Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

VOL. LVI, No 4, ISSUE 263WINTER 2010Jaunā Gaita is a Latvian quarterlydevoted to literature, the arts, andthe discussion of ideas.Editor-In-Chief: Rolfs EkmanisPhone/Fax: 928-204-9247rekmanis@msn.comrolfs.ekmanis@asu.eduAssociate Editor: Juris Žagariņšjuris.zagarins@gmail.comContributing Editors: Voldemārs Avens,Vita Gaiķe, Anita Liepiņa, Juris Silenieks,Juris Šlesers, Biruta Sūrmane, Linda Treija,Lilita ZaļkalneBusiness Manager: Ingrīda Bulmane23 Markland DriveToronto, ON M9C 1M8 CanadaPhone: 416-621-0898Fax: 416-621-9717ibulmanis@scom.caJG home page:http://zagarins.net/JGSubscription ratesCanada1 year Can $39.-2 years Can $76.-Single issues $10.-Other countries1 year US $39.-2 years US $76.-Single issues $10.-JG is indexed in MLA (ModernLanguage Association) InternationalBibliography and Latvijas Preses Hronika(Chronicle of Latvian Publications).Copyright 2008 by “Ceļinieks”Chairman of the BoardGuntis Liepiņš Box 21131,150 First St.Orangeville, ON L9W 4S7CanadaPrinted by Greenwood Tamad Inc.Toronto, CanadaCanada Post Cust. # 02242052Agreement # 40012507ISSN 0448-917956. GADAGĀJUMS, ZIEMA 20104. (263) NUMURSS A T U R S1 Rainis, Aspazija, Kronbergs2 DZEJA – Gunars Saliņš8 Baiba Bičole. Pazīšanās ar Gunaru Saliņu13 Kārlis Vērdiņš. Gunars Saliņš15 Gunārs Janaitis. Pelēka Ņujorkas diena16 Jānis Krēsliņš, Sr. Seno laiku draudzība17 Uldis Bērziņš. Saliņa motīvs. Ogle17 Sniedze Ruņģe. Ausa jauns rīts18 Ingmāra Balode. Nerakstu nekrologus19 Gunārs Janaitis. Saliņš Ņujorkā 198920 Linda Treija. Bārs21 Ingmāra Balode. Bākas un naktssargi25 Eva Eglāja-Kristsone. Latvija un trimda29 Rolfs Ekmanis. LU LFMI lieldarbs31 Aldis Austers. Vēstures izglītība LV33 Uldis Briedis. Pirms 20 gadiem34 Linda Treija. Vientuļais putns38 Juris Šlesers. Gaisma tumšajā pusgadā42 KIBERKAMBARIS – Stokholmas sindroms43 Jānis Kalmīte. Abstrakcija44 Uldis Briedis. Pirms 20 gadiem46 ATMIŅAS – Uldis Siliņš. Alt Garge 194548 MĀKSLA – Vilnis Auziņš. Modris Rubenis55 INTERVIJA – Sarma Muižniece / Linda Treija57 Linda Treija. Sēžot uz atmiņu laipas58 Uldis Briedis. Pirms 20 gadiem59 LASĪTĀJU VĒSTULES62 Rolfs Ekmanis. Miris vēsturnieks Džads63 DAŽOS VĀRDOS – vg, bs, mb, re70 GRĀMATAS – Aina Siksna. Par Padmu71 Juris Silenieks. Smīnīga mūza72 Juris Silenieks. Teiksmainā ķengurzeme73 Astra Roze. Padomu grāmata75 Heini Dubre. Savas būtības meklējumos76 Gundars Ķeniņš. Sociologu raksti JBS 41/2IN THIS ISSUE – jžIndras Ekmanes vāks un foto –X Latvijas skolu jaunatnes dziesmuun deju svētkos 2010.VIIDatormaketētājs Juris ŽagariņšJG pateicas par PBLA KF atbalstu

Bet tu jau esi tā pati vienīgā aina –Mans bērnības nams.Tikai plašāki plestsAiz sliekšņiem, aiz vārtiem, aiz ežāmLīdz brīvai Latvijai,Līdz brīvai pasauleiUn tālāk –Rainis(Kopotie raksti 1978, III:198)Mani spārni nes, man rokās spēks,Es grauju – un pasaule plaisāAspazija(Kopoti raksti 1985, I:31)Mēs bijām jaunās gaismas aizdedzējiJuris Kronbergs(Trimdas anatomija 2009:74)

GunarsSaliņš1924-2010VītenēKamēr šī vasara vēl,savīsimies vītenē:pa vidu mirdzošas pilsētas, augļu dārzi un atkalmēs ar mīlā zeltainiem locekļiem. Mīlam viens otru un vairākneko. Tikai vēl pilsētas. Dārzus. Putnus. Tie vaļā knābjiemšai vītenē noburti aumaļām dziedāt kā mēsmīlēties. Tikai noburtībavar paglābt mūs no nāves.Tas zelts,kas mūsu locekļos pludo un putnu mēlēs,tas rit caur augļiem mūsos un cauri caur mums un piezeltīpilsētas debešķīgas.Un citu debesu nav, –tikai vēl zeltainas šausmas, ka citu nav.Šausmas,ka mīlā zeltainiem locekļiemun ar dārziem un pilsētām savijušies, mēs pārdzīvosimmūsu dvēseļu bojā eju.Foto: Gunārs JanaitisMeditācijaar vīnuVīns, kad to dzeŗam, mirst. Vai to manām?Smaržo pacelts, kvēl mirkli uz mēles,mirkli vēl atgriežas, kvēl mūsu acīs,kvēl mūsu smieklos – un tad vairs nav.Vienkārša nāve. Katrs, kas dzīvo,zina bez rūpju: tā pienāks, mūs izdzerskāda mute kā vīnu un nevaicāspēc tiem dārziem, kur piedzimām mēs.Atņemiet vīnam tā rūgumu,vēršot to rāmajā sulā,atlejiet sulu atpakaļogās un atberiet zaros,ļaujiet, lai ogas pārvēršasatpakaļ ziedos un, raugotieslidojošo putekšņu mākoņos,miniet, kur visam bij sākums:laižas bites tā aprīļa mirkļasaulē, slīd vēsma un aizslīd. Nekadtādas vēsmas nebij un nebūs vairs,ne to bišu, kas lidoja tā.Kāpēc, kādēļ tās paņēma līdziputekšņus šos – un ne tos un ne citus?Un kādēļ starp tūkstošiem zieduatrada šos, šos vienīgos, nobriest2

ogām kur bija, no kuŗām šis vīns?Ak, ar biti, ar nejaušu vēsmudzimis ir vīns un dzimis tā dzērējs –putekšņu rotaļā, ziedoņa gaisos.Vīns, kad to dzeŗam, mirst. Vai to manām?Smaržo pacelts, kvēl mirkli uz mēles,mirkli vēl atgriežas, kvēl mūsu acīs,kvēl mūsu smieklos – un tad vairs nav.Pārlieku vienkārša nāve. Kas dzīvo,zina bez rūpju: tā pienāks, mūs izdzerskāda mute kā vīnu. Vienkāršanāve. Dzīvība – ziedoņa brīnums.BērēsMēs bijām tajās bērēs,kur laiku nepatērēar atvadām un niekiem,bet tik ar nāves priekiem.No lieliem kausiem dzērām,tad galdus apkārt spērāmun pāŗos saklupām ar kailāmdvēselēm bez bailēm.– Ēd no manis,dzer no manis,tu jau manisnepaņemsi –šo naksniņuizmīlēšu,izdziedāšu,aizmirsīšu...Uz stīgām vairs nespēlē mūzikanti,spēlē uz logiem, uz sijām, uz grīdas dēļiem,uz pilošām svecēm, uz lieliem, uz krūtīm smailām,spēlē uz dvēselēm kailām –ēd no manis,dzer no manis...Rītā mums trīskārtām acis vērasarkana, zila un zaļa saule –kā kapos izgulējušies ar miesām apģērbās kauli –dvēseles drebēja matu galos.3

Idiot,brīnišķais idiot!Mostos.Kliedziens dārzā.Revolveŗšāviens.Es skrienu –tēvsnošāvies?!Nē,viņš stāvun rāda uz augšu –sašāvismēnesi!Mēnesisasiņo -pāri dārzam,ābelēm pāri.„Kur māte?“ es saucu.„Kur māte?“ es nāves izbīlī saucu.Tēvs revolveri rokā – iesmejasun ar galvas mājienu rāda uz debesīm:„Tā sieva uz mēness, tā tava māte –es netrāpīju ...“Bet māte –viņa ieguldzas mums aizmuguras:„Idiot,“un smiedamās skatās uz tēvu, „brīnišķaisidiot!”Ar spožu mēnesi pierē, ar nēšiem uz pleciemviņa pastiepj rokas un satveŗmanējās.Mēs sākamgriezties, mēs griežamies,ar spaiņiem pilniem mēnesnīcas mēs griežamies ar māticauri zvaigžņājiem.Un viņasmej un smej: „Idiot, brīnišķaisidiot...“Vēl tikaimirkli vienuBrālim aizejotĻauj, lai Tev roku,ļauj, lai to savējā saņemu, –mūsu miesas vēl san,san ar to pašu sanu –roku rokāvienu bērnības vasaras dienuaudos justvēl tikai mirkli vienu –lai nāvi tadTev pat i nesamanīt –tikai ka sani,sani un paliec manī4

LīgoMudītei AustriņaiAi dziedātāja! ai līgotāja!ai aizsaules tīkotāja!Mēs braucam uz Vecpiebalgu – vēl atlīgot – klāt jau Cēsis –un piepeši – Tu vairs neesi –vairs tikai pār sēdekli pāri pārkritisTavs augums – kā pamesti ķekatu svārki!Tad kur Tu pati – Tu pati?Kur Tevi šonakt satikt?Riet Jāņu saule – un pieriet ar Tevi visas debesu malas –un vībotnīte, papardīte – siera šķēle pirkstos – krūze alus:– Ēd no manis,dzer no manisLietū paStokholmuEs dodos iekšā lietūun eju un eju šai lietū un atskārstu drīzi,ka tas ir neizejams. Neizejamaslietus birzis, lietus meži, lietusmūža meži. Sen esmu apmaldījies,sen izgājis cauri pats savam mūžam, pats savaipiedzimšanai. Un mātes miesām.Vēl tālāk atpakaļ. Tālāk. Kur esmu?Lietus. Lietus. Neizejams.KoncertsDoma baznīcāKādas rokas. Kādas nobrauktas. Kādas uz sliedēm Vorkutāpriekš 20 gadiem nobrauktas rokasstichiski ērģeles spēlē,rokas vien,kamēr kāds cits ar atsaldētām amputētām kājām,ar kājām vienpa ērģeļu pedāļiemno polārā loka jau 20 gadusuz mājām – uz mājām skrien5

Un sajūtu arī aizvien kairāk un kairāk,ka atgriezīšos tur, no kurienes ņemts. Un tadno maniem māliemDievs lai pīlītes taisaun iepūš viņāsdziesmu no zila gaisa.Naktīit kā kāds debesīs zvaigžņu pļavās zvaigžņu puķes pļāvis –it kā kāds debesīs apžilbinādamies saules meitu skāvis –it kā kāds debesīs aizkarus pēkšņi uz citām vēl debešķīgākāmdebesīm vaļā rāvis –it kā Visumam pāri asti izpletis paradīzes pāvs –it kā kāds Visums tikko tur sācies unbeidzies, kamēr tu atgāztu galvu stāvi –kamēr tu atgāztu galvu stāvi,kāds mirdzoši cauršāvis tur augšādebesīs tavu dzīvi un tavu nāviLargošai svecei te tumsā degot, šai svecei te smaržojot,kāda balss manī dziļi un tāli dzied,balss no manas balss –dziļāk nekā zināju sevi, dziļāk un spēcīgāk un maigāk –es plūstu šai balsī, es plūstu tālāk, nekā zināju seviun kādā flautā elpa cērtas, elpa no manas elpas,elpa no lūpām, kas sagaršojušas nāvi – tik agri, tik pēkšņi,tik neticami –cik zinīga šī flauta, šīs lūpas – cik nezinīgas,cik zinīgs, cik nezinīgs šonakt šais lūpās, šai flautā, šai elpā esun kāds, pret sauli pacēlis rokas, lūdz,kādas saules pievizmotas dzelmes askētiskās miesās,man nezināmas šīs lūgsnas, bet es tām ticu, es uzticos,līdz dzelmei esmu saules pielijis – tais miesās dzelmainās nomanām miesāmšai svecei te tumsā degot,skanu tālu projām kādā balsīšai svecei te tumsā smaržojot,elpa flautā manu elpu elso nāvēšai svecei te tumsā degot, šai svecei te smaržojot,kādās dzelmēs, kādās miesās – miesās, kas nomanām miesām – saule līst7

Baiba BičoleATMIŅUUZPLAIKSNĪJUMINO PAZĪŠANĀS ARGUNARU SALIŅUGunaru pazinu kā mūzisku cilvēku. Nevien viņambija daudz mūzu – vispārākā un īstākājau jaunībā par sievu apņemtā Jautrīte (dzim.Koše) – bet arī viņš pats bija kā iedvesmotājamūza ne vienam/vienai vien. Labi zināju,ka viņam eksistē pilnīga un pilnasinīga t.s.normālā ikdienas dzīve (profesionālais darbs,dziļi mīlēta ģimene ar trim bērniem, māja,utt.), bet viņa klātbūtnē nevien viņa paša,bet arī mana „ikdienība” it kā izgaisa, pārvēršotiespar dzejas telpu un elpu. Un daudzreizno tā tapa dzejoļi. Viņš bija šarmants unvarēja būt arī apbūrējs. Emociju pārpilns, reizēmpat ēverģēlīgs, vieds intelektuālis, dzejnieksGunars Saliņš.* * *Ja pareizi atceros, ar Gunaru pirmoreiz satikospagājušā gadsimta 50. gadu vidū(vai tas bija 1955. vai 1956. gads? pavasarisvai rudens?). Abi ar vīru (māksliniekuIlmāru Rumpēteru) bijām aizbraukuši uzŅujorku (dzīvesvieta mums jau toreiz tāpatkā Saliņiem bija Ņūdžersijas pavalstī, betŅujorka viegli sasniedzamā attālumā) skatītiesjauno latviešu mākslinieku izstādi kādāgalerijā, kuras īpašnieks (ja nemaldos) bija noFrancijas atbraukušais gleznotājs ReinholdsKalniņš. Skates aplūkotājos tad arī Gunars,kā atklāju, iepazīstoties. Izskatīgs tumšmatis,brūnacis, apvaldīta spraiguma kustībām.Biju Gunara darbus jau lasījusi, tie man ļotipatika, nu sajūta bija, ka esam jau pazīstami.Savukārt, viņš tūlīt bija draudzīgs, ieinteresēts,(bija lasījis kādus manus sacerējumusjaunās paaudzes literārajā izdevumā Raksti,kur redakcijā bija arī Mudīte Austriņa), bet,mani nopētījis, viņš teica: Biju jūs iedomājiescitādāku! (Kādu, to, diemžēl, nepaprasīju.)Varbūt kādu pusgadu vēlāk nāca Gunara aicinājumspiedalīties kādā rakstnieku cēlienā.To atteicu, nejutos vēl „gatava.” Pie tam, dzīvošanakā tāda bija tik intensīva, ka dzejošanabija nolikta sāņus (mājās pirmdzimtaisbērniņš, pa dienu darbs birojā, tā palīdzot arģimenītes finansēm, jo vīrs tolaik vēl studējamākslas skolā).* * *1957. gadā pārcēlāmies no mēbelētā dzīvoklīšaŅuarkā (Newark) uz kopā ar maniem8Foto: Ilmārs Rumpētersvecākiem un vīra tēvu noīrēto ģimenes māju„Austrumu apelsīnos” (East Orange), unGunars, kuram jau toreiz piederēja spēkrati,mums palīdzēja ar pārvākšanos, īpaši jau manamtēvam ar jau toreiz pamatīgo grāmatukrājumu. Atceros, sēžam Gunara automašīnā,man klēpī mūsu puisēns Arviliņš, kuramsaskrāpēts vaidziņš, Gunars skatās uz viņu,nosaka, nu jā, viņu Lailiņai (izauga par brīnišķīgudziedātāju) jau esot tāpat. Vienu laikuGunars ar savu „kumeļu” (mums tāda vēlnebija) izpalīdzēja ar tikšanu uz Ņuarkas latviešuskolu (viena no Ņujorkas latviešu ev. lut.draudzes skolām, vēlāk pārcēlās uz citām īrētāmtelpām tālāk uz Ņūdžersijas rietumiem).Mūsu Arviliņš vēl bija mazs, es braucu līdz,un viena tāda reize nez’ kālab palikusi prātāar Gunara un Jautrītes dēla Lara (tagadŅujorkas latv. ev. lut. draudzes mācītājs) atzinumu,ka, lūk, Ņujorkas pilsētā esot mazzemes, jo, rokot pazemes dzelzceļa tuneļus,tā aizvesta projām. Acīs arī reize tai pašā latviešuskolā, kad Gunars tur staigā ar pastarītiLalitu (nu psihoterapeite, flautiste), savamvecumam lielu un dūšīgu meitenīti, rokās unizskatās priecīgi lepns. Jau kaut kad vēlākreiz, kādu vakaru ar Gunaru parunāties gribēdama,viņam piezvanu un tieku pārsteigta– viņš pašlaik runājoties ar Lari. Saku „pārsteigta”,jo tikšanās reizēs nezin’ kādu iemesludēļ par bērniem netika runāts. Iespējams,ka tā bija tā dziļā vaga, tas kuplais dārzs, kastikai viņa un Jautrītes.Sirsnīgas izpalīdzēšanas un atsaucības reižupa ilgajiem pazīšanās gadiem bija nesaskaitāmidaudz. Daļa no tā, ko Gunars rakstījispar savu brāli dzejolī „Mājnieks” (krājumāSatikšanās) attiecināms arī uz viņu pašu:Mūs saņemot,viņš drebēja viss, viņš laistījās viss, viņšreiba un reibināja…Viņš mūs ēdināja ar sevi- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -un pret rītu norūdzis dzirdināja…* * *

Ar laiku manā dzīvē nāca pārmaiņas. Vīrs, pabeidzisstudijas, sāka darbu komercmākslasjomā, es nu varēju nodoties bērniņa audzināšanai.Mainījām arī dzīvesvietu. Īrējām dzīvoklitais pašos „Austrumu apelsīnos,” netāludzīvoja arī rakstnieks Teodors Zeltiņš ar ģimeni,dzejniece Rita Gāle ar vīru Ansi Uibo,vairākas citas latviešu ģimenes. Atsāku dzejot,kaut kad 50. gadu beigās pirmā „uzstāšanās.”Pirmoreiz tad dzirdēju Gunaru lasāmsavus dzejoļus. Atceros, viņa nesamākslotais,bet tai pašā laikā izteiksmīgais priekšnesums(vietām uzsvara pēc kādu vārdu atkārtojot)ietekmēja. Likās – te ir piestrādāts, bet iestudējumssmalki atturīgs, bez ārišķīgiem pārspīlējumiem.Tai reizē, ja atmiņa neviļ, piedalījāsarī dzejnieces Rita Gāle, Klāra Zāle, noKanādas atbraukusī Aina Zemdega, rakstnieksNikolajs Kalniņš.* * *Kad pirmoreiz satiku Jautrīti, neatceros (piedod,Jautrīt!), bet apjautu, ka viņa, ja arī nevienmēr Gunaram tajā laikā līdzās būdama(mājās viņiem mazi bērni, viņai mācības,utt.), ir viņa enkurs, kaut arī viņam pašamturpat vai nenovaldāma vēlme vismaz uz laikuaizspurgt – un vienmēr atgriezties.* * *Ja man Gunars būtu jāglezno, laikam gleznotukuplu, kuplu viegli mēļas krāsas ceriņupušķi – tieši tāds mani reiz sagaidīja kautkad 60. gadu sākumā, atverot dzīvokļa durvis,atsaucoties negaidītam zvanījumam otrpus.Viss durvju atvērums – vieni ceriņi (izrādījās,no Saliņu dārza)! Aiz tiem divas smaidīgas,it kā kautrīgas un palaidnīgas reizē,sejas – Gunars un dzejnieks Linards Tauns.Šis apciemojums nebija „pieteikts” (laikamjau spontāna ideja) un drīz vien noveda piepārpratuma, vīram negaidīti atgriežotiesdzīvoklī pēc kaut kā piemirsta un mūsu brīnumjaukonevainīgo ciemošanos skatot pavisamcitām acīm…* * *60. gadu sākumā mūsu meitiņai Ritai Laimaikristības. Gunars krusttēvs. Karsta un negantisutīga diena. Pa visu augumu sviedru lāsītes.Pie altāra kristāmais meitēniņš (tad jaupāri par gadiņu) vareni brēc, spārdās pretī,Gunars, sasvīdušajās rokās viņu, nosvīdušu,noturēt raudzīdams, visu laiku tā dīvaini kustas,grozās, gorās, lokās. Vēlāk viņš vairākkārtar garšu stāstīja: jā, kas tā gan bijusi parlielisku deju ar zivi!* * *Piedzīvoju „satumsušu” Gunaru. Vienā nošīm reizēm viņš manu un citu acu priekšā(bijām vairāki pēc kāda latviešu sarīkojumaiegriezušies kādā Manhatanas krodziņā) saplēšdruskās manu rakstniekam jūrasbraucējamEglonam Spēkam rakstīto vēstuli, saskatīdamstajā pārāk daudz sirsnības no manaspuses. Spēks nesen bija ciemojies ASV un iepazināmiespie Saliņiem. Man nebija Spēkaadreses, Gunars bija teicies vēstuli pārsūtīt.Otra reize: kopā ar Gunaru esam bijuši kādālatviešu koncertā (nevaru atcerēties, kāpēclīdzbraucējos nebija ne Jautrīte, ne mansvīrs). Pēc tā Gunars vedina vēl iegriezties piegleznotāja Sigurda Vīdzirkstes, kam piekrītu.Sigurds par apciemojumu priecīgs. Stāstapar savām gleznām, klausāmies interesantas,īpatnējas mūzikas ierakstus Sigurdapaša saliktā skaņulentē. Kad Gunars skubinadoties mājup, es vēl vilcinos, tik tīkami te.Negribīgi ceļos kājās, Gunars pasniedz manmēteli, jau sāk palīdzēt to vilkt mugurā, esvēl: Ai, kā negribas iet projām! Tai pašā mirklīGunars „ne savā ģīmī” norauj man mēteli,nomet uz vāļas: Nu, tad paliec ar’! un dodasuz durvīm. Kaut kā Sigurds viņu nomierināja,bet mājās braucienā, atceros, visu ceļu arGunaru nepārmijām ne vārda.* * *Man, iespējams, varētu vaicāt: Nu, un kātad bija tai Elles ķēķī? Jūs taču esat ķēķiniece!Un man jāatzīstas, ka tur, tajā jau parleģendāru kļuvušajā vietā, esmu bijusi tikaivienu vien reizi, kaut kad 60. gadu sākumā.Man mājās bija „bērnu prieki,” bohēmiskāmizpriecām ne laika, ne īstas vēlmes.Man un vīram braucienam uz kādu latviešukultūras sarīkojumu Ņujorkā pievienojāsarī Gunars. Pēc sarīkojuma Gunars ierosinājapiekāpt pie Linarda Elles ķēķī, kam piekritām.Kamēr mans vīrs meklējās pēc vietasspēkratu novietošanai, Gunars nu ierosinājajau sākt kāpienu uz Linarda dzīvokli 5. stāvā.Pārpratuma dēļ mans vīrs nekad neparādījās,un, Gunaram izmisīgi, bet nesekmīgimēģinot sarunāt kādu paziņu aizdot viņamsavu braucamo, pēc pāris stundu paciemošanāspie Linarda (prātā diemžēl palikušas tikaiabu dzejdaru cilātās glāzītes, bet nevienasaruna) dabūjām nesties uz netālo PortAuthority autobusu staciju, lai noķertu tā vakarapēdējo autobusu atpakaļ uz Ņūdžersiju.Bet Gunars par šo gājienu, kā drīz uzzināju,bija uzrakstījis skaisto dzejoli „Ielās bij vētra”.Atraušanās no īstenības.* * *1963. gada vasarā biju mūsu trešās atvasītesgaidībās, dēlēns Arvils bija dalībnieksŅujorkas latviešu ev. lut. draudzes bērnuvasaras nometnē Katskiļu kalnos, es ar vēl9

mazo meitiņu Ritu Laimu uz mēnesi vaļojāmiesturpat t.s. Viesu mājā. Atceros, esmuaizgājusi uz nometnes ēdamzāli, tur birojāviena no darbiniecēm man pavēstī tik neticamo– nupat, 23. jūlijā, Ņujorkā piepešiar sirdstrieku miris dzejnieks Linards Tauns.Miris Gunara dzejas brālis. Kā apstulbusi ejuatpakaļ uz Viesu māju, otrpus ceļam no tāsvecs ābeļdārzs. Brīdī, kad tur paskatos, noābeles atraisās un zemē nokrīt zeltains ābols.„Tas – Linards,” man ienāk prātā. Uz bērēmnetiku. Nedēļas nogalē savus bērnus, nometniekus,apciemot atbrauca Gunars unJautrīte. Uz ceļa, kas ved no ēdamzāles, tuvojasGunars ar dēlēnu Lari. Apstājamies.Neatceros, par ko runājām, atceros tikaiGunara man it kā cauri verošos, tālumā vērstoun neko neredzētāju skatienu, sastingušosvaibstus viņa sejā. Un Lara žēlotāju rokuuz tēva pleca.* * *Gunars no visas sirds priecājās par latviešudzejas jaunbalsīm. To atklājusi devos pieviņa ar savas pirmās grāmatas manuskriptu(Atrita, 1966). Prasījās pieredzējušāka rakstītājaacs. Savam tētim, stingram un prasīgamliteratūras kritiķim, nez’ kāpēc tai posmā negribējusavus „garabērnus” rādīt. Gunars, kāto jau biju nomanījusi, izrādījās ļoti iejūtīgsun zinīgs vērtētājs; padomiņi, ja tādi bija,bija vietā. Īsts skolotājs. Arī ar sava otrā dzejaskrājuma (Ceļos, 1969) manuskriptu aizgājupie Gunara, ar turpmākajiem vairs ne.Vēlāk uzzināju, ka neba jau es vienīgā bijugājusi pie Gunara „atrādīties.” Viņa spriedumiemvarēja uzticēties. Viņš arī bija lielisksdzejas apcerētājs raktsveidā, un žēl, ka viņšto nedarīja biežāk un vairāk.* * *1966. gadā iepirkām māju jau no ciemu reizēmpie Gunara un Jautrītes iepazītajā lieludārzu un zaļumu apņemtajā piemīlīgajāGlenridžas (Glen Ridge) pilsētiņā Ņūdžersijā.Tikšanās gan biežākas ar to nekļuva, katramsava dzīve dzīvojama, bet reizēm sarunājāmbraukšanu uz Ņujorkas latviešu sarīkojumiemkopīgos spēkratos. Gribas pieminēt,ka turpat netālu māja bija dzejnieces KlārasZāles un parapsihologa Dr. Kārļa Oša ģimenei;viņi bija dārzkopības mīļotāji un rožuziedēšanas laikā rīkoja savās mājās viesības.* * *Pērnā gadsimta 50., 60., 70., pa daļai arī vēl80. gadi bija dzīvīgi ar t.s. radošo ļaužu tikšanosun īpašu sanākšanu reizēm dažādās vietās.Arī iemesli varēja būt dažādi – gan rakstniekucēlieni, gan jaunu grāmatu „kristības,”gan „tālumnieku” ciemošanās svinēšana,u.c. Tika daudz lasīti dzejoļi, daudz dziedāts.Gunaram patika uzvilkt: Es dzērājs vīriņš…Tika, protams, iztukšotas nesaskaitāmas glāzes,gaiss bieži zils un biezs no cigarešu dūmiem.Lūk, tur: rakstnieks Teodors Zeltiņš(1914-1991), dzejniece Rita Gāle, dzejniece/mākslinieceKlāra Zāle (1911-2003), dzejnieksLinards Tauns (1922-1963), rakstnieceRakstnieku vakars Klīvlandē (1962). Sēž (no kr.): Rita Gāle, Velta Toma, Rita Liepa, Baiba Bíčole. Stāv: LinardsTauns, Valdis Krāslavietis, Jānis Krēsliņš, Hugo Puriņš, Gunars Saliņš, Valters Nollendorfs.10

Rita Liepa, rakstnieks Jānis Klāvsons (1933-1965), rakstnieks Dzintars Freimanis (1925-1978), vēsturnieks/dzejnieks Jānis Krēsliņš,dzejnieks/filozofs Roberts Mūks (1923-2006), rakstnieks Nikolajs Kalniņš (1911-2001), rakstnieks Vitauts Kalve (1913-1989),dzejnieks/mākslinieks Voldemārs Avens unviņa dzīvesbiedre mākslas un literatūras zinātnieceIrēne Avena, komponists ArnoldsŠturms (1912-1999) un viņa dzīvesbiedremākslas kritiķe Eleonora Šturma, dzejnieceZenta Liepa (1916-1988), dzejniece KarolaDāle (1905-1967), dzejniece Elza Ķezbere,mākslinieks Rolands Kaņeps, mākslinieksSigurds Vīdzirkste (1928-1974), mākslinieceDaina Dagnija, māksliniece Ausma Matcate,mākslinieks Voldemārs Dārznieks, dzejnieceAina Kraujiete (1923-2007) un viņas dzīvesbiedrsžurnālists Viktors Neimanis (1921-1994), dzejniece Valda Dreimane (1932-1994), dzejniece Herta Krauja (1900-1977),dzejniece/prōziste Aina Zemdega (1924-2006), dzejniece Astrīde Ivaska un viņas dzīvesbiedrsdzejnieks/mākslinieks Ivars Ivasks(1927-1992), rakstnieks Modris Zeberiņš(1923-1994), rakstniece Dzidra Zeberiņa,rakstnieks Eglons Spēks (1925-1991), rakstnieksDzintars Sodums (1922-2008), dzejnieksOlafs Stumbrs (1931-1996), rakstnieceIlze Šķipsna (1928-1981), rakstnieks ErvīnsGrīns (pseid. Richards Rīdzinieks,1925-1979),dzejnieks Juris Kronbergs, literāte MudīteAustriņa (1924-1991), mākslinieks GvīdoAugusts, māksliniece Dagmāra Igale, lugurakstnieks Mārtiņš Zīverts (1903-1990), fotogrāfsBruno Rozītis (1914-1986), mākslinieksFridrichs Milts (1906-1993), ģitāristsAndris Kārkliņš, mākslinieks Valdis Kupris(1940-2004), tulkotāja Bitīte Vinklere un viņasdzīvesbiedrs zinātnieks Uldis Bluķis, dzejnieceLalita Muižniece, viņas meita dzejnieceSarma Muižniece-Liepiņa, dzejniece/aktrise/fotogrāfeSniedze Ruņģe, dzejniece VeltaToma (1912-1999), dzejniece/mākslinieceMaija Meirāne, dzejnieks Modris Mednis,vēsturnieks Andrievs Ezergailis un viņa dzīvesbiedreliteratūras kritiķe un dzejnieceInta Ezergaile (1932-2005), šo rindu rakstītājaun mans toreizējais dzīvesbiedrs mākslinieksIlmārs Rumpēters, u.c. Neizplūstot sentimentalitātētomēr saldsērīgi jānopūšas – jā,reiz bija. Un te arī nebūs vairs nekā līdzīga,jo, vismaz ar latviešu valodas pazīšanu saistītajāmūsu literatūrā, paaudžu pēctecības ārpusLatvijas patiesībā nav.Sākoties zināmam „atkusnim” Latvijā, laikupa laikam tika svinētas tikšanās ar ciemiņiemturieniešiem – Imantu Ziedoni, Jāni Peteru,Māri Čaklo, Annu Rancāni, u.c. Jebkurā reizēIzvadot Imantu Ziedoni pēc sarīkojuma Ņujorkā(1977). Sēž (no kr.): Mudīte Austriņa, Imants Ziedonis,Baiba Bičole, Valda Dreimane. Stāv: Jānis Kadilis,jun., Ilmārs Rumpēters, Gunars Saliņš.Gunars bija viens no „centra” cilvēkiem. Viņateiktais bija trāpīgs, asprātīgs, zinīgs, uz viņuklausījās, bet viņš arī labprāt uzklausīja citus.Atceros piedzīvojusi vienu vienīgu tādu gadījumu,kad viņš zaudēja iecietību un „uzsprāga”,Māra Čaklā viesošanās reizē (80. gadupirmajā pusē), iekarstot politiskas dabas sarunālīdz punktam, kurā ciemiņam ar nepārprotamužestu un vārdiem tika pateikts pazust.Sekojošais „ņigu-ņegu” gan pavisamdrīz tika izlīdzināts; abu dzejnieku attiecībasturpinājās labvēlības gaismā.* * *1991. gada agrā rudenī pārcēlos noŅūdžersijas uz Bruklinu, Ņujorkā (tai pašālaikā ar vīru izšķīrāmies, un, tā kā man jauno 1987. gada janvāra bija darbs Laika redakcijāBruklinā, tīri praktisku apsvērumupēc meklējos pēc dzīvesvietas darbavietastuvumā). Man sākās visādos veidos jaunadzīve, ko tiešām izbaudīju, īpaši jau Ņujorkāpieejamās pasaules kultūras dažādās izpausmes,un līdzšinējās saskares un sakari it kāatkāpās tālāk (vismaz man tā likās), tikšanāsreižu līdz ar to maz. 1997. gada vēlā rudenīpie manis uz dzīvi, kā bija domāts – tikaiuz laiku, pārnāca vecākais dēls Arvils. 2000.gada martā viņam tika atklāts nedziedināmsļaundabīgs audzējs un mūžībā viņš aizgājatā paša gada jūnijā. No manas „iepriekšējāsdzīves” Gunars tai laikā bija vienīgais, kuršpie mums telefoniski nāca paciemoties, sirsnīgirunājās ar Arvilu. Par to Tev, Gunar, mūžīgspaldies!* * *Par Gunara un Jautrītes labestību un izpalīdzēšanasprieku atkārtoti liecināja arī tās11

eizes 90. gados, kad viņi, it kā nemaz nedomādamipar nobraucamo jūdžu skaitu, devāsno Ņūdžersijas uz tālo Bruklinu „savākt”tur dzejnieci Elzu Ķezberi (pie viena arī mani),kura, vairs nespēdama pievarēt sabiedriskātransporta neērtības, nebūtu tikusi uz interesantiemlatviešu kultūras notikumiem gantālajā Bronksā Daugavas Vanagu namā, ganvēl tālākajos Jonkeros (Ņujorkas latv. ev. lut.draudzes Ziemeļu novada baznīcas telpās).Kaut kad 2001. gada sākumā (ja atmiņa neviļ)telefonsarunā ar Gunaru (viņš piezvanīja)viņš mani piepeši izbrīnīja un izbiedējaar tumšā balsī teiktiem vārdiem: Ar mani irbaigi. Prasīju, ko viņš ar to domā. Viņš neatbildēja.Vai jau toreiz viņš bija uzzinājis parto, kam šī gada 29. jūnijā bija pārcelt viņuaizsaulē?* * *2002. gadā pārcēlos atpakaļ uz Ņūdžersiju.Laika galveno redakciju pārveda uz Rīgu, pietam manu Bruklinas dzīvokli pats sev vēlējāsnama saimnieks. Jaunākā dēla Arta ģimenēgada sākumā piedzima meitiņa Sintra,nu kļuvu par viņas auklīti. Mana jaunā dzīvesvietabija Vestfīlda (Westfield), brangitālu no Glenridžas, kur joprojām mājojaGunars un Jautrīte. Tie pāris gadi, kad darbdienāsdarbojos ar mazmeitiņu, bet nedēļasnogalēs mēģināju atkal būt ņujorkiete, palikušiprātā kā laiks bez ciešākas saskaresar draugiem. Biju it kā pārāk aizņemta. Ar2005. gada rudeni mazmeitiņa sāka pirmsskolasgaitas, es vairs pie viņas nebiju vajadzīga,pārcēlos dzīvot jau iepriekš aizrunātajādzīvoklī valsts atbalstītajā namā pensionāriem.Un tur pie manis vismaz pāris reizesciemā atbrauca Gunars un Jautrīte, ik reiziatvezdami sev līdz man veselu kaudzi dažādaslasāmvielas no Latvijas, ieskaitot žurnāluKarogs. Gunars brīžiem bija it kā tas pats,kas agrāk – aša atsaukšanās teiktajam, trāpīgaspiebildes, bet tikai no mirkļa uz mirkli,ne ilgāk. Atcerējos Gunara paša reiz rakstīto:Lai dzīvotu, ir jāaizmirst, no mirkļa mirklījāaizmirst. Pagātnes notikumus viņš nepavisamvairs neatcerējās. Sarunas kā tādaspatiesībā bija tikai ar Jautrīti, bet šī Gunaramirklīgā uzzibsnīšana un sirsnīgā priecāšanāsgan par ēdamo, gan atskaņoto mūzikuaizžūžoja projām no drūmām domām, jausmām.Tiku pat piespiesta nolasīt savus jaunākospublicētos dzejoļus, uz tiem Gunarsatsaucās ar senāko prieku. No ciemošanāsmanā dzīvoklītī vēl ilgi turējās sirds siltumsun gaiša līksme.Pāris reizes kopā ar Gunaru un Jautrīti aizbraucāmuz kultūras notikumiem Ņūdžersijaslatviešu biedrības īpašumā „Priedaine.”Gunara joņošana ar spēkratiem, ko viņš likāsizjūtam kā daļu no paša, varēja nobaidīt,bet uz līdzbraucēju bažām viņš allaž atsaucāstīri vai pārsteigts, mīlīgs un mierinošs,un blakus viņam zinīgā ceļvede, ceļrādeJautrīte. Pēdējā reize, kad Gunars un Jautrītebija Priedainē, nez’ vai nebija 2008. gadaRaistera fonda sarīkojumā, kad laureāts bijažurnālists redaktors Ojārs Celle, un koncertdaļā,pašai sevi pavadot ar ģitaru, dziedājaGunara un Jautrītes meita Laila. Gunars visusarīkojuma laiku sadudzis un nerunīgs, betLailas dziedāšanas pieteikumam (dziesmaiar Aleksandra Čaka tekstu), kurā arī vārdiņš„labs,” piepeši atsaucās, noteikdams: Šņab’sir labs! Uzzibsnīšana.* * *Šī gada maijā man atkal ceļš zem kājām, šoreizpārcelšanās tālu projām no Ņujorkas,no Ņūdžersijas. Nu dzīvesvieta meitas RitasLaimas un znota Tālivalža Bērziņa mājāsDablinā, Ohaijo. Pirms prombraukšanas vēlsazvanos ar Jautrīti. Vaicāta, kā viņiem klājas,Jautrīte atsaka: Turamies! Nē, viņa neslēpjnotiekošo – Gunara arvien dziļāku ieslīgšanuAlcheimera slimības aizmirstības valstībā unviņas pašas sirds vainas, bet viņa nesūdzas,viņa nekad nav sūrojusies, vaimanājusi. Kāviņa tiek ar visu galā?!29. jūnija pēcpusdienā man piezvana ŠleseruMaija (dzejniece Maija Meirāne), saka: Vai tujau zināji? – Ko? prasu, bet nu jau ar bailēm.Miris Gunars, Maija saka. Pirmā sajūta – nē,tas taču nevar būt, cik nesen Gunars vēl „turējās”!Mazpamazām, kā caur miglu taustoties,augšup izceļas aptveršana – jā, tas IRnoticis. Ir smagi un arī it kā neizskaidrojamiviegli reizē, sajūta – Gunars nu ir vieglsun brīvs.No Jautrītes uzzinu, ka jau no šī gada maijabeigām Gunaram sākusies strauja lejupslīde.Visa ģimene piedzīvojusi vēl vienu brīnišķīgukopības nedēļu, pēc tam Gunara pēdējānedēļa, jau kā aizgrimstot, pēdējie elpasvilcieni…* * *Mūsu pazīšanās jau daudz vēlākajos gados,kad tikšanās bija daudz retākas un es bijuaktīvi iesaistījusies dvēseles izzināšanas procesā,ar Gunaru, psiholoģijas mācībspēku,sarunās šīs jomas jautājumi tomēr nekad netikaskarti. Reiz gan viņam tieši vaicāju: Tevlaikam ir svarīgi sevi pierādīt caur sievieti?Viņš klusēja, vaibsti aizslēdzās.12

