoja Rudaku 

mājās 9 mēnešus, atmaksājot Janmeiju 

ģimenei ceļošanas parādu. Viņi atstāja 

Rudaku mājas 1960. gada septembrī, 

iesākot jauno dzīves posmu Braitonas 

(Brighton) rajonā savā mājā. Tajā laikā 

Velta strādāja Amscol saldējuma fabrikā, 

Rockmans modes veikalā bija pārdevēja, 

bet pēdējos 23 darba gadus – 

David Jones lielveikalā. 

Alise Stelberga 

Alise Etelvīne Stelberga (dzim. 

Alise Stelberga. 

FOTO Austrālijas Nacionālie arhīvi 

21.2.1896. Valmierā) 

ar kuģi 

Vusterviktoriju 

(Wooster Victory) 

iebrauca Melburnas 

ostā 1949. gada 

29. maijā. Viņa 

bija atraitne, kas 

nokļuva pie Rudakiem 

1960. gadu 

sākumā. Vecākā 

gada gājumā viņa 

dzīvoja Māra istabā 

kādus sešus 


mēnešus, kamēr 

varēja pati atrast 

savu māju. Atstājot 

Rudakus, viņa 

aizgāja dzīvot ne 

sevišķi tālu prom, 

dzelzceļa otrajā 

pusē. Kā puikas Ilmārs un Māris kopā 

ar kaimiņu zēnu Mārtiņu brauca ar 

saviem divriteņiem Stelbergas kundzi 

apciemot. Alise mūža miegā aizmiga 

1971. gada 4. septembrī savā 75. dzīves 

gadā. 

Jānis Dainis 

Ap 1970. gadu Jānis Dainis, apmēram, 

19 gadus vecs, pārcēlās no 

Sidnejas studēt Adelaides Universitātē. 

Geņa Janmeija pazina Daiņu ģimeni, 

un ar viņas starpniecību nokārtoja, ka 

Jānis varēja īrēt istabu Rudaku mājā, 

līdz kamēr atrod vairāk piemērotu dzīves 

vietu. Lielais ēdamistabas galds 

tika nogrūsts malā, lai varētu ielikt 

Jānim gultu. Viņam bija ļoti izdevīgi – 

vienas durvis uz viesistabu, otras uz 

virtuvi un trešās ārā uz verandu. 

Pēteris Jaudzems 

Pēteris Jaudzems (dzim. 

11.3.1958. Adelaidē) strādā būvniecības 

kompānijā kā projektu menedžeris 

tūristu pilsētā Viktorharborā (Victor 

Harbor) 80 km no Adelaides. Īpaši 

ziemā šī vieta ir ļoti pazīstama – tur 

notiek valzivju vērošana. 

2005./2006. gadā Pēteris uzmanīja 

Rudaka māju, tur dzīvojot, kamēr 

Ilmārs ar Māri pēc vecāku aiziešanas 

izlēma par mājas nākotni. Tas Pēterim 

bija parocīgi, jo viņš toreiz viņš strādāja 

netālu no Rudaku mājas. Pēteris 

ir Roberta Jaudzema 

dēls. Roberts, 

savukārt, bija tas, 

kas sākuma gados 

ar savu pikapu 

kopā ar Osvaldu 

brauca uz Adelaides 

kalniem. 

No turienes viņi 

veda gurķus visam 

Flindersa ielas latviešu 

pagastam. 

Kad Pēteris 

dzīvoja Adelaidē, 

viņš piedalījās 

latviešu sabiedrības 

dzīvē, spēlējot 

basketbolu un 

Pēteris un Māra Jaudzemi 2004. gada 

Ziemsvētkos. 

volejbolu, kā arī bērnībā apmeklējot 

sestdienas skolu un piedaloties skautu 

nodarbībās. 

Pēteris redzēja Flindersa ielu ar 

citam acīm, jo tad tikai Tumuļu pāris 

vien bija tur palicis. Tomēr sākuma gados 

iesāktās kaimiņu tradīcijas bija palikušas, 

un katrs kaimiņš rindas kartībā 

apgrieza kopīgo dzīvžogu. Bieži 

gan Pēteris negaidījis savu kārtu. 

