Ansis Vairogs - Laikraksts "Latvietis"
Ansis Vairogs - Laikraksts "Latvietis"
Ansis Vairogs - Laikraksts "Latvietis"
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
10. lpp. <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ Ceturtdien, 2012. gada 23. augustā<br />
<strong>Ansis</strong> <strong>Vairogs</strong> mūžības ceļā<br />
5.01.1918 – 6.08.2012<br />
Pirmdien, 13. augustā vairāk nekā<br />
80 pavadītāji bija pulcējušies pēdējā<br />
gaitā izvadīt no Latviešu ciema Melburnā<br />
Ansi Vairogu.<br />
Pēc Pie rokas ņem un vadi nodziedāšanas,<br />
svētbrīdi vadīja Jānis Berkāns,<br />
muzikālo pavadījumu sniedza<br />
Marks Bormanis (klavieres) un Lija<br />
Andersone (flauta). Anita Andersone<br />
nolasīja Anša Vairoga dzīves stāstu,<br />
sekoja atvadu vārdi no Melburnas sabiedriskām<br />
organizācijām un draugiem.<br />
Meditācijā skanēja Rotas kora izpildījumā<br />
1970tos gados skaņu platē<br />
ieskaņotā T. Ilsteres dziesma Tēvuzeme<br />
runā (Ilzes Kalnāres teksts); baritona<br />
solo – Dzintars Veide, soprāna<br />
solo – Nora Vairoga.<br />
Kad Jānis Berkāns novadīja lūgšanu<br />
un svētīšanu, klātesošie nodziedāja<br />
Saulīt tecēj’ tecēdama.<br />
Tautas dziesmas Pūt, vējiņi kora<br />
izpildījumā ierakstam skanot, Anša<br />
Vairoga šķirsts ģimenes draugu pavadīts<br />
atstāja kapelu.<br />
Fragmenti no Anša Vairoga<br />
dzīves stāsta<br />
Ansim vienmēr ir paticis braukt...<br />
kas gan var tos kilometrus saskaitīt,<br />
<strong>Ansis</strong> ar māti Martu un māsu Ilzi Silaražu pirmā pakāpes pamatskolā 1930. g.<br />
FOTO no Vairogu ģimenes arhīva<br />
kurus viņš, pie stūres sēžot, ir nobraucis...<br />
vispirms jau Latvijā, sākumā gan<br />
ar traktoru sava krusttēva saimniecībā<br />
Skrīveros, tad frontē Krievijā ar savu<br />
frontes ceļos uzticamo Volkswagen<br />
džipu, kuru viņš tik sirsnīgi sauca par<br />
savu foļķīti, tad Eiropā, bet pēdējā pusgadsimtā<br />
– krustu šķērsu izbraukāja<br />
Austrāliju. Lai arī tā nekad viņa sirdī<br />
neizkonkurēja Latviju, tad tomēr viņš<br />
to paspēja iepazīt un iemīlēt.<br />
Nu Anša dzīves brauciens šaisaulē<br />
noslēdzies.<br />
Iesākās tas tanī tālajā ziemā – Latvijā,<br />
Vestienas pagasta Igālēs. Tad šo<br />
pasauli ieraudzīja puisēns, kuru nosauca<br />
par Ansi. Māte –Marta Dreimane,<br />
bija beigusi ģimnāziju, 1906. gadā<br />
bija sākusi studēt medicīnu Tērbatas<br />
Universitātē, bijusi pirmā latviešu<br />
sieviete šai fakultātē, bet studijas nav<br />
pabeigusi un vēlāk strādājusi par skolotāju.<br />
Pēc neveiksmīgas laulības, viņa<br />
atgriezās savu vecāku mājās Igālēs,<br />
kurās saimniekoja viņas tēvs –Jēkabs<br />
Dreimanis. Mājas bija pie skaistā Kāla<br />
ezera. Te, ezera krastā, paiet mazā<br />
zēna bērnība, iesākas un nekad nebeidzas<br />
kaislība uz makšķerēšanu.<br />
Šķiroties māte arī mainīja uzvārdu,<br />
pieņemdama sev un saviem bērniem<br />
savas dzimtas vārdu – Dreimanis.<br />
Viņa ar savu vecāku palīdzību<br />
audzināja meitu Ņinu (vēlāk dzejniece<br />
Ilze Kalnāre) un gadu jaunāko brālīti –<br />
Ansi. Turpat Vestienā <strong>Ansis</strong> uzsāka<br />
skolas gaitas pagasta pamatskolā.<br />
* * *<br />
Pēc pamatskolas beigšanas, seko<br />