Dīvaini daudzus gadus, kā kādā apsēstībā,mūsu draudzības sastāvdaļa bija arī sprēgājošaspriedze, pilnīga brīvsoļa gribētājam sadurotiesar robežu noturētāju. Dzejas plīvurdejas?Bija laiks, kad dalījāmies ar jaunradītajiemdzejoļiem, bet dzīvošana kā tāda tecējakatram pa savām sliedēm. Mūsu draudzībabija īpaša un īpatna, bet vēlāk atskatoties(un salīdzinot to ar citām mūžā piedzīvotāmsaskarsmēm) vedās atzīt: paliku viņaīsti neizprasta un „neizzināta.” To pašu varuteikt par Gunaru no manas puses, bet tiešitā arī liekas labi un pareizi. Iespējams, ka šoiemeslu dēļ es nekad „neiemācījos” Gunarusaukt par Gonku (kā viņu sauca tuvinieki untuvi draugi), vienkārši „neprasījās.”* * *Gunara klātbūtne bagātināja, apdāvinājamūs, kas viņu pazinām, bet nebeidzamsdevējs viņš turpinās palikt arī tiem, kas viņuiepazīs tikai no viņa dzejas. Dzeja, kas paliksnemirstīga, un nemirstīgs arī tās radītājs,dzejnieks Gunars Saliņš. Un Gunara turpinājumsarī viņa un Jautrītes bērnos, mazbērnos.* * *(Šie atmiņu uzplaiksnījumi ir tīri personīgi,skatīti „caur manām acīm.” Tiem caurvijasarī manis pašas dzīves pavedieni, bet beztiem rakstītais man būtu bijusi vairāk vai mazākabstrakcija.)Jaungaitnieces Baibas Bičoles dzejdarbi publicētigrāmatās Atrita (1966), Ceļos (1969), Buŗot (1976),Griežos (1981) un Atgriežos (1991). Skat. dzejniecesdzejoļu kopu JG257(2009).Saliņu ģimene (2008). Jautrīte un Gunars, aizmugurēLaris, Lalita, Laila.Kārlis VērdiņšGUNARS SALIŅŠAIZMIDZIS MŪŽĪGĀSAPNĪJa par tevi rakstītu monogrāfiju, tā būtu arīanatomija, kā dzejnieks par spīti trimdas ikdienaivar būt vizionārs, viegls, žirgts, krāsains,atjautīgs, – tā Dzintars Sodums rakstaGunaram Saliņam kādā vēstulē 1988. gadā.Soduma piesauktās īpašības labi raksturoSaliņa dzeju – tieši tādu to jau pusgadsimtumīl latviešu lasītāji trimdā, un kopš pagājušāgadsimta 90. gadiem to var baudīt arī Latvijaslasītājs. Saliņa dzejdarbi raksta dzejniekadzīvesstāstu un sniedz priekšstatu par viņaattiecībām ar dzeju vairāk nekā 60 gadu garumā.Agrīnie – 40. gadu pirmajā pusē rakstītiedzejoļi tapuši laikā, kad dzejnieks mācāsJelgavas Skolotāju institūtā un jūsmo parAleksandra Čaka dzeju. Pēc došanās trimdāno dzejoļiem pazūd jauneklīga jūsma unvieglums – 40. gadu otrajā pusē, bargajosbēgļu laikos, jaunais dzejnieks pārdzīvo tautasbēdas un raksta tumšu, dramatisku nojausmupilnus dzejoļus – spēcīgus tekstus,kas vislabākajā līmenī turpina pirmskara Latvijasdzeju, tomēr vēl neatklāj dzejnieka savdabību.Vēlāk viņš nevēlējās šos dzejoļus iekļautsavos krājumos.Vieglums un krāsainība Gunara Saliņa dzejāatgriežas 50. gados, jau dzīvojot ASV. Desmitgadespirmā puse vēl aizrit rūpēs par eksistenciun poētikas vingrinājumos. Kā autorsatminas, izšķirīgais lūzums notiek ap1955. gadu – Saliņa līdzgaitnieks, trimdasdzejnieks Linards Tauns pieņem izaicinājumuAmerikā sākt jaunu, modernu latviešudzeju. Rodas slavenais „Elles ķēķis”. Tas kļūstpar garīgu patvērumu tālaika jaunajiem latviešudzejniekiem, māksliniekiem, viņu mūzāmun visu mākslu mīļotājiem, kuru satikšanāssniedz katram dzejniekam tik nepieciešamoiespēju būt saklausītam un saprastam.Uz šī viļņa iznāk Gunara Saliņa pirmais dzejoļukrājums Miglas krogs (1957) – grāmata,kurā dzejnieks vienlīdz žirgti un viegli ceļogan pa modernās Ņujorkas avēnijām, gan padzimto Naudīti un Jelgavu, kuru tam ļautsskatīt tikai sapņos un atmiņās. Šajā gadā Saliņadzejolis „Miņas” publicēts Jaunajā Gaitā– žurnālā, kurā vēlāk parādījušies daudzi viņadzejas pirmpublicējumi, raksti un arī spožieRainera Marijas Rilkes atdzejojumi.60. gadu sākumā izrādās, ka „Elles ķēķa”idilli nav iespējams saglabāt ilgi. 1963. gadā13

sējumā paredzēts apkopot Gunara Saliņa atdzejojumus,rakstus par latviešu un ārzemjudzeju un recenzijas, kā arī citu autoru būtiskākosrakstus par dzejnieku.Jauno literātu vakarā (1953) Ņujorkas Manhatenā(Manhatten). Priekšā: Paula Jēger-Freimane (kuralasīja sava dēla Dzintara dzejoļus), Kristaps Valters,Henrijs Nordens. Aizmugurē: Gunars Saliņš, MudīteAustriņa, Rita Gāle.mirst Linards Tauns, pāragri no dzīves aizietarī citi draugi un literāti, trimdinieku tikšanāskļūst retākas un skumjākas, arī dzejniekaiedvesmas brīžu kļūst mazāk. Šī periodadzeja izdota krājumā Melnā saule (1967) –rēgaina drūmuma un pārlaicīga skaistumapilnā grāmatā. Trimdas ikdienā dzejoļi rodasreti – turpmākajos gados iedvesmu sniedzpārsvarā ceļojumi, gleznu izstādes un koncerti,arī lielākas latviešu sanākšanas trimdā.Taču 1976. gadā dzejnieku spēcīgi saviļņopirmais brauciens uz Latviju – redzēšanās artuviniekiem, iepazīšanās ar Latvijas rakstniekiem,sāpīga apjausma par to, cik tuvas patiesībāir izkaisītās tautas daļas. Šis apciemojumskļūst par trešā klasiskā Saliņa krājumaSatikšanās (1979) galveno impulsu.1977. gadā Gunara Saliņa dzeju pirmoreizpublicē Latvijā. Publikācijas kļūst biežākas Atmodaslaikā, un likumsakarīgs turpinājums irLatvijā izdotā 100 dzejoļu izlase SatiksimiesMiglas krogā pie Melnās saules (1993). Pēcčetriem gadiem apgāda „Likteņstāsti” sērijā„Dzīvesstāsts un 33 dzejoļi” publicēta mazgrāmatiņaIedvesmas no Naudītes līdz Ellesķēķim un 33 dzejoļi – itin neseni, kuras dzejasdaļā apkopoti ceļojumos gūtie impulsi unepitāfijas aizgājušiem draugiem. Saliņa dzejairadās daudz cienītāju arī Latvijā, un šovasarviņa nāve apbēdināja daudzus lasītājusabos okeāna krastos.Pirms pieciem gadiem patīkamu pārsteigumuradīja Rīgā nonākušais pavisam jaunaGunara Saliņa dzejoļu krājuma manuskripts,kam autors devis nosaukumu No zila gaisa.Tajā sakopoti dzejoļi, kas radušies pēdējo 20gadu laikā, kā arī daži jau 50. gados aizsāktidarbi, kas pabeigti 90. gados. Šis krājumsiekļauts Rīgā klajā laistajos Rakstos (Valtersun Rapa, 2006), kuros līdzās krājumiem atrodamaarī plaša ārpuskrājumu dzejoļu kopa,kas atklāj dzejnieka stila attīstību galvenokārtagrīnajā daiļrades posmā – paškritiskaisautors daudz no sarakstītā atstājis ārpus saviemkrājumiem. Vēl neiznākušajā Rakstu 2.Foto: Gunārs JanaitisSaliņa padarītais pieder latviešu dzejas zeltafondam, un jauni viņa darbu atdzejojumi vēljoprojām parādās dažādās valodās – čehužurnālā Plav 2007. gadā publicēts 1968. gadamveltītais Puisis stiprinieks, dzejoļu kopasatrodamas latviešu dzejas antoloģijās zviedru(1997), angļu (2001) un bulgāru valodā(2008).Saliņa dzejas apbrīnojamais vieglums un skanīgumsir tā ārējā čaula, aiz kuras slēpjas dziļa,spēcīga visaugstākās raudzes dzeja. Patnāve tajā ir tūkstoš veidos saistīta ar dzīvi unmīlestību, arī šajā senajā dzejolī, kas šobrīdnoderēs par epitāfiju pašam tā autoram:SapnīPret lēktu, klausoties,kā putni dzied,es sāku putekšņotkā ābeļzieds.Vējš – arī pussapnī vēlspožs mani pūtauz jaunu ābeli,kas tapa grūta.Es tiku sagūstītstās ziedos, viņa – manos,un sapnī aizmiguuz nemošanos.Sarakstīts 50. gados, pirmpublicējumsDzejnieks Kārlis Vērdiņš, Gunara Saliņa Rakstu (2007)sastādītājs, daudz apcerējis dzeju periodikā, arī grāmatās,piemēram, Versija par…Latviešu literatūra 2000-2006,kas iznāk Latvijas Universitātes Literatūras, folklorasun mākslas institūta paspārnē Valtera un Rapas apgādā(2007). Saliņologa vai, varbūt labāk teikt, gonkologa pašalīdz šim klajā laistās dzejoļu grāmatas: Ledlauži (2001,2009), Biezpiens ar krējumu (2004), Burtiņu zupa (2007),Es (2008).Gunars Saliņš un gleznotājs Fridrichs Milts Ņujorkā(1989)14

Pelēka Ņujorkas janvāra diena, cik vien pelēka tā var būt. 1989. gads.Ar Gunaru Saliņu un Fridrichu Miltu ejam raudzīt vietu, kur kādreiz verdis Elles ķēķa radošaiskatls. Tagad tas nāk pretī drūmi tumšs. Kā mirusi dekorācija. Pildīta ar smeldzošām atmiņuskumjām. Gunars Saliņš un Fridrichs Milts stāsta/rāda bijušos laikus. Man top daži kadri.Tagad jau pirmpublicējumi. Mirklis kļūst mūžības vērts, kad uzņemtās personības tagadatrodas tik lielā tālumā... Nesamērīgi tālāk nekā Ņujorka no Latvijas...Mēs šķiramies. Dzejnieks aiziet uz vienu pusi, Gleznotājs tuvējā kafejnīcā pie bāra pasūtaglāzi absinta. Un es nekļūdīgi apjaušu, ka tie ir pēdējie kadri no šīs tikšanās.Gunārs Janaitis15

Antoloģijas Dzejas un sejas: Latviešu dzeja svešumā („Grāmatu Draugs”, 1962) veidotāji (no kr.): Linards Tauns,Ēriks Raisters, Teodors Zeltiņš, Gunars Saliņš, Vītauts Kalve (Zeltiņa mājoklī Īstoranžijā / East Orange, 1961).Jānis Krēsliņš, Sr.SENO LAIKUDRAUDZĪBĀSavā dzejā Gunars Saliņš svin visu dzīvīgo,skaisto, pirmatnīgo, visu lietu un dzīvā kopsakarīgumu.Pasaules daiļumu viņš slavēaugļos, ziedos, sievās un draugos. Un šaispašos veidolos viņš slavē mīlestību, dzīvībasnezudību un varenību, vienreizīgumu. Pasauleskrāšņums ir tik bezgalīgs, ka ir žēlabaspar īso laiku, kas dots mums to baudīt.Tādēļ šis krāšņums ir intensīvi jāsvin, jāgodā,gandrīz sengrieķisko mistēriju veidā.Ar pagāniskām ermoņikāmun ģitārēm un visu ko –un augļiem, sieru, maizes rikām,un vīnu ragos saldākomēs uzradāmies vienā telpāar eņģeļiem, kad svētki bij,un alelūjā vienā elpātur dziedājām līdz pusnaktij.Apjaušot visa esošā nīcīgumu, dzejnieks gribapliecināt arī savas alkas pēc mūžīgās dzīvošanas.No nāves ir jāglābjas to svinot, tā navjānolād, jo tā ir nenovēršamība, gandrīz vaiprieki, ja arī baigi prieki, viena no lielās metamorfožuķēdes locekļiem, viena no lielāmmistērijām.Mēs bijām tajās bērēs,kur laiku nepatērēar atvadām un niekiem,bet tik ar nāves priekiem.Šai saulē, Saliņš saka, no nāves varas paglābjtikai noburtība, ko dod mīlestība un dzeja:tikai noburtība var paglābt mūs no nāves, joJāizdziest zvaigznei / un ziedam / un tādēļmīlam / un dziedam.Vai pati galvenā tēma Saliņa dzejā ir pārvērtības,visa dzīvā, nedzīvā mainīšanās, savstarpējasakarība, radniecība un plūsma.Saliņa dzejā no viņa sejas aug zāle, no padusēmbērzi un meijas, viņa sievas pārvēršasaugļos, tajos pārvēršas viņš pats:Un pilniem klēpjiem meitas tevi nesauz visām debess pusēm dārzā prom –līdz apklusdamas tumsā ieaugaar tevi ķiršos, ābelēs un ogulājos.Pārvērtību ķēdēs šīspasaulīgās beigas ir saplūšanaar zemi, kas jau notiek pamazāmdzīvojot: Aizvien vairāk un kairāk tu līdzinieszemei. Galējas beigas reizē ir jauns sākums,jo, kad saplūšana ar zemi ir notikusi,dzejnieks izsaka vēlmi: no maniem māliem /Dievs lai pīlītes taisa / un iepūš viņās / dziesmuno zila gaisa. Dzejnieks tic dziesmas undzejas, un reizē arī savai mūžīgai dzīvošanai,un viņš tic,ka mīlā zeltainiem locekļiemun ar dārziem un pilsētām savijušies,mēs pārdzīvosimmūsu dvēseļu bojā eju.Šī Saliņa pārliecība ir arī viņa apbrīnotā vācudzejnieka Rilkes kredo, kura dzejoli „SonetsOrfejam” viņš ir pārtulkojis:Tam pieminekli neceliet. Vien rozeik gadus viņa piemiņai lai zied.Jo tas ir Orfejs. Viņa metamorfozeno lietas lietā. Velti neminietpēc citiem vārdiem. Atkal un arvienuir Orfejs te, kas dzied. Viņš nāk un zūd.Vai nav jau daudz, ja viņš par pāris dienuvar pie mums ilgāk nekā roze būt?Ai, kā tam jāpazūd, jums jāapjauš!Un kaut tam pašam bail bilst vārdu to, kasšīs pasaulīgās esmes loku lauž,viņš ir jau tur, kur vēl neviens nav bijis.Vairs liras spraišļi nenospiež tam rokas.Un pārkāpdams viņš ir jau paklausījis.Piemiņas vārdi dzejniekam Gunaram Saliņam, nolasīti2010.3.VII pēc atvadu dievkalpojuma latviešu luterāņuSalas baznīcā Longailendā. Šo rindu sākotnējā versija irfragments referātā (1968) par Saliņa krājumu Melnā saule(1967). J.K.16

Uldis BērziņšGUNĀRA SALIŅAMOTĪVS. OGLENO CIKLA „BIBLIOTĒKA OSTMALĀ”Kas varēja pateikt, ka desmitiem garugadu šī ausīs mums jūŗā?Manhatana un mana celle, zem logadiļļu da omāru elle, līksmes untvīksmīgo bifšteku Magadana! Ik rītumums līdz mākoņiem jāstaipa kakli. Kāmelleņoga, kā ogle, kā bārtuŗasmaidīgais mūlis, kā šamaņa lietussargssviedrainā jūlija pūlī šī atkal man uzlēksgardīņu staklī, vai acīm jūs akli?Platons teicis, ka Krēsliņš dersēdēšanai, bet nesēž pats. Uz redzi nu,vecais, tu dzimtenē gan būtu pasēdējis!Te – nederi sēdēšanai, līdz pat sirmampakausim rokrakstiem nokrauts. Zelts,kāds nu kurss dzejnieku zobu da zobenubiržā? Sukas vietā beržu arrādītājpirkstu. Atkal ausīs meln zēnībaskokle, kādas stundas pirms saules nākjūŗa un pasauc atpakaļ.2010Priecājos būt kaut tādā veidā vēl reizi ar Gonku pieviena galda. Nuja – „vēlreiz”... Patiesībā tikai otro reizi.Pamodos mazā gaismiņā, uztusnījos augšā, kautkas uznāca – atcerējos, kā Jānis Liepiņš rāda manMelno sauli un saka, latviešiem esot Amerikā savsliels dzejnieks, viņam – Nāzima Hikmeta elpa utt.Bet atstāj no vārda tikai „G.” – tā citiem, kuru „motīvi”šajā ciklā. Jā, Cedriņpēteris uzreiz noreaģēja –Gunars ar tak īso! Es par to garumzīmi no rīta biju iedomājies,bet paliku pārliecībā, ka to vajaga. Laikamjau tomēr daudzi izrunā Gonkas vārdu ar garo, sevišķimūskrastā.u.Sniedze RuņģeAUSA JAUNS RĪTSGunaram SaliņamIztrūkusies pagriezos,griezos pie loga vēsā stikla vaigaaiz kura gaisa gaišs un starojošs dārzsViss kā jau pa vecamausa jauns rītsvīterojot un ziedot uz nebēduausa jauns rītsNe bēdu,bet līksmi es jūtu,Beidzot, tu, izģērbies kailsmeties paradīzes dārziņāMet nost tās novalkātās drānas!sen izsāpētās sāpes & ilgasMet piemalas visu taupīto,krāto!Šī pasaule pilna šauru krātiņu un ārprātuTavsaugums tevi pametīs?Tavi mīļie paliek aiz?Aiza.Lai…lai…laid vaļā…laidies lapās, Gunarun neatskaties.2010.18.VIGlenridžā (Glen Ridge) 70. gados. No kr.: Laila Saliņa, Agnis Kaugars, Sniedze Ruņģe, Gunars Saliņš.17

Ingmāra BalodeNERAKSTUNEKROLOGUS...Jau kādu nedēļu prātoju par to, ka derētuuzrakstīt. Ka pieklātos, ka vajadzētu. Kāduspiemiņas vārdus Olafam Stumbram (1931-1996), Amerikas latviešu dzejniekiem (ierastovārdkopu „Amerikas latvieši” šeit lasīt arcitiem, ne tiem ierastajiem uzsvariem!). Tāir labi un tā piederētos, nu jau citējot OlafaDzejoļus vecākiem cilvēkiem.Olafam tagad katrs aizsapņojies vidusskolēns(lai arī gribas teikt „ģimnāzists”, vai vēllabāk, tekstiem pieturoties: „ģimnāziste”)var aiznest puķi, jo kopš pagājušās nedēļasviņa atdusas vieta ir Otrie Meža kapi, Stumbrudzimtas kapu kopa. Stāvot pāris dzejniekupulkā kapu saulē neparasti gaišā noskaņā– jo tās arī nebija bēres, bet urnas apbedīšana,piederīgo solījums Olafam, dzejoļu lasīšana,- vēl nezināju, ka drīz varēs sacīt – visalatviešu Ņujorka tagad ir debesīs.Jā, nu pēc viņu: Linarda Tauna, Gunara Saliņa,arī Olafa Stumbra kanona: skaidrs, kadebesīs, vai, tveramāku vārdu lietojot: mākoņos.Tur kopš tās pašas Olafa bedību dienasnakts ir arī Gunars Saliņš (1924.21.IV-2010.29.VI), viens no gaišākajiem un gaisīgākajiem,tīrākajiem, vizošākajiem latviešumodernistiem, piedodiet visus šos epitetus,bet ticiet (vispār – kā tik viegli var rakstīt pardebesīm, lūpām un pļavām, un neiekrist banalitāšuvālā?).Kārlis Vērdiņš, avīzē Kultūras Forums(2010.2.-9.VI) par Saliņu rakstot, precīzisaka: dzejnieka tipiskā biogrāfija kļuvusipar izejmateriālu netipiskai trimdas dzejai,kas, ātri pārvarējusi tradīcijas un nostaļģijasžņaugus, iedvesmojoties no Ņujorkaspilsētas noskaņām un modernās literatūrasun mākslas, rāda, ka nacionālo piederību untrimdu iespējams ne tikai apraudāt, bet arīsvinēt. Kārlim jauki paveicās – nonākt Ņujorkāun Saliņu satikt, saukt viņu par Gonkukā draugam un kopā aiziet uz Gugenheimamuzeju, kur tapis viens no iepriekš nepublicētajiemdzejoļiem, ko Kārlis arī iekļāvis KultūrasForuma publikācijā „Telpai nav gala”.Atgriežos pie Gunara Saliņa izlases Satiksimiesmiglas krogā pie melnās saules(Rīga, 1993), kas ir triju autora krājumunosaukumu apvienojums: Miglas krogs unciti dzejoļi (1957), Melnā saule (1967) un Satikšanās(1979) – pazīstami, apbalvoti krājumi– partitūras. Saliņa dzejas vieglums, trāpīgums,valodas pieticīgie un reizē – piesātinātie(varbūt tā ir meistarības atslēga, viena nolabākajām formulām, ko atstājuši dažādiemodernismu viļņi mūsu lietošanai?) izvērsumidzejoļos – tas viss man kļuva pazīstamspirms vairāk kā desmit gadiem, kaut kādāpusaudzībā, un viens no skolas biedriem,pamatskolu beidzot, zem planšetēm-bildēmar apgleznotiem augumiem bija (šķiet, mašīnrakstā)sarakstījis Saliņa dzejoļus. Pēc tammanā pārdzejotajā apziņā šīs bildes un tekstisavijās kopā, es tos iztēlojos par grāmatu,kas noteikti ir turēta rokās, un tādēļ patteju sastrīdējos ar kādiem, kas apgalvoja, katāda krājuma nav. Taču aizvien nezinu – varbūtpat kāds paštaisīts krājumiņš bija. Jājautātam ķermeņu apgleznotājam.Nospriedu, ka nevaru rakstīt atvadu vārdussensenās un nesenās naktīs lasītiem dzejniekiem.Negrasos neko aprakt vai nozūmēt,pat citējot vēstīt par to, cik izsmalcināts, lidojošsun tīrs ir Saliņa vai Stumbra teksts unto radītās iztēles telpas – tas būtu tikai mansfragments, bet Saliņa bilde ir salikta un turaskopā pati, nepapildināma.Ko dod šādā laikā stāsts par upi, kurā vakarpeldējos, un kā tā smaržoja, un kā ūdensrožulapas skārās klāt, un kājas kustināju tā, lainesapītos, un upe bija visa reizē šobrīd untad, tur un šeit, visā pilnībā, kā jau ūdens,vienmēr savienots ar pārējo. Gunara Saliņadzeja arī vienmēr ir savienota ar pārējo, savienotaarī ar pieminēto Olafu Stumbru, savienotaar vienkārši izteiktām kaislībām unviegli iezīmētiem īsta smaguma punktiem.Savienojumi un pārejas jāpēta pašiem – atliekvēlēt, lai tie, kam vēl nav gadījies, tāsuzietu.2010.5.VIILiteratūras un filozofijas portāla ¼ satori redaktoresIngmāras Balodes dzejdarbi publicēti krājumā Ledenes, arkurām var sagriezt mēli (2007). Beigusi Rīgas Lietišķāsmākslas koledžu un Latvijas Kultūras akadēmiju. Literārasapceres un dzejdarbi Karogā, Lunā, Jaunajā Gaitā u.c.Tulkojusi/atdzejojusi poļu, īru, angļu, amerikāņu, čehu,slovāku, krievu rakstnieku darbus. Gunārs Janaitis. Dzejnieks Gunars Saliņš. 1989. gadā, Ņujorkā18

Linda Treija. Bārs (zīmējums dekorācijām izrādei Homo Novus 2007)Akvarelis, zīmulis, papīrs. 29,2 x 20,3 cm

Ingmāra BalodeBĀKAS UNNAKTSSARGI VAIVIENKĀRŠI SKAISTICILVĒKITas, kas vienmēr atrodas lielas personībasklātbūtnē, ir mēroga sajūta.Kurts FridrihsonsPar mums kaut ko jēgpilnu, domājams, spēspasacīt tie, ar ko mēs pēc būtības būsimrunājuši. Jācer, ka šis tas no tviterī „iemestā”un blogos paustās domas, vārdi, sacīti„draugiem un pazīstamiem”, spēj radīt sarunupamatu arī mums, šobrīd rakstošajiemun šobrīd gleznojošajiem.Kur meklēt mākslinieka – domātāja pēdas?Runājot par mākslinieku, kam, kā noprotams,dalīšanās idejās ar līdzcilvēkiem bijisviens no esamības piepildījumiem līdzāsmākslai, – viņu var meklēt un atrast cilvēkosun bildēs. Latvijas kultūras kanonu veidošanair pabeigta, Kurta Fridrihsona tajā nav, jotur acīmredzami ir par maz vietas. Šāda, formāli-informatīviemmērķiem darināta „pēctelpa”gan nebūtu, jādomā, dinamiskai personībaipiemērotākā; tādēļ jo svarīgāks šķietfakts, ka lasītāji var sastapties ar Kurtu Fridrihsonupiezīmēs, vēstulēs, gleznās. Jaunākāno tikšanās vietām: Gundegas Repšes veidotāun „Dienas Grāmatas” izdotā Mala. Tārakstīja Fridrihsons (2010) ir pieejama kopšgada sākuma. Par šo grāmatu recenzija īstinav iespējama: dienasgrāmatas taču nerecenzē,vēstules – tāpat. Uz vēstulēm aizvadītajāgadsimtā pārlieku bieži attiekusiescenzūra, un Kurta Fridrihsona vēstules, kasveido lielāko grāmatas daļu, nav izņēmums;mazās norādes, ko viņš sievai Zentai sniedzvēstulēs no apcietinājuma (piemēram – 78.lpp.: Ja kāds bez Tevis lasīs šo vēstuli, man,bez šaubām, gribētos viņam nodot sveicienuun pateikt, ka manās vēstulēs īstenību atrastir uzdevums, kas nepadodas atrisinājumam.1954.24.III), saīsinājumi, piebilde, katagad var rakstīt arī latviski – tas viss apliecina,ka mākslinieks rakstījis, apzinoties, kaviņa lūgumi, bēdas, kaislības – viss var tiktun tiek pakļauts apskatei. Apcietināta domātājavēstules ir pavisam citādas, nekā brīvadomātāja vēstules, un tomēr šķiet, ka Kurtavēstules pārsniedz domas brīvības robežastūkstoškārt vairāk, nekā jebkurš ap to pašulaiku Rīgā iznācis raksts par mākslu vai izdošanupieredzējis dzejas krājums. Kas notiekcitviet, kamēr Kurts Fridrihsons dzīvotrešo apcietinājuma gadu? Kā vēsta parocīgālatviešu literatūras hronika (RaimondsBriedis, red. Latviešu literatūras hronikas sastatījumāar notikumiem pasaulē un Latvijā.2. sēj. Rīgā: Valters un Rapa, 2006), Alžīrijasāk atbrīvoties no Francijas varas, Francijānomirst Anrī Matiss; ASV sākas regulāraskrāsainās TV pārraides, Latvijā tiek izveidotaLPSR Valsts drošības komiteja, Hemingvejssaņem Nobela prēmiju. Hemingveja portretuFridrihsons izstādīs savā pirmajā personālizstādēpēc atgriešanās, 13 gadus vēlāk. Kurtsvairakkārt vēstulēs sūdzas, ka sieva Zenta atrunājusies,ka neesot daudz ko stāstīt parnotiekošo Rīgā, jo tas neesot nekas interesants;tam ir jābūt interesantam, jo tas notieknosacītā, ierobežotā „brīvības” pasaulē;ja reiz tik daudz domu, apgalvojumu, atradumuun gleznu ir ieslodzītā Kurta ikdienā– kā gan rīdzinieku ikdiena drīkstētu būt notikumiemnabagāka? Par to domājot, protams,ir žēl, ka publicētas tikai vienas pusesvēstules. Taču jaušams arī, ka, abpusēju sarakstipublicējot, dzīve starp adresātu mītnēmliktos daudz sāpīgāka, nekā tas ir Kurtarakstītajā un nekā vēsta viņa nerimtīgā, atkalun atkal atgūtā pacietība – gaidīt ieslodzījumagalu.Man Kurta Fridrihsona vēstules un piezīmes(1983, 1990-1991, kā arī atsevišķa, fragmentēta,bet spilgta sadaļa ar dažādu gadupiezīmēm) nešķiet lasāmas kā stāsts vai biogrāfijasdaļa, vai ieskats mākslinieka privātajādzīvē – tātad grāmatas sakārtotājas GundegasRepšes ievadā ieskicētais mērķis, kādaišai grāmatai ir jābūt, ticis īstenots. LasuMalu (arī 80. gados tapuša akvareļa nosaukums),pirmkārt, kā drosmīgu, izsmalcinātuapliecinājumu, ka uzdot lielus jautājumusun dalīties ar tiem nav tikai rakstnieka vaifilozofa darbs, bet bagātas cilvēka personībasnepieciešamība. Tāpat kā šaubas, tāpatkā atzīšanās savā vājumā, kas reizēm prasalielu drosmi. Domāju, ka zināmu drosmi prasaarī izvēle: uzņemties atbildību par otra cilvēkadomu publiskošanu, viņam klāt neesot.Šajā ziņā man grāmata šķiet ārkārtīgi izsvērta;nekādu lieku paskaidrojumu vai komentāru,nekādas jaunuzjaukta toņa pludināšanasvirsū māksliniekam, kurš savus daudzveidīgospašportretus gan rakstos, gan zīmējumosdarinājis pats. Salikšana vienkop var būtatstāta pārējo ziņā. Man šķiet, ka grāmatanākusi īstajā laikā, lai atgādinātu par sarunuun mākslinieka pašizpratnes nepieciešamībuun ļautu pabūt kopā ar Kurta Fridrihsonadomām gan tiem, kas ar viņu dalījuši21

kādu gabaliņu laikmeta, gan tiem, kas tikainesen izdzirdējuši, ka tāds Kurts Fridrihsonsir bijis, dzīvojis, gleznojis, iekārtojis Vēsturesun kuģniecības muzeju, jokojis un ļāviessarunām.Varbūt mūsu domu dinamiskums vai uztveresietilpība arī sniegs tīkamu izbrīnu (citampar citu un sevi) kādā brīdī, kā Fridrihsonam,kad viņš runā (266), cik noprotams, vienlīdzpar dižgariem un ģēnijiem, un lēģera biedriem:Viņu darbi nebija lielāki par viņiem pašiem.Visi gari pārsteidza. Es saņēmu bezgaladaudz. Ir gandrīz jābrīnās – kur es to visuvarēju likt. Bet, izrādās, dvēselei ir bezizmēralielums (1991.I). Iepriekš tajā pašā dienasgrāmataslapā viņš teic: Kuriozā un drošādomāšana. (..) Robežu nav. Brīnumi ir ikdienasbarība. Vēl – arī pārējais ir gandrīz tikaidāvanas.Kurts Fridrihsons, mākslinieksun domātājs, izdzīvojisgaru un, protams, sarežģītu(1911-1991) laiku; apkopotāsarakstes daļa vēstatieši par smagāko no dzīvesposmiem: no 1951. līdz1956. gadam. Šo laiku Kurtspavadīja vairākās gulaganometnēs – gleznojot, rakstot,domājot un cerot, kapiespriestais sods – ceturtdaļgadsimtspar Dzimtenesnodevību būs panesams. Tādēļarī Kurta rakstīto nešķietbūtiski vērtēt literārās kategorijās,lai arī tas nenākasgrūti: vēstules un piezīmesraksturo izkopts stils, viņavalodiskās gammas ir tikpatsmalkām pārejām bagātaskā, sacīsim, viņa akvareļi.Grāmatas Mala. Tā rakstījaFridrihsons cilvēciskais un Kurts Fridrihsonsreizē arī mākslinieciskais uzdevumsir apliecinājums, kaar aizrautību, domu gaitas pieskatīšanu unnemitīgu sevis nodarbināšanu mākslā ir iespējamsdzīvot pat šķietami neiespējamosapstākļos. Otra lieta, ko grāmata apliecinatiem, kam būtu gadījies to aizmirst: gleznotājamvaloda un vārdu savietojumu iedarbībavar būt tikpat svarīga kā rakstniekam.Fridrihsona izsmalcinātos, negaidītām pauzēmun klusumiem, un saprotamiem pārspīlējumiembagātos tekstus lasot, nevilšus gribasmeklēt līdziniekus starp pašlaik aktīvajiemmāksliniekiem. Kuri būtu tie, kas spējsavienot vārdos izsakāmo domu ar tikai vizuāliempaņēmieniem izsakāmo? Protams,Foto: Leonīds Tugaļevspirms sākt skaitīt „līdziniekus”, var arī pagūtattapties, ka tā ir tikai vēl viena noburšanasforma, tāda kā grāmatas hipnoze: meklētsasaukšanās, izvēlēties atskaites punktuslielu mākslas radītāju starpā. Kāds sarunubiedrs man sacīja: jā, tā grāmata ir aizraujoša.Ja nonāk Fridrihsona noskaņā.Grāmatu kā kopumu vērtējot, vienīgās iespējamāsiebildes būtu teju „kā būtu, jabūtu” līmenī; tātad, ne ētiski, ne nepieciešami.Piemēram, būtu Kurta Fridrihsona sievasZentas vēstuļu vairāk (grāmatā ir lasāmas tikaidažas) – būtu pilnīgāka aina, būtu teju –romāns. Taču romāns nav iecerēts, tā ir patiesasaruna ar saviem izrāvumiem un pārplūdiem.Būtu vairāk atmiņu par Kurtu arīdzanno citiem māksliniekiem, tuvajiem cilvēkiem– būtu piemiņas krājums. Bet piemiņaskrājums nav iecerēts. Būtu vairāk GundegasRepšes komentāru – būtu GundegasRepšes grāmata; taču autorešajā darbā ir ļoti taktisksdraugs ( - ja var tā sacīt...).Gundegas Repšes ievads atklājne tikai pašas autores,bet arī Andreja Johansonaatmiņas par Kurtu, viņusarunām, tikšanās reizēm– un te nu lasītājam ļauts„piedalīties draudzībā”, ciktas šādi iespējams, jo aprakstinav sausnēji vai atstāstoši– redzams, ka šie ļaudisir ļoti dzīvīgi apmainījušiesdomām, iespaidiem unmākslas jaunumiem, vērtējušiviens otru. Interesanti irJohansona minētie sīkumi:piemēram, vārda „bezgala”biežais lietojums Kurta ikdienasvalodā un tas, ka šīvaloda nereti cilvēkiem šķitusiīpatna, it kā traucējošatālaika videi negaidītajā„saldumā” un mājienu daudzumā.Vai arī – ka cilvēkus mulsinājis tas,kā Kurts smaida (Dalailamas smaids vēl tobrīdnebija Latvijā pazīstams). No Johansonapuses nākuši arī daži paskaidrojoši vārdipar Kurta Fridrihsona sākotnējo mazpazīstamībuLatvijas mākslas apritē – viņš bija piedzimisgana vēlu, lai īsti neiekļautos pirmskaramākslinieku apvienībās, un pēc striktasgribas nepiedalītos arīdzan nekādā māksliniekubohēmā; viņš tikai mācījās, kamēr citijau šķita nobrieduši, un pirmo izstādi piedzīvoja1943. gadā. Tas, ka Gundega Repšeapjautājusies Johansonam par Kurtu, lasītājusnudien var priecēt un iezīmēt kontekstu22

apkopotajiem Kurta tekstiem. Johansonastāsts par franču literatūras ceļiem viņu domubiedrulokā arī spilgti papildina līdz šimdzirdētās leģendas par franču grupu – vairākujaunu cilvēku patiesu aizrautību ar Francijuun brīvību, ko tā allaž nesusi līdzi. Ziņaspar franču grupu (ko tā nodēvējusi čeka – esto, piemēram, nezināju) šajā grāmatā noderētubagātīgākas, pieņemot, ka „Dienas Grāmatas”izdevums sastaps arī tādu auditoriju,kam bez papildu paskaidrojumiem būs grūtiapjēgt, kas saistījis minēto degsmi ar 25 gadiemieslodzījuma; no otras puses, ir skaidrs,ka ziņas par Maijas Silmales, Ievas Lases, ElzasStērstes, Miervalda Ozoliņa, Mildas Grīnfeldesun vairāku citu radošu cilvēku dzīvēmun darbiem pieejamas un pieminētas dažnedažādoskrājumos un publikācijās, tātad– nav jāatkārto šajā krājumā.Pieejamās ziņas par Kurtu Fridrihsonupēc 1991. gada nodrošina viņa sarunbiedrupiemiņa un rakstītais; Gundegas Repšes grāmatas– Pieskārieni (Jumava, 1998) un Mala.Tā rakstīja Fridrihsons, kā arī trīs izstādes (ieskaitotnedēļu ilgušo jauniznākušajā grāmatāievietoto darbu izstādi – četras), pieminējumisakarā ar franču grupu un vairākas publikācijasperiodikā. (Kamēr jaunceltne – bibliotēka– aiz mana loga vēl tikai top, manatliek tepat atcerēties, kā tās publikācijas izskatījās:uz manas mammas galda viena notām bija izgriezta un uzlīmēta uz paspartūkartona, kas neticis kādas gleznas ierāmējumam,un vairākviet pasvītrota. Vientulība irdabiskais klimats cilvēkam, tāds, šķiet, bijaKurta izteikumu publikācijas virsraksts tajāLiteratūras un Mākslas atvērumā, aizlienētsno Grieķa Zorbas; turpat arī teiciens par mātēm– Kurta izvēlētie vārdi kļuvuši par šī apskatavirsrakstu). Nav bijis iespējas sastaptiesar akadēmisku pētījumu par Fridrihsonu, arbibliogrāfijas krājumu vai gleznu albumu;Okupācijas muzejā reiz varēja nopirkt A3pastkaršu komplektu ar Kurta darbiem, izplēsttos un aizsūtīt draugiem tālienē.Tālieni kā apstākli, kā jēdzienu Kurta Fridrihsonapārdomas liek caurskatīt īpaši. Distanci.Piespiedu attālumu, kam pāri tiek sūtītspielāpīšanai džemperis, saņemtas krāsas uncepumi, koka lapas un sapņi, un bēdas. Košķērsojot, sūtīti iespaidi par skopajiem notikumiem,iepriekš atsūtītajām grāmatām(katra grāmata, katrs tur lasītais žurnāls apspriests,apbrīnots, analizēts!) vai sastaptajiemsarunbiedriem. Tāliene, kas lika vārdospārvērst kaislības, ko, spriežot tikai un vienīgipēc šīs grāmatas, Kurts varēja ar vienuroku pacelt mākslas pasaulē, atrodotvissmalkākās lielmeistaru un dabas radītāsatbilstības – gleznas, skatus, situācijas unrūpīgi tās pierakstot; un ar otru – gremdētdziļi cilvēka bēdās, šaubās, uzticēšanās trūkumāun kaunā par to. Šķiet, tik atklātu vājumaapziņu sava spēka ietvaros nav paudisneviens rakstnieku izdomāts varonis. Tādu,kādu daudzās vēstulēs var redzēt Kurtu, varbūtvar salīdzināt ar kādu mītisku tēlu. Sīsifs?Māksliniekam patika pielāgot mītus kāskatāmstiklus – caur ko palūkoties uz ainavu,ierobežojot vai paplašinot to, ar kā palīdzīburadīt mērogu lietām un cilvēkiem. BetSīsifs laikam Kurta Fridrihsona gadījumā nederēs;jo Sīsifam ne pēc Kamī, ne pēc mīta,nepieder brīvība, kādu Kurts saglabājis visuakmens velšanas laiku savā dzīvē, ko viņšvienuviet izteicis rindkopas garumā: Var nodzīvotvienā dzīvē vairākas dzīves. Manā dzīvēbija svētku un kara vēji. Es biju mākslinieks,karavīrs, dezertieris, tiesāts un Sibīrijā,daudzos cietumos, es slēpoju Alpos un skatījosuz Urukas maskām, apciemoju DžeimsuEnsoru un korespondēju ar Andrē Židu (apmeklējuviņu Parīzē). Tāpat Martenu di Gāru,princi Jusupovu un norvēģi Edvardu Munku.Purvītis man uzticēja visas savas domas. Unbailes. Un arī mākslas receptes (iespējas). Esbiju Derēna skolnieks, un man bija lēģeranumurs Z-436 uz krūtīm, pie cepures uz mugurasun arī uz Ķīnas parauga lēģera uzvalkalabās kājas (267). Nemitīgi mēģinot visasaskatītā kontrastu svārstībās atrast harmoniju,Kurts vietumis sniedz lasītājiem pa teikumam,kura vienkāršība liek brīnīties, katas spēj uzrunāt. Viegli pārsteidzoša ir KurtaFridrihsona netiešā saskaršanās ar citu cilvēkudomām; piemēram, šo, kas ap pierakstīšanaslaiku izskan arī no pāvesta Polijā: Tikainevajag baidīties, 1990. gadā raksta Kurts.Tu jau tik un tā nezini, kas tu esi.Tekstu sadala vairākas šķirtnes ar reprodukcijām– nometnes akvareļi, paziņu un literārajosdarbos sastapto portreti, 80. gadu gleznas– katra no tām šķiet pelnījusi vēl vairākbrīvas telpas, lielāku lappusi tikai vienai pašaibildei. Taču arī tas ir tikai vēlējuma izteiksmē;grāmatas formāts atzīstams par veiksmīgu.Dažviet reprodukciju lapas kalpo kānepieciešamā šķirtne starp diviem ļoti dažādiemstāstītājiem: vēstules sievai raksta cilvēks,kas šī, vistuvākā, priekšā atļaujas būtarī vājš, baidīties, raizēties, gaidīt... Piezīmessavukārt (protams, cik var spriest pēc grāmataiatlasītajām) uz ikdienību nevienā laikaposmā tikpat kā neatsaucas; te nez kādēļnāk prātā Mikelandželo rakstītās vēstules,kas pārpilnas spriedumu par tehniskām lietām,naudu, hierarhiju, vienvārdsakot, visu,kas lielajā, apbrīnotajā meistarā varētu neinteresētFridrihsonu.23

Tekstos Kurts skicē cilvēku attieksmes un attiecības,savus meklējumus, spēlējas ar valoduun spriež par tās dabu. Brīžam piezīmesatgādina Imanta Ziedoņa epifānijas; navbrīnums, ka dzejnieka un mākslinieka kopīgitapušās Pasāžas, mazā grāmatiņa ar flomāsteruilustrācijām un Ziedoņa parakstiembildēm ir aizvien mūsdienīgs mākslas darbs.(Šis kopdarbs liek ne tikai izbalot, bet kļūtneredzamiem daža pašlaik „rakstošā un ilustrējošā”mākslinieka – Māra Subača, piemēram– darbiem, kas dabū veselu lērumu telpasun ir pieejams skatītājiem.) Milzīga daļaKurta Fridrihsona darbu, cik noprotams, atrodasprivātkolekcijās un Latvijas Okupācijasmuzeja krājumos; daudzi no lēģera darbiematrodas mājas albumos, pie sienassegām unblakus ikonām tajās tālajās vietās, no kurāmnāca Kurta Fridrihsona ieslodzījuma biedri.Kādā piezīmē Kurts nenosauktiem kritiķiemvaicā, vai tiem nav ienācis prātā, ka viņi nemazneprot lasīt. Šķietami: 20. gs. literatūrkritikasnemitīgi aktuālais jautājums, uz koizvērstu atbilžu ir vairāk nekā iespēju atbildētpatiesi. Ja pie šīs domas pakavējas – tasizskan kā jautājums visiem. Kāds cits manssarunu biedrs nesen trāpīgi atzīmēja, ka cilvēki,kas, piemēram, neprot dziedāt, to visbiežākapzinās un nedzied, taču cilvēki, kurineprot lasīt grāmatu, uzskata, ka skolā gūtālasītprasme tomēr ir vērtība pati par sevi,un turpina izteikt vērtējumus, neko patiesi„neizlasot”.Vēlreiz nākas lietot šķietami izvairīgo paskaidrojumu:ka atšķirībā no daiļliteratūras,par ko spriežot, „devumu personīgi lasītājam”izcelt vairumā gadījumu būtu naivi,vēstules un dienasgrāmatas tā aplūkot irne tikai iespējams, bet pat vajadzīgi; vēstulēmir piedodama gan viegla moralizēšana,gan intonatīvas svārstības, galvenais, lai tāsiemiesotu rakstītāju un runātu ar lasītāju unatstātu līdzpārdzīvojuma pēdas. Pretējā gadījumātās tiešām būtu „tikai” vēstules, kovairs negribas glabāt, bet nevar izsviest, vaivēstules, kas publiskotas ziņkāres apmierināšanai.Šīs versijas sakarā piebildīšu grāmatassakārtotājas ievadam – nez, vai šis būtu vienīgaisdzeltenās preses triumfa laikmets (5),kurā gandrīz necienīgi šķiet izdot tik personīgusvēstījumus. Tikpat dzeltens un sīkziņāmpārpilns, manuprāt, bija arī starpkaruperiods. Baumu un leģendu laiks. Arī naktīstās tev būs vajadzīgas. Partneri bieži vien irnožēlojami, un tu sāc apzeltīt jaunus nedievusun blēžus – raksta Fridrihsons - un tasjau ir šobrīd par tik spārnotu uzlūkotā 1990.gadā (254).Grāmatu lasot, ieminējos par to dažiem cilvēkiem;šis jau būs trešais, kuru te, rakstā sadaļā„Recenzijas” pieminu, pašai brīnoties.Trešais, tātad, zināja stāstīt, kā Kurts, mājāspēc infarkta gulēdams pie atvērta loga, navvarējis atsaukties Ojāram Vācietim, kurš, kāierasts, pagalmā zem atvērta loga saucis unūjinājis. Saruna tikpat īsta kā - nenotikusi;pēdējā reize, kad Ojārs Vācietis stāvējis zemFridrihsona loga, ir palikusi cilvēku prātos,lai arī tie nemaz nav bijuši klāt, nav pazinuši,nav zinājuši. Tāda klātbūtne ir tikai tīši darinātāmleģendām vai patiesi tālu strāvojošiemcilvēkiem.Vai piemēram, vienudien, pirms gadiem desmit,stāvot pieturā pie trolejbusu depo Jelgavasielā, dzirdēju dialogu, ko laikam izraisījamana plenēra krāsu kaste, ko tolaik nācāsstaipīt līdzi. Divi vecāki vīri, acīmredzamidepo darbinieki, sāka sarunu par māksliniekiem:esot tomēr tik interesanti cilvēki, unre, še pat, esot bijis tāds Kurts nu, gleznotājs,daiļkrāsotājs. Viņam bijušas lielas izstādeskādos muzejos, bet te, pie depo, viņš tobērzu rindu esot visu sastādījis, paskat, kādiizauguši. Skatoties uz bērziem, kas piesedztrolejbusu purnus un pie viena katru vakarumet slaidas ēnas pāri Jelgavas ielai, nodomāju,ka neticami, bet laikam gan viņi runājapar Fridrihsonu. Ja viņam būtu māk sliniekabiogrāfs, tas varbūt arī iebilstu, bet es ne tobrīdpieturā, ne šobrīd, neiedomājos citu latviešupēckara gleznotāju, kurš būtu varējispagalmos ļaudīm malku zāģēt un pie depobērzus iestādīt, un tomēr nekad nedomātvienkāršā cilvēka vai mazā cilvēka kategorijāsne par sevi, ne par citiem; nekad neatmestsavus jautājumus un veidot skaistas unsmalkas atbildes (pat uz pavisam mazām unparastām lietām).Nieki. Mazas ciprešu kaprīzes. Atslodzes brīži– kopā ar dzintariem, smiltīm un mākoņiem.Aizrautību „zilās” stundas, vienmērŠopēna noktirnes, Ravela dīvainais „Bolero”,arhitekta (spāņu brīnuma) Gaudi akmensziedi, realizētie sapņi, sarunas ar pianistuRih teru, pasteļi un stiprās rokas. Viss tevisaista ar kādu neatkārtojamu dvēseles smaržu.Reiz Indijas sūtnis man uzdāvināja metālatrauku kvēpināšanas ceremonijai. Arī dvēselesvajadzībām. – Kurts Fridrihsons, 1991.gads, Mala, 269. lappuse. oAr autores atļauju raksts pārņemts no literatūras unfilozofijas portāla ¼ satori 24

