grāmatas - Jura Žagariņa mājas lapas

ARVILS RUMPĒTERSUzplaiksnījumiIMākonis, lietus nesējs, pārskrējis plašo, lī dzeno pļavu,atstāj aiz sevis savu svaigo dvašu. Iestājas ilgs klusums,iekams pēdējā lāse norit dziļākā zaļumā, aizskar zemeskrūti, aplaimodama jaundzimušu vaboli, kas pa savasdzimtas seno taku pirmo reizi siro. Garšīga kā pirmāatmiņa ir šī debess lāse, tā ir kā vasaras vēstniece, kasrāda ceļu dzīves tālākai norisei, še starp debess jumuun iežu klēpi.Saulei rietot, izstiepjas kā sliede taisna, bez galīga košisārta padebess, vēstot savu teiku par bijušo un par vēlneapjausto.IISaules tveicē zvilnot, zūd redzes asums, svīst pat ceļgali,egles tvīkstot izlaiž garu. O, vasara, tu brīžam manliecies gluži kā tāda milzu nešļava, pēkšņi uznāk tādsblāvs bezvēja grūtums, un es, sutā vārīts, jūtos itin kāsīks mitruma piesūcies mieža grauds.Arvils Rumpēters (1990)IIILaucinieciskais dienas ritums jau izjūtams pa gabalu,viengabalainais zaļpelēkais nams iegūlies sensenā ielejā,zāle jau liekas zaudējusi savu īsteno vasaras košumu.Raugoties lejup no uzkalna, zem kokiem patvēriesno lietus, kas remdens un smaržu piesātinātsaizmiglo apvārsni, pēkšņi sa skatu maigām bezlaikaacīm: ieplakā pel dinās nule izcepts saldskābmaizeskukulis, gausi, bez steigas, briest vēlās vasaras lietū.Cik brīnumaini, cik bērnišķīgi brīnumaini, būtu tādābriestošā klaipā mājot, pie sevis nodomāju, un tad jautālē dzirdu iemīļoto lokomotīves svilpienu.Atstumju platmali no pieres, vēl atskatos uz atklātnēredzamo, griežos mājup. Arī tur, zinu, gaida nuleizcepts... kukulis!2

IVBlāvais un gaišas aprikožu krāsas debes jums kātuksneša putekļu noklāts stikls starp melno kokušķautņaino ielogu ap šo stundu sevi nodod cikādueposam. Vakara vēsums jau piemin mēnesnīcu, kasšajā vietā vēl aizkavējusies aiz meža galotnēm, bet tālāatspīdums jau rotā snauduļojošas zemei pietītas laukusētas, tumšas ezeru acis.Un tajos mirkļos, pēcpusnakts stundā, īste nībasaizsprosts dilst, un nakts milzmilzī gais čuguna katlsveļas sāneniski, lēni jo lēni uz saullēkta pusi.VTālumā neredzamībā pa zvaigžņotu gultu, laikmetiemcauri nests, valstās stariem pīts grozs. Ik pa laikamnāk nākdams nez’ no kurienes kaut kāds un izveļ notā gaismu, kas, sapinusies ar krāsainiem mīkstumiemvienkopus, dejo, klejo, dzejo un ārda. Viņa, glāstus unbrāzmas izdodama, caurspīdīga un melnīgsnēja reizē,dietin dej, līdz nākot nākdams kāds ar grozu paķer toun, nesa kot nekā, piesola pamieru. Bet vai norim šanairedze un dzirde arī piemīt? Diez vai, gaismu aizlaižot,noturēs mieru.Ā, gaismas tumšais brālis pats pilns savu niķu!VICeļš vijas starp egļu biezokņiem, gar mā jokļiem, tad,saslējies, strauji iesāk celties pret kalna stilbu. Zaļumavidū vieta, kur virmo ūdeņu pulss, piepeši pavīdnegaidīts krāšņums – sidrabaina dzērve.Un, pirms klusi iesāk lapas krist, še starp stumbriem,seno klinšu sejām atveru savu dvēseles vācelīti un tajāiesijāju smaržas un rūgtenas dvingas, saules sveķudrumslas, krāsu varavīksnes, gaismu. Iesijāju, ieziežu,lai vēlāk izgaro ziemas salā, lai top silti. Tavā plaukstāno šī pūra iesijāju arīdzan, jo Tu biji mana līdzceļiniece.3

* * * Tāles klusi iesaucas,dažkārt pat auro,nāc Tu, gatavs lidot,skriet vai iet,kas esi šīs pasaulesdzemdēts.Tā balss, kas mūs visosvelk un vilinaaiz paugura,aiz upes lokazem tāliem lietus mākoņiemtur, kur šķietami apaļojasapvārsnis,kur mūsu pēdu ierakstsnav vēl justs,un zemapziņā, atmiņāstas, kas būs,vēl nav,sliecies pretī,tausti, acīm aizvērtām,un ieņem sevī, apskaujto, kas tevī atvēriesjau šaipuspaugura,upes lokazem tālā, tuvā mākoņajau esi Tu, gaismā,acīm atvērtām –Iesmel sevī jauno!Tiesībnieks, senators Augusts Rumpēters ar saviem mazbērniem (no kreisās) Ritu Laimu (tagad prec. Bērziņa),Arvilu un Arti (1978).

Baiba BičoleAr / par ArviluPirms ķerties pie Arvila „Uzplaiksnījumu” pārrakstī šanas uz rakstāmmašīnas,atskaņotājā uzlieku vi ņam tik mīļās Latvijas tautas mūzikaskopas „Iļģi” ierakstu un atceros. – Atceros, kādā intensitātē viņš, paņēmissavu ģitāru, pievienojas atskaņotajā „Iļģu” spēlētajam, dziedātajam.Tā ir nevien pilnīga saplūšana ar mūziku, bet arī atdošanāspaša latvis kās piederības sajūtai. Skaņas, melodijas viegli, līgani plūstno stīgām (daudzus gadus, gan ne atklātībā, spēlējušam, Arvilam bijaizveidojies spēlē šanas stils, līdzīgs angļu pazīstamā mūziķa DžonaRenborna stilam).2000. gada 20. jūnijā Arvils, manas un mākslinieka Ilmāra Rumpēteralaulības (tā ir šķirta) pirmdzimtais (Arvila māsa – Rita Laima, jaunākaisbrālis – Artis), nedziedināma ļaundabīga audzēja pieveikts, 45 gaduvecumā (dzimis 1955. gada 2. aprīlī) aizgāja mūžībā.Arvils bija dvēselē dziļš, bagāts un daiļš cilvēks, bija sava ceļa gājējs (nevienmēr pats sev par labu). Jaunībā, laikā, kad uzsāka studijas (angļuvaloda, vienā no Ņudžersijas štata koledžām), Arvils reizēm uzrak stījapa interesantam dzejolim, vēlāk citas intereses kļuva spēcīgākas, visnotaļģitāras spēlē šana un dzīves pēdējā posmā Ņujorkā iesaistīšanāsgrupā, kuras dalībnieki, ekoloģiski tīru dzīvesveidu daudzinādami,paši taisīja piecvietīgas koka laivas un tad ar tām devās izbraucienospa Hudzonas upi, reizēm arī citur. Viņš dziļi mīlēja dabu, jūru, bija t.s.„zaļais.” Mīlēja Latviju (jaunībā viņā bija bijis arī „pret” posms). Viņupievilka vēsture un tās noti kumu pierādītāji priekšmeti; dažādos dzīvespos mos viņš aizrāvās ar kolekciju veidošanu (pastmar kas, grāmatas,militāro konfliktu liecības, Latvijas pastkartes, atklātnes). Ļoti labvēlīginozīmīga Ar vila, tāpat arī viņa māsas un brāļa, izaugsmē, ma nuprāt,bija tuvība ar vecvecākiem – gaišas cilvēcī bas un mīlestības pilno manumāmiņu (sauktu par Mimīti) baltu filoloģi Līviju Bičoli, manu tēti grāmatniekuun literatūrvēsturnieku Jāni Bičoli (ko sauca par Tuciņu), untēva tēvu (ģimenē – Opaps) tiesībnieku, Latvijas 1. Brīvvalsts senatoruAugustu Rumpēteru (viņa sieva Emma bija palikusi Latvijā); mīlestībasun gudrības bagātīgs devums bija no viņiem visiem.Dzīvē, protams, bija veicams arī t.s. maizes darbs. Bija viņam mīlestības,bija daudz labu draudzību. Tuvojoties pusmūžam, viņā stiprākaspieteicās do mas par pašam savu ģimeni, bērniem. Arvila ticību un uzticēšanosDievam un tā nolikumam mēs, viņa tuvinieki, īpaši izjutāmlaikā, kad viņš jau bija slims; viņš ar savu gara spēku un iekšējo gaišumustipri nāja arī mūs.Arvils ar māti, dzejnieci BaibuBičoli Ņujorkas piepilsētas Bruklinaskrastmalā (1992)Iznāca, ka Arvila mūža pēdējos gadus nodzīvojām vienā dzīvoklīBruklinā, Ņujorkā (abi bijām domā juši, ka tas būs tikai pārejošs posms,bet Arvila sli mība mainīja visu), un es tiku viņa klātbūtnes brī nišķīgiapdāvināta – ar mīlestību, ar jokiem, asprā tībām, muzicēšanu, viņšbija man palīgs un, ja vaja dzēja, mierinātājs, mans dēls reizē arī īstsdraugs. Un šad un tad viņam latviešu valodas „izgaršoša nai” uzradāspa „arvilismam,” kā savu uzrakstīto Arvils pats nosauca. Šos „arvilismus”nu palaižu pasaulē. Viņa aiziešanas sāpēšana manā dzejā joprojāmnav spējusi pilnībā atvērties. Gribējās, lai Arvila – vērīgs, iejutīgsvērotājs ar neparastu iztēli – sevi apliecinātu pats. Ne jau tikai izmērosdižais var dot paliekamu prieku un liecību dvēseles esamībai.5

Baiba BičoleNEPARASTAISIzbāžu galvu, izstiepju roku,abas, kāju, abas. pieceļos,izstaipos augumā visā.Nomiedzis, nomoda priekštecis,projām, nu esmu, nuskatu bula zibens švīku,spuļģi un birdu debesīs,viss vienā reizē. Bet mirklī, kadzeme taisnup augšup sāk šauties,es repī atpakaļ raujos.Laidena tumsība, it kā vissmiglā melniņā, it kā vissir nekas, itin nekas.* * *Sarmoksnis. Mežmalāmēlnese ziema aiztinusiesbaltā vien mute vaļā čukstčukst nesaprotamasvēstis uzputo valodapar belzienu sarepj parputnu baidu tīrumā klajāainava neturas neturas virāssiltens saceļas vējšai siltens ai tu mēlneseziema aiIRĀKĀIela; drupas,akmeņu drudzis.Vēstures rakstiemsodrēju un pelnu alfabēts.Saule šauj upē,sudraba skambalu kapāts.6

ANTONI TÀPIES– šī pasaule viņa,viņa izdomāta,minama mīkla,varbūt viņš mānās,tas, ko es redzu,vien iesākums,vien atliekas, vien beigas,kaut kas varbūt apbērts,varbūt atraktskaut kas.Visam pāri tumšsarkanaroka,mutē zvirgzdi un smiltisBaiba BičoleAR CITU SPALVUTukšuma vara un spēks; cik grūti sameklēt tāieņemšanas vietu un laiku.Smieklu konstrukcija? – Kā tu vari uzbūvētburbuļojošu strautu?Durvis – dvēseļu observatorijas.Sargjosla āda – tā paliek gluda arī tad, kad dvēselēārdās zemestrīce.Viens no neuzticamajiem: vārds „vienmēr.”Mums, aizmāršām, viss vienmēr jau zināms.Pilnīgai brīvībai ir tikai viens spārns.Mainīt sēdvietas – tik viegli. Ja ir sēdekļi.Smagais plakstiņš, noslēpuma pirmās aizslēgtāsdurvis.Iegūt otra cilvēka uzticību: uzkāpt kalna galotnē; esipazemīgs un pateicīgs savā sasniegumā.Draudzība un mīlestība – nevienādās māsas.Aizliedz sodīšanu un ikviens jutīsies vainīgs.Jaungaitniece (kopš 1959. gada) Baiba Bičole ir piecu dzejgrāmatuautore.7

Laima KalniņaŠONAKT PĀRI ZAĻAJAI ROBEŽAIVilciens jau ripoja garām izdegušajai, sabumbotajaiLehrtes stacijai un bija pavisam tuvumanas universitātes pilsētai Braunšveigai,kad ierunājās meiča, kas sēdēja man pretī:“Šonakt pāri zaļajai robežai – vai vēl kādsnāks? Divatā drošāk.”Varbūt, mani, bēgli no turienes, no austrumiem,viņa bija saskatījusi sev līdzīgāku nekācitus līdzbraucējus, un viņas vaicājums bijadomāts tieši man.Bija silta agrās vasaras novakare. Saule gatavojāsrietēt. Četrdesmitie gadi vēl tikai nesenbija pārkāpuši pusei, un robeža starp abāmVācijas pusēm bij zaļa un dzīva, vēl ne tiknāvīga, vēl ne betona un dzelzs, kā tā kļuvavēlāk.Jā, man gribējās pievienoties. Vilināja zaļāvasara, vilināja brūni iedegusī meiča, priecīga,uzņēmīga – tādu ceļa biedreni gribētu.Divatā. Mums varbūt izdotos. Un manas domasjau steidzās garām meičas ceļa mērķimuz tālo krastu.Nometnē, no kuras es braucu, bija atnācējsno Kurzemes. Ja viņam izdevās, vai tas nebijapierādījums, ka iespējams? Varbūt es varētuuz brīdi atgriezties, kaut mirkli redzētatkal mīļās vietas, pabūt tur neilgu laiciņu unatkal šķērsot zaļo robežu uz šo pusi. Varbūtvēl līdzņemot kādu, kas arī bēga un palikapusceļā. Es tad taču zinātu takas un slēptuves.Ja es tagad pabrauktu garām augstskolai– robeža bija tik tuvu, zaļā robeža. Vācumeičas aicinājums – “über die grüne Grenze”skanēja vēl gaisā.Lieki sacīt – saprāts uzvarēja, izsvēra iespējas,un es paliku šaipus zaļajai robežai. Tikaidaudzus gadus vēlāk atnāca stāsti par tiem,kas būtu bijuši ar mums, bet netika. Ja estagad rakstu par viņiem, tad es uz brīdi varunojaukt robežu, kas bija toreiz starp mums.____________________No architektes, prozaiķes, dzejnieces, tulkotājas unjaungaitnieces Laimas Kalniņas grāmatām trimdaslasošajiem latviešiem atmiņā, var droši pieņemt, visvairākpalikuši romāni Atgrieztais rieciens (1981), Valentīnsun viņa sievietes (1982), Brīnišķīgās puķes(1995) un kopā ar Gunaru Janovski sarakstītais Cilvēks,kas gribēja vairāk (1987). Vairāk par Laimu skat.JG236:8.8Uz brīdi es esmu jaunais vīrietis Kurzemē, kaslūko sarunāt laivu uz Zviedriju sievai, bērniemun sev. Viņi ir šeit jau vairākus mēnešus,bet viņiem vēl aizvien nav laimējies. Viņipamazām pārdod lietas, kas viņiem ir līdz, laibērniem un pašiem būtu ko ēst. Sāk zust cerības,bet viņš vēl aizvien meklē. Pagastnamāvakarā balle, un viņš dodas turp. Būs cilvēki,kāds varbūt zinās. Viņš stāv malā un vēro.Pēkšņi – vai tā ir viņa sieva, kas aizvirpuļoviņam garām dejā? Ai, nē! Tikai viņas tērps,pret pārtiku iemainīts, jaunai meičai mugurā.Viņš skatās, un tur vēl ir otrs tērps, ko viņšpazīst, un vēl viens, un vēl. Viņam ir tik dīvainasajūta – it kā garām aizdejotu viņu labās,reiz dzīvotās dienas, it kā pazūdot mājām unierastajai dzīvei būtu pazudusi un izkususiarī viņa sieva. Izkususi šajās jaunajās meičās,kas virpuļo viņam visapkārt.Citi ļaudis, no kuriem mūs šķīra zaļā robeža.Viņi bija jau sasnieguši Vāciju. Ienāca amerikāņi.“Jums jābrauc uz mājām!” Mājas, jā.Bet kad viņi rauga atslēgt sava Rīgas dzīvokļadurvis, tos aiztur ķēde, durvīm priekšāaizlikta, un sveša sieviete, kam jau mugurāmātes Rīgā palikusī svētku dienu blūzīte.Vēl cits stāsts: “Es jau biju Vācijā, bet mammavēstulēs tā lūdza – brauc atpakaļ, braucatpakaļ, mūs izšķirs!” Es atbraucu, bet numan tik daudz grēku! Es tak biju gaidās arī.Mans mazais piedzima cietumā. Mammateica, viņa toreiz naktīs nevarējusi gulēt.Raudādama staigājusi pa Liepājas ielām,glāstīdama drupas.”Es klausos šo stāstu, un man šķiet, es jūturaupjo mūru asumu pie pirkstgaliem un izmisumu,kas arī gandrīz jau kļuvis sataustāmstumsā, kas visapkārt, redzu sievu, kasviena klīst pa naksnīgajām, tumšajām ielām;saprotu, kā var glāstīt sienu aiz ilgām, aizsāpēm, aiz vēlēšanās pieskarties savam bērnam,kad esi atšķirts no saviem mīļajiem.Latvijas rakstniece, laba rakstniece, atceraskara laika badu un – “mēs bijām jau nonākušilīdz Lehrtei, kad mūs atgrieza atpakaļ.”“Lehrte!” Es saraujos, un domas steidzas piestāstītājas. Viņa turpina: “Bet labi vien jau arīir. Tur – otrā pusē – es, droši vien, nekad nebūtukļuvusi rakstniece. Es būtu pārvērtusiesvācu madamiņā vai nonākusi pārjūras atklātānamā.”Pēkšņi mēs esam pazaudējušas viena otru.Piecdesmit gadi veras kā aiza starp mums,kā nejauki ņirdzīga mute. Vācu madamiņa?Prieka nama meiča? Cik tu domā tādas bijastarp mums? Vai vispār bija? Kādēļ tieši tu?

Mēmā, cietā piecdesmit gadu robeža. Mēs,vecie, satiekamies, atceramies seno “toreiz”.Varam pārmest laipu. Bet tie kas neatceras ?“Mana cerība ir uz maniem mazbērniem,”teica sirms studiju biedrs, viens no tiem, kasmani sagaidīja Rīgā 1989. gadā ar dziesmu:Še kopā mēs biedri, kam lemts nebij mirt.Daugavas vanagu dziesmu.Cerēsim!Laima KalniņaVECMĀMIŅA, KAS MĪLĒJA BRIESMUSTĀSTUSPagājušajā naktī es sapnī redzēju vecmāmiņu.It kā mēs abas divas vien būtu bijušasmājās, un mājas, it kā tās būtu bijušas manasmājas – tās, kurās nodzīvoju tos 45 gadus,it kā tādas kā greznākas, līdzīgas tām uzVecā Džordžtaunas ceļa, kam toreiz mēdzubraukt garām uz pilsētu braucot. Taču sapnītās bija manas mājas un mēs abas ar vecmāmiņutajās. Tad uzreiz tur ieradās sveši ļaudis,sāka stādīt puķes dārzā, un puķes sapnī bijatiešām skaistas. Svešie sāka vākt svešas mantasmājā, un, kad es viņiem jautāju, kā viņi tā,teica, ka esot māju nopirkuši. Nē, nē, mēs arvecmāmiņu sacījām, tas nevar būt. Neviensšo māju nav pārdevis. Tad izrādījās, ka svešieir alojušies, ka viņi patiesībā ir nopirkuši citumāju un ka viņi tad arī pārcelsies uz to, unes uzmodos.Brīdi es gulēju domādama par to, cik dzīvsun patiess sapnī viss likās. Es redzēju, ka irjau rīts, un domāju, ka tie sapņi, ko redzuuz rīta pusi, ir arvien tādi – skaidri, labi atmināmiun visai dīvaini, un par tiem gribassacīt, es taču dienā par to nemaz nedomāju,no kurienes gan nācis šis tik visai dīvainaissapnis? Ir arī citi sapņi. Tādi, kurus tu nemazneatceries pamostoties. Jau viņi ir pazudušiun projām. Varbūt uz brīdi tu iedomā, eskaut ko sapņoju laikam arī, bet, nudien, vairsneatceros ne nieka. Tu piecelies, sāc ģērbtiesun rīkoties. Tu domā, ja bija sapnis, tad tagadtas ir prom uz visiem laikiem, un labi arītā, bet vēlāk dienā tevi pārņem kāda sajūta,tāda nenosakama, ne īsti baisa, ne laba,un tu zini, ka tā ir no nakts sapņa, ko tu vēlaizvien nevari atcerēties. Tikai sajūta, sapņasajūta, tev pieskaras uz brīdi kā garāmejošavēja vēsma.oEs domāju par sapnī redzētām skaistajāmpuķēm un raudzīju atminēties, vai tās nozīmējaasaras, bet laikam taču nē. Tās bijaogas, man šķiet, kas nozīmēja asaras. Mannegribējās asaru. Man būtu gribējies priekaun smieklu, tādu smieklu, kādus es smējosbērnu dienās, bet es vairs neesmu smējusiesgadiem ilgi. Jā gan. Es esmu smaidījusi, jā, toes esmu darījusi. Sweet smile of reason, kādssacīja par Voltēru. Saldais, prātīgais smaids.Kādam, kas jautājis, viņš atbildējis – “nē, nē,mana mute nekad neizdvesa ha-ha-hā.”Reiz es biju bērns un rotaļājos ar citiem bērniemsētā pie vecmāmiņas mājas, un es atcerosnākam mājās un sakām – es laikam bijuļoti maza toreiz – “mamm, man bikšeles irslapjas, jo es tik ļoti, ļoti smējos, kad mēs rotaļājāmies.”Tad es ilgi domāju, vai tiešām tā bija pēdējāreize, kad es smējos. Es zinu, es vairs nekadnesmējos šajā zemē, un man šķiet, es arī nekadvairs nesmējos, kamēr es vēl biju Vācijā.Es neesmu smējusies, kopš atstāju zemi, kasbija manas mājas. Arī vecmāmiņu neatcerossmejamies.Jā, es esmu bijusi priecīga dažbrīd. Sirds kādreiznotrīcējusi aiz laimes, bet kaut kur dziļikā nekustīgi, melni ūdeņi ir gulējis mēms sastingums.Mājas, kuru vairs nav un nebūs.Es atceros vēl reizi, kad es smējos tur mājāsKurzemītē pie Ventas. Tie bija kara gadi, badīgiekara gadi, kad elektrības līnijas pārbaudītājs,apstaigājis līniju, sūdzējās, ka mežsnu līdzinoties zvēru dārzam – turpat vai aizkatra koka rēgojoties nereģistrēta govslopiņaragainā galva. Varbūt es smējos arī par to,ka aiz katra koka raudzījās pārsteigts govslopiņš,bet to es neatceros. Es gan atceros, kāes smējos, kad mēs ar Kati skrējām paslēptmūsu četrus nereģistrētos sivēnus, jo uzmūsmājām labie kaimiņi bija zvanījuši, ka nociema izbraucis vācietis meklēt nereģistrētoslopus. Laikam jau vecmāmiņas mājās nereģistrētugovju nebija, bet par mūsu krietnipaaugušamies apaļīgajiem sivēniem gan vāciešinezināja ne nieka, un tāpēc mūs ar Katinorīkoja tos aizvest un paslēpt tālajā sienašķūnītī. Kate paķēra spainīšus ar cūkēdienuun devās ceļā, bet man vajadzēja sekot unpadzīt sivēnus, ja tie kavētos, un raudzīt, laitie nenoklīst ceļā.Jūs ticat, tie raudzīja noklīst neceļos? Ne domāt!Tie drāza pēc cūkēdiena tik traki, ka Katesāka skriet, lai tie viņu nepanāktu un spainīšusun varbūt Kati pašu neapgāztu savā kārēpēc maltītes . Sivēni auļoja viņai pakaļ neatskatīdamies.Skats bija tik jocīgs, ka man bija9

jāsmejas, un jāsmejas, un es gandrīz nespējuviņus panākt. Tā bija saulaina vasaras diena,kad mēs visi – Kate, sivēni un es auļojāmuz tālo šķūnīti, pavisam nevajadzīgi auļojām,jo it drīzi pienāca cits telefona zvans no labajiemkaimiņiem – trauksme atsaukta, pirmajāsmājās, kur vācietis iebraucis, viņš tiektik laipni mielots ar ēdieniem un it sevišķi jaudzērieniem, ka tālāks braucējs vairs nebūs.Varat lopiņus vest atkal mājās.Kaut kur bija karš un šausmas, kaut kur miracilvēki, krita karavīri, bet tāļajā Kurzemītesstūrī 17 kilometrus no Skrundas un lielā ceļa,vēl bija saulaina vasara. Svešie un naidīgievēl nebija atraduši ceļu uz šo skaisto vietupie Ventas. Vēl es varēju smieties par maziem,kāriem, auļojošiem sivēniem. Vēl mēsraudzījām dzīvot kā līdz šim. Ja atņemta bijasviesta maļamā mašīna, tad to sakult varējaar koka karoti bļodā, kaut arī tas vilkās tikilgi, kamēr izdevās. Ja nevarēja nopirkt vairsaudumus un apģērbu, tad vecmāmiņa pratavēl savērpt dziju no mūsu aitiņām un vietējieaudēji noaust audumu, ko varēja nokrāsotgan zaļganu ar kadiķīšu skujām, gan rūzganuar madarām.Vēl bija saulaina vasaras svētdiena, kadmums bija reize ar pagastmājas atsūtīto apkārtrakstuapstaigāt tuvējās mājas, un es, nesotapkārtrakstu, redzēju, kā veclaiku mājaslikās kuģojam cauri laikam vienkāršas un klusas,pilnas svētdienas miera kā vienmēr, kājau gadsimtiem, ar zemjumtu istabu iepretīklētij un puķu dārziņu starp tām.Saimniece nogrieza pāris ziediņus arī man.Teica – tas par to tālo staigāšanu jums. Pagastavaldes aicinājumam adīt siltas zeķesun cimdus karavīriem atsaucās ar – jā, jā, kātad mūsu zēniem! Visi ticēja, ka tie atkarosmums mūsu zemi tāpat kā reiz brīvības cīņās,jo karavīri dziedāja – mēs sitīsim tos utainos,tos neuzvaramos un pēc tam tos zili-pelēkos– un visi zināja, kas bija tie utainie un kas tiezili-pelēkie.Tikai tagad, ja es jautāju Latvijas meitenei,šeit atbraukušai mazai ekonomiskai emigrantei,kas, viņa domā, dziesmā ir tie zili pelēkie,viņa nezin. Viņa taču nekad nav redzējusivācu karavīru zili pelēkos tērpus. Viņateic, ka tie utainie, laikam gan esot vācieši,bet viņa tiešām nevarot iedomāties, kas ganvarētu būt tie zili pelēkie. Kā arī viņa to varētuzināt, jo viņa nedzīvoja tajā laikā, kad Latvijasdēļ cīnījās divi tās ienaidnieki, un Latvijaszēni dziesmā solījās cīnīties ar tiem abiem,bet klusajā Kurzemītes stūrī ļaudis teica, kakari droši vien aizies mums garām, jo blakuspagastam esot labāki ceļi, un kari tad ejotpa tiem. Man varbūt būtu vajadzējis smietiespar naivo apgalvojumu, ka mēs būsim pasargāti,jo kaimiņu pagastam ir labāki ceļi nekāmums, bet tobrīd ļaunie ienaidnieki bija pienākušitik tuvu, ka smieties vairs negribējās.Bija runas par bēgšanu, ja nonāks tik tālu.Mana Vidzemes draudzene apgalvoja, kaviņa noteikti bēgšot. Taču viņa neaizbēganekur, un astoņi viņas mūža gadi pagāja Sibirijasizsūtījumā. Es neapgalvoju neko, betman pavērās tāli ceļi un tālas vietas, vienKurzemītes klusais stūris palika atmiņā nemainīgs.Es atceros, ka es reiz gāju pa taciņugar mežābeli prom no Ventas. Bija vasarasvidus, silta un mīlīga diena. Es nevaru aizbraukt,es nekad nevarēšu aizbraukt, es domāju.Man gribējās nokrist uz mutes zālē unielīst zemē, kļūt par zemi šajā vietā un nekadnešķirties no tās.Bija juceklīgs laiks un juceklīgas dienas. Cilvēkidažreiz teica vienu, bet darīja otru, jo arīviņu domas varbūt bija kļuvušas juceklīgasun samežģījušās. Es uzzināju, ka jaunsaimniekaAlkšņukalna dēls ir pieteicies iet karot,un es to nesapratu.“Kādēļ tagad,” es vaicāju, jo redzēju, kā vissbruka un juka.Viņš paskatījās uz mani, un es redzēju, kaviņš mani nesaprata.“Bet kādam taču jāiet, lai sievietes un bērnitiek laukā no šejienes,” viņš teica.Ne viena, ne otra no naidīgajām varām negaidījapieteicoties karotājus. Tās mobilizējavietējos zēnus un vīrus, kaut gan tas bija pretŽeņēvas konvenciju, kas aizliedza mobilizētokupētā zemē, bet šis bija karš, kur ne tikaiŽeņēvas konvencijas likumi tika pārkāpti.Pārkāpti tika daudzi Dieva un cilvēku likumi.Marijai, kas dzīvoja mūsmājās, bija brālis,jauns un skaists vīrs, gaišiem, cirtainiem matiem,kādus esmu redzējusi daudziem Kurzemītesvīriem. Viņš sēdēja uz sola mūsu vidū,un mēs pulcējāmies viņam apkārt, jo bija vasarasdiena, kad reti atnāk kāds viesis, un visiemgribējās parunāt ar atnācēju. Viņš bijapriecīgs un smējās, jo likās esam laimīgs.Viņš bija nule kā ieprecējies Varkaļu mājās,kas bija otrpus Ventai, netālu no mūsējām,iepretī seklajai braslai, kur varēja viegli pārbristupei.Jā, Marijas brālis šķita esam laimīgs, jo nuviņam piederēja mūžvecas akmens mājasVentmalā un viņam bija jauna sieva, kas gaidījaviņa bērnu. Taču kādu dienu atskanēja10

