Ansis Vairogs - Laikraksts "Latvietis"
11.01.2015 • Views
Share Embed Flag

Ansis Vairogs - Laikraksts "Latvietis"

Ansis Vairogs - Laikraksts "Latvietis"

Ansis Vairogs - Laikraksts "Latvietis"

SHOW MORE
SHOW LESS
ePAPER READ
DOWNLOAD ePAPER
laikraksts.com

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.

START NOW

<strong>Laikraksts</strong><br />

LATVIETISwww.laikraksts.com<br />

Austrālijas pirmais latviešu elektroniskais nedēļas laikraksts latviešiem pasaulē — An Australian newspaper for Latvians worldwide<br />

Nr. 216 2012. gada 23. augustā TĪMEKLĪ ISSN 1837-6991<br />

Published by Sterling Star Pty Ltd — PO Box 6219, SOUTH YARRA, VIC 3141, AUSTRALIA — Email: redakcija@laikraksts.com<br />

Demonstrācija pret Hitlera-Staļina (Molotova-Ribentropa) līgumu pie Rīgas Brīvības pieminekļa 1987. g. 23. augustā.<br />

FOTO Gunārs Nāgels<br />

Latvijas neatkarības de facto atjaunošana<br />

Saeimas priekšsēdētajas Solvitas Āboltiņas apsveikums<br />

FOTO LR Saeima<br />

Latvijas tauta izšķirīgos brīžos ir<br />

spējusi vienoties kopīgiem mērķiem<br />

un stādīt savu valsti un tās nākotni<br />

augstāk par visu.<br />

Pirms 21 gada – 1991. gada 21. augustā<br />

– Latvijas Republikas Augstākā<br />

padome pieņēma konstitucionālo likumu<br />

Par Latvijas Republikas valstisko<br />

statusu. Šis ir ļoti svarīgs datums<br />

mūsu tautai un valstij, jo tika noslēgta<br />

Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana<br />

de facto. 21. augusts Latvijai<br />

atnesa faktisko valsts neatkarību un<br />

atjaunoja to valsti, ko mūsu tēvu tēvi<br />

izveidoja 1918. gadā, ko Latvijas tauta<br />

turēja ieslēgtu savās sirdīs smago<br />

okupācijas gadu laikā un ko plecu pie<br />

pleca nosargājām barikādēs.<br />

Turpinājums 3. lpp.<br />

Neiespējamais izlīgums<br />

Latvijas cilvēkus šķir ne jau etniskā līnija, bet vairāk gan<br />

vērtību un ideju skala<br />

Pavisam drīz apritēs<br />

gads, kopš Latvijā<br />

sen nebijušas emocijas<br />

uzvirmoja līdz ar iespējamo<br />

Saskaņas centra<br />

ienākšanu valdībā un<br />

toreizējās Zatlera reformu<br />

partijas skarbajiem<br />

paziņojumiem par etniskās sašķeltības<br />

mūra graujošo iespaidu uz valsts attīstību<br />

Ṫam sekoja ne vienam vien latvietim<br />

elpu aizcērtoša epopeja ar divu<br />

valsts valodu referendumu, kuras uzplēstās<br />

rētas joprojām sulo un diezin<br />

vai vispār jebkad izgaisīs kā nebijušas.<br />

Tālāk jau Valsts prezidents Andris<br />

Bērziņš pēc savas labākās gribas un<br />

sapratnes ir centies spert soļus sabiedrības<br />

sašķeltības mazināšanas virzienā,<br />

īpaši koncentrējoties Otrā pasaules<br />

kara pretējās pusēs karojošo veterānu<br />

izlīguma panākšanai, un veltījis šim<br />

jautājumam lielu daļu vasaras.<br />

Prezidents jūlija vidū nāca klajā ar<br />

publisku aicinājumu veterānu organizācijām<br />

atbalstīt savstarpēja izlīguma<br />

ideju un līdz ar to ir rosinājis zināmu<br />

sabiedrisko diskusiju. Lai gan aicinājums<br />

un prezidenta šīs vasaras pūliņi<br />

ir it kā mērķēti tieši uz kara veterāniem,<br />

pastarpināti tie skar visu sabiedrību.<br />

To prezidents arī apstiprina savā<br />

vēstulē vecajiem karavīriem, rosināto<br />

izlīgumu starp viņiem nosaucot par<br />

labu signālu, kas „veicinātu sapratnes<br />

un izlīguma garu arī plašākā sabiedrībā“.<br />

Tieši šā iemesla dēļ prezidenta<br />

Turpinājums 14. lpp.<br />

Saturs<br />

Austrālijas ziņas..................2, 3, 4<br />

Latvijas ziņas........ 1, 3, 6, 7, 8, 12<br />

Latvieši pasaulē....................5, 12<br />

Redakcijā....................................3<br />

Sanita Upleja..................1, 14, 15<br />

Jaunā Gaita Nr. 270....................9<br />

No Anša Vairoga atvadoties.........<br />

................................. 10, 11, 13<br />

Datumi......................................15<br />

Sarīkojumi un ziņojumi.......15, 16<br />

Lata kurss.................................16<br />

9HRLINH*gjjaac+

2. lpp. <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ Ceturtdien, 2012. gada 23. augustā<br />

Liktenis – bargs un nepielūdzams<br />

Bruno Krūmiņa referāts Adelaides Latviešu biedrības literārā pēcpusdienā<br />

„Es ņemšu likteni pie rīkles, bet zinu, ka nožņaugt to nespēšu.“<br />

Ar šiem vārdiem<br />

slavenais komponists<br />

Ludvigs van Bēthovens<br />

atzīst savu nespēju pretoties<br />

savam liktenim –<br />

dzirdes zaudēšanai. Kas<br />

var būt komponistam/<br />

mūziķim vēl briesmīgāks,<br />

kā zaudēt dzirdi, ar ko viņš<br />

uztver pasauli Zviedru ārsts Aksels<br />

Munte, alkdams pēc saules, ar savām<br />

rokām Kapri salā uzceļ māju, labi zinādams,<br />

ka spilgtā saule un grūti dziedināma<br />

acu slimība viņam laupīs acu<br />

gaismu, bet kā lai saules pielūdzējs<br />

dzīvo bez gaismas Taču no sava likteņa,<br />

neviens nevar izbēgt.<br />

Adelaides Latviešu biedrības<br />

(ALB) literārā pēcpusdienā ALB<br />

namā svētdien, 19. augustā referents<br />

Bruno Krūmiņš pieminēja arī divus<br />

tēlus no literatūras: Joh. Volfgang fon<br />

Gētes Faustu un Viļa Plūdona Atraitnes<br />

dēlu, jo abi šie tēli cīnās ar likteni<br />

– pirmais ar iekšējo, otrais ar ārējo.<br />

Bet kas īsti ir Liktenis To varētu<br />

definēt kā no cilvēka gribas neatkarīgu<br />

norises gaitu, apstākļu sagadīšanos.<br />

Māņticīgie teiks, tas ir spēks, kas nosaka<br />

visu notiekošo cilvēka dzīvē, un<br />

ka pretoties nav nozīmes. Taču var<br />

atšķirt iekšējo no ārējā likteņa: iekšējais<br />

ir mūsu iedzimtība, bet ārējais –<br />

uzspiestie apstākļi, pār kuriem mums<br />

nav nekādas kontroles, piemēram, dabas<br />

katastrofas, naidīgu varu briesmu<br />

darbi, slimība, nabadzība. Atraitnes<br />

dēls nelabvēlīgos, nabadzīgos apstākļos<br />

cenšas sevi izglītot, bet pie labākās<br />

gribas viņam tas neizdodas, jo nabadzībai<br />

piebiedrojas slimība, kas viņu<br />

tomēr pieveic, un nāve atnāk priekšlaicīgi.<br />

Izvilkumus no poēmas ļoti izjusti<br />

lasīja Astra Kronīte.<br />

Katrs cilvēks vēlas būt laimīgs un<br />

šo laimi katrs uztver citādāk: vienam<br />

tā ir vara, otram nauda, trešajam slava<br />

un vēl citam dzīšanās pēc izsmeļošam<br />

zināšanām, taču īsta laime daudzos<br />

šajos gadījumos izrādās nenotverama,<br />

jo cilvēka īstais liktenis ir bijis<br />

kas cits, un, spārdoties tam pretī, viņš<br />

savu laimi nav sastapis. Gētes Fausts,<br />

visu mūžu dzīdamies pēc zināšanām,<br />

ir studējis un sasmēlies visādas gudrības,<br />

taču veltīgi, jo lai gan ārēji viņam<br />

netrūkst ne nieka, lielā vecumā<br />

viņam nākas atzīt, ka tas nav viņu padarījis<br />

laimīgu, jo visu nevar uzzināt.<br />

No pašnāvības Faustu izglābj Mefistofelis,<br />

piesolīdams atgriezt viņa sen<br />

aizmirsto jaunību, protams, par maksu<br />

– viņa nemirstīgo dvēseli. Darījumu<br />

noslēdz, un Fausts izmēģina visas dzīves<br />

izpriecas, lai neteiktu, izvirtības.<br />

Tas padara ne tikai viņu, bet arī citus,<br />

nelaimīgus, un beigās viņam nākas atzīt,<br />

ka laimes noslēpums ir darīt citus<br />

laimīgus, tad arī tu pats būsi laimīgs.<br />

Laime nenāk, ja kalpo tikai savam ES,<br />

bet jāatraisa PĀRPERSONĪGIE SPĒ-<br />

KI, lai varam kalpot citiem. (Ego un<br />

superego).<br />

Ir dažādas filozofijas un uzskati:<br />

Daži saka, ka vajag tikai pietiekoši<br />

gribēt, strādāt un nepadoties, tādā<br />

veidā pārvarot vissliktākos apstākļus,<br />

lai sasniegtu visu; daži uzticas horoskopiem,<br />

jo „viss ir rakstīts zvaigznēs“<br />

un tur nekā nevar grozīt. Seniem<br />

grieķiem ir stāsts par kādu vīru, kurš,<br />

pirms doties tālā ceļojumā, vaicā Sibillai<br />

(gaišreģei), pa kuru ceļu tanī laikā<br />

ies Nāve, lai viņš zinātu, kur nerādīties.<br />

Nāve viņam tomēr gadās ceļā, jo<br />

tas bija viņa neizbēgamais liktenis.<br />

Arī šodien pastāv gaišreģi, un gandrīz<br />

katrā laikrakstā un žurnālā var atrast<br />

horoskopus, kas piedāvā visādus padomus<br />

un brīdinājumus. Jāsaka gan, ka<br />

bieži tie ir gaužam pretrunīgi un tulkojami<br />

pēc lasītāja vēlmēm un ieskatiem.<br />

Likteni pieminam dažādos vārdu<br />

salikumos: likteņa pirksts, likteņa ironija,<br />

izaicināt likteni, neskriet liktenim<br />

priekšā. Ja iet runa par likteni, tad tas<br />

vienmēr attiecas uz kaut ko sliktu; ja<br />

notiek kas labs, tad tā ir laime. Dziedam<br />

neskaitāmas dziesmiņas, kuras<br />

piemin likteni: Es ticēju dzīvei, kā<br />

burvīgai teikai, bet likten’s bij’ lēmis<br />

uz mūžu mūs šķirt; Vecās Likteņdzirnas<br />

mūsu mūžu maļ; bet Ej, Laimīte, tu<br />

pa priekšu, es tavās pēdiņās. Daudzās<br />

dziesmās liktenis nav minēts vārdā,<br />

bet teksts liek saprast, ka tas tomēr<br />

veic savu darbu, kaut vai tanī pašā Zilajā<br />

lakatiņā vai Uz kalna stāv vientulis<br />

ozols.<br />

Ir viegli zūdīties par smago likteni,<br />

bet bieži paši esam vainīgi, jo izšķirošā<br />

brīdī pieņemam nepareizo lēmumu.<br />

Ar to ir uguns pakulās, un tad ir par<br />

vēlu teikt, ka vajadzēja savaldīties, vai<br />

klausīt mammai, vai nesteigties ar neapdomātu<br />

rīcību. Atliek tikai uzņemties<br />

atbildību par notikušo. Daudzkārt<br />

liktenis atkarīgs no kāda pavisam sīka<br />

dzīves pagrieziena, piemēram, būt pareizā<br />

vietā pareizā brīdi, jo viss notiks<br />

kā tam jānotiek. Dažkārt, šķietamas<br />

nelaimes rezultātā, cilvēks kļūst labāks<br />

un laimīgāks.<br />

Referāta beigās Bruno Krūmiņš<br />

uzdeva klausītājiem trīs jautājumus,<br />

ar kuriem, mājās braucot, katrs varētu<br />

apcerēt savu dzīvi: 1. Par cik katru no<br />

mums ir iespaidojusi ārējā liktenība<br />

2. Kāda iekšējā liktenība ir mūs vadījusi<br />

3. Vai mēs kalpojam tikai mūsu<br />

personīgam ES, vai ļaujam pārpersonīgajiem<br />

spēkiem atraisīties un mūsu<br />

darbus ietekmēt Spraigās pārrunas<br />

pēc referāta liecināja par publikas in-<br />

No kreisās: Astra Kronīte, Bruno Krūmiņš,<br />

Arturs Berķis.<br />

teresi liktenības jautājumos.<br />

Paldies, Bruno, par dziļdomīgu referātu,<br />

kas katram lika domāt par savu<br />

dzīvi un dzīves dažādiem pagriezieniem!<br />

Gunta R.<br />

Laikrakstam „Latvietis“<br />

Published by Sterling Star Pty Ltd<br />

ABN 54053671855<br />

Redakcija / Editorial Office:<br />

Sterling Star<br />

PO Box 6219<br />

SOUTH YARRA, VIC 3141<br />

AUSTRALIA<br />

Tel/fakss: (03) 98273753<br />

redakcija@laikraksts.com<br />

latvietis@netspace.net.au<br />

www.laikraksts.com<br />

Editor: Dr. Gunars Nagels<br />

Associate Editor: Ilze Nagela<br />

Abonēšanas cena drukātam<br />

laikrakstam: $35 par 10 numuriem,<br />

$70 par 20 numuriem vai $180 par<br />

52 numuriem ar piegādi Austrālijā.<br />

Čekus rakstīt uz „Sterling Star<br />

Pty Ltd“ vārda.<br />

Sludinājumu cena: $5 par 1 cm<br />

telpu vienā slejā vienā numurā.<br />

Content and design:<br />

© Sterling Star and individual<br />

authors 2012. All rights reserved.<br />

Tīmeklī/Online ISSN 1837-6991<br />

Abonētājiem/Print ISSN 1837-6983<br />

Ar autora vārdu vai iniciāļiem parakstītos<br />

rakstos izteiktās domas ne katrā gadījumā<br />

atbilst redakcijas viedoklim, un redakcija<br />

par tām neuzņemas atbildību. Redakcija<br />

patur tiesības manuskriptus un fotogrāfijas<br />

rediģēt. <strong>Laikraksts</strong> honorārus nemaksā.<br />

FOTO Ilga Vēvere

Ceturtdien, 2012. gada 23. augustā <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ 3. lpp.<br />