Pēteris apprecēja Māru Tēraudu no 

Toronto (Kanādas), kas šad un tad arī 

bija redzama Flindersa ielā. Abi pārvietojās 

uz Viktorharboru, kur Māra 

strādā kā administratore Viktorharbora 

tūristu centrā. 

Arvīds un Vilma Lauriņš 

Leontīne Jurkāne ar Vilmu Lauriņu 

(dzim. Vestfāle) bija pazīstamas 

jau Latvijā, kad abas strādāja policijas 

iecirknī Kārsavā. Viņas kļuva labas 

draudzenes, un šo draudzību atjaunoja 

Austrālijā. 

Vilma ar savu dzīves biedru Arvīdu 

dzīvoja savā mājā Ballaratā, Viktorijas 

pavalstī, bet bieži brauca ciemos 

uz Adelaidi, it sevišķi pensijas gados. 

Vienmēr, kad vajadzēja latviešu 

ārsta palīdzību, vai gribējās apmeklēt 

kādu lielāku sabiedrisku pasākumu kā 

piemēram – Kultūras dienas vai īpašu 

koncertu, vai arī ja gribējās būt klāt 

Rudaku lielākām ģimenes svinībām, 

Vilma un Arvīds brauca ciemos. Viņi 

vienmēr apmetās Māra istabā. Vēlāk, 


Osis un Lona Rudaki, Vilma Lauriņa, Antons Puksts. Aizmugurē 

Arvīds Lauriņš un Velta Puksta. 

FOTO no Jaudzemu ģimenes arhīva 

FOTO no Lauriņu ģimenes arhīva


Flinderiešu māju stāsti 


kad Māris apprecējās un nopirka sev 

māju, viņi bijušajā Māra istabā iekārtoja 

savu istabu, atvedot un skapjos atstājot 

savas drēbes un apavus. 

Kaut gan oficiāli viņi nedzīvoja pie 

Rudakiem, ja saskaitītu gulētās naktis 

Māra istabā, tad būtu vairāki gadi. 

Lauriņiem patika Adelaide un tās 

latviešu sabiedrība. Kad Dreimaņu 

ģimene atstāja savas mājas, tad Arvīds 

nopietni domāja par tās pirkšanu 

un pārcelšanos uz Adelaidi. Tāda pati 

situācija izveidojās, kad šo māju atkal 

pārdeva pēc Grīnmaņu pāra aiziešanas 

mūžībā. Galu galā Vilma ar Arvīdu 

neatnāca uz Flindersa ielu galvenokārt 

tāpēc, jo finanšu ieguldījumi, kas bija 

Balaratā, sarežģīja lietas. 

Vecuma gados abi izteica nožēlu, 

ka neizmantoja iespēju dzīvot Flindersa 

ielas latviešu saimē. 

Ilmārs un Māris Rudaku māju pārdeva 

2007. gadā. 

Turpmāk vēl 

Latviešu mākslinieku izstāde 


žu. Guntim Jansonam (Melburna) 

„gaismas efekti ainavā vai figūrās ir 

galvenais iedvesmas avots“, kas ir redzami 

viņa četrās eļļas gleznās. Andra 

Krūmiņa (Sidneja) par savām trim 

gleznām izteicās, ka „Vairāk par visu 

es vēlos, lai mana māksla iedarbotos 

gan intelekta, gan intuīcijas līmenī: 

lai tā būtu māksla ne tikai galvai vai 

skaistumam, bet gan tāda, kas ķer līdz 

iekšām, līdz sirdij, kas raisa emocionālu 

reakciju.“ 

Dzidras Mičeles (Mitchell) (Sidneja) 

trīs figurālās gleznas cenšas „palīst 

cilvēkam zem ādas un parādīt cilvēka 

būtību“. Haralda Norītiša (Zelta 

piekraste) lielā glezna ar īpatnējo formu 

rada plašumu un ir kā meditāciju; 

„Mani galvenokārt saista krāsu un 

formu spēks, to pozitīvās un negatīvās 

kvalitātes, kā arī radošais telpiskums. 