šāvienu troksnis otrpus Ventai pie Varkaļiem,un mūsu pļavā iepretī tiem gulēja divi nošautivīri, kas bija atbēguši pāri upei. Viens notiem bija Marijas gaišmatainais brālis.Juceklīgi bija laiki, un daži domāja, ka viņiemjāglābj citi un ka viņus gaida karalauks, betciti domāja, ka viņiem jāglābjas pašiem, undeva savās mājās patvērumu tādiem pašiemkā viņi, kas gribēja bēgt no karalauka, betprotams viņi neaizbēga nekur un viņus atrada,un Žeņēvas konvencija nenozīmēja neko.Pienāca diena, kad dega Jelgava, un krievutanki nebija tālu. Es redzēju noputējušusbraucamos steidzamies ceļā uz Liepāju, unšķita, ka mājas ir izirušas un izkaisījušās uzKurzemītes gaišajiem lielceļiem.Vecmāmiņa negribēja aiziet un pazust svešā,nepazītā malā, bet lielceļš paņēma arī viņuun māju vairs nebija nekur. Svešā, tālā zemēmēs mitām zem kādas vecas īrietes jumta.Tās nebija mājas, tik patvērums, kādi bija bijušidaudzi zem daudziem svešiem jumtiem.Vecā īriete kāpa augšstāvā, kur bijām apmetušiesmēs, lai parunātos ar vecmāmiņu, kadmēs ar brāli bijām darbā, jo viņa, izaudzējusidaudzus bērnus, nu bija palikusi viena unvientuļa tiem aizejot un izklīstot, bet sarunātiesviņām bija grūti, jo vecmāmiņa un īrieteneprata viena otras valodu un mūžam pārprataun nesaprata, kas bija sacīts, un mumsar brāli vienmēr nācās izskaidrot, kas īsti bijateikts un domāts. Varbūt man būtu vajadzējissmieties par šiem mūžīgajiem pārpratumiem,bet es redzēju, cik vientuļas viņas bijaun cik ļoti vēlējās tikt saprastas, un tad mansmiekli vairs nenāca.Varbūt vecmāmiņa tik vientuļa vairs nejutās,kad uz Ameriku atbrauca arī mani vecāki, esapprecējos, un mēs visi kopā noīrējām mājiņu.Vecmāmiņai vairs nebija viņas māju, tas irtiesa, bet viņai bija jumts virs galvas un viņasļaudis bija ar viņu pa brīžam vien, nākotun ejot savās darba gaitās, bet tie saprataviņas valodu un viņa varēja ar tiem sarunāties.Varbūt vecmāmiņa vairs neticēja, ka drīzibūs iespējams visiem atgriezties savās mājās,jo viņa bija beigusi aicināt satiktos tautiešusnākošos Jāņos uz mūsmājām, kā viņamēdza to darīt sākuma gados svešumā, kadviņa satiktajiem tautiešiem mēdza stāstīt, cikjauks ir Jāņkalniņš pie mūsu mājām un cikļoti piemērots Jāņuguņs dedzināšanai un līgošanaiun dejām.“Kārlīt,” mēdza jautāt manam vīram vecmāmiņa,kad redzēja viņu paņemam rokā rītaavīzi, “pastāstiet, lūdzu, kādas tad nu atkalbriesmas ir notikušas pasaulē?”Mans vīrs tad mēdza atstāstīt kaut ko no avīzēizlasītā, kas viņam šķita varētu patikt vecmāmiņai,un viņa tad atsaucās stāstam arsavām domām par notikušo un avīzē aprakstīto,bet man kādreiz atmiņa pieskārās seniemlaikiem un ainām, un es iedomāju vecāslauku mājas virtuvi un mūs visus ap baltinoberzto, garo virtuves galdu rudens vakarāgriežam ābolus žāvēšanai ziemai un, jā, stāstambriesmu un spoku stāstus par senpagājušiemlaikiem, un kā vecmāmiņa pati un Katesvīrs Pēteris bija tie lielākie teicēji, un kāpēc brīža gribējās kājas savilkt sev blakus uzsola, lai pasargātu tās no tā, kas varbūt klussun ļauns bija atsaukts tumsā zem galda, padzirdējis,ka tiek pieminēts.Es klausījos mūsdienu briesmu stāstus undomāju par senajiem, tiem reiz pie virtuvesgarā galda stāstītiem, par kluso, slēpto ļaunumu,kas varbūt mīt sirdīs, pirms piesauktsun aicināts tas parādās pasaulē. Es atcerējosdzejoļa pantu, ko mierīgākos laikos radījisdzejnieks;Ach, wen ich grosse Läster sehe,Verbrechen blutig, kollosal,Nur diese satte Tugend nicht!(Kaut man redzēt lielus grēkus būtuNoziegumus asiņainus, kolosālusTik ne šo tikumību paēdušo!)Vai mēs piesaucām? Vai tie, kas bija pirmsmums, piesauca miera dzīves apnikuši? Untu, es pāri laikam un telpai uzsmaidu Voltēram,tu kas ticēji cilvēka saprātam, kā tamticu es, vai tu nojauti, ka tavs laiks ir pagājis,ka nāks laiks, kad valdīs citi dvēseles spēki,gan tumši, gan degoši, un tu nespēji smietiesbaidīdamies ļaut vaļu tām emocijām, kasvaldīs pēc tava laika un kas pārvarētu saldo,prātīgo smaidu – the sweet smile of reason.oIeva Zole un Māra Ķimele. Skat. 63. lpp.11

Irēne AvenaVizmas Belševicas nozīmeKāda liela patiesība par kādu lielunetaisnībuDvīņu zīmē: Vizmas Belševicas nozīme latviešuliteratūrā un vēsturē saucas apgādāKarogs izdotā grāmata, kurā sakopoti konferencesmateriāli, kas nolasīti 2006.27.–28.XRīgas Kultūras akadēmijā. Konferences rīkotājiir Rakstnieku savienība (RS), bet galvenokārttās biedre Margita Gūtmane, aplūkojamāsgrāmatas sastādītāja. Ievadu grāmatairakstījusi Inta Čaklā, bet to rediģējusi IevaKolmane. Bez konferencē nolasītajiem referātiem,grāmatā ievietota arī Belševicas agrīnogadu dienasgrāmata, atmiņu stāsti, divasintervijas, Ojāra Vācieša un Vizmas Belševicesvēstuļu izmaiņa. Grāmatā pārstāvēti 17 autori.Publicētie raksti aptuveni jāierindo pāristematiskās kategorijās: Belševicas disidentismsun ap to saceltā brēka (Ausma Cimdiņa,Inta Čaklā, Daina Bleiere, Raimonds Briedis);Belševicas bezdievība (Jānis Rokpelnis, UldisBērziņš); Belševicas dzeja (Anda Kubuliņa,Ruta Veidemane, Ieva E. Kalniņa, ValtersNollendorfs); Belševicas proza (Vita Zelče);Belševicas archīvi (Jānis Elsbergs); Belševicasdarbu tulkojumi zviedriski (Juris Kronbergs);Belševica personīgās atmiņās, vēstulēs, intervijās(Ludmila Azarova, Biruta Lapkaša, LijaBrīdaka, Laimonis Purs, Katažina Korčaka,Aleksandra Ubertovska). Konferences centrānepārprotami izvirzīta tēma par Belševicasnepaklausību partijai un notikumi, kas sekojapēc viņas dzeju krājuma Gadu gredzeni(1969) publikācijas.Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātesprofesore, literatūrzinātniece Ausma Cimdiņasavā rūpīgi izstrādātajā rakstā „Disidentismslatviešu dzejā un Vizma Belševica” sniedz īsokursu disidentismā, kas pašmājās vēl vienmērmaz pētīts, jo, kā Cimdiņa vēsta, dzelzspriekškara laikmetā ar disidentismu nodarbojušiestikai ārzemnieki – sovjetologi. Tagad,pēc Latvijas 15 neatkarības gadiem, Cimdiņa___________________Mākslas vēsturniece, dubultmaģistre Irēne Avena ilgusgadus vada Ņujorkas Frika (Frick) Mākslas muzejabibliotēkas uzziņu nodaļu un vienlaikus aplūko dažāduskultūras jautājumus Radio Brīvā Eiropa latviešuraidījumos, kopš to sākuma 1975. gadā līdz pat 90.gadu pirmajai pusei.ir pirmā, kas nopietni pieskārusies šim jautājumam.Runājot par Belševicas disidentismadzeju, sevišķi par piedauzības akmenikļuvušo poēmu Indriķa Latvieša piezīmes uzLivonijas hronikas malām, Cimdiņa pasvītro,ka dzejniece lasītāju ieved citā domāšanasperspektīvā, jo tā ir cita valoda un valodasparadigma nekā tā, kurā runā vara (22).Cimdiņa savā referātā uzsver radikālo pagriezienuBelševicas domāšanā, ko izsaukušasviņas studijas Maskavā. Brīvība un brīvdomība,solidaritāte ar citu tautu studentiem unspēja pārvarēt aizspriedumus pret krieviem irdažas no svarīgākajām pārmaiņām, ko minCimdiņa. Belševicas Maskavas pārvērtībāmsavos rakstos pieskaras arī Anda Kubuliņa unLaimonis Purs, Maskava manus dzejoļus mainījapašā saknē, dzejniece atzinusies OlgaiLisovskai. Pēc Cimdiņas domām, Maskavabija tā, kur nobrieda Belševicas disidentisms,jo viņas dabiskā spriestspēja, patiesības instinkts,cilvēciskā pašcieņa vai sirdsapziņaneļāva vieglākās pretestības ceļu (29). Parto, kā Maskavas Gorkija Literatūras institūtsun citas augstākās mācības iestādes noprovinciāļiem izkalušas pasaules klases profesionāļus,mums liecina Knuta Skujenieka,Ulda Bērziņa, Leona Brieža, Lailas Pakalniņasun citu izcilnieku biogrāfijas. Arī tematiskiBelševica nespēja sevi iežņaugt padomjudzejas vadlīnijās, nespēja padoties pašcenzūrai.Ne par traktoriem, bet par viduslaikiemun bībeles tekstiem viņa rakstīja. Dzeja viņaibija dzeja. Viņa darīja savu, un vara darījasavu, konstatē Cimdiņa (30).Un ko darīja vara? Te nu sākas tas makābraisdancis, ko, savos referātos viens otrupapildinādami un lāgiem atkārtodami, elegantiun ar lielu precizitāti attēlojuši un dokumentējušiliteratūrzinātniece Inta Čaklā,vēsturniece Daina Bleiere un Kultūras akadēmijasliteratūras profesors Raimonds Briedis.Jāatzīmē, ka blakus attiecīgo orgānu sēžuprotokoliem, Cimdiņa, Čaklā, Briedis un Purssavos referātos lieti izmantojuši gaišredzīgāRolfa Ekmaņa interviju ar Vizmu Parīzē, 1989.gada 12. februārī. Šajā intervijā dzejniece, izkļuvusino būra, šķiet, bija neparasti runīgaun atvērta. Parīzes gaiss darīja savu, un ārzemnieksRolfs bija dzirdīgs klausītājs. Vara,izrādās, jutās apdraudēta un bija spiestarīkoties. Latvijas PSR Komunistiskās PartijasCentrālā Komiteja, Rīgas pilsētas KP, KPpirmorganizācijas birojs, Latvijas PadomjuRakstnieku savienības KP pirmorganizācijasbirojs, Valsts drošības komiteja un Galvenāliteratūras pārvalde jeb Glavļits aktivizējās:laikā starp 1969. gada martu un 1971. gadanovembri tika sasauktas 11 sēdes; piecus12

mēnešus turpinājās diskusijas Literatūrā unMākslā; notika lasītāju vēstuļu apskate; parādījāsatsevišķi raksti presē; 1971. gada jūnijāLKP CK aizliedza publicēt Belševicas darbus;GLP nolēma neļaut presē publicēt sevi kompromitējošāsdzejnieces Vizmas Belševicasdaiļrades pozitīvus vērtējumus un dzeju (64);un 1973.19.II Belševicas dzīvoklī notika kratīšana,kas ilga 16 stundas. Tomēr izrādījās, kavara vairs nebija tik varīga. Vara bija kļuvusibailīga. RS sēžu protokolos ir manāma nevēlēšanāsnosodīt, jo visi labi apzinājās, ka nejau vēstures grāmatas ilustrāciju Belševica irrakstījusi, ka runa iet par nepretošanos svešaivarai, verdziskumu un nodevību mūsospašos (44). Daina Bleiere liecina, ka jaunierakstnieki lieto visus varas radītos līdzekļus,lai paplašinātu radošās brīvības telpu, kamērpartija, nonākusi aizstāvēšanās pozicijā, cenšasizlaipot, un savu spriedumu balsta uz nepareizībāmtekstā (42). Valija Labrence Cīņākritizē Indriķa hroniku, izceļot nepareizuBelševicas vēstures izpratni, Arvīds Grigulisun Andris Vējāns mēģina stutēt partiju, iebilzdami,ka Livonijas hronika sniedz nepareizuszemtekstus un jauc cilvēku prātus (48). Untā joprojām un tā tālāk trīs gadus turpinās šīabsurdā luga, šis absurdais baletiņš (MudīteAustriņa mēdza tādus rakstīt Jaunā Gaitā),kas pārspēj visas Olbija (Edward Albee) unPintera (Harold Pinter) absurdības, varbūtvienīgi pielīdzināma Sartra (Jean-Paul Sartre)lugai Huis-clos (Slēgtās durvis), kuru skatījuturpat pirms 60 gadiem uz eksperimentālāteātra skatuves Hamburgā. Šajā lugā cilvēkinotiesāti dzīvot kopā telpā bez izejas.Iedomājieties paši: Vizma Belševica uzrakstapagaru dziedājumu un pāris spēcīgu dzejoļu,un pēc tam trijos gados 11 reižu valsts augstākoorgānu organismi un Rakstnieku savienībasradošie sanāk, sēž, spriež, tiesā, betneviens negrib notiesāt; notiesāt būtu bīstami;bīstami ir netiesāt; paši jūtas mīklaininotiesāti; 11 garas sēdes – mūžam nozagtslaiks. Cimdiņa saka: spalvas brāļiem bija trīsizvēles – sviest akmeni, klusēt vai sacelties.Izvēles nebija. Notiesāti bija visi. Mēs, ārpusnieki,nekad īsti nesapratīsim to elli, kurā bijajādzīvo Belševicai, un tos elles katlus, kurosviņai bija jāvārās kopā ar apsūdzētājiem. Jā,mīļie, arī pēdējie cieta, vārīdamies tai pašāelles katlā, arī viņi. Neviens tam neizgājacauri sveikā. Šis bija process, kas samaitāja,izķēmoja cilvēka garīgo ģīmi līdz nepazīšanai.Vienalga, vai tie bija slīpētais Grigulis,vai miermīlīgais Vējāns, vai centīgā Labrence_______________________________________________Vizma Belševica pie Šartras (Chartres) Dievmāteskatedrāles Francijā, 1989.10.IIFoto: Rolfs Ekmanis

– visi viņi sevi sajuta greizus, līkus, sīkus, mazus,maziņus. Katrs no viņiem domāja parmaksu, kas būtu jāmaksā, ja viņš sadomātosizslieties taisns, domāja par iedragāto karjēru,par ceļa zīmi uz Kaukāzu, par uzstāšanosPrāgā, par meitiņu Rozentālos, par dēliņuDārziņos. Un dzīve ir tikai viena, arī tad, ja tājādzīvo telpā bez izejas.Jānis Rokpelnis savā koncentrētā tekstā pieskarasbībeles motīviem Vizmas Belševicasdzejā un dzejnieces intensīvi negatīvajainostājai pret kristietību. Viņa netic ne debesīm,ne ellei, liek vienlīdzības zīmi starpkristietību un komunismu, abus apzīmēdamapar tumšu spēku ideoloģiju. Belševica bībelinovērtē kā literatūru, un Jaunās Derībastekstus izmanto savos darbos antikristīgāinterpretācijā. Arī Uldis Bērziņš liecina, kaBelševica bijusi ārpus baznīcas, un neesmuviņu dzirdējis izsakāmies ne par dvēselesnemirstību, ne augšāmcelšanos miesā (135).Taču Rokpelnis bezdievīgā Grīziņkalna meitasneticībai nojauš dziļākus avotus: Te, tāvien šķiet, ir kāds rūgti personisks pieredzējums.Šo Belševicas dziļo rūgtumu savārakstā komentējusi arī Ieva E. Kalniņa; toskārusi Anda Kubuliņa, runājot par Indriķakonfliktu; un dzejnieces skarbo un nežēlīgointonāciju savā intervijā pieminējusi arī poļužurnāliste Aleksandra Ubertovska (162). Mēsvaram tikai minēt, ka šim lielajam rūgtumamir sakars ar varu, ko bērnībā pārstāvēja viņasmāte un vēlāk ar varu, ko iemiesoja direktīvieorgāni. Tādēļ nebrīnīsimies, ka Belševicaspirmā disidentisma izpausme vērsās pret vecākiem(Rolfa Ekmaņa Parīzes intervija), laitikai vēlāk izvērstos daudz plašākā mērogā.Ko par šo tēmu saka pati dzejniece? Esmuagnostiķe, (..) svarīga ir cilvēka sirdsapziņa(160), un vēstulē Vācietim: ...jo diezgan biežitam, kas iznīcināts, paliek pāri rūgtums pretkatru, kas vēl nav iznīcināts (130). Norādotuz straujo Rietumeiropas sabiedrības sekularizāciju,Rokpelnis Belševicas attieksmi pretreliģiju it kā iesēdina vispārējā bildē. CitējotBelševicas rindas no Dzeltu laika – Dievampar mums nav nekādas daļas (97), Rokpelnismazliet pārcenties, apgalvodams, ka šobrīdtādu nostāju atbalsta vai visa Rietumu pasaule.Ne gluži, ja vien Rokpelnis joprojāmASV un Kanadu pieskaita Rietumu pasaulei.Uldis Bērziņš savās četrās lappusēs ieskicējisun uzstutējis stalažas visai konferencesstruktūrai. Kā rotaļādamies, viņš savā uldiskibērziņiskā stilā pierādījis, ka Vizma tolaik valdošajāpadomju feodālajā iekārtā vienrocīgiradījusi paralēlu neoficiālu hierarchiju, kasietekmējusi sabiedrību pašmājās un citās republikās.Šo Bērziņa tēzi ar vēstures faktiem14Foto: Vilhelms MihailovskisVizma Belševica 1980. gadosspīdoši dokumentējušas Inta Čaklā un DainaBleiere. Bleiere sava raksta noslēgumā secina,ka Belševicas lieta izraisījusi konfrontācijudivu literātu nogrupējumu starpā, ka varanav uzdrošinājusies skaidri un gaiši pateikt,kas ir tas nepieņemamais Belševicas dzejā,un uzdevusi pašiem rakstniekiem tikt ar šoproblēmu galā (61). Novājinātā vara tādāveidā pati radījusi tukšumu, kurā ieperinātiesUlda Bērziņa formulētajai Belševicas paralēlaihierarchijai. Belševica bija izkāpusi aiziekavām. Ulda Bērziņa karaliene ceturtdienāssavā galmā pieņēma gan viltus draugus(ar viltu pret viltu), gan savus domu biedrus(Laimonis Purs, 155). Melnā vara, melnā sotņa,melnais bruņinieks, melnā sakne, bībele,bija ienaidnieki, pret kuriem cīnījās amazoneBelševica. Tur Dievam nebija vietas, to vietuaizņēma pašas Belševicas misijas apziņa unvēlēšanās kļūt par latviešu Žandarku, par izredzēto,par Ulda Bērziņa karalieni, kura valdītuun vadītu. Viena Belševica cīnījās piepildītsev uzlikto sūtību, viena viņa kāpa ugunskurā.Ar savu Indriķi Belševica iemeta sejā savaitautai tās nespēcību un nodevību, darījato stipru diezgan kaut uz brīdi ielūkoties sevacīs un apjaust, ka ir tāds paralēls universs,kurā cilvēks var būt cilvēcīgs. Nomāktajā tautāIndriķis pamodināja pretestību pret pašugļēvumu un pretīgumu pret tādi mēs esamun ir tādi laiki teoriju. Neskatoties uz savukaulu laužamo mūžu, viņa nekad nesalūza.

Šodienas valodā runājot, Belševica kļuva parZelta kompasu savai tautai.Vēstures un sociālo zinātņu profesore VitaZelče, runājot par Belševicas Billi un Billeslaiku, redz Billes stāstus kā laikmeta sociāloainu dienasgrāmatu (101). Bille raksturosavu jaunību ar diviem vārdiem – pienākumsun pelēkums. Bille iet skolā, kur skolotājarunā kā avīze, un mācīšanās ir simboliska.Toties, saka Bille, mēs daudz maršējām (105).Blakus pēckara jaunatnes sarežģītajām ungrūtajām dzīves problēmām, kas radīja pavisamjaunas cilvēkdzīves prakses (102), ZelčeBilles stāstā saskata impulsīvu protestu pretAtmodas laika aizrautību ar Ulmaņlaiku restaurāciju,nekritisku izturēšanos pret pagātni,nevēlēšanos analizēt un domāt (100). Īsi,bet nozīmīgi, Zelče arī pieskaras Belševicastekstam kā svarīgam feministiskās literatūrkritikasanalīzes objektam. Zelčes rūpīgi pārdomātaisraksts ir būvēts uz erudītu vēsturesun sociālo zinātņu pētniecību.Par Belševicas dzeju runā četri literatūrzinātņudoktori: Anda Kubuliņa, Ieva E. Kalniņa,Ruta Veidemane un Valters Nollendorfs.Kubuliņa apskata Belševicas agrīno gadudzeju, kad prasība aprakstīt padomju realitātisadūrās ar jaunās dzejnieces iekšējo vajadzībusaglabāt savu izteiksmes brīvību un valodasvienkāršību. Belševica ir arī pirmā, kaspēckara dzejā akcentē femino pasaules redzējumu(79). Veidemane, savukārt, apskataBelševicai raksturīgo staccato stilu, kas vārdampielaulā klusumu, tādā veidā to padarotsmagāku un dod iespēju pilnīgāk izmantotvisas vārda potences (81). Nollendorfs konferencespienesumam izmantojis savu 1973.gadā Kanadā angļu valodā publicēto rakstupar Padomju Latvijas dzeju. Interesanti, kaviņš jau toreiz Belševicas dzejā guvis aizmetņuspaša radošajam darbam (116), tādā kārtāliecinādams par Belševicas dzejas spēku,kas pat tajā laikā spējis izlauzties cauri dzelzsaizskaram.Pavisam atsevišķā klasē jāievieto Ievas E.Kalniņas raksts par Indriķi. Te ir runa parBelševicas dzejas ietekmi uz veselu cilvēkumūžu. Kad Kalniņa kā divpadsmitgadīgameitene klausās savu tēvu deklamējam vārsmasno Belševicas Indriķa, viņa intuitīvi nojauš,ka šajos vārdos ir kāda liela patiesībapar kādu lielu netaisnību (86). Šī lielā nodarījumasajūta autori pavada 40 gadus, izraisotiekšēju sastrēgumu, ko Indriķis viņā iedēstījis,vēstot par sāpīgo konfliktu ar varu, ar tautu,ar sevi.Jāņa Elsberga raksts par Vizmas Belševicasarchīvu atver vēl vienu atvilktni mūsu tautasgara mantu kambarī. Un atklāj vēl vienuproblēmu. Tā ir smagā bagāža, ko aizejošāpaaudze uzveļ plecos nākamajai, proti, mūsusasāpējušo dzīvju – izdevušos vai neizdevušos– darbu un nedarbu archīvus, mūsu miljonusfotogrāfiju, papīru un putekļu. Ievērojama irJāņa Elsberga raksta atturība un tiešums, atklājotsavas mātes literāro noliktavu, bet tanīpašā laikā tas liek just līdzi tam grūtumam,ko labprātīgi uzņemtais pienākums izraisadzejnieka personīgajā dzīvē.Simpozīja esejas pārlasot, šķiet, ka apcerotBelševicu, paralēli radusies autoru pašportretugalerija, tik personīgs ir katra rakstītājastils un skatpunkts. Dzejnieks Juris Kronbergs,turpretim, rakstot par Belševicas darbu tulkojumiemZiemeļvalstu valodās, savu personīburadikāli apspiedis. Kronbergs, kas allažkatru tēmu mēdz apjozt domu kūleņiem unvārdu spēlītēm, šoreiz devis precīzu, sausustatistiku par Skandināvijā (ieskaitot Islandi)publicētajām Vizmas Belševicas grāmatām,citējis turpat divus dučus zviedru recenzijufragmentu un uzskaitījis visas 18 slavenības,kas piedalījās Vizmai veltītajā piemiņas sarīkojumāStokholmā. Vērā liekams ir Kronbergaminējums par to, ka Vizma Belševica viengadbijusi Nobela Prēmijas otrā kandidāte. Savaraksta noslēgumā Kronbergs deklarē: Nevarbūt tā, ka dzejnieki nomirst un tad tiek aizmirsti(115). Tikai pats dzejnieks Kronbergsšoreiz pazemīgi aizmirsis pateikt, kurš ir tulkojistās astoņas Belševicas grāmatas zviedriski,tā nodrošinot viņas nemirstību ziemeļuplatuma grādos.Nežēlīgu patiesību pauž Ludmilas Azarovasīsais, bet vērtīgais pienesums konferencesmateriāliem, ievietojot grāmatā pāris starpNīlzirgu (Ojāru Vācieti) un Krokodīli (Belševicu)1983. gadā sūtītās vēstules, kā arī Vācieša 70.gadu beigās sagatavotu Paskaidrojumu čekai‘Attiecībā par maniem dzejoļiem, kas paņemtipie Vizmas Belševicas’... Tātad, vēl pēcdesmit gadiem čeka nevar rimties, bet, kāAzarova komentē, vietējās nomenklatūrasaprite kā sarūsējusi centrefūga mala un malatās vecās papīra strēmeles, mēģinot atkārtotišantažēt, iebiedēt, kaut vai formāli (129).Azarovas spriedumi ir asi un nepielūdzami:vietējā vara ir īpaši trula, neizglītota, totiesagresīva... (126), tā ir aunu bars, (kas) spriež,nosoda tavu stāju, izķidā tavas domas un pasludinaspriedumu (131).Sava vieta arī konferences materiāliem pievienotajāmBirutas Lapkašas, Lijas Brīdakasun Laimoņa Pura personīgajām atmiņām15

Lidija DombrovskaDĀVANAS NO DZIMTENESPiederot pie tiem, kas reti saņem dāvanas,izņemot tās, kuras izskalo jūra – gliemežvākus,jūras zvaigznes, kāda vēzīša čaulu vaianemoni, neviens man neko neparastu navuzdāvinājis. Tādēļ priecīgu pārsteigumu unizbrīnu sagādāja no Smiltenes piesūtīta vēstulear sakaltušu sila neļķi un piezīmi: ieraugotskaistumu rodas vēlēšanās to no dot tālāk.Tā ir mana dzīves devīze.Vēstule bija ano nīma. Rakstītājs ir kāds skaistumaevaņģē lists, kas domā, ka mūsu technoloģijaslaikmets ir zaudējis dvēseli. Varbūtvienpa tis, kam grūti saprasties ar citiem cilvēkiem,es nodomāju un iebāzu vēstuli kādādzejoļu krājumā, kur man tā šķita piederīga– pie dzejnieka gara dāvanām. Tad to piemirsu,līdz viendien, grāmatas plauktā kārtojot,aploksne izslīdēja un aizķērās starp piemi ņaslietiņām kā papīra pūķis zarstarpās. Vēstulestekstā ieskatoties, acis apstājās pie: tā irmana dzīves devīze. Tāda pārliecī ba ir pilotam,kas pazīst savu mērķi.Vēstules rakstītājs bija mērķtiecīgs cilvēks,kurš nemaldījās mūsdienīgo mītu krustce lēs,bet gribēja pavēstīt par dzīves dziļāko jēgu– cilvēka būtības atklāšanu dabā. Da bas formās,krāsās, skaņās, smaržās. Un to viņš darījalēnprātīgi kā pravietis – redzi es tev sniedzudāvanu no Dieva krāšņuma dārza. Raugiesun bagātinies.Diezin vai. Drīzāk neko nedomāja, vientulībaspanikā savu paudumu uzskribināja un_______________________Par autori skat. JG 249:38–41._______________________________________________par dzejnieci. Daži fragmenti, daži anekdotiskinotikumi izgaismo kādu līdz šim neizgaismotunostūri Belševicas dzīvē, un tas irsvarīgi. Par Laimoņa Pura traktātu gan jāsaka,ka autors, intriģējoši aprakstīdams laiku,kad viņa ģimene dalījās ar Belševicu kopējā„komunalkā,” ar saviem „jānē” un „nējā” minējumiem,lāgiem iekuģo bīstamos ūdeņos,kur fakti jaukti ar nojautām un aizdomām.Liels paldies dzejniecei Margitai Gūtmanei,šīs konferences un grāmatas sastādītājai, pargudri un labi paveikto darbu, kas mūs pietuvinājispatiesībai.oaizlaida uz pasaules otro pusi. Šā vai tā. Tačulabi, ka tam īpatnim ir moto, kas šo baltdienir reta īpašība, un nez vai jaunie vispār zinašī vārda nozīmi. Varbūt domā, ka tam kādssakars ar motosportu.Mazā sila neļķīte bija sveiciens no dzimte nessila. Savādi, ka tā vēl izgaroja tik aro mātiskudvesmu. Turot ziediņu saujā, sen timentālasemocijas saviļņoja prātu. Cik jaukas bija pastaigasdzimtenes silā! Kā smaržoja sīkie silaziediņi, ziedošas sūnas, ķērpji, kaķupēdiņi,vaivariņi. Vasaras vidū un atvasarā, kad nogatavojasmālāboli. Toreiz es domāju, ka mālābolsir aizliegtais auglis, ar ko Ieva kārdinājaĀdamu. Un Ādams, saldajā auglī iekodis,krita grēkā. Mālāboli, madaras, magones,mellenes! Dieva dāvanas pasaulei. Protams,ka tas skan patētiski. Bet kas ir cilvēks bezjūtām! Bez tālās bērnības atmiņām. Amēba.Vienšūnaina būtne bez asinīm. Varbūt, kavēstules rakstītājs bija tīneidžers, kas noraidījalaikmeta masu produkciju un vienaldzībupret dabu, vai arī kāds jauns latviešumākslinieks. Kas zina? Mākslinieki mēdz būtcentriski ar patiku pārsteigt, pabīdīt robežas,provocēt. Šajā vēstulē gan nekā izaicinošanebija. Vēstule pauda, ka to bija rakstījis cilvēks,kam bija kaut kas uz sirds, ko viņš uzskatījapar svarīgu. Es kļuvu domī ga. Mākslinieksar dzīves ziņu pelnīt pelna sabiedrībassimpātiju. Ja tādas nav, viņš ķeras pie vēstuļurakstīšanas. Sper laukā, kas sirdī sakrājies.Dabas mīlestība lielā mērā sastopama lirikā.Vai vēstules rakstītājs varētu būt dzejnieks?Nē, dzejnieks tik strupi nerunā. Dzejniekavārdi ir krāsaināki. Skanīgāki. Dižu dzej niekudzejoļi kā augļu koku zari, nobrie dušu augļupilni, liecas pret zemi. Ka tikai nav kādstēlnieks, kurš runājot lieto konkrē tas definīcijas,kā akmenī izcirstas. Kāds jauns Džakometi.Tā es, vēstuli rokā turot, paprātoju.Māksla pēc būtības nav sarežģī ta, ja viss sasaistāsvienkop. Kas ir putna dzinulis? Lidojumsplašajā telpā. Apziņa par savu spārnuspēku. Ģeniālais mākslā ir uzdrošināšanās,sniegšanās pēc pilnveido juma. Izcilie mākslasmeistari ticēja savam talantam. Malevičamākslas mērķis bija jaunas īstenības radīšana.Ležē gribēja mākslu atbrīvot no visādāmsaistībām. Braks teica, ka jāradot saprotamumākslu. Un dižo rakstnieku Gētes un Tolstojacen šanās pēc harmonijas un humānisma.Cik brīnišķīgi, kad garīgs cilvēks spēj izteiktto, kas viņā (dvēselē) atspoguļojas, atzinatrīsdesmit gadīgais Gēte. Tolstojs bija sociālmorālists.Viņš ticēja demokrātijas ideolo ģijai,kas bija aristokrāta izvēlētā dzīves ziņa. Slavenajaidāņu prozistei Karenai Bliksenai bijavairāki kredo. Viens no tiem: Kādēļ gan ne?16

