Ansis Vairogs - Laikraksts "Latvietis"
Ansis Vairogs - Laikraksts "Latvietis"
Ansis Vairogs - Laikraksts "Latvietis"
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
6. lpp. <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ Ceturtdien, 2012. gada 23. augustā<br />
„Tīra jūra vieno“ – (3)<br />
Pārgājiens gar Latvijas jūras robežu<br />
Noslēgums. Sākums LL209 un LL211<br />
Tīra jūra vieno iet<br />
tālāk, bet es sēžu Rīgā<br />
un domāju par jūru,<br />
par manējiem. (Re, kā<br />
es saku: manējie! Šajās<br />
nedēļās viņi patiesi par<br />
tādiem kļuvuši!)<br />
Gājēji dodas tālāk uz Roju, Mērsragu,<br />
Enguri, Ragaciemu uz Dubultiem<br />
un Lielupi.<br />
Kā vēlāk sarunās uzzināju, visnepatīkamākā<br />
gājiena daļa bijusi starp<br />
Mērsragu un Klapkalnciemu, īpaši<br />
uzsverot Engures daļu, kā pilnīgi nebaudāmu<br />
sastāvējušos aļģu dēļ. Pie Ragaciema<br />
jūra jau atkal tīrāka. Patlaban,<br />
kad šo rakstu, mani gājēji ir Ragaciemā.<br />
Esmu nesen tur ciemojusies pie<br />
draugiem, bet mana ciešā un būtiskā<br />
saikne ar šo vietu saistās ar septiņdesmito<br />
gadu sākumu. Toreiz tas vēl bija<br />
īsts zvejnieku ciems, kas dzīvoja savu<br />
laiku laikos pierasto darba dzīvi. Es<br />
mācījos Mākslas Akadēmijas piektajā<br />
kursā un īrēju istabu mājiņā pie jūras.<br />
Tāda vieta bija tieši tas, par ko sapņoju<br />
savās jaunības ilūzijās: no rīta, pieceļoties<br />
gultā sēdus, redzēt jūru, dzirdēt<br />
kaijas, pa atvērto logu sajust jūras sāļā<br />
gaisa smaržu. Tur nodzīvoju divus brīnišķus<br />
pavasarus, no marta līdz jūnija<br />
vidum. Visu stipendiju tērēju, lai samaksātu<br />
ceļu uz Rīgu un atpakaļ, kā<br />
arī nelielo īres maksu. Toreiz ēdnīcās<br />
maize bija par brīvu, par lētu naudu<br />
varēja dabūt sīpolus un tomātu mērci,<br />
tā, ka bada nāve nedraudēja.<br />
Ragaciema periods pārklājies ar<br />
citām dzīves lappusēm, bet, pašķetinot<br />
laiku atpakaļ, redzu, cik nozīmīgs tas<br />
bijis. Atceros, kā ciemos brauca mana<br />
studiju biedrene Inta Celmiņa – tagad<br />
viena no spožākajām latviešu gleznotājām.<br />
Gājām studijās, gleznojām laika<br />
un vēju ārdītās tīklu būdas un laivas,<br />
žāvēšanai izliktos zvejas tīklus, kas<br />
tik skaistos toņos saspēlējās ar jūras<br />
un smilšu krāsām. Reiz Inta ilgi mēģinājusi<br />
atrast risinājumu kursa darbam,<br />
pēkšņi to saprata Ragaciemā. Topošā<br />
māksliniece ieraudzīja teorētiski izdomātu<br />
lietu atspulgu dabā. To pavasaru<br />
redzējumos es atradu motīvu savam<br />
diplomdarbam – Tīklu žāvētājas. Bet<br />
tas bij’ sen. Tagad dažādas gaumes un<br />
dažādi naudas maku biezumi mainījuši<br />
Ragaciema seju. Laimīgā kārtā nemainīga<br />
paliek mūžam mainīgā krāsu un<br />
toņu trīsvienība: debesis, jūra, smiltis.<br />
Mani jūras gājēji izbaudījuši gan<br />
stipru lietu, gan dūņainus krastus, gājuši<br />
pa Jūrmalas atpūtnieku pārpilnajām<br />
pludmalēm, tikuši līdz Dubultiem, kur<br />
jauniešu radošajā namā Undīne nedēļas<br />
nogalē nedaudz atvilkuši elpu. Tur arī<br />
kārtējā prezentācija un noietā ceļa vērtējums.<br />
Pēc svētdienas atpūtas, apbraucot<br />
Rīgu, tālāko ceļu atsākam no Vecāķu<br />
pludmales ar monitoringu. Arī es esmu<br />
atgriezusies. Baidoties nokavēt iešanas<br />
sākumu, atbraucu gandrīz divas stundas<br />
pa agru. Grupa vēl kavējas preses konferencē<br />
Rīgā, Vides Ministrijā, atbildot<br />
uz žurnālistu jautājumiem par jūras<br />
piekrastes situāciju. Īpašs satraukums<br />