Darbos ir redzama nepārprotama tieksme 

atteikties no visa liekā un radīt 

domas un izjūtu skaidrību visvienkāršākajā 

risinājumā.“ Harijs Piekalns 

(Kanbera) raksta: „Pašreiz savos darbos 

es izmantoju Jaundienvidvelsas 

galējā dienvidu krastā iegūtu dabīgo 

okeru, kuru savām eļļas gleznām sagatavoju 

ar tradicionāliem paņēmieniem, 

zināmiem jau kopš renesanses 

laika. Manas gleznas top kā tās dabas 

ainavas manifestācijas, no kuras nāk 

šis okers.“ 

Anitai Rezevskai (Sidneja) māksla 

ir „svēta kaislība: mana mīla, mans patvērums, 

alķīmiķe, kas mākslas darbos 

saliedē manas bēdas un manus priekus, 

mana mierinātāja, kad bailes moka, un 

mans izaicinājums aklumam pret sievišķību.“ 

Anitas pašportrets Rīgas sieviete 

saņēma pirmo godalgu prestižajā 

Poršas Gīčas (Portia Geach) portretu 

konkursā 1998. gadā. Aldas Rudzes 

(Jaundienvidvelsa) mākslas iedvesma 

nāk no „manas dzīves vietas Morujā 

(Moruya) dienvidu piekrastē, kur upe, 

kalni un ziemas migla veido gaismas 

spēli, kas mainās ar dienas ritumu. 

Man patīk lietot materiālus, kurus var 

izmantot brīvi un spontāni – šajā gadījumā 

parastās māju sienu krāsas un arī 

asfaltu. Kad tos izšķīdina, rodas neparedzēti 

efekti“. 

Raimonds Rumba (Sidneja) savās 

gleznās tiecas attēlot „šī laika būtību 

ar simboliem, kas sniedzas tālu atpakaļ 

pie civilizācijas pirmsākumiem, 

pie grieķu mitoloģijas, Vecā un Jaunā 

testamenta reliģiskajām atziņām 

un austrumzemju teoloģijas un misticisma“ 

(Džordžs Berdžers). Ilzei 

Šēnbergai-Nāgelai ziedi ir „galvenā, 

gandrīz vienīgā tēma manā mākslā. 

Negleznoju ziedus naturālistiski, tradicionāli. 

Cenšos radīt respektējamu 

daudzveidību ar dekoratīvi vispārinātu 

augu traktējumu.“ Izstādē bija redzams 

triptihs, kurā ziedi uzbur rīta, 

dienas un vakara noskaņas. 

Jāņa Šēnberga (Jan Senbergs) 

(Melburna) glezna Savienojumi 1 ir no 

viņa sērijas par lielpilsētu kartes veida 

ainavām; „Pamatā esmu centies radīt 

gleznas, kurām netieši bija jākalpo par 

mana laika un apstākļu atspoguļojumu 

un vērojumu. Es to dēvētu par mākslinieka 

vizuālā leksikona pilnveidi laika 

gaitā.“ Vija Spoģe-Erdmane (Sidneja) 

ir labi pazīstama par savām izcilajām 

teātra dekorācijām. Savā glezna uz zīda 

viņa izraisa mistisku fantāziju. Jānis 

Supe (Sidneja) rada savus mākslas darbus 

„lai piepildītu neapšaubāmi dedzīgu 

vēlmi sevi labāk saprast un vajadzību 

gleznot. Mana vēlme ir izteikt jūtas 

vizuālā formā, lai tās kļūst redzamas“. 

Imanta Tillera (Kūma) darbs 

Māksla=Kapitals tika gleznots Sidnejas 

Modernās mākslas muzeja atklāšanai 

1991. gadā, un šī darba motīvs 

arī parādās Tillera lielformāta gleznai, 

kas ir redzama, kad ienāk muzejā. Tillers 

ir viens no Austrālijas nozīmīgākajiem 

māksliniekiem un ir bijis modernās 

mākslas avangardā vairāk nekā 

30 gadus. Tillers vinnēja 2013. gada 

Vina ainavas konkursu (Wynne Prize 

for Landscape) – otro gadu pēc kārtas 

– un arī bija finālists šī gada Arčibolda 

(Archibald) portretu konkursā. 

