Laikraksts "Latvietis" 256
Laikraksts "Latvietis" 256
Laikraksts "Latvietis" 256
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
16. lpp. <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ Trešdien, 2013. gada 8. maijā<br />
Saruna ar žurnālistu (5)<br />
Gunārs Bērzzariņš par savām dzīves un darba gaitām<br />
Noslēgums. Sākums LL248, LL250, LL252, LL254.<br />
Pirmā atgriešanās Latvijā – atmodas<br />
laikā 1990. gadā, kad tur sarīkoja varenu<br />
„olimpisko nedēļu“, uz kuru tika<br />
uzaicināti latviešu sportisti no visām<br />
trimdas zemēm. Uzņēmums preses<br />
konferences laikā, kopā ar toreizējo<br />
Latviešu Sporta padomes brīvajā pasaulē<br />
vadītāju Teodoru Aldzeri.<br />
Ar Baibu Rubesu Barselonā 1992.<br />
gadā pie olimpisko spēļu talismana<br />
(maskotes).<br />
Ilze Nāgela: Jau populāras Austrālijā<br />
ir Jūsu uzrakstītās un arī, kā uzzināju<br />
no Jūsu dzīves stāsta, Jūsu paša<br />
izdotās rokasgrāmatas par ēdnīcām.<br />
Kas jūs pamudināja par to rakstīt? Vai<br />
padziļināti interesējoties par ēšanas<br />
vietām un par tām aprakstot, gadījās<br />
kādi kuriozi, kad restorāna vai kafejnīcas<br />
saimnieki vēlētos iespaidot Jūsu<br />
vērtējumu un spriedumu? Vai esat paturējis<br />
restorānu ēdienkartes (menu)?<br />
Gunārs Eižens Bērzzariņš: Pats<br />
esmu izdevis tikai vienu vienīgu grāmatiņu<br />
par ēdnīcām – Where to Dine<br />
in South Australia (1976) (Kur pusdienot<br />
Dienvidaustrālijā). Tas notika tā:<br />
pēc atgriešanās no pirmā Eiropas apmeklējuma<br />
(1972. g.), kad biju lietojis<br />
jau minēto Frommera grāmatu un noskaidrojis,<br />
ka nav tādas par Austrāliju,<br />
sāku spriest, ka varbūt sarakstīt tādu,<br />
bet ātri apzinājos, ka manas zināšanas<br />
par Austrāliju nav pietiekamas.<br />
Tad varbūt par Dienvidaustrāliju?<br />
– Tur jau bija dažādi tūristu izdevumi<br />
priekšā.<br />
Bet kā ar ēdnīcām? – 1975. gadā<br />
nebija nevienas neatkarīgas Adelaides<br />
ēdnīcu rokasgrāmatas! Pats, būdams<br />
slinks pavārs, biju gadiem vakariņas<br />
ēdis ārpus mājas; daudzus Adelaides<br />
budžeta restorānus pazinu tīri labi un<br />
biju arī rakstījis piezīmes par tiem.<br />
Lēmums: sarakstīt rokasgrāmatu par<br />
daļu no tiem.<br />
Ķēros pie darba. Uzrakstīju par 50<br />
un sāku meklēt izdevēju. Lielais Angus<br />
and Robertson nopietni apsvēra<br />
ideju, bet beigās atteicās – ar loģisko<br />
motivējumu, ka šāds izdevums būtu<br />
katru gadu jārevidē un jāizdod par jaunu,<br />
ko viņi nevēlējās uzņemties.<br />
Negribēju mest plinti krūmos.<br />
Nospriedu: izdošu pats grāmatiņu par<br />
šīm 50 ēdnīcām; turpināšu rakstīt par<br />
citām (man jau bija sakrāti kādi četri<br />
simti); kad atgūšu izdoto kapitālu, izdošu<br />
nākamās 50 utt.<br />
Biju atbraucis no Monreālas olimpiskajām<br />
spēlēm, kad saņēmu aukstu<br />
dušu no manas darba devējas – lielas<br />
eksporta un importa formas: Adelaides<br />
biroju slēgs; visiem darbiniekiem<br />
piedāvājums gada beigās pārcelties<br />
tādā pašā darbā uz galveno biroju Melburnā.<br />
Nemaz negribējās sākt atkal klejot.<br />
27 gados bija ielaistas saknes šeit.<br />
Adelaidē bija uzcelta māja jaukā vietā.<br />
Drudžaini sāku skatīties vietējos darba<br />
piedāvājumus; neko neatradu.<br />
Grāmatiņu izdevu. Tā bija tik populāra,<br />
ka nācās iespiest papildus eksemplārus.<br />
Darba devējs gribēja atbildi; piedāvāja<br />
pat aizsūtīt uz Melburnu, lai es<br />
varētu apostīt gaisu jaunajā darba vietā.<br />
Aizbraucu. Darba vietai (BHP ēkas<br />
32. stāvā Viljama ielā, ar varenu skatu<br />
visapkārt) nekādas vainas nebija. Atlika<br />
piekrist pārcelšanai. Pie sevis nodomāju:<br />
Melburnā dzīvodams, meklēšu<br />
piemērota darba piedāvājumus Adelaides<br />