Redakcijā<br />

Sveicināti, lasītāji!<br />

Pirms 21 gada<br />

1991. gada 19. augustā<br />

sākās valsts apvērsuma<br />

mēģinājums Padomju<br />

Savienībā. Tas ātri izrādījās<br />

neveiksmīgs, un<br />

21. augustā Latvija izsludināja de facto<br />

neatkarības atgūšanu. Jau 22. augustā<br />

to atzina Īslande. Krievijas PFSR atzina<br />

Latvijas neatkarību 24. augustā, bet<br />

paša PSRS 6. septembrī.<br />

Četrus gadus agrāk, kad 1987. augustā<br />

biju Latvijā kā kādas tūristu grupas<br />

dalībnieks, situācija bija gaužam<br />

savādāka.<br />

23. augustā devos uz demonstrāciju<br />

pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Tas<br />

bija tautas protests pret Hitlera-Staļina<br />

līgumu (kuru, saudzējot abus galvenos<br />

neliešus, bieži dēvē par Molotova-Ribentropa<br />

līgumu).<br />

1987. gadā satiksme vēl kursēja pa<br />

Ļeņina (tagad Brīvības) ielu garām Brīvības<br />

piemineklim. Lai vairāk traucētu<br />

paredzētai demonstrācijai, bija slēgta<br />

paralēlā Gorkija (Valdemāra) iela, un<br />

apkārtceļam braucošās mašīnas palielināja<br />

satiksmi gar Brīvības pieminekli.<br />

Lai piekļūtu gājēju ceļam blakus<br />

Brīvības piemineklim, bija jātiek cauri<br />

miliču rindai, kas stāvēja gar Raiņa<br />

bulvāri. Atmosfēra bija saspringta,<br />

bet pozitīva. Ļeņina ielas abās pusēs<br />

stāvēja vairāki dzeltenie satiksmes<br />

autobusi, un miliči nodrošināja, lai<br />

demonstranti, ar nedaudziem izņēmumiem,<br />

neuzklīstu uz braucamās daļas.<br />

Demonstranti vairākkārt grūdās uz<br />

priekšu, bet miliči mūs grūda atpakaļ.<br />

Lai notiekušo dokumentētu, man<br />

bija līdz neliela soma, kurā bija fotoaparāts<br />

un videokamera. Neuzturējos<br />

vienā vietā, bet rinķoju apkārt demonstrācijai,<br />

uz īsiem mirkļiem paceļot<br />

virs galvas kameru vai fotoaparātu,<br />

filmējot vai fotogrāfējot, tad ātri ieliekot<br />

tos atpakaļ somā un ejot tālāk.<br />

Vienbrīd pie manis pienāca kāds<br />

vīrietis civilā tērpā un ilgi kaut ko<br />

norādīja krieviski. Teiktā saturu nesapratu.<br />

Tūliņ pēc tam kāds blakus<br />

stāvošais latvietis man teica, ka, ja šie<br />

kaut ko mēģinās darīt, tad šos iemetīs<br />

kanālā. Tam es pilnīgi noticēju.<br />

Demonstranti skandēja: „Dievs,<br />

svētī Latviju“, „Helsinki“, „Fašisti“.<br />

Nenogaidījis demonstrācijas beigas<br />

devos prom tad, kad man likās, ka<br />

esmu sev pietiekami pievērsis uzmanību.<br />

Nodrošināju, lai nākamajā dienā,<br />

man izbraucot no PSRS, būtu grūtāk<br />

robežsargiem atrast video ierakstu.<br />

Ar videolenti drīz pēc tam ierados<br />

Stokholmā, un Zviedrijas televīzija<br />

pārraidīja daļu no uzfilmētā.<br />

Gadu vēlāk atkal piedalījos 23. augusta<br />

demonstrācijā, bet tad jau bija salīdzinoši<br />

brīvība. Un vēl pēc gada Brīvības<br />

pieminekli ieskāva Baltijas ceļš.<br />

GN<br />

Austrālijas parlaments<br />

Latvijas neatkarības atjaunošana<br />

Turpinājums no 1. lpp.<br />

Latvija tiek pieminēta<br />

Trešdien, 15. augustā Austrālijas<br />

Leiboristu partijas deputāte Melisa<br />

Parke (Melissa Parke) no Frīmanteles<br />

(Fremantle) vēlēšanu apgabala uzrunāja<br />

Austrālijas federālo parlamentu<br />

sarežģītā un aktuālā patvēruma meklētāju<br />

jautājumā. Savā runā viņa atkārtoja<br />

Latvijas Valsts prezidentes Vairas<br />

Vīķes-Freibergas teikto Apvienoto<br />

Nāciju 2001. gada konferencē Ženēvā,<br />

kas bija veltīta AN Bēgļu konvencijas<br />

50. gadadienai. Vairas Vīķes-Freibergas<br />

atstāstītā runā bija aprakstītas viņas<br />

bēgļu gaitas, ieskaitot mazās māsiņas<br />

miršana 3 nedēļas un 3 dienas pēc<br />

Latvijas atstāšanas, un apbedīšanas<br />

ceļmalā.<br />

Visa runa skatāma: http://www.<br />

youtube.com/watchv=wsGg-Z4d6SI<br />

Runas teksts: http://parlinfo.aph.<br />

gov.au/parlInfo/genpdf/chamber/<br />

hansardr/e62f1e0d-13c9-446f-9296-<br />

82fd78823b75/0022/hansard_ frag.<br />

pdf;fileType=application%2Fpdf<br />

Sagaidot Latvijas neatkarības atjaunošanas<br />

divdesmit pirmo gadadienu,<br />

aicinu ikkatru atkal atsaukt atmiņā<br />

mūsu valsts pirmsākumus, laiku,<br />

kad savu valsti bijām zaudējuši, un<br />

to mīlestību pret Latviju, ko izjutām<br />

neatkarības atgūšanas laikā un atgriežoties<br />

demokrātisko un brīvo valstu<br />

saimē. Ar šādām domām un attieksmi<br />

mēs spēsim dot savai valstij jaunu izrāvienu,<br />

kas nepieciešams drošas un<br />

pārtikušas nākotnes veidošanai mums<br />

ikvienam.<br />

Jau šobrīd, pārvarot ekonomisko<br />

krīzi, esam atkārtoti apliecinājuši savu<br />

spēju vienoties kopīgam mērķim un<br />

valsts intereses stādīt augstāk par individuālajām.<br />

Turklāt šobrīd – laikā, kad<br />

Eiropā joprojām ir aktuālas reformas<br />

un dzelžaina disciplīna, mēs jau esam<br />

raduši iespēju samazināt atsevišķus<br />

nodokļus un pārdomātas ekonomiskās<br />

politikas rezultātā pirmo reizi kopš<br />

2007. gada veikt budžeta grozījumus<br />

un piešķirt papildu līdzekļus prioritāriem<br />

mērķiem. Tas nenoliedzami ir<br />

sasniegums un apliecinājums mūsu<br />

izaugsmei.<br />

Taču galvenā panākumu atslēga ir<br />

nevis stingra finanšu disciplīna vien<br />

vai paļaušanās tikai uz ārvalstu palīdzību,<br />

bet gan pārmaiņu veikšana<br />

pašu rokām. Ikviens cilvēks ir svarīgs<br />

– gan Latvijā, gan ārpus tās dzīvojošais,<br />

jo Latvija – tie esam mēs paši.<br />

Cik spēcīgi mēs katrs būsim iesakņojušies<br />

šajā zemē, lai kur mēs dzīvotu,<br />

noteiks mūsu pašu un mūsu valsts nākotni.<br />

Valsts izaugsmei no jauna ir nepieciešams<br />

atbalsts visā sabiedrībā, lai<br />

ļaudis būtu gatavi iet šo ceļu visi kopā.<br />

Mēs kopīgi veidojam mūsu ikdienu<br />

un kopīgiem spēkiem rakstām mūsu<br />

valsts vēsturi, kas tiks nodota mūsu<br />

bērniem un mazbērniem. Vēlu mums<br />

visiem, lai Latvija atkal kļūst par tādu<br />

vietu, kurā ļaudis var dzīvot drošībā,<br />

stabilitātē un labklājībā.<br />

Svinēsim šo svētku dienu un godināsim<br />

mūsu Latviju visi kopā!<br />

Solvita Āboltiņa<br />

LR Saeimas priekšsēdētaja<br />

2012. g. 21. augustā<br />

3ZZZ radio latviešu grupas<br />

gadskārtējā sanāksme<br />

būs sestdien, 25. augustā plkst. 10.00 – 12.00<br />

Melburnas Latviešu namā. Būs uzkodas. Visi laipni aicināti!

4. lpp. <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ Ceturtdien, 2012. gada 23. augustā<br />

Kino Klubiņš Melburnā<br />

Izrādītas divas filmas<br />

Kino Klubiņš agrā<br />

19. augusta pēcpusdienā<br />

plkst. 13.00 Melburnas<br />

Latviešu namā bija<br />

pulcējis brangu pulku<br />

vietējo latviešu. Patīkama<br />

drūzma un čalošana bija manāma<br />

kafejnīcā pirms kino seansa sākuma,<br />

ļaudis bija sanākuši satikties, iestiprināties<br />

un noskatīties filmas. Liela piekrišana<br />

bija kafijai no jaunā kafijas aparāta,<br />

kā arī pašu vārītajai biešu zupai<br />

un kūkai Napoleons.<br />

Apmeklētāju vidū bija patīkami<br />

sastapt nu jau ierastās sejas jeb uzcītīgos<br />

Kino Klubiņa apmeklētājus, kā arī<br />

sveikt jaunās viešņas! Repertuārā tika<br />

iekļautas divas filmas: pirmā no tām<br />

režisora Dzintara Dreiberga dokumentālā<br />

filma Padoties aizliegts. Šo filmu<br />

Petras Nesteckis, Kino Klubiņa organizētājs,<br />

izvēlējās sakarā ar nesenajiem<br />

notikumiem – Olimpiskajām spēlēm.<br />

Savukārt kā otrā filma tika izrādīta<br />

komēdija Midsummer<br />

Madness, citāda<br />

interpretācija<br />

par Jāņiem Latvijā<br />

ārvalstu tūristu redzējumā<br />

un uztverē;<br />

režisors Aleksandrs<br />

Hāns.<br />

Petras vārdā izsakām<br />

katram paldies,<br />

kas nāk un ir<br />

atsaucīgi, kā arī tik<br />

Kino klubiņš.<br />

nepieciešamo atgriezenisko<br />

saiti (feedback). Īpašu paldies<br />

izsakām Roksijai Reiterei – mūsu<br />

kafijas virsmeistarei, Jānim Kārkliņam<br />

par video un audio nodrošinājumu,<br />

Evelīnai Nesteckai – pildot biļešu kontroles<br />

funkciju, kā arī palīdzot virtuvē,<br />

Edgaram Rukmanim par čaklu atbalstu<br />

virtuvē un arī Andrejam Daliņam, kurš<br />

spontāni atsaucās sniegt palīdzīgu roku,<br />

iejūtoties viesmīļa lomā, kā arī Gitai<br />

Meierei-Nesteckai par atbalstu! Par zupas<br />

un kūkas gatavošanu saņēmu pateicības<br />

vārdus personīgi no brāļa Petras.<br />

Kā vienmēr, gaidām Jūsu atsauksmes<br />

un ierosinājumus! Ja vēlaties saņemt<br />

ziņas par turpmākajām Kino<br />

Klubiņa norisēm, sūtiet epastu uz:<br />

petrasnesteckis@gmail.com<br />

Cerībā uz drīzu tikšanos nākamajā<br />

Kino Klubiņā! Jo kuplāk, jo jautrāk!<br />

Regīna Reķe<br />

Laikrakstam „Latvietis“<br />

FOTO Gita Meiere-Nestecka<br />

Borščs<br />

Pavārmākas kursi Adelaidē<br />

Augusta pavārmākas<br />

apguves dalībniekiem<br />

nācās sacensties<br />

ar SALA (South Australian<br />

Living Artists –<br />

Dienvidaustrālijas dzīvie<br />

mākslinieki) izstādi<br />

(skat. LL214) un nākamo Kultūras<br />

dienu labdarības pasākumu Latgales<br />

pēcpusdienu. Tomēr sestdien, 11. augustā<br />

atradām vietu Tālavā, kur Māra<br />

Kolomitseva varēja mums demonstrēt<br />

kā gatavot boršču.<br />

Pirms sākām demonstrējumu, mēs<br />

pieminējām ar klusuma brīdi mūsu<br />

labi pazīstamo un čaklo darbinieci,<br />

nesen mūžībā aizsaukto Brigitu Osi.<br />

Borščs ir tradicionāla krievu biešu<br />

zupa. Arī latvieši, poļi un ukraiņi<br />

šo zupu ciena. Receptes ir daudz un<br />

dažādas. Ierastā boršča galvenā sastāvdaļa<br />

ir buljons, kāposts, bietes,<br />

kartupeļi. Var arī gatavot alternatīvā<br />

veidā un lietot – kas vien ir pieliekamā<br />

kambarī. To mums<br />

efektīgi demonstrēja<br />

Māra. Māra<br />

jau bija izvārījusi<br />

lielu katlu gatava<br />

boršča garšošanai.<br />

Aukstajā sestdienā<br />

bija patiess<br />

prieks baudīt šo<br />

silto zupu kopā<br />

ar Guntas cepto<br />

rupjmaizi. Visi 20<br />

dalībnieki to novērtēja.<br />

Pie kafijas<br />

tika pārrunātas Boršča apmācības.<br />

dažādas receptes<br />

kā gatavot boršču.<br />

Atklājās, ka pavārmākas kursos<br />

viens otrs ir sastapis sen neredzētu<br />

draugu/paziņu un atjaunojis draudzību<br />

– dažs pat pēc 30 gadiem! Ir<br />

izveidojies kodols ar regulāriem dalībniekiem.<br />

Par to ir jāpateicas enerģiskai<br />

Brigittei Sigur un LAIMAI, kā<br />

arī Mārai Kolomitsevai par šīs dienas<br />

sniegumu.<br />

Jautājums tika pacelts, kad beidzot<br />

nāks klajā sengaidītā un solītā LAI-<br />

MAS pavārgrāmata Atbilde bija īsa:<br />

Ziemassvētkos.<br />

Jolanta Lūse<br />

Laikrakstam „Latvietis“<br />

Rosīgā „Rosme“<br />

Rosmē ir ļoti jauki vienreiz mēnesī<br />

satikties; mums ir kopīgas pusdienas<br />

un pārrunas! Otrdien, 3. jūlijā mēs<br />

nosvinējām divas dzimšanas dienas –<br />

Ainai Liepiņai (7. jūlijā) un Iriai Matisonei<br />

(3. jūlijā). Bija garšīga torte un<br />

kliņģeris. Jubilārus apsveica ar ziediem<br />

un dziedājām Daudz baltu dieniņu!<br />

Bija ļoti garšīgas pusdienas – cāļa<br />

gaļa, kartupeļi, salāti un mērce.<br />

Līdz nākošam mēnesim!<br />

Brigitte Sigur<br />

Rosme-Laima<br />

Laikrakstam „Latvietis“<br />

No kreisās: Tania Tilgale. Aina Liepiņa.<br />

Brigitte Sigur (stāv), Iria Matisone.

Ceturtdien, 2012. gada 23. augustā <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ 5. lpp.<br />

Garīgais koncerts katedrālē<br />

XIII Vispārējos Latviešu Dziesmu svētkos Milvokos, ASV<br />

Visi Amerikas vidienē<br />

dzīvojošie latvieši apstiprinās<br />

to, ka šī vasara<br />

ir bijusi viena no karstākajām<br />

ļoti ilgā laikā. Ceturtdiena,<br />

koncertiem gan Amerikā gan Kanādā.<br />

Koncertā bija kāpinājums, dažādība<br />

un patīkama plūsma. Izvēlētā garīgā<br />

mūzika deva mums ieskatu vairāku ievērojamu<br />

latviešu komponistu daiļradē.<br />

5. jūlijs nebija Koncerta dalībnieki: Apvienots<br />

izņēmums. Spilgtā saule<br />

nemitīgi cepa visus, kuri atradās zem<br />

tās tiešajiem stariem. Ienākot Sv. Jāņu<br />

katedrālē, uzreiz sapratu divas lietas:<br />

pirmā, ka būs kur sēdēt, jo baznīca ar<br />

1100 sēdvietām bija gandrīz pilna, un<br />

otrs, ka te būs ērti, jo baznīca bija patīkami<br />

vēsa. Apsēdos. Vispirms apskatīju<br />

skaisto, iespaidīgo baznīcu. Tad atvēru<br />

piezīmju kladi, jo zināju, ka būs par<br />

šo koncertu jāraksta. Pirmā piezīme, ka<br />

jāizsaka paldies rīkotājiem par izcilo<br />

baznīcas izvēli. Tie, kuriem ir labāka<br />

atmiņa nekā man, atcerēsies, ka šajā<br />

pašā dievnamā skanēja Garīgais koncerts<br />

iepriekšējos Dziesmu svētkos Milvokos,<br />

1983. gadā. Ne pārāk sen pilnīgi<br />

restaurētā baznīca bija visai skaista un<br />

iespaidīga, ar milzīgu, unikālu skulptūru,<br />

kura karājās no griestiem baznīcas<br />

priekšpusē pirms altāra. Viss bija veidots<br />

jauktais koris, stīgu orķestris un timpāni.<br />

Diriģenti: Andrējs Jansons (Ņujorkas<br />

koris); Ingrīda Dženings (Jennings)<br />

(Ciānas draudzes koris, Čikāgā);<br />

Gunta Plostniece (Filadelfijas koris) un<br />

no Latvijas – Jānis Zirnis, svētku viesu<br />

kora Ogre diriģents. Vokālie solisti:<br />

soprāns Indra Brusubārdis, baritons<br />

Kurts Olmans (Ollman) un baritons<br />

Sandis Stepiņš. Svētku stīgu kvartets:<br />

1. vijole – Kīts Redpats (Keith Redpath),<br />

2. vijole – Ernests Brusubārdis<br />

IV, brača – Arturs Jansons un čells<br />

Juris Ķeniņš. Vijolnieks – Kīts Redpats.<br />

Dejotāja Tija Ore. Ērģeles – Anita Gaide.<br />

Klavieres – Ernests Brusubārdis III.<br />

Iziesim cauri programmai, tādejādi<br />

pieminot nevien komponistus un to<br />

darbus, bet arī dalībniekus.<br />

Pēc Jermaka, skan Imanta Ramiņa<br />

priecīgais un vijīgais Līksmojiet, gavitojumā.<br />

ar šodienas pieeju baznīcas iekār-<br />

Kompliments arī zāles vadībai,<br />

ka neskopojās ar dzesināšanu. Atvēru<br />

programmu un sāku pētīt, kas mūs sagaida.<br />

Uzreiz, precīzi plkst. 14.00 majestātiski<br />

sāka skanēt ērģeles! Koncerts<br />

sākas ar ne minūtes kavēšanos, kas nav<br />

slikti, jo svētkos jāievēro paredzētais<br />

laiks visiem sarīkojumiem, lai nepiepeld<br />

viens otram pa tuvu.<br />

Ērģelniece Anita Gaide nav svešiniece<br />

garīgās mūzikas koncertos.<br />

Ar savu precīzo, izjusto spēlēšanu<br />

Anita mūs sveica kā labu, mīļu draugu!<br />

Klausījāmies Romualda Jermaka<br />

Concerto Barucco, kas veltīts tieši<br />

Anitai. Piecpadsmit minūtes garais<br />

komponējums varbūt nebūs pieskaitāms<br />

pie pašiem izcilākiem ērģelēm<br />

komponētiem darbiem, bet bija viegli<br />

to klausīties, un sapratu, ka Concerto<br />

pilda nevien māksliniecisku lomu, bet<br />

arī praktisku – tas, ka kamēr baznīcas<br />

plašajā telpā virpuļoja Anitas skaistā<br />

spēlēšana, klausītāji varēja atslēgties,<br />

varētu teikt, meditēt un aizmirst visu<br />

citu, kas atrodas ārpus šī mirkļa. Kad<br />

varenās ērģeļu stabules apklusa, klausītāji<br />

atsaucas ar spēcīgiem aplausiem!<br />

Laba izvēle koncerta sākumam.<br />

Rūpīgi un prasmīgi saliktā programma<br />

atspoguļoja vēl vienas ievērojamas<br />

latviešu mūziķes talantu un<br />

spējas. Mūziķe, kura arī ilggadēji darbojusies<br />

latviešu garīgas mūzikas laukā,<br />

un ir viena no šī žanra lielākajām<br />

speciālistēm. Gunta Plostniece no Filadelfijas,<br />

Pensilvānijā. Svētku mūzikas<br />

nozare bija lūgusi viņai salikt un vadīt<br />

šo koncertu. Atkal, laba izvēle. Guntai<br />

šī loma nav sveša, jo viņa ir bijusi atbildīga<br />

par vairākiem garīgās mūzikas<br />

lējiet, spēlējiet; izpilda sieviešu vokālais<br />

ansamblis, ērģeles un stīgas; diriģē<br />

Gunta Plostniece. Interesants pielikums<br />

bija sakrālā deja, kuras lomā bija Tija<br />

Ore. Dziesmas laikā, Tija, lillā kleitā<br />

tērpta, dejoja pa baznīcas vidējo celiņu,<br />

no aizmugures līdz priekšai. Protams,<br />

tas nozīmēja, ka visi viņu no sākuma<br />

neredzēja, bet līdz beigām, liekas, ka<br />

visi varēja baudīt viņas baletam līdzīgu<br />

deju. Bija nevien interesanti, bet labi.<br />

Tad iznāk orķestris, apvienotais<br />

jauktais koris un solists Kurts Olmans<br />

(Ollman). Skan Jāzepa Vītola Kantāte.<br />

Koris, orķestris un ērģeles skan burvīgi,<br />

eleganti! Spēcīgas, saliedētas balsis<br />

Turpinājums 12. lpp.