Izstādi organizēja Austrālijas 

Latviešu mākslinieku apvienība un 

to lieliski iekārtoja Dzidra Mičele 

(Mitchell). Paldies Sidnejas Latviešu 

biedrībai par finansiālo atbalstu nodrukāt 

izstādes katalogus! Liels paldies 

arī draugiem, kuri palīdzēja ar 

izstādes uzstādīšanu un novākšanu: 

Biruta Klarka (Clark), Imants Graudiņš, 

Dzidra Mičele, Marīta Ogburna 

(Ogburn), Inese Pētersone, Harijs Piekalns, 

Rita Vīksniņa un Gundega Zariņa. 

It sevišķi pateicos Pēterim Kļaviņam 

par katalogu drukāšanu. 

Ir nozīmīgi pieminēt arī to, ka pašlaik 

Rīgā, Nacionalās mākslas muzeja 

Arsenāls izstādes telpās notiek plaša 

izstāde par latviešu mākslu trimdā 

(skat. LL256, LL257). Pieci no augšminētiem 

māksliniekiem ir redzami 

Ilze Šēnberga-Nāgela, „Nojauta – 

riets“. 

Arsenāla izstādē – Ciemītis, Norītis, 

Rezevska, Supe un Tillers. 

Izstādei bija ļoti labas atsauksmes 

gan no latviešu publikas, gan arī no 

parlamenta darbiniekiem. Strūklakas 

pagalma menedžeris Ričards Vebers 

(Richard Weber) teica, ka bija saņēmis 

daudz komplimentus no Parlamenta 

nama darbiniekiem par izstādes augsto 

kvalitāti un interesantiem darbiem. 

Šī bija lieliska izdevība parādīt latviešu 

izcelsmes mākslinieku darbus plašākai 

publikai. 

Ojārs Greste 

Austrālijas Latviešu mākslinieku 

apvienības priekšsēdis 


Jānis Šēnbergs, „Savienojumi 1“. 


FOTO Ojārs Greste


Kurzemes Cietoksni atceroties 


si pavisam īsa. Nošauti mātes vecāki, 

vecāmāte, 19 gadus vecā māsa un 10 

gadus vecais brālis. Izbēgusi viņas vecākā 

māsa ar 8 gadus veco māsiņu. Bēgot 

gan sašauta plecā un rokā. Iekritušas 

sniega kupenā, kur palikušas guļot. 

Krievi neesot pat meklējuši. Tanī naktī 

nostaigājušas 20 kilometrus līdz radinieku 

mājām; tā arī palikušas dzīvas. 

Vēlāk gan bijis jāpavada 10 gadi izsūtījumā. 

Ziņas par šiem notikumiem māte 

saņēmusi tieši no savas vecākās māsas. 

Mātes krusttēvs, pulkvedis Rusmanis 

1945. gada martā ar savu kaujas 

grupu ieradies Kurzemē no Vācijas. 

Viņš arī tur palicis pēc 8. maija kopā ar 

daļu savu karavīru grupu iedams mežos. 

Krievi viņu saņēmuši un nošāvuši 

1947. gada februārī. Šīs ziņas saņemtas 

no nelaiķa pulkveža Kripēna. 

Savu stāstījumu gribu beigt ar 

pulkveža Silgaiļa vārdiem grāmatā 

Latviešu Leģions: „Ja latviešu leģionam 

nebija lemts pasargāt tēvzemi 

no nokļūšanas komunistu jūgā, tad 

vaina nav meklējama latviešu karavīros. 

Latviešu karavīrs cīnījās pašaizliedzīgi 

līdz pēdējai kara dienai. Šī cīņa 

nebija kalpošana kādai svešai idejai vai 

varai, bet vienīgi savas tautas un tēvzemes 

labā. Ar izmisuma pilnām cīņām 

leģions ir pierādījis, ka latvju tauta nav 

brīvprātīgi iekļāvusies Padomju Savienībā, 

bet gan varmācīgi piespiesta.“ 

* * * 

Noslēgums 

Vēlos beigt ar dažām piezīmēm. 