Eva Eglāja-KristsoneOKUPĒTĀS LATVIJASUN LATVIEŠUTRIMDAS SASKARSMEUN TĀS DINAMIKA –VIII DAĻASākums JG254:15; 255:28; 256:18; 257:29;258:12; 259:21; 260:20; 261:16; 262:24Par filoloģijas doktori Evu Eglāju-Kristsoni skat. JG254:15ATTIEKSME PRET TRIMDASLITERATŪRU LATVIJĀTrimdas literatūras recepcija Latvijā „dzelzspriekškara“ laikmetā bijusi kavēta, novilcināta,nepilnīga un ar ideoloģisku mērauklu ierobežota.Tendenciozas publikācijas parādījās50. gadu nogalē, ļoti fragmentāri, vairākinformējoši nekā analizējoši raksti iespiesti60., 70. gados. 70. gadu nogalē, 80. gadusākumā Latvijas lasītāji par trimdas literatūruun literātiem dzird un var lasīt regulārāk.Pārsvarā tā ir formāla kritika, kas lielākotiespublicēta laikrakstā Dzimtenes Balssun tā pielikumā Svešuma Balss, kas Latvijasiedzīvotājiem nebija pieejama. Pilnīgākie,izvērstākie un kvalitatīvākie trimdas literatūrasapskati un izvērtējumi sniegti šaurās,KKS biedru un vadošo kultūrpolitiķu apmeklētāsapspriedēs. Piemēram, to apliecina sarunāsgan Jānis Anerauds, gan arī ziņas parĀdolfu Talci enciklopēdiskajā izdevumā Latviešurakstniecība biogrāfijās, kur minēts, kaviņš no 1966. līdz mūža beigām, proti, 1983.gadam strādājis KKS – bijis komitejas valdespriekšsēdētājs un padomes vecākais, Vērtējisārzemju latviešu rakstnieku (J. Bičoļa, AnšlavaEglīša, P. Jēgeres-Freimanes, J. Klīdzēja, N.Valtera u.c.) darbus, sacerējis feļetonus parlatviešu emigrāciju 1 .Tikai pēc Atmodas vairāki rakstnieki dalījušiespārdomās un atmiņās par savu saskariar trimdas literatūru un tās uztveri tā laikakontekstā. Tomēr kopumā situāciju precīziraksturo Latvijas literatūrzinātnieka HarijaHirša 1990. gadā Pasaules latviešu rakstniekukongresā paustais par literatūras sašķeltību„dzelzs priekškara“ laikā: ..un sašķeltatā bija galvenokārt no mūsu puses. Jo Rietumupasaulē tomēr latviešu žurnāls, latviešuavīze, latviešu grāmatas, kas iznāca šeit,1. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne,2003:587.ar grūtībām, bet dabūjamas bija, pieejamasbija. Mums turpretim emigrācijā tapusī literatūrabija noslēgta vēl vairāk nekā ar dzelzspriekškaru, vēl vairāk nekā Latvijas laikā izdotāliteratūra, kas arī bija specfondos. Pēcemigrācijas literatūras tad bija jāiet, − es nekadneesmu gājis, jo kauns, − uz CentrāloKomiteju atļauju dabūt. Un tad arī tikt varējane jau pie visas emigrācijas literatūras, bettikai pie tās grāmatas, kura tev nu ir atļauta.To tad iedeva, un neskaties, nedomā, ka iedoskādu citu 2 .Pirmais iezīmīgais publiskais recepcijas izklāstsir 50. gadu nogale, kad ar mērķi – noniecināt,izsmiet − 1958., 1959. gadā Latvijaspresē parādās vairāki raksti, kur analizētatrimdas literatūra un literatūrzinātne. Jauizteiksmīgie rakstu nosaukumi, piemēram,„Literārā mantojuma viltotāji“ (Ēvalda Sokolaraksts par Arveda Švābes sastādītajā Latvjuenciklopēdijā rodamo Raiņa literārā mantojumapārvērtējumu), „Bez nākotnes“ (IngridasSokolovas raksts par emigrācijas literatūrzinātni),„Veļi, dženitori un sorriji“ (ĀdolfaTalča raksts ar apakšvirsrakstu „Latviešuemigrantu likteņi un to attēlojums viņu literatūrā“)norāda uz autoru galveno uzdevumu:pilnīgi pietiek salīdzināt latviešu padomjurakstnieku sarakstītos darbus un emigrācijāsaražotās grāmatas, lai normālam cilvēkamkļūtu skaidrs, kur ir smagi zelta graudiun kur tukšas sēnalas 3 .Laimonis Purs savā rakstā „Es atvainojos,mister Sorrij!“ 4 ironiski nodēvē Anšlavu Eglītipar emigrantu literatūras pīlāru un, apcerējis,cik nožēlojams ir tautiešu liktenis ASVkalpot par sulaiņiem vai strādāt citus pieticīgusdarbus, Purs secina, ka ar šo romānuAnšlavs Eglītis kā emigrantu literatūras barvedispūlas visiem spēkiem, lai atturētu latviešusno atgriešanās dzimtenē 5 , kā arī vērtē,ka romāns gan rakstīts ar zināmu literārumāku, bez tradicionālām amerikāņu „happyend“ beigām, tomēr – bez dziļuma un, kaspats galvenais, bez sāpēm par svešumā iznīcībaipakļauto mūsu tautas daļu 6 . AnšlavsEglītis, vienmēr cītīgi sekojot padomju Latvijaspresē rakstītajam, divās vēstulēs savamilggadējam sarakstes draugam JānimVeselim raksta: Par Misteru Sorriju „Cīņā”2. Sagaita. Pasaules latviešu rakstnieku tikšanās 1990.gada 26. un 27. decembrī. Rīga: Rakstnieks, 1991:78.3. Ingrīda Sokolova. „Par kalstošu zaru…“. Literatūra unMāksla 1958.12.IV.4. Laimonis Purs. „Es atvainojos, mister Sorrij!” Cīņa1958.2.III.5. Turpat.6. Turpat.25

sarakstīta pāri par 200 rindu gara recenzija,(to man atsūtīja). Gānās briesmīgā modē,raksta par visu ko, tikai ne – literatūru! TādsL. Purs forši 7 , un citā vēstulē piebilst: Ērmotilasīt tik totālu un neatlaidīgu sagrozīšanu,citātu tīšu aplamu pielietošanu, zākāšanos.Cilvēks tak pūlās vaiga sviedros 8 . Šajā vēstulēAnšlavs Eglītis precīzi raksturo metodes,ar kurām strādāja Latvijas kritiķi, izvērtējottrimdas rakstniecību – gan no konteksta izņemtucitātu interpretācija, gan apmelošanaun nozākāšana.Šodien ir iespēja izlasīt Laimoņa Pura versijupar raksta tapšanu un motivāciju pirmsgandrīz 50 gadiem. Kā atminas Purs, tolaikviņam radās nepatikšanas ar romānu Apsūdzētosols, kas 50. gadu beigās pēc vairākkārtējascenzūras tika publicēts žurnālā Karogsun asi kritizēts laikrakstā Literatūra unMāksla (1958.5.IV), bet no 1960. līdz 1962.gadam publicēts turpinājumos ASV žurnālāTilts. Redakcijas komentārā 1960. gada Nr.38./39. teikts: Laimoņa Pura romāns ļoti labiraksturo dzīves apstākļus dzimtenē, it sevišķispilgti tas parāda jaunatnes audzināšanasproblēmas, kādēļ daļu no šī darba publicējam„Tiltā”. Iespiestais publicēts bez saīsinājumiem,bet redakcija dara lasītājus uzmanīgus,ka tā nav visos jautājumos vienos ieskatosar autora izteiktām domām 9 . SavukārtASV iznākošajā laikrakstā Laiks literatūrkritiķisJānis Grīns publicēja rakstu „Kas tie tādiapsūdzētie?“ ar apakšvirsrakstu „Jāņa Grīnaraksts par Rīgas romānu, kas apsūdz komūnismarežīmu”. Ievadā Grīns uzsver, ka šimromānam uzmanību pievērsis ne jau tā aprobežotāsmākslinieciskās vērtības dēļ, bettāpēc, ka autors tagadējos Rīgas rakstniekosir izņēmums – kā baltais zvirbulis: – viņš tēloīstenību ne kā famozie „sociālistiskie reālisti”,bet kā kritiskā reālisma pārstāvis. LaimonisPurs atsedz un graiza šausmīgo korupciju,jaunatnes paklīšanu un skolas un vecākunevarību. (..) pirmais to uzdrošinājies– parādīt zagļus un korumpantus kā tipiskumasu parādību. Ar to viņš apsūdz arī pašukomūnistisko sistēmu. 10 Raksta nobeigumāJānis Grīns aicina rietumos dzīvojošos palūgtLatvijas draugiem, lai viņiem paciņās atsūtašo romānu. Šādu slavinājumu Rietumos LaimonisPurs nosauc par lielu nelaimi PadomjuLatvijā dzīvojošam rakstniekam. Rakstnieks7. Anšlava Eglīša vēstule Jānim Veselim. RTMM J.Ves6030168. Anšlava Eglīša vēstule Jānim Veselim. RTMM J.Ves6030189. Tilts 1960, 38./39:78.10. Jānis Grīns. „Kas tie tādi apsūdzētie?” Laiks Nr.57(1959.18.VII):3.taisnojas, ka, piemēram, Dagnija Zigmontevērsusies pret šiem slavinājumiem Maskavasizdotajā laikrakstā Ļiteraturnaja Gazeta,savukārt viņš izvēlējies pieklusināt rietumniekusar apvainojošu, feļetonisku, ironiskupublikāciju par Anšlavu Eglīti un nelegāli LaimoņaPura rokās nokļuvušo romānu MistersSorrijs (Anšlava brālis Vidvuds to nav spējispiedot Puram) un stāstu „Hello, Džon!“ 11 .Šī Laimoņa Pura šodienas liecība paplašinaskatījumu uz konkrēto precedentu, tāpat uzvisu saskarsmes ainu kopumā, kur kāds irupura lomā, bet jau nākamajā brīdī ir gatavspar sevi pastāvēt, apvainot, ironizēt, lai sevun sabiedrībai attaisnotos.1967. gadā izdevniecība „Liesma“ laiž klajāAndreja Upīša grāmatu Bezsaules noriets latviešuburžuāzijai un tās literatūrai emigrācijā.Par literāru vai literatūrkritisku šo darbunav iespējams dēvēt, jo sacerējuma pamatāir familiāra valoda, parupjš publicistisks stils,nesavaldīgas emocijas, apvainojumi un lojalitātestrūkums pret kolēģiem trimdā, kautUpīts ievadā nosolījies pēc iespējas vienkāršiun gaiši notēlot bēdīgās norises gaitu jauki 12 .Atsaucoties uz Arvīda Griguļa romānu Kadlietus un vēji sitas logā, kas, viņaprāt, ievērībascienīgs ar bagātīgākiem faktu, notikumu,autentisku protokolu un dzīvu cilvēkustāstījumu materiāliem saturā. (..) Arī tas ļotinoder, lasot tieši par emigrantu literatūru unto šķiru, kas to tādu izaudzēja 13 . Taču Grigulisliteratūru trimdā, Zviedrijā piemin tikaigarāmejot, galvenokārt tikai dažus literātus.Savukārt Andrejs Upīts savu, „latvju padomjukritiķa un vēsturnieka“, uzdevumu saredzkā vairākpakāpju darbu: 1) apvaldīt dabiskosašutumu un īgnumu pret to spalvasbrāļuformāciju, kas tik dziļi un nepiedodami apkaunolatvisku vārdu mākslu, mēģinādamineglīti aptraipīt savu pamesto dzimteni unsejā iespļaut savai mātei – tautai 14 ; 2) ar reālistiskasizziņas līdzekļiem parādīt, ka garāpavāju spalvas grafomānu pulkam trimdāir vēsturiski cēloņi; 3) parādīt, ka emigrantuspalvas kalpiņu pulks ir vairāk nožēlojams,nekā ienīstams, kam cēloņi meklējami jau šorakstnieku kalpošanā pirmskara buržuāzijai.Tad seko Upīša retorisks jautājums, kas atspoguļogan autora domāšanu, gan izteiksmi,neizvēlīgo leksiku, gan šī apcerējuma pamatproblēmu:Vai tad brīnums, ka aizbēgušais,divkārt atrofējies deģenerātu slānis savāsnetīrās rokās sakrampētu patura paša11. Laimonis Purs. Aizejot atskaties. Rīga 2006:232.12. Turpat: 10.13. Andrejs Upīts. Bezsaules noriets latviešu buržuāzijaiun tās literatūrai emigrācijā. Rīga: Liesma, 1967:9.14. Turpat.26

sulainisko literātu ansambli – neatlaidīgi vilkdamsto līdzi tumstošā bezsaules norietā? 15Desmit nodaļās sadalīts, Bezsaules norietsinformēja Latvijas iedzīvotājus par nacionālistiskāsLatvijas laika ļaunumu un slikto iespaiduuz literatūru, par bēgšanu no Latvijasun apmešanos DP nometnēs, piesaucot konkrētusuzvārdus, interpretējot vēstures notikumus,citējot nometņu un trimdas laika periodikāievietotās vēstules, kur vien paustaspārdomas par trimdas grūtībām, polemikapar trimdas politiku vai sabiedriskajām rosībām.Literatūrai veltītas divas nodaļas – „Pēdējieatstari pāri apvārsnim. (No līdzpaņemtāspaunas)“ un „Rītausma novakaros jeb„melīgas ilūzijas”.”Pirmajā nodaļā Upīts tiecies raksturot to literātulikteni un darbību trimdā, kas savuliterāro plaukumu un atzinību ieguvuši jaubrīvvalsts laikā, piemēram, Alfrēds Dziļums,Anšlavs Eglītis, Irma Grebzde, ValdemārsKārkliņš, pret kuru rakstniecību Upīts izjutissimpātijas jau pirms kara, taču tagad arnožēlu konstatē šo autoru vienpusīgo, trimdaspolitikas samaitāto domāšanu. AndrejsUpīts vērienīgi izseko Anšlava Eglīša talantaattīstībai, neskopodamies ar uzslavām,pārstāstīdams pirmo trimdas romānu sižetus,taču Upīša iecietīgais tonis beidzas pie1958. gadā izdotā A. Eglīša romāna Omartijakundze. Upīts izsaka savu vilšanos: Emigrācijasmarasma kveldē iemircis līdzīgi visukontinentu tinteskūlijiem, viņš jau savamKlaivam 16 liek gaudot tikai par krieviem kāvisas pasaules posta cēlājiem, it sevišķi Latvijā.Dīpīšu pasaule ir tiktāl deģenerējusiesun sažulgusi, ka Anšlavs Eglītis, ne acis nepamirkšķinājis,nekaunas izlikties neko nezinām,cik ilgi, ar kādiem pārdabīgiem spēkiemun ciešanām latvju darba tauta izcīnījāsavu brīvību 17 .Otrajā nodaļā Andrejs Upīts raksturo trimdasgrāmatniecību, literatūrkritikas situāciju (kritiskiun nožēlojoši aprakstīdams sīkāk JāņaRudzīša, Andreja Johansona, Arveda Švābesun Zentas Mauriņas darbību), uzmanību pievēršprozas rakstniekiem – Pēterim Ērmanim,Pāvilam Kovaļevskim, Aīdai Niedrai, JonasamMiesniekam, Jānim Veselim, izceļot romānuDivas mākslas (1958), kurš ir viens no tiemretajiem, ko dīpīši var lasīt neaizspiestiemdeguniem 18 . No dzejas pasaules Upīts min15. Turpat: 10.16. Klaivs Omartijs (Klāvs Saliņš) – personāžs AnšlavaEglīša romānā Omartija kundze.17. Andrejs Upīts. Bezsaules noriets latviešu buržuāzijaiun tās literatūrai emigrācijā. Rīga: Liesma, 1967:166.18. Turpat: 198.Rūtu Skujiņu, Zentu Liepu, Andreju Eglīti (arsarkastisku izsmieklu), kopumā secinādams,ka neitrālā, pašpersonīgās skumjas un bezcerībutēlojošā dzeja ir tukšs vēja zieds, Latvjuliteratūras vēsture to tikai kā nosaukumureģistrēs, vārdā pieminēdama varbūt 2-3dzejniekus 19 .Nodaļā „Nosaluši bērzi“ Andreja Upīša mērķisbijis atspoguļot to, kā pazīstami, talantīgirakstnieki emigrācijā (Valdemārs Kārkliņš,Aīda Niedra, Jānis Klīdzējs, Alfrēds Dziļums,Anšlavs Eglītis) sagroza vēsturi un apmelojotizmanto safabricētus padomju čekistu tēlussavos romānos, kur izgāž savu nāvīgo naidupret privātīpašnieciskās paradīzes apgāzējiemlepnā līgotājā Latvijā 20 . Nodaļu noslēdzot,Andrejs Upītis veltī skarbus pārmetumusAnšlavam Eglītim, viņa neieinteresētībaipar patieso padomju latviešu dzīvi, uzticēšanosvien emigrantu melīgajai presei. Kā pēdējaisir Upīša ironisks izsauciens: Kāds spējīgsrakstnieks aizgājis bojā! 21Trimdas literatūras recepcija padomju literātuskatījumā publicēta žurnāla Tilts numuros1960. gadu beigās 22 . Latvijas dzejnieksBruno Saulītis 1968. gadā publicētajā rakstā„Vēss prāts un krietna iecietība“ dalās pārdomāspar trimdas dzeju, par avotu saviem secinājumiemņemot Amerikā izdoto trimdasdzejas antoloģiju Dzejas un sejas 23 . Uzsverot,ka daudzi antoloģijā pārstāvētie autori pazīstamivai nu personīgi, vai kā skolas obligātāliteratūra (Saulītis dzimis 1922. gadā),dzejnieks secina, ka būtiski jaunu iezīmjutrimdas dzejā nesaskata. No savas paaudzesdzejniekiem viņš vairāk pakavējas pie DzintaraSoduma (ģimnāzijas biedrs) un Jāņa Krēsliņadzejas, par galveno to kvalitāti uzskatotpatiesīgumu, Ingrīdas Vīksnas dzejā saskatasavdabīgu latviskumu. Pārējo dzeju Saulītisraksturo ar vārdiem pelēcības un nomācošasviduvējības. Viņš arī norāda, ka literatūraskritika trimdā ir pamirusi, un retoriskijautā, vai tad patiešām vajadzētu apmierinātiesar pazobošanos par latviešu padomju literatūrudzimtenē un nekādi nebūtu atlicināmslaiks trimdas literatūras pārskatīšanaiun analīzei? 24 .19. Turpat: 211.20. Turpat: 225.21. Turpat: 226.22. Imants Lešinskis savās atmiņās Kalpības gadi žurnāluTilts raksturo kā viegli manipulējamu padomju ideoloģijasruporu23. Dzejas un sejas. Latviešu dzeja svešumā. Sakārt.Teodors Zeltiņš; red. V. Kalve u.c., Bruklina: GrāmatuDraugs, 1962:478.24. „Bruno Saulītis stāsta.” Tilts 1968, 92./93:10.27

Bruno Saulītis kā pozitīvu min faktu, ka latviešuliteratūras darbinieki trimdā saglabājušipareizu latviešu valodu un dzejā ieskanasdzimtenes motīvi, taču reizē arī pauž problēmjautājumu:cik ilgi radošs cilvēks var iztiktar sentimentālām atmiņām. Saulītis nobeidzar kvintesenci: Neapšaubāmi, ka trimdāatrodas daudzi talantīgi un godīgi latviešurakstnieki. Vai viņu talants tur var attīstītiesun uzplaukt; vai arī pamazām iegrimstzināmā sastingumā, par to lai spriež viņi paši.Es neesmu ceļojumu biroja aģents un nezinu,vai ar ekskursijām uz dzimteni te daudzkas līdzams, taču kaut kādi ceļi ir jāmeklē, jogrūti būs dzīvot un radīt šķirti no tiem diviemmiljoniem tautiešu, kas dzīvo un strādāBaltijas krastos. Vismaz jācenšas izzināt patiesību,kā viņi dzīvo un strādā 25 . Ne AndraVējāna, ne Māra Čaklā un vismazāk ImantaZiedoņa raksti Tiltā nav tik tieši un problēmasizvirzoši.Tā kā laikraksts Dzimtenes Balss ar saviempielikumiem regulāri tika piegādāts katratrimdas latvieša pastkastē, Svešuma Balsīpublicētos pārspriedumus par emigrācijasliteratūru lasīja arī tie, kuri bija izvērtējumakrustugunīs. Kā spriež Anšlavs Eglītis: „SvešumaBalsīs” uz 2 lappusēm bija recenzijapar „Lielo mēmo“ 26 . Izcitēti, atkārtoti daudzimani dikti negatīvi izteikumi par krieviem –pieminot gan cik tie aplami! Bet galvenaisjau, ka tie atkārtoti. To pareizība jau acīm redzama.„Svešuma Balsis” Rīgā gan dabūjottikai reti, t.i. teoretiski. Tas nu žēl 27 .Trimdas literatūras recepcijai jeb drīzāk pieminēšanaivai izzobošanai 1972. gada Latvijaspresē izsekojis Rolfs Ekmanis un JaunajāGaitā rakstā „Tas 1972. gads. IezīmesLatvijas literārajā dzīvē“ nodaļā „Svešatnesliteratūra“ 28 secina, ka šajā gadā infantilismsattieksmē pret polītemigrācijas rakstniecību,šķiet, pārsniedzis iepriekšējo gadulīmeni. Latvijas literārajā presē nepārpublicēnevienu vienīgu svešatnē sacerētu daiļdarbu29 . 70. gadu sākumā Latvijā kā jauns pagrieziensjāmin kaujinieciska vēršanās pretvairākiem trimdas literāriem publicējumiem.Piemēram, dzejnieks un prozaiķis Jānis Plotnieksuzbrucis žurnālam Treji Vārti par Latvijasdzejnieku vārsmu pārpublicēšanu 1972.25. Turpat.26. Anšlavs Eglītis. Lielais mēmais. Filmu žurnālistapiezīmes. Bruklina: Grāmatu Draugs, 1972.27. Anšlava Eglīša vēstule Valentīnam Pelēcim 1974.29.VRTMM28. Rolfs Ekmanis. „Tas 1972. gads. Iezīmes Latvijasliterārajā dzīvē.” Jaunā Gaita 97, 1973.29. Turpat.gada marta-aprīļa burtnīcā (nr. 32) ar virsrakstu„Okupētās Latvijas dzejnieku dzejoļi”.70. gadu sākumā tapuši arī vairāki dzejoļi arsvešatnes motīvu. Piemēram, jaunā dzejnieceElza Sudmale emigrantiem adresē veseluciklu „Kaut kur tāda pasaule ir”, kas ievietotsviņas dzejoļu krājumā Paļāvība.AR SVEŠUMA AKMEŅIEM SIRDĪ„Manas liepas nelapo,Gundegas neuzzied svešuma akmeņos.”(No latviešu emigranta dzejas)Zemes dzirkstošās krāsasdāvina manplaukstošais rudzu lauksun gundegas zālē.Bet pāri tālēmkaut kur pasaule ir,kur cilvēki staigāar svešuma akmeņiem sirdī,ar izdegušām zemēm sirdī.Ja pāri šai pasauleipārmest varētumūsu zāles zaļumu,vai tad savu akmeņaino zemiviņi pāriet spētu?Vai tad dzimtenes pļavu gaismuviņi saredzētu?IEDZINTAROJIET MĀTES VALODU!Svešās zemēs brīvprātīgā trimdāDzīvo kāda savāda latviešu ciltsUn sapņo par dzimtā krastaDzintara smiltīm.Bet viņu bērniLatviski runāt baidās.Tie bikli šļupst mātes dāvātos vārdus.Un es minu un nevaru uzminēt,Kas tā par dīvainu valodu tādu:Ne zviedriska, ne latviska.Laikam starpvaloda kādaCeļā uz sveštautības cilti.Kas nesapņos vairsPar dzintara smiltīm.ledzintarojiet mātes valodu,Brīvprātīgie trimdinieki!Lai kā knislītis sensTā tumsas dziļumos jums neizdēd,Kad savu bērnu mutēsTo vairs nedzirdēsit.Šie Elzas Sudmales dzejoļi sasaucas ar ArvīdaGriguļa dzejoļu ciklu „Marginālijas“, kas radiespēc trimdas latviešu apciemojuma ASV1972. gadā. Atšķirīgais gan ir tas, ka Grigulissavas pārdomas izteic pēc personīgas pabūšanastrimdas sabiedrībā, savukārt Sudmalesavas izjūtas balsta uz medijos gūtu informāciju,iespējams, arī personīgu saraksti. Līdzīgiemotīvi: 1) trimdas latviešu valoda irapdraudēta; 2) trimda kā brīvprātīgs stāvoklis;3) šaubas, vai trimdas latvieši vairs spētu28

novērtēt savu dzimteni. E. Sudmales romantizētāun it kā patiesi sāpinātā izteiksme unGriguļa ironiskais tonis ir spilgts paraugs toreizējamLatvijas sabiedrībai uzspiestajamviedoklim par trimdas latviešiem kā neizprotamiem,diezgan nožēlojamiem, nedaudzžēlojamiem, taču kopumā gana nevēlamiemsvešuma tautiešiem.70. gadu otrajā pusē un 80. gados, kad žurnālāKarogs ik pa laikam tiek publicēti trimdasdzejnieki (Velta Toma, Olafs Stumbrs,Valdis Krāslavietis, Baiba Bičole u.c.), tačupar izvērstu recepciju nav iespējams runāt,pie dzejkopu publikācijām pievienoti vien īsiievadvārdi ar trimdas autora svarīgākajiembiogrāfiskajiem datiem un ieskicēta dzejastematika. Plašākais un kvalitatīvākais izvērsumspar kādu vienu trimdas autoru ir MāraČaklā priekšvārds 1980. gadā Latvijā izdotajamVeltas Tomas dzejoļu krājuma Maizeno mājām 30 ar mākslinieka Kurta Fridrihsonailustrācijām.Pirmie būtiskie, netendenciozie, plašākamlasītāju lokam pieejamie Latvijas literatūrzinātniekuvai pašu literātu pētījumi vai apcerespar trimdas literatūru parādās līdz ar Atmodu,piemēram, LPSR Rakstnieku savienībasdzejas sekcijas rīkotā ārzemēs dzīvojošolatviešu izcelsmes dzejnieku dzejas analīzeiveltītā sanāksmē 1988. gada pavasarī, tāpatarī literatūrzinātnieka Viestura Vecgrāvjaraksti un komentāri pie trimdas dzejas pārpublicējumiem1988. gadā laikrakstā Literatūraun Māksla 31 un žurnālā Avots.Turpinājums sekosRaksta autore Eva Eglāja-Kristsone lūdz atsaukties tos, kam saglabājušāsfotogrāfijas vai cita dokumentācija par t.s. kultūrassakariem iespējamai ievietošanai viņas topošajā grāmatāDzelzsgriezēji: Latvijas un trimdas literātu sakari (20.gs.50.-80.gadi).Par filoloģijas doktori Evu Eglāju-Kristsoni skat.JG254:15, arī šī nr. rakstu „LU LFMI lieldarbs baltiešukomparatīvistikā”.30. Velta Toma. Maize no mājām. Rīga: Liesma, 1980[iespiesta 16 000 eksemplāros.]31. Viesturs Vecgrāvis. „Latvija Ivarā Lindbergā.”Literatūra un Māksla. 1988.2.XII:13; „Komentāri ArvedaŠvābes dzejai.” Literatūra un Māksla. 1988.16.IX:7.Viestura Vecgrāvja ievads Veronikas Strēlertes dzejoļupublikācijai žurnālā Avots 1988, 12:14.-15.Rolfs EkmanisLU LFMI LIELDARBSBALTIEŠUKOMPARATĪVISTIKĀPadomju Savienībā, līdz ar valstiski atbalstītālielkrievu šovinisma izplatīšanos 1930. gados,bet īpaši pēckara ždanovisma (ždanovščina)periodā un vēl apmēram divus gadudesmitus pēc tam, objektīvus starptautiskoliterāro sakaru pētniekus kultūras uzraugiraksturo kā valstij bīstamus buržuāziskās literatūraszinātnes sekotājus. Tādi veidojumikā komparatīvists vai veselovskists kļūst paroficiāliem lamu vārdiem. [Akadēmiķi AleksandruVeselovski (1838-1906), PēterburgasU. profesoru, uzskata par salīdzināmās literatūraspētīšanas metodes pionieri 19. gs.Krievijā.] Literatūras komentētāji PadomjuSavienībā var cerēt uz oficiālu atzinību, izceļotvienīgi vecākā un gudrākā brāļa rakstniecībasauglīgo ietekmi. Viss labais, sociālicēlais, kas nācis no ārienes latviešu kultūrā,latviešu darbaļaužu sirdīs, no seniemlaikiem nācis vispirms un gandrīz vienīgi noIļjas Muromieša un Vladimira Ļeņina zemes,raksta tolaik Latvijas Valsts universitātes Filoloģijasfakultātes dekāns un Mākslas vēstureskatedras vadītājs prof. Roberts Pelšegrāmatā Latviešu un krievu kultūras sakari(1951:375). Filoloģijas zinātņu kandidātsGeorgs Mackovs LPSR Zinātņu akadēmijasizdotajā grāmatā Latviešu padomju literatūrassakari (1962) cildina krievu rakstniecībaslabvēlīgo ietekmi, bet jo sevišķi krievu padomjuliteratūras darbus, kas noder par vārdamākslas paraugiem ne tikvien mūsu jaunāsrepublikas rakstniekiem, bet arī visas pasaulesrakstniekiem (5, 12).Kaut arī jau 1970. gada augustā Karogs iedrošināsnodrukāt dzejnieka Knuta Skujeniekadeklarāciju, ka nacionālās kultūras pašapzināšanās,tās avotu un gaitas izpratne naviespējama bez salīdzinājuma ar citām kultūrām,pirmo nopietnāko soli salīdzināmās literatūrasjomā sper literatūrzinātnieks LaimonisStepiņš (1927-1989) 1978. gadā arpublikāciju Henriks Ibsens latviešu teātrī,kam seko Latviešu un zviedru literārie sakari(1983) un Latviešu un dāņu literārie sakari(1989).Kā zināms, krievu literatūras, īpaši 19. gadsimta,ietekme uz visas pasaules rakstniecībuir ievērojama. Protams, arī uz latviešu.To būtu muļķīgi noliegt. Pēc neatkarības29

atjaunošanas viens no pirmajiem un nopietnākajiemkomparatīvistikas darbiem ir VerasVāveres un Ludmilas Sproģes izcili noformētāapgāda „Zinātne” grāmata Latviešumodernisma aizsākumi un krievu literatūras„sudraba laikmets” (2002), kas apstiprinaciešos sakarus un interesi starp krievu unlatviešu modernistiem. Pirms tam, padomjuvaras gados, zinātniekiem ir liegts objektīvipievērsties dažādiem simbolisma paveidiem– tie tiek raksturoti kā bezjēdzīgas karojošāantireālistiskā dekadentisma parādības (L.Timofejev, N. Vengrov. Kratkij slovaŗ ļiteraturovedčeskihterminov. Moskva, 1963).Pēdējā desmitgadē mutuļojošas aktivitāteslatviešu literatūras iekļaušanā Eiropaskultūras attīstības procesos izrāda filoloģijasdoktora Benedikta Kalnača ar sirdsdegsmivadītais, sākumā Latvijas Zinātņu akadēmijas,tagad Latvijas Universitātes Literatūras,folkloras un mākslas institūts (LU LFMI),par ko liecina vesela virkne vērtīgu pētījumupar cittautu literatūrām latviešu kultūrvidē– Birutas Gudriķes Ungāru literatūra latviešuvalodā (1999), Gundegas Grīnumassastādītie krājumi Rainis un Gēte: „Fausta”tulkojuma simtgade (1999) un Gēte un Baltija(2002), Arno Jundzes Somijas literatūraLatvijā (2002), paša Kalnača pētījums Ibsenazīmē (2000), kur, cita vidū, aplūkotasparalēles starp Ibsena un Raiņa, Zīverta unLeldes Stumbres lugām. Dažus gadus vēlākseko mamutsējums Vācu literatūra un Latvija,1890-1945 (2005; skat. JG246,2006:13-17) un Maijas Burimas Ibsens Latvijā (2007).Tūdaļ gan jāpiebilst, ka par savstarpēju mijiedarbībulīdz šim grūti runāt, jo satiksme,ar pavisam nedaudziem izņēmumiem, ir noOslo, Stokholmas, Kopenhāgenas, Budapeštasun Helsinkiem tikai Rīgas virzienā unnevis otrādi.Ne tā tas ir kontaktos ar mūsu brāļu tautām,kas spoži atklājas jaunās LU LFMI sērijas „Salīdzināmāliteratūra” pirmajā publikācijā Latvieši,igauņi un lietuvieši: literārie un kultūraskontakti (2008). Ar prieku aizņemotieskritiķa Jura Silenieka citviet iemīļoto raksturojumu,grāmata patiešām ir ar abām rokāmturama – 1 108 lappuses! Tām vēl pievienojasatsevišķā sējumā izdotā Bibliogrāfiskā rādītāja320 lappuses. Tātad kopā 1 428 lappuses,kas sver bez 80 gramiem divus kilogramus!Un abus sējumus Rīgas grāmatnīcās iespējamsiegādāties par nepilniem 13 latiem,bet LU LFMI redakcijā it kā par vēl mazākusummu!Apskaužams ir abu sējumu atbildīgais redaktorsBenedikts Kalnačs, kuram tikai jāpastiepjroka un turpat institūtā atrodams liels talantīguun izcili kvalificētu spēku potenciāls.Šim sējumam viņš ir ap sevi pulcinājis „pirmāešelona” literatūrzinātnieces, turklāt jaunākopaaudžu pārstāves – filoloģijas zinātņudoktores Māru Gruduli, Ingunu Dauksti-Silasproģi un JG lasītājiem labi pazīstamoEvu Eglāju-Kristsoni. Mūsu pašu intelektuālispraigajām trejmeitiņām ar rakstiem pievienojasIgaunijas Zinātņu akadēmijas Underesun Tuglasa Literatūras centra vadošā pētnieceAnneli Mihkeleva un Baltoskandijas akadēmijasdirektors, Baltijas Asamblejas balvaslaureāts, prof. Silvestrs Gaižiūnas. Minētofilologu kopdarbs ir neatsverams ieguvumsmūsu salīdzināmai literatūrai, un ne tikai.Kaut arī saprotamā kārtā grāmatai ir faktoloģisksun analītiski pētniecisks raksturs, tānav tikai sausu faktu uzskaitījums. Visas piecasnodaļas lasāmas ar aizrautību un baudu.Māra Grudule savu izsmeļošo pētījumu iesākar senvēstures rekonstrukciju un baltiešusavstarpējo atspoguļojumu folklorā, kamseko lieliska pagātnes ainu uzburšana, vispirmsiedziļinoties pirmajos tekstos un kontaktos17. gadsimtā, tad 18. un 19. gs. iepazīšanalīdz pat fin de siècle. Ar apbrīnojamuprasmi apcerēti igauņu un lietuviešu literatūraspopularizētāji Latvijā, Tērbatas (tagadTartu) Universitātes nozīmīgums kontaktosar igauņiem un vēl daudz kas cits. Kalnačamir taisnība – pētnieces teksts caurcaurēm irintriģējošs!Ar neatslābstošu interesi lasāms ir arī EvasEglājas-Kristsones pētījums par lietuviešu literatūrulatviešu valodā 20. gadsimtā un IngunasDaukstes-Silasproģes apcere par igauņuliteratūru latviski tajā pašā laika posmā– mūsu kaimiņtautu rakstniecības tekstu tulkojumi,drāmu iestudējumi, personiskie kontakti,kritiķu uzskati un citas saskarsmes nogadsimta sākuma līdz pat neatkarības atjaunošanaiun pēcāk. Ar nopietnu zinātniskumuatsegta parādību būtība krievu, vācuun atkal krievu okupāciju gados, arī trimdasliteratūrā Rietumvācijā (1945-1950) un pēcLielās izklīšanas trimdas turpinājumā Ziemeļamerikā,Austrālijā, Eiropā.Latviešu literatūrai Igaunijā izseko AnneliMih keleva – no folkloras līdz pat Astrīdeiun Ivaram Ivaskiem un Norai Ikstenai. Betpa vidu Blaumanis, Rainis, Virza, AndrejsUpīts, Vilis Lācis un vēl citi rakstnieki igauņuvalodā. Pēdējā nodaļā Silvestras Gaižiūnassadala latviešu literāro devumu lietuviskipa žanriem (dzeja, proza, drāma), vienlaikus30

to parādot lietuviešu kritikas spogulī. Trāpīgivērtējumi atrodami divās atsevišķās apcerēs– „Raiņa ceļš uz Lietuvu” un „Baltu literatūrudialogs romantisma gaismā”, kas veltītagalvenokārt Akurateram, Porukam un Skalbem.Gribas minēt ģimenisku jaunatklājumuGaižiūnas pētījumā, proti, viens no Akuraterastāstu lietuviskotājiem bijis Tautu savienībasdarbinieks Ženevā, baltiešu pārstāvistrimdas gados Šveicē un Rietumvācijā, kultūrasdarbinieks, daudzu rakstu un vairākumonogrāfiju autors dr. iur. Albertas Gerutis(1905-1985), šo piezīmju rakstītāja krusttēvs,mātes brālis.Tie paši pirmā sējuma autori izveidojuši arīotru sējumu – bibliogrāfisko rādītāju, bezgalavērtīgu un vajadzīgu rokasgrāmatune tikai baltiešu rakstniecības zinātniekiemun pētniekiem, bet jebkuram šīs kultūrtelpasinteresentam. Piedevām papildsējums irkrietns palīgs visas grāmatas lasīšanas procesā.Rakstiem par igauņu/lietuviešu/latviešuliteratūru Latvijā/Igaunijā/Lietuvā – tie rindojashronoloģiskā secībā – seko raksti parnozīmīgākajām personībām alfabētiskā secībā,atdzejojumi un tulkojumi gan alfabētiski,gan arī žanriski, teātru iestudējumi, tulkojumospublicēto grāmatu saraksti, etc. Piemērs:par Vizmas Belševicas „Indriķa Latviešapiezīmēm uz Livonijas hronikas malām”[pirmpublicējums krājumā Gadu gredzeni(1969)] lietuviski un igauniski atrodam sekojošuinformāciju: „Latvio Indrikio postabosLivonijos kronikos paraštėje” (tulk. Z. Katiliškiene).Metmenys, 1970. Un: „Läti Henrikusmärkused Liivmaa kroonika servadel” (tulk. L.Seppel). Knuta Skujenieka un Guntara Godiņasastādītajā grāmatā Läti uuema luule valimik,1997. Pārsteidz, ka dzejnieces leģendārādarba latviskojums līdz šai dienai atrodamsvienīgi lietuvju eksilrakstnieku kultūrasžurnālā Metmenys, kā arī fakts, ka igauņiemuz atdzejojumu jāgaida turpat trīs dekādes.Abos sējumos minēti/dokumentēti arī visi JGpublicētie raksti, kam sakars ar lietuviešu unigauņu literatūru, galvenokārt Ivasku pāradevums – Astrīdes daudzās atdzejas no lietuviešuun igauņu valodas un Ivara apcerespar igauņu literatūru tolaik krievu okupētajādzimtenē un trimdā. Benedikts Kalnačs ievadāmin vairākus literatūrvēsturiski ievirzītusdarbus par baltiešu literatūrām angļu unvācu valodā, ieskaitot tikai vienu vienīgo parlatviešu literatūru – Jāņa Andrupa un VitautaKalves Latvian Literature (1954), arī AlfredaStraumaņa 705 lappušu biezo bibliogrāfiskokompilējumu Baltic Drama: A Handbookand Bibliography (Waveland Press,1981), kur iekļauts arī pārskats par igauņu,Aldis AustersPAR VĒSTURESIZGLĪTĪBU LATVIJASSKOLĀSVēstures izglītība bija viens no galvenajiem10. Saeimas priekšvēlēšanu jautājumiem.Savs viedoklis ir arī latviešu trimdas organizācijām– Latvijas vēsturi jāmāca kā atsevišķupriekšmetu. Populārs ir uzskats, ka Latvijasvēstures pienācīga apguve, līdzās valodasapmācībai, ļaus pārvarēt sabiedrībā pastāvošospretnostatījumus un veicinās patriotismu.Aptaujas gan uzrāda, ka latviešu jaunākāpaaudze ne pārāk labi orientējas svarīgākajosvēsturiskajos notikumos. Kāpēc tā? Vaitiešām vainīga vēstures izglītības organizācija?Vai vēstures analfabētisms ir tikai Latvijassabiedrības problēma? Kā reaģēt uz tendencēmRietumos un Krievijā?Par šiem jautājumiem runājām Briselē Lāčplēšadienā (2009.11.XI), kad Latvijas pārstāv-Aldis Austers beidzis RTU Inženierekonomikasfakultāti un – ar maģistra grādu starptautiskajās zinībās(1998) – Vīnes universitāti (Universität Wien). LatvijasBankas pārstāvis Briselē un padomnieks Latvijaspastāvīgajā pārstāvniecībā ES. Latviešu biedrības Beļģijā() priekšsēdētājs.latviešu un lietuviešu drāmas attīstību, betviņam (un arī visiem rakstu autoriem) pagājusisecen prof. Alekša Rubuļa Baltic Literature:A Survey of Finnish, Estonian, Latvian,and Lithuanian Literatures (The University ofNotre Dame Press, 1970).Galveno sējumu papildina 54 lpp. garš personurādītājs (arī 2. sējums tā kā prasās pēcpersonu radītāja) un Annas Reinoldas saturaatstāsts angļu valodā. Kaut arī skarbi vārdišoreiz nebūtu vietā, tomēr par ļaunu nebūtunācis šīs 23 lappuses pārskatīt acīgam redaktoramvai pat diviem. Grāmatas saturuatsedz virkne profesionāli labi iespiestu ilustrāciju.Vāku veidojums un atturīgie toņi gangluži nekliedz uz pircēju: Ņem mani!Tā kā grāmata Latvieši, igauņi un lietuvieši:literārie un kultūras kontakti ir pārbagātaar bieži vien jauniem, saistošā veidā pasniegtiemun pārdomas rosinošiem atradumiemun datiem par mūsu brāļu tautām unarī mūsu pašu gaitām, būtu grēks pie tiemneatgriezties JG slejās priekšdienās. Un kristgrēkos mēs negribam. o31

niecības ES telpās vairāki prominenti Latvijasvēstures speciālisti sarunā ar Briselē mītošajiemlatviešiem dalījās pārdomās par to,kā pēdējās desmitgadēs mainījusies vēsturesizglītība Latvijā un citur pasaulē, kādi irtās mērķi šodien un kādi izaicinājumi sagaidāminākotnē. Sarunā piedalījās vidusskolumācību grāmatu autors Valdis Klišāns, Izglītībasinternacionāles (Education International,Inc.) pētniecības koordinators Guntars Catlaksun vēstures doktors Gints Apals.KĀ MAINĪJUSIES VĒSTURES IZGLĪTĪBA? –Latvijā neviens mācību priekšmets nav piedzīvojistik dramatiskas pārmaiņas kā vēsturesizglītība, uzsvēra Valdis Klišāns. To ceļu,ko Rietumvalstis gāja 40 gadus, pārvarējām20 gados. Ir mainījusies cilvēku domāšanapar vēstures izglītību, izstrādātas jaunas grāmatas,radīta centralizētā eksaminācijas sistēma.90. gadu sākumā, kad aizliedza padomjulaika vēstures grāmatas, skolās izmantojapirmskara laika mācību materiālus, piemēram,Frīda Zālīša un Arveda Švābes grāmatas.Meklējot ceļu uz nākotni, notika atgriešanās20. gados, kad populāri bija tāditēli kā „zelta laiki” un „verdzības gadsimti”.Vēlāk parādījās jauna, modernāku grāmatupaaudze, kuru autori jau bija Latvijas Universitātesmācībspēki. Šīs grāmatas atveidojaRietumu 60. gadu grāmatu stilu, proti, tajāsdominēja autoru teksts, kurš tika papildinātsar attēliem. Šobrīd tiek izmantotas jau trešāspaaudzes mācību grāmatas, kuras Rietumuskolās ienāca 80. gados un ir veidotas pēccita principa, proti, tajās tiek sniegts plašākslaikmeta raksturojums, atspoguļojot modi,sadzīvi, ģimeņu tradīcijas. Šīs grāmatas ir interaktīvākas.Tās dod skolēniem iespēju domātlīdzi un veidot savu viedokli.Problēmas pārmaiņu procesā galvenokārt irsaistītas ar apgūstamā vēstures materiāla apjomuun saturu. Jautājums par Latvijas vēsturesmācīšanu ir kļuvis ļoti politizēts. Sabiedrībaun masu mediji uz šo problēmu skatās ļotipopulistiski. Par ideālu tiek uzskatīta vēsturesmācīšana 20. gs. 30. gadu stilā, neieklausotiespedagoģijas speciālistu viedoklī, kuriuz šo jautājumu skatās plašāk, proti, kā efektīgākorganizēt mācību laiku un panākt labākuvispārējo rezultātu. Pastāv milzīga plaisastarp vēstures akadēmisko zinātni, pedagoģijuun sabiedrības vēsturisko apziņu jeb vēsturespieprasījumu. Lai arī pieejami modernimācību līdzekļi un metodiskās vadlīnijas, novecojošaispedagogu sastāvs tās nereti ignorē,neizprotot to jēgu. Negatīvu iespaidu uzmācību procesa kvalitāti atstāj arī vispārējaisnaidīgums pret valdību un pat valsti, kā arīpedagogu niecīgais atalgojums un zemaissabiedriskais prestižs.Informācijas laikmeta ietekmē ir mainījusiesarī bērnu pasaules uztvere. Digitālā paaudzegrāmatas vairs nelasa un uzskata, ka zināšanaspar vēsturi var iegūt no filmām, tādāmkā „Kalnietis” un „Gredzenu pavēlnieks”. Zināšanasir fragmentāras, piemēram, I un IIPasaules kara notikumi saplūduši vienā tālā,seno laiku notikumā; daži uzskata, ka Hitlersun nacisti ir Holivudas izdomāti varoņi. Tačutā nav tikai Latvijas problēma, jo jautājums,kā veidot skolniekiem saprotamu un vienlaikusattīstību veicinošu mācību materiālu, irglobāla rakstura izaicinājums.KĀ PĀRMAIŅAS VĒRTĒJAMAS UZ RIETUMUDEMOKRĀTISKO VALSTU FONA? – SituācijuLatvijas izglītības sistēmā, tajā skaitā vēsturesapmācībā, nav nepieciešams dramatizēt,atzina Guntars Catlaks. Kadru sagatavošanair labi nostādīta – šobrīd iespējas apgūt vēstureszinātni un pedagoģiju ir daudz plašākasnekā padomju laikā. Cits jautājums, vaijaunie speciālisti nonāk skolās? Pedagoģijumācās ne jau tamdēļ, lai kļūtu par skolotājiem,bet gan lai iegūtu zināšanas. Dramatiskisamazinoties skolēnu skaitam, krītas arīpieprasījums pēc pedagogiem, un skolotājudarba zemais prestižs nav tikai Latvijas problēma.Ja runājam par skolotāju darba kvalitāti,jāņem vērā, ka pedagogs ir dzīva būtne unka viņā arī ir emocijas. Pedagoģiskā autonomijair svarīga lieta. Uztraucoši drīzāk ir tas,ka valsts nerūpējas par pedagogu tālākizglītību.Pirms runāt par vēstures izglītības mērķiemun saturu, ir jāizprot, ka savā pirmatnējāfunkcijā vēsture ir stāsts, kas vērsts pagātnē,bet domāts mūsdienu cilvēkam, lai izstāstītubūtiskas lietas: kas mēs esam, no kurienesnākam un kurp ejam? Šādā veidā vēstureir attīstījusies mākslas virzienā un, atkarībāno cilvēku rīcībā esošajiem līdzekļiem, ir mainījiestās komunikācijas veids – no mutvārduvēstījuma pie grāmatām un tālāk pie attēliemun filmām. Taču tas joprojām ir emocionālsvēstījums par reāliem vai iedomātiemnotikumiem. Mainās tikai tehnoloģijas unuztvere. Jaunā paaudze labprāt skatās filmasBaigā vasara un Rīgas sargi. Būtībā tā ir tāpati informācija, ko mēs, vecākā paaudze, iegūstam,lasot Ulmaņlaika vēstures grāmatas,kas nebija zinātniski pamatotākas.19. gs. beigās vēsture turpināja attīstīties jaukā zinātnes joma. Radās vēstures zinātniekukorpuss un tika radītas specifiskas metodesnotikumu analīzei. Visas šīs darbības mērķis– noskaidrot patiesību, meklējot objektīvo,šķirot to no subjektīvā. Vēsture var tikt32

Uldis Briedis. Demonstrācija Daugavmalā 1991.13.I. No sērijas Pirms 20 gadiem.

