Ansis Vairogs - Laikraksts "Latvietis"
Ansis Vairogs - Laikraksts "Latvietis"
Ansis Vairogs - Laikraksts "Latvietis"
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
14. lpp. <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ Ceturtdien, 2012. gada 23. augustā<br />
Neiespējamais izlīgums<br />
Turpinājums no 1. lpp.<br />
sāktā virzība prasa plašāku izvērtējumu<br />
nekā tikai iespējams izlīgums<br />
starp nedaudziem vēl dzīvi esošajiem<br />
pretējās pusēs karojošiem sirmgalvjiem,<br />
kuri nav atraujami no idejām un<br />
vērtībām, ko pārstāv plašākas sabiedrības<br />
grupas Latvijā. Vai tāds izlīgums<br />
vispār ir iespējams, un ko patiesībā nozīmē<br />
Latvijas sabiedrības sašķeltība<br />
Atgriešanās sākumpunktā<br />
Prezidents 19. jūlija vēstulē veterāniem<br />
jau pašā sākumā atbild uz šķietami<br />
retorisku jautājumu, kāpēc vispirms<br />
vēršas tieši pie viņiem: „Man nereti<br />
jautā, kādēļ sabiedrības saliedēšanas<br />
process būtu jāsāk ar kara dalībniekiem,<br />
un mana atbilde ir pavisam vienkārša:<br />
ir jāsāk ar pamatiem un jāatgriežas<br />
tajā vēstures punktā, no kura sākās<br />
Latvijas sabiedrības šķelšanās. Ja ēkā<br />
parādās bīstamas plaisas, tad jālabo un<br />
jānostiprina pamati. Tikai tā mēs varēsim<br />
veidot patiesi stipru un saliedētu<br />
Latvijas tautu.“ Tālāk vēstules tekstā<br />
prezidents kā uz sašķeltības sākuma<br />
punktu norāda Molotova-Ribentropa<br />
paktu, kas noveda pie Otrā pasaules<br />
kara traģēdijas un sekām Latvijai.<br />
Nenoliedzot faktu, ka noziedzīgais<br />
PSRS un nacistiskās Vācijas pakts<br />
ir nesis galu Latvijas brīvvalsts pirmajam<br />
periodam un atstājis gūzmu<br />
neatrisināmu problēmu atjaunotajai<br />
brīvvalstij, tomēr gribu izvirzīt tēzi,<br />
ka Latvijas sabiedrības sašķeltība nav<br />
sākusies tajā punktā. Tā vienkāršā iemesla<br />
dēļ, ka pati par sevi Latvijas sabiedrība,<br />
it īpaši jau tā, kas pastāvēja<br />
1939.-1940. gadā, nekur un nekā nesašķēlās.<br />
Jā, liela daļa Latvijas iedzīvotāju<br />
no visdažādākajiem sabiedrības slāņiem<br />
un etniskajām grupām labvēlīgi<br />
uzņēma padomju varas atnākšanu vai<br />
vienkārši un klusi pielāgojās kā visām<br />
laiku laikos Latvijai pāri gājušajām<br />
svešajām varām.<br />
Taču, tā kā 1940. gada notikumi<br />
Latvijā nebija valsts iekšienē nobriedusi<br />
revolūcija, bet gan brutāla citas<br />
valsts un varas ienākšana mūsu valstī<br />
jeb okupācija, runāt par lielu iekšēju<br />
šķelšanos sabiedrībā, manuprāt, ir nepareizi.<br />
Vēl jo vairāk tāpēc, ka pirmā<br />
padomju gada baisās represijas lielā<br />
mērā tika veiktas ne jau ar vietējo pakalpiņu<br />
rokām, bet gan ar iebraukušo<br />
čekistu un padomju karavīru spēkiem.<br />
Arī tālākajā notikumu gaitā Otrā<br />
pasaules kara laikā Latvijas sabiedrības<br />
grupu un indivīdu iespējas ietekmēt<br />
notikumu gaitu bija minimālas, un<br />
nonākšana vienā vai otrā frontes pusē<br />
lielākajā daļā gadījumu nebija pašu<br />
indivīdu izvēle. Protams, ka turpmākajos<br />
Latvijas okupācijas gados pastāvēja<br />
vairāk vai mazāk slēpts antagonisms,<br />