Manai mātei bija laime, ka nebija ģimenes 

mājās tad, kad krievi uzbruka. 

Iemesls būdams, ka viņa jau dažus 

gadus pirms tam bija iestājusies māsu 

skolā Rīgā. 1945. gada 10. martā, kas 

kā jau minēju bija viņas dzimšanas 

diena, viņa jau darbojās kā medmāsa 

frontē. Viņa ziņu par to, kas notika 

savai un manai ģimenei tikai dabūja 

zināt 1960. gadu sākumā, kad varēja 

sazināties ar savu māsu Latvijā. 

Pagāja vēl ilgi gadi starp to laiku, 

kad šo referātu nolasīju un Latvijas 

brīvības atgūšanu. Daudz karavīru, 

ieskaitot mūsu organizācijas biedrus, 

manu tēvu tajā starpā, aizgāja mūžībā, 

nesagaidot Latvijas brīvības atgūšanu. 

Kaut gan šo referātu sagatavoju kā 

jauneklis pirms, apmēram, 35 gadiem, 

manas domas par un cieņa pret latviešu 

leģionāriem nav nemaz mainījusies, 

drīzāk respekts ir cēlies. Latvija tagad 

ir brīva nacionāla un neatkarīga valsts 

kā rakstīts DV svinīgā solījumā. Tomēr 

mēs, kas vēl esam dzīvi, nekad nedrīkstam 

aizmirst Kurzemes cietokšņa 

varoņus, kā arī visus karavīrus, kas 

cīnījās par mūsu tautas brīvību. Mūsu 

pienākums ir ne tik vien to mūžam 

atcerēties, bet arī to mācīt mūsu pēctečiem 

un šodienas jauniešiem, lai tas 

nekad neizdzistu no Latvijas vēstures. 

Paldies par uzmanību! 

Jānis Kārkliņš 



arī pie operas strūklakas. 

Savukārt Amerikas izcelsmes magnolijas 

zied vēlāk, kad tām ir jau saplaukušas 

lapas – maija beigās, jūnijā un pat 

jūlijā. Jau vairāk nekā 70 gadus Rīgas 

Kronvalda parkā aug Ziemeļamerikas 

gurķu magnolija Magnolia Acuminata. 

Koks sasniedzis 19 m augstumu un 

154 cm stumbra apkārtmēru. Zied ar 

zvanveida, gaiši zilganzaļiem, iekšpusē 

dzeltenīgiem ziediem. Efektīgas biezās 

lapas (25 cm garas) un dekoratīvi aveņsarkanie, 

gurķveidīgie kopaugļi. 

Magnolijas cenšas ieaudzēt arī 

citviet Latvijā, arī privātmāju dārzos. 

Šodien redzēju Jūrmalā, Kauguros – 

50 m no jūras slaidu, vienā augstumā 

ar karoga kārti, ziedošu magnoliju. 

Ja nokavēsiet magnoliju ziedēšanu 

Botāniskajā dārzā, tad vēl atliks iespēja 

sameklēt gurķu magnoliju Kronvalda 

parkā. 

Aina Gailīte 


Datumi 

Vārda dienas, dzimšanas dienas un zīmīgi notikumi 

16. maijs 

Edijs, Edvīns 

1898. inženieris, izglītības darbinieks, 

mehānikas mācību grāmatu autors Nikolajs 

Lācars. 

1908. grafiķis Vilis Ciesnieks. 

1923. mākslin., tēlnieks Bārtulis Bulis. 

17. maijs 

Dailis, Herberts, Umberts 

Ugunsdzēsēju un glābēju diena 

1958. bobslejists, olimpietis (bronzas 

medaļa 1984. g.) Zintis Ekmanis. 

18. maijs 

Ēriks, Inese, Inesis 

Starptautiskā Muzeju diena 

1873. rakstnieks Jukums Palevičs. 

1908. grafiķis Voldemārs Krastiņš. 

1937. skolotājs, rakstnieks un kritiķis 

Eduards Silkalns. 

1955. sabiedrisks darbinieks Austrālijā 

Valdis Jaudzems 

1988. hokejists Kaspars Daugaviņš. 