Linda Treija. Vientuļais putns (Bayou I). 2008. Eļļa/audekls. 91,5 x 61 cm

uzlūkota arī kā politika. Šis viedoklis ietverabus iepriekšējos – par vēsturi kā stāstu unkā zinātni. Cilvēki vienmēr ir interpretējušivēsturiskos notikumus atkarībā no politiskākonteksta, kādā dzīvo. No tā nav iespējamsizvairīties. Arī Vācijā un Francijā vēsture tiekuztverta ļoti politizēti. Latvijā paradoksāli irtas, ka šo politisko kontekstu joprojām saglabāvēstures mācīšana – ir krievi, ir latvieši,ir Eiropa, ir Krievija u.tml. Latvijā notikušāspārmaiņas drīzāk ir formālas, un ir nepieciešamapiepūle, lai īstenotu dziļāku un tālejošākutransformāciju. Nepieciešama izpratnepar to, kāds ir izglītības mērķis, ko ar to vēlamiessasniegt? Tas ir konceptuāls jautājums,no kura atbildes ir atkarīgs, kā formulējamproblēmas un uzdevumus attiecībā uz izglītībassaturu un metodiku. Rietumu demokrātiskajāpasaulē izglītības paradigmas maiņanotika jau 70. un 80. gados, pārejot no tiešāszināšanu transmisijas sistēmas uz konstruktīvosistēmu, uz apziņu, ka zināšanas netieknodotas, bet top kopējā mācīšanās procesā,kurā skolotājs piedalās kā līdzdalībnieks. Latvijāun citās Austrumeiropas zemēs šī pārejapēc būtības nav notikusi, lai gan ir pieņemtiatsevišķi Rietumu standarta elementi, piemēram,darbs skolēnu grupās un interaktīvāsmetodes. Taču problēma nav tikai skolotājos– visa sabiedrība cieš no vecmodīgā uzskata,ka zināšanu veidošanas process ir zināšanunodošana.Sabiedrībā, ārpus profesionāļu loka, vēsturesizglītības saturs tiek uztverts labi ja divosno trim iespējamajiem virzieniem. Dominēuzskats, ka vēstures mācīšana nodrošinanacionālās pašapziņas veidošanos, emocionālosaikni ar pagātni un kolektīvo apziņu.Otrs ir kultūras redzesloka, identitātes plašumaaspekts – tas tiek pieminēts, bet ir pakārtotspirmajam. Tiek diskutēts, kāpēc jāmācasenās Ēģiptes vēsture un citas lietas, kurāmnav nekāda sakara ar mūsu nācijas un valstsattīstību. Trešais ir jau minētais vēstures zinātniskaisaspekts, kad vēsture tiek mācīta,lai attīstītu analītisko un kritisko domāšanu,lai skolēni prastu vērot notikumus, salīdzināttos un izvērtēt no pretējiem redzes viedokļiem.Pēdējos gados Latvijā ir bijuši vairākimēģinājumi attīstīt šo virzienu, taču nesekmīgi.Jautājums tika politizēts – ne no politiķu,bet pašu dalībnieku puses, reducējot touz II Pasaules kara notikumiem, sašķelto sabiedrībuun vēlmi apvienot neapvienojamo,proti, mūsu sabiedrības dažādo grupu atšķirīgāsģimeņu vēstures.Apjukuma cēlonis ir tas, ka ar vēstures mācīšanujoprojām tiek saistītas lietas, kurasRietumu demokrātiskajās sabiedrības jau senir atmestas: pasaules uztveres un pilsoniskāsapziņas veidošanas funkcijas. Detalizēta unpamatīgi izstrādāta vēstures programma bijaraksturīga padomju laikmetam, kad mācīšanasmērķis bija nodot ļoti skaidru pasaulesuzskatu par šķiru cīņu un progresu cilvēcesatbrīvošanā no ekspluatācijas. Rietumvalstisno šādas pieejas atteicās jau 70. gados, kadatmeta progresa „stāstu” nacionālās brīvībasizpratnē un pievērsās pētniecisko prasmju attīstīšanai.Šādi orientētas programmas ietvarosvēsturi skolā var mācīties, teorētiski, tikaidažus gadus. Tā tas, piemēram, ir Lielbritānijā,kur iespējams saņemt ieskaiti, izpētot, kāšāva lielgabali kādā no vēsturiskajām kaujām.Rezultāts, protams, ir fragmentāras vēstureszināšanas, taču iegūtas radoša darba un kritiskāsdomāšanas iemaņas.Patriotiskās audzināšana funkciju, savukārt,ir pārņēmis cits mācību priekšmets, proti, pilsoniskāizglītība. Tā ir joma, kurā tiek ieguldītiresursi, lai bērnos veidotu pilsonisko un demokrātiskoidentitāti, lai veicinātu saikni arvalsti un līdzdalības spēju valsts procesos. Irnotikusi akcentu pārbīde gan saturiski, ganmetodoloģiski. Varam diskutēt par to, vaitam būtu jābūt atsevišķam mācību priekšmetam,bet skaidrs ir tas, ka tas vairs nav vēsturespamatuzdevums, kā tas bija PSRS uncitur pasaulē senākos laikos. Svarīgi, lai mācībuprocesā notiktu valsts procesu kritiskaizvērtēšana. Francijas pilsoniskajā izglītībāļoti lielu lomu spēlē tieši 1968. gada nemieri,kas kļuvuši par tik pat lielu franču identitātessastāvdaļu kā Lielā franču revolūcija 18.gs. beigās.CIK REĀLS LATVIJĀ IR RIETUMU MODELIS?Diemžēl modernais Rietumu modelis arī navabsolūti ideāls. Atsevišķas pedagoģijas autoritātesir pat norādījušas, ka Rietumu sistēmair krīzē, jo bērni jauno metodi uztver kā trikuun, rīkojoties pēc šablona – spēj apstrīdētvisu, bez jebkādas dziļākas sapratnes. Daudziemjauniešiem trūkst elementārāko vēsturesfaktu zināšanu bāzes. Tāpēc, pieļāva ValdisKlišāns, ne absolūti viss būtu atmetamsno vecās sistēmas. Neviennozīmīgs ir jautājumspar mītiem. Nacionālā sabiedrībā tie irviena no nācijas izpausmēm. Tāpēc, kamērvien būs nācija, būs neizbēgama nepieciešamībapēc mītiem par kopējo pagātni, par varoņiem,kam līdzināties. Svarīgi, lai mīts neveidotujaunus ienaidniekus un nedomājošus„ierindniekus”.Guntars Catlaks piekrita, ka nav atbildesuz to, vai Rietumu metodes būtu labākasvai progresīvākas, taču norādīja, ka jaunais,35

„kafetērijas” stila vēstures mācīšanas modelisir pietiekoši atbilstošs tam, kā šodien dzīvoun attīstās demokrātiskās sabiedrības. Cilvēkiir kļuvuši dažādāki, nevis tādi kā agrāk.Viņiem ir saskarsme ar dažādām vidēm, viņilasa dažādas grāmatas un interesējas par atšķirīgāmlietām. Būtu naivi domāt, ka googlegeneration laikmetā var panākt vienāduizpratni. Katram ir savs vēstures stāsts – tasveidojas personīgajā dzīvē, skolā, darbā. Cilvēkusvieno ne vairs kopējas zināšanas, betgan prasmes, piemēram, darbā ar internetu,analīzes iemaņas un attieksme pret domāšanukā rīku, ar kuru eksistēt mūsdienu sabiedrībā.Ja cilvēki iegūto informāciju uztver nekritiski,t.i., tikai kā patiesību vai nepatiesību,tad tā ir problēma. Izglītības uzdevums ir izvairītiesno šādas situācijas. Pie tā šobrīd strādāRietumu pedagoģijas speciālisti. Kritiskāsdomāšanas attīstība ir ārkārtīgi svarīga fragmentārozināšanu situācijā.Kriticisms prasa plašu zināšanu loku. Vai indivīdsar fragmentārām zināšanām ir spējīgsuz pragmatisku kritiku? – vaicāja Gints Apals.Autoritāru viedokli pieņemt ir daudz vienkāršāk.Šodienas problēma ir tā, ka vecais Ulmaņlaikastāsts neder, bet pievērsties jaunamstāstam Latvijas intelektuāļi – nedz vēsturnieki,nedz pedagogi – nav spējīgi. Tiek ražotifaktu „ķieģeļi” bez konkrētas koncepcijas.Trūkst izpratnes par kopsakarībām starpLatvijas realitāti un kopējo pasaules vēsturesprocesu. Piemēram, skolas un politiķu līmenīnekas netiek runāts par Livonijas politisko,saimniecisko un kulturālo saikni ar vācu nāciju,par to, ka, Latvijas austrumu robeža bijavācu svētās Romas impērijas faktiskā austrumurobeža. Otrs piemērs – 11. novembris unBermontiāda. Kopumā zināms, ka tā ir Lāčplēšadiena, kad Rīgā notikusi kaut kāda karadarbība.Bet tālāk nekā nav. Pat vēsturniekinevar paskaidrot, ko nozīmē Latvijas armijascīņas ar Bermontu plašākā starptautiskā kontekstā,kā tās summējas kopā ar I Pasauleskara beigu cēlienu, Vācijas politiku un pilsoņkaruKrievijā. Apals arī pauda šaubas, vai Latvijāvar funkcionēt pilsoniskās izglītības modelis.Francijā, pēc 20 demokrātijas un uzplaukumagadiem, vesela paaudze vienā brīdī– 1968. gadā – pamanīja, ka pastāv milzīgaplaisa starp sludinātajiem ideāliem unrealitāti! Tas vedina domāt, ka valstī, kura nepārāk labi funkcionē, politiskos ideālus, bezjebkāda seguma, ir grūti „pārdot” – rodaspretreakcija. Šāda situācija šobrīd ir Latvijā.Skolās tiek mācīts, ka Satversme ir laba unideāla, jo neko citu jau mācīt nevar. Bet, vaikāds mācīs, ka varbūt tieši Satversme radapolitisko fragmentētību un nestabilitāti? Tovar izdarīt tikai vēstures skolotājs, kurš teiks,ka, lūk, Arveds Bergs to teica jau 30. gadusākumā!VAI VĒSTURES IZGLĪTĪBA VAR TUVINĀTATŠĶIRĪGĀS VĒSTURES IZPRATNES? – Praktiskivisās Latvijas skolās vēsture tiek pasniegtalatviešu valodā pēc vienas programmas,paskaidroja Guntars Catlaks. Bilingvālajāsskolās svešvalodā parasti tiek mācīti eksaktoun dabas zinātņu priekšmeti. Problēma tiešāmir tā, ka Latvijā nav paveikts nopietns intelektuālaisdarbs, lai radītu jaunu zinātniskukoncepciju par mūsu vēstures traktējumu,kaut vai par 20. gs., nemaz nerunājot par senākiemlaikiem. Tas, ka mūsu sabiedrībā nepastāvvienota izpratne par Latvijas vēsturi, irobjektīvs fakts. Katram cilvēkam ir sava „personīgā”vēsture un lielai sabiedrības daļai tāir citādāka. Tas varbūt nav normāli, tomērLatvija pasaulē nav vienīgais piemērs, kautvai pieminot Beļģiju, kur, kā piebilda GintsApals, pēdējā laikā muzejos notiek atteikšanāsno teksta kā vēstures komunikācijas formas,tā vietā izmantojot ekspozīcijas, tādējādiļaujot skatītājiem palūkoties uz vēsturesnotikumiem nepastarpināti, caur laikabiedruacīm. Tādā veidā tiek panākta vēstures depolitizācija,kad pēkšņi vairs nav bubuļu, piemēram,fašists un pakarams nodevējs LeonsDegrels (Leon Degrel), bet ir vienkārši LeonsDegrels, par kuru dažādiem cilvēkiem ir dažādiviedokļi. Kvalitātes ziņā šāda pieeja Beļģijasvēstures zinātni nostāda līdzās tādāmvalstīm kā ASV un Lielbritānija. No tā Latvijaivajadzētu mācīties. Šķiet, mūsu izglītībassistēmā desmit gadu garumā ir pieļauta lielakļūda, uzskatot, ka valodas zināšanas ir sinonīmslojalitātei, atzina Valdis Klišāns. Labākbūtu bijis, ja 90. gadu vēstures grāmatas tiktupārtulkotas krievu valodā. Tad vismaz krievuskolotāji spētu izsekot līdzi pārmaiņām.Tagad vērojams kā padomiskais ir pāraudziskrieviskā patriotismā, kā sekas ir latviešu valodusaprotošu cilvēku pūļi pie Uzvaras pieminekļaar Krievijas simboliem rokās.Domājot par vēstures izglītību Latvijā, nevaramignorēt, kas notiek Krievijā un par korunā krievvalodīgajos medijos, uzsvēra GintsApals. Tur ar Vladimira Putina svētību ir tapusigrāmata, vadlīnijas vēstures un sabiedrībasmācības skolotājiem – ar padomju stilāprecīziem norādījumiem, kas un kā jāmācaskolās. Šīs vadlīnijas ir plaši pieejamas Maskavasgrāmatveikalos, un Krievijas vēstniecībair parūpējusies, lai tās nonāktu arī mūsumazākumtautību skolotāju rīcībā. Vai mēs arsavu liberālo, bet haotisko pieeju varam konkurētar šo „pareizās” vēstures „īso kursu”36

Kremļa interpretācijā? Domājams, ka nē, tāpēctuvākajos desmit gados vēstures mācīšanamazākumtautību skolās ies šīs Putina grāmatasvirzienā.Šāda autoritārām sabiedrībām raksturīgapieeja, kā uzsvēra Guntars Catlaks, ir nepareizaun pat bīstama. Taču tik pat bīstamibūtu, ja mēs censtos atbildēt līdzīgā veidā,ar, teiksim, Valda Zatlera vadlīnijām. Tā vietāmums būtu jācenšas dekonstruēt šos un citusmītus. Mēģinājumi atdarināt Krieviju, radotsavu „īso kursu” un jaunus, modernākusmītus, mūs nostādīs vienā ekoloģiskajā nišāar šo valsti, kurā ar savu antikrievisko tēzi neizdzīvosim.Ja Latvija vēlas attīstīties kā Rietumudemokrātiskās sabiedrības daļa, tai ir jāatsakāsno vēstures autoritātēm, jānodrošinaviedokļu atvērtība un daudzpusība. Atgriežotiesjebkuros laikos, Latvijā nekad nav bijusimonolīta sabiedrība, bet gan unikāla zemeBaltijas jūras austrumu krastā, kurā vienmērpārklājušās dažādas tautas, kuras runājušasdažādās valodās un kurām bijuši atšķirīgivēsturiskie skatījumi. To būtu jāuztver kā iespēju,nevis problēmu.SECINĀJUMI: NE BALTS, NE MELNS, BETVARBŪT INDIVIDUĀLS? – Diskusijas dalībniekibija vienisprātis, ka Latvijā un citās Austrumeiropasvalstīs pastāv kardināli atšķirīgiskatījumi uz to, kā organizēt vēstures izglītību.Pretrunu pamatā ir konflikts starp diviembūtiskiem ideāliem: centieniem veidot nacionāluvalsti un vienlaikus arī demokrātiskusabiedrību. Ņemot vērā Latvijas sabiedrībassašķeltību, vienlaikus abus šos ideālus naviespējams sasniegt. No šejienes rodas principiālsjautājums: kuram no šiem virzieniemdot priekšroku? Atbildi būtu jāmeklē apsvērumospar Latvijas valsts un sabiedrības ilgtermiņainteresēm, kuras pamatā tomēr būtujāsaista ar kopīgās vērtībās bāzētu tolerancistarp dažādām sabiedrības grupām.Uzskats, ka skolās Latvijas vēsturei jābūt atsevišķammācību priekšmetam, iegūst jēgu,ja izglītībā sekojam klasiskajai pieejai, proti,ka vēstures izglītības mērķis ir sniegt neapstrīdamuun detalizētu vēstījumu par to,kā interpretējami vēsturiskie notikumi. Šādapieeja pastāvēja padomju laikos, kad LatvijasPSR vēsture arī tika mācīta atsevišķi. Tādējādizināšanu apguves forma paliktu tā pati, mainītostikai apgūstamā materiāla saturs. Šīspieejas lielākais izaicinājums ir pati sabiedrība,kura šodien dzīvo atvērtas informācijasvidē. Labākajā gadījumā fiksētu priekšstatupar „baltajiem” un „melnajiem” tēliem uzspiešananenovēršami radīs vēlmi šos mītiskostēlus atmaskot un vēsturiskās autoritātespārvērst par anekdošu varoņiem. Sliktākajāgadījumā – situācijā, kad „apakšas” vairs nevēlēsiesticēt vēstures „pasakām”, bet „augšas”nebūs spējīgas izdomāt jaunus, reālākusstāstus, un iestāsies politiskā krīze – līdzīgatai, kuru Rietumeiropa pārdzīvoja 1968.gadā, bet mēs 1989. gadā.Saskaņā ar otru, modernāko pieeju, vēsturesmācīšanas mērķis vairs nav vienota pasaulesuzskata veidošana. Vēsture tiek transformētano zināšanu subjekta par pētniecības objektu.Skolēnos tiek augstāk vērtētas nevis vēstureszināšanas, bet gan patstāvīgas analīzesun kritiskās domāšanas prasmes. Sabiedrībā,kurā pastāv kardināli atšķirīgi priekšstati parvēstures notikumiem, šāda depolitizēta pieejair optimālāka, taču tai arī ir savas negatīvāspuses. Viena no tām ir radītais zināšanufragmentārisms. Otra problēma – skolniekupsiholoģiskā spēja izprast un kritiski izvērtētsarežģītas situācijas. Latvijas gadījumā sarežģījumusrada arī tas, ka vienas sabiedrībasrobežās pastāv gan uzskatu liberālisms, gandogmatiskums, kura avots lielā mērā ir Krievijaspropaganda. Tādējādi nenobriedušais liberālismsdraud nonākt apjukumā. Un tāpēc– zaudētājos. Vai iespējams „zelta” vidusceļš?Noteiktas atbildes nav, taču diskusijā Briselēizskanējušie viedokļi ļauj iezīmēt vairākas idejasšajā virzienā. Pirmkārt, vēstures izglītībanav uzdevums, kuru būtu jārisina tikai skolaslīmenī. Skolas uzdevums ir nodrošināt vispārējaszināšanas dažādās sociālajās, eksaktajāsun dabas zinātnēs. Ir naivi cerēt, ka skolaspēs labot to, kas pietrūkst pašai sabiedrībai– vispārējs patriotisms un ticība valsts nākotnei,tāpēc vēstures izglītības programmubūtu jāatslogo no nevajadzīgas ideoloģiskāsslodzes un jāpakārto demokrātiskās identitātesveidošanai, kas nozīmē lielāku akcentuuz Latvijas sabiedrības multikulturālo raksturu,uz toleranci pret dažādiem viedokļiem un,it īpaši, uz cilvēciskajiem faktoriem pagātnesnotikumu analīzē: demokrātija nespēj funkcionēt,ja tās dalībnieki neapzinās un nespējkontrolēt tieksmi uz pārmērībām, piemēram,alkas pēc varas. Otrkārt, nenoliedzami,mītiem un patriotiskajiem simboliem jebkurāsabiedrībā ir liela nozīme. Arī uzskats, kademokrātija ir labākā sabiedrības eksistencesforma, ir lielā mērā mīts, jo tam nav zinātniskapamatojuma. Līdzīgi – arī tādām izdomātāmpatriotiskām filmām kā Rīgas sargi irnozīme, ja tās palīdz uzrunāt cilvēkus, jauniešusit īpaši. Rietumu sabiedrībās joprojāmnav zudis pieprasījums pēc „episkajiem” vēsturesstāstiem. Slavenākie mūsdienu vēsturnieki,piemēram, Normans Deiviss (NormanDavies) un Tonijs Džads (Tony Judt), ir šādu37

Juris ŠlesersGAISMA TUMŠAJĀPUSGADĀAīda Rancāne – viena no tām latviešu sievietēm,kuras vienmēr un visos laikos mūsu tautuizvedušas un izvedīs cauri visām eksistenceslikstām! Lepna uz mūsu gara mantām,jau no bērnības aizrāvusies ar dziedāšanuun citām tautiskām izdarībām. Kopā ar vīruAndri Kapustu latgaliešu folkloras grupas„Grodi” vadītāja un dziedātāja, filozofijasmaģistre, Latvijas Universitātes Filozofijas unsocioloģijas institūta vadošā pētniece, pērniznākušās grāmatas Maskas un maskošanāsLatvijā autore. 1 Balvu reģiona Kultūrvēsturesdatu bāze min, ka viņa dzimusi 1962. gadā1. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2009. 280lpp. teksts, 171 attēls. Anitas Daugules dizains.tautas vijolnieka Andreja Rancāna ģimenē,un biogrāfijai pievienota pašapzinīgas senāsrotās un aubē tērptas sievas ģīmetne. 2Grāmata iespaidīga, līdzīgi kā ģīmetne unautores raksturojums – grezna, entuziastiska,pašapzinīga. Saturs bagāts, gan vietām grūtilasāms – prasa piepūli, izraisa arī nedaudzvilšanos. Kā nespeciālists folkloras filozofijā,aprakstīšu ko un kā redzu un izprotu, ko ieguvu,kādos papildu lasījumos ieklīdu.Saturā interviju pieraksti, atsauces uz agrākufolkloristu materiāliem un publikācijām,fotogrāfijas un analīzes. Runa ir par latviešiemtradicionālajiem masku gājieniem unizdarībām rudens un ziemas mēnešos, kopazīstam zem vārdiem ķekatas, mārtiņbērni,čigāni, bluķa vilkšana, budēļi un citiemapzīmējumiem – un kā tie radušies sensenajoslaikos, kā turpinājušies mazāk senos laikosun kā norisinās šodien. „Maska” lietotsšī vārda plašākā nozīmē – ne vienmēr norādauz sejas aizklāšanu. Šīs maskošanās izdarībastradicionāli notikušas „tumšajā pusgadā”,kad no lauku darbiem brīvāks prāts unrokas – galvenokārt no Mārtiņiem novembrīlīdz Meteņiem februārī, bet dažos novadosjau no Miķeļiem septembra beigās un citvietpat vēl Jurģos (Ūsiņos) aprīlī. Sakarā ar kāzāmvai citiem godiem „čigānos” iets arī pārējosgada laikos.Ievadā autore uzsver, ka grāmatas galvenaismērķis ir skaidrot šo tradīciju jēgu un nozīmi.Tā cenšas izgaismot seno cilvēku priekšstatuspar pasaules un viņu pašu būtību, kasmudināja viņus sākt šādas izdarības, kā šiepriekšstati mainījušies laika gaitā – un ko varamspriest par mums pašiem, kad turpinām2. . 2007. gadāautore Latvijas universitātē ieguva filozofijas maģistragrādu ar darbu Reliģiskie aspekti latviešu tradicionālosmasku gājienos. Beigusi LU bioloģijas fakultāti,paralēli folkloras pētnieces darbam viņa strādā Iekšlietuministrijas poliklīnikā par laboratorijas vadītāju.Pārnesums no iepriekšējās lpp.episko lielstāstu autori. Taču tas, kas šim procesampiešķir dinamismu, ir nemitīga viedokļukonkurence un mītu konstruēšana un dekonstruēšana– par Vinstonu Čērčilu vien sarakstītssimtiem grāmatu un katra no tāmpretendē uz patiesību un mītu atmaskošanu.Ar Latvijas vēsturi būtu jānotiek tam pašam– jāļauj izteikties visiem, kuriem par šo tēmuir ko teikt. Nacionālās pašapliecināšanāsapetīti var apmierināt, piestrādājot pie Latvijasvēstures integrēšanas pasaules vēstureskopainā, lai Latvija beidzot atrastu vietuglobālajos vēstures stāstos. Šeit, kā atzīmējadiskusijas dalībnieki, ir plašs darba lauks vēsturesun citu sociālo zinātņu pētniekiem. Betvēstures skolotājam ir jābūt vidutājam starpintelektuāļiem un saviem audzēkņiem, locim,kurš palīdz bērniem orientēties plašajā materiālaklāstā, ļaujot katram meklēt savu patiesību,patiesību, kas izriet no katras ģimenespagātnes atmiņām. oJG redakcija aicina lasītājus izteikt savu viedokli parLatvijas vēstures izpratnes mācīšanu mūsu skolās.38

Prieks!lekt ķekatās vai budēļos: Taču arī vēlākoslaikos, neskatoties uz reliģiskas vai laicīgasvaras radītajiem ierobežojumiem, maskošanāstradīcijas „pavediens” turpinās un iesniedzasmūsdienu kultūrvidē kā savdabīgsfenomens, kas izraisa pētniecisku interesiun norāda uz Cita esamību mūsdienu Eiropaskultūras kontekstā (7). Uzkrīt, ka šis navbezkaislīga zinātnieka pētījums ar lupu rokāpar skudru pūžņa socioloģiju. Autore „pēta”arī sevi.Kompleksas domas izteikt dažos vārdos navviegli – nedz pētniecei Rancānei, nedz man,tās mēģinot atainot. Skaidrs tomēr, ka ķekatāmraksturīgajām ačgārnībām un trakulīgumam– spēlei ar pretstatiem 3 – ir dziļassaknes visas cilvēces senču pirmatnējā sevisun pasaules skatījumā, un ka tās dziļumosmājo mūsos visos. Iesākumā jēga bijavienkārša – gūt kosmosa spēku svētību unveicināt auglību! Bet kā vēlākos laikos? Kāšodien? Tad nu autore, atsaukdamās uz rinduslavenu franču un citu antropologu un filozofuatzinumiem, lūko skaidrot, kā mūsukultūrvēsture šo vispārcilvēcisko padarījusispecifisku mums. Garie prātojumi un nekritiskipasniegtie filozofu formulējumi par sakrālāun profānā mijiedarbi arhaiskā un modernācilvēka gara pasaulē dažkārt šķiet paliekamgaisā plivinoties. Negribot tos apšaubīt,priecātos, ja autore vienkāršākā valodātos būtu dziļāk paskaidrojusi, pamatojusi un– galvenais – sasaistījusi ar pārējo grāmatassaturu. Tas ir bagāts.Biežāk par jebkuru citu apzīmējumu, tradicionāliemaskotie gājieni saukti par „čigāniem”.Liekas, ka īstie čigāni mūsu arāju senčusīpaši fascinējuši. Šie brīvā gara ļaudis –dzīvodami gan tikpat tuvu dabai kā latvieši,3. Autore lieto terminu – bināro pretstatu neitralizācija.reizē bija pretstats strādīgā zemkopja nopietnībai,un latviešu acīs kļuva par svētkuēverģēlību un ačgārnību ideāla iemiesojumuun atdarināšanas objektu. 4Nozīmīgas daudzās atsauces uz vairāku pagājušāgadsimta latviešu folkloristu darbiem,īpaši Jāņa Alberta Jansona (1892-1971),Osvalda Līdeka (1906-1952) un Kārļa Strauberga(1890-1962), un uz Jansona uzkrātajiemmateriāliem Latvijas Folkloras krātuvē.Caur šiem darbiem ir arī norādes uz agrākiemavotiem. Jansona raksti man diemžēlnav pieejami, 5 bet bija ļoti interesanti pārlasītnorādītās Strauberga apceres dainu sējumos6 un Līdeka svināmdienu izdarību aprakstus.7 Īpaši pieminams Nīcas novadfolkloristsJēkabs Ķīburs (1897-1972), kurš pierakstījisšī Kurzemes novada masku tradīcijas undziesmas, un kura piezīmnīcas glabājas pieviņa krustmeitas blakus novadā Bārtā. Rancānegrāmatā ievietojusi Ķībura detalizētuaprakstu „Kā Nīcā ķekatās lec” – ar rituālajāmtautas dziesmām. Šie materiāli, savāktiun apkopoti pirms garās okupācijas, ir grāmataspamatā. Autore to papildinājusi arsavu lauka pētījumu – 20 intervijām. Pie tāmatgriezīšos vēlāk.Lielais (171!) fotogrāfiju klāsts gan pušķogrāmatu, bet no tām grūti daudz ko iemācīties– paskaidrojumi ir skopi un to novietojumstikai reizēm sasaucas ar pieguļošo tekstu.Tomēr uzzinām, ka Latvijā nu jau labulaiku ik gadus februārī (ap Meteņiem) notiekStarptautiskie masku tradīciju festivāli.4. Rādās, ka čigāni Latvijā ieradušies ap 18. gadsimtabeigām: 1797. gada Kurzemes guberņas iedzīvotājustatistika uzrāda „0,02% čigānu”. (Jānis Krēsliņš, Raksti,2. sējums/ Vēstures vārtos, Rīgā: Valters un Rapa, 2006,303.)5. Grāmatā ir atsauce uz – J. A. Janson, Die lettischenMaskenumzüge/ Inaugural-Dissertation zur Erlangungder Doktorwürde. Riga: Selbstverlag, 1933 (doktoradisertācija, vācu valodā). Austrālijā Jansona piemiņaipirms gadiem iznācis viņa rakstu krājums: Profesors Dr.phil. Jānis Alberts Jansons/ Rakstu krājums. Sakārtojisun rediģējis Arturs Plaudis. Melburnā: J. A. Jansonapiemiņas fonds, 1977. 240 lpp. (U.S. Library of CongressLA2376.S652 J367 1977.). Nezinu, vai minētā disertācijair iekļauta šai krājumā.6. Kārlis Straubergs, 3 raksti grāmatu sērijā Latviešutautas dziesmas, Kopenhāgena: Imanta – III sēj., 1953(279-301); IX sēj., 1956 (91-104); XI sēj., 1956 (5-29).Īpaši iespiedās atmiņā Strauberga atsauce uz jezuītutēva Kveka (Theodor Queck, dz. 1680) biogrāfiju, kuŗāatstāstīta arī šāda latviešu Mārtiņu tradīcija: „...tad govipārģērbj par sievieti, izvadā to pa visām telpām, un viss,ko tā min kājām, ir svētīts.” (XI sēj. 11. lp.)7. Osvalds Līdeks, Latviešu svētki. Latviešu svināmāsdienas. Rīga: Scientia, 1991 (oriģināli divās publikācijās –Latviešu svētki, 1940, un Latviešu svināmās dienas,1944).1991. g. izdevums vēl dabūjams Amerikas Latviešuapvienības grāmatnīcā: Dace Copeland, 5648 Susan Ave.,Kalamazoo, MI 49048, USA; dace.copeland@wmich.edu.39

Apmēram puse fotogrāfiju attēlo šo festivālunotikumus, arī bluķa dedzināšanu Vecrīgāun Mārtiņbērnus Vilcē. Šie attēli liecinapar dzīvo interesi un lielo izdomu maskotoizdarību turpināšanā – un starojošo priekuto dalībnieku un skatītāju sejās, ko maskasnav aizklājušas.Par pašiem festivāliem grāmata pastāsta tikaitā „starp citu” – sak’, lasītājs jau noteiktipar šīm lietām pats būs lietas kursā. Vairākatradu tīmeklī: pirmais noticis Daugavpilī(2000), šogad 11. Salacgrīvā, pāris nedēļasvēlāk arī Daugavpilī. Salacgrīvā piedalījušiespat ansambļi no Polijas un Itālijas, bet citādifestivālos bez Latvijas novadiem pārstāvētasLietuva, Baltkrievija, Krievija un Ukraina. 8Kaut kas sevišķs ir 8 ķekatu masku un cituobjektu attēli no Latvijas Nacionālā vēsturesmuzeja fotonegatīvu kolekcijas, ko 1929. uzņēmisfotogrāfs Toms Salms. Tie sasaucas ar9 attēliem no 2005. gada Latviešu tradicionālomasku izstādes. (Nav paskaidrots, vaišīs izstādes eksponāti ir vēsturiski vai jaunlaikudarinājumi.) Īsti tautas mākslas šedevriir trīs daudzkārt lietojamas (un lietotas!)koka maskas Nacionālajā vēstures muzejā(uz vāka – skat. augstāk – un 8. un 18. lpp.)Grāmatas galvenā vērtība ir Rancānes laukapētījums – intervijas – sakopotas nodaļā„Masku gājieni aculiecinieku stāstos un materiālos”.Apmēram puse no 20 intervētajāmdzimušas 30. un 40. gados, savu jaunību unspēka gadus piedzīvoja padomju iekārtā, uninterviju laikā (2006-2008) ir jau pensijas vecumā.Četras dzimušas pirms 1930. gada,bet astoņi (ieskaitot vienīgo vīrieti) – pēc1950. gada. Tie Trešo atmodu izjuta un izdzīvojazaļoksnējā jaunībā – tāpat kā autore.Vidējā grupa komentē dzīvi un latvietībaskopšanu padomju režīma laikā. Interesantākāstomēr ir pati vecākā un visjaunākā grupa.(Atkal – „binārie pretstati”!) Visas intervijas,vai fragmenti, ir pasniegtas nerediģētas– tieši tādā izteiksmē, izloksnē un valodā,kādā ieskaņota oriģinālā saruna. Rancānepārvalda gan latviešu, gan latgaliešu valodu,un piecas intervijas ir latgaliešu valodā. 9(Vērts drusku piespiesties – beigās kā rakstība,tā izruna kļūs saprotamāka!)1922. gadā Dunikas pagastā dzimusī ErnaLūka atceras kā viņa ar savu vīru Voldi pirmoZiemassvētku vakarā (25. dec.) Bukos leca:„Tas bija tas Čigāntēvs, un es bij’ tā Čigānmāte.”(Viņa nemin, vai tas vēl bija brīvvalstslaikā, vai jau okupācijā.) „Meļķos visi bij’ nonākušigulēt un duris bij’ vaļā. Un tie ģērbāsun cēlās augšā. Tādi lustīgi bij’ un cēlās dancot.”Kāpēc lecāt Bukos? – „Lai īsāks vakars!Ko ta’ sēdēs mājā un dzers!” Kā jūs uzzinājāt,ka jāiet? – „Tēvs musināja. ... teica, ka dancotvajag ... lika kažoku apgriezt otrādi.” Dziesmasnedziedājāt? – „Dziedājām. Ziemassvētkudziesmas dziedājām. ... Mums bij’ galvenaisgarmoška, spēlēja, dancoja, dziedājām.”1928. gadā Viļakas pagastā dzimusī LeontīneBordāne čigānos iešanas jēgu izjutusi dziļāk:kad vaicāta – „Kōds labums nu čiganīmsaiminīkam?”, viņa atbild: „Tōda īrašana bej.... izklaide cylvakīm. Ka naīt čiganūs, tai mōjānabyus svietības, nabyus bagatības. Čiganiparosti gōja tur, kur jūs uzcīnova kot ai kū.”1928. gadā dzimusī Austra Balode Vecpiebalgāpastāsta: „Mēs gan maskos šitai pusē negājāmZiemassvētkos. ... Mums maskas bij’Mārtiņdienā ... tad mēs gājām maskos. ... Nuun tad Meteņdienu mēs ļoti svētījām, svinējām.Nekādās maskās negājām. MeteņdienāFalliskie elementi masku izskatā. Starptautiskaismasku tradīciju festivāls Liepājā (2007. II).8. ;;.9. 19 no 20 intervētajām personām (un, ar diviemizņēmumiem, visas pētījuma un grāmatas līdzstrādnieces)ir sievietes! Viela vēl vienam socioloģiskam pētījumam?Grāmatas attēlos starp sejām, kuras var izšķirt kā sievišķasvai vīrišķas, proporcija gan ir tikai apm. 3:2. Šai sakarāvarbūt zīmīgs 1937. gadā dzimušās Natālijas Smuškasteiktais 205. lappusē: vaicāta, „Sīvītes voi veirīši aktīvōkigōjēji?”, viņas atbilde – „Sīvītes vairōk. Veirīši toļka dzert,ka īt kur čiganūs.”40

KIBERKAMBARISSTOKHOLMASSINDROMS UNSOROSSR. Reuderiks: Latviešiem jānīdē Stokholmas sindroms.Latvijas Avīze 2010.06.VIII. Autors: Ināra Mūrniece.Holandiešu vēsturnieks, kurš jau vairākus desmitusgadus aizstāv Latvijas intereses Rietumeiropā iesakamums:– Nīderlandē vēsturnieki vienmēr lieto jēdzienu „okupācija”un – runājot par visiem pieciem okupācijasgadiem. Tomēr Nīderlandē piecu okupācijas gadu laikāproporcionāli bija mazāk zaudējumu nekā Latvijāviena padomju okupācijas gada laikā. Jums stingri jāturaspie jēdziena „padomju okupācija”, jo citādi Latvijasvēsturi Rietumos uztvers sagrozītā veidā.Ir par ko padomāt, vai ne?* * *Bija krievu laiks, tagad ir amerikāņu laiks. Salīdzināsim,kuru laikā Latvijai bija lielākie zaudējumi gandzīvā spēka, gan ekonomiskajā ziņā. Pie tam nedrīkstaizmirst, ka amerikāņu laiks ilgst vēl tikai 20 gadus.Ausma Ābele Nav nekāds amerikāņu laiks. Tagad ir Eiropas Savienībaslaiks. Nenoliedzami hitleriskā Vācija un PSRS okupējaLatviju. Bet tagad Latvijas atjaunotā valsts ir ESdalībvalsts. ASV nediktē ES politiku.Vidvuds Beldavs Labs vērtējums, tikai jājautā kādēļ tik grūti atzīt, kaASV aizritējušos 25 gados pasaulei nesusi vairāk postanekā laba! Lielu postu Latvijai nesušas ASV ekonomistusprediķotās t.s. jaunliberālisma idejas. Visbēdīgākais− Latvijā nav manītas atklātas diskusijas parto, kā veidot Latvijas tautsaimniecību nākotnē! ASVtikai reaģē tad, kad pašai trāpās nelaime. Piemēram,naftas plūdi Meksikas līcī ir sīkums salīdzinot ar to,kas jau notiek 20 gadus Nigēras upes deltā un parko atbildīga ir Shell kompānija! Latvija šodien ir ESdalībvalsts, bet diemžēl Latvija ir bez jebkādas izpratnespar savām iespējām, par ES atbildību un globāloekonomiku. Lasot par Latvijas ekonomijas gremdēšanuDombrovska valdībā, metas drebuļi un bailes, kasnotiks nākotnē.Uģis Bērziņš Vidvud, tu gluži labi zini, ka ES ir tikai ASV pakalpiņš.Pietiek vienam Sorosam nobļauties, ka eiro taps iznīcināts,un ES jau lien uz vēdera.AusmaJa ASV kaut kur iejaucas, ir slikti. Ja neiejaucas − atkalslikti. Ko tad mēs īsti sagaidām no ASV? Varbūtlai uz katru pasaules ķibeli tā aizsūta maisu naudas,bet paši paliek sēžot mājās?Rumpis Tiešām interesanti! Kāds ASV sakars ar Shell? Tā tačuir britu-holandiešu kompānija. Nigēras delta nav ASVteritorija.Tad jau drīzāk jāprasa, kāpēc ES ļauj Shellam tā rīkoties,jo ES kompānija tā ir gan. Vai, piemēram, Zviedrijakā ES dalībvalsts ir protestējusi pret Shell politikuNigēras deltā?Edmunds K. Fakts ir, ka ASV uzstājas par pasaules tiesnesi − bettikai tur, kur solāma ekonomiska peļņa! ES Nigērijasdēļ negrib sākt karu. ASV, Ķīnai, pašiem ES uzņēmumiemtur ir lielas peļņas.UģisTas vairs nav par tematu!Maruta Voitkus-LukinsAusma, nu gan ilgāk nevaru nociesties. Tu gribi salīdzinātkrievu laika (padomju laika) ar tavu tā sauktoamerikāņu laika dzīvā spēka zaudējumu Latvijai.Kā tu vari salīdzināt tos tūkstošus, kurus ar varu aizsūtījauz Sibīriju, lai tur vergu darbus bez atalgojumadarītu un no bada mirtu, ar tiem, kuri brīvprātīgiaizceļoja uz Īriju un citām Eiropas valstīm, laitur naudu pelnītu un labākos apstākļos dzīvotu, patnaudu sūtot palikušiem radiem Latvijā? Tu kaut kānegribi atcerēties, ka padomju vara tautas vārdā no1941. gada visus privātos īpašumus bez atlīdzinājumanacionalizēja.Zigis Bērziņš Zigi, pilnīgi saprotu tavu sašutumu. Aizvest ar varunav tas pats, kas aizbraukt brīvprātīgi. Ko nozīmē tiktatrautam no dzimtenes tu saproti ļoti labi. Protams,Rietumu klimats daudz maigāks, tomēr, kas attiecasuz pelnīšanu − nosauc man kaut vienu šolaiku ekonomiskobēgli, kas ārzemēs bagāts tapis. Protams,cilvēks priecīgs, ka vairs nav jāskaita santīmi no algaslīdz algai, bet vai lieka drēbju kārta atsver šķiršanosno draugiem, radiem, dzimtenes? Vēl − neesmudzirdējusi, ka ekonomisko bēgļu bērni būtu ieguvušilabu izglītību. Pa 20 gadiem taču izaug jauna paaudze.Mans pirmais vīrs izsūtījumā Tālajos Austrumosbērnībā un jaunībā cīnījās ar badu, taču institūtu beidzaar izcilību, par to viņu esmu apbrīnojusi visu savumūžu. Bet vai Rietumos vecāki, kas nav pietiekamilabi situēti, var izskolot savus bērnus? Jā, PSRS ražošanaslīdzekļi piederēja valstij un plānošana bija viensmurgs un korupcija. Taču šajos rietumnieciskajos 20gados deldējam to pašu veco infrastruktūru, esam iznīdējuširūpniecību, zvejniecību, ir problēmas pat arTEC [termoelektrocentrāles] rekonstrukciju, nemaznerunājot par jaunu lielas jaudas spēkstaciju būvēšanu.Kaut kā saglabājusies vienīgi pārtikas ražošana,bet arī tai vietējais tirgus pasliktinājies bezdarba untrūkuma dēļ. Vai tas, ka ražošanas līdzekļi koncentrējassaujiņas oligarhu rokās, nes cilvēcei labumu?Zigi, pārdomā visu ar vēsu prātu. Jo nekas jau nestāvuz vietas, kas bija progresīvs vakardien, šodien tādsvairs var nebūt.AusmaVarētu domāt, ka tie, kas brauca uz Īriju, brauca arprieku, pametot ģimenes, draugus, studiju biedrus,42