Kādēļ nerosīties, ja ir griba un drosme mestiesdzīves un mākslas bur buļainajos ūdeņos.Uzdrošināties ir skaisti, teica Zenta Mauriņa.Arī es tā domāju. Bet skaistums! Tas var būtgan izmīdīts lauks, gan ziedoša pļava vai eņģelis.Skaistums ir eņģelis, kura spārniem dažādabaltuma nianses. Atkarībā no gaismasun acīm, kas tās skata. Viens krāšņumu līdzinaar Disnij zemi, cits ar vakarblāzmu, unatkal cits – ar košzieduvainadziņu. Dažādi iruzskati, dažādas ierosmes. Dažādas dzīves.Pēc kāda laika pienāca otra vēstule no Smiltenes.Arī anonīma. Ar baltu jasmīna zie diņuun atziņu: dzīvo šķīsti, tad tava dzīve būs sasodīta.Tā ir mana pārliecība. Te nu bija. Kādabēda žņaudza rakstītāja sirdi, kas izdzēsa jūsmassvēdru. Cinisms iedzēla kā nātre. Nu ganman pietika. Kaut dzīve dažreiz var liktiesbezjēdzīga, ciniķu pasaule ir caura kā siets.Visas labās vibrācijas izgaist gaisā. Kādēļ esto aplok sni atplēsu? Anonīmas vēstules piederpa pīrkurvim. Pati par sevi sapīkusi iegājudarbnīcā nobeigt iesākto gleznu – ainavu arsudrabpelēkiem eikaliptiem, kuru zaru krāstoņiatgādina olīvkoku. Un acu priekšā nostājāsSezana Provanse. Sezans cīnījās ar nelieliemaudekliem, kamēr citi viņa laika biedridarināja daudz prāvāka izmēra dar bus. Tasdižo meistaru ērcināja. Sezans dzīvoja šķīstudzīvi, gāja uz mesu pielūgt savu pestītājuun Jaunavu Mariju. Strādāja intensīvi visādoslaika apstākļos, pat ne gaisa laikā, un nomiratā sakot, ar otu rokā.Kad sen jau biju Smiltenes vēstuļu autorupiemirsusi, saņēmu vēstuli no Rīgas ar kādunesalasāmu vārdu un adresi. Ziņkārīga, tūlītaploksni atplēsu, un – ai, kāds pārsteigums!Starp divām papīra loksnēm neliels koš krāsuakvarelis. Krāsas mazliet saplūdušas, bet ārkārtīgidzīvas. Un sižets – dzērve upmalāvēro savu refleksu, iegravētu upes ādā, unseko žiglo zivtiņu rotaļām. Ieraksts ar nedrošuroku: visas labas lietas ir trīs – cīņas gars,darba prieks, neatlaidība. Tā ir mana dzīvesdevīze. Tas pats stils, tas pats rokraksts. Nunevarēja būt ne krikslīša šaubu. Smiltenietistagad dzīvoja un strā dāja Rīgā. Nu, ko tu darīsitādam neatlai dīgam savdabim ar talantu.Šoreiz es vēs tuli neņēmu ļaunā. Akvarelinovietoju manā priekšā uz rakstāmgalda,lai priecē acis. Bet gleznotājam domās pateicospar dāvanu no dzimtenes. Tā man ir īpašimīļa.oTija KārkleCEĻA ZĪMES LATVISKAI DVĒSELEIUN DZĪVES IZPRATNEIInternetā atradu jaunieša Kārļa vārdus parlatvietību: Laikā, kad tu vari būt jebkas. Tuvari būt jebkurā vietā. Tu vari iemācīties jebkuruvalodu. Tu vari uzzināt visu par visu arvienu datora peles klikšķi. Laikā, kad tu nosavas valsts pilsoņa esi kļuvis par pasaulespilsoni, jēdziens ‘latvietība’ kļūst arvien abstraktāks...Mana latvietība būs tik ilgi, kamēres par to piedomāšu. Bet laikā, kad visaskultūras no austrumiem un rietumiemsaplūst kopā, tas nav tik vienkārši – apzinātiessavu atšķirību no citiem. Un tieši tāpēcmums būs jāizvēlas, vai mēs vēlēsimies būtlatvieši ar savām tradicijām un kultūru, vaiarī tikai maza grupiņa, kura iejukusies pūlī. 1Jēdzienu latvietība var izprast dažādi: senči,saknes, dziesmas, valoda, simboli, vieta. Pārdomas,kā to definēt un kā to pielietot, manipavada visu dzīvi. Mums ar brāļiem bija ļotiinteresanta bērnība, jo, pateicoties vecākiem,mēs daudz ceļojām pa pasauli. Līdzar to mums bija saskarsme ar citām tautāmun kultūrām, un mācījāmies sadzīvot ar dažādību.No otras puses, mēs uzaugām starplatviskiem cilvēkiem, latviskā garā, un ar bagātāmiespējām kopt latvietību pasaules raibokultūru vidū. Kad dzīvojām tālu no latviešusabiedrības, vecākiem bija divreiz vairākjācenšas, lai mums bērniem veidotos stipralatviešu saikne.Ja mēs uzskatām, ka cilvēks saņem identi-1 Kārlis Kanders. “Mana latvietība”. Republika.lv Nr. 35 (2007.V)(http://www.republika.lv/index.php?id=article&nid=781).___________________Sietlā dzimušā Tija Laura Kārkle, organizāciju vadībasmaģistre (School for International Training,Vermont), 15 gadus dzīvo Latvijā (1990–2005), kursaņem Barikāžu piemiņas medaļu par ieguldījumuLatvijas neatkarības centienos 1991. gada janvārīun augustā. Latvijā strādā vairākās iestādēs, to vidūASV informācijas dienestā (U.S. Information Service),Tulkošanas un terminoloģijas centrā, Latviešu valodasapguves valsts programmā. Latviskā izglītība iegūtaBeverīnas vasaras vidusskolā, Minsteres Latviešuģimnazijā (MLĢ), Sabiedrisko zinātņu institūtā.Apprecējusies (2005) ar Nez Perce indiāni, tagaddzīvo Vašingtonas štatā. Darbojas Latviešu fondapadomē, Šeit ievietotā raksta pamatā ir Tijas dižrunaDievturu daudzinājumā Latviešu dziesmu svētkosIndianapolē, ASV (2007.6.VII).17

tātes un kultūras mantojumu no vecākiem,apkārtējās vides, un ģimenes, tad jautājums,ko ar to tālāk darīt, ir jārisina pašam. Ir jābūtbrīdim, kad cilvēks pats pieņem apziņu, kasviņš ir un kur viņš iederas. Kad pienāca laiksman doties pasaulē, es biju saņēmusi prāvumantojumu, un es brīvprātīgi ņēmu savu latvietībulīdzi.Došanās pasaulē man tieši sakrita ar Latvijasneatkarības kustību, un es iemetos šajāprocesā ar visu sirdi un dvēseli. Jutos tik laimīga,ka varēju pielikt savu roku. Nākamais,pašsaprotamais lēmums bija turpmāk dzīvotlabu, pēc iespējas ērtu un garīgi pilnveidīgudzīvi Latvijā. Pavadīju 15 neaizmirstamus gaduskā „pilna laika” latviete. Tomēr, dažāduskaistu notikumu rezultātā, šodien stādosjums priekšā kā latviete, laimīgi precējusiesar indiāni no Nez Perce cilts. Mēs dzīvojampie Portlandes, Oregonas štatā, kas mumsabiem ir tālu no savām patiesām mājām, betkopā kopjam savas latviskās un indiāņu dvēseles.Aicinājums šodien runāt jūsu priekšānāk interesantā laikā – kad latvietība vairsnav ikdiena, bet tā atkal prasa zināmu uzmanību.Ko man nozīmē latviskas dzīves izpratne?Kādas ceļa zīmes lietoju, lai „latviska dvēsele”mani pavadītu dzīves gaitā? Še dažas atziņas,kas ir aktuālas manai patreizējai dzīvei.* * *Tumsā gāju, vakarā.Kas man gāja biedram līdz?Dievs, Laimiņa biedram nāca,Mēnestiņis gaišumā.Latviska dvēsele ir mans spēku un mieraavots. Tā palīdz man justies kā savējais starpsavējiem, bet arī kā savējais starp svešajiem,un ir man laba kompānija, kad esmu viena.Manuprāt, latviska dvēsele ir saudzējama unkopjama, bet tai pašā laikā tai ir jāļauj augtun meklēt jaunas iedvesmas. Latviskā dzīvesizpratne rosina līdzjūtību un saticību arcitām tautām. Vēl svarīgāk, tā māca dzīvotsaudzīgi pret vidi, kas šodien ir vajadzīgs pasauleikā vēl nekad. Dievs un Laima man rādījaceļu līdz mīlestībai, un caur šo mīlestībues šodien varu iedzīvoties citā kultūrā, nemirkli nezaudējot savu latvisko dvēseli. Latviskadzīves izpratne ir neapšaubāmi bagātinājusimanu raibo dzīvi un es cenšos katrudienu pateikt Dieviņam par to „paldies”.LATVISKĀS DZĪVES IZPRATNEI MAN IRVAJADZĪGA VIETAArta Internetā raksta: Latvietība – tā ir latviešavieta. Vai latvieša vieta vienmēr ir Latvijā?Dažkārt šķiet, ka cilvēki, kuri dzīvo ārpusmūsu mīļās zemes, ir vairāk latvieši nekāmēs... Kas mani padara par latvieti?... Nezinu,bet ES būšu latviete un vilkšos ar savulatvietību mugurkaulā, LAI KUR arī es būtu.Kamēr vien man skries kāda skudriņa pārmuguru dziesmu svētku laikā, tikmēr būšulatviete. 2Es piekrītu Artai, ka vietas izjūta ir būtiskselements latviskai apziņai. Ārpus Latvijas esļoti novērtēju savu latvisko identitāti, jo šeitAmerikā dzīvo tik daudz cilvēku, kuriem irpārrautas saites ar savām saknēm. Jūs pašinoteikti esat pamanījuši, ka salīdzinot ar tipiskoamerikāni, latviskā identitāte ir bagātībapati par sevi.Amerikas indiāņi ir vienmēr zinājuši, kur irviņu mājas, un tas ir viens no tuvināšanasmo mentiem man ar vīru. Džeimijs brīnījās,ka, lai gan uzaugu Amerikā, apzinos, kaesmu latviete, un, vēl svarīgāk, zinu tās vietasLatvijā, no kurienes esmu cēlusies; zinupar Zvārdi, Cesvaini, par Timmām un parRīgu. Man savukārt bija prieks iepazīt amerikāni,kam ir tik tuvas un ciešas attiecības arsavu senču zemi.Indiāņu autors Vine Deloria juniors skaidro,ka liela daļa indiāņu reliģijas raksturojamasar to, ka tām ir viens svēts centrs kādā specifiskāvietā, vai tā būtu kāda upe, kalns, leja,akmens, vai cits dabas objekts. Šis centrs dodcilvēkam iespēju raudzīties pāri uz visām debesupusēm un visās dimensijās, lai atpazītusavu zemi, pakārtot visus pagātnes notikumusap šo zemi, un uzņemties atbildībupar to 3 . Līdzīgā veidā dzīvoja senie latvieši.Trimdas laikā Latvijas zeme mums bija mistiska,tāla, neaizsniedzama vieta, par kuru mēssapņojām, pēc kuras ilgojāmies.Toreiz, dzīvojot Amerikā, es vienmēr jutos, kaneesmu gluži savā vietā. Lai gan daudz koieguvu no divkultūru dzīves, vienmēr starplatviešiem jutos visērtāk. Vienmēr dzirdējuasinsbalsi mani saucot, dzidrs un skaidrs kāavotiņš, un pie pirmās izdevības, es atsaucos.Man nebija šaubu, ka mana vieta ir Latvijā,ka es piederu Latvijai un Latvija man.2 Arta Kazaka. „Mana latvietība”. Republika.lv. Nr.35 (2007.V)(http://www.republika.lv/?id=article&nid=793).3 Vine Deloria, Jr. God is Red: A Native View ofReligion. Golden, CO: Fulcrum Publishing, 2003:66.18

Esot uz vietas Latvijā, ir vieglāk kopt latviskudvēseli, jo valodu lietojam ikdienā, latvieši irvisapkārt, daba un klimats atbilst latviskamdzīves ritmam. Bet Latvija šodien ir modernazeme, tā attīstās un ir aktīva dalībniece Eiropasun pasaules valstu saimē, un, esot Latvijā,tāpat kā šeit, ir jāsniedzas dziļi savās saknēsun dvēselē, lai ikdienā tās nepazustu. Vienalga,ko mēs šodien domājam par to, kādaveidojas mūsu neatkarīgā Latvija, vai mēs jūtamiespiederīgi Latvijas sabiedrībai, latviskaidvēselei vajag, lai mēs attīstām skaistuma,cieņas un atbildības izjūtu par šo zemi.Šo apziņu ņēmu sev līdzi, atgriežoties ASVpirms diviem gadiem. Tāpat kā agrāk mīlējuLatviju kā mistisku zemi, tagad turpinu tomīlēt no tālienes, bet ar jaunām, ļoti konkrētāmun personīgām emocijām. Domāju, kakatram no mums, kam šobrīd ir lemts dzīvotārpus Latvijas, ir jāiepazīstas ar šodienas Latviju,lai spētu latviskas dzīves izpratnei vajadzīgo„vietu” saglabāt savā sirdī.LATVISKAI DZĪVES IZPRATNEI MAN IRVAJADZĪGI SIMBOLIUn Lāsma par latvietību izsakās šādi: Latvietībair cik daudz es atšķiros no citām tautām...Latvietība ir spēks, kuru es apjaušu, kadesmu starp savējiem. Hokejs, Dziesmu svētki,Līgo, arī Ziemassvētki ir laiks, kad latvietībauzpūšas kā balons un cenšas sajust šo gadsimtiemnosargāto vērtību. Mana latvietībair kā trīslitru burka. Tā ir tik tukša un tik pilna,cik latvietības ir apkārt... Mana vecmāmiņanevarēja nesagatavot uz ziemu kāduābolu zapti un iesālīt gurķus. Katra mentalitāte,katra tautība ir kā zapte... 21. gadsimtenisašiem soļiem dodas pretī globalizācijai,arī Latvija skrien pakaļ, bet pirms vajag atcerēties,kāda burka tu esi... Un ābolu zaptevienmēr ir garda uz maizes rikas. 4Manuprāt Lāsma precīzi izsakās par globalizāciju,un viņa mums atgādina, ka, neskatotiesuz visām iespējām mūsdienās kļūtpar pasaules pilsoņiem, mums ir jāmācāspieņemt savdabību, ieskaitot to, kas mumspašiem piemīt. Janīna Kursīte ir teikusi, kamums kā latviešiem ir jābūt atvērtiem pasaulei,jāuzsūc visas pasaules pieredze, betvienlaikus iekšēji jāsaglabā savas saknes, jābūtlīdzsvarā starp savu „es” un starp pasaules„es”. 5 Latviskā dzīves izpratne mums palīdzatrast šo līdzsvaru, un simboli – dzies-4 Lāsma Pakne. „Mana latvietība”. Republika.lv,Nr. 35 (2007.V)(http://www.republika.lv/?id=article&nid=788).5 Iveta Aizpura. „Vai būt latvietim?” (2007.VI)(http://tinyurl.com/2zoaa3).mas, tradicijas, raksti, dabas objekti – mumsdod pieturas punktu. Simbolus varam arī turētsev līdzi visur, kur Laima mūs vada.Simboliem ir spēks vienot. Staburaga klintsDaugavas ielejā pazuda uz visiem laikiem,kad padomju vara to appludināja pēc dambjauzcelšanas (1965). Šai klintij ir sena nozīmemūsu tautas vēsturē. Senie sēļu karavīripirms došanās kaujā apmazgājuši ieročusavotā, bet pēc kaujas – brūces un ievainojumus,kas liek domāt, ka klints avotam ir bijusimaģiska un ārstnieciska nozīme. Tā esotbijusi apbrīnojami skaista vieta. Klints kupripavasarī greznoja baltas anemones un Alpukreimules, un no klints dzīlēm izlauzās ledusaukstsūdens. Latvijas Atmodas laikā Daugavasūdeņos pazudušais Staburags kļuva parlatviešu ciešanu un apslēpto cerību simbolu.Tāpēc iedomājaties manu pārsteigumu, kadmana vīra cilts šogad atzīmēja 50 gaduskopš Celilo Falls appludināšanas pēc dambjauzcelšanas Kolumbijas upē. Nez Perce valodāšo vietu sauc Wy-am, kas nozīmē „krītošāūdens atbalss”. Wy-am bija skaista, aizraujošavieta. Gadsimteņiem ilgi, indiāņi tur zvejojalašus, kad tie mēroja savu grūto ceļojumupret straumi. Seno indiāņu atstātās liecībasnorāda, ka Wy-am bija viena no vēsturesvissenākām un lielākām tirgus vietām. Zināmosgada laikos indiāņi tur pulcējās, lai tirgotos,mielotos un, galvenais, piedalītos reliģiskāsceremonijās. Līdz laikam, kad uzbūvējaDalles dambi (1957), Wy-am turpināja būtpamats viņu saimnieciskajam un garīgajamdzīvesveidam. Wy-am vēl joprojām ir simbolsvietējām indiāņu ciltīm – cerību un spēkuavots. Wy-am piemiņas pasākumā šopavasar,stāvot Kolumbijas upes krastā kopā arsimtiem indiāņu savos tautas tērpos, manalatviskā dvēsele klusi dziedāja līdzi līdzjūtībā,bet cerību pilna, raugoties nākotnē. Staburagsun Wy-am ir simboli mūsu tautu senajāmvēsturēm un izdzīvošanas spējām.Un vēl citas pārdomas par latvietību: Mūsusenčiem latvietība bija tas, ko viņi darīja: svinējagadskārtas, gāja ķekatās. Bet vai tā irmana vai tava latvietība? Vai es varu teikt,ka mana latvietība ir tas, ko var redzēt etnogrāfiskajāmuzejā, ja es nekad neesmu gājisķekatās vai vilcis prievīti? Un vai mēs varamsaukt par tradīciju iešanu skolā, datorspēļuspēlēšanu, strādāšanu veikalā, dzīvokļa remontēšanu?Diez vai. Kas tad paliek? Mumsir mūsu saknes un kultūra. 6Domāju, ka šis cilvēks nav vienīgais, kuršmeklē iespēju savienot mūsdienu dzīvi ar6 Skat. Kanders19

latvisko dzīves izpratni. Šodienas pasaulēkatrs jaunietis uzreiz atpazīst McDonald zeltaarkas, Nike sporta kurpes un grib iegūtjaunākās paaudzes I-pod. Laikam šie ir lielāspasaules „es” simboli. Bet latviska dvēsele tevar nākt palīgā. Manuprāt, ja tev kaut ko izsakaMāras zīme vai Lielvārdes jostas raksti,tad tu esi tuvāk savai patiesai identitātei. Jatu apzinies, ka Meteņiem ir tas pats pavasarasvinēšanas princips, kā Mardi Gras, tadlatvietība neliksies tik grūti savienojama armūsdienām. Ja cilvēks spēj to izjust, tad šīplaisa starp seno un mūsdienīgo kļūst šaurāka.Ierakties savās saknēs nenozīme paliktstāvot uz vietas; tas nozīmē, ka ir lielākas izredzesuzsākt dialogu ar citiem. Manā pieredzēstipras saknes nozīmē plašākas iespējaslidot un baudīt pasauli, jo zem kājām irdrošs pamats un silta vieta, kur nolaisties.Simboli mums nāk līdzi kā piederības apliecinājums.GALVENAIS PIETURAS PUNKTS LATVISKAIDZĪVES IZPRATNEI IR VALODALīga: Valoda pavada cilvēku visā viņa dzīvesceļā... Mana latvietība izpaužas kā mīlestībapret dzimto latviešu valodu. Valoda ir brīnišķīga,tā gājusi līdzi latviešu tautai cauri gadsimtiem,devusi tai pašapziņu un sniegusi atbalstupat visgrūtākajos brīžos... Mēs esamdziedātāju tauta, vienmēr esam dziedājuši...Latvietim ir jāizdzied sava valoda. Es drošivaru saukt valodu par savu latvietību. Tā irstipra un skaista. Tā ir brīva no aizspriedumiem,tā var pateikt pilnīgi visu, tā var celtdebesīs, un tā var iemīt zemē. Kamēr vienlatvietis zinās savu mātes valodu, viņš varēssajust sevi kā latvieti. 7Ir, protams, iespējams uzturēt identitāti bezvalodas, bet mēs labi zinām, kādas tam varbūt sekas. Mēs arī zinām, cik grūti ir atgūtzaudēto. Mana vīra cilts cīnās ar šo problēmu.Tas, ka mums abiem ir sava īpašā valoda,ko vedam līdzi identitātes pūrā, ir atkal viensno tuvināšanas momentiem starp mani unvīru. Kopīgs ir arī tas, ka mūsu tautām ir bijisjācīnās par valodas saglabāšanu no svešasvaras ietekmes. Diemžēl jāatzīst, ka amerikāņiemizdevās indiāņus tik sekmīgi ietekmēt,ka veselai paaudzei netika nodots valodasmantojums. Tradicijas un valoda ir pārmantojamano paaudzes paaudzē. Ja nav bijusipārmantojamība, tad šī ķēde ir pārrauta.Redzot, ar kādu enerģiju nezpersieši šodiencenšas atgūt senču tradicijas un valodu, tās7 Līga Plivča. „Mana latvietība”. Republika.lv.(2007.V).(http://www.republika.lv/?id=article&nid=783).ieviest ikdienā, kopt un dot tālāk, man atgādinamūsu pašu centienus un panākumus.Indiāņi, ar kuriem tagad saskaros, vēlas uzklausītmanu – un mūsu – pieredzi ar latviešuvalodas apguvi. Es varu netikvien dalītiespieredzē par valodas apguvi svešumā, betarī par latviešu valodas kā otrās valodas mācīšanuLatvijā. Doma, ka mēs varam piedāvātsavu pieredzi latviešu valodas uzturēšanā citāmtautām, kuru valodas ir cietušas vairāknekā mūsējā, pierāda, ka mūsu latviskajammantojumam ir vērtība arī ārpus mūsu saimes.Kamēr dzīvoju Latvijā, rūpju par latviešu valodassaglabāšanu bija mazāk, jo latviešu valodatur tomēr dzīvo un attīstās. Latviešiem,paldies Dievam, patreiz nedraud zaudēt valodu.Bet tas nenozīmē, ka mums nav jābūtmodriem. Īpaši svarīgi tas ir šeit, ārpus Latvijas.Manu vecāku un vecvecāku paaudzepašaizliedzīgi turēja dzīvu latviešu valodu unkultūru, lai mēs varētu to dot tālāk nākamaipaaudzei. Vai latviešu valoda ārpus Latvijasspēs izdzīvot nākotnē, ir mūsu pašu ziņā unto rādīs laiks. Vēroju, ka arī šeit mana paaudzeir turpinājusi šo darbu un starp jaunākopaaudžu pārstāvjiem ir daudz, kas runā latviskiun kam latviskās vērtības nav svešas.Šodien, ja vien ir vēlēšanās un pieejamībadatoram un internetam, katrs no mums varitin viegli stiprināt savu valodu. Modernie līdzekļiļauj valodai tapt dzīvai, mūsdienīgaiun lietojamai visos gadījumos. Caur šo dzīvovalodu mēs stiprinām savu latvisko identitātiikdienas sadzīvei un mūsdienu pasaulesizpratnei.DAINAS KĀ ATSLĒGA LATVISKAI DZĪVESIZPRATNEIBet valoda ir bijusi atslēga manai latviskaidvēselei. Latviskā dzīvesziņa ir atrodamamūsu dainās, un bez latviešu valodas nevarlasīt dainas. Dainas man ir palīdzējušas labākiepazīt seno latviešu dzīvesveidu. Dainu pasaulēmītiskie tēli vijas ar dabas parādībām.Bet dainas arī man ir devušas padomu unvadlīnijas par tieši šo dzīvi, ko Dieviņš man irdevis. Kad es sāku patiešām ieklausīties dainās,man pavērās pilnīgi skaidrs pasaules redzējumaun dzīves gudrības avots, kādu esnebiju citos garīgos meklējumos atradusi.Un kopš tā laika es nekad neesmu jutusiesvientuļa, jo es sapratu, ka nav vienmēr vajadzīgidievnami vai starpnieki. Nav vajadzīgipat citi cilvēki kā liecinieki maniem darbiemun nedarbiem; es vienkārši sajūtu Dievu sevīun savā vidē. Es sapratu, ka man ir jāveido20

savas personīgās attiecības ar latvisko Dievu,jāieklausās viņa padomā, un jāvadās pēc daināsizklāstītās labestības filozofijas.Pateicoties latviskai dvēselei, es cenšos attīstītveselīgāku attieksmi pret apkārtējo pasauli,līdzjūtību pret blakuscilvēku un jebkurudzīvu radībiņu. Šī apziņa ir īpaši būtiskašodien ekoloģiskas krīzes laikā, kad globālāssasilšanas sekas jau stāv pie namdurvīmun prasa no mums ātru rīcību. Vine Deloriajautā: Kurš būs spējīgs panākt mieru aršīm zemēm? Cilvēces nākotne ir atrodamatajos ļaudīs, kuri dzīvos līdzsvarotas dzīvesun uzņemsies savu daļu atbildības par visāmdzīvām radībiņām. Kurš ieklausīsies kokos,dzīvniekos un putnos, zemes balsī? Ja tautaspamodīsies un sāks atkarot savu senčumantojumu, tad viņiem atklāsies savas senčuzemes patiesā vērtība? 8 Mums nav tālujāmeklē latviskā dzīvesziņa – ceļa zīmes ir tepatpieejamas.* * *Jūs droši vien esat dzirdējuši indiāņus runājampar „septīto paaudzi” – paaudzi, kurasdēļ mēs šodien pūlamies un kurai par labumēs veidojam šo pasauli. Mans vīrs atgādina,ja lietojam laiku kā mērītāju, tad mērķisšķiet nesasniedzams, bet, ja mēs mēram pēcšodienas darbiem un izvēlēm, tad tas ir tepatsataustāms. Tātad, lauri nav iegūstamišodien. Vislielākais gandarījums būs tad, kadmūsu mazbērni atskatīsies pagātnē un teiks:Mūsu vecmāmiņas un vectēvi to izdarīja godam,kad viņi turēs cieņā mūsu ziedošanosun uzvaras, jo tām bija tālejošas, pozitīvassekas nākotnē.Nesen lasīju Latvians Online par atjaunoto2x2 nometni, kas notika pagājušoziem.Priecājos par rakstītājas Lienes vārdiem: Atstāju2x2 nometni ar degsmi censties atrastsavu latvietību, kas varbūt drusku pazudusipēdējos gados projām no latviešu sabiedrības...Esmu ievērojusi, ka darbā kāda tautasdziesma skan prātā. Un dabā un darbāvisur redzu latviešu tikumus, kas man atgādina,kāpēc vispār vēl runāju latviski. 9 Tasir brīnišķīgi, ka Liene ir sajutusi savu latviskodvēseli, un tam jābūt milzīgam gandarījumamtiem, kuri ir pūlējušies palīdzēt viņai toatrast. Mūsu darbs šeit, Latvijā un ārpus Latvijas,vēl ilgi nebūs beidzies.Vai reliģija ir universāla, piemērota visiem8 Vine Deloria...296.9 Liene Lucāne. „Pēc nometnes, pilnu sauju atslēgu”.Latvians Online (2007.VI).(http://tinyurl.com/yvmaw3).Zīm. Māris Bišofsvienādi? Vai varbūt tā tomēr ir parādība, kasizpaužas dažādām tautām dažādos veidos?Vine Deloria uzskata, ka reliģijas tomēr nevaršķērsot nacionālas un etniskas robežas, nezaudējotsavu spēku un identitāti: Ja kādaspecifiska cilvēku grupa seko savai īpašaidzīvesziņai, tad tā pielāgojas šīs grupas iekšējamritmam un ir būtiska sastāvdaļa no cilvēkapieredzes. 10 Mums latviskums ir asinīs.Caur latviskumu varam piekļūt sensenai dzīvesziņaiun pielietot to šodienas vajadzībām– ar valodu, ar vietu, ko saukt par savējo, unar skaistām, bagātām tradīcijām. Apgūstotšo mantojumu, mēs varam jebkurā pasaulesmalā justies pārliecināti un droši par sevi.Mēs varam iet ar atvērtu sirdi pretī liktenimun nebaidīties, kur tas tevi vedīs, jo Dieviņš irvisur un vienmēr ar tevi:Ai, Jānīti, Dieva dēls,Tavu lielu cepurīti!Visa plašā pasaulīteApakš Tavas cepurītes.10 Vine Deloria...293.JBPF BALVA 2008Jāņa Bieriņa Piemiņas Fonda valdes priekšsēdisJuris Zommers vēstī, ka JBPF valde šogad nolēmusi$2 000 lielo balvu piešķirt Indianāpoles XIIDziesmu svētku Rīcības komitejai, kas ir iekritusi$65 000 lielos parādos, jo apmeklētāju skaits bijismazāks par paredzēto. JBPF valde cer, ka minētaispiešķīrums mudinās nākt talkā arī citus fondusun organizācijas, kā to darījušas ALAs Kultūrasnozare, PBLA un Tautas deju apvienība. Tuvākainformācija atrodama laikrakstos Latvija Amerikā(Toronto) un Laiks (Ņujorkā). Nākošo JBPF balvuparedzēts piešķirt 2009. gada janvārī. Kandidātuvārdus un motivāciju priekšsēdis Zommers lūdznosūtīt JG redakcijai, 23 Markland Drive, Toronto,ON, M9C 1M8, Canada. (JG red.)o21

VĒSTUREFranks GordonsFRAGMENTI UN REMINISCENCES(Lasot LOM Gadagrāmatu 2006)Pašā pirmajā rakstā „PSRS ideoloģiskā protektorātaveidošana 1936.–1940. gadā”Heinrichs Strods norāda, ka patreiz visai neizpētītiir Latvijas iedzīvotāju tūrisma braucieniuz PSRS, kuri paplašinājās 1938.–1940.gadā ar VKSB (Vissavienības kultūras sakarubiedrības) ziņu. Raksta autors uzskata, kapastiprinājās ne tikai kontakti, bet arī neoficiālanākamās LPSR vadošo kadru izraudzīšanaun apmācīšana. Tieši tai laikā, kad Butovaspoligonā pie Maskavas apšāva simtiemlatviešu – Prometeja darbiniekus, teātra ļaudis...Kā nu tur bija ar tiem kadriem, bet te nu būspirmā atkāpe. 1938. gadā Rīgā uz afišu stabiemparādījās plakāti (ar zeltītu apmali), kasaicināja apmeklēt Padomju Savienību. Uzbildētabija Krimas piekraste ar slaveno Bezdelīgasligzdu (Lastočkino gņezdo) virs kraujas.Manu vecāku labākie draugi bija Berlinu pāris,kas mita Tērbatas ielā 26, dzīv. 6. HiršsBerlins bija komivojažieris – šķiet, tekstila nozarē,viņa sieva Lidija – mājsaimniece. Viņaibija vēl no cara laikiem radinieki Maskavā,un nu radās izdevība viņus apciemot. Rīgas– Maskavas vilciena kupejā viņa lasīja līdzpaņemtoavīzi Segodņa, taču Sebežā padomjurobežsargi viņai to atņēma, un naivā kundzenekādi nevarēja saprast, kāpēc tā... Maskavasielās viņai, kā pēc atgriešanās stāstīja,uzkrita, ka visiem vīriešiem galvā žokenes,tikpat kā neredz platmales, un visām pilsētniecēmtādas kā beretes. Uz vispārējās pelēcībasfona īsts gaismas stars esot bijusi Pionierupils, un gādība par bērniem – dažādiepulciņi ar visādām nodarbībām viņu savaldzināja.Man Lidija Berline atveda Detizdat(Bērnu izdevniecības) grāmatu par Maskavasmetropolitēnu. Mans tēvs, kas bija mācījiescara laiku reālskolā, man pārtulkoja tekstuszem bildēm un beigās, zem kāda ūsainavīra ģīmetnes, bija teikums: Šo metropolitēnuuzcēla Lazars Moisejevičs Kaganovičs. Nebez lepnuma tēvs paskaidroja: Redzi, viņš irjūds! Nu ko, 1941.14.VI Berlinu pāri – ar diviemmaziem puikām – aizveda: Hiršs nomira_______________________Vairāku grāmatu un neskaitāmu rakstu autors FranksGordons ir JG pastāvīgais līdzstrādnieks. Dzīvo Telavivā.bada nāvē Molotovas (Permas) apgabalaUsoļlagā (vienā no lielākajiem lēģeriem), unLidija ar abiem puisēniem nometināta Krasnojarskasnovada Tasejevas rajonā. Viņi pazudano mana redzes loka.Kā sacīt jāsaka – braucam tālāk. Okupācijasmuzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs aplūkoLatvijas Nacionālistu Savienības un laikrakstaTautas Balss lomu pretošanās kustībānacistu okupētajā Latvijā 1941.–1942. gados.Pelna ievērību LNS dalībnieku svinīgaissolījums: Zvēru cīnīties par brīvu un vienotulatviešu tautu un neatkarīgu Latvijas valsti,bez krieviem un vāciešiem. Sargāt un glabātman uzticētos noslēpumus un nevienam tosneatklāt.Šo tekstu vajadzētu darīt zināmu plašākaipublikai iekšzemē un ārzemēs, lai mazlietapklusinātu mūžīgo murmuļošanu par leģionāriem,kas zvērēja Hitleram, un gvardesstrēlniekiem, kas zvērēja Staļinam.Laikraksts Tautas Balss, norāda Uldis Neiburgs,nosodīja holokausta noziegumus untālredzīgi atklāja nacistu plānus – vainu parnotiekošo uzvelt vietējiem iedzīvotājiem.Tautas Balss (1942.15.VII) rakstīja: Visu ziemutransportēja uz Latviju neskaitāmus ešelonusVakareiropas žīdu, lai tos gan vācu,gan mūsu pašu kārtības sargi ar nāves galvuemblēmām uz rokām apraktu mūsu zemē.Lai šo briesmīgo ceremoniju izdarītu ar lielākuefektu, soda vietā tos pacienāja ar dzērieniem,bet šaušanas momentus uzņēma filmā,lai tos parādītu citu okupēto zemju tautām.Šie uzņēmumi tad nu liecinās, cik lieli bendesir latviešu drošības policijas kārtības sargi.Tas būs dokuments, kas mūsu tautai tāsnedaudzo locekļu darbu dēļ nesīs briesmoņuslavu, bet vācieši mazgās savas rokas nevainībā,jo visas žīdu slepkavības taču notikatikai Latvijā.Ik gadus, sagaidot 16. martu, šo tekstu, tulkotuangliski vai krieviski, vajadzētu publicētpietiekami lielā metienā – tas nu būtu pateicīgsuzdevums Latvijas Institūtam...Padomju partizānu terors un patvaļa Rietumukrainā1943–1944 – par to raksta AleksandrsGoguns.Atgādināsim, ka tur, starpkaru Polijas dienvidaustrumuvojevodistēs, cits citu trenkāja,šāva un kāva Lielvācijas SD vienības, Kovpakaun Veršigoras padomju partizānu grupas,Šuheviča UPA (Ukrainas Sacelšanās armijajeb banderieši), kā arī poļu pretestības kustība– AK (Armija Krajowa). Volinijā (Wolyn) –novadā uz ziemeļiem no Galicijas – UPA kau-22