19. maijs 

Lita, Sibilla, Teika 

Vasarsvētki 

1938. inženieris un politiķis Vilnis 

Eglājs. 

20. maijs 

Salvis, Selva, Venta 

1818. Jelgavā dzimis baltvācu izcelsmes 

Krievijas armijas ģenerālis Francis 

Eduards fon Totlēbens (Franc Eduard 

Graf von Tottleben). 

1958. mūziķis, komponists un ansambļa 

Pērkons vadītājs Juris Kulakovs. 

1968. politiķis un diplomāts, LR ārlietu 

ministrs (2010.g. 29.apr. – 2010.g. 

3.nov.), LR satiksmes ministrs (2011.g. 

25.okt. – 2013.g. 1.mar.) Aivis Ronis. 

2008. Valsts policija oficiāli atstāja vēsturisko 

Stūra māju Rīgā, Brīvības ielā 

61, pārceļoties uz jauno kompleksu Čiekurkalnā. 

Stūra mājas tālākais liktenis 

pēc policijas izvākšanās nav skaidrs. 

21. maijs 

Akvelīna, Ernestīne, Ingmārs 

1858. sāka būvēt Latvijas teritorijā pirmo 

dzelzceļš līniju Rīga-Daugavpils. 

1913. publicists, kultūras vēsturnieks 

Eduards Kozlovskis (juniors). 

1959. sabiedriska darbiniece Austrālijā 

Irēne Ziedare. 

22. maijs 

Emīlija, kalendārā neierakstīto vārdu 

diena 

1938. latviešu māksliniece un keramiķe 

Izabella Krolle. 

■ 

Sarīkojumi, draudzes ziņas un ziņojumi 

Adelaidē 

Sestdien, 18. maijā, plkst. 11.00 LAI- 

MAS pavārmākas kursi ALB zālē. 

Margota Puķīte demonstrēs siļķu salātu 

recepti. Visi laipni aicināti piebiedroties. 

Ziedojumi, sākot ar $4. Pieteikties 

LAIMAS birojā līdz 10. maijam. 

Svētdien, 19. maijā, plkst. 9.30 ASK 

novusa sekcijas nodarbības Tālavas 

mazajā zālē. 

Trešdien, 22. maijā, plkst. 10.10 izbraukšana 

no ALB nama ALB Laima 

ekskursijai uz Regency Park TAFE, 

kur top nākamie pavāri, lai gida pavadībā 

apskatītu kā darbojas restorāna 



Sarīkojumi 


virtuve, un paēstu 2 ēdienu pusdienas, 

ko gatavojuši studenti. Maksa ekskursijai 

un maltītei $20. Būs arī iespēja 

nopirkt viņu produktus līdzņemšanai. 

Visu ieinteresētos lūdzu pieteikties 


Pirmdien, 27. maijā, plkst. 11.00 LAI- 

MAS brīvprātīgo darbinieku grupas satikšanās 

ALB namā, lai pārrunātu šīgada 

notikumus un jaunumus pie kafijas 

tases. Pieteikties pie Ilzes Ostrovskas 


Svētdien, 2. jūn., plkst. 14.00 ALB 

Gada svētki Tālavā ar jautru pēcpusdienu. 

ALB valdes priekšsēža Bruno 

Krūmiņa uzruna. LAIMAS sākuma 

gadi – Helena Reid, pirmā LAIMAS 

grupas koordinatore. Teātris, dziesmu 

ansamblis, tautas deju kopa Auseklītis. 

Ieejas kartes pie kases $10. Visi laipni 

aicināti! 

Adelaides Sv. Pētera draudze 

Svētdien, 19. maijā, plkst. 11.00 Svētā 

Gara svētki. Dievkalpojums ar dievgaldu. 

Svētdien, 2. jūn., plkst. 11.00 Otrā 

svētdiena pēc Vasarsvētkiem. Dievkalpojums 

ar dievgaldu. 

Brisbanē 

Sestdien, 18. maijā, plkst. 12.00 Zolītes 

pēcpusdiena Latviešu namā DV 

sarīkojumā. Piedalīšanās $7.50. 