Jānis Kalmīte. Abstrakcija. 1976. Jaukta tehnika. 17 x 20 cm

Uldis Briedis. TV torņa aizstāvji Zaķusalā 1991.14.I. No sērijas Pirms 20 gadiem.

savas intereses...hobijus, vecākus... Nē, Zigi, abas izsūtīšanasir salīdzināmas, atšķirība ir tikai ceļa apmaksā.Vienu apmaksāja lopu vagonu pasūtītāji,otru – paši cilvēki no saviem līdzekļiem.Aivis Biķernieks Šinī vidē kurā es dzīvoju, mainīt dzīves vietu un uzīsu vai garu laiku atstāt ģimeni u.t.t., lai atrastukaut ko labāku, ir normāli.ZigisPie jums jau viss ir „normāli”.AusmaAi nu kā dažiem latviešiem patīk, ka viņus lamā parStokholmas stulbiķiem. Nu nebija „padomju laiks”nekāds Stokholmas sindroms. 1940. gadā okupācijaarī ir baltiem diegiem šūta. Nu labi ideoloģiskimums tas ir izdevīgi, bet vēsturiski tas ir strīdīgi,pateicoties mūsu vietējam tētiņam Kārlim Ulmanim.Latvija mūsdienu izpratnē pārstāja eksistēt 1934.gadā, kad Kārlis Ulmanis atcēla Satversmi. Par Padomjuokupāciju pēc kara, kad visādi nacistu līdzskrējējislapstījās pa mežiem, baidoties no soda parsadarbošanos ar vācu okupantiem (cīnoties par Latviju,kur nacistu līdzskrējējus nesodīs). Nu šeit jauvarētu pilnvērtīgi teikt, okupācija. Bet kārtējo reiziir tā pati problēma − kolaboracionisti. ’70-‘80 gadosvisi Latvijas vīrieši bez šķirošanas dienēja okupācijaskaraspēkā. Okupantu partijā LKP bija liels latviešuprocents gan konjunktūras dēļ, gan vienkāršitāpat − visi tā dara. Izrādās, ka LKP pat vairāk cīnījāspar Latviju, kā etnisku vienību, nekā bēgļi-bēguļi.Pat Latvijas kristiešu baznīcas kolaboracionēja arpadomju Latvijas pārvaldi. Kurš tad te Latvijā ir taspareizais? Protams, pareizie ir bēguļi. Bet ko bēguļiaizmirst − tie ir 65 gadu veci notikumi. Un ko tadar šodienu? Vai mēs tagad meklēsim, kas bija lielākskomunists? Šķelsim vietējo sabiedrību, kā jauesam noskaņojuši vietējos krievus naidīgi pret Latviju?Ideja tad kāda, mērķis kāds, ja iegaumējam, kavēsturi izmainīt nevar, lai kā viņu pārrakstītu? „Skaldiun valdi!” − slavens romiešu teiciens, vai ne?tas_pats ES noteikti nav ASV „pakalpiņš”. ES ir viena no nozīmīgākajāmidejām, ko cilvēce ir radījusi kopš Romaskrišanas. ES atļauj 27 valstīm ar 500 miljonuiedzīvotājiem sadarboties tai pašā Eiropā, kur pirms60 gadiem plosījās Pasaules karš. Sorosam ASV irmaz teikšanas. Principā Soross ir eiropietis kas atbalstaideju, ka eiropieši var sadarboties un pastāvētbez kara. Muļķības, ka pasaules posta cēlonisbūtu ASV ekonomistu sprediķi. 1990. gadā Latvijabija integrāla sastāvdaļa no sabrūkošās PSRS. Uzdevumstad bija − kā griezties uz rietumiem. Neviensto vēl nebija izdarījis. Latvijā nebija neviena personaar attiecīgu izglītību un pieredzi, lai vadītu neatkarīguvalsti vai arī lielāku privāto uzņēmumu. VEF unciti Latvijas uzņēmumi varēja piepildīt PSRS prasībasbet nebija ne tehnoloģiskās bāzes, ne menedžments,ne marketings, ne distribūcija iekarot tirguārpus PSRS. Daudz ir panākts pēdējos 20 gados. Latvijavar efektīvi darboties kā neatkarīga valsts. Ir izglītotajauna paaudze ar vajadzīgām zināšanām. Irvairāki priekšzīmīgi uzņēmumi, kas eksportē precesun pakalpojumus. Ir ļoti rosīgs tūrisma sektors. Bet,Latvija tagad pārcieš nopietnu vispasaules krīzi. Arto, kas ir panākts nepietiek šo krīzi pārvarēt. Ir vajadzīgsjauns modelis jaunam laikmetam. Latvijā vajagatklātu diskusiju, kā veidot nākotnes tautsaimniecību.Vai tādai diskusijai nebūtu jābūt demokrātiskovēlēšanu pamatā? Partijas pasniedz publikai savasidejas, kā veidot nākotnes tautsaimniecību. Velētājiprasa jautājumus, sniedz arī savas idejas. Un tad ievēljaunus spēkus lai šīs jaunās idejas īstenotu.VidvudsSorosam kā Obamas vienam no galvenajiem atbalstītājiemsava ietekme tomēr ir. Varbūt ne liela, bettomēr ir. Un vēl jāņem vērā, ka Sorosam nepatīk nekasnacionāls. Viņš ir ekstrēms internacionālists vaibeznacionālists un katrā nacionālajā izpausmē armilzu aizdomām saskata nacismu, fašismu, šovinismuun citas šausmas.RumpisRumpi, ko tev Soross ir nodarījis? Ausmiņ, ko tev,tieši tev, ka viņš tev ir tāds bubulis?Astrīda Jansone Pirmkārt, finansu mahinators. Cilvēks, kura ienākumuavots ir citu apkrāpšana, nav cieņas vērts, pat jakādu daļu ziedo labdarībai. Cilvēkiem, kas domā argalvu, ar blēdi, atvaino par atklātību, cieša „draudzība”nav iedomājama. Otrkārt, Latvijā Sorosa finansētāspartijas un nevalstiskās organizācijas nolaika gala nodarbojas tikai ar sabiedrības šķelšanuun gaisa jaukšanu. Sorosa pārstāvja iekļūšana LatvijasBankas pārvaldīšanā jau ir kalngals visam, tā sacīt,līdaka palaista pie maiIītēm. Acīm redzot tas bijagalvenais mērķis visai „labdarībai”. Ir jābūt galīgamstulbenim, lai tādu kā Soross laistu tuvumā parastaibankai, kur nu vēl valsts bankas pārvaldīšanai. Astrīda,neaizmirsti, ka lats piesaistīts eiro, tātad jebkuraseiro svārstības ietekmē arī manu, tieši manu maciņu.Zināmas intereses man ir arī attiecībā uz mārciņu.Pasaule ir maza un Eiropa vēl mazāka, cits cituiespaido un Sorosa draudi par eiro iznīcināšanu nevarējaizraisīt manu sajūsmu. Un tagad man ir publisksjautājums tieši tev, Astrīda. Izstāsti konkrēti, argumentēti,ko labu Latvijai un tieši man ir devuši undod Sorosa sponsorētie Latvijas politiķi?AusmaVarbūt Ausma varētu izstāstīt, ar kādu darbību, pēcviņas domām, naudu pelna Džordžs Soross, kuram,starp citu, tieši šodien paliek 80 gadu. Ja pareizi atceros,viņš nodarbojas ar spekulācijām valūtas tirgūun biržā. Nodarbošanās gluži likumīga, lai arīpadomju cilvēka ausij atgādina kaut ko nosodāmu.Jebkurā gadījumā zinu vairākus cilvēkus, kas arī Latvijāmūsu mērogiem pieklājīgu pārticību nodrošinājušitieši šādā veidā un vēl palīdzējuši uzlabot finansiālostāvokli arī dažiem no tiem, ko Ausma cildinakā Latvijas glābējus un „gaišos spēkus”.Vents Zvaigzne Paldies, Vent!Astrīda o45

ATMIŅASUldis SiliņšATSKATĪTIES,PASMAIDĪTDP CAMP ALT-GARGE 1945 – IVMEŽINIEKI. Alt-Garge bija mežinieku nometne. Vācijaibija sabiedrotiem jāmaksā reparācijas. Un viensno maksāšanas līdzekļiem bija bukkoku (skabaržu),bet galvenokārt priežu meži. Bijušajiem leģionāriembija darbs. North German Timber Control (Ziemeļvācijaskokmateriālu pārvalde) pārraudzībā tika zāģētikoki, kas tad ceļoja tālāk uz Angliju. Mūsu mežiniekukomanda gatavoja stutkokus arī Rūras oglŗaktuvēm.Mežinieku skaits bija ap 350 cilvēku, ieskaitotsargus, biroja un tehniskos darbiniekus. Arī skolaivienu dienu gadā bija jādodas meža darbos, lai sagādātugaismas iestādei kurināmo. Tā Ziemeļvācijasmeži krita par upuri dīpīšu zāģiem. Tas, ka notikaVācijas mežu izciršana, protams, vāciešiem nebija paprātam. Tā vācu laikraksts Die Welt ievadrakstā vēršaspret britu pārvaldes vadītāja ministra Hainda paskaidrojumuapakšnamā, ka Vāciju no kokmateriāluimporta zemes paredzēts pārvērst par plašu eksportazemi. Pēc laikraksta domām esot iespējami ārkārtējisasniegumi citās saimniecības nozarēs, bet nekādāziņā nevarot pārvērst Vāciju par koka eksportētāju.Laikraksts min milzīgu apmēru kailcirsmas visāsokupācijas joslās un norāda, ka kopš 1945. gada oktobravien izcirsta 1/10 no visas meža platības, kasesot desmit reizes vairāk nekā normālā mežsaimniecībāpieļaujams.* * *TĀ LAIKA AVĪZES PAR LATVIEŠU BĒGĻIEM ALT-GAR-GĒ (paturot oriģinālrakstību – red.): Dažus kilometrusaugšpus Blekēdes (Lineburgas apriņķī) Elba metPie rampasgraciozu loku. Varenu priežu skauts šeit snauž mazaisAlt-Garges ciems, kuram tiešos kaimiņos atrodasvesela koka baraku pilsētiņa. Tajā agrāk mitinājāsārzemju strādnieki, kas vāciešiem par ubaga grašiemcēla plašu spēkstaciju, bet tagad pilsētiņā skanlatviešu mēle – tur patvērumu radis latvietis-trimdinieks.Te tas iet savu ikdienas soli, te viņš svētvakarosgarā pārstaigā savu tēvu zemi. Lai arī šie latviešiatrodas tūkstošiem kilometru no savas dzimtenes,tomēr ne tālāk par dažiem simtiem metru – tik, cikplata ir Elba, atrodas „draudzīgais kaimiņš“.Nometnes iedzīvotāji nav taupījuši pūles, lai dzīvisvešumā un nepierastos apstākļos iekārtotu iespējamilabāk. Jāsaka, ka tas izdevies. Nometnē valdapriekšzīmīga tīrība un kārtība. Dzīvi nometnē kārtoNacionālā komiteja, kuras priekšsēdētājs ir inženierisR. Rutks. Par iemītnieku fizisko labsajūtu rūpējasnometnes virtuve, kas, liekas, būs viena nomodernākām latviešu bēgļu nometņu virtuvēm. Ariztiku var apmierināties, vienīgi trūkst augļu. Nometnesbērnu vajadzībām darbojas speciāla bērnuvirtuve, ir arī diētas un slimnieku nodaļas. Nometnesiedzīvotāju rīcībā nodotas arī galdnieku, kurpnieku,drēbnieku, mechāniskā un pulksteņu labošanasdarbnīcas, kā arī frizētava, kurās visus darbusveic paši iedzīvotāji-amatnieki. Ik dienas darbojasarī pirts, resp., karsta duša. Par kārtību nometnē rūpējaspolicijas darbinieki un noziedzībās pieķertossoda nometnes tiesa. Priekšzīmīgi nostādīta nometnesambulance-slimnīca, kuru vada Dr. Vītola. Nopietnākossaslimšanas gadījumos nometnes iedzīvotājiempieejami sasniedzama Lineburgas slimnīca,kuru vada latvietis Dr. Jākobsons. Par kuplo „jaunaudzi“gādā bērnu dārzs un pamatskola (pārz. I. Eglīte),tuvākā nākotnē atvērs vidusskolu (vismaz dažospriekšmetos). Gan jauni, gan veci cītīgi apmeklēarī angļu valodas kursus. Garīgo dzīvi vada mācītājiJ. Lazda un Sautiņš, noturot dievkalpojumus ganpašā nometnē, gan arī tuvējā dievnamā. Notikusiarī jaunatnes iesvēte. No pašdarbības pasākumiem46

Altgargieši angļu avīzē 1945. gadā. Augšā no kr. Miķelsone, Siliņš un Rutka. Apakšā skolas bērnu grupa.visrosīgākais ir nometnes jauktais koris (dir. E. Brusubārda),kas devis daudzus koncertus, kuplinājissarīkojumus un dievkalpojumus. Gūtie panākumiir tiešām izcili. Rosīgi darbojas arī dramatiskā sekcija(M. Valtere), gleznotāju kopa (J. Soikans), šachasekcija (E. Šnei ders) u.c. Šinīs dienās tika atklāti arīauto vadītāju kursi (I. Znatnajs). Labu grāmatu cienītājiveldzi gūst nometnes bibliotēkā un lasītavā (A.Kraulis), bet pilnīgāko pasaules informāciju un ziņaspar notikumiem nometnē gūstam lasot „NometnesVēstnesi“ un skatot „Nometnes Vēstneša Foto aci“(atb.red. V. Buks).Kopēji Lineburgā esošiem latviešiem nodibināta LatvijasSarkanā Krusta nodaļa, kurā par biedriem saistījiesliels skaits nometnes iedzīvotāju. Lai gūtu informācijupar mūsu karavīru dzīvi gūstniecībā unatrastu nometniekotāju piederīgos, V. Buks devāsuz Putlosas nometni un nolasīja tur karavīriem savasnometnes sarakstus, tādā kārtā atrodot daudzuspiederīgos, draugus un paziņas. Atgriežoties no šībrauciena uz Alt-Garges nometni, tika atvestas vairāknekā 500 vēstules. Nākamā braucienā karavīriemnovests vairāk nekā 200 sainīšu. („Latvieši Elbeskrastā.” Trimda 1945.1.IX).Alt-Garges nometne rosīgi gatavojās ziemas dzīvei.Darba talkās nometnieki ikdienas apstrādā un sagatavolielāku vairumu kurināmo un stutmalku. Pēdējopar atlīdzību viņi gādā angļu iestāžu vajadzībām.Šai nometnē, kur visu darbnīcu amatnieki strādāpar brīvu, valda arī priekšzīmīga kārtība un tīrība.Ziemas dzīvei izlabotas nepiemērotās barakas unsagādāta vajadzīgā iekārta un mācības līdzekļi pamat-un vidusskolām, kas jau sākušas darbu. Sevišķidraudzīgas un ciešas saites izveidojušās ar vietējiemangļu komandantiem. Bez tam Lineburgas pilsētaskomandants ir šīs nometnes krusttēvs un sniedzislatviešiem i morālisku, i materiālu atbalstu kultūraspasākumos. Nesen Alt-Garges nometne saņēmusisporta piederumus 40 000 marku vērtībā, iekārtotabibliotēka un lasītava ar ne tikai latviešu laikrakstiemun grāmatām, bet arī angļu periodiskajiem izdevumiemun tautiešiem speciāli interesējušām grāmatām.Notikuši bērnu svētki, nodibinājusies dramatiskāsekcija un kultūras padome mākslinieka J.Soikana vadībā, kas turpmāk organizēs un pārzināsvisu altgargiešu kulturāli – sabiedriskos nodomus.Čaklais un rosīgais altgargiešu darbs radis atbalsi unievērību pie angļu armijas un civilo iestāžu vadītājiem.Uz to aicinājumu šo latviešu nometni apmeklējusikāda angļu filmu reportieru vienība un uzņēmusikino chronikai Alt-Garges latviešu nometnesdzīves ainas. Ievērojamais angļu laikraksts „DailySketch” savās slejās ievietojis īsu reportāžu un vairākusšīs nometnes dzīves un darba foto uzņēmumus.Šī reportāža ierunāta arī angļu radiofonā. Par Alt-Garges tautiešiem reportāžas iespiestas kādā dāņuun vietējā Lineburgas vācu avīzē – Lauenburger PostNo.15,1945.25.IX. (A.E. „Nometne, kuru pazīst arīAnglijā.” Trimda 1945.17.X)Turpinājums sekosPar Uldi Siliņu skat. JG261:33.47

Vilnis AuziņšKULDĪGASIEDZĪVOTĀJICAUR MODRARUBEŅA PRIZMUMĀKSLAAR PAŠA FOTOMEISTARA PIERAKSTIEMFotogrāfi kopš sava aroda rašanās brīža izmantoprofesionālās iemaņas, lai attēlotusavus laikabiedrus. Nav noslēpums, ka cilvēkipirmām kārtām interesējas par sevi, parsava tēla/izskata atbilstību savām vēlmēmun vīzijām. Fotoportretos parasti tēls veidotspozitīvāks, vizuāli saistošāks. Bet līdz ar fotogrāfijasuzņemšanos būt arī par sava laikahronistu, par sava laika savdabīgu tulku,arvien vairāk fotogrāfu uzdrošinās neievērotcilvēku diktēto sava tēla režiju. Fotogrāfu intelektuālāpatstāvība iezīmē jaunu kvalitātigan portreta jēdziena, gan cilvēku esībasdokumentēšanā. Latvijā šo procesu sākumsvērojami tikai 20. gs. 70. un 80. gados. Protams,fotogrāfu īpatns vērojums vai pat komentārsir sastopams vairāku Latvijas 20. gs.portretu meistaru radošajā mantojumā, tomērtie visbiežāk izceļas ar romantiski ievirzītupiktoriālismu. Sociālā komentāra portretiparādās tikai aizvadītā gadsimta 80. gadunogalē. Kuldīgas foto kluba vadītājs ModrisRubenis ir viens no pirmajiem, kurš saskatalaikmeta koptēla veidošanas iespēju ar savufotokameru, kas tolaik saistīta ar zināmu iedrošināšanos,jo varēja sagādāt lieku uzmanībuno represīvo iestāžu puses.Modra Rubeņa sociāli komentējošo portretukolekcija pirmoreiz pieejama atklātībāRīgā (1991), Revolūcijas (tagad Kara) muzejā– tālu no to gadu fotogrāfijas centriem, –pateicoties muzeja darbinieku daudz plašākamrevolucionārisma jēgas tulkojumam unKultūras Fonda atbalstam. Rietumeiropā unZiemeļamerikā līdzīgas kolekcijas un to izstādespazīstamas jau 20. gs. pirmajā pusē. Atmiņareizēm ir īsa. Latvijā ārējo apstākļu dēļmēs vairākas desmitgades nebijām pamanījušisavu nezināšanu. Nebijām arī novērtējušifotogrāfijas kultūrvēsturisko nozīmīgumu.Kolekcijas „Kuldīgas pilsoņi” sākums meklējamspirms apmēram 20 vai vairāk gadiem.Pēdējos gados Modris ir atgriezies pie šī kultūrvēsturiskisvarīgā projekta, pārvarot daudzustipiskus sadzīves ierobežojumus, kā arīmūsdienu sabiedrības vienaldzību, kas varbūt daudz iznīcinošāka par jebkura padomjuvaras iestāžu ierēdņa lojalitātes izpratni.Kolekcijā „Kuldīgas pilsoņi” ietilpstošie apmēram40 uzņēmumi ir reta laikmeta liecība,ko raksturo vispārinājuma, subjektīvas interpretācijasun lokālas vēstures faktu savijums.Katru fotogrāfiju autors uz vietas uz fotolapaspapildinājis ar saviem paskaidrojumiem.Vizuālā realitāte savienojumā ar autora toreizējoattieksmi pret fotografējamo objektudod pārliecinošu priekšstatu par tā laika cilvēkiemun vidi.Nesen nodibinātais veidojums FotoFormaar fotogrāfa laipnu atļauju uzsāka „Kuldīgaspilsoņu” izstāžu sēriju, saņemot negaidītipozitīvus apliecinājumus no skatītājiem,kuri pirms 20 gadiem tikai mācījās staigāt.Kuldīgas muzeja paustā interese sola iespēju,ka Modra Rubeņa pilsoniskās pozīcijasfotogrāfiskā izpausme neizklīdis tikai pasaulesplašajos ceļos. Iespējams, ka laika distanceir neizbēgams priekšnoteikums vēsturesizpratnei.Fotogrāfs un žurnālists Modris Rubenis(1951) beidzis Latvijas Valsts fiziskās kultūrasinstitūtu (tagad Latvijas Sporta Pedagoģijasakadēmiju), strādājis par sporta pedagoguun administratoru Liepājā un Kuldīgā.Kopš 1983. gada piedalījies vai arī vadījis dažādusfotoprojektus. Viņa darbi atrodamimuzejos un privātkolekcijās Latvijā, Šveicēun ASV. Piedalījies personāl- un grupu izstādēsLatvijā, Igaunijā, Lietuvā, Šveicē, Austrijā,Nīderlandē, Slovākijā, Grieķijā, Krievijā, Japānā,ASV. oLatvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja Vilņa Auziņa pašafotogrāfijas eksponētas daudzās solo un grupu izstādēsLatvijā un arī ārzemēs.48

Arvīds Šefanovskis (1955)Maizīti ar rokām pelna „Vulkānā”, bet brīvajā laikā liek lietā kājas un ir viens no labākajiem Latvijasgargabalniekiem un soļotājiem. Ja kāds ir dzirdējis par trakajiem Valmieras skrējieniem, tad Arvīds Valmierāšogad ieskrēja trešais.... Maratons sākas pēc 40-tā kilometra! (1992. gada uzņēmums).49

Fricis Freimanis (1918-1992)Joprojām darba ierindā – atslēdznieks „Lauktehnikā”. Savas dzīves atslēgu vienmēr saskatījis darbā un paļāviestikai uz savām rokām. Varbūt dzīve būtu pavisam savādāka, ja toreiz 45-jā tiktu amerikāņu zonā. Bet iznācabraukt uz citu – Vorkutas zonu. Arī 49-jā tāda ekskursija – kopā ar māti līdz Omskai. Brālis Eduards Kanādā.Tam pirmajam bija skaidrs ko nesa padomju vara. Tā nu brālis sūta savus romānus, bet ne visi atnāk. (1989. gadauzņēmums).50

Karolīna Anna Dakša (1899)Vecākā Kuldīgas pianiste – ar klavierēm kopā no bērnu kājas. Mācīta klasiskajā klavierspēlē, aizvilināta pie zēniemuz jazz-band, tā pulka ballītes nospēlētas. Tad kinoteātrī „lielā mēmā” laikos klavierspēlētāja, jeb, kā modīgi tagadsaka – tapiere. Pēc kara dažādi pulciņi, klavierstundas un visur, kur vien vajadzība. No spēlēšanas jau atrast nevar.Ja Dakšas kundze jūsos saskatīs cienīgu klausītāju, viņa uzspēlēs arī jums. (1989. gada uzņēmums).51

Olģerts Briciks (1927-1991)Kuldīgas sieviešu bieds. Smalkākas kundzes aizspiež ausis vai Olģertam met lielu līkumu apkārt, jo šis kungsar smalkiem vārdiem nemētājas. Viens otrs ar štoku dabūjis arī pa stilbiem. Pirms 13 gadiem vēl bijis dūšīgsstrādnieks „Vulkānā”, tad paralīze un citas nebūšanas. Tā Olģertam dzīvīte krietni sariebusi. Pensija jau ir,veselību neviens neatdos. Un kam tu tāds deri ! (1991. gada uzņēmums).52

Valentīns Kaizers (1932-1996)Kaut kas jau jādara, lai būtu paēdis. Arī jāstumj tačka vai jākrāso un jāsargā pirksti, jo mūziķis bez pirkstiem navnekas. Tā ir dzimtas tradīcija. Tēvs – Teodors Kaizers – Otto Švarca orķestra pirmais vijolnieks. Karš, juku laiki,mācības pašmācības ceļā, spēlēts armijā, Ļeņingradas cirkā. Vēlāk Kuldīgā spēles bauda džezbendam, bet mazāpilsētiņā nav tik daudz to spēlētāju. Pūtēju orķestrim jau pietiek, bet gribas ko nopietnāku, klasiku, Glenu Milleru,Latīņameriku... (1990. gada uzņēmums).53

Jēkabs Jumiķis (1935-1992)Viens no solīdākajiem Kuldīgas vīriešiem. Ješka, vai mazais pulksteņvīriņš, kā to bija iesaukuši bērni. Uz ielasvairs nerādās, bet draugi pulksteņus nes labot tikai viņam. Jā, senāk jau varēja iztikt bez palielināmā stikla. Jaticētu tam minhauzeniskajam stāstam par paštaisītu koka pulksteni, kas zin, varbūt kādā šķūnī vēl mētājas zobrati.(1990. gada uzņēmums).54

INTERVIJALINDA TREIJAATBILD SARMAIMUIŽNIECEI-LIEPIŅAILinda Treija. Gleznotāja. Ilustratore. Monumentālāsglezniecības speciāliste. Skolotāja. Jaunās Gaitasmākslas nodaļas vadītāja. Īpatnēja faktūra ir prominentaLindas gleznās un lielajās mākslas instalācijās.Viņa raksta (JG 256), ka to panāk, lietojot visdažādākosmateriālus: kolāžu, audumus, pastas. Ap instalācijuSlieksnis 2009. gada pavasarī Latvijas vēstniecībastelpās Vašingtonā DC skatītāji varēja saost dūmus,jo milzīgās papīra strēmeles bija ne tikai apstrādātasar dažādiem dabīgiem augiem un sulām, betarī dedzinātas. Gadu vēlāk, pirms 2010. gada aprīlīatklāja izstādi Filadelfijas Brīvo Latvju Biedrībā, Treijameklēja biedrības skapjos (ar atļauju!) un aiz skatuvespamestas, bet lietojamas avīzes, ar ko apsegt sienuaiz lielākas gleznas, lai tai dotu vēl plašāku vizuālutilpumu. Šķiet, ka atradās kaut kādi apputējuši poļuorganizācijas apkārtraksti un pat dažas vecas nodzeltējušasDzimtenes Balsis, kas radīja uzjautrinājumutiem, kas nākošajā dienā izstādes atklāšanā sīkāk pētījaTreijas darbus. (sml)* * *Sarma Muižniece-Liepiņa: Vai spontānums un dažāduneparastāku izejmateriālu gadīšanās „pareizāvietā un laikā” motivē tavas mākslas virzienu, vai īstenībāto izmantošana ir sīki izdomāta iepriekš? Kādiir neparastākie materiāli, ko esi izmantojusi, veidojotsavus darbus?Linda Treija: Drīzāk jau spontānums. Izmantoju materiālus,kas tajā brīdī ir pieejami, un tad dažreiz iznākkas ļoti labs, ko tad pilnveidoju un atkārtoju citosdarbos. Tā top sērijveida gleznas. Pēc dekorācijuveidošanas izrādei Homo Novus, kas ir par Latvijasmākslas dzīvi pagājušā gadsimta 20. un 30. gados,man „uznāca” latviskā kubisma un nedaudz art decovilnis. Tā tapa vesela izstāde Kafijas pauze (Klinklāvagalerijā, Garezerā, 2007). Vašingtonas izstādei darbstapa ilgākā laikā, un tad es varēju izmantot izdzertāsrīta kafijas biezumus un novārīto biešu sulu, lai sagatavotupamatu lielajiem papīra palagiem. Nežēlīgosdaudzumos bija iekrājušās latviešu avīzes, izdevumi,un tā tapa kolāžas stila darbi izstādei Filadelfijā šogad.Neko ļoti oriģinālu neizmantoju savos darbos.Galvenokārt jau interesantums slēpjas, kādā kombinācijātiek izmantotas tehnikas un materiāli. Man tiešāmpatīk zīmēt un gleznot uz visādām virsmām.programmas ieviešana. Es tajā laikā strādāju vairākāsdarba vietās – Ķekavas mākslas skolā par mākslasskolotāju un Latvijas Vēstures muzeja arheoloģijasnodaļā par mākslinieci. Tagad zināmā mērā to nožēloju,jo vajadzēja vairāk pievērsties studijām. Bijaarī neiztrūkstošās pīppauzes akadēmijas garajos koridorosun biežās spontānās ballītes, kas sevišķi nepalīdzējapie nopietnas studēšanas. Bet ar visu to –mēs katrs meklējām savu ceļu, kā izteikt sevi mākslā.Nezinu vai man tas toreiz izdevās, jo, liekas, pārākmēģināju izdomāt, kā izteikties un, ja jau tu neesivienkāršs un atklāts mākslā, tad tur nekas labs nevarbūt. Man vēl aizvien ir tā nelaime, ka gribas, laivisiem patiktu, kas ir muļķīgi, jo vienmēr būs kāds,kam nepatiks vai nu tava māksla, vai tu pats. Akadēmijaar savu bohēmu un diezgan brīvo pieeju mācībāmtomēr deva mums brīnišķīgu iespēju būt kopāar vienreizējām personībām. Tāds bija Indulis Zariņš,Jānis Zemītis, Jāzeps Pīgoznis, Edvīns Kalnenieks unciti. Mums pat bija ieviesta tāda stunda kā Instalācijasmācība, ko pasniedza Oļegs Tilbergs. Es domāju,ka tas bija vienreizēji, kādām pārmaiņām es kopā arakadēmiju izgāju cauri. To jau nojauš tikai vēlāk. Manvienmēr patika mākslas vēsture un jāmin, ka tik labusprofesorus kā Tatjanu Kačalovu un Eduardu Kļaviņu,kas paši par sevi jau ir leģendas, būtu grūti sastaptcitur. Ingrīda Burāne mani ieveda un ieinteresēja latviešumākslas pasaulē, par ko es esmu ļoti pateicīga.SML: Ja tu rakstītu grāmatu par savu studiju laikuLatvijas Mākslas akadēmijā, kā tu grāmatu nosauktu?LT: Nezinu kā nosauktu savas atmiņas par mākslasakadēmiju, varbūt Vējiem līdzi III vai Akadēmijas koridorulabirintos?SML: Divi tavi vectēvi Fricis Zandbergs (1910-1972)un Arvīds Galeviuss (1920-1982) bija gleznotāji. Abiarī dzima zemkopju ģimenēs, abi cīnījušies II Pasauleskarā, abi bijuši izsūtījumā (Galeviuss pat atkārtoti).Abi tagad atdusas Meža kapos, Rīgā. Vai un kā jūti,ka viņi ir ietekmējuši tavu izvēli jau no bērnības, kadmācījies Rozentāla Mākslas skolā, nepagriezt mugurusavam talantam mākslā?LT: Mana mīļā vecmāmiņa bija „tendēta” uz māksliniekiem.Viņas pirmais vīrs Fricis Zandbergs (mam-Treiju ģimene Tukumā (2010). Sēž (no kr.): Māris,Ivonna un Kārlis, stāv (no kr.): Juta, Linda unIngemāra (Treija-Čivle).SML: Margaritas Kovaļevskas divās dienasgrāmatāsAstoņpadsmit un Deviņpadsmit jaunā māksliniecesvaigi un savdabīgi apraksta savas gaitas, domas unno jaunas studentes perspektīvas raksturo arī dažusmācībspēkus Latvijas Mākslas akadēmijā 1930. gadubeigās. Tu absolvēji LMA 1997. gadā. Kā tu aprakstītugaisotni LMA 90. gados?LT: Tas bija laiks tūlīt pēc neatkarības iegūšanas. Atmiņātas palicis kā diezgan haotisks laiks. Daudz kasmainījās Mākslas akadēmijā, pat vairākas reizes, piemēram,vērtēšanas sistēmas, bakalauru un maģistru

mas tētis) bija gleznotājs. Arī pēc izsūtījuma, atgrieziesmājās, kaut daļēji paralizēts, viņš gleznoja. Viņamāksla ir tāda riktīga, latviskā 30. gadu glezniecība.Es viņu neatceros, jo viņš nomira, kad man bija tikaidivi gadiņi. Šogad viņam apritētu 100 gadi. Manamāsa ir izdarījusi milzīgu darbu, vācot materiālus parviņu un viņa laikabiedriem – māksliniekiem. Septembrībūs liela izstāde Tukuma vēstures un mākslas muzejā.Tajā būs arī mans darbs. Arī manu māsu darbi– kā pierādījums par vectētiņa iesāktā ceļa turpinājumu.Vecmāmiņas otrais vīrs, gleznotājs Arvīds Galeviuss,strādāja kā grāmatu ilustrators. Viņu gan esatceros. Viņš bija milzīga auguma, muskuļains, izskatīgsvīrietis, kurš ļoti mīļi izturējās pret mums. Reizēmrādīju viņam, ko esmu uzzīmējusi. Atceros vienu reizi,kad viņš bija dusmīgs par manis uzzīmētajiem karavīriem,kuriem bija ļoti šļaugani pleciņi – tādi vīriešiemnevarot būt. Pēc tās reizes sāku vairāk pievērst uzmanībucilvēku anatomijai.SML: Vai ir arī citi mākslinieki tavā ģimenē?LT: Es nezinu vai talants iedzimst, vai tas nāk ar dzīvespieredzi un apstākļiem, kādos mēs nonākam. Mājāsvienmēr apkārt bija māksla. Es kādreiz dzīvoju dzīvokļumājas piektajā stāvā uz paša stūra pie VecāsĢertrūdes baznīcas. Skats no visiem dzīvokļa logiembija fantastisks. Tur bija parkets, uz griestiem ciļņi arskatiem no grieķu teikām, katrā istabā bija savādākaflīžu krāsns. Mans tēvs mīlēja antīkas mēbeles unlietas. Mums vienmēr ir bijis daudz grāmatu, ko lasītun skatīties. Tas jau viss iespaido. Ģimenē esam trīsmāsas, visas mākslinieces. Vecākā – Ingemāra Treijair gleznotāja, jaunākā – Juta Treija – tekstilmāksliniece.Brālis nolēma neiet pa šo taciņu. Viņš strādāļoti praktisku un lietišķu darbu – ir būvdarbu vadītājs.Nezinu kā vecāki varēja mūsu radošās izdarībasun emocijas izturēt, bet viņi to godam izdarīja. Viņivienmēr būs tie, kas mani sapratīs un pieņems, tāpēcnav nekas labāks kā atgriezties pie mammas untēta mājās.SML: Mūzikas grupai „The Black Crows” šogad iznācadziesma „Houston Don’t Dream About Me”, kurāviņi dzied: “...es nesapņoju par Hjūstonu un Hjūstonanesapņo par mani.” ASV tu jau dzīvo 13. gadukopā ar savu vīru, ķīmijas profesoru Olafu Dauguli.Kurās pilsētās esat dzīvojuši un kāda ir vide, kurā jūspašreiz dzīvojat Hjūstonā, Teksasā?LT: Olafs sāka studēt Madisonā, Viskonsinā. Tad mēspārbraucām uz Ziemeļkarolīnu, „Chapel Hill”, tagad− Hjūstonā. Hjūstonā ir neliela grupiņa latviešu, ar kuriemsatiekos. Pati Hjūstona ir jauna, plaša pilsēta arsaviem plusiem un mīnusiem. Vienīgais, kas mani nomāc,ir neciešamais karstums vasarās.SML: Kā tavu nodarbošanos ar mākslu (ieskaitot lielākudarbu gatavošanu dārzā) uztver jūsu Hjūstonasamerikāņu kaimiņi?LT: Runājot par kaimiņiem, domāju, ka viņi nemazneatceras, ka esmu māksliniece, un pagaidām navteikuši neko par manām radošajām izdarībām dārzā.Mēs esam diezgan noslēgti, kā jau Latvijas latvieši,un ar kaimiņiem uzturam pieklājīgas, bet rezervētasattiecības.SML: Kopā ar Gunāru Stumbri un Lilitu Spuri tev2001. gadā Klīvlandē bija izstāde „Trīs zem vienajumta”. Šovasar vienā no tikai pāris tavām brīvajāmdienām no intensīvā darba Garezera Vasaras vidusskolātu aizbrauci ciemos pie Gunāra atraitnes MaijasStumbres Viskonsinā. Kā jūs iepazināties?LT: Iepazinos ar Maiju un Gunāru Stumbriem 90.gadu vidū. Man viņi un arī Lilita un Ričs Spuri ir bijušikā vistuvākie cilvēki šeit Amerikā. Ar Gunāru mūs vienojaarī glezniecība, nerunājot nemaz par paša Gunāraharizmātisko personību, un Maija ir tik pozitīviuzlādēts cilvēks, ka ir ļoti veselīgi atrasties viņas tuvumā.Domāju, ka lielo saprašanu par dzīvi man devatieši Gunārs. Es sapratu, ka nav ko mocīties ar kautkā oriģināla izdomāšanu mākslā. Ir jāglezno un jāzīmēsev pašam par prieku un, galvenais, neizliekotiespar to, kas tu neesi. Iebraucot Stumbru mājas pagalmā,mani vēl aizvien pārņem miera, nosvērtībasun siltuma sajūta, kaut Gunārs jau veselu gadu navmūsu vidū.SML: Tik bieži dzirdu no tevis: „Jā, varu!” Tu esi ilustrējusidaždažādu tematiku grāmatas, radījusi zīmolus,gleznojusi portretus, veidojusi monumentālasun savdabīgas dekorācijas teātriem, bijusi skolotājaGarezera vasaras programmās un lektore 2x2 un3x3 nometnēs, palīdzējusi ar latviešu mākslas darbuidentificēšanu un inventarizāciju, iekārtojusi un fiziskikārusi mākslas darbus pie sienām neskaitāmās izstādēs.Kāds ir kopsaucējs tavai profesionālai dzīvei?LT: Esot Amerikā, man ir bijusi iespēja strādāt visdažādākāsmākslas jomās, ko es droši vien neizmēģinātuLatvijā. Tā pirmā uzdrīkstēšanās ir visgrūtākā. Tomērvisilgāk esmu strādājusi par mākslas skolotāju.Iesāku to darīt jau 16 gadu vecumā, kad vēl mācījosRozentāla Mākslas vidusskolā. Pēc skolas braucuuz Olaini, lai mācītu bērnus zīmēšanas pulciņā. Mācotjauniešus šeit, vislabāk man patīk projekti ar noteiktuievirzi, kur var redzēt cik daudzveidīgi un savādākmēs katrs redzam un uztveram lietas sev apkārt.Domāju, ka galvenais jau ir, lai ieinteresētu bērnusun skolēnus mākslā vispār. Jāatrod kompromisa ceļšstarp konceptuālās un akadēmiskās mākslas mācīšanu.Ir jādod pamatzināšanas par tehnikām, kompozīciju,anatomiju utt., bet arī jāmāca brīvi domāt unizteikties ar savu mākslu. Man sagādā baudu mācītmākslu bērniem un pieaugušiem un sajust, ka viņiemtiešām patīk, ko ir paveikuši.SML: Pēdējos gados tavai dzīvei nākuši klāt ļoti laikietilpīgiamati latviešu sabiedriskā darbā ASV: JGmākslas nodaļas redaktore, Amerikas latviešu māksliniekuapvienības (ALMA) sekretāre un priekšniekavietniece, bet no 2010. gada rudens šīs plašās mākslasorganizācijas priekšnieces amats. Kā tu nolēmi,ka tavā jau tik pilnajā dzīvē gribi uzņemties šīs jaunāsatbildības?LT: Jaunās atbildības nāk pašas un man atliek izlemt– jā vai nē. Bez tam es neuzņemtos, ja ar mani kopānestrādātu tādi cilvēki kā Rolfs Ekmanis, Ingrīda Bulmane,Uģis Nīgals, tu un citi. Godīgi sakot, man irbail no tādas atbildības, bet vairs jau nav daudz laikapalicis baidīties no atbildībām un izmaiņām dzīvē.2010. gada augustā.56

Linda Treija. Sēžot uz atmiņu laipas (veltījums vectēvam, māksliniekam Fricim Zandbergam1910-1972). 2010. Jaukta tehnika. 150 x 170 cm

Uldis Briedis. No omoniešu lodes nogalinātā Roberta Mūrnieka bēres 1991.19.I.No sērijas Pirms 20 gadiem.