jinieki ārkārtīgi brutāli izrēķinājās ar poļu sādžuiedzīvotājiem, nesaudzējot ne sievietes,ne sirmgalvjus.“Varonīgie” padomju partizāni nebija ne parmatu labāki. Lielajā Volinijas sādžā StarajaRafalovka 1943. gadā, vajājot UPA kaujiniekus,iebruka padomju partizāni AntonaBrinska (“tēvoča Petjas”) vadībā. Lūk, liecība:sarkanie sadzina visus, kas bija palikušidzīvi un gadījās ceļā, novākt banderoviešusabērto kurgānu (pieminekli par neatkarībukritušajiem). Neļāva pat lāpstas paņemt.Vajadzēja rakt kailām rokām, kaut asiniszem nagiem, kaut zobiem grauzt un smiltisriekšavām iznēsāt, līdz tā vieta bija līdzena.Pēc tam visus, kas raka, nošāva (izcēlumsmans. – F.G.)Komparatīvā jeb salīdzinošā metode lieti noderarī te. Jā, tie bija briesmīgi gadi! Lūk, korespondenceno Liepājas laikrakstā Tēvija(1941.15.VII): Žīdiem – žīdu vieta! Lasiet: Turviņus ieskaitīja darba grupās (..) Žīdi (..) attīraielas un ceļus no namu drupām. Kam lāpstas,tie strādā ar tām, bet kam tādu nav, tiemnav liegts kašņāties pa drupām ar kailāmrokām – kā suņi to dara ar priekškājām (izcēlumsmans. – F. G.). Arī viņus nošāva – vēlāk,Šķēdes kāpās...Taču atgriezīsimies Ukrainas rietumu novados.Rakstā teikts, ka 1945.–1950. gadā noukraiņiem, kuri agrāk dienēja Kovpaka partizānuvienībā, komplektējās specgrupas,NKVD-MGB “viltus banderieši”. Viņi darbojās,izliekoties par UPA partizāniem, provocējavietējos iedzīvotājus un pretpadomju pagrīdi,atklājot UPA aizmugures struktūras un/vai nogalināja un dažādi ņirgājās par vienkāršiemzemniekiem ar mērķi kompromitētbanderiešus.Te nu būtu vieta nākamajai atkāpei. Tīmeklīizzvejoju šādu informāciju: Baltkrievijā laistaapgrozībā dokumentāla filma Pretpadomjupretošanās 1944–1959. Filmas pamatā irvēsturnieku Sergeja Jorša un Sergeja Gorbikagrāmata Baltkrievu pretošanās. Izmantotiarchīvu dokumenti, memuāri, dalībniekuatmiņas. Novogrudokas cietuma ieņemšana1948. gadā, atentāts pret Hruščovu 1957.gadā utt. Un tā nu 1948. gadā pretpadomjupartizāni no vienības Čornī Kot (Melnaisruncis) – 70 kaujinieki – uzbruka Grodņasapgabala Novogrudokas pilsētai, kur atradāsNKVD banda – 500 vīru. Iznīcināti 300okupantu. Partizānu zaudējumi – 15 cīnītāju.Filmu šogad laidusi klajā Minskas kinostudijaPartizan. Režisors ir Antons Cjaležņikovs.Piemetināsim, ka šīs izpētes un apgaismībasdarbs veikts, spītējot Lukašenko režīmam.Šīs OM Gadagrāmatas serde ir ZigmāraTurčinska plašais, apjomīgais raksts Karš pēckara: Latvijas nacionālo partizānu cīņas 20.gadsimta 40. gadu beigās – 50. gadu sākumā.Tas ir vērtīgs papildinājums HeinrihaStroda monogrāfijai, kas izdota 1996. gadā,jo kopš tā laika atrasti jauni dokumenti, pierakstītasjaunas liecības.Te daži interesanti dati: Latvijas Nacionālopartizānu apvienība (LNPA) izdeva šāduslaikrakstus: Māras Zeme (1946–1949), TālavasTaure (1946–1947), Sudrabota Saule(1946–1948), Dzintarzeme (1946), TautasSargs (1948), Dzimtene (1950).Nacionālo partizānu sapulcē (1945.5.IX) čekaiizdevās iefiltrēt savu aģentu Gri – viņš arīTankists – Marģeri Vītoliņu, kurš uzdevās parangļu pārstāvi Balto Klaktu. Vītoliņam izdevāspartizāniem iestāstīt, ka turpmāk viņu vadībuuzņemsies angļu izlūkdienests. Šai sakarāpartizānu komandierus aicināja uz Rīgu,tikties ar angļu rezidentu un vienoties par tālākosadarbību. Partizāni tik ļoti ilgi gaidījušiRietumu palīdzību, ka noticēja. 1945.13.XRīgā Matīsa ielā arestēja sešus partizānu komandierus.Te nu man gribētos ieteikt Latvijas Institūtamvai Okupācijas muzejam sekot Lietuvaspriekšzīmei un izdot – labā angļu valodā– grāmatiņu, kas līdzinātos lieliskajam izdevumam:The Unknown War: Armed Anti-Soviet Resistance in Lithuania in 1944–1953.Izdevis 2004. gadā Genocide and ResistanceResearch Centre of Lithuania.Un vēl kas: Richarda Kalvāna grāmatas Atklusējumi161. lappusē teikts: Stāstīja, ka P.Ducmanim bija lieli nopelni partizānu kustībasapspiešanā 40. gadu beigās. Labs ir. Kadšo rindiņu rakstītājs strādāja Rīgas Balss ārzemjuinformācijas nodaļā, Pauls Ducmanisbija sporta nodaļas vadītājs. Kādās Sieviešudienas – 8. marta svinībās viņš, būdams jaukrietni kunga dūšā, aplika roku man ap plecuun žēlabainā balsī teica: Frank, Frank, jatu zinātu, cik grūti man visu mūžu būt aktierim...Esmu tāds mazs maziņš Richards Zorge.(Zorge bija leģendārs padomju spiegs.) Unkad es, iesniedzis Rīgas Balss redaktoram lūgumuatļaut emigrēt uz Izraēlu, pēdējo dienunostrādāju tipogrāfijā, Ducmanis manipasauca sāņus un, stāvot pie loga, teica:Frank, tagad es saprotu, kas ir nacionālisms.Frank, pasargies no imperiālistiskajiem centriem!Es nodomāju – dieviņ tētiņ, kas manto saka!23

1994. gadā, kad es pēc 22 gadu prombūtnespabiju dzimtajā Rīgā, nolēmu apciemot Ducmani,kurš, stipri novārdzis, joprojām mitaAnnas Sakses Mežaparka mājā, Gdaņskas(Dancigas) ielā 14. Viņš stāstīja, ka tagad rediģējotkardināla Vaivoda sprediķus (nodomāju– ak veco grēciniek!) un dievojās, kaneesot drīz pēc manas aizbraukšanas RīgasBalss redakcijā palaidis ziņu, ka Franks miris(nodomāju – tātad ilgi dzīvošu). Viņš pavadījamani līdz 11. tramvaja pieturai un atvadāmšņukstēdams apkampa mani. Nožēlojams– abās šī vārda nozīmēs...OM Gadagrāmatas dokumentu sadaļā vērtscitēt ziņojumu, ko PSRS militārais atašejsLatvijā pulkvedis Vasiljevs rakstīja (1939.7.V)– Par vācu agresijas gatavošanu Latvijā. Lūdzu:Jūtams stiprs Vācijas spiediens un Latvijasvaldības visdažādākās piekāpšanās. Raksturīgsir ģenerāļa Hartmaņa (ko vēlāk nošāvačekisti. Dzejnieces Astrīdes Ivaskas tēvs. –F.G.) brauciens uz Hitlera 50. dzimšanas dienu.Šajā jautājumā man viens ģenerālim Balodimtuvu stāvošs pulkvedis atbildēja: Hartmanisļoti negrib braukt, bet nebraukt nedrīkst.Mēs nedrīkstam kaitināt niknu zvēru,lai brauc. Labāk lai divi ģenerāļi skūpsta Hitlerarokas, bet ne vairāk. Mēs gaidījām lielākupazemojumu, Hácha taču brauca (Háchabija Čechoslovakijas prezidents, ko Hitlers1939. gada marta vidū izsauca uz Berlīni unlika piekrist šīs valsts likvidācijai. – F.G.)Patiešām izcils ir OM Gadagrāmatā ietvertaisLatvijas Nacionālo partizānu apvienības(LNPA) komandiera Kārļa Rusova (Vārpas)1946. gada augusta memorands LK(b)P unLatvijas PSR vadītājiem (207–210). Memorandācita starpā prasīts: 3. Bez okupācijaskaraspēka klātbūtnes un ietekmes vēl 1946.g. noteikt un izvest tautas nobalsošanu parLatvijas palikšanu vai izstāšanos no PSRS sastāva....Šis memorands pelna, lai tam Okupācijasmuzeja ekspozīcijā ierādītu labi redzamuvietu.Un te dokuments, varu teikt, pro domo sua:Latvijas PSR VDK (KGB) priekšēdētāja ģenerālmajoraJāņa Vēvera pilnīgi slepens ziņojums(1957.21.II) par ebreju noskaņojumuemigrēt no Latvijas PSR. Citēju: Patreiz veiktobijušo Polijas pilsoņu repatriāciju no PadomjuSavienības uz Polijas Tautas Republikuebreju nacionālisti izmanto, lai izbrauktuno PSRS uz PTR, bet no turienes uz Izraēluun citām kapitalistiskām valstīm (..). Nav noslēpums,personas, uzskatot, ka tām ir tiesībasrepatriēties uz PTR, izmanto dažādusRolfs EkmanisSTARPTAUTISKIE RAIDĪJUMILATVIEŠU VALODĀ 20.GS. OTRĀPUSĒSākums JG235(2003), 237(2004), 238(2004),248(2007), 250(2007), 251(2007)BRĪVĀ LATVIEŠU BALSS FRANKFURTĒ1965–1972 – I DAĻA20.gs. 60. gadu vidū radioraidījumu jomāstāvoklis baltiešiem nav labvēlīgs. ASV kongresspārtrauc piešķirt līdzekļus AmerikasBalss baltiešu raidījumu turpināšanai no Minchenes,1 it kā technisku iemeslu dēļ tiek izbeigtiraidījumi Madridē 2 un oficiāli privātajā,bet faktiski ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes(CIA) uzturētajā (līdz 1971. gadam)Radio Brīvība (Radio Liberty) / Radio Brīvā Eiropa(Radio Free Europe) raidītājā Minchenēbaltieši nelaimīgā kārtā paliek starp diviemkrēsliem – starp Radio Brīvība, kas raida PadomjuSavienībā iekļauto tautu valodās, unRadio Brīvā Eiropa, kuras mērķauditorijair Maskavas tā dēvētās satelītvalstis – Polija,Čechoslovākija, Ungārija, Rumānija, Bulgārija.Tā kā Igaunijas, Latvijas un Lietuvasrepublikas nepieder pie pēdējām un netiekVašingtonā atzītas par “PSRS tautām”, tāmiznāk palikt bešā. Baltiešiem it kā esot piedāvātaraidīšanas iespēja Radio Brīvība ietvaros,bet viņi atteikušies, neuzskatīdami sevi parPadomju Savienības sastāvdaļu. Tiesa, raidītpilnā sparā turpina Amerikas Balss un RadioVatikāns, bet šo raidstaciju programmas,izsakoties Viļa Skultāna vārdiem, nerunā_______________________________________________paņēmienus, lai izvestu uz PTR arī citas personasun veselas ģimenes. Šajā nolūkā tieknoslēgtas fiktīvas laulības.Tas tiesa. Mana radiniece toreiz arī grasījāsnoslēgt fiktīvu laulību ar pirmskara Polijaspavalstnieku, bet nepaguva: repatriācijastermiņš bija notecējis. Viņa vēlāk apprecējāstepat Rīgā un 1971. gadā, apstākļiem mainoties,kopā ar vīru laimīgi nokļuva Izraēlā.Gadagrāmatā Uldis Neiburgs ievietojis recenzijupar grāmatu The Mascot, kas vēstī,kā mazs puisēns no Baltkrievijas Koidanovasmiesta, kura īstais vārds, kā tikai nesen noskaidrojās,bija Ilja Galperins, kļuva par Latviešuleģiona krustdēlu Uldi Kurzemnieku.Kā redzam, latviešu un žīdu likteņi savijušiesgana cieši.o24

Haralds Norītis. Vasara. 2006–2007. Akrils uz kokvilnas audekla un kokarāmja. 105 x 215 cm.Par mākslnieku skat. Nikolaja Bulmaņa rakstu JG238(2004):46

Edgars Jēriņš. Andersoni pie savas mājas Gardensitijā, ASV (Garden City).2005. Ogle uz papīra. 160 x 254 cm.Par mākslinieku skat. 45. lpp.

politiskās cīņas balsī, neatklāj mūsu pagātnesnotikumus un mūsu ienaidnieka rīcībutādā veidā, kāda tā patiesi bijusi (..) nav tačumums stiprāka līdzekļa rokās, kā patiesība! 3Pēc baltiešu redakciju slēgšanas Madridē(1965.31.V), Amerikas Latviešu apvienības(ALA) vadība lūdz Skultānu meklēt raidīšanasiespējas (a) pie Vācijas Federatīvās Republikas(VFR), tas ir, Rietumvācijas starptautiskāsraidstacijas Deutsche Welle (Vācu vilnis),kas raida arī deviņu tautu valodās aizDzelzs priekškara, (b) apsvērt neatkarīga raidītājaizveidošanu, (c) ievadīt sarunas ar krievusolidāristu pretpadomju kustības NarodnoTrudovoj Sojuz jeb NTS vadību Frankfurtē,Vācijā, kuras rīcībā ir pusslepens raidītājsSvobodnaja Rossija (Brīvā Krievija), un (d)noskaidrot, vai Radio Vatikāns būtu ar mierupaplašināt latviešu valodas raidījumus, iekļaujotbez reliģiskām un kultūras programmāmarī politiski ievirzītus materiālus. 4 Kautarī Maskavas kontrolē esošās Vācijas DemokrātiskāsRepublikas (VDR) jeb Austrumvācijasgalvaspilsētā Austrumberlīnē tolaik stacionētaPSRS drošības spēku filiāle Komitejapar kultūras sakariem ar visu trīs Baltijas tautubēgļiem Rietumos, 5 Deutsche Welle vadībasatbilde ir negatīva. Sekmes izpaliek arīVatikānā. Reālus panākumus sola tikai sarunasar NTS, bet pēkšņi ALA, vai nu pārdomādama,vai arī mukdama no konfrontācijas argrūtībām, nodod NTS jautājuma izlemšanuBrīvo Pasaules latviešu apvienībai, 6 kas arī tikaivaikstās un šķobās, nejaudādama ieņemtnoteiktu viedokli. Citējot ASV iznākošo StudijuGrupas Biļetenu jeb sgb, 7 kad ALAi “notrīcējakājas”, tā šo raidījuma lietu uzticējāsBPLA, kuras cienījamie kungi gan brauca unsprieda, taču neko konkrētu neizdarīja, jo ieskatslaikam bija, ka tik ilgi, kamēr brīvajāpasaulē kaut ko varam dabūt par brīvu, t.i.,bez maksas, kā piemēram, Amerikas Balsi,Vatikānu, (..) BPLA pārstāvjiem savas galvasnav daudz ko lauzīt. Šķiet, ka ne jau tikai 60.gados trimdas politiskie iestādījumi ir diezgannevarīgi atrisināt trimdas nacionālpolitiskāsproblēmas, vai arī to atrisinājumi neretiir maldīgi. Par to var viegli pārliecināties,pāršķirstot ārpus Latvijas klajā laistos laikrakstus,žurnālus, rakstu krājumus.SKULTĀNS UZ SAVU ROKUNesagaidot BPLA, nedz arī ALAs solīto atbalstu,Vilis Skultāns sāk pats nopietni apsvērtsadarbošanos ar NTS, vismaz pamēģināt un,ja sekmes izpaliek, cerēt, ka latviešu trimdasvadība tomēr uzlūkos par savu pienākumunākt klajā ar kādu citu priekšlikumu iedarbīgipa ēteru sasniegt mūsu dzimteni, kur patlabannotiek cīņa par mūsu tautas dzīvībuun nāvi. Šī iespēja jāatrod drīz, jo laika navpalicis daudz. 8 Viņa mērķis ir paplašināt raidījumus,lai tie varētu atskanēt septiņas reizesnedēļā ar vairākiem atkārtojumiem diennaktī.Par Skultāna domu biedru Frankfurtēkļūst katoļu prāvests un trimdas sabiedrisksdarbinieks Miķelis Meinhards Lizdiks (1922).Pēcāk abiem Vācijas aktīvistiem pievienojasdermatoloģe Dr. Lilija Zariņa (1927–2007).Kā padomju medicīnas darbinieku delegācijasloceklei viņai 1957. gadā izdodas „piesistpēdu” un palikt Rietumos, par ko padomjutiesa viņu notiesā neklātienē uz 25 gadiem,konfiscējot mantu. Atmiņu krājumā Sarkanāmigla 9 Zariņa, vēlāk Viļa Skultāna laulātādraudzene, uzsver, ka jādarot viss iespējamais,lai pār komunistu režīma varasvīru galvāmuzturētu saites ar tautas kodolu dzimtenē.Šīs saites ir radioraidījumi.Viena no Skultāna kontaktpersonām NTS lietāir latviešu jaunās paaudzes aktīvists, Valmierādzimušais Ojars Gobiņš (1934–1980),Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības(ALJA) Publiskās informācijas nozares biļetenaBrīvības Talcinieks līdzstrādnieks, kādulaiku arī redaktors. Biļetens, kura ironiskaismotto ir Tūkstošiem dolāru trimdai, ne centaLatvijas brīvībai, iznāk rotatora tech nikā 150līdz 250 eksemplāros laika posmā no 1957.līdz 1960. gadam. 10 Ievērības vērts ir Gobiņauzsaukums „Propagandas vietā revolūciju”– Agrāk vai vēlāk, ar vai bez mūsu pūlēm,Rīgas, Prāgas un Bukarestas ielās līs asinis kātagad Budapeštas cietumos un padomju nāvesvietās. (..) Kaut tā stunda nepārsteigtumūs pie glāzes kokteiļa! 11 Gobiņš, kurš pēcapprecēšanās pārceļas no ASV uz Ziemeļvācijaspilsētu Minsteri (Münster), ir visai labiinformēts par NTS raidītāja techniskajām iespējām,par latviešu izredzēm laist ēterā savasprogrammas un arī par valdības nostājuBonnā attiecībā pret “austrumu bēgļu” politiskajāmrosmēm Rietumvācijā. Ieguvis vairākukrievu un ukraiņu pretestības kustībasvadītāju uzticību, viņš tūdaļ nosūta expressvēstuli uz ASV ar lūgumu iespējami ātri piegādātšīm personām nepieciešamās atsauksmespar Skultāna personu un viņa iepriekšējoprofesionālo darbību. Ņemot vērā Gobiņaieteikumu, Skultāns uzņem sakarus ar NTSapgāda Possev (Sēja) darbiniekiem Frankfurtēun ar Slavu Stečko Minchenē, vienu no ukraiņupretpadomju organizācijas ABN presesbiroja (ABN Press Bureau) vadošajām personām.27

NTSGrupa krievu emigrantu pēcnācēju, kas pēcboļševiku 1917. gada oktobra coup d’étatstudē dažādās Eiropas universitātēs, ir neapmierinātiar Rietumu pārspīlēto materiālismuun arī ar savu, lielā mērā monarchistiski ievirzītovecāku politisko pasivitāti un naivitāti.1930. gadā Belgradā viņi nodibina NTS 12 armērķi izveidot Padomju Savienībā pretboļševistiskukustību, kas pēcāk radītu apvērsumuun demokrātisku valsti eksistējošās Staļinadiktatūras vietā. 1932. gadā NTS slepeni sākiefiltrēt savus cilvēkus PSRS un dažādos veidosizplatīt pretpadomju propagandu. Aprēķināts,ka līdz 60. gadu vidum, neskaitotiesūtītos laikrakstus, pamfletus u.c. materiālus,KSFPR jeb Iekškrievijā nonācis vismazsimts miljonu skrejlapu, galvenokārt ar gaisabalonu palīdzību. 1938.6.XII Maskavas radiovēstī par tur arestētiem NTS sabotieriem.Kara laikā NTS darbību apkaro arī vācieši– vairāk nekā 200 NTS aģentu, kas darbojasvācu okupētajās Krievijas teritorijās, nonākkoncentrācijas nometnēs. Pēc II Pasauleskara NTS dažādos veidos uztur slepenussakarus ar domubiedriem Padomju Savienībā,īpaši studentu, mākslinieku, diplomātu,sportistu un jūrnieku aprindās. Maskavaitas, protams, nav pa prātam. Padomju masuinformācijas avoti vēstī par padomju drošībasspēku noķertajiem un ar nāvi sodītajiemNTS sabotieriem. 1954.13.IV padomju aģentiRietumberlīnē nolaupa Dr. A.R. Trušnoviču,vienu no NTS vadītājiem, un viņš nav vienīgais.1954. gadā PSKP CK izstrādā plānu arnosaukumu Operation Rhein, kura ietvarosiecerēts izvērst pret NTS un citiem pretpadomjugrupējumiem Rietumvācijā plaša mērogaakciju. Piemēram, iesūtītā čekas kapteiņaNikolaja Hohlova (1922–2007) uzdevumsir nonāvēt NTS vadītāju Georgiju Okoloviču.Tā vietā Hohlovs ne tikai pieprasa patvērumtiesībasRietumvācijā, bet uz vairākiem gadiemstājas NTS darbinieku rindās. 13 Rietumosšis notikums izraisa veselu sensāciju. Arlaiku Hohlovs iegūst zinātņu doktora grāduun ilgus gadus ir augstskolas mācībspēks Kalifornijā.1440. gadu otrā pusē NTS pa kluso dabū noamerikāņu okupācijas armijas Vācijā pilnīgu,kaut arī samērā mazjaudīga piecu kilovaturaidītāja iekārtu. NTS paspārnē SvobodnajaRossija raidījumi sākas (1950) lielā slepenībāar aparatūru, uzmontētu uz smagās kravasmašīnas, kas amerikāņu okupācijas zonāpastāvīgi pārvietojas krievu zonas pierobežā,parasti raidot no mežiem, drāts antenu vienkāršiuzmetot pakalnu augstākajos kokos.Sākumā raidījumi tēmēti galvenokārt uz padomjuokupācijas spēku piederīgajiem Austrumvācijāun Čechoslovākijā, bet drīz vienarī Maskavas virzienā. Šīs nelegālās aktivitātespavisam noslēpt nav iespējams, bet Rietumvācijasdrošības iestādes ar amerikāņupiekrišanu piemiedz acis, sliktākā gadījumā,pēc vairāku dienu netraucētas darbības aiztramdotmobīlo raidītāju uz citu pakalnu. Arlaiku Svobodnaja Rossija – nu jau ar diviemraidītājiem – iegūst, ja ne galīgi oficiālu, tadkatrā ziņā pusoficiālu statusu, ievācas nekustīgāraidstacijā un 60. gadu otrā pusē raida13 stundas diennaktī bez jebkādas oficiālasraidīšanas atļaujas un bez Rietumvācijas valdībasvai starptautiski nozīmēta viļņu garuma– Aukstā kara gados politiskiem apsvērumiemir daudz svarīgāka nozīme nekā juridiskiem.Svobodnaja Rossija radioprogrammas, tāpatkā organizāciju, kuras paspārnē tās tiek raidītas,nav iespējams noslēpt arī no padomjucilvēkiem. Ļiteraturnaja gazeta 15 spiesta ziņotpar 14 miljoniem skrejlapu, kas sūtītasno VFR austrumu virzienā, arī par iesūtītajiemNTS aktīvistiem Austrumeiropas valstīsun par slepeno raidstaciju. Un Pravda Ukrainy16 : NTS dara visu, lai iesūtītu savus domubiedrusPadomju Savienībā un citās sociālismavalstīs – kā tūristus, biznismeņus undažādu delegāciju piederīgos. Arī Rīgas laikrakstsSovetskaja Latvija 17 informē lasītājuspar NTS rīcībā esošo grāmatu un laikrakstuizdevniecību, un par raidstaciju, kas darbojas,lai gāztu eksistējošo sistēmu PadomjuSavienībā.Vairākkārt Maskavas aģenti mēģina izpostītNTS ierīces. 1958. gadā Šprendlingenā, netāluno Frankfurtes, ar sprāgstvielām tieksagrauta trīsstāvu ēka, un 1963. gadā smagibojāta Svobodnaja Rossija raidstacija. Armazākām sekmēm uzbrukts Possev grāmatuveikalam Vīnē (1959) un apgādam Frankfurtē(1962), kas cita vidū izdod nedēļas laikrakstuPossev un četras reizes gadā literārožurnālu Graņi, kur citu materiālu vidū iespiestidaudzi no PSRS slepeni izvesti samizdatateksti.FRANKFURTES BLB MĒRĶI1966. gada beigās atklātā vēstulē, ko noFrankfurtes pasta kastītes 9116 piesūta visiemlatviešu trimdas preses izdevumiemun ko Brīvā Latviešu Balss Eiropas kopas uzdevumāparakstījuši Mag. iur. Vilis Skultāns,prāvests Miķelis Lizdiks un Dr. med. Lilija Zariņa,uzskaitīti raidstacijas mērķi. No tiempaši galvenie – cīnīties pret pārkrievošanu28

un uzturēt cerību Latvijas atbrīvošanas dienai,kam pievienojas tautas nacionālās pašapziņasstiprināšana, mudināšana neļautiesapātijai, bet uzturēt režīma spaidos spirgtugaru un psicholoģisko pretestību, vēršanāspret netaisniem, varmācīgiem režīmiem unšovinismu vispār, nevis pret kādu tautu vaiatsevišķiem tās locekļiem, ciešas sadarbībasveicināšana ar latviešu likteņa braļiem igauņiemun lietuviešiem, informēšana, īpaši jaunatnes,par tādiem Latvijas vēstures faktiem,kurus okupantu režīms cenšas visādi noslēpt.Vēl sīkāk latviešu raidījumu mērķi izskaidrotiFrankfurtē ar rotatoru pavairotā izdevumaBrīvā Latviešu Balss (1967) pirmajā un, cikzināms, arī vienīgajā laidienā – bez minētajiem– vērst uzmanību uz padomju varasaparāta radītajām ekonomiskām u.c. problēmāmLatvijā, uz Latvijas sabiedrības rosināšanucensties pēc vietējās dzīves dažādonozaru darbības demokratizāciju, latviešutrimdinieku rosmēm Rietumu pasaulē, pretestībaskustību Padomju Savienībā un tāssatelītvalstīs, komunistisko partiju specifikuRietumvalstīs u.c. Klausītājus Latvijā iepazīstināšotarī ar demokrātijas vadošajiem principiemun Apvienoto Nāciju organizācijasdeklarētajām cilvēktiesībām.Skultāna un Lizdika sākotnējā doma ir saliktspēkus kopā ar Čikagā privāti nodibinātoApvienību Tēvzeme (AT), 18 kas arī uzlūkoradioraidījumus par galveno reālo cīņaslīdzekli pret padomju režīmu Latvijā. 19Jau 60. gadu sākumā AT vadītājs Jānis Vilciņš(1900–1981), 50. gados (pirms pāriešanaskatoļticībā) viens no Čikagas latviešuevanģēliski luteriskās Ciānas draudzes izdevumaCiānas Vēstnesis redaktoriem, kādu laikuiknedēļu sūta vienu, dažkārt divas pilnīgisagatavotas magnetofona lentes uz MadridiBrīvās Latviešu Balss raidījumiem. Kad sadarbībāar Artura Strautmaņa vadīto latviešuredakciju rodas nesaskaņas, sākot ar 1963.gadu AT paspārnē īpaši nodibinātā Čikagasradioraidījumu komiteja pērk no NTS laikudiviem īsiem “nacionālās cīņas” raidījumiemnedēļā ar nosaukumu Tēvzemes Brīvībai, parkuriem no Latvijas saņemtas vairākas labvēlīgasatsauksmes.SAKARU UZŅEMŠANAStarp NTS darbiniekiem ir arī vairāki Latvijaskrievi. Vienu no viņiem, Ojāra Gobiņa silti ieteiktoNTS Padomes locekli Ļevu Rāru (Rahr)– Latvijas pavalstnieku, Rutenijas filistru, kuršNTS raidītāja aparāti netālu no Frankfurtes 1960. gadu vidū. Š.E. zīmējums no Miķeļa Lizdika kserografētavājas kvalitātes foto uzņēmuma29

kalpojis Latvijas armijā un runā ļoti izkoptālatviešu valodā – Skultāns pazīst jau no studijugadiem Latvijas Universitātē un ir ar viņuvairākkārt ticies, dzīvodams Londonā 50. gados.Pirmo vizīti pie NTS vadītājiem raksturouzkrītoša piesardzība – viņiem jārēķināsar varbūtēju provokāciju un nodevību. Aizdomuizgaisināšanai nākošajās sarunās Skultānsaicina līdzi prāvestu Lizdiku, kura līdzdalībaiedarbojas pozitīvi uz nacionālistiskajiemun pareizticīgajiem NTS Padomes locekļiem,ieskaitot toreizējo radio Svobodnaja Rossijavadītāju M. Balmašovu. Lielā mērā pateicotiesļoti pretimnākošā Ļeva Rāra 20 palīdzībai,tiek nolīdzināts grumbuļainais ceļš sarunāsun panākta vienošanās uz komerciālas bāzesbez jebkādām politiska rakstura saistībām.Latviešu raidījumus neviens necenzēšot, tiepalikšot pilnīgi neatkarīgi no NTS politiskiemviedokļiem, turklāt ar veco Madrides latviešuraidstacijas nosaukumu – Brīvā LatviešuBalss (Freie lettische Stimme jeb Free LatvianVoice). Un uz Lizdika jautājumu, vai latviešivarēs brīvi izteikties pret pārkrievošanuLatvijā, pret lielkrievu šovinismu vispār, atbildeir noteikts „jā”. No visām padomju t.d.nacionālajām republikām Lietuvai, Latvijaiun Igaunijai esot pilnas tiesības uz valstiskuneatkarību. Vienīgā prasība – programmāskrievu tautu nedrīkst identificēt ar komunismuvai komunistiem. 21Ar pavisam nedaudziem izņēmumiem trimdascentrālo organizāciju vadošās personasun atsevišķi sabiedriski darbinieki NTS solījumiemnetic. Lai novērstu pat visniecīgākospārpratumus sakarā ar Latvijas neatkarībasatzīšanu no NTS puses, 1968.19.X BLB redakcijapar to rakstiski ziņo NTS vadībai. Nepilnumēnesi vēlāk 22 vācu valodā rakstītā vēstulēNTS Padomes biroja priekšsēdētājs Dr.Jevgeņijs Romanovs atkārto jau sākotnējāssarunās teikto, proti, valstīm, kuras II Pasauleskara laikā ar varu sev pievienoja PadomjuSavienība, ir pilnas tiesības uz neatkarībasun valstiskās suverenitātes atjaunošanu. Tasuzsvērts arī žurnālā Possev 23 publicētajā deklarācijā„Zajavļeņije Soveta NTS po nacionaļnomuvoprosu” (NTS Padomes Deklarācijapar nacionālo jautājumu). Impērijas pārējāmnekrievu tautām būšot pašnoteikšanās tiesībasfederācijā ar Krieviju. Būdama viskrievukustība, NTS priekšvēlēšanu un vēlēšanulaikā iestāšoties par Krievijas tautu saimesvienotību. Un citur: netiesiska virskundzībaAustrumeiropas zemēs nekādā ziņā neatbilstKrievijas interesēm. 24 Līdzīgi viedokļipausti NTS 9. un 10. politiskās konferencesmateriālos 25 – ar Lietuvu, Latviju un Igaunijukā neatkarīgām kaimiņu valstīm izveidojamidraudzīgi politiski, saimnieciski un kulturālisakari.VĒRES UN PIEZĪMES1. JG237(2004):44, 552. JG248(2007):37–38, 42–43.3. Referātā ELJAs sanāksmē Līdsā (Leeds), Anglijā,1965. gadā.4. Skultāns vēstulē (1967.15.II) Rasmai Šildei.5. Skat. Lilita Zaļkalne. „No repatriācijas līdzkultūras sakariem.” JG224(2001):33–38;225(2001):33–40).6. BPLA vēlāk pārdēvēta par Pasaules Brīvo latviešuapvienību jeb PBLA.7. 1967,23; sgb iznāk no 1963. līdz 1977. gadamKalamazū (Kalamazoo, Michigan), bet pēdējiečetri numuri Stanfordas pilsētā, Kalifornijā.8. No 1966. gada maijā sagatavotas runas teksta,kas nolasīts trimdas tautiešiem Vācijā un Anglijā.9. Toronto, 1968; 2. izd. Rīgā, 2001; angļu valodā:The Red Fog. A Memoir of Life in the SovietUnion, 2006.10. Kaut arī vairāki Brīvības Talcinieka numuri iznāk80. gadu sākumā, žurnālu atdzīvināt neizdodas.11. JG16(1958):159–160.12. Sākumā NTSNP – Narodno Trudovoi Sojuz NovogoPokoļeņija jeb Jaunās paaudzes nacionālādarba alianse, vēlāk saukta arī par Krievu solidāristunacionālo aliansi.13. National Alliance of Russian Solidarists. Frankfurt/Main–Sossenheim:Possev–Verlag,1967:2–17.14. California State University, San Bernardino.15. 1957.11.X.16. 1965.23.VII.17. 1965.24.VII.18. JG248, (2007):232–233.19. Brīvā Latviešu Balss, 1967,1.20. Gadus vēlāk vēstulē (1990.VII) šo rindiņu rakstītājamLizdiks atceras Ļeva Rāra vairākkārt paustonemieru par viņam dažādos veidos izteiktajiemdraudiem – viņa pēdas, iespējams, esotuzodusi boļševiku nāves komanda Rietumvācijā.Pēc dažiem gadiem Ļevs Rārs visai mīklainosapstākļos iet bojā auto avārijā. Jāpiebilst, kaizsekošana un telefoniski un arī rakstiski draudiraidstaciju darbiniekiem, arī latviešiem, kuruveidoto programmu mērķauditorija atrodas aizDzelzs aizkara, līdz pat 80. gadu vidum nav nekasneparasts.21. Skultāns vēstulē Aivaram Ruņģim no Madrides1965.15.XII.22. 1968.14.XI.23. 1951.15.VII.24. NTS. Frankfurt/M: Possev, 1961:42.25. Russia Today and Tomorrow. Frankfurt/M: Possev,1958:75,101.Turpinājums sekos30