piemēram, starp latviešiem,<br />
kas cietuši no padomju okupācijas, un<br />
tiem, kas bija personīgi ieguvēji no<br />
padomju varas klātbūtnes. Līdzīgas<br />
attiecības, visticamāk, bija arī citās<br />
Latvijas vēsturiski etniskajās grupās.<br />
Tas pats sakāms par citu tautību kara<br />
veterāniem, kam bija lemts atrasties<br />
pretējos ierakumos.<br />
Neesošā etniskā šķelšanās<br />
Tomēr pati būtiskākā mūsdienu<br />
Latvijas sabiedrības ūdensšķirtne, kas<br />
diezin vai jebkad pilnībā izzudīs, ir nevis<br />
starp tiem Latvijas 1940. gada iedzīvotājiem<br />
un viņu pēctečiem, ko liktenis<br />
nostādīja šķietami pretējās pusēs,<br />
bet gan starp vēsturiskajiem Latvijas<br />
iedzīvotājiem, pārsvarā latviešiem, un<br />
šeit okupācijas gados iebraukušajiem<br />
citu tautību pārstāvjiem. Turklāt Latvijas<br />
cilvēkus šķir ne jau etniskā līnija,<br />
bet vairāk gan vērtību un ideju skala.<br />
Vienā pusē šai šķirtnei ir Latvijas kā<br />
neatkarīgas nacionālas valsts atbalstītāji,<br />
bet otrā – tie, kas nespēj samierināties<br />
ar Latvijas neatkarību un nacionālu<br />
valsti ar visiem tai piederīgajiem<br />
valodas un pilsonības jautājumiem.<br />
Protams, uzskatu atšķirības pastāv<br />
arī etnisko latviešu vidū, taču, ja atceramies<br />
neatkarības atjaunošanas laiku<br />
un tam sekojošos divdesmit gadus, tad<br />
ar nelieliem, lai gan pietiekami spilgtiem<br />
piemēriem, šajās cīņās pretējos<br />
ierakumos mazāk ir stāvējuši latvieši<br />
pret latviešiem. Tie tomēr vairāk ir bijuši<br />
latvieši, pat ar ļoti dažādu padomju<br />
laiku pieredzi, pret padomju laikā<br />
šeit ienākušajiem citu tautību iedzīvotājiem<br />
vai viņus pārstāvošiem nedaudziem<br />
latviešiem. Turklāt arī pēdējo<br />
divdesmit gadu ierakumi jau nav gājuši<br />
gar etnisku frontes līniju, bet gan<br />
lielā mērā gar vērtību līniju – Latvijas<br />
piederība Eiropas Savienībai (ES) un<br />
NATO vai Latvija kā Krievijas vasaļvalsts.<br />
Latvija kā atjaunota valsts ar<br />
savu valodas un pilsonības politiku<br />
pret Latviju kā jaundibinātu valsti bez<br />
pēctecības valodas un pilsonības jautājumos.<br />
Līdz ar to, manuprāt, pēdējā laikā<br />
tik bieži skandinātie sabiedrības sašķelšanās<br />
vai sašķeltības jēdzieni ir<br />
nevietā lietoti, jo Latvijā vēsturiski un<br />
ilglaicīgi dzīvojusī sabiedrība nav tā<br />
vienkārši ņēmusi un vienā brīdī pati no<br />
sevis sašķēlusies. Jā, patlaban Latvijā<br />
esošā sabiedrība ietver divas lielas kopienas<br />
jeb grupas, kurām grūti atrast<br />
kopīgu valodu un saskares punktus,<br />
taču tā vislielākajā mērā ir okupācijas<br />
rezultātā radusies situācija, turklāt ar<br />
imigrācijas palīdzību padomju varas<br />
savulaik apzināti veidota.<br />
Mēs un viņi<br />
Piekrītu uzskatam, ka, ja nu reiz<br />
mums kopā jāturpina dzīvot, saskaņa<br />
starp šīm grupām varētu būt labāka,<br />
taču nekādi nevaru piekrist nereti dzirdētajam<br />
viedoklim, ka mēs te tik jauki<br />
un draudzīgi dzīvojām, bet tad, lūk,<br />
sabruka PSRS, Latvija atdalījās, kļuva<br />
neatkarīga un tā rezultātā Latvijas<br />
tauta tika sašķelta un savā starpā sanaidota<br />