LASĪTĀJU VĒSTULESPieminēšanas laiks. Bija ap ziemas, ir atkal ap vasarassaulgriežu laiku. 2. Meža kapos zemē guldījaOlafa Stumbra urnu. Nu Gunars [Saliņš] steidzaspievienoties lielajai saimei viņsaulē. Nāk prātā, kaviņš varētu tur debesu ķēķī atvērt Miglas krogu, untad jau būtu gandrīz vai jāapskauž tā dzīvīte pēcdzīves. Mums atliek pieminēt un cerēt, ka būs vēlkāda brīva vietiņa pie letes. Ņujorka gan laikam šaisaulēpaliks neapmežota ••• JG260 – pamatīgsnumurs! Paldies! Pie manas īsbiogrāfijas (74. lpp.)derētu daži precizējumi. Savā veidā jau biju viens noJG dibinātājiem, bet precīzāk ir, ka JG dibināja ALJAsvalde, kad nolēma pārtraukt Rakstus un sākt jaunužurnālu, kam tai brīdī nebija nosaukuma. Mani iecēlapar pirmo atbildīgo redaktoru un vairāk vai mazākatstāja savam liktenim. No aprīļa, kad nolēma pārtrauktRakstus un izdot jaunu, līdz septembrim, kadtam bija jāiznāk, bija četri mēneši! Par to esmu rakstījispašsarunā 100. numurā, arī par to rakstīts AivaraRuņģa brošūrā Jaunā Gaita: Stāsts par žurnāla tapšanuun sākuma gadiem. Katrā ziņā bez Aivara iesaistīšanāsarī nezin, vai kas būtu sanācis. Bet mana loma,ja pirmā redaktora tituls nebūtu piemērots, precīzākbūtu – „viens no pirmajiem JG veidotājiem”. Tai pašālaikā nav precīzi mani minēt kā LOM Gadagrāmatasredaktoru. Tas gods pienākas Heinriham Strodam, joviņš atbild par saturu. Nezinu, kā manu darbu vislabākaprakstīt – es vērtēju darbus kopā ar citiem untad gādāju par visu tālāko, sākot ar gatavo rakstu galīgoapdari līdz pat publikācijai. Tas ir drīzāk tehniskāredaktora darbs, lai gan tā nav atzīmēts pasītē. Te tāslietas notiek drusku citādāk nekā Amerikā.Valters Nollendorfs, RīgāKā jau nereti, Ainārs Zelčs uzrakstījis kaut ko interesantu,polemiku rosinošu (JG260:45). Nudien, vienubrīdpar latviešu rakstnieku aptuveni 20. gs. otrajāpusē Latvijā tā vien gribas pārjautāt ar paša AZ citātuno romāna 1945 Rīga: Bet ko viņš vēl ir darījis?Vai tikai viņš nav bijis latvietis? – Dorothea jautā Robertpar tēvu (189). Bet, nopietni runājot: to, ko uzrakstīja/paveicarakstnieki Latvijā līdz neatkarības atjaunošanai,nevarēja uzrakstīt/paveikt rakstnieki trimdā.Un otrādi. Šodien jau droši var teikt, ka visai lielabūs abās pusēs radītā ilgmūžīgā daļa. Vēl neaizmirsīsimarī totalitāro režīmu nometnēs, izsūtījumos radītovai no tās rūgtās pieredzes izaugušo. Teikšu vēlvairāk: neviens nevar cita vietā, jo literatūru tomērrada atsevišķi cilvēki, talanti, nevis tās vai citas tautasdaļas. Teiksim, mūsu dzeju jau grūti iedomātieskā bez Ojāra Vācieša, tā bez Linarda Tauna. Vēl un vēl.Arī prozā, arī dramaturģijā līdzīgi. Un pilnīgi lieki OjāramVācietim vai Gunāram Janovskim diezin kāpēc kāsvaru bumbu pie kājām karināt citus literātus... Betpar to, kā debesīs, kā mūžībā lems — Te nu der atcerētiesvienu Marka Tvena stāstu: debesīs par potenciālidižāko visu laiku rakstnieku atzīts nevis Šekspīrs,bet kāda ASV štata drēbnieks, tikai viņš diemžēl dažāduiemeslu dēļ neko nav uz zemes paguvis uzrakstīt.JG261 trīs atšķirīgas balsis dzirdamas Briežu trijotnesdzejas publikācijā, kur īpaši atzīmējamas Marijas vārsmaspar vārdiem.Imants, RīgāNesen, rakājoties gūglī, uzdūros rakstam: „Starptautiskieraidījumi latviešu valodā 20. gs. otrā pusē” pdfformātā, tikai ar virsrakstu un autora Rolfa Ekmaņavārdu – ). Tā kā strādājuAmerikas Balss (VOA) latviešu redakcijā (1983-1993),šīs publikācijas 12. lpp. par mani lasāma sekojoša informācija:Gita Gulēna Vagenheima ir „Latvijas latviete”,strādājusi toreiz Drāmas (tagad Nacionālajā) teātrī,arī Latvijas radio un televīzijā, trīs gadus pēc ierašanāsASV 1980. gadā sāk strādāt AB. Kaut arī divasreizes godalgota kā Eiropas nodaļas veiksmīgākā diktore,90. gadu vidū viņai darbu AB uzsaka. Šajā informācijāiezagusies būtiska kļūda; proti, man darbu neuzteica,es pati iesniedzu atlūgumu. Aizīmeiļoju autoram,prof. Ekmanim, kurš paskaidroja, ka raksta oriģinālspublicēts JG237 (2004):41. Jauno Gaitu allažesmu uzskatījusi par augstas klases izdevumu, kamīpaši nopelni daudzu Latvijas vēstures balto plankumuaizpildīšanā. Jūtos pagodināta, ka arī mans vārdsparādījies tik cienījamā izdevumā, turklāt rakstā parstarptautiskajiem radioraidījumiem latviešu valodā,jo 10 gadus ilgo līdzdalību to veidošanā AB uzskatupar vienu no nozīmīgākajiem posmiem savā radošajāun profesionālajā biogrāfijā. Tāpēc nešaubos,ka [attiecīgajā nr.] gluži vienkārši iezagusies drukaskļūda; proti, iespiedies lieks burtiņš „i”, kā iznākumā90. gadu vidū viņa darbu AB uzsaka pārvērtās par:90. gadu vidū viņai darbu AB uzsaka. Latviešu valodātāda misēšanās itin viegli var notikt. Godalgu uzskaitījumsvarēja būt precīzāks: saņēmu tikai vienu kāEiropas nodaļas izcilākā diktore; pārējās četras parizcilību programmu veidošanā un/vai līdzdalību tajās.Bet tas nu tā. Būtiska ir atšķirība starp „atlūgšanos”un „atlaišanu” no darba!Gita Morris - Vāgenheima alias Gulēna,Washington, DCPret latīņu cilmes lietvārda kollektīvs lietošanu(JG261:59) latviskā latviešu valodā var būt vairāki iebildumi.Pirmkārt, latviešu valodā ir jau sen lietots šīscilmes īpašības vārds, kas ir gluži līdzīgs tagad lietotajamlietvārdam. Tiek runāts, piemēram, par kollektīvudrošību, kollektīviem līgumiem, kollektīvāmsaimniecībām, kollektīvu vainu. Bet latviešu valodānav parasti vārdi, kas reizē varētu būt gan lietvārdi,gan īpašības vārdi. Lietvārda kollektīvs lietošana postalatviešu valodas vārddarināšanas sistēmu un notrulinavalodas izjūtu. Otrkārt, šis vārds ir padomisms,ar kuru cīņā pret buržuāzisko nacionālismu nomainītitādi latviski vārdi kā saime, kopa, darbinieki un arīsvešvārdi ansamblis, grupa u.c., padarot latviešu valodunabagāku un pietuvinot to krievu valodai. Bezlietvārda kollektīvs latviešu valodā ļoti labi var iztikt,tāpat kā bez tā iztiek angļu un citās valodās, kur nerunāpar skolu vai deju kollektīviem. Treškārt, šī vārdalietošana liecina par latviešu pašcieņas un lepnumatrūkumu. Komunistu Partijai Latvijā bija sava latviešuvalodas politika: valodas „demokratizēšana”, valodasinternacionālizēšana un valodas pietuvināšana lielāskrievu tautas valodai. To dēvēja par „valodas attīstību”.Mēs aizmirstam, ka katra jauna krievu valodā lietotasvešvārda ieviešana latviešu valodā to nebagātināja,bet padarīja to par vienu latviešu vārdu nabagāku.Ir laiks sākt veicināt latviskas latviešu valodasatjaunošanu. Kāda vaina skolas saimei?Rūdis Hofmanis, Losandželosā, ASV59

Paldies Pāvilam Ieviņam par interesanto, izcilā pareizrakstībāsagatavoto atmiņu stāstu „Darbs Latvijas Radiofonā1938-1944” (JG259).Aina Sveile, Sidnejā, AustrālijāPaldies par JG261! Kā vienmēr, viss numurs uzreiz irjāizlasa, nevar atstāt neizlasītu.JG entuziaste, StokholmāJG veidotāju darbs ir izcils profesionalitātes, talanta,godaprāta, pacietības un nesavtības paraugs mumsvisiem šeit Latvijā. Tā turēt! Un ilgi vēl.Leons Briedis, Rīgā1) No JG260: ...prezidents Lehs Kačiņskis (Lech Kaczynski)novembra beigās paraksta likumu, ka personām,kuras glabā, pērk vai izplata priekšmetus vaiierakstus, kas satur komunistu simbolus, draud sodanaudavai cietumsods līdz diviem gadiem, jo, izsakotiessenatora Zbigņeva Romševska vārdiem, „pretkomunismu jāizturas tieši tāpat kā pret nacismu (..)abu upuru skaits ir salīdzināms, ņemot vērā badu UkraināStaļina laikā un deportācijas uz Sibīriju. 2) PrezidentsLechs Kačiņskis zaudē dzīvību pie Smoļenskasjau nākošā gada aprīlī, līdz ar daudziem pavadoņiem.3) Empire Strikes Back (Kādas ASV filmas nosaukums.)(..) Skaudrāks zemteksts izpaužas 2009. gada vasarāgrupas izstādē Katerinholmā (Zviedrija) parādītajā objektā.Tas ir televizoram vai mūzikas pastiprinātājamlīdzīgs šķietami nevainojami izpildīts priekšmets, kuramvajadzētu būt funkcionālam, bet kurš nekam neder.Tam dots nosaukums We are proud. Made in Latvia– „Mēs esam lepni. Izgatavots Latvijā” (JG261:42 –no Rutas Čaupovas raksta par mūsu tēlniecību „Krīzeslaika iespējas un paradoksi”.) 1) Ja katrs pats - Latvijāizgatavotais - uz savas pieres nav ar mieru uzrakstītEs nekam nederu, tad nav ko apvainot Latvijas vārdu.2) Ja pietrūkst dūšas paņirgāties par Ziemeļkoreju,Krieviju, Irānu vai Baltkrieviju, tad vismaz tik daudzgoda jūtām vajadzētu būt, lai neņirgātos par nelielo,bet nesalīdzināmi jaukāko – derīgāko – demokratiskoLatvijas Republiku. 3) Tas ir labi, ka mums, tēlniekiem,ir divas biedrības jeb kopas. Vieni dod priekšrokutam, kas reiz ir ticis saukts par „tīro mākslu” („tīroformu”), otri veido tā, kā joprojām vairāk patīk tautaslielākai daļai. 4) Kura kopa labāka, par to uzzināsimpastardienā. 5) Ja pirmajā punktā man asinsvārās, tad ceturtajā jau varu mīlīgi pasmaidīt. •••Īpaši mani iepriecina (JG262:63) Putina karikatūra.Man šķiet, ka šeit brīvajai presei tas ir brīvi aizliegts.Jā, Putina režīms ir darījis visu iespējamo, lai stāvoklisLatvijā būtu tāds, kāds tas ir tagad. Un Krievija taču irtik ļoti, ļoti vāja, bet − šeit tai piekāpjas visās frontēs.Dažkārt man rodas − ak, vai! − pat pa kādam mirklim,kad tas, ko redzu apkārt, sāk šķist kā no purvaizrāpies un taču noslīcis − bet vai tad patiesi vēljoprojām dzīvs?!− padomijas mošķis.Ainārs Zelčs, tēlnieks AlūksnēKatram roka jāpieliek. Dzīve ir kā ātrumu sasniedzissmagsvara kravu vilciens, kas dārdina tikai uz priekšu,pat ja dīzeļdzinējs palicis bez degvielas. Inercei piemītmilzu spēks. Diemžēl ne tikai materiālajā pasaulē,arī garīgajā, sabiedrības, cilvēka uzskatos, vērtējumos.No tā sauktās plānsaimniecības ielēcām brīvajā tirgū,drīkst brīvi runāt, rakstīt, bet... Padomijā uzkrātā inerceturpina dārdināt pa ierasto ceļu. Gandrīz 20 gadusdzīvojam neatkarību atguvušā valstī, bet, ieskatījiesšodienas (2010.6.IV) Latvijas Avīzē, – lasu, ka Latgalesskolās turpina aktīvi mācīt no citiem mūsu novadiematšķirīgu vēsturi; aicina piedalīties rakstiskā konkursā„Lielais Tēvijas karš un ģimenes vēsture”, „Latvijasiedzīvotāju cīņa pret fašismu”, „Fašisms sagrauts.Bet vai uzvarēts?” utt… Apsveicami, ka avīze tam pievērsusinosodošu uzmanību. Taču šajā numurā lasāmavēsturiska izziņa, kā pirms 20 gadiem sašķēlās LKP,par krieviskās CK pirmo sekretāru ievēlēts Alfreds Rubiks,par latviskās CK pirmo sekretāru Ivars Ķezbers.Fakti pareizi, tikai ne mazākais mājiens par Ķezberaīsto nodarbi – spiegot PSRS labā, darboties tās labā.Padomju smagsvara ideoloģiskās kravas vilciens dārdinauz priekšu, joņo un joņo pa mūsu šodienas sliedēm,aizsedzot pagātnes patieso ainavu. Tagadne unpagātne krustojas arī Ildzes Krontas recenzijā (JG257,2009) par LKP CK instruktora, no 1969. gada laikrakstaLiteratūra un Māksla (LM) atbildīgā redaktoraJāņa Škapara grāmatu Barjerskrējiens. Ja iepriekšējieseptiņi LM redaktori varēja justies gandarīti, noturotiesredaktora krēslā pāris gadus, tad Škapars šajāamatā pabija līdz 1985. gadam, līdz Gorbačova ērai.Tāds kā rekords. Kāds? Uzcītīgai kalpošanai KP idejāmun prasībām. Tā jāvērtē viņš pats, tā jāvērtē grāmata.Un iebildumi pret grāmatu saplaktu, ja autors to būtuizdevis par savu kā Saeimas bijušais deputāts diezganapaļo pensiju, taču iekšlapā lasām: Grāmata izdotaar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Rīgas domes Kultūrasdepartamenta atbalstu, tātad paņemts no mūsumaksātiem nodokļiem. Ne velti esam jau iemācījušiesgudrību – viss maksā tik, cik tas maksā. Barjerskrējiensir brāķis. Kāpēc mums jāmaksā par brāķi? (..) Saturāgandrīz tikpat kā Toričelli tukšums. RecenzenteIldze Kronta – lai gan ir tālaika līdzgaitniece – neizvirzanevienu nopietnāku prasību patiesīguma atklāsmei.Noklusēt un klusēt joprojām ir visparocīgākaispaņēmiens, kā atmazgāt bijušo. Nav izmantota izdevībapastāstīt mazliet vairāk par Škapara konfliktu arredakcijas kritikas nodaļas vadītāju Voldemāru Melni.Šo Padomju Savienības ideoloģiskajā gaisotnē gluživai neticamo redakcijas kolektīva pārdrošību mazlietesmu pieminējis savu atmiņu atspulgās par noklusētoun viltniecisko Aizejot atskaties otrās grāmatas nodaļā„Lielais Pret”. Notikušā neparastību apliecina kautvai tas, ka iejaucās pat ceka un čeka. Barjerskrējienāpar to ne vārda. Arī Ildze Kronta apiet ar līkumu. Varpatikt vai nepatikt Meļņa personība, tomēr tas ir fakts– viņš savā mūžā neuzrakstīja LM vairs nevienu rakstu.Vēl daži aizgāja no redakcijas, pārtrauca sadarboties.Čekas materiāli nav pieejami, bet cekas glabājas tepatLatvijā. Kāpēc recenzente tajos neieskatījās? Ir arīvēl dzīvi notikuma līdzgaitnieki, pat CK kultūras daļasvadītājs Aivars Goris. (..) Jānis Škapars 16 gadus bijaLM redaktors, pie tam arī kompartijas RS pirmorganizācijassekretārs, tātad labi informēts. Grāmatā šo informācijunejūtam. Garāmejot gan pieminēts kāds čekistsN. Kokorēvičs. Kas viņš, no kurienes, kādos amatospabijis? Melna tumsa. Ko darīja Litfonds un tāilggadējā priekšniece E. Zaķe? Kāpēc ar RS trešajiemsekretāriem ierindas rakstnieks piesargājās būt atklātāks?...Uzskaiti var turpināt. Škapara dienasgrāmata60

eidzas ar 1979. gadu. Solīts turpinājums. Vai tikaipar nedienām ar paša veselību un kāpināto kāri peldēt?Man iebildumu nav, ja 2. daļu autors izdod parsavu naudu. Bet ja par nodokļu maksātāju, tad... tadtomēr gribētu izlasīt, kas galu galā bija slavenais radošosavienību 1988. gada plēnums, kuru cildina uncildina, lai gan čekas ģenerālis Edmunds Johansonssavā grāmatā neslēpj, ka viss noticis viņa un čekasvirsnieku tiešā pieskatījumā. Vai varam beidzot sāktnopietni izvērtēt šo divdabīgo notikumu? Škaparapieredzētais te lieti noderētu. Un kā viņu no redaktoraamata nomesto uznesa Latvijas Tautas frontes valdespriekšsēdētāja augstajā postenī? Vai Ivars Ķezberspiepalīdzēja? Viņš taču bieži esot redzēts ejam un nākamno Škapara dzīvokļa... Stāstāmā daudz. Par patiesībunebūtu žēl izlietot nodokļu maksātāju naudu.Jo bez patiesības komunistiskās idejas kravas smagsvaravilciens dārdina un dārdina. Neapstājas pat, kadLatvija ievesta visdziļākā tautsaimnieciskā krīzē un arsavu parādnastu piebiedrojusies dažām valstiņām Āfrikā.Katram no mums roka jāpieliek pārmijai, lai pagātnespadomju dzīves vilciens iedārdinātos strupceļā,beidzot apstājies.Laimonis Purs, Zaubes pagasta „Biķerniekos”Prof. Gundara Ķeniņa-Kinga raksti (JG260:28; 261:23)ir OK, kaut arī paīsi. Tie mudina uz domām par tematucitam rakstam: Kādam vajadzētu plašāk apskatītieteikumu par angļu valodu kā Latvijas galveno zinātniskāspētniecības valodu. Tai lietai ir vismaz divas puses.Nenoliedzami, angļu valoda palīdz latviešu pētniekiempiedalīties pasaules zinātnes apritē (bet tikaija tā ir laba angļu valoda, kas nepadara mūs smieklīgus).Tomēr svešvalodas (vienalga, krievu vai angļu)dominance augstākajā izglītībā neizbēgami atsauksiesnelabvēlīgi uz latviešu valodas stāvokli, it sevišķireāli pielietotajā terminoloģijā visās nozarēs. Valodaneglābjami tiks noplicināta vēl vairāk. Ja neesamakli, mēs jau tagad redzam kas noticis ar latviešu valodupēdējos 65 gados, kad krievu valoda bija dominējošā:par spīti daļas valodnieku pūlēm, pārāk mazir panākts, lai latviešu valoda būtu moderna, izteiksmīgaun bagāta, ar pietiekamu (un plaši pazīstamu)vārdu krājumu visās dzīves nozarēs. Varbūt lietuviešiir mums priekšā? Norvēģi, piemēram, ir ļoti noraizējušiespar savu situāciju šai ziņā un, skatoties uz nākamajiem100 gadiem domā, ka pētniecības valodaijābūt pamatā norvēģu − ar tulkojumiem kur vajadzīgs.Arī eksaktajās zinātnēs, par sabiedriskajām unhumanitārajām nemaz nerunājot. Tāpat kā kara lietasnedrīkst atstāt ģenerāļiem, latviešu valodu šodienun nākotnē nedrīkst atstāt tikai valodnieku rokās. Arīšovinistisku „nacionālistu” rokās ne. Ir jāapzinās, kavaloda ir vērtība, ka bez valodas mēs neesam tautaun ka ir jābūt robustai un ilgtspējīgai bagātas un dzīvaslatviešu valodas politikai visā valstī, visos līmeņos,no prezidenta līdz pirmskolniekam. Ar skatu 100 gadusuz priekšu, tāpat kā norvēģiem. Tur atslēgas pozīcijair augstskolu visām fakultātēm. Man tomēr irnelabas aizdomas, ka taisni tur sagaidāma vislielākāpretestība.Andris Priedītis, TorontoAbsurda situācija „uz zemes” rosina absurdo teātri.1958. gadā parādījās Ionesco Rhinoceros (Degunradzis).2010. gadā Juris Helds lugā Ko darīt? (JG 262)arī lieto degunradzi, attēlojot absurdo situāciju Latvijā.Kā saka fanču sakāmvārds „Jo vairāk mainās, jovairāk paliek kā bijis” (plus ça change plus c’est lamême chose.)Anita, Oranžvillē, KanādāGribu izteikt visdziļāko cieņu un apbrīnu par FrankaGordona aso prātu un tikpat aso spalvu. Vienmēr arbaudījumu lasu viņa uzrakstīto.Janīna Kursīte, RīgāSaņēmu joprojām dzīvās un allaž interesantās JG 262.nr. Saturs, kā vienmēr, ļoti bagāts. Visvairāk iepriecinaELJAs Saulkrastu kongresa (2004) referentes, starplaikāfiloloģijas doktores Evas Eglājas-Kristsones rakstusērijas turpinājuma „Okupētās Latvijas un latviešutrimdas saskarsme un tās dinamika” VII daļa. Rīgā JGvar nopirkt Okupācijas muzeja grāmatgaldā un „Satori”grāmatnīcā.Ģirts Zēgners, RīgāLasu ar aizrautību JG261. Jauki! Arkārtīgi interesantaintervija ar Žagariņu – kā top JG. Man kā vecam presesvilkam tas ir „aizrāvīgi”. Jūs JG redakcijā esat VA-ROŅI! Bet te man lūgumiņš: 30. lpp. pirmo pēckaragadu apskatā attēlota karte no 1945. g. maija Time!Tas man ir pārsteigums – vai tad Henry Luce vareja jau45. g. maijā dot tādu karti? Es, strādādams LTA 1945-1957, labi atceros tos laikus – skatoties no tāspuses- staļinisma baisajā norietā. Lūdzu, vai nevarētu manieskenēt/pārsūtīt to Time rakstu, kur ievietota šī karte?Man tie gadi saistīti ar ļoti drūmu jūtoņu – Ždanovatrakošana, „Stokholmas uzsaukuma” piespieduparakstīšana u.tml.Franks Gordons, TelavīvāJaunā Gaita 262Laiks ir kapitāls, kas vēlētsAr vienu mēru visiem mums.Vai lietosim to savā labā,Vai atstāsim to atmatā?No neskaitāmām iespējām,Kā doto laiku lietā likt,Būt draugam vārdam rakstītamIr ceļš pie apgaismības tikt.Parastai grāmatai autors ir viens,Jaunajai Gaitai to piecdesmit.Šeit žurnāls cēls, ko vērā ņemt:Esejas un jauna dzeja,Gleznu klāsts un ziņu pūrs.Gan vajadzību daudz ir mums –Šeit maksājums, tur ziedojums,Bet tikai tas, kam kūtrums krūtīs,Sev Jauno Gaitu nepasūtīs.Uz rudens dienām bagātām cerE.D. Rusovs, Anglijā61

MIRIS VĒSTURNIEKSDŽADS (TONY JUDT)Pērngad pasaules intelektuāļu kopiena zaudēVīnē dzimušo daudzu grāmatu autoru Amos Elonu(Elon), dažkārt sauktu par „žīdu Kamī” (skat.JG258:47-48). Šogad viņam pievienojas Londonasaustrumu daļā sekulārā žīdu ģimenē dzimušaisTonijs Džads (1948-2010), kuram paticis sevi dēvētpar „universālu sociāldemokrātu”. Pēc augstākāsizglītības iegūšanas Anglijā un Francijā, vēstureszinātņu doktors strādā par mācībspēku Kembridžas(Cambridge) U., Oksfordas (Oxford) U.,Kalifornijas U. (UC, Berkeley) un pēdīgi ŅujorkasU. (NYU), kur viņš vada slaveno Remarka EiropasStudiju institūtu (Remarque Institute of EuropeanStudies). Zinātņu vīra radošajā kontā vismaz ducisievērības vērtu grāmatu un gara virkne rakstu TheTimes Literary Supplement, The London Reviewof Books (LRB), The New York Review of Books(NYRB) u.c. Izraēlas-arābu Sešu dienu kara laikā(1967.VI) 19 g.v. Džads brīvprātīgi iestājas militārādienestā, bet, vērojot Sīrijas auglīgās GolānaAugstienes Izraēlas bruņoto spēku brutālo okupāciju,sākotnēji dedzīgais cionists kļūst arvien skeptiskāksun gadu gaitā kļūst par Izraēlas politikasun tās atbalstītāju – ASV žīdu organizāciju vairākumaun ASV valdības – visai asu kritiķi. Džada vīzijāIzraēlai no esošās „anahronistiskās valsts” jāpārvēršaspar kopīgu žīdu un arābu valsti (onestatesolution) ar vienlīdzīgām tiesībām visiemtās pilsoņiem. Kad Miersheimers (John Mearsheimer,U. of Chicago) ) un Volts (Stephen Walt, HarvardU.) rūpīgi dokumentētā pētījumā britu LRB(2006.26.III) norāda uz Izraēlas lobija lielo lomuASV ārpolitikā, Džads nostājas abu asi kritizētoamerikāņu politoloģijas profesoru pusē. RezultātāAmerican Jewish Committee u.c. ASV žīdu organizācijasun publikācijas izvērš sava veida kampaņupret Džadu, kariķējot viņu kā „sevi nīstošužīdu” (self-hating Jew), pat kā „antisemītu”. ŽurnālāThe New Republic viņa vārds pazūd no pastāvīgolīdzstrādnieku ailes.Džada vispazīstamākais darbs, varētu teikt, šedevrsNr.1, ir viņa saistoši uzrakstītais, vairāk nekā1 000 lpp. garais, vēstures eposs Postwar: A Historyof Europe Since 1945 (2005), kur apsveicamiliela vērība pievērsta arī Vidus- un Austrumeiropasvalstīm. Bez enciklopēdiskajām atbildēm uzkas? un kur? – autors visvairāk cenšas izskaidrotkāpēc? Pamatīgās un visaptverošās grāmatas latviskoversiju Pēc kara: Eiropas vēsture pēc 1945.gada (2007) veiksmīgi tulkojis Mārtiņš Pomahs.Kaut arī savās agrīnajās grāmatās un rakstosDžads izsakās kritiski par franču, īpaši eksistenciālistu,antiamerikānismu, drīz vien viņš pats sākieņemt negatīvu nostāju pret daudziem amerikāņudzīves aspektiem. Tas atbalsojas arī viņa pēdējā,šogad klajā laistajā grāmatā Ill Fares the Land(Zemi piemeklējuši slikti laiki), kas, jācer, arī tikspublicēta latviski. Tā ir sabiedrības asredzīga pētniekapolitiska diskusija, kas izveidojas no ŅujorkasU. nolasītas lekcijas par sociāldemokrātiju.Daļa no sešās nodaļās iekļautajiem tekstiem iespiestiperiodikā, to vidū šogad NYRB (2010.29.IV) publicētais raksts ar tādu pat nosaukumu kāgrāmatai un neilgi pirms tam – eseja „What is Livingand What Is Dead in Social Democracy” (Kasdzīvo un kas ir miris sociāldemokrātijā – NYRB2009.17.XII). Autors savās cri de coeur esejās brīdinaEiropu no amerikāņu labēji orientēto biznesaspēku nihilistiskā individuālisma, no amerikāniskiaklās ticības tirgum, īpaši pēdējās desmitgadēs,no amerikāniskā materiālisma un pakļautības„mūžīgā pieauguma” (perpetual growth) jeb ekonomiskāsekspansijas varai. Arī bīstamāk nekā tikaiekonomiskā krīzē esošo Savienoto Valstu vienīgaisglābiņš Džada ieskatā varētu būt pievēršanāsRietumeiropas sociāldemokrātiskajam modelim,ko vairākus gadudesmitus pēc kara un vēljoprojām raksturo sociālā drošība, stabilitāte untaisnīgums. Kur valsts spēlē nozīmīgu lomu, vienlaikusneapdraudot indivīda brīvību. Kur cilvēkiuzticas gan valstij, gan arī saviem līdzpilsoņiem.Amerikāņus autors raksturo kā ļaudis, kuri, nespēdamiieskatīties patiesībai acīs, nemitīgi pauž parsevi „patīkamus melus” – gan sev, gan arī citiem,jeb, citējot Detokevillu (Alexis de Tocqueville),„nododas mūžīgai sevis slavināšanai“ (perpetualutterance of self-applause). Zīmīgi, ka no Eiropasvalstīm Džads izceļ tieši Vāciju, kuras egalitārākaisdzīvesveids esot krietni augstvērtīgāks parsasprieguma piesātināto amerikānisko variantu.Pretēji daudzu viedoklim, 21. gadsimts nebūšotvis Ķīnas (un nekādā gadījumā Savienoto Valstu),bet gan „Eiropas gadsimts” – tā Tonijs Džads.Rolfs Ekmanis62

DAŽOS VĀRDOSMŪŽĪBĀ AIZGĀJUŠAJIEM pievienojaskatoļu garīdznieks, prāvests Miķelis MeinhardsLizdiks (1922-2010), kurš Frankfurtē, Vācijā, kopāar Vili Skultānu un Dr. Liliju Zariņu piedalās radioraidījumuBrīvās Latviešu Balss (BLB) veidošanā (1965-1972; skat. JG253:24-30, 254:33-38, 255:39-43).••• Akvarelists-ekspresionists Uldis Āboliņš (1923-2010) bēgļu (Vācijā) Lielās izklīšanas laikā nonāk Austrālijā(skat. JG218:2, 45), kur piedalās izstādēs, saņemgodalgas, ir viens no Austrālijas Latviešu māksliniekuapvienības dibinātājiem, arī Sidnejas Latviešuteātra dekorātors. ••• Gleznotājs, viens nogrupas Zilā ota dibinātājiem Gunārs Jurjāns (1922-2010), Austrālijas Latviešu teātra dekorātors (1953-2007), ieguvis austrāliešu un trimdā PBLA atzinībukā mākslinieks un arī mākslas/teātra kritiķis. •••Lībiešu valodas/kultūras pētnieks, Somijas ZA un LZAloceklis, Helsinku U. Somugristikas nodaļas vadītājs,prof. Sepo Suhonens (1938-2010). ••• Džezamūzikas popularizētājs, „Armatūras orķestra” u.c.estrādes orķestru vadītājs, Latvijas Radio raidījumuveidotājs, Mūzikas ierakstu gada balvas un Nacionālāsradio un televīzijas padomes balvas laureāts IvarsMazurs (1929-2010). (re)JAUNIZDEVUMILATVIEŠU RAKSTNIEKI CITVALODĀS – Visvairāk tulkotaismūsdienu literārais darbs – Sandras Kalnietesģimenes traģiski vēsturiskais stāsts Ar balles kurpēmSibīrijas sniegos iznācis Maķedonijā (Këpucë balerinembi dëborën siberiane), kur albāņu valodā ar angļuvalodas starpniecību to tulkojis Durims Tace. Līdzšim grāmata iznākusi Francijā, Zviedrijā, Vācijā, Nīderlandē,Itālijā, Somijā, Čechijā, ASV un Ēģiptē, kāarī tulkota krievu valodā. ••• Knuta Skujeniekadzejoļu izlasi Tornato da un altro mondo (Atgrieziesno citas pasaules) tulk. un atdzejojis valodnieks, PizasU. profesors Pietro Umberto Dini. ••• Lietuvājauniešiem izdots scenārista un mākslinieka MāraPutniņa dēku stāsts Laukiniai pyragai (Mežonīgie pīrāgi).••• Liānas Langas dzejoļu izlasi Sešit antén(Antenu burtnīca) atdzejojuši Petrs Borkevecs unPāvels Štolls. ••• Krievijā izdotajā latviešu dzejasantoloģijā Berega doždja (Lietus krasti) iekļauti AleksandraČaka, Olafa Stumbra, Ojāra Vācieša, Ulža Bērziņa,Jāņa Rokpeļņa, Jura Kunnosa, Mairas Asares unAndras Manfeldes darbi. (vg) (re)DZEJA – Vai vainīga ir svelmainā vasara, vai priekšvēlēšanunetīrās cīņas, bet dzejnieki, šķiet, savu domulidojumu uz kādu brīdi ir pieklusinājuši, tāpēc arī piedāvātojauno dzejgrāmatu skaits ir pavisam niecīgs.To vidū interesants šķiet ogrēnietes Dzidras AustrasLivčānes krājums Ķenču prieki Snaudulijā, kas humoristiskāsun trāpīgās dzejas rindās caur Ķenča skatījumuparāda valdības izrīcību un dažādas dzīves ainas.Ne velti, rīmju meistarei dzejas rindas bieži vienrodas, skatoties ziņu pārraides televīzijā. Dzejoļuspapildina Ērika Oša karikatūras. (vg)PROZA – Jaungaitniekiem labi pazīstamā izteiksmīgāstāstu rakstniece, Vašingtonā mītošā Laima KalniņaLatvijā izdevusi Vācijas bēgļu laika atmiņu grāmatuRuncis Timiāns un Anna, kurā galvenais stāstnieks irruncis, kas uzmanīgi vēro notikumus bēgļu dzīvē. Aršo romānu avīzes Latvija Amerikā lasītāji varēja iepazītiespirms vairākiem gadiem. ••• Savukārt partagadējo latviešu darba meklējumu gaitām svešāszemēs vēsta Viļa Lācīša debija literatūrā – romānsStroika ar skatu uz Londonu, kur lasītāju gaida gannopietnas pārdomas un ironiski spriedumi par latviešiemun imigrantiem, gan pārsteigumi un pat kriminālaintriga. ••• Inga Žolude krājumā MierinājumsĀdama kokam apvienojusi 13 stāstus, kurusvieno rāma, dziļa un valdzinoša ideja: izstāstīt dzīviun nāvi. ••• Lasītājiem un teātra draugiem iemīļotaisrakstnieks Harijs Gulbis romānā Brīnišķīgā dzīveiedziļinās cilvēku attiecībās, sapņos un pasaulesizpratnē, tajā pašā laikā aprakstot notikumus Latvijāno 2004. līdz 2008. gadam. ••• Iznācis pagājušāgadā mūžībā aizgājušā rakstnieka Jāņa Mauliņapēdējais romāns Burve, kurā rakstnieka interese parzinātnes sasniegumiem un meklējumiem un spožiematradumiem materializējusies aizrautīgā, intīmā mīlasstāstā. ••• Igora Ruņģa spalvai pieder lugas,romāns, garstāsti un dzejoļi, tomēr tikai maza daļano viņa daiļrades ieraudzījusi saules gaismu Karogāun uz skatuves Liepājā. Tagad tiem piepulcējusiesgrāmata Aklie. ••• Rakstnieks un publicists PaulsBankovskis sarūpējis grāmatu Zvēri man!, kas domātalieliem bērniem un brīnišķīgiem pieaugušiemun stāsta par pilsētas dzīvniekiem, kurus cilvēki uzskatavai nu par nevēlamiem, nemīlamiem, vai pilsētasapstākļos pat par kaitīgiem. Līdztekus katra dzīvniekastāstam un ilustrācijām uzskatāmi parādīts, kāaprakstītos dzīvniekus pašrocīgi pagatavot no ikdienāpieejamiem materiāliem. ••• Atzīmējot bērnuun jauniešu iecienītā rakstnieka Māra Runguļa 60gadu jubileju, klajā nākusi grāmata Turēt laiku aiz astes,kurā rakstnieks sakopojis dažādos laikos un dažādosavotos izteiktās domas par bērnu un jauniešuliteratūru. (vg)DAŽĀDA SATURA – 14. jūnijā pie Brīvības pieminekļaAndra Manfelde atvēra savu grāmatu Zemnīcas bērni– atmiņu stāstījumu par viņas tuviniekiem, kas izsūtījumāSibīrijā pavadīja 7 gadus, kurā, Ingas Ābelesvārdiem runājot, rakstniece stāsta par neiedomājamiplāno slānīti, kas cilvēku notur pie dzīvības, krāšņā,poēzijas pārpilnā, un vienlaikus - visvienkāršākā latviešuvalodā. ••• Filoloģijas doktora RaimondaBrieža Teksta cenzūras īsais kurss: prozas teksts uncenzūra padomju gados Latvijā (LU LFMI) – galvenokārtpar maiņām teksta nozīmē un lasījumā cenzūrasiejaukšanās rezultātā. ••• Arī LU emeritētāprofesora, vēsturnieka Heinriha Stroda pētījuma tematsprecīzi izteikts 472 lpp. biezajā grāmatā PSRSpolitiskā cenzūra Latvijā 1940-1990. ••• Neilgipirms Kārļa Ulmaņa 133. dzimšanas dienas iznākusiViestura Avota grāmata Kārlis Ulmanis: valstiskiun privāti, kas vērtējama kā publicistisks mēģinājumsatklāt dažus līdz šim mazāk zināmus pēdējā priekškaraLatvijas valsts prezidenta personības un valdīšanasaspektus, vairāk akcentējot viņa varas pēdējosgadus, parādot prezidentu viņa laikmeta kontekstākā spilgtāko latviešu nacionālo centienu paudēju unlatviskās Latvijas simbolu. ••• Ņemot vērā AndraKolberga raibo dzīvi un viņa apbrīnojami veiklo unsaistošo izteiksmes veidu, interesanta lasāmviela varētubūt viņa sarakstītā Dienasgrāmata, kas aptverlaiku no pag. gs. 30. gadiem un iesniedzas 21. gs.pirmajā desmitgadē, atklājot gan padomju pilsoņudzīves ikdienu, gan Trešās atmodas notikumus un atjaunotāsLatvijas ļaužu dzīvi un sadzīvi. ••• Vēsturesdoktors Kaspars Kļaviņš, kas studējis vairākās63

Eiropas universitātēs, bijis viesprofesors Čikāgas unMonaša (Austrālijā) universitātēs, grāmatā Apstāvēšanaatbild uz tādiem jautājumiem, kā „Kas izveidojaun aizsargāja Livoniju?”, „Baltijas jezuīti un to intelektuālāmisija”, „Ieskats latviešu hernhūtiešu mistikastradīcijā”, „Andrejs Pumpurs: tradicionālais, eiropeiskaisun vispārcilvēciskais”, „Kad ir izdevīgi atcerētiessavu tuvāko. Raiņa Jāzeps un mēs”, „JānisEzeriņš mūsu kultūras mantojuma kontekstā”, „VaiBaltija ir sengrieķu eposu dzimtene?” u.c. ••• SavukārtLato Lapsa un Irēna Saatčiane turpina atmaskotsabiedrībā redzamu politiķu darbošanos. RokasgrāmatāKā nozagt miljardu lasītājs var iepazītiesar Aivara Lemberga veiklajiem gājieniem, lai nozagtuLatvijas valstij vismaz miljardu latu, bet grāmata Šoferadēls Minhauzens stāsta par Aināra Šlesera uzņēmējdarbībasaizkulisēm. (vg)Pasaku portāls , kur bezmaksas dažādos formātos (teksta, audio un video)ir pieejamas latviešu u.c. tautu pasakas, teikas, oriģinālliteratūrabērniem, šūpuļdziesmas, multiplikācijasfilmas un radošas spēles, tagad papildināts ar gandrīz100 baltkrievu, ukraiņu, lietuviešu, igauņu, krievu,ebreju, čigānu un poļu tautas pasakām, kas klausāmasgan latviešu, gan oriģinālvalodās. (vg)TULKOJUMI – Dzintara Soduma un Riharda Rīdziniekaspilgtā tulkojumā Latvijā pirmoreiz izdots amerikāņurakstnieka, Nobela prēmijas laureāta DžonaSteinbeka (John Steinbeck) romāns Par pelēm uncilvēkiem (Of Mice and Men). Tulkojuma pirmizdevumsiznācis 1954. gadā apgādā „Imanta” Kopenhāgenā.••• Viljama Somerseta Moema (WilliamSomerset Maugham) romānu Mēness un penijsThe Moon and Sixpence par slavenā franču gleznotājaPola Gogēna traģisko un aizraujošo dzīvesstāstulatviski tulkojusi Valda Kumuška. ••• Klajā nākušidivi aizraujošā angļu spiegu romānu rakstnieka DžonaLekarē (John le Carré) darbi Uzticīgais dārznieks(The Constant Gardener) (tulk. Uldis Sīlis) un Misijasdziesma (The Mission Song) (tulk. Ligita Lanceniece).••• Tulkojot libāņu izcelsmes amerikāņumākslinieka un rakstnieka Halīla Džibrāna (KhalilGibran) Pravieti (The Prophet), Raimonds Auškāpsnorāda, ka šī grāmata nekad nav zaudējusi savu izteiksmībasun pievilcības spēku un ir kļuvusi par vērtībumērauklu garīgajā literatūrā. ••• Franciskāņuklostera mūka Burkarda Valdisa lugu Līdzība parpazudušo dēlu latviskojis Valdis Bisenieks. Mūka vētraināsdzīves gaitas saistās arī ar Rīgu 16. gs. sākumā,un luga balstās Bībeles stāstā par pazudušo dēlu,skaidrojot Martina Lutera doktrīnu un izplatot reformācijasidejas. ••• No bagātīgā Artura Heilija(Arthur Hailey) romānu krājuma latviešu lasītājiemtagad pieejams arī romāns Viesnīca (Hotel), kurā savijaskriminālās pasaules intrigas ar sociālo problēmuatainojumu. Tulk. Ilga Melnbārde. ••• Latviski lasāmaarī viena no mistiķa un šamaņa reputāciju ieguvušārakstnieka, antropologa Karlosa Kastanedas(Carlos Castaneda) grāmatām Dona Huana mācība.Jaki indiāņu zināšanu ceļš (The Teachings of DonJuan: A Yaqui Way of Knowledge) par Meksikā sastaptojaki cilts indiāņu filozofiju, pasaules uztveri unmaģijas paņēmieniem. Tulk. Heinrihs Jubels. •••Gintera Grasa (Günter Grass) romāns Brīnumkaste(Die Box) ir literārs eksperiments, kur autors runāsavu 8 bērnu balsīs. Tulk. Silvija Brice. (vg)* * *Vairāku grāmatu autoru un pazīstamā literatūras/mākslas žurnāla AGNI (Boston U.) redaktoru SvenuBirkertu satraukusi ziņa, ka plašais Barnes & Noblegrāmatu tirdzniecības uzņēmums meklē pircējusavam veikalu tīklam. Laikrakstā The Wall StreetJournal (2010.6.VIII) ievietotas Birkerta pārdomaspar grāmatu lomu mūsdienu pasaulē, kad aizvienvairāk lasītāju pievēršas elektroniskajiem saziņas uninformācijas ieguves mēdijiem. Viņš pats garus gadusstrādājis un vadījis grāmatu veikalus, un pieredzestarp grāmatu grēdām viņu ievadījusi katrā nozīmīgāintelektuālā pasākumā, kā arī pamudinājusine vien lasīt, bet arī rakstīt pašam. Mūsdienu straujāvirzība, kad grāmatu reālā klātbūtne gan bibliotēkās,gan grāmatu veikalos sākusi iet mazumā, var

apbēdināt daudzus „vecmodīgus” lasītājus. •••Populārā amerikāņu rakstniece Raisa (Anne Rice)11.VIII ABC TV paziņoja, ka atsakās no kristiānisma,jo ir sašutusi par katoļu priesteru noraidošo nostājupret homoseksuālistiem, par pēdējos gados gaismānākušo priesteru aktīvo pedofiliju, kā arī par pāvestaprezervatīvu lietošanas nosodījumu, it sevišķi Āfrikasvalstīs, kur plosās AIDS epidēmijas. (bs)BALVAS – Elzas Radziņas kulons – aktrisei DaigaiKažociņai, Kārļa Sebra gredzens – VoldemāramŠoriņam, bet Veltas Līnes gredzens – Ditai Lūriņai.••• Jāņa Baltvilka balva rakstniecībā PēteramBrūverim par dzejoļu/atdzeju grāmatu bērniem Raibajāpasaulē. Vairākkārt godalgotais 14 dzejgrāmatuautors pazīstams ar atdzejām no vācu, lietuviešu, ukraiņu,bulgāru, azerbaidžānu, Krimas tatāru u.c., visbiežākskaitliski mazu tautu valodām. Balvu saņemarī viņa meita Indra par augstvērtīgiem lietuviešu autorutulkojumiem (Lietuvas prezidenta Valda Adamkusmemuāriem u.c.). ••• Baltijas Asamblejas (dib.1991.6.XI) balva, šogad Rīgā, pasniegta (2010.22.X)prof. Jānim Stradiņam par grāmatu Zinātnesun augstskolu sākotne Latvijā. Laureāte literatūrasjomā igauniete Ene Mihkelsone (Mihkelson),bet tēlotājmākslā -- lietuvietis Antanas Žukauskas.••• Pasaules koru olimpiādē Šaoksingā, Ķīnā,Inta Teterovska vadītais jauniešu koris Balsis iegūstsudraba medaļu jaukto kamerkoru un zelta medaļutautas programmas kategorijās. (bs) (re)TĒLOTĀJMĀKSLA – Septembra sākumā līdzar kultūras foruma Baltā nakts aktivitātēm sākas Laikmetīgāsmākslas centra (LMC) organizētais festivālsSurvival Kit 2 ar pazīstamiem pašmāju un ārzemjumāksliniekiem, izstādēm, radošajām darbnīcām, filmām,lekcijām „kultūras salu arhipelāgā” Miera, Baznīcasun E. Birznieka-Upīša ielā, Spīķeros, Vecrīgā,rūpnīcas VEF korpusos, Berga bazārā u.c. Māksliniekidaudz pievēršas aktuālajiem sociāliem un politiskiemtematiem, reģistrē ekonomisko kļūdu nospiedumuspilsētvidē un ne bez humora runā par globālākapitālisma slīkstošajām ambīcijām. ••• Jūlijasākumā Latvijas galvaspilsēta iecentrējās tekstilmākslaspasaulē. Vairāk kā divus mēnešus LNMM izstāžuzālē „Arsenāls” skatāma 4. Rīgas starptautiskā tekstilaun šķiedras mākslas triennāle „Tradicionālaisun laikmetīgais”, kuras nosaukums šogad bija, turpinotaizsākto pētniecību pagājušajā triennālē, Globālāintriga. II. Tās žūriju veidoja un darbus izstādeiatlasīja augstas raudzes tekstilmākslas speciālisti noLatvijas, Francijas, Lielbritānijas un Vācijas. Tā no 200iesniegtajiem priekšlikumiem izvēlējās 68 darbus no23 valstīm. Rīgas tekstilmākslas triennāle gūst arvienplašāku rezonansi pasaulē. Šogad tā jau pārkāpusiEiropas robežas, un, bez Baltijas un Ziemeļu valstutekstilniekiem, arī māksliniekiem no Vācijas, Nīderlandes,Balkānu valstīm un citurienes, piedalījāsviesi no Ķīnas, ASV, Japānas, Peru, Kostarikas un patKenijas Āfrikā. 1. vieta piešķirta latviešu mākslinieceiAntrai Augustinovičai par darbu Labirints. •••Pirms triennāles Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejābija skatāma Peru tekstilmākslinieka MaximoLaura gobelēnu izstāde Laika vecums. VienlaikusRīgas Pētera baznīcā atklāja Latvijas tekstilmākslasasociācijas izstādi Piecpadsmitā. ••• Jelgavā 4.starptautiskajā smilšu skulptūru festivālā Ceļojumslaikā piedalījās15 mākslinieki no Bulgārijas, Īrijas, Itālijas,Nīderlandes u.c. zemēm, arī trīs pašmāju. Pirmovietu ieguva anglis Bakls (Baldrick Buckle) ar darbu1326 dienas. ••• 90 gadu vecā, joprojām darbīgāun radoša gara pilnā tēlnieka Laimoņa Blumbergagranītā izcirstos sieviešu torsus, ar kuriem viņš reprezentējāsgalvenokārt padomju okupācijas gados, izstādaLNMM. ••• Visu augustu Ģirta Eliasa JelgavasVēstures un mākslas muzejā bija skatāma keramiķuAleksandra un Mārītes Djačenko kopizstādeLīdzsvarā. Viņi nav tradicionāli keramiķi, kuri nomāla virpo bļodas, vāzes un citus sadzīves priekšmetus.Vīram padodas šamotā atveidot dažādas sadzīviskasainiņas, kas atklāj mūsu dzīvi no smieklīgās puses.Tās ir ļoti dzīvespriecīgas, vitālas un labsirdīgas.Arī viņa sieva dažkārt labprāt rada figurālas kompozīcijas,taču mākslinieciski augstvērtīgāki ir viņas šamotādarinātie kausi, vāzes, dažādas formas, kurāsjūtami iespaidi kā no vietējās arheoloģijas, tā arī nopasaules kultūras, radoši pārstrādāti un apzīmogotiar mākslinieces personības zīmogu. ••• Pašāsaugusta beigās LNMM Baltajā zālē atklāta lielā zobgaļaun humorista gleznotāja Ausekļa Baušķeniekasimtgades izstāde Blēņu stāsti. „Neputns” savukārtizdevis jubilāram veltītu, Laimas Slavas sastādītu monogrāfiskualbūmu ar 200 reprodukcijām un tuvu cilvēkuatmiņām. ••• Galerijā „Antonija” izstādeJuris Soikāns – 90 – ar 45 gadus trimdā dzīvojušā(1945-1990) mākslinieka, LU un LMA viesprofesora,arī mākslas kritiķa darbiem. ••• Pedvāles skulptūruparkā igauņa Andrusa Jonasa (Joonas) gleznuizstāde Aledoia, soma Bjarnes Lonrosa skulptūraLielā vāze maniem rododendriem. ••• No LNAKbiroja Latviešu Centrā Toronto pazudusi Jāņa Tīdemaņaglezna Osta. ••• Izstādē (no 25.IX) CoBrA& Co LNMM „Arsenālā”, kas iekļauta Eiropas starptautiskinozīmīgu kultūras pasākumu programmā(2010-2014), iekļauti 53 slavenu dāņu, holandiešuun beļģu mākslinieku, grupas (1948-1951) dalībniekudarbi. ••• Daugavpilī septembrī VI StarptautiskāMarka Rotko plenēra ietvaros notiek lekcijas(ieskaitot Pētera Cedriņa – par Sigurdu Vīdzirksti), teātraun muzikāli priekšnesumi. (mb) (re)MŪZIKA – 6. starptautiskais mūzikas festivālsSummertime – aicina Inese Galante Dubultos notiekŠopēna zīmē, piem., unikālais klavieru maratons,kur satiekas 5 pianisti, ieskaitot Vestardu Šimku unviņa māsu Aurēliju. Programmā ir arī džeza mūzikasvakars, tango mūzika rumāņu izpildījumā u.c. •••Operzvaigzne Elīna Garanča dzied prestižā Zalcburgasfestivāla atklāšanas koncertā (26.VII), kas vienlaikusir arī „Vīnes filharmoniķu” (Wiener Philharmoniker)piecdesmitgade. Deutsche Grammophon laidisklajā Turīnā ierakstīto CD ar viņas iedziedātām spāņuun čigānu dziesmām Habanera, bet Ņujorkā iznācisDVD ar Metropolitēna operu Karmena. ••• AtjaunotajosSiguldas Opermūzikas svētkos – Pučīni Cocosana(Madame Butterfly) brīvā dabā, bet festivālāMūzikas vara piedalās Kremerata Baltica ar virknipasvešu komponistu darbiem. ••• Senās mūzikasfestivālā Spīķeros uzvesta vācu katoļu garīdzniekaBurkharda Valdisa (Waldis 1485-1557) jezuītudziesmu spēle Līdzība par pazudušo dēlu (De parabellvom vorlorn Szohn), kuras pirmizrāde notiek RīgasSv. Pētera baznīcā (1527). ••• Intravertās mūzikas(Per musicam ad lucem) festivālā Pētera baznīcākulmināciju rada igauņa Arvo Pärta meistardarbs65