DIENASGRĀMATAAlfreds TauriņšHOCHFELDAS NOMETNĒ NOOKTOBRA LĪDZ 18. NOVEMBRIMSākums JG235:51–54; 236:34–37; 238:40–43; 241:29–36; 252:29–32.1945.2.X Dzīvoju nomaļus no nometnes dzīves,nemaz nezinu, kāda nesaticība un šķelšanāste valda. Opozīcija pret līdzšinējo komitejuizmanto katru gadījumu, lai tai uzbruktu.Ķīvēšanās sakarā ar nevēlētu delegātusūtīšanu uz Minchenes lat viešu konferencinerimstas. Izplatās sienas avī zes. Kam rakstinepatīk, tie tos vienkārši noplēš. Gan drīz jānožēlo,ka ļāvos sevi uzstādīt par komitejaskandidātu. Būs daudz nepatikšanu. No Hūnada būju Fiš bachas latviešu nometnes avīzesVēstis 8. nr. Tā pavairota ar rotatoru uz rozāpapīra, mašīn rakstā, 14 lappuses. Krietnidaudz rakstu un infor mācijas. Šo to izrakstīju.1) Sūtnis Zariņš kādā pri vātā vēstulē raksta:Man kāda augsti stāvoša per sona vairākkārtuzsvēra: Latvija celsies atkal, bet jumsjābūt pacietīgiem, izturīgiem un jātic Latvi jai.2) Krievi mēģinājuši Potsdamā dabūt sabiedrotopiekrišanu Baltijas valstu pievie nošanaiKrievijai, bet sabiedrotie to norai dījuši un atstājušispēkā Kersona līniju, kas Baltijas valstisun Poliju paredz atstāt ārpus Krievijas robežām.3) Japānā Hirošimā no atombumbasgalu dabūjušas 126 000 per sonas, 10 000 –pazudušas un 118 000 – ievainoto.____________________Par ķīmijas zinātņu doktoru Alfredu Tauriņu (1904–1986) un viņa dienasgrāmatu skat. JG 235(2003):51.Augsburgas vecpilsētā1945.4.X Skolotāju konference ģimna zijā, kopēc ilgākas slimības pārtraukuma vada atkalAistars. Ģimnazijā nāk klāt aiz vien jauni skolnieki.To pār baudīšana, ieskaitīšana klasēs uniesaistīšana skolas darbā prasa daudz darba.Direktors pār met skolo tājiem mīkstu izturēšanospret skolniekiem, kas arī ir pamatoti,jo skolnieki sāk izturēties vaļīgi – pat vaļīgikavē stun das, dežuranti neziņo skolotājiemienākot klasē utt.1945.5.X Sapulce nometnes iedzīvotā jiembeigu sies ar lielu traci. Nometnes priekšnieksOzoliņš gribējis pats sapulci vadīt, bet daļano klausītājiem kliegusi pēc vēlētas vadības.Ozoliņš sapulci slēdzis. Daļa iemītnieku parto ir sašutusi. Runā, ka vēlēša nas atlikšot.1945.6.X Vētra ar lietu trako visu dienu. Dzīvoklisauksts. Līmēju ciet loga spraugas unsildu istabu ar elektrisko krāsniņu. No metnēiet kā skudru pūznī, visur liela aģitā cija.1945.7.X No rīta eju uz karoga pacelša nascere moniju. Nāk pamatskolnieki, ģim nazisti,bet ļaužu gan pamaz. Lietuvjiem spēlē orķestris,dzied divas dziesmas. Mūsu ceremonijavienkāršāka.1945.8.X Ar šodienu esmu Hochfeldas nometneslatviešu komitejas priekšsēdētājs. Tasnāca tik ne gaidīti! Vakardienas vēlēša nasdevušas opozīcijas partijai ¾ no visām balsīm.Mācītājam Dūmiņam – 710 balsis, man –690, tad seko Ratermanis un Jan sons, kamērpozīcijas vīri dabūjuši tikai 300 vai 200 balsu.Lai gan ļoti pretojos, man bija jāuzņemaspriekšsēdētāja amats. Priekšsēdētāja biedri –Hochfeldas Baltiešu bēgļu nometnes (Augsburgā,Vācijā) latviešu vadības pārstāvji ar amerikāņu armijasleitnantiem.31

sena tors Ratermanis, ķīmijas inženieris Splīts,sekretārs – Jansons. Tie man būs labi palīgi.Diena pagājusi vienā spriešanā un runāšanā.Jūtos tīri vai apdullis.1945.14.X Nedēļa aizgājusi nemitīgā darbā.Sēdes un sēdes, dažreiz dienā divas. Divusvakarus sēdes ievilkās līdz 10.00 va karā. Nometnesvadība, kaut arī tā sastāv no desmitnozaru vadītājiem, ir sarež ģīta lieta, kas prasadaudz laika. Nāk arī mājās visādi ļaudisar savām vajadzībām. Šķiet, esmu pārvērties,esmu pārspējis pats sevi, kļuvis garīgi rosīgāks.Esmu iemācījies dis kutēt un vadīt sēdes.Visu nedēļu svarīgā kie jautājumi bijaamerikāņu Sarkanā krusta sūtījumu sadale,dzīvokļu jautājums un darbības pārņemšana.Vakarvakarā pēkšņi nāca ziņa, ka karoga pamatsgatavs. Karogu iesvētīja prāvests Ķullītis.Nodzie dājām Dievs Kungs ir mūsu stiprāpils. Savu runu nobeidzu ar Dievs, svētī Latviju!Jā, vakarvakarā jaunā komiteja saņēmaprāvesta svētību nometnes svētbrīdī.1945.18.X Nepatīkams gadījums – mācī tājsDū miņš, pirmais kandidāts komitejā, ar vislielākobalsu skaitu, gandrīz aiziet no komitejas.Viņš ir aizvai nots par M. Rater maņa izturēšanospret viņa radi nieka ģi meni, kas gribiekļūt nometnē. Pateicoties prāvesta Ķullīšapūlēm, viņš atsauc savu izstāšanos. Vakarāesmu lietuvju baleta sarīkojumā. Četras balerīnasatstāj skaistu iespaidu.1945.19.X Uzmetu runas tekstu un do dos uzstadionu, kur notiek Baltijas tautu Bavārijasolimpi āde. Skaista sportistu pa rāde ar karogiemun tau tas tērpiem. Ko mandants Voikovičs(dienvidslāvs), nomet nes priekšnieksOzoliņš, es, kā Latviešu ko mitejas priekšsēdis,igauņu un lietuvju ko miteju priekšniekipieņemam parādi, turam īsas runas, kurāmseko valsts himnas. Vakarā ar Mikīti aizejamuz Latviešu ģimna zijas Raiņa piemiņas vakaru.Skaisti ir kavē ties Raiņa domu un tēlu pasaulē.Par Raini referēja skolotāja Pētersonakundze, īsāku runu teica direktors Ais tars.1945.24.X Ziņa klāt – jāiet uz sēdi plkst.20.00. Notiek nikni strīdi kurpju dēļ starp F.Hūnu un Z. Jirgensonu.1945.25. No rīta man kreiso kāju saraujkrampji, pēc tam nelaba sajūta. Steidzos uzvirtuvi, kur nokritu. Mirkli esmu ģībonī. Uzbiroju neeju. At nāk M. Ratermanis ar J. Jansonu.Parakstu rakstus. Guļu visu priekšpusdienu.Apciemo žurnālists A. Baumanis unrakstnieks Lesiņš. Atnes man Latvju Domas,1. nr. Tās iespiestas parei ziem latviešu burtiem,veltītas literatūrai un mākslai. Atstājļoti labu iespaidu.1945.29.X Pēdējo dienu notikumi risi nājušiesļoti strauji un dramatiski. 26. ok tobra vakarasēdē nolemj rīkot balsošanu par Ozoliņu,27. oktobrī noorganizē vēlē šanas, svētdien,28. oktobrī balso šana: 293 balso par Ozoliņu,789 – pret. Pirmdien Baltijas komitejassēdē lietuvji un igauņi neuztur prasību parOzoliņa kandidatūru. Tie sapratušies un ievēlējalietuvieti A. Čeičys par nometnes vecāko.Ar to Ozoliņa vara lauzta. Aizgāju uz lietuvjukrusta iesvētīšanas svinībām. Vakarā bijupāris stundu Haunštetenē lietuvju goda mielastā.Pie galda sēdēju kopā ar lietuvju operasprimadonnu Anto ņinu Dambraus kaiti. Iepazinosar Haunštetenes nometnes latviešupriekšnieku Alpu un visas nomet nes priekšniekuMatisenu.1945.1.XI Ernests Aistars iesniedz atlū gumuno ģimnazijas direktora amata, lai varētustrādāt pie literatūras vēstures.1945.2.XI Esmu uzrakstījis Aistaram garuvēstuli, kurā paskaidroju, ka nevaru pieņemtviņa demisiju, jo šinī laikā visiem jāstrādā vispārībaslabā, un ne viens nevar strādāt tikaipie tā, kas patīk. Aizeju ar vēstuli pie mācītājaDūmiņa. Viņš uzliek arī savu rezolūciju.Vēstuli nododu Aistara dzīvoklī. Iedzī votājussatrauc ziņas no Eich štetes [Eichstätt], kurizdarītas plašas apcie tināšanas baltiešu nometnēs,[amerikāņi] meklējot vācu draugusun līdzskrējējus. Biroja vadī tājs bijis apcietinājumātrīs dienas, bet atbrī vots. Kāpēc notiekšādas lietas? Vācu līdz skrējēji, do māju,mēs gan daudzi nebijām. Uzskatījām vāciešuspar mūsu tautas naid niekiem un krāpniekiem.Bet tagad apcie tina nevainīgus cilvēkus.Fricis Hūns nevar satikt ar sava blokaiedzīvotājiem. Aizvien pārmetumi un nepatiesiapvainojumi pret viņu, it kā viņš saņēmisdažas tekstilijas, bet tas neesot atzīmētsviņa grāmatiņā.Hochfeldas bēgļu nometnes latviešu karogapamatnes atklāšanā (1945). Kreisā pusē stāv Dr.Alfreds Tauriņš. Pie galda prāvests Jēkabs Ķullītis.Aizmugurē stāv Ausekļa ģimnazijas audzēkņi.1. rindā kreisā pusē mācītājs Arturs Dūmiņš.Pretējā lpp. viena no kara laikā pussagrautajāmēkām bēgļu nometnes robežās.

1945.3.XI Vakarvakarā Aistars paziņoja, kapa klausa mani un paliek savā amatā. Bet atkaltracis! Zēni internātā brīvdienās sadzērušies.Divus raida prom no skolas. Bijām aizbraukušiuz Haunšteteni, uz Mit revica trupaspirmo izrādi, Miķelsones Dzī ves šūpoles. Visumālaba izrāde, ņemot par mērauklu, ka tosniedz iesācēji. Luga kā tāda diezgan nenozīmīga.1945.14.XI Grūtības ar samazinātām pārtikasde vām, īpaši bērniem, kam trūkst piena.Mazi bērni dabūšot puskondensētu pienu,bet lielākie – nekā. Trūkst logu stiklu un krāsniņu.Ļaudis salst.1945.18.XIDievs, svētī Latviju!Latvija! Mīļā dzimtene, dārgā tēvija! Tava lielākāsvētku diena ir atnākusi! Pirms 27 gadiemTu noliki pelēkās darba drēbes, saposies,apvilki skaistāko tērpu ar dižo sudrabu,skaisti saglaudi galvu un uzliki krāšņākozīļu vainagu. Tad Tu stājies citu tautu pulciņā,kopā ar savu māsu Lietuvu un kaimi ņieniIgauniju – Estiju. Tavi dēli cīnījās, strādāja unTu devi viņiem savu gā dību, jo Tu esi mūsumāte. Mēs bijām lai mīgi Tavā pajumtē.Tad nāca baismīgas dienas, mēneši un gadi.Var mākas norāva Tavas skaistās rotas, Ta vusbērnus aizdzina un izklīdināja pa malu malām.No visas zemes atskanēja nopūtas unvaidi. Vaidi skanēja no sagrautām pilsē tāmun lauku sētām, tie skanēja no samī tām druvām,tie skanēja no aizvestiem, nomo cītiemun mirstošiem cilvēkiem.Māte, Latvija, daudz Tavu bērnu mīt svešumā.Bet labāk mēs esam nabagi, nekā bezbrīvības un cil vēka goda. Mēs gribē jām dzīvotun būt brīvi, lai viņi neaizmirstu sentēvutikumus un skaisto un jauko latvju valodu.Piedod, māte Latvija, ka mēs, Tavi bērni, nevarambūt pie Tevis šodien. Bet mēs esam pieTevis sap ņos ik naktis miegā, un domās – dienu.Mēs sapnī redzam savu iemīlēto darbalauku, sapņos uzkāp jam augstākos dzimteneskalnos un redzam saulē mirdzošās rudzudruvas.Mēs Tevi neesam aizmirsuši. Kad nāks atgriešanāsstunda, mēs iesim pie Tevis atpa kaļ.Mēs negribam dzīvot šeit svešā zemē, svešātautā, kas ir mūsu vēsturiskie apspie dēji, kasvajāja mūsu latviešu darbiniekus, kas koncentrācijasnometnē nomocīja mūsu pirmāprezidenta dēlu un līķi iemeta bedrē.Māte Latvija, pie Tava sarkanbaltsarkanā karogaapliecinām, ka, svešumā dzīvojot, mūsumīlestība pret Tevi nav mazinājusies. Savāssirdīs mēs nesam karstu ticību, ka Tu atkal reizicelsies savā spožumā, apvilksi atkal svētkudrēbes ar dižo sudrabu un zīļu vaiņagu, unTavā Rīgas pilī Daugavas krastā pulcē sies svešuvalstu sūtņi. Mēs atgriezī simies tad, kadDievs mums to būs noteicis. Šinī ticībā mēspalie kam stipri un šinī ticībā mēs vienosimiestautas lūgšanā – Dievs, svētī Latviju!Tā runāju pie nometnes karoga 18. novembrarītā. Latviešus apsveica igauņu komitejasvārdā priekšsē dis H. Michelsons, lietuvjukomitejas priekšnieks, majors Sestakauskas,pasniedzot adresi lietuvju un latviešuvalodā. Priekšpusdienā Sv. Ulricha baznīcānotika dievkalpojums, sprediķoja prāvestsĶullītis, piedalījās mācītāji Krafts unLamberts. Vēlāk – svētku koncerts lielajā koncertzālē– Ludwigsbau. Tautu meitas, tautudēli stāvēja ierindā zālē, viesus sagai dot. Uzskatuves koris tautas tērpos, priekšā Eichessimfoniskais orķestris. Svētku aktu ievadījaŠvābijas komitejas priekšsēža A. Tīlmaņa,mana un Haunštete nes priekšsēža M. Alparunas. Sekoja kon certs ar tādiem šedevriemkā Dārziņa Me lan cholisko valsi un JurjānaTēvijai. Pēc tam uz skatu ves fotografēšanāskopā ar nometnes komandantu Vukoviču u.c.UNRRAs ļaudīm. Mikīte lūdz Dievu, lai visslabi izdotos. Komitejas delegāti apciemojaUNRRAs direktoru Smitu [Smith], nodot pateicībasrakstu un mazu velti – no piec latugabala taisītu saktu – Gigītes īpašums. Kautvarētu kungus ieinte resēt mūsu liktenī ungūt atbalstu!oPublikāciju sagatavoja Ilze (Elsa) Tauriņa Dwyer unRolfs Ekmanis.33

INTERVIJAOKUPĀCIJAS MUZEJA NĀKOTNESNAMS TUVOJAS REALITĀTEIIntervija ar Valteru NollendorfuLatvijas Okupācijas muzeja Nākotnes Nama skičuprojekts 2008. gada 12. februārī ieguvis Rīgas būvvaldesapstiprinājumu. Skiču projekts sastāv no plāniem,kas kalpos kā pamats techniskā projekta izstrādāšanaiun celtniecībai. Premjera Godmaņa valdībasavā rīcības plānā Nākotnes Nama projektu solījusipabeigt līdz 2010. gadam. Pamatakmeni iecerēts likt2009. gada pavasarī. Lai uzzinātu jaunāko, uz sarunuaicināts Nākotnes Nama projekta vadītājs ValtersNollendorfs.Kāda sajūta pēc skiču projekta apstiprināšanas?Atvieglojums. Mazliet pat nevaru noticēt, ka tas irnoticis. Ir drusku kā pamosties no sapņa un atklāt,ka viss nav tikai nosapņots. Skiču projekta apstiprinājumamiesniegto plānu apjoms ir iespaidīgs. Toapstiprinājuši daudzi jo daudzi paraksti un zīmogi,no kuriem pats pēdējais un svarīgākais ir sarkans. Tasnenozīmē, ka viss jau galā. Taču varam teikt, ka nudodamies uz priekšu. Nav vairs jācīnās par muzejapaplašināšanu principā. Nav jācīnās par architektaGunāra Birkerta ieceres īstenošanu. Galu galā, savupirmo vīziju Birkerts mums dāvināja jau 2001. gadā.Gandrīz septiņi gadi. Ar Birkerta Nacionālo bibliotēkušai ziņā, paldies Dievam, nevaram sacensties, bettomēr. Tālākais nu jau ir vairāk techniskas un praktiskasdabas.Pēc tik ilgiem gadiem apdraudējuma un neziņas– vai varam būt droši, ka muzejs būs un ka drošivaram tajā ieguldīt savus līdzekļus?Esmu visam dzīvojis līdzi un zinu, kāda bija situācija1999. gadā, kad Rīgas dome nolēma ēku nojaukt,gan ar noteikumu, ka mums vispirms jāatrod piemērotastelpas. Bet drauds palika arī pēc tam, kad šolēmumu nolēma iesaldēt, jo principā atradāmies ēkābez līguma. Tāpēc draugi, kas nāca muzejā, vispirmsapprasījās: Nu, cik ilgi jūs te vēl būsit? Neziņa nenācapar labu arī darbiniekiem, lai gan jāsaka, ka darbiniekusaime ir palikusi gana stabila. Un tā ir gadosjauna. Vai varam būt droši? Tik droši vēl neesam bijuši.Par to lielā mērā jāpateicas Kultūras ministrijai untās enerģiskajai ministrei Helēnai Demakovai, kuradedzīgi un pārliecinoši iestājās par muzeju tagadējāvietā un iecerētajā veidolā. Muzeja statuss un tālākāattīstība ir nostiprināti 2006. gadā apstiprinātajāSaeimas likumā par Okupācijas muzeju, kā arī valdībaslēmumos. Jaunā Godmaņa valdība ir deklarējusi– Nākotnes Nams jānobeidz 2010. gadā. Muzejaēka un zeme ir valsts īpašums, bet ar Saeimas likumuOkupācijas muzejam, tas ir, Okupācijas muzeja biedrībai,pieder lietošanas tiesības, kas arī nostiprinātasZemesgrāmatā. No valsts puses īpašumu apsaimniekoValsts nekustamie īpašumi (VNĪ), kas ir valstsakciju sabiedrība. VNĪ apsaimnieko arī valsts muzejuīpašumus. Ar VNĪ Okupācijas muzeja biedrība jaunoslēgusi pagaidu līgumu par ēkas lietošanu. Vēlāknoslēgs ilgtermiņa nomas līgumu.Kādi tagad ir tālākie darba posmi?Par skiču projekta izstrādāšanu bijām atbildīgi mēs. Toveicām sadarbībā ar Gunāra Birkerta pārstāvi Latvijā,architektu firmu “RDS arhitekti”. Tagad tālākos darbusar valdības rīkojumu pārņems VNĪ. Nākamaispriekšā stāvošais darbs ir techniskā projekta un plānuizstrādāšana. Techniskais projekts būs pamats celtniecībasdarbu konkursam un celtniecībai. Lai gan liekas,ka te nevajadzētu pārāk daudz laika, praksē vienmērir pierādījies, ka notiek aizkavēšanās. Tam varētu būtdivi galvenie iemesli. Pirmkārt, muzejs atrodas pašāpilsētas centrā, un pat pēc saskaņošanas var gadītiesiepriekš neparedzētas problēmas. Piemēram, mumsdota atļauja turpināt plānošanu, pirms galīgi izstrādātsStrēlnieku laukuma detaļplānojums. Tajā jaugan sākotnēji bija iezīmēta Nākotnes Nama vieta, betvar gadīties, ka ir nepieciešamas tālākas pārrunas pardetaļām, piemēram, iecerēto bērzu birzīti pie muzeja.Tāpat nupat beidzās Komunisma upuru memoriālakonkurss. Arī memoriāla tiešā atrašanās vieta un pieskaņošanamuzejam noskaidrosies tikai vēlāk, ceram,vēl 2008. gadā. Otrkārt, Valsts nekustamie īpašumi irpakļauti valsts iepirkumu procedūrai, kas savukārt irbirokrātiska. Un birokrātijas dzirnas mūsu pieredzēmaļ vēl lēnāk nekā Dieva dzirnas. Kā minēja VNĪ valdespriekšsēdis Māris Kaijaks – tikai kad sākas celtniecība,var beidzot diezgan precīzi noteikt laika plānulīdz nobeigumam.Kad liks pamatakmeni?Ceram, ka tas notiks 2009. gada pavasarī. Tajā guldīsimkapsulu, kurā, starp citu, būs ievietoti muzejaun Nākotnes Nama atbalstītāju vārdi. Aicināsim visusmuzeja atbalstītājus piedalīties, jo tie tik tiešām būssvētki.Un kad atvērs pārbūvēto muzeja ēku?Būtu pavisam brīnišķīgi, ja tas varētu notikt 2010.gada 18. novembrī. Uz to arī tēmējam. Tie būs patiešāmlieli svētki.Vai muzejs paliks ēkā, kad noritēs būvdarbi?Gribam palikt tik ilgi, cik vien varam, un izvākties uziespējami īsu laika posmu, bet bez gada vai pusotracitā vietā neiztiksim. Ceram izvietot kaut nelielumuzeja izstādi muzeja ēkas tiešā tuvumā, bet darbiniekiemun krājumiem laikam būs jādodas tālāk nocentra. Viena ideja noteikti jāizpēta – pārbūves laikā“okupēt” bijušo čekas namu uz Brīvības un Stabu ielasstūra, no kura patlaban izvācas Valsts policija. Ēkagan ir ļoti sliktā stāvoklī, bet ja to atrodam par piemērotuun mums to atļauj līdz 2010. gadam izmantot,kāpēc neapsvērt? Tur ir mūsu celtā Gļeba Panteļejevaveidotā piemiņas zīme “Melnais slieksnis.” Čekaspagrabi arī ir pelnījuši rūpīgu izpēti, lai noskaidrotu,kas saglabājies, un vai tur nākotnē iespējams izveidotnelielu muzeja filiāli.34

locekļa vai drauga piemiņai. Apbēdina, bet reizē aizkustinaar pateicību pieņemtie ziedojumi, kas nāk nokādas trimdas organizācijas, kura pārtraukusi darbību.Bet vai tā savā veidā neturpina iesākto muzejā?Un, protams, arvien vairāk arī testamentāri novēlējumi.Ko darīs ar līdzekļiem, kas paliks pāri?Valters Nollendorfs ar Nākotnes Nama plāniemVai skaidrs, kas un kā finansēs Nākotnes Namu?Pašreizējās ēkas pārbūvi un jauno piebūvi veiks arvalsts līdzekļiem. Šim nolūkam VNĪ aizņemsies naudu,ko valsts atmaksās ikgadējas nomas veidā. Tā kāceltniecības izmaksas vēl nav zināmas, nav arī zināmanomas maksa. Nomas maksu no valsts saņemsOkupācijas muzeja biedrība kā ēkas lietotājs un savukārtto maksās Valsts Nekustamajiem īpašumiem.Drusku komplicēti, bet galvenais, ka strādā. Tai pašālaikā Okupācijas muzejam jāgādā par iekārtām unit sevišķi jaunās pastāvīgās izstādes iekārtošanu. Tieir lieli izdevumi, un tāpēc patlaban norit ziedojumuvākšanas kampaņa, lai nodrošinātu muzeja nākotni.Cik lieli ir paredzamie izdevumi muzeja iekārtošanai?Kad sākām Nākotnes Nama kampaņu, aprēķinājām,ka miljons latu pietiks, lai muzeju iekārtotu. Tādu arīnospraudām piecu gadu mērķi – līdz 2010. gadamsavākt vienu miljonu. Tagad gan liekas, ka straujāsinflācijas dēļ Latvijā un dolāra vērtības samazināšanāsdēļ būs vajadzīgs vairāk nekā sākumā iecerētaismiljons. ASV dolārs pēdējā gada laikā nokrities no 53santīmiem līdz 47 santīmiem, bet inflācija pārsniegusi10%. Taču, ja nākamajos trīs gados veiksies tik labi,cik pirmajos divos, varam cerēt, ka muzeja nākotnesfondā būs ieguldīts ne tikai miljons, bet 1 500 000latu.Kā veicas ar ziedojumu vākšanu Nākotnes Namam?Esam pateicīgi visiem, kas ieguldījuši vai solījuši ieguldītNākotnes Namā un kas šo kampaņu atbalstījuši,it sevišķi latviešu presei un mūsu pārstāvjiem ārzemēs.Pateicoties šai atsaucībai, esam jau divu gadulaikā savākuši pāri par pusmiljona latu, kas ir pusesākotnēji spraustā mērķa. Ir bijuši lieli ziedotāji, kasjau ieskaitīti platīna kategorijā ar vairāk nekā 50 000latu ziedojumu. Bet daudz arī šūnakmens ziedotājulīdz 100 latiem. Daudz ziedojumu veltīti specifiskiemmērķiem, kādas biroja telpas iekārtošanai, stendugrupai, krēsliem. Daudz arī ziedojumu kāda ģimenesJāprasa drīzāk, vai paliks pāri, bet ceram saimniekottaupīgi. Visu, ko neieguldīsim Nākotnes Nama iekārtāsun jaunajā pastāvīgajā izstādē, varēsim ieguldītmuzeja Nākotnes Fondā, kas pelnīs līdzekļus tālākāsdarbības nodrošināšanai. Tātad viss būs veltīts muzejanākotnei. Neesam valsts muzejs, un tāpēc mumspašiem jāgādā par labu daļu savu ienākumu. No otraspuses – ar to varam saglabāt savu neatkarību nooficiālās politikas, kas laiku pa laikam seko politiskāskonjunktūras vējiem. Mums jābūt pastāvīgākiem untāpēc – patstāvīgākiem.Kā atzīmē ziedojumus Nākotnes Namam?Kā visus ziedojumus muzejam jau no 1993. gada, arīziedojumus Nākotnes Namam atzīmēsim vairākosveidos. Vispirms jau tos ievietojam muzeja apkārtrakstā.Tie nokļūs arī Goda plāksnē jaunajā vestibilā.Kapsulā, ko ievietosim pamatakmenī atzīmēsim tosziedojumus, ko būsim saņēmuši vismaz līdz 2008.gada beigām. Vestibilā paredzam arī iekārtot datoru,dodot iespēju ziedotāju datu bāzē iepazīties ar visiemziedotājiem un ziedotajām summām. Atsevišķiatzīmēsim piemiņas ziedojumus, iekārtojot Piemiņasgrāmatu. Bez tam vēl iespējams ziedojumus specifiskiveltīt Nākotnes Nama telpu un jaunās pastāvīgāsizstādes iekārtošanai. Tos apzīmēs ar plāksnītēm pieiekārtotās telpas, par ziedojumu iepirktā priekšmeta,iekārtotā muzeja stenda vai stendu grupas. Par iespējāmziedot var uzzināt muzeja mājas lapā: www.okupacijasmuzejs.lv, www.occupationmuseum.lv vaiwww.omf.lv. Vai arī, sazinoties ar muzeju: Strēlniekulaukums 1, Rīga, LV-1050, Latvija, +371-67 212 715.Kāds, jūsuprāt, būs iecerētais Nākotnes MuzejsNākotnes Namā?Nevaru pastāstīt to, kas vēl nav tapis, bet tā kā sekojulīdzi un pats piedalos jau iesāktajai plānošanaiun darbiem, varu iezīmēt savu vīziju. Mums būs pasauleslīmeņa architekta veidots nams, ar ko varēsimlepoties mēs paši un pat tie, kas tagad vēl zobojaspar “melno kasti” Rīgas centrā. Mums būs mūsdienīgsmuzejs. Pastāvīgā izstāde būs gan pārskatāmāka,gan pilnīgāka. Tā sniegs ne tikai zināšanas, bet arīemocionālu pārdzīvojumu. Apmeklētājam būs iespējaiepazīties īsumā ar okupācijas priekšvēsturi, ar neatkarīgoLatviju. Okupācijas vēsturiskais stāsts sekostam, ko jau tagad redzam muzejā, bet to papildināsjauni mākslinieciski, audiovizuāli un saturiski akcenti.Svarīgākie pārkārtojumi skars baraku, kas būs zālescentrā un kam obligāti būs jāiet cauri, lai nonāktunelielā Gulaga nometnes zonā ar dzeloņdrātīm unsargu torni. Zāle būs augstāka ar balkonu vienā malā,Turpinājums 38. lpp35

