Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
labu dzeju, nevis tikai romānus un īsākus<br />
prozas darbus. Šie ļaudis ir mākslinieciski<br />
vērtīgas literatūras īstie „lietotāji;” pārējie<br />
labu grāmatu lasīs gandrīz vienīgi tad, ja<br />
sacerējumam piedēvēts kaut kas skandalozs<br />
(kā tas gadījās ar Bovarī kundzi). „Kultū rālos”<br />
jeb, teiksim, vairāk „mūziskos” lasī tājus var<br />
„pievilt”(disappoint), nevis „pie vilkt” (attract)<br />
ne tikvien populāri romāni par spiegiem,<br />
atentātiem, policistiem, noziedz niekiem, etc.,<br />
etc., bet arī dažs prozas darbs, kas acīmredzot<br />
nav domāts kā laika kavēkļa literatūra.<br />
Viens – varbūt galvenais – no šādas vilšanās<br />
iemesliem ir kaut cik subtīlas raksturu atklāsmes<br />
trūkums. Spriežot pēc sendienās lasīta<br />
fragmenta, Rob-Grijē „jaunais romāns” ar<br />
nosaukumu Labirints ir visai gaŗlaicīgs, jo<br />
cilvēka pārdzī vojumi tur atklājas daudz mazāk<br />
nekā talantīgi gleznotā ainavā vai klusajā<br />
dabā (nemaz nerunājot par izteiksmīgām<br />
ģīmet nēm vai reizē aistētiski un erotiski<br />
pievilcī giem plikņiem!). Saskarē ar vizuālās<br />
māk slas iespaidiem pārdzīvojuma atklāsmi<br />
lielā mērā rada iejutīgs skatītājs; literatūra<br />
nav tik ērti uzskatāma.<br />
Ir iespējams rakstīt interesanti arī par dzīvnieku<br />
kā sacerējuma „galveno varoni” (nāk<br />
prātā Anšlava Eglīša Plotiņš).<br />
Raksturu atklāsmei parasti nepieciešama paticamības<br />
ziņā vismaz kaut cik pieņema ma<br />
vide. Teātŗa izrādē šī „prasība,” manuprāt,<br />
nav tik stingra, jo redzes un dzirdes iespaidus<br />
gādā aktieŗi, dekorācijas un apgaismojums.<br />
Bez tam – skatītāji taču apzinās, ka<br />
vēro skatuvi, nevis īstu ielu, balles zāli vai<br />
mežu, tādēļ rotaļīgāka vai fantastiska luga<br />
(piemēram, Raiņa Spēlēju, dancoju vai Zelta<br />
zirgs) viņus nekaitina un nemulsina. Lasot<br />
romānu vai stāstu, vides iespaidus rada<br />
teksts un lasītāja iztēle, pie tam nerodas nekas<br />
līdzīgs teātŗa situācijai. Vides paticamībai<br />
līdz ar to ir lielāka no zīme. Šad tad var<br />
akceptēt kaut ko pasakai līdzīgu (piemēram,<br />
„Viendienas zemi” un „Mūžības vīnu” Knuta<br />
Lesiņa darbos), bet prāvā apjomā tik fantastiski<br />
prozas sacerē jumi apmierinātu vienīgi<br />
tos, kas „fikcijā” meklē drīzāk satraucošu,<br />
pārsteidzošu vai amizantu darbību nekā dziļāku<br />
intuitīvo ieskatu cilvēka psichē. Vides<br />
paticamībai mākslas prozā nepieciešams<br />
reālisms, lai gan nav jābaidās no mēreni romantiskām<br />
piedevām, kādu netrūkst, piem.,<br />
To masa Manna daļēji autobiogrāfiskajā novelē<br />
Tonio Kröger vai Jāņa Akurātera (var būt<br />
arī puslīdz autobiogrāfiskajā?) stāstā Degošā<br />
sala. Bez reālistiskām ārpasaules iezīmēm<br />
sacerējumā tēloto ļaužu romantis kie pārdzīvojumi<br />
liktos pārāk „saldi” un ne visai pārliecinoši,<br />
varbūt pat smieklīgi. Flo bērs kādā<br />
vēstulē vai dienasgrāmatas ierak stā atzinies,<br />
ka labprāt veidotu sacerējumu, kas sastāv tikai<br />
no stila! Viņš tomēr labi saprata, ka stila<br />
veidošanai mākslinieciski vērtīgā prozas darbā<br />
vajadzīga pārliecinoši – tātad visai reālistiski<br />
skatītu – ļaužu pār dzīvojumi saskarē ar<br />
pārliecinošu vidi. Re ālisms viņam bija drīzāk<br />
līdzeklis rakstu mākslas veidola darināšanā<br />
nekā mērķis, lai gan viņš nebija vienaldzīgs<br />
pret iedziļināša nos cilvēka psichē (tovarišči<br />
ar tužurkām un naganiem viņu droši vien<br />
būtu nosaukuši par buržujisku formālistu un<br />
apbalvojuši ar šāvienu pakausī). Fantastiskais<br />
atrisinājums Oldesa Hakslija (Aldous Huxley)<br />
romānā After Many a Summer ir paciešams<br />
tādēļ, ka citādi šis darbs ir diezgan reālistisks.<br />
Apmēram to pašu var teikt par Hakslija distopiju<br />
Brave New World: arī te ikdienas sīkumi<br />
un necilas raksturu īpašības mazina fantastisko<br />
kopiespaidu, kas citādi liktos „drusku<br />
par traku”... Kafkas stāstu Die Verwandlung<br />
no galīgi absurda kopiespai da izglābj tas, ka<br />
neticamā pārvērtība izpaužas vienīgi centrālajā<br />
personāžā (kas kļuvis par kukaini ar<br />
cilvēka psichi); viņa ģimene joprojām ir paticama.<br />
Lasītājs no jauš, ka pārvērstais Gregors<br />
Zamza stāstā funkcionē kā simbols un nav<br />
vienkārši bez jēdzīgs iztēles produkts.<br />
Satiriskai prozai un distopijām būtiski reālistisks<br />
skatījums nav vajadzīgs, jo lasītājs sajēdz,<br />
ka šādos darbos lielāka nozīme ir autora<br />
idejām nekā raksturiem un darbībai. Svifta<br />
Gulivera ceļojumiem, Voltēra Kandi dam, jau<br />
minētajai Hakslija distopijai (nevēlamai jeb<br />
antiutopijai) tomēr ir gan mākslas vēr tība,<br />
gan sakars ar reālo dzīvi. Mūsdienās varētu<br />
darināt kāda feministu kustības ag resīva un<br />
lesbiska atzarojuma utopiju, kas patiesībā ir<br />
distopija. Nāk prātā Valerija Solanis, kas sašāva<br />
Endiju Vorholu un slu dināja vīriešu pakļaušanu<br />
un iznīcināšanu. Laikrakstos pirms<br />
dažiem gadiem parādījās ziņa par varonīgu<br />
amerikānieti, kas nogrie zusi sava varmācīgā<br />
lauleņa varmācības rīku.<br />
Prozas darbos, kas liecina par galēju atteikšanos<br />
no reālisma, „nopietni” lasītāji neko<br />
interesantu neatradīs. Nav tā, ka nevarētu<br />
kādreiz lasīt teikas un pasakas, bet ilgi tām<br />
pievērsties spētu tikai bērni vai mazliet bērnišķīgi<br />
pieaugušie. Mūsdienās nereti pieminētais<br />
Tolkiens (J. R. R. Tolkien) savus teiks-<br />
14
Change language