Spiegel im Spiegel ar pazīstamā angļu čellista Bārlija(Matthew Barley) piedalīšanos. ••• 1. Salacgrīvasklasiskās mūzikas festivālā – Alekseja Lundinavadītais „Mocarta kvartets”, čellists Dominiks deVilienkurs (Dominique de Williencourt), meistarklašupasniedzēju un audzēkņu koncerti u.c. ••• MadonasMūzikas svētkos vislielākā vērība tiek pievērstaPētera Vaska Stīgu kvartetam, Ādolfa Ābeles ilgipazudušajam diplomdarbam un Pētera Plakida „Romantiskajaimūzikai”, kā arī Jura Švolkvoska un VentaZilberta atskaņotajiem brāļu Mediņu (Jāzepa, Jēkaba,Jāņa) vijoļu un klavierdarbiem. Tiek izrādītasarī rakstnieka un ārsta Jāņa Liepiņa literārās spēlesHercoga staļļmeistars un aktrise un Dziesminieks unleijerkaste. ••• Vienīgais profesionālais mūziķisES kultūras ministru vidū – klarnetists Ints Dālderisvasaras otrā pusē spēlēja Birminghamas Simfoniskajāorķestrī, ko vada viens no pasaules atzītākajiemdiriģentiem, Andris Nelsons. Augusta beigās Balvukamermūzikas festivālā viņš izpildīja klarnetes soloLiepājas Simfoniskā orķestra koncertā Vīnes klasikaspērles. ••• Liepājā, kur vērojama neparasti lielainterese par kamermūzikas koncertiem, piejūraskoncertdārzā Pūt, vējiņi! jūnija beigās klausītāju aplausinegribēja rimties pēc pilsētas simfoniskā orķestraatskaņotās Imanta Kalniņa 4. simfonijas. •••14. Tautas mūzikas svētkos, šogad Jēkabpilī, sirdīmun dvēselēm liek uzgavilēt ansambļi un laukukapelas no visas Latvijas. Tautas mūzika nozīmē, katev jādzīvo savā tautā un tu nekad nedrīksti atteiktuzstāties, skaidro Lizuma lauku kapelas (no Gulbenespuses) vadītāja Vivita Skurule. ••• PianistesDzintras Erlihas iniciatīvā nācis klajā komponistesLūcijas Garūtas (1902-1977) kamermūzikas CD Kvēlot,liesmot, sadegt izcilu Latvijas mūziķu sniegumā.••• Lailas Saliņas, dzejnieka Gunara Saliņa meitas,koncertprogramma Tango balādes – tango, kabarē,teātra mūzikas un latviešu balāžu maisījums, betar izteiktu kamermūzikas piegājienu – atskan Latvijaspilsētās (27.VIII-12.IX). ••• Austrālijas Latviešu53. Kultūras dienu Kopkora koncertā Svētkidziesmai jūlijā rīkotāja Jolanta Lārmane uzbur LatvijasDziesmu svētku noslēguma koncerta atspoguļojumuMežaparkā (2008), neaizmirstot tautas sadziedāšanospēc oficiālās daļas. ••• Imanta Ramiņaskaņdarbs korim un orķestrim Quaternity ar komponistadzīvesbiedres tekstu Okanagen Simfoniskā orķestraizpildījumā š.g. maijā atskanēja trijās Kanādaspilsētās ar pašu komponistu kā otras vijoļu sekcijasvadītāju. ••• Rudens kamermūzikas festivālāseptembrī cita vidū Kremerata Baltica spēlē RihardaŠtrausa Metamorfozes, kur komponists apraud Minheniar kara laikā sagrauto Nacionālās operas namu,un latvju „hameleoniskā provokatora” Kristapa Pētersonaskaņdarbus. ••• Pērngad dibinātais ekonomiskomigrantu jeb „jaunās emigrācijas” pirmaiskoris „Novadi” (diriģ. Helmuts Feldmanis) jau vairākasreizes paspējis uzstāties latviešu centros Lielbritānijā.••• 75 g. jubilejai par godu izdots CDJānis Zābers: Operu ārijas – no Saulveža Antiņa ārijāmArvīda Žilinska operā Zelta zirgs un Hermaņa ārijasČaikovska Pīķa dāmā līdz Rūdolfam, Karavadosiun Prinča Kalafa Pučīni Bohēmā, Toskā un Turandotā.Maskavas impērijas laikā pakalpīgie ierēdņi centāsaizšķērsot operdziedātājam ceļu uz pasaules skatuvēm.Stulbuma kalngals, kad milzīgajā izbīlī no „Rietumiem”Pučīni Meitene no Rietumiem tika pārdēvētapar Meiteni no Kalifornijas! ••• Šogad Valstssvētkos Ķīpsalas hallē ievērību izpelnās izrāde No zobenasaule lēca ar dejām, bungu un dūdu grupu Auļiu.c. (re) (bs)PERIODIKA – Austrālijā iznākošais tīmekļa nedēļasLaikraksts „Latvietis” (red. Gunārs Nāgels)jūlijā var lepoties ar 100 numuriem, kuros aplūkotane tikai latviešu dzīve 5. kontinentā, bet arī diasporāEiropā un Ziemeļamerikā, protams, arī Latvijā – uzsverotnorises kultūrā, vēsturē, valodas jomā un politikā.••• 12. jūlijā par Dienas galveno redaktorutiek iecelts Sergejs Ancupovs, par vietnieku – DzintarsZaļūksnis, par portāla diena.lv redaktori – GunitaOgriņa. 5. augustā pirmie divi tiek atlaisti, bet Ogriņapazemināta amatā, kā arī paziņots, ka AS Dienajaunais īpašnieks (51%) ir Viesturs Koziols, hokejakluba „Rīga 2000” prezidents, viens no kustības „Parlabu Latviju” dibinātājiem un politiķa Aināra Šleseradraugs, kurš par avīzes galveno redaktoru iecēlis fotogrāfuIlmaru Znotiņu. Dienas mediju sabiedriskoattiecību vadītāja – trimdā dzimusī Anna Muchka.Kamēr bijušais LPSR Valsts drošības komitejas augstaranga priekšnieks Juris Savickis ir pārliecināts, ka Koziolssakārtos avīzi tā, lai tā kļūst objektīvāka, pareizāka,Stradiņa U. Komunikācijas fakultātes žurnālistikasfakultātes vadītāja Anda Rožukalne prognozē,ka Diena var pazust no Latvijas masu mediju vidus,jo argumentu, kāpēc lasīt tieši šo avīzi, kļūst aizvienmazāk (LETA 8.VIII). ••• Latvju dievturu sadraudzesLabietī (nr.119, red. Māra un Marģers Grīni)iekļauti pārpublicējumi no 30. un 40. gadiem (ErnestsBrastiņš, Strazdiņu Arnolds, Rūdolfs Kavenčs),kā arī Romāna Pusara, Spuru Riča un Marģera Grīnaapceres. Arheologs Juris Urtāns vēsta par mēra epidēmijaspēdām Kurmenes Kankāļos. Folkloras pētnieciun JG Kiberkambara līdzstrādnieci Aiju Veldri Beldavuatceras viņas vīrs Vidvuds. Noslēgumā ViktoraEglīša dzejolis „Latvis”. (bs) (re)SCRIPTA MANENT – LU profesores un Saeimasdeputātes Janīnas Kursītes skaidrojums vēstulē(2010.23.VIII) par vārda vācietis izcelšanos: Kaimiņtautunosaukumos parasti dominē divi piegājieni: 1)pēc kaimiņcilts vai kaimiņnovada nosaukuma. Neretitā cilts pat izrādās vairāk piederīga pašiem nekā otraitautai, kā gadījumā ar krivičiem. Kriviči bija baltucilts, kas atradās vistuvāk austrumslāviem. Tā arī tikaslavizēta, bet arheoloģiskajos izrakumos, kā arī valodnieciskosdatos redzams, ka vēl samērā ilgi bijabaltiskas iezīmes tajā; 2) nosaukumā tiek akcentētskāds negatīvs aspekts - it kā mēmums vai nepareizaruna, vai „nepareizs” izskats. Nosaukums ‘vācietis’radies laikam tieši tādā veidā. Tam pamatā ir indoeiropiešusakne *uek- runāt. Latviski tā realizēta variantā‘vēkšķēt’ - nepareizi, riebīgi vai nesaprotami runāt.Arī vārdā ‘vācele’ - liela pļāpa, skaļa runātāja. Tākā krieviem vācieši ir mēmie, mums skaļi un daudzrunājošie, varbūt - aplam runājošie. Savas identitātesnostiprināšanai senos laikos tas bija visai biežs paņēmiens,kas visspilgtāk izpaudās savstarpējās palamās.Tā lietuvieši latviešus sauc par zirga galvām. •••Pie reizes jāmin tīmeklī ievietotais (24.VIII) raksts„Kultūra kā cerbuks”, kur Janīna Kursīte cildina visus,kam kultūra nav ne izdevība, ne bizness, tāduskā, piem., Gundega Repše, kā suiti, rucavnieki, ventiņi,latgalieši, kuri brīžam izmisīgiem spēkiem cenšaspaturēt un noturēt virs ūdens mūsu kultūru, ar koesam noturējušies gan ekonomiskas augšupejas, gan66

izmisīgas lejupslejas gados. Ar to mēs arī paturēsimLatviju stipru. Vienlaikus zinātniece vēršas pret ļautiņiem,kuri daudzos un dažādos veidos mēģina iespertkultūrai. Jāpiebilst, ka arī Jaunās Gaitas redaktoriemne tikai pagātnē, bet vēl mūsdienās dažbrīdnākas krustot šķēpus ar šādiem kultūrai spērējiem.••• Par pavisam nepazīstamā rakstnieka, kurš slēpjasaiz segvārda Otto Ozols, grāmatu Latvieši ir visur– tās fragmentus var lasīt Karoga jūlija/augustalaidienā – Guntis Berelis izsaucas: Kas tas vispār ir,un ko lai ar to iesāk? Nē, nav divu domu, nedrukātnedrīkst, bet, visviens, kas tas, sasodīts, ir! Noslēpumainaisautors to raksturo kā dēku gabalu, daudzslāņainukā āboļu kūka (āboļu ar mīksto ļ), kuras uzdevumsesot paņemt lasītāju pie dziesmas ar savu bezkaunību,ironiju, sarkasmu, dusmām, aizvainojumuetc. Kāpēc starp latviešiem, gadās, maigi izsakoties,drusku neparasti eksemplāri un kāpēc procentuāliviņu ir ļoti daudz? 2,5 miljoni pret pasaules sešiemmiljardiem – tas ir smieklīgi, bet tai pašā laikā nošiem 2,5 miljoniem tik smieklīga cipara, ir tik daudzcilvēku, kas dažādās sfērās atstājuši globālu iespaidu,autors skaidro intervētājam Berelim un turpina: Latviešipēc savas būtības ir robežpārkāpēji – viņi gatavidancināt pasauli pēc saviem ieskatiem. Paskatiestaču uz faktiem, kas ir pieminēti grāmatā, – mēs redzamlatviešus, kas ir grozījuši pasauli un 20. gs. vēsturipēc savas patikas. Jo es tālāk rakos, jo man aukstākaskājas palika. Kremlī, pie Ļeņina, Staļina, Hitlera,Baltajā namā, beigās, izrādās, pat pie Mao Czeduna,Franko maisījuši galvu – visur latvieši. Grāmatas autorsir stipri aizvainots par Rietumu nostāju pret latviešiem,jo rietumniekiem esot dziļi nospļauties parmums un viņi, aci nepamirkšķinot, ir gatavi pelnīt uzmūsu rēķina un paņemt visu, ko vien var. Pārāk aukstaun pragmatiska attieksme. Latvija tika diezganbrutāli paņemta. Viņi to izdarīja ciniski un piesmejottos principus, ko paši deklarēja (..) tā bija visparastākāun ciniskākā alkatība (..) Ne jau par Latvijuvien ir runa. Līdzīgu attieksmi mēs redzam visā Austrumeiropā.(..) Mēs pārāk augstu vērtējam tos rietumniekus(..) mums vajadzētu drusku vairāk pašcieņas.Prozaiķa un kritiķa Bereļa secinājums: lasāmgabalspatiesi aizraujošs. ••• Pār daugavā, Gregoraielā, atrokot zemi pie ēkas pamatiem, atrasts ZentasMauriņas arhīvs – viņas piezīmes un apm. 1 000 viņaiadresētu vēstuļu, kas nodotas Rakstniecības unmūzikas muzejam. (re)KUDOS – Bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freibergakā Madrides kluba valdes locekle vada starptautiskunovērtējumu misiju Kirgizstānā, kur sniedz arī publiskulekciju Amerikāņu U. Centrālāzijā (American U.of Central Asia) Biškekā. ••• Valsts prezidentamZatleram piešķirts (17.IX) Rīgas Stradiņa U. Godadoktora nosaukums. ••• Pianists Arturs Ozoliņšievēlēts (30.VIII) par Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikasakadēmijas Goda profesoru. (re)DUBULTPILSONĪBAS atjaunošana ES unNATO dalībvalstīs, arī Austrālijā esot viens no veidiem,kā nākotnē varētu dabūt atpakaļ Latvijā nosvešuma – tā Saeimas deputāts Dzintars Ras načs(apollo.lv 10.VIII). ••• Vienotības pr-js ĢirtsValdis Kristovskis pauž pārliecību, ka pašreiz spēkāesošie likumi, kas liedz dubultpilsonību, neatbilstmūsdienu pasaules globālajiem, dinamiskajiem procesiem.Un viņa palīgs Aigars Štokenbergs: Latvijasvalsts izsēj un zaudē savus bērnus. To nedrīkst pieļaut!Līdzīgs viedoklis ir Nacionālajai apvienībai VisuLatvijai: Latvijas pilsonība pienākas ikvienam latvietim,neatkarīgi no viņa mītnes zemes un tā, vai viņamir, vai nav kādas citas valsts pilsonība (Laikraksts„Latvietis” 29.VII). (re)ĒRMĪGAS BŪŠANAS – Ainas Rodriguez-Matas atklātajā vēstulē mūsu premjeram ValdimDombrovskim (Latvija Amerikā 2010.21.VIII) izteiktais,šaubu nav, dibinātais sašutums par LV imigrācijaspolitiku, diemžēl, pazūd dažādu, kā vecos laikosmēdza teikt, „glupību” jūrā. Latviešus, kuri devušiesstrādāt ārzemēs, esot jāatvieto ar neslāviskiemeiropiešiem vai meksikāņiem, dienvidamerikāņiemun pat Āzijas iedzīvotājiem, jo viņi nerunā krieviskiun būtu spiesti un ieinteresēti mācīties latviski. Līdzāsvēstuļnieces neizpratnei par indoeiropiešu tautugrupas slāvi formulējumu, lasāmas ar šovinismupiesātinātas izteikas, piem., vispār slāvu tautas vēsturesgaitā nav izcēlušās ar lieliem sasniegumiem kultūrā,politikā vai zinātnē (..) vai mēs vēlamies uzlabotmūsu tautas rasiskās priekšrocības un Dieva dotostalantus uz mūziku, valodām un literatūru, vaimēs gribam noslīkt slāvu jūrā un pazust no izcilākotautu kopuma? Nez’ ko Ainai nodarījuši čehi, slovēņi,kroāti vai ukraiņi? Un vai tad pār bortu metamitādi ļautiņi, kā Mickēvičs, Senkēvičs, Ševčenko, Puškins,Gogols, Dostojevskis, Tolstojs, Čehovs, Vazovs,Janačeks, Šopēns, Čaikovskis, Milošs, Havels un vēl,un vēl, un vēl? (re)LATVIJA – AR SKATU VIŅDIENĀS.Kurzemē savulaik atradās 7 brīvcilvēku jeb ķoniņuciemi – četri mūsdienu Turlavas pagastā (Ķoniņciems,Pliķi, Kalēji, Ziemeļi), bet pārējie netālu no Ventas(Dragūnas, Viesalgi, Sausgali), kur Livonijas valdniekidevuši īpašumtiesības un sevišķas privilēģijas vairākāmkuršu dzimtām. Šogad Turlavā Kuršu ķoniņudiena sākas ar svētbrīdi 280 g. vecajā Lipaiķu baznīcā,kam seko ķoniņu relikviju apskate kultūras namāun Janīnas Kursītes, Kaspara Kļaviņa u.c. zinātniskireferāti. ••• Ne tikai viduslaiku un renesansesmūzika atskan Vecrīgā Torņu mūzikas svētkos (20.VIII) – arī skaņas no Vēbera (Andrew Webber) Operasspoka (Phantom of the Opera), Zigmāra Liepiņarokoperas Lāčplēsis, operas Parīzes Dievmātes katedrāleu.c. ••• LR prezidenta padomnieks AntonijsZunda atbalsta ideju veidot Aglonā piemiņas vietupirmajam Lietuvas karalim Mindaugam un viņa sievai,karalienei Martai, kas būtu apliecinājums baltutautu vienotībai. Karalis, kurš apvienoja baltu zemesun lika pamatus Lietuvas lielvalstij, kopā ar mazgadīgajiemdēliem Rukli un Rupeiķi nogalināts (1263.12.IX) ceļā uz Aglonu, kurp viņš devies pie savas pāragrimirušās sievas radiem. Ar pāvesta Innocenta IV svētībupar Lietuvas karali kronētais Mindaugs kristīja arīsavu tautu, bet pēc teitoņu sakaušanas Durbes kaujā(1261) turpinājis karu ar krustnešiem un no kristīgāsticības atteicies. ••• Gan Latvijā, bet īpaši diasporaslatviešu vidū, bieži vien dzird kļūdaino uzskatu,ka vairākums PSRS valstiski noslaktēto latviešu bijušipret savu etnisko dzimteni naidīgi zvērināti boļševiki,kas krituši par upuri sistēmai, ko paši radījuši.Tas atbilst patiesībai tikai daļēji. Vairākums „spiegošanā”un „diversijās” apsūdzēto bija vienkārši cilvēki,daudzi no kuriem nonāca Krievijā vēl pirms 1917. g.,sākot ar pirmo izceļotāju vilni 1840. g. Par šo ļaužu67

traģisko likteni tuvāk iespējams iepazīties LatvijasValsts arhīva (LVA) klajā laistajā Jāņa Riekstiņa sastādītajādokumentu krājumā Represijas pret latviešiemPSRS 1937-1938 ••• Čekai piederošā Piemaskavassaimniecības „Komunarka” apkārtnē Kalugas šosejas24. kilometrā, 1941. g. rudenī, vāciešiem tuvojotiesMaskavai, tika likvidēti vairāki tūkstoši elitei piederošu„kontrrevolucionāru”, 60 tautību 11 valstu pilsoņu,viņu vidū ap 30 pēc Pilsoņu kara Krievijā palikušulatviešu tautības augsta ranga virsnieku, diplomātu,kultūras darbinieku. Latvijas Politiski represēto apvienība(LPRA) pieprasījusi LV valdībai tur novietotpiemiņas zīmi noslepkavotajiem latviešiem. Tādasjau pirms vairākiem gadiem ir atklātas likvidētajiemMongolijas valdības ministriem un čekistu upuriemno Jakutijas (Sahas). Represijās nogalinātajiem Krievijaslatviešiem līdz šim vienīgais piemineklis atrodasĻevašovas mežā pie Sanktpēterburgas. ••• LNVMnodaļā „Dauderos” atklāta (10.IX) izstāde Divas dienasKārļa Ulmaņa dzīvē – 1918.18.XI un 1940.22.VII. ••• Prezidenta Zatlera ieskatā valstiska nozīmeir LOM, kur ļoti konceptuālā, labā veidā parādītamūsu vēstures traģiskākā lappuse un uz kurumēs vedam visus savus viesus, kas Latvijas valstij uniedzīvotājiem ir svarīgi (uzrunā Rīgas pilī 2010.8.IX).••• Pērngad tiek likvidēta padomju okupācijas radītoseku Ministru kabineta iedibinātā izpētes komisija.Par tās mantinieci kļūst 2009.XII nodibinātā sabiedriskāorganizācija „Latvijas okupācijas izpētesbiedrība” (LOIB – pr-js Edmunds Stankevičs). Tāspirmās konferences nosaukums šā gada beigās: „Kānorisinājās padomju okupācija Latvijā”. ••• IntervijāLatvijas Avīzei (7.VIII) Franks Gordons izsakāskritiski par prof. Valda Blūzmas minstināšanos, tiklīdzjāatbild uz jautājumu, vai 1940. gadā Latvija tikaokupēta: Nav jābūt tiesībniekam, lai rastu skaidrībušajā jautājumā: svešs karaspēks ienāk kādas valststeritorijā. Tā ir okupācija. Un šī svešā karaspēka klātbūtnenosaka visu pārējo – aneksiju, inkorporācijujeb iekļaušanu, režīma maiņu.(..) Ja šis svešais karaspēks1945. g. vasarā atkāptos aiz Zilupes, nebūtuvajadzīgs ne zviedru, ne angļu desants, lai visa tā padomjupadarīšana izkūpētu vienā rāviena. (re)LATVIJA – AR SKATU MŪSDIENĀS.10. Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un dejusvētki jūlijā UNESCO zīmē ar 30 975 dalībniekiem– 12 687 koristiem un 13 760 dejotājiem – liecinapar vēlmi saglabāt un turpināt mūsu tradīcijas. Laiarī latvieši ir maza tauta, mēs tomēr esam lieli, jomums ir tik brīnišķīgas tradīcijas, dziesmas, tik daudzlabu mākslinieku – tā Cēsu Valsts ģimnāzijas audzēkne,koriste Paula Dukure, kurai īpaši daudz emocijuizraisījis nobeiguma koncerts „Mana zeme – zemīteskaistā” Mežaparka Lielajā estrādē. JG pievienojasBruno Plūmem: Kamēr latvju bērni dziedās undejos, Latvija pastāvēs. ••• Priekšvēlēšanu laikāpārāk daudzi, pat prezidents Valdis Zatlers, gaužaspar „grūto izvēlēšanos”. Ilmāra Šlāpina uzskatā(satori blogā 2010.19.VIII) pietiek tikai atcerēties, kaLatvijas neatkarības atgūšana bija ļoti konkrēts process– tikšana vaļā no Krievijas. Tāpēc Latvijas neatkarībavienmēr ir un būs ļoti konkrēta – visupirmsneatkarība no Krievijas. Izvēle ir skaidra arī žurnāla IR(18.VIII) viedajiem rakstītājiem Paulam Raudsepam,Anitai Braunai un Aivaram Ozoliņam – vai turpinātsākto ceļu uz Rietumiem kopā ar Igauniju, Lietuvuun Centrāleiropas valstīm, vai arī ļauties vilinājumamatgriezties Krievijas pavēnī, kā tas notika ar Baltkrievijuun Ukrainu. Un Anna Žīgure: Latvija nav nolemtaizvēlēties sev nelaimi, ja vien pati nevēlas. Dr.Vaira Vīķe-Freiberga savukārt aicina lētticības vietāizmantot veselo saprātu un būt atbildīgiem (individuāliun kolektīvi): Ja cilvēks saka – ziniet, lai tas vilciensiet tālāk, es šeit kāpju laukā, un man šeit navnekāda darīšana, tad tas vilciens aizies arī, un aiziesbez viņa (DELFI 20.VIII). Ar gandarījumu jāsecina, ka10. Saeimas vēlēšanās (2.X) vairākuma balsotāju viedokļibija līdzīgi. ••• Kultūras nozaru saietā (arpremjera Valda Dombrovska piedalīšanos), tiek secināts,ka kultūras patēriņš Latvijā ir ievērojami piesātinātāksnekā daudzās citās valstīs, pie kam kultūra irtā joma, ar kuru Latvija pat krīzes apstākļos var konkurētpasaules līmenī, vienlaikus pelnot un maksājotnodokļus (DELFI 2010.19.VIII). ••• JG pēdējos 10gados ne reizi vien ir aicinājusi vērst skatu uz Ziemeļvalstīm.To nemitīgi dara rakstniece, tulkotāja un bijusīLV vēstniece Helsinkos un Tallinā Anna Žīgure:Vairāk nekā 100 gadus [Somija] bijusi nopietns paraugs,pēc kā censties. Runa ir par itin visām dzīvesjomām – izglītību un sociālo nodrošināšanu, politikuun kultūru, zemkopību un rūpniecību, dzelzceļuun ierēdniecību, sieviešu jautājumu, bērnu audzināšanuun veselības aprūpi, pēc neatkarības iegūšanasarī valsts aizsardzību (..) tas nav izdevies, un laikambeidzot jāraugās patiesībai acīs – ja nesaņemsimies,tad arī neizdosies. [Igaunijā, kas ir ievērojami tuvojusiesSomijas līmenim,] pat paviršam caurbraucējampaliek iespaids, ka valsts un pašvaldības vairākstrādā sabiedrības un iedzīvotāju labā un sabiedrībaslīdzdalība ir ievērojami aktīvāka. (..) Nevar iedomāties,ka igauņi būtu ar mieru pārdot savu valsti vaiatkal un atkal uzticētos politiķiem, kuri reizi pēc reizesdarbībā pierādījuši, ka sabiedrības intereses stāvtālu aiz personīgajām un partijiskajām (Latvijas Avīze2010.17.VIII). Tādēļ arī, kā vēsta Valsts kontroliereInguna Sudraba radio intervijā (DELFI 9.IX) – bezdarbs,bēdīgs stāvoklis sociālajā drošībā, veselībasaprūpē, investoru piesaistīšanā, politiķu pretestībareformām valsts pārvaldē utt., utjpr. Tam, kā savukārtnorāda Valdis Krastiņš, pievienojas sašķeltībauzskatos, uzticības trūkums, sabrukusī vērtību sistēma,sabiedrību vienotāju ideju/mērķu trūkums. Visstas atgādina vairāk mūsdienu ASV (skat. AriannaHuffington. Third World America, 2010), nevis Somijuvai Igauniju. Tad vēl latvieši – „Krievijas-mātes” idejaspiekritēji, kuri par Krievijas desu un šņabi gatavi68

pārdot savu pirmdzimtību (Krastiņš – Brīvā Latvija2010,33). ••• Jau otro gadu Rīgā, Viļņā un Daugavpilīnotiek Ebreju kultūras festivāli ar piemiņaspasākumiem, izstādēm un muzikāliem sarīkojumiem,ieskaitot svinīgu koncertu LNO žīdu jaungadam (26.VIII) par godu. ••• Uzrunājot Aglonas svētceļniekus,kardināls Jānis Pujats pukojas par nekristīguideju ienākšanu Latvijā, kā piemēru minot pie Koknesestopošo Likteņdārzu, kura projekta autors esot„budistu garīdznieks”. Kā zināms, Shunio Masuno iruniversitātes mācībspēks un visā pasaulē pazīstamsainavu arhitekts, kura Likteņdārza projektu (vienu no207 pieteiktajiem) pieņēma starptautiska 13 cilvēkužūrija. ••• Angela Merkele, kura savas vizītes laikāRīgā (7.IX) solījusies radīt labus politiskos nosacījumusaktīvākai uzņēmumu sadarbībai un stiprinātVācijas atbalstu energojautājumu risināšanā, LOMārlietu direktoram Valteram Nollendorfam, kurš iepazīstinājisVācijas kancleri ar muzeja ekspozīcijām,no valstssievas palicis ļoti patīkams, cilvēcīgs iespaids(Latvijas Avīze 2010.8.IX). ••• Fonds Viegli sācisdarboties „mūzu tempļa” veidošanā ImantamZiedonim. Kas Latvijā ir unikāls? – jautā fonda pārstāveŽanete Jaunzeme-Grende un pati atbild: Mūsno katra ķīnieša un katra spāņa atšķir tas, ka mēsesam lasījuši epifānijas. Ziedonis negribot muzejuar drošības striķīšiem un norādēm – te viņš sēdējis,te rakstījis, te gulējis. Ja tas notiek, sviliniet to būdunost! – uzsaucies dzejnieks. Tā vietā Ziedoņa entuziasti(„Mazā kavalērija”), visi latviskā gara patrioti,Ziedonim par godu apbraukā dažādas Latvijas vietas,sakopj un labiekārto kādu teritoriju, izveido dabastakas, organizē radošas nometnes, kopīgi ar vietējiemiedzīvotājiem muzicē, iet pirtī un skaita dzejoļus.••• PBLA atbalstītajā 3 x 3 nometnē, šovasarMazsalacas Valtenberģu muižā maizes daudzināšanaszīmē 360 dalībnieki iemet ugunī mazu gabaliņurudzu maizes, vāc pļavu zālītes tējai, šuj tautiskuskreklus, kaļ rotas, peras pirtī (tādējādi stiprinot pāraattiecības), cep ābolmaizi un sklandu raušus, debatēpar politiku. 3 x 3 kustība sākas trimdā (1981), betkopš 1990. g. ik vasaru 2 nometnes notiek arī Latvijā.••• Jaunajai Gaitai nav absolūti nekas pret 11. gs.baltu cilšu zobena kopijas atrašanos muzejā, bet vaiunikālā zobena atveidojuma vietā svētīgāka dāvanapremjeram Dombrovskim dzimšanas dienā no finanšuministra Repšes nebūtu bijis JG piecu vai pat desmitgadu abonements?... (re)LATVIJAI VISAPKĀRT – LIETUVAS eksprezidentsValdas Adamkus intervijā: Vai mēs gardākakumosiņa dēļ esam ar mieru aizmirst 50 gadus ilgušookupāciju? Vai mums jāaizmirst, ka Krievijas deportācijuun politikas un slepkavošanu dēļ esam pazaudējušisimtiem tūkstošu savu tautas brāļu? Uz to daļējuatbildi dod prezidente Dala Gribauskaite TV raidījumāŅedeļa (DELFI 6.IX): ASV paliek mūsu svarīgspartneris drošības jomā un NATO ietvaros, taču Lietuvanebūs ASV un Krievijas ārpolitikas izpildītājs. Lietuvaīstenos savu politiku. Prezidentes atbilde uz jautājumu:vai iepriekš Lietuva bija ASV ārpolitikas ķīlniece?– Praktiski varu pateikt: jā. ••• IGAUNIJASprezidents Tomass Hendriks Ilvess savā runā vizīteslaikā Izraēlā salīdzinājis uz Sibīriju deportēto igauņuciešanas ar žīdu holokaustu, kas izraisījis sašutumuIzraēlas ziņu avotos – tā vēstī Telavivas liberālais laikrakstsHaaretz (2010. 2.VII). ••• Igauņu leģiona20. divīzijas veterāni jūlija beigās pulcējas Sinimē,Dostojevska metro staciju Maskavā rotā drūmi IvanaŅikolajeva gleznoti tēli.kur 1944. g. vasarā asiņainās kaujās ar uzbrūkošo padomjuarmiju krita vai tika ievainoti ap 200 000 karotājuno abām pusēm. ••• BALTKRIEVIJĀ netāluno Minskas atrasts pakārts opozīcijas tīmekļa Hartija’97 dibinātājs un kustības „Eiropēiska Baltkrievija”atbalstītājs, žurnālists Oļegs Bebeņins. •••UKRAINAS ekspremjēre Jūlija Timošenko paredz„humānu katastrofu” un „absolūtu autoritārismu” Janukovičaprezidentūras laikā ar piebildi, ka iedzīvotājiir šausmās, kad Rietumu līderi izsaka apmierinātībupar stabilitāti Ukrainā. Tā ir kapsētas stabilitāte(The Wall Street Journal 16.IX). ••• Krimas tatāri,kurus Staļins deportēja 1944. g. en masse par itkā sadarbošanos ar vāciešiem, un kas tagad sastādaapm. 12% no Ukrainai piederošās Krimas iedzīvotājiem,galvenokārt krieviem, pēc Ukrainas prokrieviskāprezidenta Viktora Janukoviča ievēlēšanas tiek arvienvairāk diskriminēti. ••• IČKERIJĀ (Čečenijā) ap 60brīvības cīnītāju (mudžahedīnu) uzbrukuši prokrieviskāprezidenta Ramzana Kadirova rezidencei-cietoksnim,kas Karnegī (Carnegie) Centra speciālista Kaukāzajautājumos Alekseja Malašenko uzskatā esot arīsimbolisks uzbrukums Maskavai. Apšaudē vismaz 19bojāgājušo. ••• GRUZIJAS parlaments par Padomjuokupācijas dienu izsludina 25. februāri – kad1921. g. padomju karaspēks iebrūk Tbilisi, bet Staļinadzimtajā pilsētā Gori viņa nogāztā pieminekļa vietāuzstādīts piemineklis padomju represiju upuriem.••• KRIEVIJĀ – Jaunā augstskolu mācību grāmata –Maskavas Valsts U. profesoru Aleksandra Barsenkovaun Aleksandra Vdovina Krievijas vēsture 1917-2009– ietver nopietnas kļūdas, rupju vēstures falsifikācijuun apzinātus izdomājumus – tā Krievijas ZA Vēsturesinstitūta eksperti Vladimirs Lavrovs un IgorsKurlandskis. Autori „gaišās nākotnes” vārdā attaisnopiespiedu kolektivizāciju, politisko oponentu sodīšanuar nāvi, Gulaga sistēmu, veselu etnisko grupuizsūtīšanu, antisemītismu u.c. (Apollo 2010.16.IX) ••• Maskavas jaunatklātās Dostojevska metrostacijas (stancija „Dostojevskaja”) pelēkās sienas argleznotāja Ivana Ņikolajeva melnajām, varmācībaspilnajām ainām no romāniem Noziegums un sods,Idiots un Brāļi Karamazovi, pie kurām viņš strādājisturpat 20 gadu, psihologu ieskatā varot izraisīt netikai nomāktu garastāvokli, bet pat pašnāvnieciskusimpulsus. (re)Materiālus sagatavoja Vita Gaiķe (vg), Biruta Sūrmane(bs), Māris Brancis (mb), Rolfs Ekmanis (re).69