6. lpp. <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ Ceturtdien, 2012. gada 23. augustā<br />

„Tīra jūra vieno“ – (3)<br />

Pārgājiens gar Latvijas jūras robežu<br />

Noslēgums. Sākums LL209 un LL211<br />

Tīra jūra vieno iet<br />

tālāk, bet es sēžu Rīgā<br />

un domāju par jūru,<br />

par manējiem. (Re, kā<br />

es saku: manējie! Šajās<br />

nedēļās viņi patiesi par<br />

tādiem kļuvuši!)<br />

Gājēji dodas tālāk uz Roju, Mērsragu,<br />

Enguri, Ragaciemu uz Dubultiem<br />

un Lielupi.<br />

Kā vēlāk sarunās uzzināju, visnepatīkamākā<br />

gājiena daļa bijusi starp<br />

Mērsragu un Klapkalnciemu, īpaši<br />

uzsverot Engures daļu, kā pilnīgi nebaudāmu<br />

sastāvējušos aļģu dēļ. Pie Ragaciema<br />

jūra jau atkal tīrāka. Patlaban,<br />

kad šo rakstu, mani gājēji ir Ragaciemā.<br />

Esmu nesen tur ciemojusies pie<br />

draugiem, bet mana ciešā un būtiskā<br />

saikne ar šo vietu saistās ar septiņdesmito<br />

gadu sākumu. Toreiz tas vēl bija<br />

īsts zvejnieku ciems, kas dzīvoja savu<br />

laiku laikos pierasto darba dzīvi. Es<br />

mācījos Mākslas Akadēmijas piektajā<br />

kursā un īrēju istabu mājiņā pie jūras.<br />

Tāda vieta bija tieši tas, par ko sapņoju<br />

savās jaunības ilūzijās: no rīta, pieceļoties<br />

gultā sēdus, redzēt jūru, dzirdēt<br />

kaijas, pa atvērto logu sajust jūras sāļā<br />

gaisa smaržu. Tur nodzīvoju divus brīnišķus<br />

pavasarus, no marta līdz jūnija<br />

vidum. Visu stipendiju tērēju, lai samaksātu<br />

ceļu uz Rīgu un atpakaļ, kā<br />

arī nelielo īres maksu. Toreiz ēdnīcās<br />

maize bija par brīvu, par lētu naudu<br />

varēja dabūt sīpolus un tomātu mērci,<br />

tā, ka bada nāve nedraudēja.<br />

Ragaciema periods pārklājies ar<br />

citām dzīves lappusēm, bet, pašķetinot<br />

laiku atpakaļ, redzu, cik nozīmīgs tas<br />

bijis. Atceros, kā ciemos brauca mana<br />

studiju biedrene Inta Celmiņa – tagad<br />

viena no spožākajām latviešu gleznotājām.<br />

Gājām studijās, gleznojām laika<br />

un vēju ārdītās tīklu būdas un laivas,<br />

žāvēšanai izliktos zvejas tīklus, kas<br />

tik skaistos toņos saspēlējās ar jūras<br />

un smilšu krāsām. Reiz Inta ilgi mēģinājusi<br />

atrast risinājumu kursa darbam,<br />

pēkšņi to saprata Ragaciemā. Topošā<br />

māksliniece ieraudzīja teorētiski izdomātu<br />

lietu atspulgu dabā. To pavasaru<br />

redzējumos es atradu motīvu savam<br />

diplomdarbam – Tīklu žāvētājas. Bet<br />

tas bij’ sen. Tagad dažādas gaumes un<br />

dažādi naudas maku biezumi mainījuši<br />

Ragaciema seju. Laimīgā kārtā nemainīga<br />

paliek mūžam mainīgā krāsu un<br />

toņu trīsvienība: debesis, jūra, smiltis.<br />

Mani jūras gājēji izbaudījuši gan<br />

stipru lietu, gan dūņainus krastus, gājuši<br />

pa Jūrmalas atpūtnieku pārpilnajām<br />

pludmalēm, tikuši līdz Dubultiem, kur<br />

jauniešu radošajā namā Undīne nedēļas<br />

nogalē nedaudz atvilkuši elpu. Tur arī<br />

kārtējā prezentācija un noietā ceļa vērtējums.<br />

Pēc svētdienas atpūtas, apbraucot<br />

Rīgu, tālāko ceļu atsākam no Vecāķu<br />

pludmales ar monitoringu. Arī es esmu<br />

atgriezusies. Baidoties nokavēt iešanas<br />

sākumu, atbraucu gandrīz divas stundas<br />

pa agru. Grupa vēl kavējas preses konferencē<br />

Rīgā, Vides Ministrijā, atbildot<br />

uz žurnālistu jautājumiem par jūras<br />

piekrastes situāciju. Īpašs satraukums<br />

par to, ka Dzintaru pludmalei atņemts<br />

Zilais karogs. Tas ir rets, nepatīkams incidents.<br />

Nepatīkams abām pusēm.<br />

Sēžu Vecāķu pludmales telts kafejnīcā,<br />

paciešot to mūziku, kāda nu tur<br />

skan. Gaidot drēgnajā rītā, esmu gluži<br />

nosalusi. Beidzot viņi ir klāt! Baiba<br />

steidzas pie manis ar jaku un Ievas sūtīto<br />

medus burciņu. Silti no attieksmes<br />

vien. Jūtos gaidīta.<br />

Vecdaugava un Vecāķi man pierastas<br />

vietas. Desmit gadus ziemas periodā<br />

te dzīvoju, sakot, ka man ir vasarnīca pa<br />

ziemu jūrmalā. Šurp brauca mani skolnieki<br />

gleznot studijas un arī vienkārši<br />

parunāt par dzīvi. Arī nebeidzamās<br />

sarunas ar draugiem, bieži visas nakts<br />

garumā. Te plauka un ziedēja mīlestība.<br />

Jā, es domāju par to, kā dažādas<br />

Latvijas vietas saistās ar dažādiem<br />

dzīves periodiem, dažādiem<br />

notikumiem un kļūst par<br />

dzīves daļu. Tā mēs saaugam ar<br />

savu zemi, jo gadus, jo ciešāk.<br />

Tālākais ceļš līdz Lilastei<br />

ejams visas dienas garumā.<br />

(Prātā pazib doma, cik<br />

ātri tiek nosauktas stacija pēc<br />

stacijas, braucot elektriskajā<br />

vilcienā!) Pludmale smilšaina,<br />

viegli ejama. Augu valsts<br />

atkal atšķirīga. Daudz miķelītēm<br />

līdzīgu ziedu, kas cieši<br />

saauguši gar liedaga malu un<br />

izskatās pēc rūpīgi koptas, kilometriem<br />

garas, puķu dobes.<br />

Teltis ceļam pie Lilastes<br />

ezera. Apkārtne te apbūvēta ar<br />

vasarnīcām un arī pamatīgām<br />

ziemas mājām. Ezers rāmi atspoguļo<br />

debesis un šūpo ūdensrozes.<br />

Gluži vai idillisks miers.<br />

Vakarā atkal ieslēdzam<br />

datorus, pārskatām dienas<br />

attēlus, pierakstām būtisko.<br />

Parādu saviem līdzbiedriem<br />

Rīgā padarīto. Tās ir pirmās<br />

izdrukas manām ilustrācijām<br />

Pētera Zirnīša grāmatai Ķūķis<br />

staigā kājām. Grāmata tapusi<br />

ilgi, nu beidzot tā notiek. Tāda<br />

jauka sakritība, jo grāmatiņas<br />

galvenais varonis Ķūķis apstaigā<br />

Latviju, tā kā es tagad<br />

eju gar Latvijas jūras robežu.<br />

Nākošais rīts tik saulains,<br />

kāds sen nav redzēts. Dienas<br />

laikā karstums top grūti paciešams,<br />

gribētos mukt ēnā, bet<br />

jāiet vien uz priekšu. Jāšķērso vairākas<br />

upītes un upes. Trīs lielākās: Inčupe,<br />

Pēterupe, Ķīšupe patīkami atsvaidzina<br />

tālākajam ceļam. Pie Saulkrastiem<br />

Ķīšupē iebrienu dziļāk kā biju paredzējusi,<br />

jo zaudēju uzmanību, skatoties kā<br />

no pretējā krasta māj mana autore – romānu<br />

rakstniece Inga Jēruma, kuras<br />

darbus šad tad ilustrēju, un arī patlaban<br />

jaunākais romāns ir tuvu izdošanai.<br />

Man tiek tas prieks paviesoties Ingas<br />

vasaras mājā. Kaut arī mazu, garāmskrejošu<br />

brītiņu vien varu atļauties te būt,<br />

taču laimējas ar dažiem gabaliņiem, citiem<br />

ciemiņiem ceptas kūkas. Gardi bez<br />

gala, varbūt arī apēdu drusciņ vairāk kā<br />

pieklājība atļautu, bet to es tā – ar ceļinieka<br />

tiesībām – nu ir spars iet tālāk.<br />

Nākošā upe – Aģe vairs nav pārbrienama.<br />

Mani ceļa biedri sen pazuduši<br />

tālumā. Eju lielu gabalu līdz tiltam,<br />

tad maldos, lai, privātmāju un brikšņu<br />

šķēršļus pārvarot, atrastu jūru. Kad tas<br />

paveikts, tad nudien liekas, ka tālāk<br />

Jūras mala ap Ķurmragu.<br />

Ejam Salacgrīvas virzienā.<br />

Turpinājums 7. lpp.<br />

Mūsu karogs pie Kutkāju naktsmītnes.<br />

FOTO Anita Jansone-Zirnīte<br />

FOTO Anita Jansone-Zirnīte<br />

FOTO Anita Jansone-Zirnīte

Ceturtdien, 2012. gada 23. augustā <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ 7. lpp.<br />

„Tīra jūra vieno“ – (3)<br />

Turpinājums no 6. lpp.<br />

vairs nebūs spēka. Karsts, pēdas sūrst.<br />

Brīdis atpūtas ar kājām gaisā, tad tomēr<br />

tālāk. Naktsmāju vieta saskatāma<br />

pa lielu gabalu: lielais Lauču akmens.<br />

Ejamais gabals bijis pamatīgs, pārņem<br />

atvieglojuma sajūta, ieraugot pazīstamo<br />

vietu. Te man bijis skaists notikums –<br />

pirms diviem gadiem svinētā Astrīdes<br />

Ivaskas dzimšanas diena. Tā diena un<br />

vēl garu būtisku sarunu piesātināta<br />

nakts priekš manis vienmēr būs saistīta<br />

ar īpatno jūras krasta daļu, kas apaugusi<br />

ar kļavām, pīlādžiem un citiem lapu kokiem,<br />

pat daža ābele pavisam tuvu jūrai.<br />

Atkal prieks, ka vietas mūsu atmiņā saaug<br />

ar cilvēkiem, sajūtām, notikumiem.<br />

Nākošās dienas ejamais ceļš rāda<br />

rūpīgu saimnieku radītu sakoptību. Ik<br />

pa brīdim jaukas, vienkāršas koka trepītes<br />

no kāpas uz pludmali, pie mājām<br />

mastos plīvo karogi. Izskatās tā, kā labākajā<br />

variantā mēs saprotam latvisku<br />

attieksmi pret sev atvēlēto zemes daļu.<br />

Arī tās dienas maldīšanās manī atstājusi<br />

gaišu, neizdzēšamu sajūtu.<br />

Kad biju jau gana ilgas stundas un<br />

garus kilometrus laipojusi, lēkājusi pa<br />

lielākiem un mazākiem akmeņiem gar<br />

Tūjas, gar Ķurmraga piekrasti un sasniegusi<br />

Veczemju klintis, baidoties,<br />

ka atkal neaizeju garām (nu jau ļoti<br />

vēlamajai) naktsguļas vietai, devos pa<br />

vienām tādām kāpnītēm augšup pajautāt,<br />

kur īsti atrodos. Paliela koka māja,<br />

padaudz automašīnu, cilvēku grupiņa,<br />

sasēdusi uz gara sola, malko vīnu.<br />

Domāju, ka viesu nams un jautāju pēc<br />

saimniekiem, bet izrādās, ka tie arī ir<br />

paši mājinieki.<br />

Tiek atrasta detalizēta karte un<br />

meklēta man vajadzīgā vieta – Kutkāji.<br />

Jaunā sieviete bēdīgi groza galvu un<br />

saka, ka man vēl jāiet astoņi kilometri<br />

(laimīgā kārtā tā tomēr nebija taisnība).<br />

Uz to lepni saku: „Ak, kas man<br />

astoņi kilometri, es no Nidas nāku...“<br />

Kungs labākajos gados, no pašu raktās<br />

akas, sarūpē ūdeni manam turpmākajam<br />

ceļam. Es uzmanīgi apjautājos, vai<br />

šī ir viesu māja, vai privāta dzīves telpa.<br />

Viņš smej’ par jautājumu un stāsta,<br />

ka viņi, četras ģimenes, pirms gadiem<br />

pieciem te nopirkuši drupas. Būvējuši,<br />

sakārtojuši vidi, nu bauda ieguldītā<br />

darba augļus. Jautāju, vai tad visas<br />

ģimenes nav saplēsušās pa šo laiku<br />

Viņš teic – „Kā tad ne, bet priekš kam<br />

tad ir vīns!“ „Re, veselīga attieksme<br />

pret dzīvošanu!“ – saku.<br />

Tencinādama par skaisto noskaņu<br />

un patīkamo dzīves brīdi, atvados.<br />

Man šķiet, ka tā arī mums Latvijā vajadzētu<br />

sadzīvot. Tik darbīgi, spēkpilni,<br />

ar tādu labvēlību.<br />

Laimīgā kārtā jau pēc pāris kilometriem<br />

ieraugu pludmalē mūsu karogu<br />

– zīmi, ka šodienas ceļš paveikts.<br />

Te itin prāva teritorija teltīm pie pašas<br />

jūras. Āra galdi, ugunskuru vietas. Iegūstam<br />

lietošanā lielu nojumi ar galdu<br />

vidū, tā, ka šovakar varam nebūvēt<br />

lielo vakarēšanas telti. Uz pāris dienām<br />

pievienojušies daži jaunpienācēji,<br />

starp tiem arī radio žurnāliste Anda<br />

Buševica, kuras balss un dziedātprieks<br />

man jau sen pazīstams, arī Elita<br />

Kļaviņa no Vides Aizsardzības Kluba<br />

lustīga dziedātāja. Tā mums izdodas<br />

visdziedošākais jūrasceļa vakars, kas<br />

iestiepjas arī dziļā nakts melnumā.<br />

Nākošās dienas krasta daļa vietām<br />

ļoti grūti ejama dēļ dūņainā, aļģainā,<br />

zāļainā krasta. Kādu gabalu ejam pa<br />

velosipēdistu ceļu mežā, tad atkal atgriežamies<br />

pie jūras un iekuļamies<br />

pamatīgās dūkstīs. Cenšamies brist pa<br />

jūru, kas brīžam izdodas itin labi, bet<br />

tad sākas akmeņainā daļa, un nu katra<br />

kāja slīd uz savu pusi. Brīžam knapi<br />

izdodas noturēties nepakrītot. Nebūtu<br />

jau nekāda lielā bēda, bet tie fotoaparāti,<br />

tie telefoni... Tāpat jūrā stāvot, uzvelkam<br />

kājās apavus, tālāk brienam ar<br />

pasargātām pēdām. Drusciņ vieglāk.<br />

Vakarā izrādās, ka daži gudrinieki<br />

visu ceļu gājuši pa velosipēdistu taku.<br />

Bet mums pieder mūsu īpašais piedzīvojums<br />

un asās izjūtas.<br />

Nakšņojam Kuivižos, Kapteiņu<br />

ostā. Pēc vairākām dienām tiekam pie<br />

dušas. Tas tik labi pēc visām tām dubļu<br />

brišanām! Vēl pastāv arī draudi, ka<br />

vietām bija toksiskās zilaļģes... Beržamies<br />

ilgi un pamatīgi.<br />

Tad pēdējā gājiena diena. Tāds<br />

neliels gabaliņš. Nedaudz vairāk par<br />

desmit kilometriem. Toties tā ir randu<br />

pļavu daļa, kas iestiepjas jūrā. Iet<br />

gar krastu nav nekādu iespēju. Mēs,<br />

kas esam nomīcījušie pa iepriekšējās<br />

dienas neceļiem, diezgan satraukti domājam,<br />

kā gan tiksim ar dienas gājienu<br />

galā. Jānis stingri noteicis, ka visai<br />

grupai jāiet kopā, lai būtu pārskatāmi<br />

un pārvarami visi iespējamie šķēršļi.<br />

Tā arī brienam pa jūru zosu gājienā.<br />

Pēdējās dienas gabals izrādās tīrā izprieca.<br />

Jūras dibens ar skaistu baltu<br />

smilti, dūņu nekādu, akmeņu ne tik.<br />

Uz liela jūrā ieskalota koka, kas baltum<br />

– balts, ūdeņu un saules nopulēts,<br />

izskatās pēc balta sapņu kuģa, sasēžamies<br />

rindā fotogrāfijai. Izskatās pēc airētāju<br />

komandas uz zilzilās jūras fona.<br />

Ap dienas vidu esam sasnieguši<br />

Ziemeļu molu Ainažos. 27. jūlijs. Galapunkts...<br />

Tas ir paveikts! Bija skaisti.<br />

Tas neaizmirsīsies nekad!<br />

Vēlot ikkatram pašam ar savām<br />

pēdām, savu ķermeni, savu elpu, savu<br />

esamību, piedzīvot pieskaršanās sajūtu<br />

Baltijas jūrai visā Latvijas piekrastes<br />

garumā.<br />

Sirsnīgi –<br />

Anita Jansone-Zirnīte<br />

(jau no Burtniekiem)<br />

Laikrakstam „Latvietis“

8. lpp. <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ Ceturtdien, 2012. gada 23. augustā<br />

