Laikraksts "Latvietis" 256
Laikraksts "Latvietis" 256
Laikraksts "Latvietis" 256
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
10. lpp. <strong>Laikraksts</strong> „Latvietis“ Trešdien, 2013. gada 8. maijā<br />
Māra Branča skatījums<br />
Pirmo izstādi autors skata no mākoņu maliņas<br />
20. februārī Berga<br />
bazāra galerijā Arte,<br />
Rīgā, atklāja gluži nezināma<br />
latviešu mākslinieka<br />
Osvalda Rožkalna<br />
(1910-1989) darbu izstādi<br />
Atgriešanās, kurš pēckara<br />
gados dzīvoja Vācijā.<br />
Viņš piedzimst Rīgā, bet, esot vēl<br />
autiņos, tēvs ar ģimeni darba dēļ pārceļas<br />
uz Penzu. Šajā pilsētā Krievijas<br />
Eiropas daļas vidienē I pasaules kara<br />
gados sarodas latviešu topošie mākslinieki,<br />
lai mācītos vietējā mākslas<br />
Skats no Osvalda Rožkalna izstādes.<br />
skolā. Starp viņiem arī Jēkabs Kazaks, strādā vietējā vācu teātrī par dekoratoru<br />
un kostīmu mākslinieku.<br />
kurš viesojies arī Rožkalnu (tolaik vēl<br />
Rozenkalnu) ģimenē un ievērojis mazā Izstādē Rīgā, kas ir Osvalda Rožkalna<br />
pirmā iznākšana publikas priek-<br />
zēna dotības zīmēšanā, ieteikdams<br />
vingrināties tālāk. 1920. gada rudenī šā vispār, apskatāmi pēckara darbi –<br />
ģimene dodas atpakaļ uz Latviju, bet, gleznas un zīmējumi. Mākslinieks<br />
kad pārbraukuši robežu, tēvs saslimst pats sevi dēvējis par latviešu Pikaso.<br />
ar tīfu un nomirst. Ierodoties Rīgā, Izstādē vecākie darbi attiecas uz<br />
māte ar dēlēnu apmetas pie savas māsas 1940. gadu otro pusi, kad reālistiskais<br />
Pārdaugavā, kuras dēls ir pazīstamais zīmējums ir pārsvarā. Bet nākošajā<br />
gleznotājs Jānis Roberts Tillbergs. Pie desmitgadē, kad acīmredzot notiek<br />
viņa tad arī Osvalds paskolojas. Diemžēl<br />
tālāk izglītoties mākslā viņam nav jas, tuvība viņa elkam un skolotājam ir<br />
visintensīvākās Pikaso daiļrades studi-<br />
iespējams, tādēļ mācās pie krāsotāja tiešas. Viņš studē gan meistara formu<br />
meistara. 16 gadu vecumā viņš atrod vienkāršošanu, gan ģeometrizēšanu.<br />
darbu Vācu teātrī, pēc tam Nacionālajā<br />
operā par dekorāciju izpildītāju, kur liekas, ka latvietis kompozīciju būvē<br />
Tomēr, spriežot pēc redzētiem darbiem,<br />
nostrādā līdz pat iesaukšanai leģionā. racionālāk, harmoniskāk, arī tonāli<br />
Osvalds Rožkalns patstāvīgi glezno un gleznas ir mierīgākas un līdzsvarotākas.<br />
1980. gadi ir visai duālistiski. No<br />
pievienojas mākslinieku biedrībai Zaļā<br />
vārna, kas mājvietu atrod Jelgavā. Tās vienas puses turpinās formu ģeometrizācija,<br />
taču lielāka nozīme telpai. No<br />
izstāžu recenzijās parādās arī Osvalda<br />
Rožkalna vārds, atzīmējot, ka viņš ir otras – nereti parādās ainavas, kur ēku<br />
„atradis īsto pieeju savas mākslas izpausmei,<br />
un viņa darbi sniedz daudz pasaules tvērumam, kamēr atsevišķas<br />
un koki silueti tverti tuvu reālistiskam<br />
sološa un interesanta“. Diemžēl nav detaļas palikušas ģeometriskas.<br />
saglabājušies šī laika darbi, tādēļ nav Interesanti ir tie darbi, kuros Osvalds<br />
Rožkalns kubistiskā manierē<br />
zināms, ko ar šiem vārdiem nezināmais<br />
izstādes recenzents domājis. glezno, teiksim, Vermēra gleznas.<br />
Leģionāra gaitas Osvalds Rožkalns<br />