mācības Malnavas Lauksaimniecības<br />
vidusskolā, kuru pabeidz 1939. gadā,<br />
bet tā paša gada rudenī – septembrī<br />
iestājas Latvijas armijā – 4. Valmieras<br />
strēlnieku pulkā, kas bija izvietots<br />
Rīgā, Maskavas priekšpilsētā. Uzsāk<br />
instruktora kursus, kurus Ansim neizdodas<br />
pabeigt, jo smagi saslimst ar<br />
plaušām, kas tajos laikos bija bīstama<br />
slimība. Ārstējās kara slimnīcā. Viņam<br />
saka, ka vairs nebūšot jādien, bet<br />
pavasarī pēc izietās ārstu pārbaudes,<br />
viņu ielika Rīgas Sargu rotā.<br />
Nu dienests bija katru dienu citā<br />
vietā. Kad krievi ienāca Rīgā, viņš<br />
stāvēju uz posteņa – Artilērijas ielā.<br />
Vēl 18. jūnijā pie Brīvības pieminekļa<br />
beidzamo reizi mainījās sardze. Nākamā<br />
dienā pēc krievu ienākšanas <strong>Ansis</strong><br />
bija sardzē telefonu centrālē, bet pie<br />
durvīm viņu uzmanījuši divi bruņoti<br />
sarkanarmieši. Pēc pāris dienām viņi<br />
tiek aizsūtīti uz Carnikavu, uz vasaras<br />
nometni. <strong>Ansis</strong> atceras, ka visiem<br />
palika tās pašas drēbes, tikai noņēma<br />
Latvijas armijas nozīmes. Neviens nezināja,<br />
ko darīt, virsnieki arī nezināja<br />
ko darīt. <strong>Ansis</strong>, protams, iemanās atrast<br />
laiku un iet Carnikavas ezerā zivis<br />
ķert.<br />
Un tad vienā dienā viņiem paziņo,<br />
ka nu viņi esot sarkanās armijas<br />
186. strēlnieku pulkā, un pavēles<br />
turpmāk sekoja krieviski. Tad <strong>Ansis</strong><br />
kādā privātā sarunā ar dažiem instruktoriem,<br />
kas zīmējuši zvaigznes<br />
un karogus, vaicājis: kāpēc jūs nezīmējiet<br />
kādu latviešu ornamentu Ar to<br />
pietika, un pavisam drīz notika pirmā<br />
tuvākā iepazīšanās ar čekistiem; stundām<br />
garā pratināšana ar spožo lampu<br />
acīs, spīdzināšana, piekaušana... <strong>Ansis</strong><br />
atcerējās, ka viņš raksturā ļoti mainījies<br />
pēc šī gadījuma un vēl pēc gadiem<br />
divdesmit naktīs modies, kliedzot un<br />
murgojis, ka viņu spīdzina...<br />
Kad beidzot <strong>Ansis</strong> un viņa biedri<br />
uzzina, ka ir sācies karš, kļūst skaidrs,<br />
kādēļ viņi tiek dzīti austrumu virzienā.<br />
Tuvojoties robežai, viņi gājuši pie<br />
krievu virsnieka (latviešu virsnieku<br />
vairs nebija) un teikuši, ka cīnīsies tikai<br />
uz Latvijas zemes, ka uz Krieviju<br />
negrib iet. Virsnieks piekritis, ka rītā<br />
tad palaidīšot latviešus pie robežas<br />
vaļā.. Rītdiena pienāca, jau tuvu robeža,<br />
bet dabīgi, ka neviens viņus vaļā<br />
nelaida. Viens dūšīgs puisis no Anša<br />
bijušās rotas uzmetis savu mugursomu<br />
plecos un teicis, ka apsolīts šorīt laist<br />
vaļā un viņš iet... Sekoja šāviens – viņu<br />
nošāva čekists... Tā ir pirmā reize, kad<br />
<strong>Ansis</strong> redzēja, ka nošauj cilvēku... Pievakarē<br />
Ansim ar paziņu – vienu dūšīgu<br />
puisi no Siguldas – kļūst skaidrs,<br />
ka jāmūk; abi skrējuši mežā, viņiem<br />
sekots, šauts, viņi skrējuši dziļāk un<br />
dziļāk mežā... ar to sākas drausmu<br />
murgs –karš, kas Ansim vēl ilgi nebeidzās...<br />
Pēc vairākām dienām ar dažādiem<br />
piedzīvojumiem izdodas nokļūt atpakaļ<br />
savās mājās, tad pie krusttēva uz<br />
Skrīveriem, kur var likt lietā savas<br />
Turpinājums 11. lpp.
Change language