Positivus 2012<br />

Mūzikas festivāls Salacgrīvā 20.-21. jūl.<br />

Positivus Festivāls festivāla cenas.<br />

ir lielākais un nozīmīgākais<br />

mūzikas un mākslas<br />

festivāls Baltijā, kas šogad<br />

norisinājās jau sesto<br />

reizi. Tas ik gadu piedāvā<br />

aktuālu, augstas<br />

kvalitātes mūzikas programmu, draudzīgu<br />

atmosfēru un neaizmirstamu<br />

nedēļas nogali. Muse, Scissor Sisters,<br />

Hurts, Moby, Editors, Travis, James,<br />

Stereophonics, Fatboy Slim, Royksopp<br />

un Peter Doherty ir tikai daži no mūziķiem,<br />

kas iepriekšējos gados uzstājušies<br />

festivālā.<br />

Īpašu noskaņu festivālam piešķir<br />

tā atrašanās vieta – gleznaina jūras<br />

piekraste Salacgrīvā, ko atzinīgi novērtējuši<br />

ne vien festivāla apmeklētāji,<br />

bet arī mūziķi, pilnībā izbaudot vasaras<br />

mirkļus. Šogad festivālā darbojās<br />

trīs galvenās skatuves – Tele2, Nordea,<br />

Red Bull Music Academy Stage un vairākas<br />

mazākas skatuves, tai skaitā I<br />

Love You un Palladium skatuves, kas<br />

festivāla apmeklētājiem ļāva redzēt ne<br />

tikai pasaules mērogā novērtētu mūziķu<br />

uzstāšanos, bet arī jaunu, radošu<br />

un talantīgu mūziķu priekšnesumus.<br />

Papildus iespaidīgajai mūzikas programmai,<br />

apmeklētāji iedvesmojās no<br />

dažādām mākslas aktivitātēm Dabas<br />

skatuvē, kas jau iepriekšējos gados<br />

ietvērušas modernās dejas, kustību<br />

teātra un improvizācijas teātra priekšnesumus,<br />

graffiti paraugdemonstrējumus,<br />

cirka uzstāšanos, kā arī iespēju<br />

relaksējošā gaisotnē skatīties filmas<br />

Nokia kino teltī. Enerģiju jaunai dienai<br />

bija iespējams atgūt telšu pilsētiņā, kas,<br />

kā ierasts, atradās vien dažu minūšu<br />

attālumā no festivāla norises vietas.<br />

Festivāla draudzīgā atmosfēra un<br />

augstvērtīgā programma novērtēta arī<br />

starptautiski, jo katru gadu uz to ceļo<br />

arvien vairāk viesu no rietumu un Baltijas<br />

valstīm. 2009. gadā tas iekļauts<br />

Lielbritānijas festivālu gada balvas<br />

(UK Festival Awards) izcīņas finālā<br />

kā labākais ārzemju festivāls. Populārais<br />

Britu tabloids Metro, publicējot<br />

2012. gada Eiropas labāko vasaras<br />

festivālu uzskaiti, sarakstā iekļauj arī<br />

Positivus Festivālu, aprakstot to kā<br />

„bezpretenciozu pasākumu ar spēcīgu,<br />

eklektisku mākslinieku virkni“. Metro,<br />

kas ir Lielbritānijas ceturtais lielākais<br />

laikraksts, atzīmē, ka Positivus<br />

Festivāls veiksmīgi apvieno Eiropas<br />

un Baltijas daudzsološāko muzikālo<br />

talantu sniegumus.<br />

Positivus Festivāls 2012. gadā ieguva<br />

arī godpilno Eiropas Labākā<br />

Festivāla apbalvojumu no The Festival<br />

Guide (UK), kas ir studentu iecienītāko<br />

festivālu ceļvedis. Kā vispievilcīgākos<br />

aspektus Festival Guide uzsver<br />

festivāla norises vietu, muzikālo izvēli,<br />

kā arī salīdzinoši demokrātiskās<br />

Savukārt prestižais ASV mūzikas<br />

žurnāls Filter Magazine 2011. gada iekļāva<br />

Positivus Festivālu savu gaidītāko<br />

starptautisko festivālu Top 5.<br />

Nokļūšana uz festivāla norises<br />

vietu izrādījās sarežģītāka un aizņēma<br />

daudz vairāk laika, nekā domāts.<br />

Sastrēgumi, izbraucot no Rīgas, sākās<br />

jau Juglā. Vēlāk pie viadukta uz<br />

Tallinu auto rindas vispār nekustējās<br />

uz priekšu. Nācās to visu apbraukt<br />

caur Raganu. Pie Murjāņiem paliek<br />

skaidrs, ka Latvijā ilgi gaidītie ceļa<br />

remonti krietni paildzina gaidīšanu<br />

pie luksaforiem. Jāmaina maršruts,<br />

un jābrauc caur Sēju. Nedaudz garāks<br />

ceļš, bet nav sastrēgumu! Jau daudzus<br />

kilometrus pirms Salacgrīvas ir pēdējais<br />

sastrēgums. Auto rinda nekustas<br />

vairāk kā pusstundu. Daži mēģina to<br />

atkal apbraukt un ierasties no Igaunijas<br />

puses. Arī mēs, izmantojot to pašu<br />

ceļu, beidzot noparkojamies vienā no<br />

oficiālajām festivāla stāvvietām.<br />

Taču jau drīz izrādās, ka ar to vēl<br />

visi pārbaudījumi nebeidzās tamdēļ,<br />

ka, lai samainītu festivāla biļeti pret<br />

oficiālo aproci, ir atkal jāstāv vairāku<br />

simtu cilvēku garā rindā, kas iet uz<br />

priekšu ĻOTI lēni. Te nu laikam jāsaka,<br />

ka tas ir vienīgais festivāla rīkotāju<br />

fēlers (kļūda). Ar aproču uzlikšanu<br />

nodarbojas tikai dažas meitenes, kas<br />

patiesībā ir diezgan smags darbiņš ar<br />

dzelzs knaiblēm. Drīz atklājas, ka rindas<br />

mazkustīgums ir izskaidrojams arī<br />

ar to, ka nav sakārtota līnija, bet gan<br />

pamatīgā pūlī, jo pie pašas rindas sākuma<br />

nekaunīgākie apmeklētāji spraucas<br />

bez rindas! Daži klausītāji, bija pavadījuši<br />

pat 3 stundas, rindā gaidot!!!<br />

Šādu nekaunību ierobežot nevar,<br />

un, izdzirdot grupas INSTRUMENTI<br />

pirmās skaņas tālumā, saprotu, ja gribu<br />

šonakt dzirdēt kādu koncertu – ir<br />

jābūt tieši tikpat nekaunīgam un pēc<br />

dažām minūtēm jau esam teritorijā!<br />

Instrumenti ir galvenā pašmāju<br />

grupa šogad festivālā. Debijas albums<br />

TRU martā ieguvis Zelta diska statusu,<br />

un drīz gaidāms decembrī Arēnā<br />

Rīga notikušā grupas koncerta ieraksts<br />

DVD. Tieši šis koncerts kļuva<br />

par vienu no pagājušā gada ievērojamāko<br />

notikumu populārās mūzikas<br />

koncertdzīvē, un vairāki elementi no<br />

šī koncerta tika parādīti uz Positivus<br />

skatuves. Pirmo reizi varējām vērot,<br />

kā Shipsi spēlē sitaminstrumentus.<br />

Shipsi un Reinis ir izcili un talantīgi<br />

mūziķi, klāt pieaicinot dzīvos pūšaminstrumentus,<br />

skanējums top ļoti<br />

labs! Vēlēsim viņiem neapstāties un<br />

turpināt attīstīt mūsu skaņas kārpiņas!<br />

Uz festivāla Positivus 2012 lielās<br />

skatuves uzstājās igauņu mūziķi<br />

Ewert And The Two Dragons un britu<br />

Friendly Fires, kuri pašlaik atrodas<br />

slavas zenītā. Zināmākais no šobrīd<br />

nosauktajiem vārdiem ir Friendly Fires<br />

– grupa no Anglijas, kas jau ar savu<br />

pirmo albumu guva milzu publikas atzinību<br />

un tika nominēta vairākām Britu<br />

mūzikas un Merkurija balvām. Grupas<br />

supergrāvēji Skeleton Boy, Jump<br />

In the Pool, Paris un Kiss of Life skan<br />

gandrīz ikkatrā radio, YouTube skatīti<br />

miljoniem reižu un izmantoti slavenās<br />

reklāmās. Pasaulē Friendly Fires fanu<br />

pulks aug arvien lielāks, jo viņu dzīvās<br />

uzstāšanās kļūst iespaidīgākas –<br />

no mazas klubu grupas viņi īsā laikā<br />

izauguši līdz festivālu galvenajiem<br />

māksliniekiem. Šī un pagājušā gada<br />

laikā viņi uzstājušies teju visos pasaules<br />

svarīgākajos festivālos. Jāsaka, ka<br />

šis bija iespaidīgākais koncerts manai<br />

gaumei šogad festivālā! Grupa demonstrēja<br />

apskaužamu atraktivitāti uz<br />

skatuves – gan muzikāli aizraujot līdzi<br />

visu lielo skatītāju audienci augstu virs<br />

tuvējām priežu galotnēm, gan arī vizuāli<br />

– solistam Edam Makferleinam<br />

(Ed Macfarlane) nebeidzami dejojot<br />

un kustoties kā māla ūdenszālei, kas<br />

nekad neapstājas... Koncerta apskaņošana<br />

bija ļoti laba, bet tomēr šķiet, ka<br />

par maz jaudas. Red Bull skatuve ik pa<br />

laikam dzirdama cauri... Varbūt būtu<br />

vēlams pārējās skatuves aizgriezt citā<br />

virzienā Prom no galvenajām skatuvēm.<br />

Es domāju, ka tas ļoti palīdzētu<br />

baudīt mūziku, jo Keane uzstāšanā<br />

laikā tas šķita nomācoši, it sevišķi, ja<br />

atrodies labajā pusē no skatuves.<br />

Kā norāda organizētāji, ar īpašu<br />

prieku šovasar tika sagaidīta igauņu,<br />

nu jau supergrupa – Ewert And The<br />

Two Dragons. Kā koncerta laikā grupas<br />

solists Ewert Sundja klausītājiem<br />

pastāstīja, tad festivāls Positivus ir grupas<br />

laimes stāsta pamatā, jo izpelnījusies<br />

pirmo uzmanību, tieši muzicējot<br />

Latvijā. Ewert and The Two Dragons<br />

ir Igaunijas rokgrupa, kuru debijas<br />

albums The Hills Behind The Hills iznāca<br />

2009. gadā. Otro studijas albumu<br />

Good Man Down grupa laida klajā, sadarbojoties<br />

ar Latvijas mūzikas apgādu<br />

I Love You Records. Šis pavasaris<br />

un vasara grupai būs īpaši piepildīts ar<br />

daudziem koncertiem Eiropā, kā arī uz<br />

pazīstamām indie skatuvēm Ņujorkā<br />

un Kanādā. Grupas otrā albuma Good<br />

Man Down pirmais singls ātri iekaroja<br />

visas Baltijas valstis, un to šobrīd atskaņo<br />

vairāku valstu radiostacijas visā<br />

pasaulē (Vācijā, Brazīlijā, Francijā,<br />

Amerikā, Zviedrijā un citur). Galvu<br />

reibinošos panākumus grupai nodrošina<br />

tieši savas mūzikas veidošanas maģija,<br />

oriģinālās aranžijas un savu ideju<br />

nepieradinātība. Ieskatoties grupas<br />

mājaslapā – viņi ir nobukoti tuvākajam<br />

gadam gandrīz katru dienu! Prieks par<br />

Turpinājums 12. lpp.

Ceturtdien, 2012. gada 23. augustā <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ 9. lpp.<br />

Jaunā Gaita Nr. 270<br />

Rakstu krājums kultūrai un brīvai domai<br />

Šis ziņojums sasniegs lasītājus vērtē Lauskas grāmatu Pēteris Ērmanis<br />

und Jānis Jaunsudrabiņš: Die so-<br />

pirms drukātā rakstu krājuma kultūrai<br />

un brīvai domai Jaunā Gaita rudens ziale und kulturelle Integration lettischer<br />

Schriftsteller in Lettland und im<br />

numurs būs nonācis savu lasītāju rokās,<br />

bet abonenti, kas e-pastā saņēmuši<br />

tā elektronisko versiju (t.s. .pdf Zigurda Elsberga tulkojumā Ginte-<br />

deutschen Exil.<br />

datni), jau pasteigušies liecināt, ka jaunais<br />

numurs izdevies, kā jau vienmēr, gesagt werden muss) uzrunā arī latviera<br />

Grasa dzejolis Ko vajag pateikt (Was<br />

reti izcils! Lindas Treijas vāka apdare šus, brīdinādams pret līdzdalību, noklusējot<br />

„jau tā trauslā pasaules miera“<br />

esot pat seksīga atskaņa no Chansons<br />

de Bilitis (Bilitisas dziesmas) (kaut bez apdraudēšanu no kodolvaras Izraēlas.<br />

mūzikas), un atgādinot 1920. gados Rolfs Ekmanis pavadrakstā apgaismo<br />

piedzīvoto brīvību latviešu mākslā... šī dzejoļa kontekstu un kontroversiju,<br />

Līdzīgu noskaņojumu izraisa arī redaktores<br />

Treijas izvēle mākslas re-<br />

Sarunā ar Ingmāru Balodi, lietu-<br />

ko tas izraisīja pasaules presē.<br />

produkciju klāstā žurnāla iekšpusē, viešu rakstniece un mākslas vēsturniece<br />

Kristina Sabaļauskaite stāsta par<br />

kur redzami Gerdas Rozes darbi un<br />

no Riga Nouveau Babes izstādes Losandželosā<br />

šāgada pavasarī – Roberta rum un tā turpinājumu Silva rerum II.<br />

savu 17. gs. vēstures romānu Silva re-<br />

Koļcova un Rudītes Mazūres Godfrijas<br />

(Godfrey) darbi. Pati māksliniece sandra Kinklāva vārdā nosauktās<br />

Par pašaizliedzīgu darbu Alek-<br />

Mazūre Godfrija dzīvelīgi un silti apraksta<br />

šo izstādi. Krāsu un līniju zinzerā<br />

Mišigenā, Līga Ejupe saņem Jāņa<br />

mākslas galerijas izveidošanā Garetnieka<br />

Laimona Mieriņa dzīvesstāstu Bieriņa Piemiņas fonda balvu. Intervijā<br />

ar Juri Zommeru Ejupe paskaidro,<br />

turpina šķetināt Māris Brancis.<br />

Dzejnieks Uldis Bērziņš uzskata, ka šī galerija darbojas gan kā mākslas<br />

ka valoda ir vairāk nekā darba rīks sazināšanās<br />

vajadzībām − tā ir neatkarījošām<br />

izstādēm.<br />

darbu krātuve, gan kā izejpunkts ceļoga<br />

dzīva būtne, kas ar cilvēka starpniecību<br />

nonāk saskarē ar fizisko pasauli. balva šogad piešķirta Frankam Gordo-<br />

Ērika Raistera Piemiņas fonda<br />

Septiņos dzejiskos motīvos viņš rāda nam, kura novērojumu un komentāru<br />

piemērus. Nosaukdams septiņus cilvēkus<br />

vārdā: Olafu Gūtmani, Gunti Publicistika. Rolfs Ekmanis sniedz<br />

krājums izdots pērn zem virsraksta<br />

Eniņu, Māri Bišofu, freidistu, Juri Rolandu<br />

Zvirgzdiņu, Džeku Londonu un ba aprakstu un apliecina, ka Gordons,<br />

detalizētu un kodolīgu viņa mūža dar-<br />

Egīlu Plikpaura dēlu; Bērziņš katram kaut žīdu tautai piederīgs, visu mūžu<br />

veltī īsu tādu kā šamaniskas inkantācijas<br />

fragmentu bez skaidra sākuma un Juris Šlesers apraksta un komentē<br />

bijis latviešu autors.<br />

gala, mīklainu, bet tomēr – nepārprotami<br />

dziļu un veselu.<br />

pārdzīvojām „visinteresantāko“ laik-<br />

divas grāmatas: Jura Zīverta Kā mēs<br />

Madaras Rutkēvičas īsstāstā Baba metu vēsturē: Otrais pasaules karš un<br />

stipru emociju uzplūdumā bailes, aizvainojums,<br />

vainas apziņa un skumjas vēsturnieku anotēto (Divas) puses /<br />

manas paaudzes likteņgaitas un sešu<br />

šķietami šķeļ vīru no sievas un tomēr Latviešu kara stāsti: Otrais pasaules<br />

tuvina vienu otram naktī, kamēr sievas karš karavīru dienasgrāmatās.<br />

vecāmāte šķiras no dzīves.<br />

Dāvids Zalāns, vecākais referents<br />

Kārlis Vērdiņš komentē Baibas Bičoles<br />

dzejisko ražu, atzīmēdams, ka El-<br />

fonda plānošanas nodaļā, rūpīgi doku-<br />

LR Finanšu ministrijas Eiropas Sociālā<br />

les ķēķa principu – mikrokosms un makrokosms<br />

atspoguļo viens otru – Bičole vienlīdzību, secinādams, ka ekonomismentē<br />

un aukstasinīgi argumentē Par<br />

„noved līdz konsekvencei, pasaules norises<br />

vienādojot ar sievietes ķermeni, valstī rada problēmas itin visai sabiedkas<br />

nevienlīdzības pieļaušana jebkurā<br />

savukārt personības psihiskos procesus rībai un nav nekādi attaisnojama.<br />

pārvēršot simboliskos dabas tēlos.“ Laimonis Purs raksta Uzdrīkstēšanās<br />

trešā turpinājumā sniedz fascinē-<br />

Una Alksne sava pētījuma Estētisms<br />

Friča Bārdas lirikā pirmā daļā jošas liecības par žurnālistu Rafaēlu<br />

apraksta kultūras strāvojumus Eiropā Blūmu un rakstnieku Ēvaldu Vilku un<br />

19. g.s. vidū, kas veidoja un ietekmēja viņu darbošanos laika posmā pēc Staļina<br />

nāves.<br />

latviešu lielā romantiķa un ekspresionista<br />

Bārdas dzejiskās vielas izvēli un Dažos vārdos blīvā sakopojumā<br />

izteiksmi.<br />

ir Viļņa Auziņa, Māra Branča, Rolfa<br />

Liene Lauska liecina par rakstu Ekmaņa un Vitas Gaiķes kodolīgas īsziņas<br />

zem virsrakstiem mūžībā aiziet,<br />

mākslas mūzas noturību septiņos latviešu<br />

rakstniekos visgrūtākajā pēckara<br />

laikā trimdā Vācijā, pieminēdama tēlotājmāksla, tradīciju veicināšana,<br />

jaunizdevumi, cildinājumi, mūzika,<br />

Pēteri Ērmani, Jāni Jaunsudrabiņu, scripta manent, tīmeklis, diaspora,<br />

Zeltīti Avotiņu, Irmu Bērziņu, Oskaru dubultpilsonība, periodika, ērmīgas<br />

Kalēju, Vili Lesiņu un Nikolaju Lečmani.<br />

Savukārt Juris Silenieks augsti Latvija – ar skatu mūsdienās,<br />

būšanas, Latvija – ar skatu viņdienās,<br />

Latvijai<br />

visapkārt, ANO/AI/ECHR, citur ģeopolitiskajā<br />

telpā un statistika.<br />

Kiberkambara nodaļā vēstkopas<br />

Sveiks dalībnieki pārrunā grūto jautājumu<br />

par zinātnes lomu reliģijā un arī<br />

otrādi.<br />

Grāmatu recenzijas:<br />

Voldemārs Avens par Māra Branča<br />

Krāsa un līnija: Laimonis Mieriņš;<br />

Aina Siksna par Andras Manfeldes uz<br />

Sibiriju deportēto vecvecāku likteņstāstu<br />

Zemnīcas bērni; Juris Žagariņš<br />

par Andrieva Ezergaiļa Lapu agonija.<br />

Grāmata par Intu; Andrejs Ģērmanis<br />

par gleznu reprodukciju klāstu<br />

Uldis Zemzaris. Jūra un krasts / The<br />

Sea and the Shore; Juris Silenieks par<br />

Viļņa Baumaņa agro trimdas gadu<br />

Ņujorkā aprakstu Pārbaudījums; Vita<br />

Gaiķe par Lidijas Dombrovskas dienasgrāmatu<br />

ierakstiem Klaidonis ar<br />

krizantēmu un Gundars Ķeniņš Kings<br />

par Journal of Baltic Studies 2012 g.<br />

pavasara numuru.<br />

Jaunās Gaitas atsevišķu numuru<br />

par $10 varat pasūtīt, rakstot vai zvanot<br />

Jurim Žagariņam, tālr.: +1-413-<br />

732-3803, e-pasts: juris.zagarins@<br />

gmail.com.<br />

Tie neabonētāji, kuri uzskata sevi<br />

par kultūras cilvēkiem, pavisam viegli<br />

var iegūt abonētāja statusu. Divu gadu<br />

abonements (astoņi numuri) maksā<br />

tikai $76, vienu gadu (četri numuri)<br />

− $39. Sūtiet čeku Jauna Gaita,<br />

Inc. vārdā (vēlams ASV dolāros, bet<br />

varam pieņemt arī jebkurā citā valūtā<br />

pēc pastāvošā valūtas kursa) Tijai<br />

Kārklei, 616 Wiggins Road, St. Paul,<br />

MN 55119, USA. Atsevišķus rudens<br />

numura rakstus, kā arī arvien topošo,<br />

bet jau plašo Jaunās Gaitas rakstu krājuma<br />

e-arhīvu, var apskatīt JG mājas<br />

lapā: www.zagarins.net/JG.<br />

Juris Žagariņš<br />

Laikrakstam „Latvietis“

10. lpp. <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ Ceturtdien, 2012. gada 23. augustā<br />