Svētdien, 26. maijā, plkst. 13.00 Rokdarbnieču 

kopas nodarbības Latviešu 

namā. 

Svētdien, 26. maijā, plkst. 15.00 Brisbanes 

Latviešu skoliņa Sauleszaķis Latviešu 

namā. (Datumi varētu mainīties – 

tuvāku informāciju sniedz Vita Rieksta 

0403 530 982 vai vrieksta@yahoo.com). 

Svētdien, 2. jūn., plkst. 10.00 Svētdienas 

rīts Dievam. Pārrunāsim Manas 

attiecības ar Dievu pie S. Gertneres, 

17 Mukine St., Jindalee. 

Kvīnslandes latv. ev. lut. draudze 

Diakone Brigita Saiva. 

Kanberā 

Sestdien, 25. maijā, plkst. 14.00 KLB 

saiets Immanuel baznīcas zālē, Lyons. 

DVD filma – Latvijas Nacionālā teātra 

izrāde – Māras Zālītes luga Lācis. (Par 

rakstnieku un Padomju okupācijas laika 

varas vīru Vili Lāci). 

Kanberas latv. ev. lut. draudze 

Melburnā 

Sestdien, 18. maijā, plkst. 16.00 Gaidu 

un skautu mītnes vakars Latviešu 

namā. 

Piektdien, 24. maijā, plkst. 19.00 

Krodziņa vakars DV namā. 

Sestdien, 25. maijā, plkst. 10.00 – 

15.00 kora Atbalsis mēģinājums Latviešu 

namā. XXV Dziesmu svētku 

dziesmu mācīšanās. 

Sestdien, 25. maijā, plkst. 16.00 Austrālijas 

Jūrmalnieku koncerts Latviešu 

namā. Piedalās arī kori Atbalsis un 

Daina. 

Svētdien, 26. maijā, plkst. 10.00 – 

15.00 kora Atbalsis mēģinājums Latviešu 

namā. XXV Dziesmu svētku 

dziesmu mācīšanās. 

Piektdien, 31. maijā, plkst. 19.00 

Krodziņa vakars DV mītnē. 

Sestdien, 1. jūn., plkst. 12.00 Vanadžu 

pusdienas DV mītnē. 

Sestdien, 1. jūn., plkst. 15.00 – 17.30 

kora Atbalsis mēģinājums Latviešu 

namā. XXV Dziesmu svētku dziesmu 

mācīšanās. 

Melburnas 1. latv. ev. lut. draudze 

Melburnas Sv. Krusta draudze 

Māc. Dainis Markovskis. 

Svētdien, 19. maijā, plkst. 10.00 Vasarsvētku 

dievkalpojums. 


dievkalpojums Latviešu ciemā. 

Svētdien, 26. maijā, plkst. 10.00 Trīsvienības 

dienas svētku dievkalpojums. 

Svētdien, 2. jūn., plkst. 10.00 dievkalpojums. 

Pertā 

Svētdien, 19. maijā, plkst. 13.00 Daugavas 

vanadžu pusdienas ar video. 

Visi mīļi gaidīti. 

Līdz 19. maijam, Gabrielle Mazalevskis 

un Selga Esots izstāde Studio 

Open: A Diverse Journey Ellis House, 

116 Milne St., Bayswater. Galerija 

atvērta ceturtdien un piektdien 10.00- 

16.00; sestdien un svētdien 10.00-17.00. 

Sestdien, 1. jūn.– 7. jūn., Pētera Ciemīša 

un Kevin McCabe izstāde „Kurb 

Gallery“, 312A William St., Northbridge. 

Pertas ev. lut. Sv. Pāvila draudze 

Māc. Gunis Balodis. 

Svētdien, 26. maijā, plkst. 10.30 dievkalpojums. 

Sidnejā 

Sidnejas ev. lut. latviešu draudze, 

Svētā Jāņa baznīcā 

Prāv. Kolvins Makfersons. 

Svētdien, 19. maijā, plkst. 10.00 Svētā 

Gara Svētku (Vasarsvētku) dievkalpojums 

ar Svēto Vakarēdienu. Pēc dievkalpojuma 

referāts. 