DRĀMAUldis SiliņšKALNĀ KĀPĒJSDARBOJAS:Trīs kraukļiAntiņšSaulcerīte(Aina no Zelta zirga. Stikla kalna galā dusSaulcerīte, jau labi gados. Viņas galvgalā degploška. Divi kraukļi cierē gar viņas zārku kāsargkareivji, trešais krauklis pie Saulcerīteskājām snauž)Pirmais krauklis:Velns, kur auksti! Velns, kur salti!Dibens zils un knābji balti.Domā, joks kāds tupēt kalnā,Spalvās vien, līdz acīm salnā?Otrs krauklis:Tikai tupus, tikai sēdusMākoņos simttūkstoš pēdas,Gaidīt, kad sāks dziedāt cīrul’s...Kad nāks Baltais tēvs, lai cirstuKopā salto ledus šķirstu.Pirmais krauklis:Stikla sienas, ledus grīda,Guļ kā sista blondā fida,Guļ un guļ un never acis...Trešais krauklis:(Uztrūkstas no miega) Kurš guļ? Krā?Otrs krauklis:Kuš! Netais’ traci!Ne jau tu. Lūk, Saulcerīte!Trešais krauklis:(Drebinādamies)Būtu elektriskā plīte!...Velns ar ārā, nu ir prasti!Pirmais krauklis:Kas tev ?Trešais krauklis:Piesalusi aste!Otrs krauklis:Termometru šurp! Cik rāda? (Pirmais_______________________Par Uldi Siliņu skat. JG252:36.krauklis paņem termometru, kaspiestiprināts pie paaugstinājuma kājgalī)Pirmais krauklis:Jolki palki! Piecsimt grādu!Sapūt vaigos! Augšā leci!Otrs krauklis:Liec zem sēdamvietas sveci!Trešais krauklis:To tik ne! Kur tava galva!Otrs krauklis:(Paņem plošku un pagrūž Trešajam krauklimzem dibena, kurš bļaudams uzlec kājās)Trešais krauklis:Āāā! (Tausta dibenu) Nav vairāk spalvu!It nevienas! Pat ne pūkas!Tad ta brāļi! Cūkas! Cūkas!Pirmais un Otrais krauklis:(Smej kā negudri. Viens caur otru)Paliek sveci un kā zibensKājās šis! Oi,oi, mans dibens!Skatās tuvāk! Pieliec galvu!Divas apsvilušas spalvas!...Trešais krauklis:(Grūž Pirmo kraukli) Vanckari un putnasūdi !Pirmais krauklis:Pievald’ nagus! Tu man’ grūdi! (Pakavutroksnis)Otrs krauklis:Izbeidz zviegt un izbeidz ņirgu,Viens jāj šurp uz balta zirga!... (Visi skatās)Trešais krauklis:Kur šis uzjās? Tas tik dzejā...Iet kā sists uz galvas lejā... (Gāšanāstroksnis. Dzird atkal pakavu klaboņu)Pirmais krauklis:Re, kur viens gar kalna maluVara zirgā jāj uz galu!(Visi kraukļi nometas guļus un pāri skatuvesmalai skatās uz leju)Otrs krauklis:Es bez desām!Trešais krauklis:Acis miklas!36

Antiņš:Es esmu Antiņš!Pirmais krauklis:Augšā jās pa gludu stiklu!Otrs krauklis:Izskatās kā govs uz ledus...Trešais krauklis:(Bļauj neredzamam jātniekam) Pasmērē zemkājām medu!Pirmais krauklis:Izcērt kāpienus ar ķirku! (Gāšanās troksnis)Otrs krauklis:Lejā gan! Ak, kas par cirku! (Atkal pakavutroksnis)Trešais krauklis:Velns, iet kā pa gadatirgu!Pirmais krauklis:Re, kur jāj viens zelta zirgu! (Visi satrauktipieceļas)Pirmais krauklis:Paraug’, princese vēl dusē?Otrs krauklis:Nāk kā plēsts! Jau kalnam pusē!(Atgaiņādamies met ar rokām)Tiš! Uš! Krā! Jāj projām! Zemē!Pirmais krauklis:Brāļi kraukļi, nu ir brenē! (Antiņš uznāk,baltā tērpā, zobenu pie sāniem. Autors iratturējies no tālākām specifiskām norādēmpar Antiņa personu, izņemot to, ka viņš irļoti sievišķīgs)Otrs krauklis:(Brāļiem)Ko nu saka Raiņa pantiņš?Trešais krauklis:Kas tu tāds?Zīm. Niklāvs StrunkePirmais krauklis:Vai tas tevim vārds vai amats?Antiņš:Viens ne otrs netiek lamāts.Esmu te, lai, jums par spīti,Augšā celtu Saulcerīti.Otrs krauklis:(Kraukļi viņam draudoši tuvojasKā tev patiktos, kā smejās,Lidot prom uz galvas lejā?Antiņš:(Izvelk zobenu) Gribi redzēt mazu triku –Guznu caurdurtu ar štiku?(Kraukļi atkāpjas. Viņš pamet Saulcerīteigaisa skūpstu. Pēdējā pieceļas kā transāsēdus)Saulcerīte:Princi mans, ļauj tevi lūkot,Saules stars un cīruļtrillersSkanēja caur dziļo sniegu,Lika nomest nāves miegu.Paņem mani savā skavā,Antiņ, es uz mūžu tava !Atļauj skatīt tevi sejā...(Viņa paceļ plīvuri, brīdi skatās uz Antiņu,tad nolaiž plīvuri un atkal apguļas vecajāpozicijā)Antiņš:(Nepatīkami pārsteigts)Eu, tad jājāj atkal lejā?(Prom. Kraukļi histēriski smejas, tadatgriežas sākuma pozicijās)Pirmais krauklis:Velns, kur auksti! Velns, kur salti!Dibens zils un knābji balti.Domā, joks kāds tupēt kalnāSpalvās vien, līdz acīm salnā.Otrs krauklis:Tikai tupus, tikai sēdusMākoņos simttūkstoš pēdas,Gaidīt, kad sāks dziedāt cīrul’s...Kad nāks Baltais tēvs, lai cirstuKopā salto ledus šķirstu.o37

MŪZIKAHelēna GintereLNO JAUNĀ KARMENAKopš Bizē (Georges Bizet, 1838–1875) iedzīvinājadramaturga un īsprozas meistaraMerimē (Prosper Mérimée) noveli Carmen(1845) skaņās, tā kļuvusi par neatņemamusastāvdaļu un vienu no iemīļotākajām izrādēmpasaules operteātros. 2007. gada oktobrīLatvijas Nacionālajā operā (LNO) vibrējagaiss, gaidot Karmenas pirmizrādi režisoraAndreja Žagara iestudējumā.Par pianisti un mūzikas pedagoģi Helēnu Ginteriskat. JG246(2006):31.Pārnesums no 35. lppuz kuru vedīs kāpnes. Pa tām apmeklētājs dosies gardziedošā Baltijas ceļa projekciju uz brīvības atgūšanu.Balkonā rādīsim okupācijas sekas, centienus tās pārvarēt,Latvijas sasniegumus un ceļu nākotnē. Lejā kādzīva atmiņa paliks okupācijas laikā pārdzīvotais. Šīpastāvīgās izstādes koncepcija sasaucas ar Birkertaēkas metaforu – no tumšās pagātnes uz gaišākunākotni. Nākotnes Muzejā būs gan atsevišķa telpatematiskajām izstādēm, gan neliela auditorija, ganbibliotēka un lasītava, gan piemiņas un pārdomu telpa.Būs beidzot piemēroti iekārtoti biroji telpas darbiniekiem,klimatiski kontrolētas telpas krājumiem,mācību telpas un materiāli Izglītības programmai.Pēdējos trīs gados muzeja ikgadējais apmeklētājuskaits krietni pārsniedzis 100 000. Nākotnes Muzejāvarēsim uzņemt vairāk apmeklētāju un attīstīt darbību,ko līdz šim traucēja un ierobežoja nepiemērotastelpas, telpu šaurība un trūkums. Un Latvijas augstajiemviesiem varēsim beidzot ar pilnu pārliecībuapliecināt, ka arī Latvijas valstij rūp mūsdienīga vēsturiskāsatmiņas un piemiņas saglabāšana. oPierakstīja Jānis Erno, 2008.22.IIMerimē stāsts par iznīcinošu mīlestību untraku greizsirdību, konkrēti, par čigānietiKarmenu, kuru greizsirdības lēkmē nogalinaviņas mīļākais, radīja veselu skandālu. Sabiedrībasuzskatā tas bija amorāls un tādēļnepieņemams, kaut arī Merimē apgalvoja,ka noveles pamatā ir patiess notikums, koviņš dzirdējis no grāfienes Montiho, viesojotiesSpānijā 1830. gadā. Noveles sižetu, kurdons Hosē cietumā pirms nāves soda stāstasavas atmiņas, Bizē libretisti Meljaks (HenriMeilhac) un Alevi (Ludovic Halévy) ievērojamimainīja. Tolaik Parīzes Opéra Comiquevadību māca šaubas, vai varēs iestudēt ope-___________________ru, kur galvenajai varonei jāmirst un, vēl jovairāk, vai varēs atrast tādu solisti, kas uzņemtosdziedāt šo ‘amorālo’ lomu. Libretistibija ar mieru mainīt beigas, bet Bizē neparko– Karmenai jāmirst! Koris savukārt sūdzējās,ka neesot iespējams vienlaikus dziedāt,kustēties pa skatuvi un vēl piedevām tēlot,bet orķestris sākumā atteicās spēlēt, jo partitūraneesot nospēlējama. Tomēr pēc mēģinājumiem,kas ilga veselus piecus mēnešus,1875.3.III notika pirmizrāde, kas izvērtāspar totālu fiasko! Lielākoties nelabvēlīgasatsauksmes neatturēja turpināt operas iestudējumu,turklāt, veselas 48 reizes, līdz tākļūst par globālu triumfu 20.gs. pašā sākumā,kad viena no pasaules apbrīnojamākāmKarmenas lomas izpildītājām bija čechu soprānsEmilija Destina, līdz pat 1920. gadamviena no spožākām zvaigznēm ŅujorkasMetropolitēna operā. Pats Bizē to nepiedzīvoja,jo nomira pēc trīsdesmitās izrādes.Pēdējos 30 gadus vairākos operteātros režisorinovatoristi ir meklējuši ceļu, kā parādītveco klasisko iestudējumu mūsdienīgākāskatījumā, nezaudējot saturisko atbilstībumūzikai un sižeta galvenajai līnijai. Līdztam laikam operteātru režijās Karmena tikaieturēta spāniskā raksturā, un tās tēls kļuvagandrīz vai par Spānijas simbolu. Kaut arīlibreta autori un komponists ir francūži, Bizēsavā operā izmantoja ne vienu vien spāņumūzikas elementu. Karmenas liktenstēmu,arī Karmenas un dona Hosē vadmotīvu,komponists pārņēma no Andalūzijas tradicionālāsflamenko mūzikas. Taču fascinējošāHabaneras tēma un toreodora dziesmasmuzikālās saknes meklējamas nevis Spānijā,bet gan Kubā. To aizraujošais ritms radiesspāņu un āfrikāņu ietekmē, melnādainiemvergiem nonākot Kubā, kas 18.gs. otrā pusēbija lielākā Spānijas kolonija.Droši vien šis fakts bija viens no impulsiemAndrejam Žagaram operas sižetu pārcelt noSpānijas uz mūsdienu Kubu. Manuprāt, dekoratīvsspāniskums nav vienīgā iespēja, kāietērpt šo stāstu. Kubas politiskais fons Karmenasattiecības ar pārējiem varoņiem daraīpaši saspringtas un dramatiskas, savukārtKubas dabiskā, neizskaistinātā, pat skarbāvide ir ļoti atbilstoša stāsta noskaņai – tā režisorsŽagars, ko, viesojoties Kubā, aizrāvaKarmenai, Hosē, Eskamiljo, Mikaēlas kaislībāmatbilstošā vide. Tabakas fabrika un vispārējaismilitārisms Karmenai nav panesams.Viņa ir pārāk drosmīga, brīvību mīloša, sievietear personības statusu, suģestējošuārieni, dabisku karizmu – kā savā laikā MerlinaMonrō vai Bridžita Bordō. Nevēlēdamāsnevienam pakļauties, Karmena piesaka tiesī-38

Foto: Gunārs JanaitisKarmena (Elīna Garanča) un Dons Hosē (Valters Borins)bas uz sievietes seksuālo un personības brīvību.Taču šādām sievietēm bieži nav lemtsbūt laimīgām.Operas jauniestudējumam impulsu devamūsu starptautiska līmeņa dziedātāja, mecosoprānsElīna Garanča un viņas vēlme debitētuz latviešu skatuves ar Karmenas lomu.Iestudējumu pilnveidoja kostīmu mākslinieceKristīne Jurjāne sadarbībā ar Moniku Pormali,vienu no spilgtākām Latvijas scenogrāfēm,kas gandrīz mēnesi nodzīvoja Havanā,kur kopā ar fotogrāfu Gintu Mālderi fotogrāfējapilsētu – tabakas fabrikas, pagalmus,tavernas un, protams, arī cilvēkus. Karmenakā sieviete ir vienkārši skaista. Viņa vienmērgrib labi izskatīties, lakojot nagus uz ielasun bāros, daudz laika pavada frizētavās,dienas pirmo pusi parasti staigā ar ruļļiemmatos, kas viņai izskatās kā karalienes kronis– stāsta Pormale. Andrejam Žagaram patiešāmbija ļoti laimējies strādāt ar komandu,kas azartiski sekoja viņa idejām un provocējauz radošiem meklējumiem, jauniem tēlurisinājumiem.Ārpus Latvijas, pirmās LNO viesizrādes –Karmena un Šostakoviča Mcenskas apriņķalēdija Makbeta (arī Žagara režijā) – notikaMaskavā (2007.X), atklājot Latvijas kultūrasdienas. Laikraksts Rītdiena vēstī (2007.13.XI)par LNO trupas izgāšanos ar Karmenas izrādi– neapmierinātā krievu publika nīgri atstājusizāli, jo izrāde viņos izsaukusi riebumu.Krievu skatītāji gribējuši redzēt kaut koskaistu, nevis īstenību, kas savā ziņā, turklātvisai naturālistiski, līdzinājusies pašas Krievijasīstenībai. Rīgas skatītāji bijuši daudzprogresīvaki.Spēcīgā Karmenas mūzika liek kājām dejot,pat krēslā sēžot, caur ķermeni skrien skudriņas,sirds sāk straujāk pukstēt, dvēselē tādskā lidojums. Titullomu pirmizradē dziedājabrīnišķīgā Elīna Garanča, bet pie diriģentapults – viņas dzīvesbiedrs, britu–spāņu diriģentsKarels Marks Šišons (turpmākajās izrādēsLNO diriģents Mārtiņš Ozoliņš). Otrāsastāvā dziedāja lietuviete Liora Grodnikaiteun Karinē Ohanjana, ko režisors Rīgas izrādēmnomainīja pret kolorīto dāņu mecosoprānuTaniu Krosu (Kross). Būdama melnīksnējaar dabiski čirkainiem matiem, viņaļoti veiksmīgi spēja, tā teikt, ielēkt ‘braucošāvilcienā’, pārliecināt klausītājus ar savu spēcīgobalsi un Karmenas tēla burvīgo vienkāršību.Hosē lomā iejutās itāļu tenors ValtersBorins, bet otrā sastāvā Aleksandrs Antoņenko,kurš pārspēja Borinu un saviļņojaar līriski dramatisku tēla atklāsmi. Viņa precīzaistēlojums elektrizēja uzmanību īstajābrīdī. Vīrišķīgi iespaidīgs bija Egīla SiliņaEskamiljo tēls, ko otrā sastāvā aizvietoja LaimonisPautienis. Naivās un labsirdīgās Mikaēlaslomu dziedāja publikas favorītes KristīneOpolais, Aira Rūrāne un viessoliste AsmikaGrigorjana. Izrādi kuplināja Rīgas domakora skolas audzēkņi un mīmisti, no kuriemliela daļa bija dabiski tumšādaini, speciāli Rīgāsameklēti, lai tādējādi vēl spilgtāk ienestupatiesi siltu dienvidniecisku kolorītu unKubas garšu.Andreja Žagara šodienas Kubā Karmena izmisīgitiecas pēc brīvības. Viņa nevēlas fabrikātīt cigārus, bet grib lidot brīvi kā putns.Eskamiljo tēls no toreodora pārtop par tautasiemīļotu bokseri. Gan toreodora, ganboksera tēlus vieno cīņa, nāvīgs risks, uzvaraskāre. Dons Hosē nav tipisks varonis. Viņa39

kaislīgā mīlestība pāraug fatālā greizsirdībā,kas iedzen Karmenu nāvē. Naivā un labsirdīgāMikaēla baltā medmāsiņas halātā irpretstats Karmenai. Viņa dievina Hosē, sekoviņam kā ēna, taču slepus apbrīno un apskaužsavu sāncensi Karmenu. Svarīgs elementsizrādē ir tautas klātbūtne un vide, kurāKarmena dzīvo. To lieliski papildina korisun mīmisti – to vidū bērni un pusaudži, kasvisos masu skatos atrodas uz skatuves, tēlodamisavas lomas kā īsti aktieri. RedzamiHavanas fotouzņēmumi, Kubas karogs, patriotiskisaukļi un leģendārā revolucionāraČe Gevaras portrets. Operas sākumā un beigāspāri skatuvei nosoļo pionieri ar ziliemkaklautiem.LNO direktora un režisora Žagara kaislība attiecībāpret Karmenu aizsākās jau 1996. gadāpēc kādas izrādes zviedru Folksoperā lieliskārežisora S.V. Holmsa iestudējumā. Mokošimeklēju jaunu skatuviskās versijas atslēgu,līdz manas viesošanās laikā Kubā pēkšņikā zibens nāca apskaidrība! – stāsta AndrejsŽagars.Karmenas pirmizrāde izskanēja straujā, temperamentīgiaizraujošā spēlē. Diriģents Šišonsapvienoja precizitāti ar azartu un īstulīdzradīšanas prieku. Elīna Garanča apbrīnojamipārtapa čigānietes tēlā, uzburot ap sevipatiesas cilvēciskās kaislības un pārdzīvojumus.Viņa nevar nepatikt! – izsaucās kādsskatītājs. Mūzikoloģe Inese Lūsiņa par Garančassniegumu raksta: Baudot emocionāli,vokāli un plastiski krāsaino, visos aspektosspilgti izteiksmīgo, Elīnas Garančas sniegumu,pāri visam skan dīvas balss, ar kuru viņaspēj izteikt visu, vienlaikus vijīgi un temperamentīgidejojot Elitas Bukovskas horeogrāfijā.Brīvi atklāti, it kā bez piepūles, beznevienas forsētas skaņas, viņa, ar neparastivokālo krāsu bagātību, slāni pa slānim atklājKarmenas iekšējo būtību.Rīgas skatītāji Garanču dzirdēja 5.,7. un9. oktobrī, bet jau 21. oktobrī, ceremonijāMinchenē viņai pasniedz ECHO KLASSIK balvukā Gada dziedātājai (2007) par DeutscheGrammophon izdoto (2007.III) kompaktdiskuAria Cantilena, kas ir viņas pirmais soloieraksts. Un mūsu operdīva jau noslēgusilīgumus ar Londonas Koventgardena, ŅujorkasMetropolitēna un Vīnes Valsts operteātriem.Vīnes iestudējums paredzēts 2010.gadā ar maestro Marisu Jansonu pie diriģentapults.Šo rindiņu rakstītājai, noskatoties izrādi, visslikās ritam gludi un saistoši. Ne mirkli neuzmācāsgarlaicības sajūta. Drāmas kāpinā-jumā trešajā cēlienā risinās dažādi notikumi,līdz Hosē izšauj uz Eskamiljo, un sākas kautiņš.Mikaēlas tēls atvērās pilnā skaistumā,kad viņa aicina Hosē doties līdzi pie mātes,kura guļ uz nāves gultas. Asāk nekā Merimēnovelē ir parādīta Karmenas un Hosē pēdējāaina ceturtajā cēlienā. Hosē ar nošķeltupudeli pārgriež Karmenai rīkli un asinis notraipaviņas koši balto kostīmu un balto stadionasienu. Līdzpārdzīvojumu raisa boksacīņas spriedze, taču pēdējais cēliens kopumānedaudz zaudē formas viengabalainību.Šķita, ka tur ir par daudz kaut kā, kas novirzano paša galvenā. Literārajā avotā donamHosē jau ir pieredze ar vardarbību, viņš jau irpastrādājis slepkavību, pirms satiek Karmenu.Vēlāk, strādājot tabakas fabrikas sardzē,viņš nogalina arī savu priekšnieku, un, uzsākotmīlas sakarus ar Karmenu, noslepkavoarī viņas vīru. Mikaēla, čigānietes Fraskitaun Mersedesa novelē izpaliek.Mūzikoloģe Henrieta Verhoustinska raksta:Opera – ikona, spoža soliste un spilgta koncepcija– trīs lielumi, kas raksturo pirmo šīssezonas jauniestudējumu Latvijas Nacionālajāoperā. Jā, LNO direktors un Karmenasrežisors vienā personā ir uzdrošinājies izveidotsavu ‘žagarkarmenu’! Un, kāpēc gannē? Tas ir tikai apsveicams fakts mākslas unmūzikas mīļotāju pilsētā Rīgā!oBiruta SūrmaneGUNDARIS PONE NAV AIZMIRSTSŽurnāla Mūzikas Saule pērngada 5. laidienampievienota 44 lpp. bieza brošūra ar virsrakstuGundarim Ponem – 75, lai no jaunapievērstu uzmanību komponista dzīvei unmūzikai. Mūzikas Saulē par Gundari Poni(1932–1994) rakstīts jau agrāk (2002, 5–6 un2005, 2). Tātad Saldū dzimušais komponists,kurš mūža lielāko daļu pavadīja Ņujorkas pavalstī,ASV, savā dzimtenē nav aizmirsts.Brošūru ievada Mūzikas Saules redaktoraOresta Silabrieža apcere, kurā viņš Poni raksturokā vienu no interesantākajām personībām20.gs. otrās puses mūsu mūzikā. ASVlaikraksta The New York Times kritiķis savukārtPonem veltītajā nekrologā (1994.18.III)apzīmēja komponistu par amerikāņu mūzikas„čempionu” un celmlauzi. Silabriedistālāk iztirzā Pones vēstulēs Latvijas paziņāmpaustos pasaules uzskatus un politiskopārliecību, kā arī min Pones atgriešanosLatvijas mūzikas apritē 90. gadu sākumā.40

MĀKSLAGLEZNU IZSTĀDE UN CITASLATVIEŠU MĀKSLAS FILADELFIJĀPēc ilgāka klusuma perioda ar dažu AmerikasLatviešu mākslinieku apvienības (ALMA)biedru nesavtīgo darbošanos un organizēšanasspējām Filadelfijas Brīvo Latvju biedrībastelpās varēja notikt ASV austrumkrasta vecoun jauno latviešu mākslinieku gleznu, skulptūruun foto mākslas izstāde. Piedalījās arīKalifornijā mītošā gleznotāja Biruta Magone.Skate bija atvērta arī amerikāņu publikai„Mēneša pirmās piektdienas atvērto galerijuvakara” jeb First Friday’s Open GalleryNight ietvaros. Izstādē piedalījās 24 māksliniekiar 64 mākslas darbiem. Izstādes rīkotājiUģis Nīgals, Aina Berķe un Uldis Stepebija noorganizējuši arī latviešu filmu izrādes– vairākas Signes Baumanes zīmētās filmasun Losandželosas latviešu namā uzņemto,Riharda Liukis eksperimentālo “trilleri” angļumēlē Taste It All (Nogaršo visu), kur pazīstamilatvieši-losandželosieši ir aktieri un statisti,bet dekorators – Uldis Stepe.Izstādes mērķis – piesaistīt jaunākās paaudzesmāksliniekus latviešu mākslinieku saimei,kas pa daļai rīkotājiem arī izdevās. Izstādēpiedalījās Indra Avena, VoldemārsAvens, Aīda Bērziņa, Laila Bībelniece, ĢintsGrīnbergs, Lily Howell, Linda Kalnāja, BirutaMagone, Dace Marga, Laila Milevska, SarmaMuižnieks-Liepiņa, Guna Mundheima, KikaNīgala, Uģis Nīgals, Ainis Nollendorfs, DainaPlatais, Ilmārs Rumpēters, Armas Stepe,Juris Ubāns, Aivars Zandbergs, Andris Balodis,Līga Balodis-Svikss. Seši darbi tika pārdoti.Izstādes ietvaros notika arī labi apmeklētsdraudzības sarīkojums ar Longailandes(Long Island) teātra grupas uzvedumu UlžaStepes režijā, kam sekoja balle. (V.A.)Foto no J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas archīvaPrecizējums: Silabrieža rakstā minētās Ņujorkaspavalsts galvaspilsētas nosaukumu ganizrunā kā „Olbanī,” bet raksta „Albany,” untikai tā to varēs atrast ģeogrāfijas atlantosvai ceļu kartēs. Autors pats arī atzīsts, ka visušajā publikācijā lasāmo vajadzētu ar laiku komentēt,izstrādāt, papildināt. Piemēram, pievienotāPones biogrāfija noteikti jāpapildinaar ziņu, ka komponistam piešķirta (1992)Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības Kultūrasfonda goda balva par Gran duo Funebre altvijoleiun čellam. Par ievietotā Pones galvenodarbu saraksta pilnību šo rindiņu rakstītājaneņemas spriest.Rakstā „Uz priekšu!” komponiste GundegaŠmite raksturo Poni kā dumpinieku latviešumūzikas vēstures kontekstā, kuram teicamipiestāv moto – avanti jeb uz priekšu! SekoGundara Pones paša raksts „Jaunās mūzikasforma un doma (1950–1966),” kas pārņemtsno Jaunās Gaitas (Nr. 62, 1967). No JGMariolīna Pone, Arnolds Šturms, Gundaris Pone82(1971) pārņemts arī Pones raksts „Mākslaun politika.” Abi komponista raksti mūzikasteoriju un terminoloģijas nezinātājam ir visaiciets rieksts.Dažus Gundara Pones dzīves un darbu aspektusapcer muzikologi Arnolds Klotiņš unGuntars Pupa. Personīgas atmiņas par Ponipierakstījis flautists Vilnis Strautiņš. Ievietotasarī pāris intervijas ar komponistu – sarunaar Aiju Vanku no Latvijas Radio (1991) unar komponistu Imantu Zemzari (1992), kamPone apliecinājis, ka komponists ir visstiprākaistad, ja viņš meklē savas saknes, unpaskaidrojis arī, ka dzeguzes sauciena motīvs,kas iepīts itin visos viņa darbos, ir Latvijasmantojums no tiem laikiem, kad viņš kāmazs puišelis staigājis pa dzimtenes mežu.Noslēgumā atrodam trīs vēstules no Ponesun komponista Andra Vītoliņa sarakstes sakarāar Pones eseju Webern and Luigi Nono,ko Vītoliņš novērtējis par „briljantu.” Esejanolasīta IV starptautiskajā Vēberna festivālāDārtmutas (Dartmouth) koledžā ASV Ņuhempširaspavalstī. To no angļu valodas tulkojisEdgars Raginskis.Katrā ziņā varam tikai priecāties, ka interesepar apdāvināto un izcilo, starptautisku atzinībuieguvušo, kaut arī dažkārt kontroversoun nereti pārprasto komponistu, viņa dzimtenēturpinās.Par JG redakcijas locekli Birutu Sūrmani skat. JG251(2007):63.41

LARIS STRUNKE KARALISKAJĀAKADĒMIJĀStokholmas Karaliskajā Mākslas akadēmijā(2008.23.II – 30.III) atvērta akadēmijas godalocekļa Lara Strunkes izstāde Glezniecība2007. Vērienīgajā katalogā ievietota māksliniekajaunības drauga, dzejnieka K.SīvertaLindberga (K. Sivert Lindberg) apcerējumspar pērngad radītajiem Strunkes darbiem.Zviedrijas KMA ir mazliet savrupa no aktuālajiemmūsdienu mākslas procesiem, savā darbībāvairāk koncentrējoties uz akadēmiskāmmākslas izpausmēm, tomēr, kā tas redzamsno regulārās un intensīvās izstāžu dzīves, vēlētoakadēmijas biedru pienesums Zviedrijasmākslas ainā ir visai daudzveidīgs mūsdienīgomākslas tendenču atspoguļojumā. Divāstelpās izveidota ekspozīcija ar Lara Strunkesgleznām un zīmējumiem, kas patiesībā ir nelieladaļa, jo uzgleznots un uzzīmēts ir daudzvairāk. Kā ierasts, mākslinieks izvēlējies ļotizemu darbu novietojumu, lai ieejot telpāveidotos tiešāks un ciešāks kontakts ar lielākaizmēra gleznojumiem. Kompozīciju sižetiliekas jau pazīstami – dabas tēlu un interjerugleznojumi, kas aizņem visu audekla virsmu.Tie ir galvenie kompozicionālo uzdevumu unglezniecisko vērtību avoti un liekas – motīvuvariācijas it kā nāk un aizslīd, atstājot telpāvibrējošu sajūtu, ka māksliniekam formuidejas un veidoli dzimst sajūtās un apkārtnē.Skatot darbus, redzams, ka Laris ierastos motīvospratis saskatīt atkal jaunas vīzijas, ko itkā zināmos sižetos uzlikt uz audekla, jo, laiarī cik ledāju un interjeru jau būtu uzgleznoti,nevar teikt, ka tos pilnībā pazīstam. Turklātmākslinieks saglabā savu specifiski individuālogaumi un krāsas, tādējādi piedalotiesvispārīgo glezniecības problēmu individuālārisinājumā. Arī šoreiz tie nav konkrēti dabasvērojumu iespaidi, bet darbi atklāj māksliniekapriekšstatus par laiku un telpu, radaplašuma izjūtu mākslinieka paša izraudzītoformu un izmēru ietvaros, ļoti pietuvinātostuvplānos. Pētot darbus, kārtējo reizi pārliecinos,ka Lara Strunkes individuālās interesespiedzīvo skaidru atklāsmi nonākot ciešāsaskarsmē ar dabu un viņš strādā ar iztēli,un nekad nerodas iespaids, ka viņu ietekmēkādi ārējie iespaidi. Viss jaunais, kas ietverasdarbā, atklājas sevī nobriedušā pārliecībā,kur krāsa piesaistīta attēlotajām formāmun veidoliem un nevaru iedomāties, ka LaraStrunkes mākslas iepazīšana nesniegtu baudījumu,kā intelektuālu tā emocionālu ierosmi.Tas ir ļoti svarīgi, jo ar saviem motīviemviņš, šķiet, iejūtas, laika un dzīves ritmos unvirzībā, kur lietu būtība ir nevis jēdzieniska,bet gan pārdzīvojumu veidā, dramatiski vailiriski apkopojoša savā izteiksmē. Tādā veidāvirspusē iznāk visaugstākā līmeņa enerģijalaukumu ritmos un krāsās un noskaidrojasīstenās spējas un iekšējās rezerves.Gundega CēberePar mākslas zinātnieci Gundegu Cēberi skat.JG250:38.Nākošajā JG laidienā reproducēsim krāsās divas noLara Strunkes SKMA izstādītajām gleznām. – JG red.Anete IvsiņaAIZEJ TUR, NEZIN KUR, ATNES TO,NEZIN KOLīdzīgi daudziem saviem laikabiedriem, LauraCīruls šo šķietami neiespējamo uzdevumutiecas īstenot katru reizi, kad ķeras piejaunas gleznas. Māksliniece saka, ka it īpašiviņu nodarbina atmiņas un identitātes jautājumi,vide un globālā sasilšana, kā arī pilsētvide(un kā tā gan atspoguļo, gan veidomūsu dzīvi). Par visām šīm tēmām var kaismīgidebatēt un nākt klajā ar noteiktiem viedokļiem.Taču Lauru, liekas, visvairāk interesēprocess, tas, kā patiesība vislabāk atklājasdialogā. Strādājot gleznotāja pati ir pastāvīgādialogā ar topošo darbu, gan aktīviveidojot to, gan reaģējot uz neparedzētām___________________Latvijas Mākslas akadēmijas bakalaure un TorontoUniversitātes maģistre Anete Ivsiņa raksta par mākslu,dizainu un architektūru. Anetes un Lauras vectēvireiz Latvijā bija draugi; kara beigās keramiķis EdvīnsGroskaufmanis devās trimdā, gleznotājs un grafiķisKārlis Sauka palika Liepājā. Lauras vectēvs 1930. gadosuzrakstīja skaistu apsveikumu Kārlim Saukam,kad pēdējais absolvēja Mākslas akadēmiju; Anete irpateicīga par iespēju rakstiski izteikt savu apbrīnupar Lauras neatlaidīgo ceļu mākslā.42

Edgars Jēriņš. Anitas bērni Dainas un Doila mājā. 2007. Ogle uz papīra. 160x 254 cm.Par mākslinieku skat. 45 lpp.