<strong>Ansis</strong> <strong>Vairogs</strong> mūžības ceļā<br />

5.01.1918 – 6.08.2012<br />

Pirmdien, 13. augustā vairāk nekā<br />

80 pavadītāji bija pulcējušies pēdējā<br />

gaitā izvadīt no Latviešu ciema Melburnā<br />

Ansi Vairogu.<br />

Pēc Pie rokas ņem un vadi nodziedāšanas,<br />

svētbrīdi vadīja Jānis Berkāns,<br />

muzikālo pavadījumu sniedza<br />

Marks Bormanis (klavieres) un Lija<br />

Andersone (flauta). Anita Andersone<br />

nolasīja Anša Vairoga dzīves stāstu,<br />

sekoja atvadu vārdi no Melburnas sabiedriskām<br />

organizācijām un draugiem.<br />

Meditācijā skanēja Rotas kora izpildījumā<br />

1970tos gados skaņu platē<br />

ieskaņotā T. Ilsteres dziesma Tēvuzeme<br />

runā (Ilzes Kalnāres teksts); baritona<br />

solo – Dzintars Veide, soprāna<br />

solo – Nora Vairoga.<br />

Kad Jānis Berkāns novadīja lūgšanu<br />

un svētīšanu, klātesošie nodziedāja<br />

Saulīt tecēj’ tecēdama.<br />

Tautas dziesmas Pūt, vējiņi kora<br />

izpildījumā ierakstam skanot, Anša<br />

Vairoga šķirsts ģimenes draugu pavadīts<br />

atstāja kapelu.<br />

Fragmenti no Anša Vairoga<br />

dzīves stāsta<br />

Ansim vienmēr ir paticis braukt...<br />

kas gan var tos kilometrus saskaitīt,<br />

<strong>Ansis</strong> ar māti Martu un māsu Ilzi Silaražu pirmā pakāpes pamatskolā 1930. g.<br />

FOTO no Vairogu ģimenes arhīva<br />

kurus viņš, pie stūres sēžot, ir nobraucis...<br />

vispirms jau Latvijā, sākumā gan<br />

ar traktoru sava krusttēva saimniecībā<br />

Skrīveros, tad frontē Krievijā ar savu<br />

frontes ceļos uzticamo Volkswagen<br />

džipu, kuru viņš tik sirsnīgi sauca par<br />

savu foļķīti, tad Eiropā, bet pēdējā pusgadsimtā<br />

– krustu šķērsu izbraukāja<br />

Austrāliju. Lai arī tā nekad viņa sirdī<br />

neizkonkurēja Latviju, tad tomēr viņš<br />

to paspēja iepazīt un iemīlēt.<br />

Nu Anša dzīves brauciens šaisaulē<br />

noslēdzies.<br />

Iesākās tas tanī tālajā ziemā – Latvijā,<br />

Vestienas pagasta Igālēs. Tad šo<br />

pasauli ieraudzīja puisēns, kuru nosauca<br />

par Ansi. Māte –Marta Dreimane,<br />

bija beigusi ģimnāziju, 1906. gadā<br />

bija sākusi studēt medicīnu Tērbatas<br />

Universitātē, bijusi pirmā latviešu<br />

sieviete šai fakultātē, bet studijas nav<br />

pabeigusi un vēlāk strādājusi par skolotāju.<br />

Pēc neveiksmīgas laulības, viņa<br />

atgriezās savu vecāku mājās Igālēs,<br />

kurās saimniekoja viņas tēvs –Jēkabs<br />

Dreimanis. Mājas bija pie skaistā Kāla<br />

ezera. Te, ezera krastā, paiet mazā<br />

zēna bērnība, iesākas un nekad nebeidzas<br />

kaislība uz makšķerēšanu.<br />

Šķiroties māte arī mainīja uzvārdu,<br />

pieņemdama sev un saviem bērniem<br />

savas dzimtas vārdu – Dreimanis.<br />

Viņa ar savu vecāku palīdzību<br />

audzināja meitu Ņinu (vēlāk dzejniece<br />

Ilze Kalnāre) un gadu jaunāko brālīti –<br />

Ansi. Turpat Vestienā <strong>Ansis</strong> uzsāka<br />

skolas gaitas pagasta pamatskolā.<br />

* * *<br />

Pēc pamatskolas beigšanas, seko<br />

mācības Malnavas Lauksaimniecības<br />

vidusskolā, kuru pabeidz 1939. gadā,<br />

bet tā paša gada rudenī – septembrī<br />

iestājas Latvijas armijā – 4. Valmieras<br />

strēlnieku pulkā, kas bija izvietots<br />

Rīgā, Maskavas priekšpilsētā. Uzsāk<br />

instruktora kursus, kurus Ansim neizdodas<br />

pabeigt, jo smagi saslimst ar<br />

plaušām, kas tajos laikos bija bīstama<br />

slimība. Ārstējās kara slimnīcā. Viņam<br />

saka, ka vairs nebūšot jādien, bet<br />

pavasarī pēc izietās ārstu pārbaudes,<br />

viņu ielika Rīgas Sargu rotā.<br />

Nu dienests bija katru dienu citā<br />

vietā. Kad krievi ienāca Rīgā, viņš<br />

stāvēju uz posteņa – Artilērijas ielā.<br />

Vēl 18. jūnijā pie Brīvības pieminekļa<br />

beidzamo reizi mainījās sardze. Nākamā<br />

dienā pēc krievu ienākšanas <strong>Ansis</strong><br />

bija sardzē telefonu centrālē, bet pie<br />

durvīm viņu uzmanījuši divi bruņoti<br />

sarkanarmieši. Pēc pāris dienām viņi<br />

tiek aizsūtīti uz Carnikavu, uz vasaras<br />

nometni. <strong>Ansis</strong> atceras, ka visiem<br />

palika tās pašas drēbes, tikai noņēma<br />

Latvijas armijas nozīmes. Neviens nezināja,<br />

ko darīt, virsnieki arī nezināja<br />

ko darīt. <strong>Ansis</strong>, protams, iemanās atrast<br />

laiku un iet Carnikavas ezerā zivis<br />

ķert.<br />

Un tad vienā dienā viņiem paziņo,<br />

ka nu viņi esot sarkanās armijas<br />

186. strēlnieku pulkā, un pavēles<br />

turpmāk sekoja krieviski. Tad <strong>Ansis</strong><br />

kādā privātā sarunā ar dažiem instruktoriem,<br />

kas zīmējuši zvaigznes<br />

un karogus, vaicājis: kāpēc jūs nezīmējiet<br />

kādu latviešu ornamentu Ar to<br />

pietika, un pavisam drīz notika pirmā<br />

tuvākā iepazīšanās ar čekistiem; stundām<br />

garā pratināšana ar spožo lampu<br />

acīs, spīdzināšana, piekaušana... <strong>Ansis</strong><br />

atcerējās, ka viņš raksturā ļoti mainījies<br />

pēc šī gadījuma un vēl pēc gadiem<br />

divdesmit naktīs modies, kliedzot un<br />

murgojis, ka viņu spīdzina...<br />

Kad beidzot <strong>Ansis</strong> un viņa biedri<br />

uzzina, ka ir sācies karš, kļūst skaidrs,<br />

kādēļ viņi tiek dzīti austrumu virzienā.<br />

Tuvojoties robežai, viņi gājuši pie<br />

krievu virsnieka (latviešu virsnieku<br />

vairs nebija) un teikuši, ka cīnīsies tikai<br />

uz Latvijas zemes, ka uz Krieviju<br />

negrib iet. Virsnieks piekritis, ka rītā<br />

tad palaidīšot latviešus pie robežas<br />

vaļā.. Rītdiena pienāca, jau tuvu robeža,<br />

bet dabīgi, ka neviens viņus vaļā<br />

nelaida. Viens dūšīgs puisis no Anša<br />

bijušās rotas uzmetis savu mugursomu<br />

plecos un teicis, ka apsolīts šorīt laist<br />

vaļā un viņš iet... Sekoja šāviens – viņu<br />

nošāva čekists... Tā ir pirmā reize, kad<br />

<strong>Ansis</strong> redzēja, ka nošauj cilvēku... Pievakarē<br />

Ansim ar paziņu – vienu dūšīgu<br />

puisi no Siguldas – kļūst skaidrs,<br />

ka jāmūk; abi skrējuši mežā, viņiem<br />

sekots, šauts, viņi skrējuši dziļāk un<br />

dziļāk mežā... ar to sākas drausmu<br />

murgs –karš, kas Ansim vēl ilgi nebeidzās...<br />

Pēc vairākām dienām ar dažādiem<br />

piedzīvojumiem izdodas nokļūt atpakaļ<br />

savās mājās, tad pie krusttēva uz<br />

Skrīveriem, kur var likt lietā savas<br />

Turpinājums 11. lpp.

Ceturtdien, 2012. gada 23. augustā <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ 11. lpp.<br />