GRĀMATASPadmas bezmiegsIlze Jansone. Insomnia. Rīgā: DienasGrāmata, 2010. 208 lpp.Kā pārvarēt fatālu egocentrismu attiecībās?Kā sadzīvot ar vēlmi pēc reliģiskas piederības,ja Dievu gribas lamāt gražīga bērna paštaisnumā?Romāna varoni gaida grūts ceļš,meklējot atbildes uz šiem jautājumiem – tāKārlis Vērdiņš prezentē Jansones grāmatu uztās pēdējā vāka. Ko tur vēl varētu pielikt? Kodolīgaprezentācija.Internetā (2010.9.VI) atrodama interesantaAsnates Baņģieres intervija ar romāna autori„Latviešu teoloģe uzraksta romānu par lesbiskumīlu.” Jansone ir rakstniece, tulkotāja,dzimusi 1982. gadā, studē un reprezentēLatvijas teoloģiju. Šī pirmā lesbiešu romānalatviešu valodā mērķis esot nolikt citu seksualitātiblakus ierastajai un jautāt, kāda ir atšķirība.Autore vēršas pret „nenormālo” homoseksuālopersonu tiesāšanu, kas eksistējotLatvijā. Romāns tātad uzskatāms kā drosmīgaparādība, kas varētu veicināt izprotošu,mūsdienīgu skatījumu uz homoseksualitātiLatvijā.Kāds ir Ilzes Jansones romāns no literāraviedokļa? Rakstniecei ir izteiksmīga valoda:Svelpdams kā aizkusis tēvainis pieklunkurēvilciens. (15) (..) Tas ir glāsts, kas nerod atbildi,skūpsts tukšumā, kaisle betona stabam(99). Taču ne vienmēr valoda ir veiksmīga,piemēram: Mīlestība, kas nesakņojas konceptuālāilūzijā vai priekšstatā, kas satverneko un palīdz zaudēt savu objekta pozīciju.(111) (..) Bezjēgas apziņa, kas transformēesamību mirklim (190). Traucē krievu valodasiespraudumi, kas nav pārtulkoti latviski.Kādiem mērķiem kalpo šis prokrieviskaissplīns? Netulkoti parādās arī vārdi latīņu, ebreju,franču un angļu valodā. Tādus žargonvārduskā raskladuška, gruzons, šmigucis nevisi latvieši sapratīs. Tas pats ar iespraudumiemangļu valodā. Ņemot vērā, ka rakstniecegrib vērsties pret aizspriedumiem attiecībāuz homoseksuāliem indivīdiem, liktossvarīgi, ka arī valodas ziņā neeksistētu barjeras.Vai izdevniecībai nevajadzēja painteresētiespar svešvārdu pārtulkošanu? Valodaarī citādi brīžiem visai sarežģīta. Tekstā ir arīsūdi un vēl kāds biezāks vārds. Nodaļu nosaukumiir latīņu valodā un nāk no medicīnassfēras. Pirmā nodaļa saucas „Diagnosis”.Rakstnieces es saucas Padma (sanskritā lotuss).Kaut šo vārdu var atrast tulkotu internetā,gribas jautāt, kādēļ romāna varonesvārds izvēlēts tik neskanīgs un svešs, kas arīvar radīt robežu starp tekstu un lasītāju.Padma, kurai bijušas attiecības gan ar vīriešiem,gan sievietēm, iepazīst un iemīl Rasu.Bez lesbiešu mīlestības, kas attēlota gaumīgi,romānā daudzināta zināma ārišķīga baudkāre.Put cigarešu pelni, notiek piedalīšanās tusiņos,nodošanās dzeršanai un seksam.2. nodaļā „Lethargia” (dziļš miegs) aprakstītasseksuālas un emocionālas attiecībasstarp Padmu un Rasu – ar uzticēšanos, betarī bailēm no tuvības. Sekss ir spēle, atbildība,šoks (116). Padmas kopdzīve ar Rasuilgst piecus gadus. Viņa jūtas brīžiem kā Afrodite,Rasas gādībā baudot dušas želeju,mirres un baltas putas, viņas gatavoto ēdienu,viņas skaistumu, la petite mort (57).„Delirium tremens” (akūta psihoze, ko izraisapārtraukums alkohola lietošanā) ir 3. nodaļasnosaukums. Kaut Rasa un Padma ir apmainījušāsgredzeniem, Rasa aiziet. Vientulībaun zināma depresīva noskaņa pārņemromāna varoni. Viņa vēlas atdzimt un taptcita. Viņa ir studējusi teoloģiju un atkārtotinododas pārdomām par reliģiju, Dievu unmīlestību. Dievs ir miris un visiem vienalga(146) (..) Mīlestība kā tukša skaņa, kas apsedzplikumus (138 ) (..) Dod man savu mieru(198). Padma jūtas sakauta visās cilvēciskajāskategorijās. Viņa tiekas arī ar vīriešiem,taču tie neizraisa interesi ne Padmā, ne lasītājā.Man nevajag daudz lai taptu vesela. Vajag,lai Rasa izvāra kakao un palasa par trollīšiemMuminiem, ilgojas Padma (193). Viņavēlas Rasas cīsiņus un šokolādi (195), kopāar Rasu viņa grib atrasties mājās (197). Šajāsvēlmēs var saskatīt ilgas pēc mātes.Kur atrodas Padmas māte? Kāda tā bijusi?Grāmatā uzzinām, ka vecāki ir šķīrušies unmāte nodevusies savai dzīvei un jaunai mīlai(32). Viņa īsi parādās varones bakalaurasvinībās, taču drīz vien atvadās (78). Padmaatceras, ka māte bērnībā nogurusi dziedājusišūpuļa dziesmu (106), glabājusi meitasfotogrāfijas un, atskaitot savu vīru, bijusivienīgā, kam rūpējušas Padmas sekmes skolā(78). Rasa atgādina idealizētu mātes tēlu,kas atbilst klasiskās psihoanalīzes teorijai parsievietes homoseksualitāti. Tēvs ir labestīgs,gādīgs un banāli tic mīlestībai (34-36).Romāna pēdējā nodaļā „Paraneuroses” (neirozeilīdzīgs stāvoklis) Padma ir padota dēmoniem,čūskām, rēgiem. Viņa redz sakropļotusievieti, lēveru lēveros sarautu (180-181). Tiek uzstādīti sarežģīti jautājumi unformulētas oriģinālas izteikas – Ja Jēzum70

zem garā, katoliskā paltraka būtu divu veidudzimumorgāni? (..) Ko sievišķa klātesamībaizmaina pasaulē, kas pielūdz vīrišķoar homoseksuālu intensitāti? (188). Padmasfantāzijā parādās pašnāvības mēģinājumiun dzīve psihiatriskā slimnīcā (191). Pēcseksuālas baudas slavināšanas (188) Padmapārsteidzoši saka, ka vienīgais, kas ir tīkamsun paturams, ir darbs (190). Liekas tad haotiskais,gandrīz psihotiskais process tuvojasbeigām. Romāna pēdējā lappusē parādāssieviete, kas varētu būt Rasa vai viņas līdziniece.Vēstulē viņa jau pārmetusi Padmaismacējošu mīlestību. Taču saka, ka vēlas atkalbūt kopā. Liekas ticami, ka Rasa atgriezīsies.Ilvas Skultes recenzijā (Kultūras Forums,2010. gada 2.-9. jūlījs ) izteikts spriedums,ka rakstīt erotiskas ainas latviešu valodā irgrūti gan tradīciju trūkuma dēļ, gan padomjugadu cenzūras dēļ, gan varbūt latviskasdomāšanas dēļ. Arī pārsteidzoši deklarēts,ka homoseksuālā dimensija grāmatā varbūtnav tik nozīmīga.Ilzes Jansones grāmata ir drosmīgs un apsveicamssolis, lai iespaidotu Latvijas sabiedrībuvirzienā uz toleranci pret homoseksuālismu.Romāna saturs ir interesants un valodasaistoša. Var protams jautāt, vai romānsspēj veicināt izpratni par homoseksuālismuun ar to saistītu empātiju. Te minēšu, ka vairākipazīstami, mākslinieciski apdāvināti homoseksuālicilvēki Zviedrijā ar savu talantu,humoru, atklātību un šarmu ir veicinājuši arvienlielāku toleranci iepretim homoseksuālismaproblemātikai un izpausmēm.Netieši Ilze Jansone kritizē savu darbu, romānānegatīvi vērtējot veiklu vārdu virknējumus(29), augstprātības esenci, savu iedzimtosnobismu (12), patmīlības pārstāvjus Narcisu(195) un Dorianu Greju (200).Savas bērnības dzīves vietā uz laukiem Padmaliekas meklējam sevi, varbūt savu mātivai savas saknes. Kraujas galā vēl joprojāmstāv viņas ģimenes māja (44). Šai vietā urdzneliela upele, saule iegriežas tikai vakarpusē,un Padma un viņas vecmāmiņa tur lasījušasvizbulītes (43). Padma domā, ka šai vidēbūs paslēpusies viņa pati. Kaut viņa grib justiescita un izteikt Rasai visu, tā ir Rasa, kasmobilā telefonā Padmai atklāj savu mīlestību,bet nevēlas tikties, bīstoties viņai pilnīgiun fatāli piederēt (42-44).Vēstījumā par Padmas piederības zaudējumusenajā mājvietā, Ilze Jansone parādāsdaļēji atraisījusies no pārgudrajiem vārdiempar īstenību (29), rakstot tiešāk un patiesāk,tā solot lasītāju nākotnē varbūt pārliecinošākvaldzināt.Aina SiksnaJG pastāvīgā līdzstrādniece Aina Siksna ir psihiatrijasdoktore. Dzīvo un strādā Stokholmā, daudz uzturasLatvijā.SMĪNĪGA MŪZALeons Briedis. Viļņi tuksnesī. Rīga:Mansards, 2009. 209 lpp.Nebūtu, šķiet, pārlieku ekstravaganti sauktLeonu Briedi par latviešu rakstniecības faktotumu.Viņš ir dzejnieks, kam cieši aiz mugurasseko atdzejotājs no latīņu, poļu, angļu,portugāļu, kataloniešu, svahili u.c. valodām,apmēram 30 oriģinālgrāmatu, arī lugu, mūzikluun kinoscenāriju, bērnu grāmatu sacerētājs.Un tā ir tikai daļa no mūsu laikabiedrasasniegumiem. Viņa grāmatās atrodam lieluskaitu dažādu tēlu, dzīvē novērotu, literatūrāiemūžinātu, tautas atmiņā ierakstītuvai arī jau mitoloģijā guldītu. Apskatāmaisdzejas omnibuss, kura dzejoļi tapuši pēdējo40 gadu laikā, ir veltīts autora 60. dzimšanasdienai. Dzīvot . . . cik neizprotams vārds!/ no nedzimušām dzīlēm / tas ik nakti iznirst(6. lpp.) – tā ir sākuma intonācija, kas piebriestar biedinošām metafiziskām nojautām.Tās vajā dzejnieku varbūt ar zināmu ironiskupieskaņu. Viņam jāatzīst, ka pamodiesLeons Briedis71

tik neciešamu / metafizisko paģiru rītā / kagribas pakārties. (12). Taču tas ir tikai mirkļavājums, jo turpat blakus autors atkal atplaukstvisā savā dualitātē, ja ne pluralitātē,un reizēm mizantropiskā spožumā un varenībā,ja ar to varētu apzīmēt autora nosliecinepieņemt absolūtos deklarējumus. Dzejniekam,šķiet, tīk piespraust skaļiem patriotiskiemsaukļiem kādu mizantropisku pēcdomu,vai „pūcesspieģelisku” lekšanu acīs autoritātei,kas katrā ziņā pajauc jauko noskaņojumu.Tādus pārstādījumus jau pienākaskultivēt tiem, kuri nespēj pievienoties pliekanaivienveidībai. Improvizācijas par Tristanaun Izoldes tēmu nobeidzas ar Tristanaatsacīšanos pakļauties laimīgām beigām. Penelopeun Godo saslēdzas pāri gadsimtiem.Ja mīts un mūsdienu literārie tēli norāda uzkādu laika dimensiju, kas padodas mērīšanai,tad tas ir viens nerimtīgs cilvēces žests – gaidīšana.Penelope gaida uz Odiseja aizbraukšanu.Beketa „varoņi” – uz Godo atnākšanu:un tas, ko tu gaidi Godo / nepiepildīsies / untavas pašas gaidas nāks un sildīsies / ik naktipie tavām gaidām (..) pats savas bezgalīgāsgaidīšanas iznerrots (79). Citviet, liekas,izcelta atšķirība starp mirstīgajiem un tiem,kam nav lemts mūžīgi ieslēgties savā sterilajātēlā: Apollons ienāca pilsētā no austrumpuses(..) Gāja nesteigdamies / gandrīz vainepieskardamies ar kājām / bruģim (..) drīzvien nedzirdamas himnu skaņas / līdz ar vīrakazilām dūmu grīstēm / pacēlās debesīs / unpilsēta atkal kļuva / pelēka / neizteiksmīga /un kristīga (97). Pēdējie divi apzīmējumi jaunevarētu atstāt lasītāju bez pārdomām vai,varbūt, bez sašutuma – ja vien ticības lietasnav voltēriski neaizskaramas.Krājums nobeidzas ar tādu kā adieu, kas atgādinaviduslaiku balādisku envoi, ar ko parastivērsās pie kāda valdnieka vai mecenāta.Dzejnieks ir nonācis Lielās Upes krastā, kurnonāk mirušo dvēseles, gaidot uz pārcēlējulaivinieku Haromu, kurš tās novedīs uz pazemeslaukiem: Mēs kas reiz nežēlojotiesun nekrītot izmisumā / stāvējām Lielās Upesmalā un paši to / pat nejutām par Lielo Upikuras / bezgalīgā plūduma malā joprojāmkāds turpina stāvēt (181). Šajā tematikā nevajadzētuieslēgties pārāk ilgi, jo nerādās, kajubilārs taisās nolikt pie malas savus darbarīkus. Daudzi lasītāji viņu gaidīs ar nepacietību,arī ar pateicību par spirdzinošo devumu,kas, kā visi lieli darbi, nav vēl nobeigts. Mūzanebeidz smīnēt – gandrīz vai kā Leonardo daVinči Mona Lisa.Juris SilenieksTEIKSMAINĀ, BIEDĪGĀĶENGURZEMELidija Dombrovska. Aurorā pa Austrāliju.Romāns. Autores ilustrācijas.Rīgā: Sol Vita, 2009. 208 lpp.Kā lasām romānam pievienotajā bibliogrāfijā,šī ir autores 18. grāmata. Viņas glezniecībaun arī rakstu darbi ir tematiski koncentrētiuz Austrāliju, ko eiropieši savā etnocentriskajāvīzdegunībā bieži apzīmē par „apakšā”atrodošos kontinentu vai arī ar citiemliekulīgi līdzcietīgiem apzīmējumiem, kas visādinorāda uz kaut ko zemāku. Kā jau vēsturētas labi zināms, uz Austrāliju angļi labulaiku sūtīja savus bīstamākos noziedzniekus.Kaut kas negatīvs vēl šodien saistās daudzueiropiešu zemapziņā ar šo kontinentu un tāpirmiedzīvotājiem, aizdomīgi sauktiem paraborigēniem. Uz Austrāliju pēc II Pasauleskara devās aptuveni 33 000 latviešu, skaits,kas laikam nav daudz mainījies sakarā ar dabīgopieaugumu un arī atgriešanos ziemeļupuslodē. Lidijas Dombrovskas jaunākāgrāmata ir sava veida vade mecum Austrālijasapmeklētājam un varbūt arī dažiem iedzimtajiem.Mūsu gidei ir izcilas kvalifikācijas– viņa tur pavadījusi savas nerimstoši dinamiskāsdzīves lielāko daļu, viņas gleznasir pazīstamas Austrālijas muzeju un izstāžuapmeklētājiem un viņa Austrālijā ir piedalījusiesdažādos kulturālos pasākumos. Apskatāmāizdevuma teksts ir nosaukts par romānu.Tāds tas arī varētu būt, ja pieņem AndrēŽida (André Gide) žanra raksturojumu – zināmagaruma prozas darbs.Romāns iesākas ar rakstnieka Valta Vieda lēmumupelnīti atpūsties pēc nobeigtā darba,kas prasījis daudz pūļu un pārdomu mocības.Valts raksturots visai romantiskā noskaņā:Viņš bija dzīves ievainots vientulis. Vētrasputns, kas nolaidis spārnus (11). Kā jauromantisks varonis par excellence, savā darbāValts meklēja atbildes uz vispārcilvēciskiemjautājumiem, par likteni, dzīvību unnāvi. Par spēju mīlēt un piedot (22). Romānagalvenā stāstītāja ir viņa pajaunā sieva Ilona,kuras balss reizēm nāk no viņas dienasgrāmatasierakstiem, kur lasām par pusaudzesromantiskiem sapņiem, par filmu zvaigzneskarjeru Holivudā un citām jaunības jūsmām.Atpakaļ Pertā un dzīves maznozīmībā Valtsun Ilona uzsāk savu atpūtas ceļojumu ar Valtalidmašīnu, ne mazāk jūsmīgi sauktu parAuroru, ko īpašnieks, kā jau īstens austrālietis,kaut arī nesens imigrants, ir iemācījies72

vadīt. Citi satiksmes līdzekļi, kā labi zināmsarī neaustrāliešiem, Austrālijas apstākļos irmazāk parocīgi lielo atstatumu un ceļu trūkumadēļ. Valta un Ilonas ceļošana iesākasPertā. Viņi aizlido uz Sidnejas līci, kas ļauj izbaudītiespaidīgo Dārlingtonas ostu, kurastuvumā ceļrādis ir ikoniskais Sidnejas operasnams. Kuģojot pa līci, ceļiniekus iztraucēšāvieni, kas acīmredzot uz viņiem mērķēti,taču lodes trāpa tikai laivu. Romāna notikumutālākā norisē noziedzība ieskanas kā vadmotīvs,modulēts dažādās izteiksmēs, taču,šķiet, vienmēr ietilpināts kā neatņemamadaļa visas Austrālijas panorāmā.Kā dzejnieci un gleznotāju autori saista Austrālijaskrāšņā, vienmēr virmojošā daba arsaviem kontrastiem un spilgtu krāsu un groteskuformu klāstu. Šīs iezīmes izceltas jauDombrovskas iepriekšējos tekstos. Pēdējāromāna tematiskās ievirzes piegriežas kautkam tumšam, nepazīstamam, vardarbībai,aicinot salīdzinājumu ar amerikāņu WildWest stāstījumiem. Ilonu sagūsta Austrālijas„kovboji”, kad Valts ir aizskrējis uz Aurorupēc tur atstātās šautenes, un Ilona, meklējotpatvērumu no Rietumaustrālijas parkatveices (50ºC), piestāj kādā „pabā”, ko mūspusēsauc par bāru, krogu vai dzertuvi, kurvietējie aborigēnu „žuļiki” sagūsta Ilonu unaizved sev līdz – kā jau tas pienākas šāda veidastāstījumos. Uz sējuma aizmugures vākaautore sola dēkas un piedzīvojumus, kas arītiek ar uzviju izpildīti.Turpinot ceļojumu, Ilonai, kailai peldotiesezerā, atkal uzbrūk aborigēnu jaunieši, šoreizkristiešu semināra audzēkņi. Varone,protams, izglābjas no tālākas varmācības,taču iespaidi no „ēdeniskā” kontinenta šķobāsun pastiprinās, kad aizvien lielākā skaitāno kaimiņzemes uzrodas indonēzieši, kuribēg no savu salu nemieriem un nabadzības.Miermīlīgie aborigēni pievelk jau pirmo atbraucējuun vēlāk tūristu uzmanību ar savuprimitīvo etnisko mākslu, kas tiem liekassvaiga un valdzinoša, bet primitīvā izteiksmelaiku maiņās ir piebriedusi ar neiecietībuun varmācību – gan mākslā, gan arī cilvēkuattiecībās. Kad Ilona ieiet kādā alā, laipapētītu aborigēnu iegravējumus un zīmesalas iezī, viņai palaimējas tikt laukā ar veseluādu, kad pirmtiesīgais klaidonis grasās viņuievilkt savās skavās.Dombrovskas iepriekšējā romāna Austrālija,šķiet, ir zaudējusi savu šarmanto, eksotiskonevainību un kļuvusi par zemi ar to pašunelietību un cietsirdību, kas piemeklē Eiropuun Ameriku. Bali salas nemieri draud atbalsotiesarī Austrālijā. Vienīgi daba šeit vēlsaglabājusi savu krāšņumu un krāsainību,kas, protams, valdzina autori un viņas alterego, Ilonu. Daba romantiski iekrāsota spilgtoskontrastos. Karstais, sausais un šķietaminemainīgais krāsu pārbagātais tuksnesis izmaināsar mitruma piesātināto, dzīvības pieblīvētotropu mežu. Bet apburtā paradīze(37) pazūd, šodienas civilizācijai iespiežotiesšajā Ēdenē.Stils ir cilvēks pats – tā ir deklarējuši dažifranču kritiķi. Valts Vieds romānā noraksturotsvisai kategoriskos terminos: Māksla viņambija tikpat vienaldzīga kā zemesvēzimputna dziesma. Viņa dzīve bija kā tukšs autoceļš,kas nekur neved (8). Autore daudznenodarbojas ar izsmalcinātu „prustisku”cilvēka izjūtu analīzi. Aforismi ir bieži paviršiizsviesti, reizēm izsaucot pārdomas, reizēmtādu kā izbrīnu par autores nevīžību piestātun apsvērt ātri paķerta paradoksālā aforismaiedarbību kontekstā. Lasītājam jāsaprot,ka autorei nav laika pēc katra vispārinājumapiestāt un pārdomāt. Viņai ir, kā francūžisaka, citi kaķi (vai suņi) perami. Un vai tasnav jauki?Juris SilenieksJG redakcijas loceklis Juris Silenieks ir emeritētsliteratūras profesorsPADOMU GRĀMATAVilis Vītols. Savējiem: Pārdomas,pieredze, atziņas. Rīga: Atēna, 2010.206 lpp.2003. gadā Rīgā „Jumava” izdeva Toreiz Sēlijā:Jēkaba Vītola atmiņu stāsti – kultūrvēsturiskustāstījumu par Sēlijas Vītolu dzimtu19. gs. un 20. gs. pirmajā pusē, par savu sētucelšanu, ģimeņu dibināšanu, zemes kopšanuun cenšanos pēc izglītības. Aplūkojamā grāmatālasām uzņēmīgās Vītolu dzimtas vienapēcteča dzīves stāstu un atziņas, kas sacerētasviņam jau esot pāri pusmūžam, stāvot itkā kalnu pārejā, kad ainava paveras gan uzleju, gan augšup – uz tālākām virsotnēm – tāLūcija Ķuzāne ievadvārdos (9). Šī pārdomugrāmata sākotnēji bijusi domāta autora bērniemun mazbērniem, bet tagad izvērsusiespar plašāku jaunu cilvēku dzīves gudrību unpadomu grāmatu.Autors, dzimis 1934. gadā Rīgā, atstāj Latvijuzēna gados, kad kopā ar ģimeni 1944.gadā izbēg uz Vāciju, un pēc bēgļu nometnēpavadītiem gadiem nokļūst Venecuēlā, kur73

pabeidz vidusskolu un beidz universitāti kābūvinženieris. Savas profesionālās karjerasgalotni viņš sasniedz, kopā ar tēvu izveidojotun nodibinot savu būvfirmu. Ar uzņēmībuun neatlaidīgu darbu firma plaukst. ZemVītolu firmas vārda Karakasā un citur Venecuēlāpaceļas desmitiem celtņu. 1998. gadāVītols, pēc daudzu gadu prombūtnes, atgriežasLatvijā, kur kopā ar dzīvesbiedri Martutūlīt organizē un uzsāk dažādus labdarībaspasākumus, ieguldot tajos savus līdzekļus.2002. gadā tiek nodibināts tagad jau plašipazīstamais Vītolu fonds, kas piešķīris stipendijassimtiem jauniešu studijām Latvijasaugstskolās.Viļa Vītola dzīves stāstā redzams cilvēks arlielu uzņēmību, noteiktību, sīkstumu, rezultātāiegūdams sev un ģimenei augstu labklājībaslīmeni. Tomēr mani pārsteidz ļoti krasieun dogmatiskie uzskati par visiem autora izvirzītajiemtematiem – vai tā būtu ģimene,laulība, bērnu audzināšana, ticība, latvieši,vācieši vai krievi. Piemēram, nodaļā par bērniemun ģimeni Vītols uzsver, ka radīt bērnusir pienākums pret latviešu tautu, kurai drauddemogrāfiska krīze un iznīkšana. Augstākajammērķim jauniem latviešiem jārada bērni,lai vairotu tautu. Varu tikai piekrist, ka lielākadzimstība Latvijā ir vajadzīga, bet cilvēkitaču nerada savus pēctečus uz pasūtījumakā bērnu ražošanas mašīnas. Kur paliek jūtas?Un mīlestības dzirksts starp jauniem cilvēkiem?Šī ideja man atgādina propagandupirms II Pasaules kara Vācijā, kad tautai ieteicaradīt lielas, tīras vācu ģimenes. Kur varuzturēt vienu bērnu, tur var audzināt arī divus,trīs un četrus – raksta autors (35). BetLatvijā ir daudz ģimeņu, kas dzīvo vienā īrētāistabā ar vienu vai diviem bērniem, kuriemnepietiek naudas skolas drēbēm, apaviem ungrāmatām, un šādu ģimeņu skaits pieaudzisekonomiskās krīzes dēļ. Kā šādas ģimenesspētu uzņemties gādību par vēl diviem bērniem?Saprotams, pārtikušām ģimenēm nevajadzētudomāt tikai par netraucētas dzīvesbaudīšanu bez rūpēm par bērniem; tām nolielāka bērnu pulciņa nebūtu jāatturas. Uzaudzinātlabus, kārtīgus jaunus cilvēkus Latvijasnākotnei vajadzētu radīt prieku un gandarījumu.Rakstot par latviešiem un latviskumu,autors ļoti uzsver valodu kā tautas saistītājuun kopā turētāju. Bez latviešu valodas izzudīslatviešu kultūra un tās izpratne, pazudīstauta un tautas apziņa, kā tas noticis ar daudziem,kuri, bēgot no krievu okupācijas, atstājaLatviju un laika tecējumā, plaši izkaisītipasaulē, ģimenēs pazaudēja dzimto valoduun asimilējās vietējā vidē.Ļoti krasi Vītols nostājas pret jebkādu reliģiju,ieskaitot kristietību. Mūsu ticības un baznīcasatbildība ir par mūsu tautas likteni. Abāmjāstāda pirmajā vietā Latvija un latviešu tauta– tā Vilis Vītols (45). Nav nekāds brīnums, ka,kā vēsta pats autors 1. nodaļā, kāds mācītājsieteicis nepublicēt šo grāmatu, lai neizraisītunepatikšanas un uzbrukumus (27).Vilis Vītols ļoti uzsver izglītības nozīmi cilvēkadzīvē. To jau pierāda viņa svarīgais darbs,dibinot veiksmīgo izglītības labdarības fondu,kas atbalsta daudzus jo daudzus trūcīgusstudējošos jauniešus. Autors uzskata, kavecāku pienākums ir gādāt saviem bērniemtik labu izglītību, cik nu tas iespējams, jo izglītībanākotnē būs bērnu dzīves kvalitātesnoteicēja.Krasas domas paustas nodaļās par ideoloģiju,par krieviem un par vāciešiem. Tur varētudaudz ko apstrīdēt, bet tas nav šo rindiņumērķis. Lai katrs lasītājs pats analizē, spriežun nonāk pie secinājuma.Autora valoda rada gandrīz tādu kā bībeliskuiespaidu. Uzrunājot savus bērnus, mazbērnusun citus jaunus cilvēkus, Vītola valodaatgādina baznīcas sprediķi. Savai meitaidzimšanas dienā viņš uzdāvinājis kakla rotuar iegravētu uzrakstu: Tev nebūs ne roku, nevārdu pret otru latvieti pacelt (103). Vienāno pēdējām nodaļām autora pamācības atrodamaszem virsrakstiem: „Dievs soda muļķībubargāk nekā ļaunumu,” „Lasiet vēsturiun sekmīgu cilvēku biogrāfijas,” „Neuzņematiesdzīvē liekus riskus” u.tml. Padomi jauir labi, bet to veids šķiet pārāk pavēlošs. Uzrunājotsavus bērnus, Vītols raksta: ... un janu kādreiz, apstākļu spiesti, vai neapdomīgasrīcības dēļ, Jūs būtu devuši kādus solījumussvešām ticībām, ideoloģijām vai svešiemkungiem, kas Jums vai mūsu tautai varētupar sliktu nākt, tad es Jūs atbrīvoju no šiemzvērestiem, gan agrāk, gan nākotnē dotiem,un uzlieku Jums pienākumus tos nepildīt(89). Vai autors tiešām jūtas tik visuvarens?Viļa Vītola grāmata atgādina pirms vairākiemgadiem lasīto Bruņa Rubesa autobiogrāfiskogrāmatu Brīnumainā kārtā („Nordik”, 1999).Arī Rubess bijis veiksmīgs darījumu cilvēks,devis ļoti daudz trimdas latviešu sabiedrībai,it sevišķi jauniešu audzināšanai latviskā vidē,dibinot 2 x 2 jaunatnes nometnes un veicinotdaudzus citus trimdas jauniešu pasākumus.Arī viņš, tāpat kā Vītols, savā autobiogrāfijāstāsta par sevi, savu darbu un panākumiem.Bet Rubesa rakstīšanas stils ir citāds, nav tikpamācošs kā Vītola, kurš māca, reizēm pavēlun nosaka likumus, pēc kuriem būtu jādzīvo.74

Lūcija Ķuzāne 10 lpp. ievadā stāsta par stiprāsVītolu dzimtas saknēm Sēlijā un parādašīs izcilās dzimtas uzņēmīgos pēctečus 20. gs.visos kontinentos.Astra RozeRecenzente ir bibliotekāre un tulkotājaSAVAS BŪTĪBASMEKLĒJUMOSV.G. Zēbalds. Austerlics. Rīgā: DienasGrāmata, 2007. 245 lpp. No vācu tulk.Silvija ĢibieteEiropas literatūrzinātnieki un kritiķi šo grāmatunodēvējuši par 21. gs. literatūras pamatakmeni.Kā autors V.G. Zēbalds (W.G. Sebald)tiktu izvirzīts Nobela prēmijai, ja viennebūtu gājis bojā (2001.XII) autokatastrofā.Tā kā mākslā un literatūrā robežas starp žanriemun virzieniem jau sen ir izplūdušas, definēt,kādai literatūrai īsti pieder Austerlics unpar kādu tematiku tas rakstīts, ir grūti. Ceļojumapiezīmes, memuāri, romāns – dienasgrāmata,romāns – grēksūdze? Darbā atrodamasiezīmes, kas raksturīgas katram nominētajiem žanriem. Līdzīgi ir arī ar tematiku.Vienam lasītājam tas būs darbs par ŽakaAusterlica dzīvi un tās lielo traģēdiju – holokaustu,citam savukārt ceļvedis pagājušā gs.Rietumeiropas arhitektūrā vai arī romāns parlielajiem filozofiskajiem jautājumiem, uz kuriemgan atbildes meklējamas katram pašam.Lasot darbu, vispirms rodas jautājums – kastad īsti ir tā galvenais varonis Žaks Austerlics?Tas nodarbina prātu arī otrai romānā darbojošamiespersonai – stāstītājam, kuru ērtībaslabad gribas identificēt ar autoru pašu.Pirmā doma – Austerlics, līdzīgi kā kapteinisNemo, ir savdabis vientuļnieks, kas klejopa pasauli. Austerlics dzīvi interesējas pararhitektūru, viņa zināšanas šai nozarē patiešāmir enciklopēdiskas. Piemēram, pompozoAntverpenes stacijas ēku, kas pēc izskatavairāk līdzinātos greznai pilij, bet kalpo parparastu uzgaidāmo zāli ceļiniekiem, kas turgarlaikodamies gaida vilcienu, Austerlics, atšķirībāno citiem braucējiem, visu laiku skicēun fotogrāfē ēkas greznās, bet laika gaitā apsūbējušāsdetaļas. Tādu viņu 1967. gadā pirmoreizsatiek stāstītājs. Abu varoņu sarunasbez liekām ceremonijām skar tikai un vienīgiarhitektūras jautājumus un nevienam patprātā nenāk atklāt savu dvēseli. Tas it kā arībūtu saprotams, ka Austerlica prātu nodarbinaarhitektūra, jo viņš tobrīd strādā pie savasdisertācijas. Tērzējot atklājas ne vien Austerlicauzskati par arhitektūras vēsturi, izciliemtās pieminekļiem Antverpenē, Lježā, Zēbrigē,stiliem, virzieniem, bet arī par to, kāduietekmi konkrēta celtne atstāj uz cilvēka psihi.Ir ēkas (Brendonkas cietoksnis, Tiesu pils),kas savā varenībā pārspēj pat vislielākās ilūzijaspar būvniecības iespējām laikā, kad tāstapušas, taču, no otras puses, cilvēkos radako līdzīgu neapzinātām bailēm, nepatikai, unnekādā gadījumā ne sajūsmu un prieku, tāsuzlūkojot. Abu sarunas vietām kļūst tik dziļifilozofiskas, ka varonis pat izvirza jautājumu,uz kāda pamata ir celta mūsu pasaule?Situācija mainās, kad abi darba varoņi satiekasatkārtoti, un tas atkal notiek gluži nejaušipēc 20 gadiem. Austerlics šai posmā nedaudzmainījies tikai pēc ārējā izskata, kļuvisvecāks, taču drēbes un ceļojumu mugursomaviņam vēl aizvien tā pati. Šoreiz gan abuvīru sarunas kļūst daudz privātākas, personiskākas,un Austerlics pamazām atklāj savudzīves stāstu.Cilvēks bez pagātnes, tagadnes un šī iemesladēļ arī bez nākotnes. Doma par disertācijujau sen pagaisusi, tādēļ var pievērstieskam citam. Šai vietā atkal rodas jautājums –kas ir Austerlics? Cilvēks, kas varītēm meklēsavu identitāti, savu piederību kādam etnosam,vai vienkārši slimnieks, kas no bezdarbībasun bezmērķības kļuvis dīvains un nezina,kā aizpildīt savu laiku. Darbā pat minēts,ka viena no Austerlica ārstēm viņam ieteikusipievērsties kādam ne īpaši smagam darbam.Kaut gan par pavisam bezmērķīgiem Austerlicaklejojumus uzskatīt nevar, jo varonis ardiezgan labām sekmēm noskaidro, kas noticisar viņa māti – Prāgas ebrejieti un aktrisi,kam paredzēja lielu nākotni. Nejauši atrodotkādu viņa mātei piederējušu fotogrāfijubijušās kaimiņienes dzīvoklītī Prāgā, Austerlicsatklāj noslēpuma vienu daļu. Tātad viņš,mazais gaišmatainais (!!!) ebreju puišelis, irrožu karalienes pāžs. Ja Prāgas braucienu laikāpar savu identitāti izdodas ko noskaidrot,tad sliktāk veicas Parīzē, kur Austerlics meklēkādas ziņas par bojā gājušo tēvu. Šai vietāarī romāna stāstījums apraujas un lasītājspats var minēt, kas notika tālāk jeb kas bijaaiz beigām.Runājot par šo grāmatu, jāpiebilst, ka vācuvalodas tulkotāja Ada Vigliani Itālijas pilsētāTurīnā izveidojusi tā saukto zēbaldiešusarakstu. Tie ir vācu literatūras tulkotāji no75

visas pasaules, kuriem bijis pa spēkam savādzimtajā valodā pārtulkot vismaz vienu slavenārakstnieka Zēbalda grāmatu. Varam būtlepni, ka starp 30 uzvārdiem un daudzu, toskaitā pat ļoti eksotisku valstu nosaukumiem,šai sarakstā minēta arī tulkotāja no Latvijas.Heini DubreHeini Dubre ir Liepājā mītošas literātes nom de plumeSOCIOLOGU RAKSTIJournal of Baltic Studies (JBS), 41/2June 2010. The Association for theAdvancement of Baltic Studies (AABS).Indianas U. (Indiana U.) profesores Intas GālesKārpenteres (Carpenter) redakcijā iekļautiepieci augstas kvalitātes pētījumi seko Rietumosatzītai zinātniskajai pieejai un metodikai,turklāt, uzrakstīti labā un visumā kodolīgāangļu valodā, ievērojami ar plašu avotupielietojumu. Jācer, ka šis numurs ierosināsLatvijas zinātniekus sagatavot un iesniegt savuslabākos darbus jaunajam JBS redaktoram,prof. Terijam Klarkam (Terry Clark, CreightonU.). Žurnālam joprojām ļoti trūkst autoru,kuri teicami pārstāvētu Latvijas augstskolas.Džordža Vašingtona U. (George WashingtonU.) socioloģijas palīgprofesores DainasS. Eglītes darbs izceļasar drošu roku statistikas pielietojumos, izmantojotgan viņas pašas, gan Latvijas StatistikasPārvaldes savāktos datus, aptaujasmateriālus u.c. informatīvus avotus, kas gūti2007./2008. akadēmiskajā gadā, kad autorestrādā par Fulbraita (Fulbright) viesprofesoriLatvijas Kultūras akadēmijā. Plaši tvertais demogrāfiskaispētījums iegūst īpašu nozīmīgumumūsdienās, kad Latvija atrodas uz demogrāfiskaskatastrofas sliekšņa, kad latviešudzimstība ir nepietiekama, lai nodrošinātu visastautas eksistenci. Augstu dzimstību visvairāknosaka agra jauniešu kopdzīve. Autore secina,ka no vienas puses latviešu ģimenes būtībāir patriarhālas un tradīcijās mazmainīgas,bet no otras puses uzskatos par kopdzīvi unvēlamo bērnu skaitu (tāpat kā igauņi) seko liberālajiemskandināvu paraugiem. Intervētāssievietes arī liecina par kopdzīvei piemērotuun ieinteresētu vīriešu trūkumu, arī par pārspīlētovēlēšanos dzīvot labākos materiālosapstākļos, nevienlīdzību izglītībā, vīriešu nopietnoalkoholisma problēmu un ģimeniskobezatbildību. Autore piebilst, ka turīgākās ģimenes,līdzīgi kā tas ir ASV, izceļas ar pārmērīgudzīšanos pēc naudas.Upsalas U. (Uppsala U.) zinātnieces Lēlo Kēvalikas pagaraispētījums par igauņu ikdienas valodaslietošanu Zviedrijā mītošo igauņu vidū varētubūt noderīgs arī tiem, kuru interešu lokā ir līdzīgasproblēmas latviešu diasporā. Tartu U.diplomātiskās vēstures profesors Ēro Medijainens analizē TartuMiera līguma 5. pantu par „pastāvīgo neitralitāti”.Ievērības vērta ir plašā bibliogrāfija.Tallinas U. pētnieces Ellu Sāra un Marge Unta pievēršaspārmaiņām Igaunijas lauksaimniecībāpēc neatkarības atgūšanas. Akvile Motejūnaite, izmantojott.s. biogrāfisko pētniecības metodi,sniedz garu, vispusīgu rakstu par sieviešunodarbinātību mūsdienu Lietuvā. Vislielākāspārmaiņas vērojamas virzībā uz pakalpojumunozarēm.Recenziju nodaļā atrodami vērtējumi par sekojošiemjaunizdevumiem – Imbi Sooman &Stefan Donecker (eds.). The „Baltic Frontier”Revisited: Cross-Cultural Interactions in theBaltic Sea Region (rec. Harald Runblom, UppsalaU.); Anton Weiss-Wendt. Murder withoutHatred: Estonians and the Holocaust(Ruth Bettina Birn); Oula Silvennoinen. Salaisetaseveljet: Suomen ja Saksan turvallisuuspoliisiyhteistyö1933-1944 – galvenokārt parsomu un vācu drošības spēku sadarbību II Pasauleskara laikā (Henrik Ekberg); Li Bennich-Björkman. Political Culture under InstitutionalPressure: How Institutional Change TransformsEarly Socialization (Amy D. Corning,U. of Michigan / U. of Tartu); Vieda Skultans.Empathy and Healing: Essays in Medical andNarrative Anthropology (Ieva Zaķe, RowanU.); Steven D. Roper & Jānis Ikstens (red.).Public Finance and Post-Communist Party Development(Vello Petai, U. of Tartu).Gundars Ķeniņš KingsPacifika Luterāņu UniversitāteERRATAEvas Eglājas-Kristsones rakstā (JG261:16-21) parpārbūves un atmodas laiku (1987-1991) vairākāsvietās minētais Latvijas Kultūras sakaru komitejaspriekšsēdētājs tolaik ir Dainis Golberģis (nevisGoldberģis).76

Galvenais redaktors: Rolfs Ekmanis50 Cedar LaneSedona, AZ 86336-5011 USATelefons/telefakss: 928-204-9247rekmanis@msn.comrolfs.ekmanis@asu.eduGalvenā redaktora vietnieks: Juris Žagariņš121 Harvard StreetSpringfield, MA 01109-3821 USATelefons: 413-732-3803Juris.zagarins@gmail.comRedaktori:Voldemārs Avens, Vita Gaiķe, Anita Liepiņa,Juris Silenieks, Juris Šlesers, Biruta Sūrmane,Linda Treija, Lilita ZaļkalneKonsultanti:Līga Gaide, Tija Kārkle, Uldis MatīssDatormaketētājs: Juris ŽagariņšJG mājas lapa: Saimniecības vadītāja: Ingrīda Bulmane23 Markland DriveToronto, ON M9C 1M8 CanadaTelefons 416-621-0898Telefakss 416-621-9717ibulmanis@scom.caEkspeditors: Guntis Liepiņšliepag@idirect.comAr autora vārdu, segvārdu vai iniciāļiemparakstītajos rakstos izteiktie uzskati nevienmēr atbilst redakcijas viedoklim.Atzīdama demokratiskās valstīs valdošos presesbrīvības principus, Jaunā Gaita sekmē dažāduuzskatu publicēšanu.Adrešu maiņas un pastā vai spiestuvē bojātuseksemplārus lūdzam pieteikt JG saimniecībā.JG SATURA RĀDĪTĀJINr. 100-150 Kanādā Kan. $7,-Citās valstīs: ASV $7,-Nr. 151-175 Kanādā Kan. $5,-Citās valstīs: ASV $5,-Nr. 176-200 Kanādā Kan. $5,-Citās valstīs: ASV $5,-Nr. 201-230 Kanādā Kan. $8,-Citās valstīs: ASV $8,-Satura rādītāji pasūtināmi no JG saimniecības.Jaunās Gaitas abonements maksā:Kanādā - 1 gads $39,-2 gadi $76,-Atsevišķa numura cena $10.-Citās valstīs -1 gads ASV $39,- (Kan. $45,-)2 gadi ASV $76,- (Kan. $88,-)Atsevišķa numura cena: $10,- (Kan. $10,-)Krājumā ir arī vairums agrāko JG numuru. Sarakstuun cenas var pieprasīt no JG saimniecības.JAUNO GAITU VAR IEGĀDĀTIES:ANGLIJĀE.D. Rusovs, 2 Wellington TerraceBasingstoke, Hants. RG 23 8HJAUSTRĀLIJĀLatviešu biedrība RietumaustrālijāValdis Auziņš, 179 Alexander Dr.Dianella, W.A. 6059Sidnejas latviešu biedrības grāmatnīcaA. Priedīte-Rīga, 32 Parnell St.Strathfield, N.S.W. 2135Latvian BooksBox 1287, G.P.O.Adelaide, S.A. 5001KANĀDĀLetts Shop – dāvanu veikalsKanādas Latviešu centrs Toronto4 Credit Union DrToronto ON M4A 2N8LATVIJĀA/S „Danske Bank”, Lāčplēša ielā 75, Rīga LV 1011IBAN – LV61MARA00002028 26000Ingrīda Bulmane (JG žurnāla abonēšana)1 gads (4 numuri) Ls14.-Tuvāka informācija – Ilze Dzelme 67-289619Latvijas Okupācijas muzeja grāmatgaldā(Strēlnieku laukumā 1, Rīga LV-1050) un„Satori” grāmatnīcā (Lāčplēša ielā 31, Rīga LV-1011).

IN THIS ISSUEGunars Saliņš (1924-2010) shed themortal coil this summer, to go, as Latvianssay, Beyond the Sun. We feature a selectionof his poetry, followed by remembrancesand words of homage from his fellow writersBaiba Bičole, Kārlis Vērdiņš, Jānis Krēsliņš,Sr., Uldis Bērziņš and Sniedze Ruņģe. Saliņšwas a central figure of the Hell’s Kitchengroup of Latvian exile artists and writers,who, in the 50’s, 60’s and 70’s, assiduouslycultivated their Latvianness even whiledrawing inspiration from the loud cosmopolitancontrasts of New York City. Neverbefore published photographs by GunārsJanaitis show Saliņš and artist Fridrichs Miltsrevisiting Hell’s Kitchen on a very grey dayin 1989. In the poem “Eat of me, drink ofme” (translated into English by his daughter,singer Laila Saliņa), Saliņš speaks of a place...where one no longer treasures / mere triflesand farewells, / but only death’s pleasures.LITERARY COMMENT. Poet and translatorIngmāra Balode (“I Do not Write Obituaries”)pays eloquent homage to Saliņš andalso to another exile poet, Olafs Stumbrs(1931-1996), whose earthly remains wereinterred in his family plot in a cemetery inRīga last summer. ••• In a separate articleBalode comments on the life and art ofKurts Fridrihsons (1911-1991), as revealedin his personal letters to his wife from a Sovietlabor camp (1951-1956), selected andpublished by Gundega Repše, one of Latvia’sforemost prose writers. ••• Having,in the previous issue, reviewed the attitudesof Latvian writers in the West toward thewritings of their colleagues in Russian-occupiedLatvia, Eva Eglāja-Kristsone, in partVIII of her serialized study of Latvian culturalcontacts across the Iron Curtain duringthe Cold War, looks at official Soviet attitudestoward exile literature. ••• RolfsEkmanis comments on a voluminous collectionof studies on literary and cultural contactsamong the three Baltic nations, editedby Benedikts Kalnačs at the University ofLatvia Institute for Literature, Folklore andArt. ••• How to teach history to secondaryschool students − didactically, so as tostrengthen national identity? Or analytically,so as to develop critical thinking? AldisAusters reports on current practice in Latviaand in other countries in Europe, andrecommends discussion of reform. •••Mummery − celebration involving elaboratemasks and costumes − is an importantpart of Latvian folk custom. Juris Šlesers reportsand comments on a recent study ofthe subject by Aīda Rancāne.VISUAL ART. Interviewed by Sarma Muižniece-Liepiņa,our art editor Linda Treija reveals,among other things, that, as of thisfall, she has been elected Chair of the Associationof Latvian Artists in America. •••Three of Linda’s paintings are reproducedin color as well as an abstraction by JānisKalmīte. Black and white photographs byUldis Briedis commemorate the renewal, 20years ago, of national freedom in Latvia. Sixfull-figure character portraits of ordinary citizensof the town of Kuldīga are from a setof 40 taken by Modris Rubenis, also some20 years ago. According to Vilnis Auziņš,Head of Latvia’s Photography Museum, Rubenis’documentary photography, underappreciatedduring Soviet rule, is now findingpopular acclaim in a touring exhibit organizedby FotoForma. The cover design by IndraEkmane depicts participants at the 10 thLatvian Youth Song and Dance Festival inRiga, July 2010.MEMORIES AND ACTUALITIES. Uldis Siliņš’memoir of life in Displaced Persons Camp,Alt-Garge, Germany in 1945, “Looking Backwith a Smile”, contains excerpts about camplife from the British and German press. •••Rolfs Ekmanis in his appreciation of TonyJudt (1948-2010) accents the British-bornhistorian’s prediction that the 21 st centurywill be neither the Chinese, nor the AmericanCentury, but the Century of Europe, also,Judt’s view that the US, in order to survive,must move towards a more egalitarian Europeanmodel. ••• The Marginalia sectioncontains the usual kaleidoscopic compendiumof news shorts, carefully selected to berelevant to all Latvians the world over. •••The featured discussion in the Kiberkambarissection, “Stockholm Syndrome andGeorge Soros”, tries to come to grips withthe fact that Latvia has been and continuesto be subject to powerful foreign influences,some for the worse, and some for the better.BOOK REVIEWS. Ilze Jansone’s Insomnia, anovel that promotes understanding of homosexualityin contemporary Latvia – reviewedby Aina Siksna • Leons Briedis’ collectionof poetry Viļņi tuksnesī (Waves inthe Desert) – Juris Silenieks • Lidija Dombrovska’snovel Aurorā pa Austrāliju (AustralianTravel by “Aurora”) – Juris Silenieks• Vilis Vītols’ Savējiem: Pārdomas, pieredze,atziņas (To My Compatriots: Reflections, Experience,Observations), lessons on how tolive right – Astra Roze • W.G. Sebald’s Austerlitz,translated from the German by SilvijaĢibiete – Heini Dubre • Journal of BalticStudies ( J u n e 2 0 1 0 ) – G u n d a r s Ķe n i ņ š K i n g s .jž