Svētdien, 26. maijā, plkst. 10.00 dievkalpojums 

ar Svēto Vakarēdienu. 

Svētdien, 2. jūn., plkst. 10.00 dievkalpojums 

ar Svēto Vakarēdienu. 

Sidnejas latv. ev. lut. Vienības 

draudze 

Māc. Raimonds Sokolovskis. 


dievkalpojums. 

Svētdien, 26. maijā, plkst. 10.00 Trīsvienības 

svētku dievkalpojums. 

Zelta piekrastē 

Anglijā 

Ceturtdien, 16. maijā, Prāta Vētras 

koncerts Club Radio Free Europe 

Londonā, The Boogaloo, 312 Archway 

Road, London, N6 5AT. 

Piektdien, 17. maijā, Prāta Vētras 

koncerts Cargo, 83 Rivington Street, 

Shoreditch, London, EC2A 3AY. 

Piektdien, 17. maijā, Prāta Vētras 

koncerts The Great Escape. Prince 

Albert, 48 Trafalgar St Brighton BN1 

4ED, Lielbritānija. 

Sestdien, 18. maijā, Prāta Vētras 

koncerts The Great Escape The Metro 

Hub stage, Festival Hub, Jubilee Street, 

Brighton, BN1 1GE, Lielbritānija. 

Vācijā 

Sestdien, 1. jūn., plkst. 19.00 Latviešu 

kultūras centrā Bērzaine, Freiburgā, 

Leinhaldenweg 28, notiks latviešu grupas 

Sus Dungo koncerts. Sus Dungo 

2013. gadā saņēma Mūzikas ierakstu 

Gada balvu kā labākie debitanti. Biļetes 

uz koncertu var rezervēt, rakstot 

uz e-pastu: berzaine@latviesi.com vai 

zvanot 0176 5555 3340. Biļetes cena 

iepriekšpārdošanā 7 eiro. Pēc koncerta 

sekos jautrs vakars latviešu krodziņā. 

Zviedrijā 

Sestdien, 1. jūn., plkst. 16.00 Söderleds 

baznīcas draudzes namā, Stokholmā, 

Stokholmas Latviešu skolas 

60 gadu jubilejas sarīkojums. Piedalās 

folkloras ansamblis Iļģi no Latvijas. 

Plašāka informācija www.zla.lv 

Latvijā 

Ceturtdien, 16. maijā, plkst. 19.00 Ievas 

Dāboliņas dzejas krājuma LIETA 

LR 2 atvēršana Latvijas 1. rokkafejnīcā, 

Rīgā, Mārstaļu ielā 1. Autores dzejas 

lasījumus pavadīs Jāņa Jakovļeva 

akordeona spēle. 

Svētdien, 19. maijā, plkst. 18.00 Rīgas 

Evaņģēliskās draudzes dievkalpojums 

Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. Kalpos 

draudzes mācītājs Klāvs Bērziņš. Visi 

mīļi lūgti un aicināti! 

Otrdien, 28. maijā, plkst. 19.00 Rīgas 

Domā notiks vokālās grupas Latvian 

Voices koncerts Rūtoj... Īpašais koncerta 

viesis būs Laima Jansone un īpašais 

koncerta notikums – Lauras Jēkabsones 

Etno Mesas pasaules pirmatskaņojums! 

Visi ienākumi tiks novirzīti 

Rīgas Doma jaunās vitrāžas izveidei. ■ 

Eirovīzija 2013 SBS TV Austrālijā 

1. pusfināls: Piektd., 17. maijā plkst. 20.30 

2. pusfināls: Sestd., 18. maijā plkst. 19.30 

Fināls: Svētd., 19. maijā plkst. 19.30 

Latvija piedalās 2. pusfinālā 

Lata kurss 

Latvijas Bankas kurss 15. maijā. 

1 EUR = 0,702804 (piesaistes kurss) 

1 AUD = 0,5400 1 NZD = 0,4480 

1 GBP = 0,8280 1 USD = 0,5410

Laikraksts "Latvietis" 257

Create successful ePaper yourself

Delete template?

Save as template?