<strong>Ansis</strong> <strong>Vairogs</strong> mūžības ceļā<br />

Turpinājums no 10. lpp.<br />

lauksaimniecības vidusskolā iegūtās<br />

mākas un palīdzēt pie lauku darbiem<br />

modernajā saimniecībā vadīt traktoru.<br />

Bet tas nav ilgi, jo jau 1943. gadā Ansi<br />

iesauc leģionā. Tā kā viņš ir bijis armijā,<br />

tad viņu ieliek par ložmetēju grupas<br />

komandieri. <strong>Ansis</strong> gan bildis, ka<br />

pie ložmetējiem Latvijas armijā nemaz<br />

nebija ticis; ka nezinot, pa kuru galu<br />

ložmetējs šauj. Rotas komandieris teicis,<br />

ka gan jau tur Krievijā iemācīsies.<br />

Ielādējuši viņus vagonos, un viņi bija<br />

gatavi doties uz Volhovu.<br />

Vēl gaidot izbraukšanu, pie viņiem<br />

otrā dienā ienākot kāds augstāks virsnieks<br />

un noprasot: kas runā vāciski,<br />

kam ir vidusskolas izglītība, kas vada<br />

automobili Ja uz pirmajiem diviem<br />

jautājumiem bijuši daži atbildētāji, tad<br />

uz trešo gan nē. <strong>Ansis</strong> domājis – traktors<br />

ir tā kā smagā mašīna, tas pats<br />

vien ir. Piecēlies un teicis, ka vada<br />

traktoru. Neviens nav zinājis, kādēļ<br />

šo vaicā un kas ar viņiem notiks. Drīz<br />

vien uzzināja, ka tiek dibināts jauns<br />

kara ziņotāju vads, kuram ir vajadzīgi<br />

braucēji. Nu Ansim jāmācās par autovadītāju.<br />

Un šis notika tad, kad viņi<br />

bija jau ceļā uz Volhovu...<br />

Kad apmācībās Ansi pieliek pie<br />

smagās mašīnas stūres un redz, ka<br />

viņš prot ar pedāļiem rīkoties, iedod<br />

viņam visaugstākās kvalitātes apliecību,<br />

kas dod tiesības vadīt jebkuru automobili,<br />

izņemot tanku.<br />

Nu ir šoferis, bet vajag mašīnu, un<br />

viņu nosūta uz Berlīni, lai dabūtu autiņu.<br />

Ieradušies Berlīnē, viņi tiek nometināti<br />

kazarmās, un nu sākas garās,<br />

pat līdz 16 stundu dienā apmācības.<br />

Varbūt tur jau sākās Anša lielā izturība<br />

mašīnas vadīšanā, spēja braukt gan<br />

dienu, gan nakti<br />

Kazarmām Berlīnē, kur latviešu<br />

puiši nometināti – notiek uzlidojumi,<br />

un viņiem pa naktīm tur jābūt augšstāvā<br />

ar spainīti ūdens un jāsargā, ja<br />

gadījumā aizdegsies kaut kas. Šīs naktis<br />

atceroties, Ansi teica: es domāju,<br />

kāpēc man, latviešu lauku puikam, te<br />

jāsargā...<br />

Krieviju <strong>Ansis</strong> izbraukāja ar vācu<br />

džipu – Volkswagenu – foļķīti, vadājot<br />

žurnālistus un fotogrāfus pie latviešiem<br />

austrumu frontē; starp viņiem<br />

bija vēlāk tik labi pazīstamais rakstnieks<br />

Andrejs Eglītis, kā arī vēsturnieks<br />

Uldis Ģērmanis; bija arī žurnālisti<br />

no radiofona. Bet arī kara laikā<br />

iemanījās makšķerēt, kur vien tik tuvumā<br />

bija kāds ezers.<br />

* * *<br />

24 gadu vecumā <strong>Ansis</strong> atstāja Latviju.<br />

Tas bija naktī uz 13. oktobri, bet<br />

no rīta Rīga krita. Sākās atkal garš<br />

šausmu ceļš, vispirms, lai izrautos no<br />

ielenkumu... tad ceļā uz Kēnigbergu,<br />

tad piedzīvota bombardēšana, apšaudes,<br />

mukšana, Drēzdenes bombardēšana,<br />

mašīnas pazaudēšana, atkal citas<br />

atrašana... Mašīnas bieži glābušas<br />

Ansi dažādās situācijās.<br />

Karš ir beidzies, bet <strong>Ansis</strong> Vācijā<br />

ir viens. Dzimtenē palikusi māte un<br />

māsa. Viņas abas, kā vēlāk <strong>Ansis</strong> uzzināja,<br />

tika izsūtītas uz Sibīriju un piedzīvoja<br />

traģisku mūža nogali, daudz<br />

rūgtu brīžu.<br />

* * *<br />

Anša un Noras kāzas 1955. g. Londonā.<br />

1947. gadā <strong>Ansis</strong> iebrauca Anglijā<br />

un tur satiek pašu lielāko sava mūža<br />

mīlestību. Londonā viņš satika, iepazinās<br />

ar Noru Misiņu un 1955. gada<br />

17. septembrī apprecējās. Tajā laikā<br />

Nora jau bija aktīva dziedātāja un valdes<br />

locekle Londonas Latviešu korī.<br />

Ar savām kāzām viņa pārsteidza savus<br />

kora biedrus, kad ierodoties koncertā<br />

un apskatot programmas grāmatiņu,<br />

varēja lasīt – Nora <strong>Vairogs</strong>.<br />

<strong>Ansis</strong> bija sev nozvērējies, nekad<br />

no Eiropas neaizbraukt, bet Anglija<br />

bija ļoti cietusi kara laikā, viss bija<br />

uz kartītēm; ar naudiņu un darbu bija<br />

grūti. Kā <strong>Ansis</strong> atceras – bija divas izejas<br />

– ogļu raktuves vai fermas; zem<br />

zemes negribēja līst, bet fermās ļoti<br />

maz maksāja, un trīs gadi bija jānostrādā.<br />

Tiek pieņemts lēmums, un Nora un<br />

<strong>Ansis</strong>, izbraukuši no Sauthemptonas<br />

(Anglijā), caur Gibraltāru, Ceilonu pēc<br />

piecām nedēļām ar kuģi sasniedz Melburnu.<br />

Uz kuģa bija laba kompānija,<br />

katru dienu ar holandiešiem tik spēlēts<br />

galda teniss, un brauciens ar skaisto<br />

kuģi bija mierīgs.<br />

Atšķirībā no lielākās daļas tanī laikā<br />

ieceļojušiem trimdiniekiem, Nora<br />

un <strong>Ansis</strong> brauca kā emigranti – paši<br />

par savu naudu.<br />

Kaut arī zeme bija sveša, viņus<br />

tur gaidīja radi. Noras brālis –Hugo<br />

Misiņš, vai kā <strong>Ansis</strong> arvien viņu sauca<br />

– Uģis, sagaidīja jau Melburnas<br />

ostā. Viņš savu jauno radinieku Ansi<br />

pirms tam nebija nekad dzīvē saticis.<br />

Hugo bija iebraucis Austrālijā jau gadus<br />

iepriekš, jau atradis darbu un labi<br />

tajā iestrādājies. Viņš bija liels palīgs<br />

jaunajai ģimenei ne tika dzīvesvietas<br />

un darba atrašanas ziņā, viņš ar savu<br />

enerģiju burtiski ierāva arī Noru un<br />

<strong>Ansis</strong> latviešu sabiedrībā. <strong>Ansis</strong> sāka<br />

strādāt kokvilnas fabrikā pie Hugo<br />

Misiņa; pamazām iestrādājās, gāja<br />

labi un ar laiku kļuva par diegu krāsošanas<br />

nodaļas vadītāju.<br />

Tur pie Hugo Misiņa jau strādāja<br />

daudz latviešu. Visi Anša darba gadi<br />

pagāja, nostrādājot vienā darba vietā.<br />

Sievas brālis Hugo Misiņš ar ģimeni<br />

dzīvoja no fabrikas piešķirtā jaunā<br />

mājā, kurai pagalmā bija arī garāža.<br />

Gaidot Noru un Ansi, Hugo garāžai<br />

paredzēto nelielo ēku pārbūvēja, iekārtojot<br />

guļamistabu, nelielu dzīvojamo<br />

istabu un mazītiņu virtuvīti ar vannas<br />

istabu, un tā bija Norai un Ansim<br />

pirmā apmešanās vieta Melburnā.<br />

Kad darbs atrasts un mazliet iedzīvojušies<br />

jaunajā zemē, mazliet iekrāta<br />

naudiņa, varētu skatīties pēc savas mājas,<br />

bet ko dara <strong>Ansis</strong> Viņš vispirms<br />

nopērk mašīnu; ļoti labu mašīnu, un<br />

nu sākās daudzi un gari pārbraucieni<br />

pa plašo Austrālijas kontinentu. Tiek<br />

braukts un ceļots! Un lai pēc katra<br />

kārtējā ceļojuma par redzēto dalītos,<br />

arvien tiek fotografēts, lai mājās atgriežoties<br />

rādītu draugiem. Kad <strong>Ansis</strong><br />

aizgāja pensijā, tad regulāri katru<br />

Melburnas ziemu kļuva braucieni uz<br />

ziemeļiem – Kuktaunu (Cooktown).<br />

* * *<br />

Ieradies Melburnā, <strong>Ansis</strong> aktīvi<br />

iekļaujas Latviešu sabiedrības dzīvē.<br />

Un darīt ir ļoti daudz ko: jāvāc līdzekļi,<br />

lai paplašinātu nopirkto Latviešu<br />

namu ar jaunu ēku, un jārealizē izlolotā<br />

ideja par savu – Latviešu ciemu,<br />

kurā <strong>Ansis</strong> arī vēlāk dzīvo pats. Ansim<br />

arvien ir idejas, kā darīt lietas labāk un<br />

interesantāk. Viņa vadībā un ar Hugo<br />

Misiņa atbalstu Latviešu nama pagalmā<br />

tiek iekārtots volejbola laukums,<br />

norisinās spēles, draudzīgas tikšanās,<br />

līdzekļu vākšanas sarīkojumi, vēlāk<br />

talkas pie nama jaunās ēkas celtniecības.<br />

Arī tur <strong>Ansis</strong> pieliek savu roku,<br />

veicot daudz praktiskus darbus.<br />

* * *<br />

Kā atceras ģimenes draugi, starp<br />

Anša daudzajiem talantiem un kaislībām<br />

noteikti jāmin makšķerēšana.<br />

Makšķernieku kluba Āķis darbība, un<br />

kādreiz ik gadus rīkotās vērienīgās<br />

balles nav iedomājas bez Anša aktīvas<br />

līdzdarbošanās. Ar makšķerēšanu <strong>Ansis</strong><br />

tiešām aizrāvās. Viņam arvien pirmajam<br />

vajadzēja tikt pie ezera (Lake<br />

Eucumbene), kaut arī vienam sēžot<br />

pie stūres kādreiz bija jābrauc dienu<br />

un nakti. Un kad nonāca galā pie Vārnām<br />

(īpašniekiem uzvārds bija Crow,<br />

kurus viņš labi pazina), makšķere tūlīt<br />

bija jāmērcē ūdenī, savā speciālajā līcītī,<br />

kur citi makšķernieki nedrīkstēja<br />

pat parādīties. Katru dienu zivis bija<br />

Turpinājums 13. lpp.<br />

FOTO no Vairogu ģimenes arhīva

12. lpp. <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ Ceturtdien, 2012. gada 23. augustā<br />

Garīgais koncerts katedrālē<br />

Turpinājums no 5. lpp.<br />

un skaņas. Solistam, amerikānim Olmanim,<br />

nevien skaista balss, bet laba<br />

latviešu valodas dikcija. Visu meistarīgi<br />

vadīja iecienītais, iemīļotais diriģents<br />

Andrējs Jansons.<br />

Jansona vadībā seko divas kora<br />

dziesmas: Emīla Melngaiļa Dievam<br />

pieder zeme un Oskara Šepska Motete.<br />

Dziesmu laikā baudīju nevien kora<br />

patīkamo dziedāšanu, bet labo dikciju.<br />

Varēja arī manīt, ka viesu koris nodrošina,<br />

ka visas balsis kopkorī skan kā<br />

pienākas. Žēl, ka Ziemeļamerikā atlikuši<br />

tik maz garīgo koru.<br />

Diriģentes Ingrīdas Dženings<br />

vadībā kopkoris izjusti dzied Daces<br />

Aperānes Gavilējiet tam Kungam (ar<br />

ērģeļu pavadījumu) un Arvīda Purva<br />

96. psalms. Diemžēl, abi komponisti<br />

nevarēja būt klāt. Dacei Aperānei<br />

pienākumi Latvijā, kur viņa vada mūzikas<br />

nometni, un Arvīds Purvs arī<br />

nevarēja uz svētkiem atbraukt. Purvs<br />

ir vēl viens no mūsu garīgās mūzikas<br />

ilggadējiem un spēcīgiem pamatiem.<br />

Cik labi bija mūsu svētkos redzēt<br />

vienu no Latvijas izcilākajiem diriģentiem<br />

– Jāni Zirni!<br />

Zirņa vadībā skan Ērika Ešenvalda<br />

Pie Tava Krusta, kurā dzirdam kopkori,<br />

klavieres, stīgas un solistu Sandi<br />

Stepiņu, kurš dzied arī korī Ogre. Bija<br />

paredzēta soliste Julija Plostniece, bet<br />

darba pienākuma dēļ, viņa nevarēja<br />

svētkos piedalīties.<br />

Arī Zirņa vadībā kopkoris dzied<br />

Pētera Vaska spēcīgo Golgātas Krusts.<br />

Koncerta krāsa mainas. Izcilais<br />

solists, vijolnieks Kīts Redpats (Keith<br />

Redpath) uzrunāja mūsu dvēseles ar<br />

Talivalža Ķeniņa Chaconne par tēmu<br />

Ej, saulīte, drīz pie Dieva.<br />

Korim Ogre bija dotas trīs dziesmas,<br />

kuras viņi te nodziedāja vieni bez<br />

pārējiem koristiem sava diriģenta Jāņa<br />

Zirņa vadībā. Vispirms dzirdējām Lūcijas<br />

Garūtas Lūgšana. Koris šo lūgšanu<br />

dziedāja ar īpašu siltumu un emociju.<br />

Daudz skaistās mūzikas vidū, šī<br />

lūgšana izcēlās.<br />

Ogres koris turpina ar Paula Dambja<br />

19. psalmu. Trešā dziesma bija pirmatskaņojums:<br />

Paula Dambja Burvju<br />

Lokā, ar Annas Brigaderes vārdiem.<br />

Šo dziesmu Dambis veltīja saviem tuviem<br />

draugiem – Guntai Plostniecei un<br />

viņas vīram Jānim. Veltījums skaists<br />

un skaisti mums pasniegts Ogres kora<br />

augsta līmeņa izpildījumā.<br />

Mainot atkal koncerta krāsas, koris<br />

apsēžas un nodod altāri stīgu kvarteta<br />

rokās. Atgriežamies pie Jāzepa Vītola,<br />

bet šoreiz skan viņa Stīgu Kvartets,<br />

Op. 27. Mūziķi nevien izcili spēlēja,<br />

bet bija labi saliedēti.<br />

Atgriežas kopkoris, gatavs koncerta<br />

noslēgumam, kulminācijai: Viktora<br />

Baštika kantātei Dieva Vadība. Kantāte,<br />

septiņās daļās komponēta korim, soprāna<br />

un baritona solistiem, ērģelēm, stīgu<br />

orķestrim un timpāniem. Diriģē Gunta<br />

Plostniece, kura no visiem dziedoņiem<br />

un mūziķiem prasa un saņem piemērotas<br />

emocijas katrā kantātes daļā.<br />

Kantātes un koncerta noslēgumā<br />

klausītāji izrāda savu sajūsmu un pateicību<br />

ar ilgstošiem aplausiem.<br />

Mazliet vairāk kā divu stundu<br />

garais koncerts kopumā bija majestātisks,<br />

elegants, interesants un šī koncerta<br />

nosaukuma cienīgs.<br />

Komponistu un to mūzikas izvēle,<br />

zāle un dalībnieki visi būtu ar ierobežotu<br />

vērtību, ja tie nebūtu sanākuši kopā<br />

vienā iedvesmojošā, saliedētā koncertā.<br />

Svarīgas vai nav tomēr tās sajūtas, ko<br />

koncerta apmeklētāji jūt savās sirdīs,<br />

kad izskan pēdējā nots Mēs meklējam<br />

to, ko mūzika spēj dot: ko patīkamu,<br />

skanīgu, vērtīgu, iedvesmojošu, aizkustinošu.<br />

Pateicoties Guntai Plostniecei,<br />

mēs to arī saņēmām. Liels paldies pienākas<br />

arī pārējiem diriģentiem par viņu<br />

pašaizliedzīgo degsmi. Paldies visiem<br />

mūziķiem un solistiem. Nebūšu pirmais,<br />

kurš būs taupījis vislielāko paldies<br />

katram koristam. Pateicoties tam, ka ikdienā,<br />

cauru gadu, dziedoņi grib dziedāt<br />

un apmeklē mēģinājumus, mums Dziesmu<br />

svētkos skan latviešu garīgā mūzika.<br />

Paldies arī Dziesmu svētku rīcības<br />

komitejai, it īpaši Ernestam Brusubārdim<br />

III, par ieguldīto darbu šim koncertam.<br />

No visiem dalībniekiem saņēmām<br />

ko skaistu un īpašu. Paldies!<br />

Armands Birkens, Čikāgā<br />

Laikrakstam „Latvietis“<br />

Positivus 2012<br />

Turpinājums no 8. lpp.<br />

igauņu apskaužamajiem panākumiem!<br />

Tāpat jāatzīmē mūsu latviešu<br />

blices, kas sasniegušas jau zināmu<br />

briedumu – Astr’o’naut un jo sevišķi<br />

Skyforger, kuriem tika atvēlēta Lielā<br />

skatuve. Varēja redzēt, ka pat daudzi<br />

igauņu klausītāji – koncerta apmeklētāji<br />

bija sajūsmā par mūsu etno metāla<br />

grupu. Tāpat arī grupai Astr’o’naut<br />

būtu iespējams noteikti piepildīt daudz<br />

lielāka izmēra telti nekā nelielo I love<br />

you skatuvi.<br />

Lietus samazināja skatītāju klātbūtni<br />

otrās dienas pēcpusdienā... bet<br />

nav jau arī iespējams visu dzirdēt un<br />

redzēt. Gribās arī taču ēst! Par ēšanas<br />

zonu ir padomāts, bet tomēr iespējams,<br />

ka citus gadus to būtu labi palielināt.<br />

Ansambļi GIVERS un SBTRKT uzstājās<br />

tikai dažām fanātiskākajām meitenēm,<br />

griežoties lietū un lēkājot pa peļķēm,<br />

kaut blices bija labas. SBTRKT<br />

koncertos mistiskā, maskā tērptā vīra<br />

radītā modernā elektronika ir eklektisku<br />

ritmu un melodiju baudījums. Kā<br />

skaidro viņš pats, maska ir veids, kā<br />

atmodināt dvēseli un pārbaudīt normalitāti<br />

elektroniskajā mūzikā, jo maskas<br />

to valkātājā modina priekšgājēju vai<br />

dzīvnieka garu, un parasti tās lieto<br />

ceremonijās un svētkos. Koncertos<br />

maskotajam vīram palīdz bundzinieks<br />

un taustiņinstrumentālists, kopā radot<br />

lipīgus ritmus, enerģiju un jutekliskumu.<br />

SBTRKT live mūzikas stilā var saklausīt<br />

2step, Anglijas funky, dubstep,<br />

amerikāņu R&B un Čikāgas house<br />

mūziku. Tā ir ļoti klausāma mūzika<br />

(pilna interesantām detaļām) un laba<br />

mūzika deju zālēm, taču šķiet, ka aizvien<br />

tuvāk nāk laiks, kad ansambli uz<br />

skatuves koncertos aizstās tikai viens<br />

vai divi mūziķi, kas patiesībā ir tikai<br />

labi elektronikas meistari, bet dzīvajā<br />

dzirdam tikai semplus un ierakstus.<br />

Ļoti žēl, ka nedzirdēju Laime pilnīga,<br />

jo no klāt bijušajiem sapratu, ka tas<br />

ir bijis kas neaizmirstami kvalitatīvs!<br />

Roka leģenda MANIC STREET<br />

PREACHERS un DAMIEN RICE bija<br />

otrās dienas galvenie spēlmaņi! Vienu<br />

no pēdējo desmitgažu populārākajām<br />

britu rokgrupām Manic Street Preachers<br />

festivāla apmeklētāji atceras<br />

no 2008. gada festivāla. Pēc 10 gadu<br />

pārtraukuma Manic Street Preachers<br />

devušies Eiropas tūrē, pagājušā gada<br />

nogalē nospēlēja izpārdotu koncertu<br />

Londonas O2 Arēnā, un tās singlu<br />

kompilācija National treasures nonāca<br />

10 pirktāko albumu sarakstā. Viena no<br />

iemīļotākajām alternatīvā roka grupām<br />

radās 1986. gadā un, pateicoties<br />

tā laika grupas līderim androgēnajam<br />

Richey Edwards, iekaroja klausītāju<br />

sirdis ar sociāli aktīvajiem dziesmu<br />

tekstiem un melodisku, tajā pašā laikā<br />

nepieradinātu un revolucionāru alternatīvo<br />

roku. Beidzot viss lielais stadions<br />

ir līdz ūkai pilns, un visi dzied<br />

līdz grupas galvenajiem hītiem! Ar<br />

pēdējajiem akordiem sākas lietutiņš,<br />

kas samitrina visu zem kājām līdz<br />

pamatīgam dubļu līmenim. Nožēloju,<br />

ka gumijas zābaki palikuši mājās, bet<br />

festivāla pozitīvais signāls ne mirkli<br />

neliek justies salijušam! Ir uzņemtas<br />

pozitīvas emocijas veselam gadam!<br />

Cik zināms, tad Damiens Raiss un<br />

grupa The Vaccines vēl līdz svētdienas<br />

rītausmai bija tussējušies ar festivāla<br />

klausītājiem Salacgrīvas kāpās<br />

kā parasti mirstīgie, nevis kā superzvaigznes!<br />

Tas pierāda, ka festivālam<br />

ir sava, ļoti pozitīva aura un gaisotne,<br />

kas pievilina ne tikai klausītājus,<br />

bet arī pašiem māksliniekiem šķiet,<br />

ka personalizē ar kaut ko savdabīgu,<br />

interesantu, stilīgu un kaut ko latvisku.<br />

Esmu pārliecināts, ka šis festivāls<br />

varētu kļūt par ļoti labu galamērķi arī<br />

Austrālijas latviešiem, jo palīdzētu iepazīt<br />

un izprast gan populārās mūzikas<br />

Eiropas, gan lokālās tendences.<br />

Izmaksas: Festivāla biļete:<br />

38,50 Ls (kopā ar telts vietu), auto<br />

stāvvieta: 4 Ls. Alus: 1,50 Ls/0,5L (tikai<br />

TUBORG alus visā festivāla teritorijā),<br />

ēšana: sākot no 2,00 Ls.<br />

www.positivusfestival.com<br />

Raimonds Melderis<br />

Laikrakstam „Latvietis“

Ceturtdien, 2012. gada 23. augustā <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ 13. lpp.<br />