Laura Cīruls. Jumtu apveidi II (Roofline II). 2006. Akrils uz audekla. 80 x 80 cm.Par mākslinieci skat. Anetes Ivsiņas apceri 42. lpp.

krāsu attiecībām (kuras iespējams atklāt tikaigleznošanas procesā) un uz akrila krāsuspontāno plaisāšanu. Šīs gleznošanas procesaīpatnības māksliniece lieto kā metaforu,kas palīdz izteikt gan atmiņas nejaušo dabu(krāsas plīsumi kā nekontrolējami atmiņu uzplaiksnījumi),gan identitātes un citu jautājumukomplicētību.Lauras ainavas nav ne īsti abstrakcijas, nepriekšmetiskās mākslas kategorijā ietilpināmas.Tās ir abstraktas, taču ar skaidru atsauciuz konkrēto – piemēram, 2006. gada darbusērija Pinums (Weave) liek domāt par urbānāmkonstrukcijām. Vai varbūt ir tieši otrādi,māksliniece glezno namus, taču gleznošanasprocesā, domājot par to vēsturi un kontekstu,uzirdina sienu, jumtu, grīdu un balkonupriekšmetiskumu līdz abstrakcijai? Bet ne laipūstu kādam miglu acīs – drīzāk, lai norādītuuz lietu mainīgo dabu. Nav svarīgi, kā kategorizētšāda veida glezniecību – svarīgi ir, katā mēģina, cik vien iespējams, būt noskaņāmun interpretācijām atvērta – iespējams, apzinoties,ka interpretāciju daudzveidība undažādība ir neizbēgama tik un tā.Šo Lauras lietoto vizuālo modeli varam attiecinātarī uz citiem viņu interesējošajiemjautājumiem. Kā otrās paaudzes trimdiniecei,kas ir arī kanādiete, māksliniece, skolotājaun vēl daudzās citās lomās, viņai allažbijis svarīgs identitātes jautājums. 90. gadosLaura radīja skaistu veltījumu latvietībai unsavai ģimenei, gleznojot Latvijas vecvecākumājas. Taču tikai šajās mājās vien viņas identitātenav ietilpināma. Mēģinot definēt savuidentitāti (personīgo, etnisko – jebkuru) kānobeigtu vienību, kā precīzu rakstu pasaulesaudumā, mēs varam rūpīgi likt dzīparu piedzīpara, taču pavedieni, kam būtu jāveido tikaivienu, “īsto” pinumu, tik un tā spītīgi pīsiesar citiem, vienmēr gan paķerot līdzi blakuskrāsas, gan izplešoties kaimiņu teritorijā(mājā, tautā, kultūrā). To apzinoties, Laurane tik daudz mēģina kontrolēt sava radošāprocesa galarezultātu, cik ļaujas krāsai kāsavai sarunas partnerei. Krāsas klājas kārtukārtām, veidojot kultūrslāni, kas noteikti irarcheoloģiskas izpētes vērts, un ir viņas atbildeuz jautājumu par identitāti.Laura pieder tam mākslinieku lokam, kasspītīgi turējies pie glezniecības laikos, kadšis žanrs ticis noliegts kā visu modernismanetikumu iemiesojums (80.–90. gados), unturpina pētīt tā iespējas. Visbiežāk viņasdarbi skatāmi personālizstādēs Loop GalleryToronto (Laura ir šīs galerijas biedre) unKanadas latviešu mākslinieku apvienībasLatvis izstādēs. Šovasar māksliniece pieda-Laura Cīrulslās arī Valmieras Novadpētniecības muzejaun Pasaules latviešu mākslas savienības rīkotajādiasporas mākslinieku izstādē, kasceļos pa Latviju un pēc tam veidos pamatuValmieras muzeja trimdas mākslas kolekcijai.Laura glezno jau kopš studiju laikiem JorkasUniversitātē (York U., Toronto), kur viņai piešķirtsbakalaures grāds daiļajās mākslās (BFA–1982), taču pagrieziena punkts viņas mākslānāca 90. gadu beigās, kad viņa nolemj pilnībāveltīt savu laiku glezniecībai un iestājāsToronto Mākslas skolā (School of Art), ko pabeidz2003. gadā. Kopš tā laika gaidu katruviņas piedalīšanos izstādē ar priecīgu ziņkāri:ko jaunu Laura būs atklājusi?oPAR EDGARU JĒRIŅUArvien lielāku piekrišanu izpelnās JG jauagrāk reproducētie Edgara Jēriņa reālistiskiveidotie lielformāta ogles zīmējumi (skat.JG230 un 251), kurus mūsu mākslas daļasredaktors Voldemārs Avens raksturo šādi: figūruizvietojumā nav centrāla uzsvēruma, visosdarbos ietverts kāds privāts stāsts, kādapersonīga eksistenciāla mīkla, un tieši šiszemteksts, kontrastēts ar klaji ilustratīvo stilu,rada spriedzi, kas darbiem piešķir vienreizībuun oriģinalitāti (JG251:44). 2008. gadapirmajos mēnešos Edgaram ir īpaši paveicies.ACA Gallery (Ņujorkā) izstādē On the Edgeeksponē viņa darbus kopizstādē (16.II–15.III)ar četriem citiem visai labi pazīstamiem amerikāņumāksliniekiem. Tā pati mākslas galerija45

DAŽOS VĀRDOSizstāda vienu no Jēriņa zīmējumiem 20 gadujubilejas izstādē Works on Paper (Darbiuz papīra) Parka avēnijas Armorijā (ParkAvenue Armory), Ņujorkā (29.II–3.III). Viensno zīmējumiem ievietots kolekcijā Visions:Selections from the James T. Dyke Collectionof Contemporary Drawings (Vīzijas – izlaseno Džeima T. Daika mūsdienu zīmējumu kolekcijas)Mākslas muzejā Neipls (Naples) pilsētiņāFloridā, bet rudenī (12.IX–9.XI) Jēriņadarbus paredzēts izstādīt Arkansas Mākslascentrā (The Arkansas Art Center, Little Rock).Žurnāla Art on Paper (Māksla uz papīra) janvāra/februāralaidienā un arī plaši pazīstamāmēnešraksta Art in America februāra numurā(36. lpp.) reproducēts mākslinieka zīmējumsDaina and Doyle at Home with Anita’sChildren (Anitas bērni Dainas un Doila mājā),kas redzams arī šajā JG numurā (sīkāka informācijapar Edgaru Jēriņu atrodama JG251).(R.E.)Foto: Voldemārs AvensNo latviešu kultūrvides pie tēviem aiziet gleznotājaLīvija Endzelīna (1927–2008) – dzejnieces MartasGrimmas un valodnieka Jāņa Endzelīna meita – 5 gaduspēc savas pēdējās personālizstādes Aizkrauklesmuzejā kuras atklāšanā muzicē viņas dēls komponistsImants Zemzaris un mazdēls komponists IngmārsZemzaris. ••• Negadījumā Mazajā Ģildē bojāgājis rakstnieks, dramaturgs, režisors un aktieris ĀrijsGeikins (1936–2008). Nāves gadā laists klajā viņapēdējais darbs – „ironiski didaktiskais romāniņš” Eņģeļusezona (ARTE). ••• Stokholmas Latviešu teātra(trimdas pirmajos gados tas pazīstams kā DaugavasVanagu teātris) nodibinātājs, dramaturgs unrežisors (pēc profesijas būvinženieris) Modris Gross(1926–2008), arī galveno lomu tēlotājs BlaumaņaUgunī un Indrānos, Zīverta Varā, Ādamsona MāluAnsī u.c. Par latviešu teātra uzturēšanu vairāk nekāpusgadsimta garumā saņēmis no LV Kultūras ministrijasAtzinības rakstu. ••• Tikai tagad kļuvis zināms,ka jau 2005. gadā Ohaio (Ohio) štatā, ASV, miris baltufilologs, ģermānists un bibliogrāfs, TZV (1996) unPBLA Tautas balvas (2000) laureāts, Prof. Dr. BenjamiņšJēgers, kurš daudzu citu fundamentālu darbuvidū sastāda piecsējumu mamutdarbu Latviešu trimdasizdevumu bibliografija / Bibliography of LatvianPublications Outside Latvia, 1940–1991, ko laižklajā apgāds Daugava Stokholmā (pēdējo sēj. Rīgā).Zinātnieka darbi publicēti arī JG. ••• Vācu cietumu(1944) un Sibīrijas Gulaga (1946–1954) veterāns,vispazīstamākais 20.gs. otras puses igauņu prozasrakstnieks Jāns Kross (Jaan Kross,1920–2007), kuradarbi Kolme katku vahel (Starp trim mēriem, 1970),Keisri hull (Ķeizara trakais, 1978), Wikmani poisid(Vikmaņa ģimnazisti, 1988), Mesmeri ring (Mesmeraaplis, 1995), Tahtamaa (2001), Kallid kaasteelised(Dārgie līdzceļotāji, 2003) u.c. tulkoti vairākās Eiropasvalodās. Tāpat kā Vizma Belševica, arī Kross ticisminēts starp Nobela Literatūras prēmijas pretendentiem.(re)VIA DOLOROSA jomāvispirms jāmin par EiropasParlamenta līdzekļiempēc 10 gadu darbapabeigtā filma TheSoviet Story (režisors,scenārija autors, politologsEdvīns Šņore, producentsKristaps Valdnieks),kas dokumentēPadomju Sa vienību staļinismagados, vienu nonežēlīgākajiem totalitārajiemrežīmiem jaunlaikuvēsturē – no golodomorajeb mākslīgiizraisītā bada Ukrainā(1932–1933), vairāk nekā22 000 poļu virsniekunoslepkavošanas Katinā(1940) līdz Maskavas staļiniskā un Berlīnes nacistiskārežīma līdzībai un sadarbībai ne tikai pilsoņuslaktēšanā rūpnieciskos apmēros, bet arī visumāmaz zināmai PSRS palīdzībai nacistiem ebreju slepkavošanā.Filmas veidošanā piedalījusies vesela virknestarptautiski pazīstamu ekspertu – no II Pasauleskara vēsturnieka Deivisa (Norman Davies, CambridgeU.; skat. JG252:58–61) līdz krievu vēsturniekiemNatālijas Lebedevas, Borisa Sokolova, Sergeja Sluča,Viktora Suvorova u.c. Pirmizrāde notiek š.g. 9.IV EPmītnē Briselē. ••• 1949.25.III deportāciju piemiņasdienā tiek atvērts Via dolorosa 6. sējums (Nordik),kur ar atmiņu rakstiem piedalās 25 šo ceļu pārdzīvojušieautori, no kuriem daļa starplaikā miruši. Grūtinepievienoties Dienas recenzentam, ka grāmatā irvisi mūslaiku deficīti – patriotisms, dzimtenes mīlestība,uzticība. (..) Kad ausis piekliedz dzīves vērtībunoliegums un profānais, lasot šīs liecības, pārņem tikMākslas kritiķe Eleonora Šturma un Edgars Jēriņšsavas izstādes atklāšanā (ACA Gallery) Ņujorkā(2008.16.II).

Igauņu rakstnieks Jāns Kross (Jaan Kross, 1920–2007)spēcīga sakņu izjūta, ka dzīvei atkal var atbildēt ar„jā”. ••• Sibīrijas bērnu 2. sējumā Mums bija tasjāizstāsta... (Sibīrijas bērnu fonds) apkopotas DzintrasGekas un Aivara Lubānieša pierakstītas 670 intervijasar 1941.14.VI izsūtītajiem, kas tolaik nav bijušivecāki par 16 gadiem. ••• Aprīļa sākumā, vairāknekā 20 gadu pēc katoļu garīdznieka Kazimira Viļņanāves, viņam piešķirts Izraēlas Valsts goda tituls Taisnīgaisstarp tautām – par žīdu dzīvību izglābšanu, riskējotar savējo, vācu okupācijas gados Latvijā. TrimdāZviedrijā no 1944. līdz 1956. gadam prāvests Vilnisizdod Dzimtenes Balsi (nesajaucama ar Kultūrassakaru komitejas propagandas avīzi Dz.B.), kas vēlākpārtop par Dzimtenes Kalendāru, kur iespiesta veselavirkne trimdā mītošu autoru vērtīgi un oriģinālipētījumi. ••• 23.II Saldū godina 1950.24.II sadursmēar čekas karaspēku bojā gājušo Īles nacionālopartizānu grupas komandieri Visvaldi Brizgu (segvārds– Kārlis Krauja), viņa līdzgaitnieku Juri Krustuun mājas saimnieci Līzi Bergmani, kas pa logu arautomātu uz čekistiem atklājusi uguni. ••• KrievijasValsts Ārzemju literatūras bibliotēka uzdāvinājusiLatvijas Nacionālajai bibliotēkai teroram, spīdzināšanām,deportācijām, arestiem, politiskajām tīrīšanāmveltīto septiņsējumu Staļiniskā Gulaga vēsturi (Rosspen),ASV izdotās enciklopēdijas Holokausts krievutulkojumu un 54 sējumu dokumentu krājumu Krievija.20. gadsimts, ko izdevis Aleksandra Jakovļevadibinātais fonds Demokrātija. (re)G R Ā M A T A SDZEJĀ pēdējos mēnešos vislielāko ievērību pelna JGkādreizējās redakcijas locekles, trimdas dzejas ikonasAstrīdes Ivaskas Dzeja un atdzeja (Pētergailis), kurietilpinātas viņas piecas grāmatas, tulkojumi un arīagrāk grāmatās nepublicēti dzejteksti. ••• Žurnālistesun filoloģijas doktores Lindas Kilevicas pašas izdotaisotrs dzejkrājums Parīzē šorīt līst veltīts gandrīz100% mīlestības lietām.PROZA. Dzintara Soduma Kopotu rakstu 7. sējumsViņpusē (Atēna), kas sastāv no nelielu, ASV trimdudokumentējošu pierakstu (1963–2006) fragmentiem,Latvijas kultūrvidē uzņemts pretrunīgi – priecina īsā,precīzā izteiksme un tas, ka Sodums neprot glaudītpa spalvai (Mārtiņš Zelmenis), un kontrargumenti:tracinoši garlaicīga (..) līmēts ir, bet kopā neturas(Rimands Ceplis) un grāmatā nav nekā literāra (ZaneRadzobe). ••• Pirms ne tik ilga laika dzejnieksJānis Rokpelnis punktīgi nosolas pārtraukt rakstīšanu(nekaisīšu vairs pērles cūkām). Šā gada aprīlī visumārāmajā oriģinālprozas druvā pamatīgu literārusprādzienu izraisa viņa divarpus gados uztapušaisVirtuālais Fausts (Dienas Grāmata) – īsromāns (pašaautora ieskatā pseidodienasgrāmata) par reliģiju, eksorcismu,apsēstību ar sātanu, psicholoģisko patiesumu,spēļu biznesu, sekstūrismu, antikristietību, antiamerikānismu,okulta mācībām un vēl daudz ko citu.Grāmatas reklāmā: Parasts iekšējais dialogs. Un pēkšņikāds teikums skan nedaudz svešādi. Tā tevi uzrunāDievs. Vai arī sātans. Atšķirt var tikai pēc sekām.Tāda sajūta, ka drošvien Rokpeļņa Fausts izvērsīsiespar latviešu kulta romānu.LITERATŪRZINĀTNE. Krājuma Versija par... Latviešuliteratūra. 2000–2006 (Valters un Rapa) rakstos parpostmodernismu, reālismu, trūkstošo un problemātiskoetc., etc. savdabīgas šķautnes atklāj Māris Salējs,Kārlis Vērdiņš, Ieva Dubiņa, Rimands Ceplis, Lita Silovaun Līga Ulberte. ••• Krietni ierastāka ir LīvijasVolkovas literārā biogrāfija Blaumaņa zelts (ZvaigzneABC). ••• Sērijā „Ļoti saistošs ievads” apgāds ¼ Satorilaidis klaja divas vērtīgas un vajadzīgas monogrāfijas– Ričija Robertsona (Ritchie Robertson) Kafka(tulk. Jana Kukaine) un Džonatana Kalera (JonathanCuller) Barts (no franču tulk. Anda Baklāne).TULKOJUMI. Tāpat kā iepriekšējās reizēs ar kārdinošiempārsteigumiem izceļas meistarīgi veikti tulkojumi.Sērijā Zelta klasika Viktora Igo (Victor Hugo) Cilvēks,kas smejas (L’homme qui rit, tulk. Milda Grīnfelde)un Viļņā dzimušā franču diplomāta, pretošanāskustības dalībnieka Romēna Garī (Romain Gary,1914–1980) romāns Tālākam ceļam biļete neder (Audelàde cette limite votre ticket n’est plus valable,1975;tulk. Skaidrīte Jaunarāja). Pēdējais gan skaitāsviens no Garī vājākajiem darbiem. ••• EdgaraAlana Po (Edgar Allan Poe) stāstu izlase Nejaušībueņģelis (Valters un Rapa; tulk. Vizma Belševica, HelmaLapiņa, Ingūna Beķere, Indra Aumale). ••• Daļējiautobiogrāfiskais Džordža Orvela (George Orwell)47

omāns Lai plīvo aspidistra (Dienas Grāmata) (Keepthe Aspidistra Flying, 1936; tulk. Māra Poļakova), kurrakstnieka alter ego noliedz džungļu jeb pūstošo kapitālismukopā ar tā reliģiju – dzīšanos pēc naudas.••• Haruki Murakami romāns Skarbā brīnumzemeun pasaules gals (Zvaigzne ABC; tulk. Inese Avana).••• Džona Benvila (John Banville) ar Bukera Prēmijuapbalvotajā romānā Jūra (The Sea, 2006) mākslaskritiķis Mordens sava mūža norietā apcer Pjēra Bonāragleznu „Kaila sieviete vannā ar suni”, kas atsaucatmiņā divas sievietes viņa paša dzīvē. ••• AmerikāņaFilipa Rota (Roth) daļēji autobiogrāfiskajā īsromānāIkviens (Zvaigzne ABC) (Everyman; tulk. SilvijaBrice) galvenais tēls izjūt novecošanas sekas, sākilgoties pēc bērnības / jaunības atgriešanās, atceras,ka jau 13 gadu vecumā „lielo jautājumu jomā” vairsnespējis ticēt jūdaismam, jo reliģija bija meli (..) Bijatikai miesa, dzimusi dzīvot un mirt saskaņā ar noteikumiem,ko radījušas citas miesas, kas dzīvojušasun mirušas pirms tam. ••• Grūti pateikt, vai V.G.Zēbalda (Winfred Georg Maximilian Sebald) Austerlics(Dienas Grāmata) (Austerlitz, 2001); no vācutulk. Silvija Ģibiete) ir romāns, memuāri, ceļojumaapraksts, patiesība vai izdomājums? ••• Sakarā arparasti īsti neiepazītā, neizprastā vai pārprastā renesansesautora Nikolo Makjavelli (Niccolò Machiavelli,1469–1527) traktāta Valdnieks (Il principe) tulkojumulatviešu valodā (Tapals), ko veikusi trimdā mirušādzejniece Veronika Strēlerte II Pasaules kara laikā,Ivars Ijabs, mācībspēks LU Politikas zinātnes nodaļā,raksta (Diena 2008.23.II): [Makjavelli ieskatā] politikair specifiska un riskanta nodarbe, kura prasa īpašaszināšanas un attieksmi. Tam, kurš vēlas tai nodoties,var iznākt upurēt tās labā ne tikai savu privāto labklājību,bet arī savu dziļāko un intīmāko morāli – cilvēkmīlestību,godprātību un līdzcietību. Taču šī atteikšanāsno morāles ir attaisnojama ar specifiski politiskumērķi, sava principāta varenību, slavu un labklājību,nevis ar privātu alkatību un vēlmi līdz mūžagalam dzīvot greznībā. Šī privātā alkatība neesot svešašodienas Latvijas politiskās elites mentalitātei, piebilstDr. Ijabs un uzsver, ka piedēvēt Florences autoraatbalstu šodienas Latvijas ‘polituzņēmējiem’ nozīmēsmagi apvainot šo domātāju, jo valdnieks, kura karstākoilgu kalngals piedzīt sev pilnas kabatas ar nauduun nobēdzināt to kādā nezināmā ofšorā, Makjavelliskatījumā būtu nožēlojama parodija par politiķiun jebkura valdnieka aizraušanās ar personisko komfortuun labklājību – droša degradācijas pazīme, kasliecina par politiska sabrukuma tuvumu.DAŽĀDA SATURA. Latvijas Valsts vēstures arhīvaklajā laistā 19.gs. zinātniekiem un pētniekiem neatvietojamādokumentu krājuma Krišjānis Valdemārs.Lietišķā un privātā sarakste 2. sējums (2008) kopāar pirmo (1997) piepilda vairāk nekā 2 000 lpp. •••Mākslinieces un rakstnieces Lidijas DombrovskasVirzības viļņojums (Sol Vita) sastāv no „atcerēm unapcerēm”, visvairāk par cilvēkiem, kuru sniegums tēlotājāmākslā un literatūrā fascinējis un inspirējis autori.Grāmatu tuvāk aplūkosim vienā no nākošajiemJG laidieniem. ••• Rokenrolists un Dienas reportierisUldis Rudaks ar savu Rokupāciju (Dienas Grāmata)cenšas ielikt lasītājā apgaismību par latviešurokmūzikas vēsturi, diemžēl viegli juceklīgu komentāruveidā.LATVIEŠI CITVALODĀS. Arī pēdējos mēnešos vairākimūsu literatūras tulkojumi bagātina Eiropas kultūrvidi.Ar Latvijas Literatūras centra (LLC) un Valsts kultūrkapitālafonda atbalstu apgāds L’Archange Minotaurelaiž klajā Jāņa Ezeriņa sešu noveļu izlasi L’Ane rose(Rožainais ēzelis). Jau agrāk šis apgāds izdevis IngasĀbeles stāstu kopojumu Nature morte à la grande(Klusā daba ar granātābolu) un dainu krājumu Lesdaïnas. Poèmes mythologiques lettons. ••• LaimasMuktupāvelas Šampinjonu Derība (2003) izdota vāciski– Das Champignonvermächtnis (Weidle Verlag,tulk. Berthold Forssman). Romāns līdz šim tulkots arīlietuviski, bet š.g. otrā pusē tikšot laists klajā zviedruvalodā. ••• Prof. Jāņa Urtāna pētījums AncientCult Sites of Semigalia (Zemgales senās kulta vietas)(Nordik) laista klajā Gotlandes U. projekta ietvaros.••• Vienā no pazīstamākajiem pasaules literatūrasžurnāliem World Literature Today (U. of Oklahoma),ko daudzus gadus vadīja Ivars Ivasks, š.g. marta/aprīļanr. ievietoti divi Pētera Brūvera dzejoļi paralēli

latviešu un angļu valodā (tulk. InāraCedriņa). ••• Paralēli latviešu un krievuvalodā savukārt iznāk dzejgrāmataJura Kunnosa X (Neputns), kur autorsraksturots kā rokenrola, vibrējošas, virpuļojošasmasas, spēcīga sprieguma unbrīvas sagrūšanas dzejnieks, īsi sakot –mūsdienu dzejnieks. ••• Čechu literārāžurnālā Plav (2007,12) iekļauti mūsdienulatviešu rakstnieku/dzejnieku darbivai to fragmenti, arī divas esejas. (re)BALVAS! BALVAS! BALVAS! PBLA KFGoda diploms (fonda augstākā atzinība)2008.13.I Ņūdžersijas (New Jersey)mākslas centrā ASV pasniegts igauņudiriģentam Nēmem Jervi (Neeme Järvi)par izciliem latviešu orķestra mūzikas ieskaņojumiemun koncertiem ar Emīla Dārziņa, Imanta Kalniņa,Jāņa Mediņa un Pētera Vaska skaņdarbiem. Gandarītaisdiriģents atzinies, ka šis apbalvojums viņamir īpaši nozīmīgs kā pats pirmais, ko viņš saņēmis nobaltiešu sabiedrības. Jervi ASV ieceļojis 1980. gadā,no 1990. līdz 2005. gadam bijis Detroitas simfoniskāorķestra diriģents, kopš 2005. gada vada Ņūdžersijassimfonisko orķestri. ••• JG redakcija ar gandarījumuvēstī, ka Liepājas Latviešu biedrības namāš.g. janvārī LRS par pērngada spilgtāko debiju atzīstmūsu lasītājiem pazīstamās dzejnieces un tulkotājasIngmāras Balodes (skat. JG250 un 251) dzejkrājumuLedenes, ar kurām var sagriezt mēli. Labākais darbsdzejā – Žebera (mākslinieka Andra Brežes) Šņabji/Blaknes, prozā – Gunta Bereļa romāns Ugunīgi vēršiar zelta ragiem, bērnu literatūrā – Kārļa VērdiņaBurtiņu zupa. Labākais tulkojums – Agneses Gailesun Aijas van Hofas latviskotā Epikūra izlase Vēstules.Atziņas. Fragmenti. Speciālbalvu saņem JanīnaKursīte par Neakadēmisko latviešu valodas vārdnīcujeb Novadu vārdeni un Tālis Tisenkopfs par esejukopojumu Uzburtā vietā. Par mūža ieguldījumu godinadzejnieku un tulkotāju Juri Kronbergu,kurš pirmos soļus dzejā sper JGlappusēs. Līdzīgi godināts tiek prozaiķisZigmunds Skujiņš. ••• Ērika RaisteraPiemiņas fonda (ĒRPF) balva (2008)piešķirta ilggadējam Amerikas Balss(Voice of America) darbiniekam un vokālāansambļa Trīs no Pārdaugavas dalībniekam,franču filoloģijas maģistramVilnim Baumanim, kurš sacerējis vairākusliterārus tekstus, visvairāk jaunatnei,un veselu virkni humoristisku vārsmu.Par Viļņa Baumaņa pieredzi AB latviešuredakcijā skat. JG246:37–44. •••Roberts Zuika2008.29.III RLB nama Zelta zālē Latviešumūzikas balvu saņem pedagogs,Biruta Baumanekordiriģents un preses darbinieks RobertsZuika, diriģents un pedagogs Artis Kumsārs,mecosoprāns un kordiriģente Ieva Parša un pianistsun pedagogs Ventis Zilberts. Balvas dibinātāju padomēietilpst diriģents un komponists Andrejs Jansons,muzikologs Arnolds Klotiņš, diriģents ImantsKokars, komponists Pēteris Vasks, muzikoloģes RūtaPaula un Zane Prēdela, ķīmijas profesorsTālis Millers un ekonomikas doktoreValentīna Zeile. ••• Paula StradiņaMedicīnas vēstures muzeja balva šogadpiešķirta profesoram Bertramam Zariņampar būtisku ieguldījumu modernomazinvāzīvo ortopēdisko technoloģijuieviešanā Latvijas ārstniecības iestādēs.Izceļot Zariņu ģimenes devumu, varampiebilst, ka Stradiņa balvu 1998. gadāsaņem arī Bertrama brālis Kristaps Zariņš(ASV). (bs) (re)LATVIEŠU DIASPORĀ pirmo reizi parPBLA priekšsēdi ievēlēts trimdā (Gēteborgā,Zviedrijā) dzimis (1947) tautietisMārtiņš Sausiņš, kurš beidzis Minsteres Latviešuģimnaziju, pēcāk Karltonas (Carleton) U. Kanadā.Bijis LNAK priekšsēdis, PBLA priekšsēža vietnieks,skolotājs un vēlāk pārzinis Otavas latviešu skolā. ParSausiņa vietnieku ievēlēts Ints Rupners, bet LatvijasBrīvības fonda priekšsēdi – Jānis Lucs. ••• Uzjautājumu, kur atrodas vecākais latviešu radio raidījums,vairums atbildētu: nu, protams, Latvijā. Aplami.2008.10.II Čikagas Latviešu radio nosvin savu 55.gadadienu ar divu koru un Čikagas piecīšu piedalīšanos.(re)MĀKSLA. Glezna nepakļaujas vārdiem. Gleznai irpašai sava valoda. Ja glezna neuzrunā savā valodā,tā ir slikta glezna. Tāpat slikta glezna ir tā, kas jāpaskaidro– tā dažādu godinājumu un balvu saņēmējaBiruta Baumane, kuras personālizstāde bija skatāmaLatvijas Nacionālajā mākslas muzeja martā un aprīlī.••• Sandras Krastiņas uzskatā Latvijas mākslasprocesa centrs ir Rīga, kamēr Lietuvā un Igaunijādzīva ir mākslas decentralizācijas ideja. Tādēļ gleznotājajūtas gandarīta par savu izstādi (28.III–6.V)Liepājas Vecā Ostmalā 40, galerijā Promenāde, kureksponēti viņas no pelniem un smiltīmveidotie darbi, arī no sērijas „zilais”.Māksliniece ir arī žurnāla DizainaStudija galvenā redaktore. ••• Pirmstam Rīgas „Mākslas dārzā” atklāj izstādi„Mārtiņš Krūmiņš glezno un fotogrāfēParīzi”, kas ir Kauņas Mākslasaugstskolas pasniedzēja 14. personālizstāde.••• Barbaras Gailes abstraktiedarbi personālizstādē „Gleznu misteriozādzīve” Rīgas galerijā dzīvo savuneatkarīgu, neprognozējamu, mainīgudzīvi (Stella Pelše). ••• MēnešrakstāArt in America (2008, 2) ievietota vairākulpp. gara Nodelmana (ShelolonNodelman) apcere „The UnknownRothko” (Nezināmais Rotko) par Daugavpilī dzimušāpasaulslavenā žīdu izcelsmes mākslinieka agrīnajiemdarbiem un to neseno izstādi Romas Palazzodelle Esposizioni (Palaexpo). ••• Pavasara mēnešosRomas pašā centrā notiek trīsdesmitgadniecesVinetas Kaulačas izstāde. ••• Aknīstes skolā49

Marka Rotko (Rothko) tušas skice (1941–1942)par Ifigenijas un ērgļa tēmu2008.7.III atklāta Aigara Bikšes instalācija „ASV karoganeticamie piedzīvojumi Latvijā jeb Labs labu nemaitā,”lai noskaidrotu, cik ilgi no dabiski krāsotasvilnas noausts ASV karogs spēj izturēt vitrīnā, kaspildīta ar Kokakolu (Coca-Cola). Doma instalācijasautoram radusies 2006. gadā, kad pēc Buša iecelšanasprezidenta amatā iepriekšējā prezidenta Valstssekretāre Madlēna Olbraita (Madeleine Albright) nosūtījusivēstuli prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, iebilstotpret nodomu ierobežot Kokakolas pārdošanuLatvijas skolās. Mani tas aizķēra. Kā tad tā? Ja nelielavalsts ir izdomājusi, ka sargās savus mazos pilsoņus,lai viņi nebojātu veselību, tas man likās neētiski,skaidro mākslinieks un turpina: Sega, kura izskatāspēc ASV karoga, tiek mērcēta labā šķidrumā,kuru Madlēna Olbraita grib, lai mūsu bērni dzer. Labslabu nemaitā. Nepaiet ne trīs nedēļas, kad Latvijasmasu informācijas avotiem jāvēstī, ka zvaigžņsvītrainaiskarogs izšķīdis – no segas pāri palicis kautkas zirnekļa tīkla paliekām līdzīgs... ••• AndrejaJerofejeva Maskavas Tretjakova galerijā kūrētā krievupolitiskās mākslas (no 1972. gada līdz mūsdienām)izstāde (Sots Art) pērngada oktobrī dodas uzParīzes Maison Rouge, bet tikai ar daļu no atlasītajiemdarbiem, jo KF kultūras ministrs AleksandrsSokolovs un arī galerijas vadība noliedz izvest un eksponēttādus darbus kā fotouzņēmumu, kur redzamidivi vīriešu kārtas miliči maigojoties bērzu birzī, vaiatkal Putina, Buša un Osamas bin Ladena maskas uzlikušitēli apakšveļā vienā gultā. Viens no aizliegtajiemdarbiem ir Marijas Konstantinovas šeit reproducētais„Zvaigzne un kāškrusts” (1989) – mīlīgi saķērušiesboļševiku un nacistu simboli. Perestroikasun tolerances gadi ir pagājuši. Pamodušies atkal irpadomju konformisms un konservatīvisms – tā kuratorsJerofejevs. ••• Jūrmalas pilsētas muzejā 7.IIIatklāta JG līdzstrādnieka Ulvja Alberta fotoizstādeTādi mēs bijām / The Way We Were. Temats: Jūrmala1983., 1985. un 1986. gadā. (re)MŪZIKA. Stīgu instrumentu spēlētāju mēnešrakstāStrings [2008, 5(159)] ievietots 5 lpp. garš, bagātīgiilustrēts Inges Kjemtrupas (Kjemtrup) raksts „Hittinga High Note” ar apakšvirsrakstu „Latvian ViolinistBaiba Skride Has Something to Sing About” (Latviešuvijolniecei Baibai Skridei ir par ko gavilēt). Arīžurnāla vāku rotā daiļās mākslinieces attēls. ••• Šīgada sākumā kuplus laurus Ņujorkas Metropolitēnaoperā plūc Latvijas mecosoprāne Elīna Garanča Rozīnaslomā Rosīnī operā Seviļas bārddzinis (Il barbieredi Seviglia) un soprāns Maija Kovaļevska Mikaēlaslomā Bizē operā Karmena. Klausītāji un kritiķi neskopojāsar dāsnu atzinību abām latviešu māksliniecēm.Žurnālā Opera Now (2008.I/II) kritiķes Ingrīdas Gefvertesvērtējumā Garanča Karmenas lomā LNO vizuļojaniansēti daudzslāņaini kā dzintars, ar nepiespiestudziļumu un saviļņojošiem augstumiem (..) habanerudziedāja pavedinoši klusām, segidilju pārveidojasalsas pulsācijā, sviedrainā eksplozijā – visiespaidīgākāepizode – atklāja dziļu jutekliskumu 3. cēlienasākumā un finālā. ••• Zvaigžņu stunda ir klāt arīKonstantinova Zvaigzne un kāškrusts

Vijolniece Baiba un māsa, pianiste Lauma Skridesoprānam Kristīnei Opolai, kas dzied galveno sieviešulomu Sergeja Prokofjeva operas Spēlmanis jauniestudējumapirmizrādē Berlīnes valsts operā StaatsoperUnter den Linden. Operas pamatā Dostojevskaprozas darbs Igrok. ••• Jau vairāk nekā 100 reižupārraidītas Blūmberga TV Mūza (Bloomberg MUSETV – www.bloomberg.com) pusstundu garās programmas,kas veltītas izcilākajiem sasniegumiem mūzikā,mākslā, architektūrā, dejā u.c. Š.g. martā Hilfertijs(Robert Hilferty) intervē Rozīnas lomas izpildītājuElīnu Garanču. MUSE TV dibinātāja ir autore un PuliceraBalvas (Pulitzer Prize) laureāte, žurnāliste ManuelaHelterhofa (Hoelterhoff), kuras māte ir latviete,bet galvenā producente – Zinta Bībelnieks Lundborga(Lundborg). MUSE TV programmas plaši izplatītasarī Eiropā, Dienvidamerikā un Āzijā. ••• ArLatviju saistīto mazo planētu jeb asteroīdu sarakstālīdzšinējo 10 vārdu vietā kopš pērngada atrodami13– trīs mazajām planētām piešķirti Latvijas vietu vēsturiskinosaukumi Mitau, Kurland un Duna (minētaLivonijas Indriķa Chronikā) – tā informē LatvijasAstronomijas biedrības valdes priekšsēdētājs MārisKrastiņš. Asteroīda nosaukums Latvija piešķirts jau1934. gadā. 2006. gadā beļģu astronoms Eriks Elstsdevis vārdu Vasks vienai no mazajām planētām – pargodu Pēterim Vaskam, kurš (kopā ar igauni Arvo Pärtun poli Henryk Mikolai Gorecki) tiek uzskatīts par vienuno vispazīstamākajiem modernajiem klasiskajiemkomponistiem. ••• Sakarā ar mūsu slavenā jauniešukora Kamēr... paredzēto koncertu 2008.3.–4.VIIPasaules Saules dziesmas, der atcerēties, ka, svinotkora 15. dzimšanas dienu, tā vadītājs Māris Sirmaiskopā ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu aicinaastoņus latviešu komponistus rakstīt korim jaunusdarbus, izmantojot saules dainas. Pērngad uz aicinājumuradīt jaunus darbus korim Kamēr... par saulestematiku atsaukušies komponisti no 16 valstīm –Džons Taveners (Lielbritānija), Gija Kančeli (Gruzija),Leonīds Desjatņikovs (Krievija), Svens Dāvids Sandstrēms(Zviedrija), Stefans Līks (Austrālija), DobrinkaTabakova (Bulgārija), Alberto Frau (Venecuēla), KoMatsušita (Japāna), Tjeri Pekū (Francija), Džons LutersAdams (ASV), Vitauts Miškins (Lietuva), UrmassSisasks (Igaunija), Bjorns Andorns Drage (Norvēģija),Henriks Hofmeiers (Dienvidāfrika), Poļina Mediļjanova(Uzbekistāna). Latviju pārstāvēs Pēteris Vasks unRaimonds Pauls. Projekta patronese ir Vaira Vīķe-Freiberga,māksliniecisko koncepciju veido Ilmārs Blumbergs,koncerta režisors – Gatis Šmits. (bs) (re) (ib)BALTIJAS VALSTĪS. Lietuvas prezidents ValdasAdamkus gada sākumā pieprasa no KF atzīt padomjuokupācijas faktu un atlīdzināt tās nodarīto kaitējumu28 miljardu dolāru vērtībā. ••• Lietuvas deputātsJauniešu koris Kamēr...