par to, ka Dzintaru pludmalei atņemts<br />
Zilais karogs. Tas ir rets, nepatīkams incidents.<br />
Nepatīkams abām pusēm.<br />
Sēžu Vecāķu pludmales telts kafejnīcā,<br />
paciešot to mūziku, kāda nu tur<br />
skan. Gaidot drēgnajā rītā, esmu gluži<br />
nosalusi. Beidzot viņi ir klāt! Baiba<br />
steidzas pie manis ar jaku un Ievas sūtīto<br />
medus burciņu. Silti no attieksmes<br />
vien. Jūtos gaidīta.<br />
Vecdaugava un Vecāķi man pierastas<br />
vietas. Desmit gadus ziemas periodā<br />
te dzīvoju, sakot, ka man ir vasarnīca pa<br />
ziemu jūrmalā. Šurp brauca mani skolnieki<br />
gleznot studijas un arī vienkārši<br />
parunāt par dzīvi. Arī nebeidzamās<br />
sarunas ar draugiem, bieži visas nakts<br />
garumā. Te plauka un ziedēja mīlestība.<br />
Jā, es domāju par to, kā dažādas<br />
Latvijas vietas saistās ar dažādiem<br />
dzīves periodiem, dažādiem<br />
notikumiem un kļūst par<br />
dzīves daļu. Tā mēs saaugam ar<br />
savu zemi, jo gadus, jo ciešāk.<br />
Tālākais ceļš līdz Lilastei<br />
ejams visas dienas garumā.<br />
(Prātā pazib doma, cik<br />
ātri tiek nosauktas stacija pēc<br />
stacijas, braucot elektriskajā<br />
vilcienā!) Pludmale smilšaina,<br />
viegli ejama. Augu valsts<br />
atkal atšķirīga. Daudz miķelītēm<br />
līdzīgu ziedu, kas cieši<br />
saauguši gar liedaga malu un<br />
izskatās pēc rūpīgi koptas, kilometriem<br />
garas, puķu dobes.<br />
Teltis ceļam pie Lilastes<br />
ezera. Apkārtne te apbūvēta ar<br />
vasarnīcām un arī pamatīgām<br />
ziemas mājām. Ezers rāmi atspoguļo<br />
debesis un šūpo ūdensrozes.<br />
Gluži vai idillisks miers.<br />
Vakarā atkal ieslēdzam<br />
datorus, pārskatām dienas<br />
attēlus, pierakstām būtisko.<br />
Parādu saviem līdzbiedriem<br />
Rīgā padarīto. Tās ir pirmās<br />
izdrukas manām ilustrācijām<br />
Pētera Zirnīša grāmatai Ķūķis<br />
staigā kājām. Grāmata tapusi<br />
ilgi, nu beidzot tā notiek. Tāda<br />
jauka sakritība, jo grāmatiņas<br />
galvenais varonis Ķūķis apstaigā<br />
Latviju, tā kā es tagad<br />
eju gar Latvijas jūras robežu.<br />
Nākošais rīts tik saulains,<br />
kāds sen nav redzēts. Dienas<br />
laikā karstums top grūti paciešams,<br />
gribētos mukt ēnā, bet<br />
jāiet vien uz priekšu. Jāšķērso vairākas<br />
upītes un upes. Trīs lielākās: Inčupe,<br />
Pēterupe, Ķīšupe patīkami atsvaidzina<br />
tālākajam ceļam. Pie Saulkrastiem<br />
Ķīšupē iebrienu dziļāk kā biju paredzējusi,<br />
jo zaudēju uzmanību, skatoties kā<br />
no pretējā krasta māj mana autore – romānu<br />
rakstniece Inga Jēruma, kuras<br />
darbus šad tad ilustrēju, un arī patlaban<br />
jaunākais romāns ir tuvu izdošanai.<br />
Man tiek tas prieks paviesoties Ingas<br />
vasaras mājā. Kaut arī mazu, garāmskrejošu<br />
brītiņu vien varu atļauties te būt,<br />
taču laimējas ar dažiem gabaliņiem, citiem<br />
ciemiņiem ceptas kūkas. Gardi bez<br />
gala, varbūt arī apēdu drusciņ vairāk kā<br />
pieklājība atļautu, bet to es tā – ar ceļinieka<br />
tiesībām – nu ir spars iet tālāk.<br />
Nākošā upe – Aģe vairs nav pārbrienama.<br />
Mani ceļa biedri sen pazuduši<br />
tālumā. Eju lielu gabalu līdz tiltam,<br />
tad maldos, lai, privātmāju un brikšņu<br />
šķēršļus pārvarot, atrastu jūru. Kad tas<br />
paveikts, tad nudien liekas, ka tālāk<br />
Jūras mala ap Ķurmragu.<br />
Ejam Salacgrīvas virzienā.<br />
Turpinājums 7. lpp.<br />
Mūsu karogs pie Kutkāju naktsmītnes.<br />
FOTO Anita Jansone-Zirnīte<br />
FOTO Anita Jansone-Zirnīte<br />
FOTO Anita Jansone-Zirnīte
Change language