tiktāl, ka pat divdesmit gados<br />
nav spēts atgūt senāk valdījušo saskaņu.<br />
Manā rīcībā gan nav precīzu vēsturisku<br />
un socioloģisku pētījumu par to,<br />
kā pamatnācija un iebraucēji sadzīvoja<br />
padomju laikā, taču zināma empīriskā<br />
pieredze ir gan. Un tā nebūt neliecina,<br />
ka mēs būtu padomju okupācijas gados<br />
īpaši saskaņoti un saliedēti dzīvojuši.<br />
Jā, mēs ikdienas līmenī pastāvējām<br />
miermīlīgi blakus, ja neskaita padomju<br />
varas represijas, un ar nelieliem izņēmumiem<br />
starpnacionāla naida publisku<br />
izpausmju bija maz. Taču nerakstīti<br />
likumi un dalījums ikdienas dzīvē pastāvēja,<br />
vismaz latviešu pusē noteikti.<br />
Ja es atceros, piemēram, savu vecāku<br />
darbabiedrus rūpnīcās, tad visu tautību<br />
cilvēki ļoti labi sapratās savā starpā<br />
darba laikā, taču jebkāda īsta draudzēšanās<br />
pēc darba un privātajā dzīvē notika<br />
tikai ar latviešiem. Tāpat kā latvieši<br />
savus bērnus veda uz vieniem deju kolektīviem<br />
un sporta veidiem, savukārt<br />
krievu valodā runājošie – uz citiem.<br />
Tas pats attiecās uz svētku svinēšanu,<br />
stila un gaumes lietām, kultūras patēriņu.<br />
Tie bija nerakstīti likumi un bija saprotami<br />
bez vārdiem. Sadalījums mēs<br />
un viņi bija nosēdies zemapziņā neapzināti<br />
un reāli pastāvēja ikdienā, pat ja<br />
par to nevarēja runāt skaļi un publiski.<br />
Ņemot vērā visus šos vēsturiskos<br />
un lielā mērā arī emocionālos apstākļus,<br />
ir dīvaini izlikties, ka šāds dalījums<br />
nepastāvēja līdz neatkarības atjaunošanai,<br />
tāpat kā iedomāties, ka tas<br />
tagad izzudīs ātri un pats no sevis. Vēl<br />
jo vairāk tādēļ, ka līdz ar neatkarības<br />
atjaunošanu latviešiem radās iespēja<br />
publiski paust savas domas un saukt<br />
lietas īstajos vārdos, kamēr daudziem<br />
šeit padomju laikā ieceļojušajiem cilvēkiem<br />
Latvijas neatkarības atjaunošana<br />
bija un paliek daļa no 20. gadsimta<br />
lielākās ģeopolitiskās katastrofas,<br />
kā to savulaik raksturojis Krievijas<br />
prezidents Vladimirs Putins.<br />
Kopā nesalīmēt<br />
Lai arī nepiekrītu domai, ka šādas<br />
plaisas pastāvēšana ir galvenais šķērslis<br />
Latvijas attīstībai, nenoliedzu problēmu<br />
un mēģinājumus ko darīt lietas<br />
labā, ja nu reiz esam tādā situācijā,<br />
kādā esam pēc pusgadsimta padomju<br />
okupācijas. Taču, lai kādu problēmu<br />
atrisinātu, vispirms ir precīzi jādefinē<br />
problēmas būtība un īstie cēloņi.<br />
Ja prezidents Bērziņš plašākas sabiedrības<br />
saliedētības mērķa vārdā sāk ar<br />
vēršanos pie kara veterāniem, tad diezin<br />
vai tā ir īstā mērķa grupa.<br />
Spriežot pēc prezidenta vēstules<br />
adresātu saraksta, tās galvenokārt ir<br />
etniskos latviešus pārstāvošas veterānu<br />
organizācijas, un ne jau starp tām<br />
pastāv tās lielākās pretrunas. Tie tiešām<br />
ir laikmeta un svešu varu izmantoti<br />
cilvēki, kas turklāt visus pēckara<br />
gadus ir dzīvojuši līdzās bez liela naida<br />
un plēšanās, un nedomāju, ka viņu<br />
starpā šobrīd valda milzīgas pretrunas<br />
Turpinājums 15. lpp.
Change language