<strong>Ansis</strong> <strong>Vairogs</strong> mūžības ceļā<br />

Turpinājums no 11. lpp.<br />

<strong>Ansis</strong> <strong>Vairogs</strong><br />

Atvadu vārdi<br />

Dievs ar tevi, ceļš kam galā,<br />

Dievs ar tevi, dārgais draugs!<br />

Rozes vīst še, svešā malā,<br />

Dzimtenē tās atkal plauks.<br />

Mīļā Noriņ un mīļie draugi!<br />

Dieva vārds saka: Katrai lietai ir<br />

savs nolikts laiks, un katram īstenošanai<br />

paredzētam nodomam zem debess<br />

ir sava stunda. (Sal.māc.3:1) Patiešām,<br />

– visam šajā dzīvē ir savs laiks:<br />

laiks dzimt, savs laiks priecāties un<br />

skumt, savs laiks meklēt un mīlēt, savs<br />

laiks dzīvot un reiz arī aiziet no šīs<br />

dzīves un pasaules.<br />

Lai gan mēs labi zinām, ka laiks<br />

un mūsu dzīve pieder Dievam, bet nav<br />

<strong>Ansis</strong> <strong>Vairogs</strong><br />

Atvadu vārdi no Latvijas<br />

Pie Dieviņa gari galdi,<br />

Tur ir pulka sēdētāju...<br />

Pie garā galda pirms 44 gadiem apsēdās<br />

Anša māsa Ņina – dzejniece Ilze<br />

Kalnāre, tad māte – skolotāja Marta<br />

Dreimane, kas abas atdusas Latvijas<br />

augstākajā kapsētā Vējavā. Un nu arī<br />

<strong>Ansis</strong>.<br />

Turpat 20 gadus laiku pa laikam<br />

saņēmu viņa vēstules – par māsas likteni,<br />

raksturu, viņas darbu izdošanu.<br />

jāsaskaita, jāpieraksta un jāsasaldē. Uz<br />

vietas pie ezera zivis neēda, tās žāvēja<br />

vēsos dūmos mājās Melburnā. Sacensības<br />

bija sīvas, un viņš parasti vinnēja,<br />

jo zināja, kur ir labākā vieta pie<br />

ezera un to ieņēma. Parasti viņš brauca<br />

uz ezeru divas reizes gadā – novembrī<br />

un martā.<br />

Tagad, citā saulē <strong>Ansis</strong> droši meklē<br />

pēc lielākiem ūdeņiem, dziļākiem<br />

ezeriem, lielākām zivīm...<br />

Šoferēšana – braukšana – dzīves<br />

sastāvdaļa. Kad vecuma dēļ viņam<br />

tika ierobežotas braukšanas tiesības<br />

un bija atļauja braukt tikai nelielā rādiusā<br />

mājas tuvumā, <strong>Ansis</strong> – par spīti<br />

tam devās makšķerēt uz ...Eucumbene,<br />

kas ir krietni vien tālāk. Tad viņam<br />

aizliedza braukt pavisam, bet atkal<br />

– <strong>Ansis</strong> nebūtu <strong>Ansis</strong>... 1. janvāra<br />

rītā, kad viņš konstatēja, ka beigušās<br />

viņam un Norai vajadzīgās zāles, un<br />

nevienu pēc svinēšanas nevar ātri dabūt<br />

rokā; ko dara <strong>Ansis</strong> Viņš kāpj mašīnā,<br />

lai dotos uz tuvāko aptieku, bet,<br />

diemžēl, slimā kāja pievīla, un viņš,<br />

tikko no mājas pagalma izbraucis, par<br />

tuvu piebrauc kokam ielas otrā pusē;<br />

mašīna sasista, lauzta riba...<br />

* * *<br />

Par Ansi domājot, jāpiemin mīlestība<br />

pret literatūru; rakstīšana un lasīšana.<br />

Ilga draudzība viņu saistīja ar<br />

laikraksta Austrālijas Latvietis dibinātāju,<br />

īpašnieku, izdevēju un redaktoru<br />

Emīlu Dēliņu. Daudz un raženi<br />

tika rakstīts laikrakstiem par dažādām<br />

latviešu sabiedrībai aktuālām tēmām.<br />

Rakstītas arī tika humoreskas un mazas<br />

viencēliena ludziņas, kuras laikabiedri<br />

atceras kā asprātīgas un humora<br />

pilnas. „Man katra diena jāiesāk ar lasīšanu,“<br />

– tā teica <strong>Ansis</strong>; avīzēm vienmēr<br />

jābūt.<br />

<strong>Ansis</strong> sakopoja un izdeva savas<br />

māsas – Ilzes Kalnāres dzeju grāmatu<br />

Zelta ziedi.<br />

Viņš nosūtījis rakstus un dokumentus<br />

gan uz Okupācijas muzeju,<br />

gan Misiņa bibliotēku, gan arī Madonas<br />

Novadpētniecības un mākslas muzeju<br />

Latvijā; uz Madonas muzeju arī<br />

aizceļoja grāmatu sūtījumi.<br />

Un nevar nepieminēt Anša mūzikas<br />

mīlestību. Lai arī pats viņš nedziedāja,<br />

tad bija gadu gadiem aktīvs<br />

savas sievas atbalstītājs, kura dziedāja<br />

korī. Un ja jūs kādreiz iegriezāties pie<br />

Anša, viņam mājās arvien skanēja mūzika.<br />

* * *<br />

Lai kaut īsi pastāstītu par Ansi,<br />

mums būtu dienām ilgi jārunā, tādēļ<br />

te pieminētais ir tikai maza mazītiņa<br />

daļa no viņa dzīves stāsta. Katram no<br />

Viņš skatījās tālāk par savu paaudzi,<br />

raizējās par Latviju un trimdas jauniešiem.<br />

Daudzi latvieši šajos gados paguva<br />

atbraukt uz dzimteni, lai sameklētu<br />

nereti izpostītās mājvietas, tiktos<br />

ar pazīstamiem vai gluži svešiem radiniekiem.<br />

Apzinoties savus ierobežotos<br />

spēkus, <strong>Ansis</strong> to nedarīja. Taču jau sen<br />

viņš domāja par to, ka reiz gribētu atgriezties<br />

savā pusē un gulēt mātes un<br />

māsas tuvumā.<br />

<strong>Ansis</strong> ar lielo zivi Kuktaunas ostiņā.<br />

klātesošiem mums ir savas speciālās,<br />

savas īpašās atmiņas par Ansi.<br />

Šos īsos fragmentiņus no Anša<br />

Vairoga dzīves apkopojusi Ilze Nāgela,<br />

uzklausot no Anša paša viņa dzīves<br />

stāstu, ka arī pierakstot radu, draugu<br />

un paziņu atmiņas par Ansi. 13. augustā<br />

atvadoties no Anša, šo nolasīja<br />

Anita Andersone.<br />

■<br />

viegli pieņemt šo patiesību, ka mīļajam<br />

Ansim Dieva dotais laiks šeit uz<br />

zemes ir beidzies.<br />

Esmu pateicīgs Dievam, ka Viņš<br />

man bija dāvinājis iespēju, kaut nedaudz<br />

iepazīt goda vīru ar lielo burtu<br />

– Ansi Vairogu, kura dzīves gājums<br />

un pieredzētais ir apbrīnas un cieņas<br />

vērts.<br />

<strong>Ansis</strong> bija īsts vīrs, kurš vienmēr ir<br />

cīnījies līdz galam. Vīrs, uz kuru varēja<br />

paļauties, kurš bija patiess draugs un<br />

sirds cilvēks, kurš visu darīja no sirds<br />

un dvēseles.<br />

Lai šodien, atvadoties no mīļā<br />

Anša, mēs visi varam pateikties Dievam,<br />

ka mums bija lemts katram savā<br />

veidā un laikā iepazīt Ansi, un piedzīvot<br />

un izdzīvot kādus kopīgus mirkļus,<br />

kas paliek mūsu atmiņās un sirdīs!<br />

Viss ir piepildīts šeit zemes dzīvē<br />

Ansim, lai atraisoties no pasaules saitēm,<br />

viņš tagad varētu doties uz mūžīgām<br />

mājām pie Mūžīgā Dieva! Viss<br />

piepildīts, tev – mīļais draugs – Ansi.<br />

Mūžīgās Debesis atveri Ansim,<br />

Ak Kungs! Mūžīgā gaisma lai pāri<br />

tam spīd! Lai <strong>Ansis</strong> dus Tavā žēlastībā<br />

un mierā!<br />

Izsaku visdziļāko līdzjūtību mīļajai<br />

Noriņai un visiem draugiem!<br />

Mācītājs Dainis Markovskis<br />

Lai cik tālu pasaulē aizgājis, viņš<br />

palika zemes dēls no Kālezera krasta,<br />

no Vestienas Igaļu kalna, kas zināja:<br />

...zeme šī ir mana mūža vieta,<br />

Jo viņas dzīvība kā sula manī lieta.<br />

(I. Kalnāre).<br />

Lai Anša vīrišķība ir paraugs<br />

mums visiem. Patiesa līdzjūtība Norai<br />

un visiem viņa draugiem.<br />

Dace Zvirgzdiņa<br />

Madonas muzejā<br />

FOTO no Vairogu ģimenes arhīva

14. lpp. <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ Ceturtdien, 2012. gada 23. augustā<br />

Neiespējamais izlīgums<br />

Turpinājums no 1. lpp.<br />

sāktā virzība prasa plašāku izvērtējumu<br />

nekā tikai iespējams izlīgums<br />

starp nedaudziem vēl dzīvi esošajiem<br />

pretējās pusēs karojošiem sirmgalvjiem,<br />

kuri nav atraujami no idejām un<br />

vērtībām, ko pārstāv plašākas sabiedrības<br />

grupas Latvijā. Vai tāds izlīgums<br />

vispār ir iespējams, un ko patiesībā nozīmē<br />

Latvijas sabiedrības sašķeltība<br />

Atgriešanās sākumpunktā<br />

Prezidents 19. jūlija vēstulē veterāniem<br />

jau pašā sākumā atbild uz šķietami<br />

retorisku jautājumu, kāpēc vispirms<br />

vēršas tieši pie viņiem: „Man nereti<br />

jautā, kādēļ sabiedrības saliedēšanas<br />

process būtu jāsāk ar kara dalībniekiem,<br />

un mana atbilde ir pavisam vienkārša:<br />

ir jāsāk ar pamatiem un jāatgriežas<br />

tajā vēstures punktā, no kura sākās<br />

Latvijas sabiedrības šķelšanās. Ja ēkā<br />

parādās bīstamas plaisas, tad jālabo un<br />

jānostiprina pamati. Tikai tā mēs varēsim<br />

veidot patiesi stipru un saliedētu<br />

Latvijas tautu.“ Tālāk vēstules tekstā<br />

prezidents kā uz sašķeltības sākuma<br />

punktu norāda Molotova-Ribentropa<br />

paktu, kas noveda pie Otrā pasaules<br />

kara traģēdijas un sekām Latvijai.<br />

Nenoliedzot faktu, ka noziedzīgais<br />

PSRS un nacistiskās Vācijas pakts<br />

ir nesis galu Latvijas brīvvalsts pirmajam<br />

periodam un atstājis gūzmu<br />

neatrisināmu problēmu atjaunotajai<br />

brīvvalstij, tomēr gribu izvirzīt tēzi,<br />

ka Latvijas sabiedrības sašķeltība nav<br />

sākusies tajā punktā. Tā vienkāršā iemesla<br />

dēļ, ka pati par sevi Latvijas sabiedrība,<br />

it īpaši jau tā, kas pastāvēja<br />

1939.-1940. gadā, nekur un nekā nesašķēlās.<br />

Jā, liela daļa Latvijas iedzīvotāju<br />

no visdažādākajiem sabiedrības slāņiem<br />

un etniskajām grupām labvēlīgi<br />

uzņēma padomju varas atnākšanu vai<br />

vienkārši un klusi pielāgojās kā visām<br />

laiku laikos Latvijai pāri gājušajām<br />

svešajām varām.<br />

Taču, tā kā 1940. gada notikumi<br />

Latvijā nebija valsts iekšienē nobriedusi<br />

revolūcija, bet gan brutāla citas<br />

valsts un varas ienākšana mūsu valstī<br />

jeb okupācija, runāt par lielu iekšēju<br />

šķelšanos sabiedrībā, manuprāt, ir nepareizi.<br />

Vēl jo vairāk tāpēc, ka pirmā<br />

padomju gada baisās represijas lielā<br />

mērā tika veiktas ne jau ar vietējo pakalpiņu<br />

rokām, bet gan ar iebraukušo<br />

čekistu un padomju karavīru spēkiem.<br />

Arī tālākajā notikumu gaitā Otrā<br />

pasaules kara laikā Latvijas sabiedrības<br />

grupu un indivīdu iespējas ietekmēt<br />

notikumu gaitu bija minimālas, un<br />

nonākšana vienā vai otrā frontes pusē<br />

lielākajā daļā gadījumu nebija pašu<br />

indivīdu izvēle. Protams, ka turpmākajos<br />

Latvijas okupācijas gados pastāvēja<br />

vairāk vai mazāk slēpts antagonisms,<br />

piemēram, starp latviešiem,<br />

kas cietuši no padomju okupācijas, un<br />

tiem, kas bija personīgi ieguvēji no<br />

padomju varas klātbūtnes. Līdzīgas<br />

attiecības, visticamāk, bija arī citās<br />

Latvijas vēsturiski etniskajās grupās.<br />

Tas pats sakāms par citu tautību kara<br />

veterāniem, kam bija lemts atrasties<br />

pretējos ierakumos.<br />

Neesošā etniskā šķelšanās<br />

Tomēr pati būtiskākā mūsdienu<br />

Latvijas sabiedrības ūdensšķirtne, kas<br />

diezin vai jebkad pilnībā izzudīs, ir nevis<br />

starp tiem Latvijas 1940. gada iedzīvotājiem<br />

un viņu pēctečiem, ko liktenis<br />

nostādīja šķietami pretējās pusēs,<br />

bet gan starp vēsturiskajiem Latvijas<br />

iedzīvotājiem, pārsvarā latviešiem, un<br />

šeit okupācijas gados iebraukušajiem<br />

citu tautību pārstāvjiem. Turklāt Latvijas<br />

cilvēkus šķir ne jau etniskā līnija,<br />

bet vairāk gan vērtību un ideju skala.<br />

Vienā pusē šai šķirtnei ir Latvijas kā<br />

neatkarīgas nacionālas valsts atbalstītāji,<br />

bet otrā – tie, kas nespēj samierināties<br />

ar Latvijas neatkarību un nacionālu<br />

valsti ar visiem tai piederīgajiem<br />

valodas un pilsonības jautājumiem.<br />

Protams, uzskatu atšķirības pastāv<br />

arī etnisko latviešu vidū, taču, ja atceramies<br />

neatkarības atjaunošanas laiku<br />

un tam sekojošos divdesmit gadus, tad<br />

ar nelieliem, lai gan pietiekami spilgtiem<br />

piemēriem, šajās cīņās pretējos<br />

ierakumos mazāk ir stāvējuši latvieši<br />

pret latviešiem. Tie tomēr vairāk ir bijuši<br />

latvieši, pat ar ļoti dažādu padomju<br />

laiku pieredzi, pret padomju laikā<br />

šeit ienākušajiem citu tautību iedzīvotājiem<br />

vai viņus pārstāvošiem nedaudziem<br />

latviešiem. Turklāt arī pēdējo<br />

divdesmit gadu ierakumi jau nav gājuši<br />

gar etnisku frontes līniju, bet gan<br />

lielā mērā gar vērtību līniju – Latvijas<br />

piederība Eiropas Savienībai (ES) un<br />

NATO vai Latvija kā Krievijas vasaļvalsts.<br />

Latvija kā atjaunota valsts ar<br />

savu valodas un pilsonības politiku<br />

pret Latviju kā jaundibinātu valsti bez<br />

pēctecības valodas un pilsonības jautājumos.<br />

Līdz ar to, manuprāt, pēdējā laikā<br />

tik bieži skandinātie sabiedrības sašķelšanās<br />

vai sašķeltības jēdzieni ir<br />

nevietā lietoti, jo Latvijā vēsturiski un<br />

ilglaicīgi dzīvojusī sabiedrība nav tā<br />

vienkārši ņēmusi un vienā brīdī pati no<br />

sevis sašķēlusies. Jā, patlaban Latvijā<br />

esošā sabiedrība ietver divas lielas kopienas<br />

jeb grupas, kurām grūti atrast<br />

kopīgu valodu un saskares punktus,<br />

taču tā vislielākajā mērā ir okupācijas<br />

rezultātā radusies situācija, turklāt ar<br />

imigrācijas palīdzību padomju varas<br />

savulaik apzināti veidota.<br />

Mēs un viņi<br />

Piekrītu uzskatam, ka, ja nu reiz<br />

mums kopā jāturpina dzīvot, saskaņa<br />

starp šīm grupām varētu būt labāka,<br />

taču nekādi nevaru piekrist nereti dzirdētajam<br />

viedoklim, ka mēs te tik jauki<br />

un draudzīgi dzīvojām, bet tad, lūk,<br />

sabruka PSRS, Latvija atdalījās, kļuva<br />

neatkarīga un tā rezultātā Latvijas<br />

tauta tika sašķelta un savā starpā sanaidota<br />

tiktāl, ka pat divdesmit gados<br />

nav spēts atgūt senāk valdījušo saskaņu.<br />

Manā rīcībā gan nav precīzu vēsturisku<br />

un socioloģisku pētījumu par to,<br />

kā pamatnācija un iebraucēji sadzīvoja<br />

padomju laikā, taču zināma empīriskā<br />

pieredze ir gan. Un tā nebūt neliecina,<br />

ka mēs būtu padomju okupācijas gados<br />

īpaši saskaņoti un saliedēti dzīvojuši.<br />

Jā, mēs ikdienas līmenī pastāvējām<br />

miermīlīgi blakus, ja neskaita padomju<br />

varas represijas, un ar nelieliem izņēmumiem<br />

starpnacionāla naida publisku<br />

izpausmju bija maz. Taču nerakstīti<br />

likumi un dalījums ikdienas dzīvē pastāvēja,<br />

vismaz latviešu pusē noteikti.<br />

Ja es atceros, piemēram, savu vecāku<br />

darbabiedrus rūpnīcās, tad visu tautību<br />

cilvēki ļoti labi sapratās savā starpā<br />

darba laikā, taču jebkāda īsta draudzēšanās<br />

pēc darba un privātajā dzīvē notika<br />

tikai ar latviešiem. Tāpat kā latvieši<br />

savus bērnus veda uz vieniem deju kolektīviem<br />

un sporta veidiem, savukārt<br />

krievu valodā runājošie – uz citiem.<br />

Tas pats attiecās uz svētku svinēšanu,<br />

stila un gaumes lietām, kultūras patēriņu.<br />

Tie bija nerakstīti likumi un bija saprotami<br />

bez vārdiem. Sadalījums mēs<br />

un viņi bija nosēdies zemapziņā neapzināti<br />

un reāli pastāvēja ikdienā, pat ja<br />

par to nevarēja runāt skaļi un publiski.<br />

Ņemot vērā visus šos vēsturiskos<br />

un lielā mērā arī emocionālos apstākļus,<br />

ir dīvaini izlikties, ka šāds dalījums<br />

nepastāvēja līdz neatkarības atjaunošanai,<br />

tāpat kā iedomāties, ka tas<br />

tagad izzudīs ātri un pats no sevis. Vēl<br />

jo vairāk tādēļ, ka līdz ar neatkarības<br />

atjaunošanu latviešiem radās iespēja<br />

publiski paust savas domas un saukt<br />

lietas īstajos vārdos, kamēr daudziem<br />

šeit padomju laikā ieceļojušajiem cilvēkiem<br />

Latvijas neatkarības atjaunošana<br />

bija un paliek daļa no 20. gadsimta<br />

lielākās ģeopolitiskās katastrofas,<br />

kā to savulaik raksturojis Krievijas<br />

prezidents Vladimirs Putins.<br />

Kopā nesalīmēt<br />

Lai arī nepiekrītu domai, ka šādas<br />

plaisas pastāvēšana ir galvenais šķērslis<br />

Latvijas attīstībai, nenoliedzu problēmu<br />

un mēģinājumus ko darīt lietas<br />

labā, ja nu reiz esam tādā situācijā,<br />

kādā esam pēc pusgadsimta padomju<br />

okupācijas. Taču, lai kādu problēmu<br />

atrisinātu, vispirms ir precīzi jādefinē<br />

problēmas būtība un īstie cēloņi.<br />

Ja prezidents Bērziņš plašākas sabiedrības<br />

saliedētības mērķa vārdā sāk ar<br />

vēršanos pie kara veterāniem, tad diezin<br />

vai tā ir īstā mērķa grupa.<br />

Spriežot pēc prezidenta vēstules<br />

adresātu saraksta, tās galvenokārt ir<br />

etniskos latviešus pārstāvošas veterānu<br />

organizācijas, un ne jau starp tām<br />

pastāv tās lielākās pretrunas. Tie tiešām<br />

ir laikmeta un svešu varu izmantoti<br />

cilvēki, kas turklāt visus pēckara<br />

gadus ir dzīvojuši līdzās bez liela naida<br />

un plēšanās, un nedomāju, ka viņu<br />

starpā šobrīd valda milzīgas pretrunas<br />

Turpinājums 15. lpp.