beidz Cēdelheimā, bet pēc tam gūt visai labu, bet ne precīzu iespaidu<br />
Jāteic, ka no šīs izstādes mēs varam<br />
viņš apmetas Vircburgā. Nometņu viņa daiļradē. Būtu nepieciešamāka<br />
laikā viņš darina dekorācijas latviešu rūpīgāka atlase citā darbu skatē, varbūt<br />
pat kāda nopietnāka publikācija.<br />
teātrim un operai, bet arī pēc lielās<br />
izceļošanas viņš paliek šajā pilsētā un Viens ir skaidrs, ka ir nepieciešams<br />
Osvalds Rožkalns. Pēc Vermēra.<br />
Osvaldu Rožkalnu iezīmēt trimdas<br />
mākslas kopainā. Viņš ir izņēmums<br />
nometņu laika mākslā, kurā dominēja<br />
atstātās dzimtenes motīvi un reālistiskais<br />
pasaules tvērums, kamēr Osvalds<br />
Rožkalns, dzīvodams noslēgti no tautiešiem,<br />
gāja modernāku, iekšēji atbrīvotāku<br />
ceļu, kādu pēc gadiem uzsāka<br />
krietni jaunākas paaudzes, kas bija<br />
skolojušās jau mītnes zemju skolās.<br />
Māris Brancis<br />
Laikrakstam „Latvietis“<br />
FOTO Māris Brancis<br />
FOTO Māris Brancis<br />
Mācāmies vēsturi...<br />
Turpinājums no 7. lpp.<br />
liekas būtu savādāka, jo katru reizi lasot,<br />
atrodu kaut ko vēl nepamanītu. Tagad<br />
pārskatu to vēl pāris reižu un nesaprotu,<br />
kādēļ es viņu neieliku pirmajā<br />
vietā. Bet ir arī iespējams, ka rītu man<br />
pirmais atkal būtu kāds cits. Tie visi<br />
man liekas bezgala labi, interesanti un<br />
aizkustinoši stāsti. Reinis sava stāsta<br />
pamatā ir ņēmis vecu kumodi bēniņos,<br />
kur viņš kopā ar vecmāmiņu ir atradis<br />
lietas, kas viņu ir aizkustinājušas un<br />
iepazīstinājušas ar savu priekšteču dzīvi<br />
un personībām. Uz šīs kumodes viņš<br />
atrod vecvecmāmiņas lūgšanu grāmatu,<br />
rožu kroni, krucifiksu, bet kumodes<br />
atvilktnēs viņš iepazīstas ar vecmāmiņas<br />
Sibīrijā pie petrolejas lampiņas un<br />
sveču gaismas darinātajiem rokdarbiem<br />
un vectētiņa daudzajiem apbalvojumiem<br />
par izcili veiktiem darbiem.<br />
Viņa darba noslēguma rindkopa man<br />
liekas ievērības cienīga:<br />
„Aizkustinoši ir pieskarties lietām,<br />
kuras ir bijušas manas ģimenes locekļu<br />
likteņu liecinieces pirms vairāk kā<br />
60 gadiem. Kaut Latvija uzplauktu un<br />
mums nebūtu jādodas trimdā; un vecajā<br />
kumodē, kuru sargā vecās lūgšanu<br />
grāmatas, neiegultu jaunas liecības<br />
par cilvēku likteņiem svešumā.“<br />
Tik viedi vārdi no viena tik jauna<br />
Latvijas bērna liecina par to, ka šis ierosinājums<br />
no Monreālas latviešiem<br />
ir sasniedzis mērķi, šie jaunieši ir un<br />
būs Latvijas patrioti. Esmu Vitai un<br />
Monreālas Latviešu Sabiedriskajam<br />
centram pateicīga, ka man bija iespēja<br />
ar šiem jauniešiem iepazīties. Vēl jāpasaka,<br />
ka balvas saņēma arī darbi, ko<br />
kopā veica klases, grupas un ģimenes.<br />
Tādējādi ar šo vēstures posmu iepazinās<br />
ne tikai tie 90 skolēni, bet arī viņu<br />
radi, draugi, skolas biedri un skolotāji.<br />
Projekts tiešām bija to vērts, tikai<br />
ļoti žēl, ka neviens no Latvijas medijiem,<br />
kurus rīkotāji bija aicinājuši,<br />
neturēja par vajadzīgu tur ierasties.<br />
Liekas, ka tiem visiem svarīgas ir tikai<br />
negatīvās ziņas.<br />
Astrīda Jansone<br />
Laikrakstam „Latvietis“
Change language