laikrakstos. Gada, visaugstākais<br />
divu gadu laikā kaut kas piemērots<br />
taču atradīsies! – Iznāca 11 gadi…<br />
Draugi un draudzenes Adelaidē<br />
turpināja grāmatiņas izplatīšanu – aizgāja<br />
turpat viss otrais izdevums.<br />
Melburnā aizgāju pie laikraksta<br />
The Age Epicure nodaļas vadītāja,<br />
uzdāvāju vienu Where to Dine un piedāvāju<br />
– ja vajag – rakstīt arī Eidžam.<br />
Viņš vēlējās, lai es uzrakstītu kādus<br />
paraugus. Tā iesākās mana sadarbība<br />
ar šo laikrakstu, līdz izbeidzu darbu<br />
1987. g. beigās.<br />
Drīz vien The Age vadība nolēma<br />
izdot restorānu rokasgrāmatu – The<br />
Age Good Food Guide. Katru gadu<br />
nāca jauns – pārstrādāts – izdevums.<br />
Es piedalījos visos, līdz aizbraukšanai<br />
no Melburnas.<br />
Aprakstot Melburnas restorānus,<br />
es vienmēr biju inkognito, tāpat kā<br />
Adelaidē. Neuzkrītoši rakstīju piezīmes.<br />
Domāju, ka nekad netiku atmaskots.<br />
Grāmatā nekad neiespieda<br />
aprakstus par ēdnīcām, kas to nebija<br />
pelnījušas; iknedēļas The Age Epicure<br />
lappusē gan reizēm parādījās kritikas,<br />
pat diezgan smagas.<br />
Ēdienkartes es nekrāju – visu vajadzīgo<br />
piezīmēju.<br />
Viena kuriozitāte palikusi prātā;<br />
kādā pievakarē iegriezos līdz šim nepārbaudītā<br />
hotelī vakariņot. Apmeklētāju<br />
bija maz... Pie maltītes pasūtīju<br />
glāzi vietējā vīna. (Toreiz turpat visās<br />
Melburnas ēdnīcās – izņemot hoteļus –<br />
viesis varēja ņemt līdz pats savu vīnu,<br />
par ko nebija jāmaksā nekāda korķa<br />
nauda). Vīns bija diezgan drūms. Kad<br />
viesmīle vēlāk pienāca apjautāties, vai<br />
viss ir kārtībā, es viņai pavisam miermīlīgi<br />
pateicu savu domu: „Vājas kvalitātes<br />
vīnam ir viena priekšrocība: to<br />
nevar daudz iedzert.“ – Viesmīle (varbūt<br />
pat īpašniece?) atvainojās, aizsteidzās<br />
un atnesa man mazo pudelīti ar<br />
vienu no kvalitātes vīniem, neprasot<br />
samaksu. – Tā, lūk, jāsaimnieko!<br />
IN: Vēl par ēdieniem un virtuvi.<br />
Esat daudz ceļojis, iepazinies ar dažādu<br />
zemju kulinārijas brīnumiem. Kādas<br />
zemes ēdieni Jums pašam vislabāk<br />
garšo? Vai labprāt pats gatavojat mājās<br />
sev un ciemiņiem?<br />
GEB: Ēdienu ziņā nekad neesmu<br />
bijis izvēlīgs; arī gatavošana nav mani<br />
nekad vilinājusi. Ciemiņiem jāsamierinās<br />
ar kaut ko veikalos radītu.<br />
Kad iebraucām (Red.: Austrālijā),<br />
austrāliešu virtuve bija pavisam vienkārša<br />
un bāziska (piemēram, maizes<br />
bija tikai divi tipi: sviestmaižu – sandwich<br />
loaf – un Vīnes), bet ar to bija jāsamierinās.<br />
Pamazām austrāliešus ar<br />
kulinārijas daudzveidību iepazīstināja<br />
ieceļotāji, galvenokārt itāļi, grieķi,<br />
ķīnieši savās jaunatvērtajās ēdnīcās.<br />
Zinu tikai vienu vienīgu restorānu, kas<br />
kādu laiku piederēja latvietei – Melburnā.<br />
Toties slavena kļuva maiznīca<br />
Rīga Sidnejā ar savu lielisko rupjmaizi,<br />
ko pat eksportē. Maz ir arī vācu<br />
restorānu.<br />
Pamatā es dodu priekšroku Eiropas<br />
virtuvei, salīdzinot, piemēram, ar Āzijas;<br />
taču pārmaiņas dēļ es neatsakos no<br />
ķīniešu ēdieniem. Visvieglāk man kaut<br />
ko izvēlēties ir no itāļu ēdienkartes.<br />
Kad sāku apciemot Latviju, ļoti priecājos<br />
par iespēju atkal iebaudīt kaut ko<br />
latvisku, īpaši Gunāra Ķirsona Lido<br />
ķēdes ēdnīcās, piemēram, kotletes,<br />
kartupeļu pankūkas, griķu biezputru,<br />
sēņu vai skābeņu zupu, pīrādziņus, īstu<br />
rupjmaizi… Turpināju krāt Rīgas ēdnīcas<br />
arī visos Latvijas apmeklējumos.<br />
Japānā parocīgas – un garšīgas –<br />
Turpinājums 17. lpp.<br />
FOTO no Gunāra Bērzzariņa personīgā arhīva<br />
FOTO no Gunāra Bērzzariņa personīgā arhīva
Change language