Ceturtdien, 2012. gada 23. augustā <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ 15. lpp.<br />

Neiespējamais izlīgums<br />

Turpinājums no 14. lpp.<br />

par Latvijas valsts un tautas pastāvēšanu.<br />

Tas ir veco vīru un sievu pašu<br />

lemjams jautājums par savstarpēju izlīgšanu,<br />

un diezin vai kādam, kam nav<br />

līdzvērtīgas kara šausmu pieredzes, ir<br />

morālas tiesības dot jebkādus padomus<br />

sirmgalvjiem.<br />

Tomēr nedomāju, ka izlīguma panākšana<br />

starp latviešu veterāniem ko<br />

dos Latvijas sabiedrības nošķirto kopienu<br />

lielākai saskaņai, jo nesaskaņu<br />

jeb nošķirtības pamatā jau nav tikai<br />

jautājums par to, kura puse Otrajā pasaules<br />

karā bija tā pareizā. Gan pamata<br />

jautājumi, gan adresāti ir pavisam citi.<br />

Sanita Upleja<br />

Pirmpublicējums portālā „politika.lv“<br />

http://politika.lv/article/neiespejamais-izligums<br />

Datumi<br />

Vārda dienas, dzimšanas dienas un zīmīgi notikumi<br />

25. augusts<br />

Ludvigs, Ludis, Ivonna, Patrīcija<br />

1817. Vidzemē sāka atcelt dzimtbūšanu.<br />

1877. rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš.<br />

1907. publicists Jānis Jaunrodziņš.<br />

1948. rakstniece, tulkotāja, diplomāte<br />

Anna Žīgure.<br />

1960. skolotāja, sabiedriska darbiniece<br />

Austrālijā Līga Dārziņa.<br />

26. augusts<br />

Natālija, Tālija, Broņislavs, Broņislava<br />

1702. Lielais Ziemeļu karš: Krievijas<br />

karaspēks ieņēma Alūksnes cietoksni.<br />

1919. Rožupes ciemā pie Kivleniekiem<br />

(tagadējais Preiļu rajons) notiek pēdējā<br />

kauja starp Latvijas Nacionālo armiju<br />

un sarkanajiem latviešu strēlniekiem.<br />

Pēc kaujas sarkanie strēlnieki atstāj<br />

Latviju.<br />

1947. nacionālās kustības darbinieks,<br />

politiķis, teologs Olafs Brūvers.<br />

1952. aktieris Andris Bērziņš.<br />

1956. diplomāts Rolands Lappuķe.<br />

27. augusts<br />

Žanis, Jorens, Alens<br />

1882. žurnālists, sabiedrisks darbinieks<br />

Jūlijs Druva.<br />

1962. ārsts un politiķis, Saeimas<br />

priekšsēdētājs (1998.g. 3.nov. – 2002.g.<br />

5.nov.) Jānis Straume.<br />

28. augusts<br />

Auguste, Guste<br />

1654. Anglija un Kurzeme paraksta<br />

drošības un neitralitātes līgumu.<br />

1792. kultūras darbinieks, literāts Kārlis<br />

Konstantīns Kraukliņš.<br />

1957. PSRS beidzot sāk atļaut ārzemniekiem<br />

apmeklēt Rīgu.<br />

29. augusts<br />

Armīns, Vismants. Aiga<br />

1652. vācu tautības latviešu garīgās<br />

dzejas autors un tulkotājs, valodnieks<br />

Liborijs Depkins.<br />

1892. rakstnieks, mākslinieks Jānis<br />

Spriņģis.<br />

1907. gleznotājs, mākslas kritiķis Oļģerts<br />

Saldavs.<br />

1925. SLT aktrise Mirdza Ansule (dz.<br />

Lāže).<br />

1947. mākslas zinātniece Astrīda Valtere.<br />

30. augusts<br />

Alvis, Jolanta, Samanta<br />

1882. grafiķis, gleznotājs Indriķis<br />

Zeberiņš.<br />

1922. scenogrāfs, grafiķis Oskars<br />

Muižnieks.<br />

1932. rakstniece, pedagoģe Diāna<br />

Skaidrīte Varslavāne.<br />

1942. diriģents Aleksandrs Viļumanis.<br />

1988. tenisists Ernests Gulbis.<br />

31. augusts<br />

Vilma, Aigars<br />

1817. dzejnieks Jānis Ruģēns.<br />

1927. aktieris Gunārs Placēns.<br />

1947. zobārsts, Latvijas goda konsuls,<br />

sabiedrisks darbinieks Austrālijā Valdis<br />

Tomanis.<br />

■<br />

Sarīkojumi, draudzes ziņas un ziņojumi<br />

Adelaidē<br />

Sestdien, 25. aug., plkst. 13.00 filmas<br />

izrāde DV namā. Baiga vasara (2000).<br />

Mākslas filma – melodrāma. Baudiet<br />

Vanadžu garšīgi sagatavotās pusdienas,<br />

un pēc tam izklaidējieties kinoteātrī<br />

kopā ar draugiem. Ieeja $5.<br />

Sestdien, 25. aug., plkst. 13.30 AL54.<br />

Kultūras dienu kopkora koncerta papildus<br />

mēģinājums Sv. Pētera baznīcas<br />

zālē.<br />

Svētdien, 2. sept., plkst. 9.30 novusa<br />

nodarbības Tālavā.<br />

Sestdien, 8. sept., plkst. 10.00 Dienvidaustrālijas<br />

Atklātās novusa meistarsacīkstes<br />

Tālavā – vienspēles. Pieteikšanās<br />

pie Jāņa Lindberga lindbergs@<br />

ozemail.com.au līdz 27. aug.<br />

Sestdien, 8. sept., plkst. 13.30 AL54.<br />

Kultūras dienu kopkora koncerta papildus<br />

mēģinājums Marryatville High<br />

School, The Crescent, Marryatville.<br />

Ievērot vietu!<br />

Svētdien, 9. sept., plkst. 9.00 Dienvidaustrālijas<br />

Atklātās novusa meistarsacīkstes<br />

Tālavā – dubultspēles. Pieteikšanās<br />

pie Jāņa Lindberga lindbergs@<br />

ozemail.com.au līdz 27. aug.<br />

Adelaides Sv. Pētera draudze<br />

Svētdien, 2. sept., plkst. 11.00 dievkalpojums<br />

ar dievgaldu. 14. svētdiena<br />

pēc Vasarsvētkiem.<br />

Brisbanē<br />

Sestdien, 25. aug., plkst. 12.00 Zupas<br />

pēcpusdiena Daugavas vanadžu<br />

sarīkojumā Latviešu namā. Izvēle no<br />

trīs dažādām zupām. $15 ieeja ieskaita<br />

zupu, kūkas un kafiju.<br />

Sestdien, 25. aug., plkst. 13.00 tikšanās<br />

Latviešu namā ar LAAJ prezidija<br />

priekšsēdi Pēteri Strazdu un Latvijas<br />

Arhīva direktora vietnieku Gati Karlsonu.<br />

Svētdien, 26. aug., plkst. 13.00 Rokdarbnieču<br />

kopas nodarbības Latviešu<br />

namā.<br />

Svētdien, 26. aug., plkst. 15.00 Brisbanes<br />

Latviešu skoliņa Latviešu namā.<br />

Kvīnslandes latv. ev. lut. draudze<br />

Diakone Brigita Saiva.<br />

Kanberā<br />

Sestdien, 25. aug., plkst. 14.00 Kanberas<br />

Latviešu biedrības pilnsapulce<br />

Immanuel baznīcas zālē. Pēc pilnsapulces<br />

Ērika Ingevica referāts Latvieši<br />

Spānijas pilsoņu karā.<br />

Kanberas latv. ev. lut. draudze<br />

Melburnā<br />

Sestdien, 25. aug., plkst. 10.00 – 12.00<br />

3ZZZ latviešu grupas gadskārtējā sanāksme<br />

Melburnas Latviešu namā.<br />

Būs uzkodas. Visi laipni aicināti.<br />

Sestdien, 25. aug., plkst. 15.00 – 17.00<br />

kora Atbalsis mēģinājums Latviešu<br />

namā.<br />

Svētdien, 26. aug., plkst. 14.00 AL47<br />

Modes skate DV namā. Ieeja $35. Aizrunājiet<br />

vietas līdz 19. augustam, zvanot<br />

Andai Vēliņai (9850 6569, evelins@<br />

bigpond.net.au) vai Ainai Kučerai<br />

(9435 6152, kucers@bigpond.com).<br />

Piektdien, 31. aug., plkst. 19.00 krodziņa<br />

vakars DV namā.<br />

Sestdien, 1. sept., plkst. 12.00 Daugavas<br />

Vanadžu Tēvu dienas pusdienas<br />

DV namā. Noteikta ēdienkarte. $15.<br />

Visi laipni lūgti.<br />

Sestdien, 1. sept., plkst. 15.00 – 17.00<br />

kora Atbalsis mēģinājums Latviešu<br />

namā.<br />

Sestdien, 8. sept., plkst. 15.00 Baltiešu<br />

festivāls Latviešu namā. Tirdziņš<br />

no plkst. 15.00. Vakariņas 17.00.<br />

Turpinājums 16. lpp.

16. lpp. <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ Ceturtdien, 2012. gada 23. augustā<br />

Sarīkojumi<br />

Turpinājums no 15. lpp<br />

Svētdien, 9. sept., plkst. 14.00 MLB<br />

sarīkojums Latviešu nama lielajā<br />

zālē. Prezidenta Kārļa Ulmaņa 135. g.<br />

dzimšanas dienas atcere. Referēs<br />

Miervaldis Balodis. Sekos filma: Kārļa<br />

Ulmaņa Latvija. Visi laipni aicināti.<br />

Melburnas 1. latv. ev. lut. draudze<br />

Melburnas Sv. Krusta draudze<br />

Māc. Dainis Markovskis.<br />

Svētdien, 26. aug., plkst. 10.00 dievkalpojums.<br />

Svētdien, 2. sept., plkst. 10.00 dievkalpojums.<br />

Svētdien, 9. sept., plkst. 10.00 dievkalpojums.<br />

Svētdien, 9. sept., plkst. 14.00 dievkalpojums<br />

Latviešu ciemā.<br />

Pertā<br />

Pertas ev. lut. Sv. Pāvila draudze<br />

Māc. Gunis Balodis.<br />

Sidnejā<br />

Piektdien, 24. aug., plkst. 15.00 –<br />

20.00 novuss DV namā.<br />

Otrdien, 28. aug., plkst. 10.00 – 14.00<br />

biljards DV namā.<br />

Piektdien, 31. aug., plkst. 15.00 –<br />

20.00 novuss DV namā.<br />

Otrdien, 4. sept., plkst. 10.00 – 14.00<br />

biljards DV namā.<br />

Ceturtdien, 6. sept., plkst. 12.00 saiets<br />

un draudzības pēcpusdiena DV namā.<br />

Piektdien, 7. sept., plkst. 15.00 –<br />

20.00 novuss DV namā.<br />

Sestdien, 8. sept., Jaunā vēja 10 gadu<br />

jubileja un sadziedāšanās Latviešu<br />

namā.<br />

Svētdien, 9. sept., plkst. 10.00 Dievkalpojums<br />

ar Svēto Vakarēdienu.<br />

Sidnejas ev. lut. latviešu draudze,<br />

Svētā Jāņa baznīcā<br />

Prāv. Kolvins Makfersons.<br />

Svētdien, 2. sept., plkst. 10.00 dievkalpojums<br />

ar Svēto Vakarēdienu.<br />

Sidnejas latv. ev. lut. Vienības<br />

draudze<br />

Māc. Raimonds Sokolovskis.<br />

Svētdien, 26. aug., plkst. 10.00 dievkalpojums<br />

ar dievgaldu.<br />

Zelta piekrastē<br />

Svētdien, 2. sept., plkst. 12.00<br />

Springfest Austriešu klubā, Pines<br />

Lane, Elanora – Exit 92 no Pacific<br />

Highway. Spēlēs Horizon Band.<br />

Ceturtdien, 6. sept., plkst. 13.00 Kārtējā<br />

baltiešu mēneša tikšanās Broadbeach<br />

Library, 61 Sunshine Boulevard,<br />

Mermaid Waters (iepretim Pacific<br />

Fair iepirkšanās centram). Ieejot bibliotēkā,<br />

sekot norādījumam uz Meeting<br />

Room A. Runās Peter Cantwell<br />

no Ombuda biroja.<br />

ASV<br />

Piektdien, 31. aug., plkst. 19.00 Pēdējā<br />

piektdiena– dzejas vakars Filadelfijas<br />

Brīvo latvju biedrībā. Piedalīsies<br />

Modris Mednis, Ivars Stonins, Laris<br />

Krēsliņš, un Ādams Bērziņš.<br />

Piektdien, 7. sept. – 8. sept., 30 zem<br />

30 mākslas izstāde Filadelfijas Brīvo<br />

latvju biedrībā<br />

Vācijā<br />

Sestdien, 8. sept., plkst. 20.00 Hamburgā<br />

Latvian Voices, Lytos un koklētājas<br />

Laimas Jansones koncerts Tā kā<br />

taka Kulturkirche Altona.<br />

Latvijā<br />

Ceturtdien, 23. aug., plkst. 17.00 tematisks<br />

vakars Okupācijas muzejā par<br />

fonda Sibīrijas bērni šīs vasaras ekspedīciju<br />

uz Sibīriju. Brauciena dalībnieki<br />

un filmēšanas grupa rādīs foto un video<br />

materiālus un stāstīs par brauciena pirmo<br />

daļu – Tālajiem Austrumiem, Blagoveščensku,<br />

Belogorsku un garo ceļu<br />

līdz Krasnojarskas apgabala Kanskai.<br />

Ceturtdien, 23. aug., plkst. 19.15<br />

Daugavpils stacijā Jauniešu koris<br />

BALSIS organizē jau savu piekto<br />

koncertu akcijas Dziesmu svētku BAL-<br />

SIS ietvaros. Piektdienas rītā koris ar<br />

www. plostilatgale.lv koka plostu no<br />

Gorbačovas uzsāks braucienu pa Daugavas<br />

augšteci Latvijā, pa ceļam sniedzot<br />

koncertus tuvējos pagastos<br />

Ceturtdien, 23. aug., plkst. 23.00<br />

Kora Balsis koncerts Indras estrādē.<br />

Piektdien, 24. aug., plkst. 11.00 Kora<br />

Balsis koncerts Piedrujas Sv.Jaunavas<br />

Marijas Romas katoļu baznīcā.<br />

Piektdien, 24. aug., plkst. 19.00 Carnikavas<br />

Tautas namā Ozolaine, Carnikavas<br />

novada dome, Ulda Siliņa<br />

grāmatas Mēs esam carnikavieši 2. izdevuma<br />

atklāšanas svētki. Būs iespēja<br />

iegādāties grāmatu par Carnikavas<br />

vēsturi ar paša autora parakstu.<br />

Piektdien, 24. aug., plkst. 20.00 Kora<br />

Balsis koncerts Varnaviču Sv. Jaunavas<br />

Marijas Romas katoļu baznīcā.<br />

Sestdien, 25. aug., plkst. 10.00 Kora<br />

Balsis koncerts Indricas Sv.Jāņa Kristītāja<br />

Romas katoļu baznīcā.<br />

Sestdien, 25. aug., plkst. 15.00 Balvu<br />

muižas koncertzālē Balvu kamermūzikas<br />

festivālu atklās Liepājas Simfoniskā<br />

orķestra izcilais čellists Ēriks<br />

Kiršfelds, kurš kopā ar pianistēm Hertu<br />

Hansenu un Kristīni Grifinu, kā arī<br />

soprānu Guntu Davidčuku un vijolnieci<br />

Sanitu Zariņu atskaņos pasaules<br />

tautu mūzikas bagātības (spāņu, grieķu<br />

un ebreju dziedājumi, tūkstošgadīga<br />

armēņu melodija, indiešu rāgas utt.).<br />

Sestdien, 25. aug., plkst. 16.00 Kora<br />

Balsis koncerts Krāslavas Romas katoļu<br />

baznīcā.<br />

Sestdien, 25. aug., plkst. 17.00 Kora<br />

Balsis koncerts Rudo saietā Krāslavas<br />

grāfu Plāteru pils dārzā.<br />

Sestdien, 25. aug., plkst. 18.00 Balvu<br />

kamermūzikas festivālu Balvu muižā<br />

turpinās Liepājas Simfoniskā orķestra<br />

metāla pūšamo instrumentu ansambļa<br />

Amber Sound Brass kvintets, kas festivāla<br />

klausītājiem piedāvās gan baroka<br />

Čellists Ēriks Kiršfelds.<br />

mūzikas pērles, gan džezu, regtaimu<br />

un kino mūziku.<br />

Sestdien, 25. aug., plkst. 22.00 Kora<br />

Balsis koncerts Vecbornes evaņģēliski<br />

luteriskajā baznīcā.<br />

Svētdien, 26. aug., plkst. 15.00 Balvu<br />

muižā koncertēs Liepājas Simfoniskā<br />

orķestra koka pūšamo instrumentu<br />

ansamblis Kurland Quintet, kas kopā<br />

ar šarmanto pianisti Agnesi Egliņu ir<br />

sagatavojuši aizraujošu programmu,<br />

kurā ietverti gan latviešu, gan ārzemju<br />

komponistu skaņdarbi.<br />

Svētdien, 26. aug., plkst. 16.00 Kora<br />

Balsis koncerts Jauniešu centrā Kraujā,<br />

Naujenes pagastā.<br />

Sestdien, 8. sept., Gadskārtējais koklētāju<br />

saiets Latgaļu sātā, Madžuļos<br />

Dekšāres pagastā, Viļānu novadā.<br />

Gaidīsim visus ciemos. Informējiet<br />

savus draugus un paziņas, katru, kam<br />

interesē koklēšana, vai kurš vēlas apgūt<br />

kokles spēli. Šogad pasākumu<br />

apsolījies filmēt režisors un operators<br />

Ivars Zviedrs. Ņemiet to vērā, piemeklēdami<br />

attiecīgu apģērbu. Divas<br />

stundas tiks atvēlētas prezentācijām<br />

un priekšlasījumiem par tradicionālo<br />

kultūru, etnogrāfiju, folkloru, koklēšanu.<br />

Lūdzu iepriekš pieteikties. Par<br />

savu un draugu dalību lūgums ziņot,<br />

rakstot e-pastu uz latgalusata@inbox.<br />

lv Mēģināsim koordinēt kopīgu transportu<br />

no Rīgas un Rēzeknes Biedrība<br />

Latgales tradicionālās Kultūras centrs<br />

„Latgaļu sāta“.<br />

Svētdien, 9. sept., plkst. 12.00 Latvijas<br />

Nacionālā opera aicina bērnus un<br />

vecākus uz koncertu visai ģimenei<br />

Mūzikas skaņas Jaunajā zālē. Koncertuzvedumu,<br />

kas tapis pēc pasaulslavenā<br />

Ričarda Rodžersa un Oskara<br />

Hammeršteina mūzikla motīviem,<br />

veidojuši diriģents Mārtiņš Ozoliņš,<br />

režisore Dace Volfarte un scenogrāfe<br />

Marija Rozīte.<br />

Līdz 9. sept. – Izstāde Napoleona<br />

laiks un Latvija Latvijas Nacionālajā<br />

vēstures muzejā.<br />

Līdz 29. sept. Latvijas Nacionālās bibliotēkas<br />

(LNB) Izstāžu zālē K. Barona<br />

ielā 14 apskatāma izstāde Kuršu ķoniņi.<br />

■<br />

Lata kurss<br />

Latvijas Bankas kurss 23. augustā.<br />

1 EUR = 0,702804 (piesaistes kurss)<br />

1 AUD = 0,5890 1 NZD = 0,4560<br />

1 GBP = 0,8900 1 USD = 0,5640<br />

FOTO Aigars Prūsis

logo

products

Resources

Company

Terms of service
Privacy policy
Cookie policy
Cookie settings
Imprint
Change language
Made with love in Switzerland
© 2024 Yumpu.com all rights reserved

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!