Eiropas Parlamentā Vitautas Landsbergis intervijāNeatkarīgajai Rīta Avīzei izteicis bažas, ka Krievijaar kapitāla starpniecību, kas ieplūst Latvijā, var ietekmētLatvijas politiku: [KF] nolūks ir panākt Latvijaspiekāpšanos tik būtiskos jautājumos kā otras valstsvalodas ieviešana un vēlēšanu tiesību piešķiršana visiemiedzīvotājiem neatkarīgi no jebkādiem apstākļiem,pat valstī nodzīvotā laika. Bija Latvijai cerības,ka ar laiku, ļaujot cittautiešiem iegūt pilsonību, viņivarētu iekļauties latviskā vidē. Taču, šķiet, Krievija nevēlasto pieļaut un, tieši pretēji, vēlas sašķelt Latvijassabiedrību. Tā nav draudzīga politika, un kas zina, kādassekas tam būs. ••• 2008.13.III Saeima atbalstagrozījumu LNB projekta īstenošanas likumā pagarinātGaismas pils būvdarbu nobeigšanu no 2008.18.XI līdz 2012.18.XI. ••• UNESCO programmas Pasaulesatmiņa starptautiskajā reģistrā jau pirms vairākiemgadiem iekļauts Dainu skapis, bet konferencēš.g. martā Austrālijas Nacionālajā U. reģistram pieteiktiBaltijas valstu kopīgi sagatavotie dokumentipar akciju Baltijas ceļš. ••• Liela daļa Latvijas iedzīvotājuspēj sazināties tikai krievuvalodā, nevis latviski, vāciski vaiangliski kā to spēj latviešu skolubeidzēji. Ironiskā kārtā bijušo okupantuvalodas nezināšana neretiliedz latviešu jauniešiem konkurētsavas valsts darba tirgū. ••• Pēdējos10 gados Īrijā ieradušies 739000 ārvalstnieku, to vidū tūkstošiemlatviešu. Ekonomisko imigrantuplūsmai izsīkstot, Īrija cenšasatturēt viesstrādniekus no atgriešanāsdzimtenē. Jācer, ka daudzilatvieši sekmīgi pretosies īru vēlmēmun vienlaikus piedomās piemūsu tautas dzīvā spēka saglabāšanasun izdzīvošanas problēmām.Kamēr pirms četriem gadiem Īrijuatstāj tikai 26 000 cilvēku, pērngadšis skaitlis pieaug līdz 42 000.••• Rīgā ierosināts kriminālprocesssakarā ar starptautiski atzītāsjaunās paaudzes mākslinieces Katrīnas Neiburgasoperai darināto plakātu, kur redzams kails, mugurpusipagriezis Pinokio, kas neesot bijis pa prātam„kādām ārvalstīs dzīvojošām personām” – Jāņa Lusēnaun Māras Zālītes Leļļu operas afišā šīs personas(perversi glūnekļi?) saskatījušas bērnu pornogrāfiju••• Latvijas izlases un Maskavas „Dinamo” basketbolisteAnete Jēkabsone-Žogota Itālijas sportalaikraksta Gazetta dello Sport aptaujā atzīta par2007. gada labāko spēlētāju Eiropā. ••• Buša administrācijasvalsts sekretāres Kandolīzas Raisas palīgavietnieks Džefrijs Krilla, kura birojs katru gadugatavo ziņojumus par cilvēktiesību situāciju pasaulesvalstīs (atskaitot ASV), pēc tikšanās Rīgā ar gandrīztikai krievu kopienas vadītājiem, intervijā krievulaikrakstam Teļegraf aicinājis krievvalodīgos u.c. nepilsoņusnaturalizēties, lai piedalītos Latvijas vēlēšanās,bet Latvijas valdību – domāt, kā nepilsoņus„motivēt” pieņemt LV pilsonību. ••• ASV vēstnieceKatrīna Toda Beilija, kas kļūst bezmaz leģendāraar savām augstprātības izpausmēm, pieliek punktuASV vēstnieces karjerai Rīgā ar piedalīšanos biznesalīguma parakstīšanas ceremonijā ar amerikāņu apavufirmu Bates Shoe Co., no kuras Latvijas Nacionāliebruņotie spēki iepirkšot Bates M9 šņorzābakus kaujasun ikdienas lietošanai. Beiliju 2008.7.I nomainajurists, Irākas kara veterāns Čārlzs Larsons (CharlesLarson), kurš ne tikai ASV, bet „visas brīvās pasauleslīdera” (kam sevi tīkas dēvēt par „Decider” jeb Noteicēju)pārvēlēšanas kampaņai (2004) savācis 200 000dolāru, tādējādi kļūdams par „Buša reindžeru” (Ranger).Savienoto Valstu augstākais reprezentants Latvijāir Pestīšanas armijas konsultatīvās padomes loceklisun partneris psicholoģiskā kara ekspertu firmā,Lincoln Strategies Group (agrāk Sproul & Associates),kas ir ASV aizsardzības departamenta kontraktante.2005.XI laikraksts Los Angeles Times ir pirmais, kasatklāj, ka viens no firmas mērķiem ir iepludināt VidējoAustrumu masu informācijas avotos, īpaši Irākā,safabricētu, amerikāņu un gribīgo koalīcijas okupācijasspēkiem labvēlīgu informāciju,kam maz sakara ar patiesajiemapstākļiem. (re)KRIEVIJAS ārlietu ministrija joprojāmlādās pa tukšo un bez jebkādiempamatojumiem vēršas pretvisām trim Baltijas valstīm partur it kā eksistējošo „antikrieviskoretoriku”, krievvalodīgo „diskrimināciju”,vēstures „revizijas mēģinājumiem”un „nacistu heroizāciju”.Pērngad KF ĀM par vislielākāļaunuma paradigmu uzskatījusiIgauniju sakarā ar padomju bronzaskareivja pārvietošanu no Tallinascentra uz krievu kapiem pilsētasnomalē, „destruktīvo” nostājurobežlīguma jautājumā un mēģinājumiemievilkt Gruziju, Moldovuun Ukrainu „antikrieviskā orbītā”.••• Vēsturnieks Heinrihs Strodsrakstā „PSRS noziegums: ‘Bez noilguma’”(Diena 2008.30.III) vēstī, ka Latvijas KP CKvadība atšķirībā no Igaunijas KP CK jau 1949. gadābija vispadevīgi paklausīga Vissavienības KP CK Maskavā.Igauņu kompartijas centrālkomitejas 1. sekretārsNikolajs Karotama, aizbildinoties ar darbaspēkatrūkumu, lūdzis Maskavai atļaut „kulaku jautājumu”nokārtot pašiem igauņiem. Jānis Kalnbērziņš to neesotdarījis, un vēl lielāka padevība Maskavai valdījusi„pelšisma” laikā. Atšķirībā no nacistiem, kuri centāsiznīdēt svešas „zemākās rases” piederīgos, PSRS lieliniekiLatvijā iznīcināja un masveidā aizveda galvenokārtsavus, bet vadītājnācijai (vissavienības etnosam)nepiederīgos pilsoņus, raksta prof. Strods. Un rakstanobeigumā: Diemžēl Latvijā vēl nav neviena rakstnieka,mākslinieka, kinorežisora, kas ieklausītos 1949.gada aizvesto dzīvesstāstos, kamēr ap 20 000 šoupuru vēl dzīvo. ••• Par Latviju prāto un pret Latvijuintriģē ne tikai Eirāzijas teorētiķi. Maskavas apgādāEksmo iznākusi Vladimira Košutas Javka v Šveciji52

(2007, 416 lpp.), latviski tas būtu Konspiratīvā tikšanāsvieta Zviedrijā. Grāmatas autora doma ir tāda –Hitlers īstenojot Barbarossas plānu, saliedēja Eiropupret Krieviju, un ASV ar ES dara to pašu – saliedē Eiropupret Krieviju. Tāda pati sazvērestībatiek perināta tagad, un tāpēcesot jāatceras 1943. gads, kadlatviešu nacionālisti kalpoja Lielvācijai,šķielējot uz Rietumvalstu pusi.Grāmatas varoņi ir padomju pagrīdniekiRoberts Avotiņš un ŽanisKreicbergs. Kreicbergs 1990. gadāierodas Maskavā, lai Centru brīdinātupar stāvokli Baltijā, kur ārdāsnacionālisti, bet PSKP CK starptautiskāsnodaļas līdzstrādnieks Fiļimonovsatmet ar roku – baltieši allažtiekušies uz Rietumiem un tur nekānevarot darīt. Tātad Kreicbergs irpadomju patriots, bet Fiļimonovsnodevējs? Vispēdīgi Vladimirs Košutaliek saprast, ka tagadējā Baltijasokupācija „zem nacionālo atmodukarogiem” daudzējādā ziņā „līdzināsfašistiskajai”. Tas ir politisksromāns un tā tiek skaidrots okupācijasjēdziens. ••• „Rietumu cīņāpret Krieviju” Lielbritānija un ASVlielā mērā ietekmējot Latvijas specdienestus – tāvēstī ar KF slepeno dienestu FSB saistītais izdevumsArgumenty nedeļi. Viens no galvenajiem Rietumu rokaspuišiemesot Latvijas Satversmes aizsardzības biroja(SAB) priekšnieks Jānis Kažociņš, atvaļināts Lielbritānijasarmijas ģenerālis. (fg) (re)Preses velniņš uzdarbojies iepriekšējā Dažos vārdosziņojumā par The New York Times priekšlikumiem,kā labāk pavadīt 36 stundas Rīgā un nozūmējis pašupirmo ieteikumu – Latvijas Okupācijas muzeju. Pardziļo pārdzīvojumu, kādu sniedzOM apmeklējums, lieku reizi liecinaJapānas Imperatora muzejamveltītais paša sacerētais dzejolis(WAKA), kurā viņš iekļāvis spilgtosiespaidus no savas vizītes muzejāpagājušā gada 25. maijā. (bs)SKĀBĀS ODZIŅAS NO PRESESBRUKSTALĀM:...operā viss ir tik perfekts, izsmalcināts,glamūrs [..] Zatlers iniciēspārmaiņas medicīnā [..] folklorasestētiskā traktējuma historisms [..]izpaust personības radošumu [..]projekts multimedialitāte [..] kaverversija[..] laimība nobarina un aptauko[..] piešķirt fitnesu sejai [..] šīir fešenebla vieta. (bs)Materiālus sagatavoja Biruta Sūrmane (bs), IngrīdaBulmane (ib), Franks Gordons (fg), Rolfs Ekmanis(re).Latvietis ir viss, kas ar viņu ir noticis. Tas, ko nevar aizmirst, tas, no kā nevar atbrīvoties – tā KristaBurāne komentē savu Pārdaugavā (Rīgā) ņemto fotouzņēmumu.

LASĪTĀJU VĒSTULESEs lasu visu, kas no Benitas Veisbergas parādās presēun vienmēr izbaudu viņas spēju tik brīnumainiaprakstīt tos sīkumus, kurus mēs visi katru dienuredzam, bet nemācētu tik trāpīgi aprakstīt. Tā arīviņas publicētie „Pieraksti” (JG251) ļoti iepriecināja,aizkustināja un uzjautrināja. (..) Viņas tēlojumā unMaijas Meirānes aprakstā (17. lpp.) mani trāpīja viņuabu izteiktās jūtas attiecībā uz Latviju. Benita saka:man katru dienu sāp sirds, ka neesmu savā zemē,bet Maija piemin, ka savā pirmajā dienasgrāmatā ierakstījusi,ka nemūžam citur negribu dzīvot kā atkalLatvijā! Gan jau viņai katrai ir savi iemesli, kāpēc viņasšodien te nedzīvo. Bet mani tas tomēr mulsina. Ja jauir tik lielas ilgas un pat sāpes, kāpēc neatgriezties?Būtu interesanti uzzināt, kas attur šīs mūsu latviskāsrakstnieces no atgriešanās?Lasītāja Rīgā•••Arvien ar prieku izlasu JG no vāka līdz vākam!Pievienoju samaksu par [katra numura] diviem eksemplāriem.Rita Drone, Mineapolisā, Minesotā•••Sveicieni lietuvju dienā [16. februārī]! Jābūvē kopīga,mūsdienīga, droša kodolspēkstacija. CitādākGazproms nopirks mūsu valsti par lēcu virumu. Sākotno 10. marta, jāsavāc 149 036 balsu par tautas tiesībāmatlaist Saeimu. Patlabanējo Saeimu Gazpromsjau nopircis, bet – varam panākt, ka tāda darījumamiljoni aizies skurstenī.Lasītājs SiguldāoAina SiksnaPA RAIŅA PĒDĀM PLESKAVĀVēstule no StokholmasSakarā ar bērnu psichoterapijas projektu kopā arlatviešu un zviedru specialisti 2007. gada septembrībiju Pleskavā (Pskov). Apskatījām vairākas iestādesberniem ar fizisku un psichisku funkciju traucējumiem.Viena no tām bija ”Rainisa” ielā (Uļica Rainisa).Ko nozīmē ielas vārds, es jautāju iestādes direktoramAndrejam Ceravam. Tas ir latviešu dzejnieka vārds,viņš atbildēja..1897. gadā revolucionāras darbības dēļ Rainistika izsūtīts trimdā uz Pleskavu, un gadu vēlāk –uz Slobodsku, kur dzīvoja līdz 1903. gadam. No1905–1920 sekoja trimda Kastaņolā, kur noritēja ražīgākaisperiods Raiņa dzīvē.*Andrejs Ceravs, kas labi runāja angliski, man vēlāk atrakstīja,ka nams, kur Pleskavā Rainis dzīvojis, tagadnojaukts. Plakete, kas tur bijusi piestiprināta 1985.gadā, tiks piestiprināta tajā vietā uzceltajam jaunajamnamam. Par Raini Pleskavā ir interesējies NātansLevīns, kura raksts par Raini bijis iespiests Pleskavaspresē 1981. gadā un pārspiests Rīgas Balsī 1986.gadā.Levīns ir gribējis radīt interesi par Raini un viņa piemiņassaglabāšanu, bet vadošās personas Pleskavāun arī Latvijā neesot bijušas ieinteresētas. Raiņa ielaPleskavā eksistējot kopš 1964. gada 3. jūnija saskaņāar Pleskavas pilsētas valdes lēmumu. Levīns gribētuizdot grāmatiņu par Raiņa gaitām Pleskavā, bet šādampasākumam nav guvis atbalstu.Andrejs Ceravs vada iestādi bērniem, un ir vairākusgadus sadarbojies ar luterticīgu organizāciju Vestfālē,Vācijā. Viņa iestāde strādā augstā profesionālā līmenī,kas man likās arī būt krievu kristīgās ticības iespaidasekas, veicinot galvenokārt respektu un cieņu pretindivīdu. Kaut mana Zviedrijas koleģe Cerava sejāsaskatīja kaut ko nevīrišķīgu, man turpretim likās, kaCerava sērīgajā sejā bija garīgums – rietumu pasaulēarvien retāka īpašība. Viņš bija atsaucīgs, bet likāsarī noenkurojies kādā citā dimensijā, kur bija nesasniedzams.Tas atmiņā sauca Dostojevska sirdsšķīstosvaroņus.Pleskava ir skaista pilsēta ar drusku vairāk nekā200 000 iedzīvotājiem. Tā pieminēta jau Nestorachronikā, kuras sākumi meklējami ap 1113.gadu.Pilsētai cauri tek Veļikajas upe, kuras krastus rotādaudzi zeltaini baznīcu un klosteru kupoli. Viena nogalvenajām ielām saucas Rīgas prospekts. Pilsētas

kremlī (apcietinātā pilī) atrodas Trīsvienības baznīca,ko sāka 1138. gadā un kur apglabāts lietuviešu virsaitisDaumantas, kas pleskaviešus izglābis no teitoņuuzbrucējiem. Protams, pilsētā netrūkst arī nolaistuēku. Tur ir arī negludas ietves un bēdīgas utenes.Taču kopiespaids ir skaists un garīguma apdvests.Nākošā plašākā tikšanās reize mūsu projekta ietvarosnotiks 2008. gadā Alūksnē. Projekts galvenkārtvēršas pie jaunām Pleskavas psicholoģēm, izmantojotlatviešu ārstes Ingrīdas Ratnieces zināšanas, kaslielā mērā gūtas no Zviedrijas. Dr. Ratniece, protamsrunā krieviski un sniedz apmācību psichodināmiskāpsichoterapijā bērniem. Andrejs Ceravs ir apsolījisrunāt par tematu: Personāla cilvēcīgā seja un kā toizmantot bērnu labā. Var jau būt, ka, neprazdamakrievu valodu un arī Raiņa piemiņas iespaidā, druskuidealizēju, bet atmosfēra Pleskavas bērnu iestādēman likās augstākā līmenī, nekā atbilstošās iestādēsZviedrijā un Latvijā, kas, protams, citādi ir retums.Krievijā var sastapt satriecošus apstākļus iestādēs,kuru uzdevums ir gadāt par bērniem ar funkcijutraucējumiem. Pirms dažiem gadiem Montegorskā,kur apkārtnes koki gāja bojā sakarā ar piesārņotovidi – no tuvējām fabrikām plūda smirdīgi dūmi – unbērni-invalīdi bija satriecošā līmenī. Zviedrijā aprūpeslīmenis, protams, ir augsts, bet ar racionālu, praktiskuievirzi, kas ne vienmēr ir pietiekami.Skaidrs, ka Rainim nav tieša sakara ar bērnu iestādeskvalitāti Pleskavā. Tāds galvenokārt valda manā iekšienē.Jeb varbūt tomēr. Rainis pats raksta, ka daļadzejoļu grāmatā Tālas noskaņas zilā vakarā sarakstītatrimdā Pleskavā.** Kārlis Dziļleja grāmatas komentārosraksta, ka, ierodoties Pleskavā, Rainis izteicis savasjūtas dzejolī, kas ievada minēto krājumu.*** 110gadu vēlāk mani sasniedz rindas, kas izteic pasaulēallaž aktuālas sāpes un ilgas, bet arī cerību un možugaru. Dzejrindās saskatīju līdzību ar gaisotni Raiņaielas iestādē Pleskavā.Bij dziļa ziema,Kad projām gājuUz tālu zemi,Un svešu māju.„Nu miers virs zemes!“Man likās skanam,”Nu labs prāts cilvēkiem!”Pulksteņus zvanam.Un vējus es dzirdējuŅirdzīgi smejam,Man paraustam svārkusUn garām skrejam.Sniegs, putenis griezās,Man acīs sita,Lēni uz ZiemsvētkuEglītēm krita –Ak, miers virs zemes!Un gara dusaUn ziema, ziema,Sirds sāpēs kusa. –2008. gada pavasarīMan sirdī ziedon’sKaut eju tālēsJūs ziemas sniegiTin vālu vālēs.Es ziedoni līdziSev piemiņai nestu,Kad garo mieguIz acīm jūs mestu –Vai mieru virs zemesAizvien vēl zvana?Aizvien, aizvien vēlJums miega nav gana?Es vērīgi klausosŠos garos gadus,Vai neskan balsis,Kas ziedonim radus?Skats ilgās tiecasUz dzimtenes pusi,Visa mana dvēseleIztvīkusi.* Latvju enciklopēdija. 3. sējums. Stokholmā: Trīszvaigznes. Stokholma: 1953:2058)** Jānis Rainis. Raksti,.3. sēj. Västerås: Ziemeļblāzma,1952:7.*** Turpat, 214. lpp.Pie iestādes bērniem ar fiziskiem un psichiskiem traucējumiem Raiņa ielā Pleskavā (2007)

KIBERKAMBARISZiņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiemKAS ZINA?Kas zina, kas var paskaidrot – kā var mainīt tautību?Vakardien, 2.aprīlī, LETAs ziņās, bija, lūk, tā: Apvienības„Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK Saeimas frakcija gatavojasiesniegt priekšlikumus jaunajā vārda, uzvārdaun tautības maiņas likumprojektā, kad tas būs nonācisizskatīšanai Saeimā, aģentūru LETA informēja TB/LNNK preses sekretārs Rolands Pētersons. TB/LNNKfrakcija uzskata, ka likumā noteikti jāparedz tautībasmaiņas uz latviešu tautību saistīšana ar pretendentalatviešu valodas zināšanām noteiktā līmenī.Mēs latvieši esam viena fantastiska tauta!Ar skatu uz Rīgas jumtiem, Uģis BērziņšUģi, šī tiešām ir traki fantastiska latviešu tautas lieta!Varētu ieteikt parakāties pa veciem, cara laika Rīgasdokumentiem, kur tautību pārrakstīja uz pieprasījumabez sevišķām grūtībām. Piemēram, X, agrāk latvietis,tagad krievs, un Y, agrāk polis, tagad vācietis,un līdzīgi. Vairums jau sen vairākas valodas pratatik internacionālajā Rīgā.Visu labāko, Gundars Ķeniņš KingsGundar, paldies par atbildi. Biju sācis domāt, ka tapusikāda jauna definīcija... Tātad nekas jauns...UģisUģis prasīja par jauno likumu. Te no 1. aprīļa LatvijasAvīzes – nezinu vai datums šajā gadījumā nozīmīgs.Bet lasiet labojumu raksta beigās:TĒVZEMIEŠA DĪVAINĀ INICIATĪVAIegūt tautības ierakstu „latvietis” un Latvijas pilsonībuturpmāk varēs daudz vienkāršāk, pat bez latviešuvalodas zināšanām – to paredz tēvzemieša GaidaBērziņa vadībā Tieslietu ministrijā izstrādātais likumprojekts„Vārda, uzvārda un tautības maiņas likums”.1. aprīlī šo likumprojektu bez jelkādām debatēmakceptēja valdība. Šobrīd spēkā esošais likums „Parvārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņu” Latvijasiedzīvotājiem ļauj atteikties no savas tautības un kļūtpar latvieti, ja persona var pierādīt, ka kāds no viņasvecākiem vai vecvecākiem bijis latvietis. Otrs nosacījums:latvietības pretendentam dokumentāri jāpierāda,ka viņš valsts valodu prot augstākajā (trešajā)prasmes pakāpē. Tas nozīmē, ka tautības ierakstamaiņas pieteikumam jāpievieno valsts valodas prasmesapliecība vai izglītības dokuments. Jāpiebilst, kašī norma likumā tika iekļauta 1996. gadā, pieņemotgrozījumus likumā. Tieslietu ministrijā izstrādātaisun 1. aprīlī valdības pieņemtais likumprojekts daudziem,tajā skaitā arī vairākiem G. Bērziņa partijasbiedriem no „TB”/LNNK, bija pārsteigums. Likumprojektānotikusi būtiska atkāpšanās no pozīcijām valstsvalodas aizsardzībā un pilsonības jautājumos. Tajālatvietības pretendentiem vairs netiek lūgts apliecināt,ka viņi vispār prastu latviešu valodu, arī ne viszemākajā– pirmajā pakāpē! Turklāt šis likumprojekts,ja to pašreizējā redakcijā pieņemtu Saeima, virkneiLatvijas iedzīvotāju, kas latviešu valodā neprot nevārda, pavērtu vistaisnāko ceļu uz Latvijas pilsonību.Naturalizācijas pārvaldes preses sekretāre Līga Lukšoskaidro: Latvijas pilsonību reģistrācijas kārtībā, tas ir– bez eksāmenu kārtošanas latviešu valodā, Latvijasvēsturē un par Satversmes jautājumiem – var iegūtpersona, kas ar dokumentiem apliecina, ka ir latvietis,un pierāda, ka pastāvīgi dzīvo Latvijā. Tātad Latvijaspilsonības iegūšanai pilnīgi pietiktu ar tautības maiņasapliecību un izziņu par Latvijā deklarētu dzīvesvietu!Kur nu vēl vienkāršāks ceļš uz Latvijas pilsonību!Pēc valdības sēdes G. Bērziņam vaicāja, kādēļ tikradikāli vajadzētu atvieglot ceļu uz Latvijas pilsonībutiem mūsu valsts iedzīvotājiem, kas latviešu valoduneprot. „Šad un tad ir situācijas, ka ģimenē viens novecākiem ir vienas tautības pārstāvis, otrs – citas tautības,un bērns, sasniedzot noteiktu vecumu, vēlaspieņemt tā vecāka tautību, kurš ir latvietis. Un tādaiespēja pastāv. Likumprojekts nav vērsts uz tā dēvētopseidolatviešu veidošanu...” – stāstīja tieslietu ministrs.Padomnieks Jānis Tomels masu mediju interesipar šo likumprojektu novērtēja kā „nevajadzīgu ažiotāžu”un skaidroja: „Ministrs Bērziņš uzskata: tiešiSaeimā būs jāizšķiras par to, vai latvietības pretendentiembūs jāprot valsts valoda”. „Tas ir jautājumspar latviešiem, un tautību nenosaka pēc valodas, betpēc radniecības. Šiem cilvēkiem ir latviešu asinis, unno latviešu valodas Latvijā viņi nekur nespruks”. Uziebildi, ka tas ir arī jautājums par Latvijas pilsonību, J.Tomels norādīja: nebūšot daudz šo „jauno latviešu”,kas pilsonības ierakstu izmantošot kā pamatu Latvijaspilsonības saņemšanai. Pēc Tieslietu ministrijasprognozes, 2008. gadā paredzami „35 gadījumi, kadpersona izdarīs tautības ieraksta maiņu”, 2009. gadā– 30 un 2010. gadā – vien 20 gadījumi…Bet nākamā dienā:MINISTRS LABOŠOT KĻŪDUTikko valdība pieņēma tieslietu ministra Gaida Bērziņa(„TB”/LNNK) iesniegto likumprojektu, kas ļautupie tautības ieraksta „latvietis” un Latvijas pilsonībasreģistrācijas kārtībā tikt personām, kas latviski neprotne vārda. Taču pēc publikācijas gan G. Bērziņš,gan tēvzemieši šo likumprojekta normu atzina parkļūdu un izteica apņēmību to labot.Tiešām mēs esam viena fantastiska tauta!Ar skatu uz Misiņa bibliotēkas veco šautuvi,Edgars Šmits Bet Edgar, kāpēc liegt latviešu tautību tik daudziemRietumos dzīvojošo latviešu bērniem, kas pagaidāmneprot latviešu valodu, taču vēlas dzīvot Latvijā, javiņi jūtas kā latvieši? Kad būs nepieciešamība, latviešuvalodu iemācīsies.Ausma Ābele 56

Ausma! Es par oriģinālo likumprojektu nebrīnos,nedomāju, ka būs daudz tādu, kas šādos apstākļosprasīs latviešu pilsonību, ja var pierādīt, ka ir latviešuizcelsmes un grib dzīvot te, lai tik prasa. Man likāssmieklīgi, ka vienā dienā iesniedz projektu, bet jauotrā dienā atzīst to par kļūdainu un vēlās to labot.Pats esmu trimdā audzis, tagad dzīvoju Latvijā, tātadsaprotu šādu gribēšanu, un gaidu, ka šo cilvēku dēļatkal atļaus dubultpilsonību, Latvijai tad būs piecijauni pilsoņi no manas ģimenes (un mēs visi protamlatviešu valodu).Ar cieņu, EdgarsJā, tas ir koks ar diviem galiem. Vienu galu tikko skatījulasām. Bet otrs atkal ir tāds:Latvieši kā tauta ir multinacionāls un multikulturālsveidojums no sākta gala. Un es labprāt redzētu latviešuskā Latvijas tautu. Tas spētu ar laiku apvienotpilsoņus vienotā, patriotiskā veselumā, ja ne kultūras,tad vismaz politiskajā nozīmē. Neredzu, ka noteicošamtautības maiņā ir jābūt radurakstiem, vai valodaszināšanai. Latviešu valodu kā valsts valodu sargāciti likumi, un pietiekami labi.Atceros tādu gadījumu. Man pazīstams gruzīns, kuršnu jau kādus pārdesmit gadus dzīvo Latvijā, pārvaldalatviešu valodu, savulaik kopā ar bariņu brāļu piedzimaGruzijā, kuras apgabalu kāds padomju laikugruzīnu līderis atdāvināja Azerbaidžānas līderim. Un,protams, azerbaidžāņu līderis visus tajā gabalā dzīvojošospārtapināja par azerbaidžāņiem un iedeva tiematbilstošus uzvārdus. Iepriekšējā Toliašvili vietā visaģimene pārtapa par Allahverdijeva ģimeni. Protams,laiki mainījās un brāļi dzīvo kur kurais. Un pateicotiesbirokrātijai viens brālis nu ir azerbaidžānis un Allahverdijevs,otrs brālis ir gruzīns, bet Allahverdijevs,bet trešais Latvijā ir Toliašvili, bet azerbaidžānis.Uzskatu, ka katram ir tiesības izvēlēties tautību pēc tā,kurai tautai cilvēks jūtas un vēlas būt piederīgs. Pietam piederība kādai tautai, vismaz Latvijā, nekādaspriekšrocības nedod. Neredzu te nepieciešamību pēcradu rakstu demonstrēšanas, vai valodas zināšanas.Atceros vēl vienu muļķīgu kuriozu. Man pazīstamasieviete piedzima īsi pirms kara. Tēvs ebrejs, bet mātelatgaliete, pēc papīriem latviete. Bet sieviete zaudējusiabus vecākus karā un uzaugusi bērnu namā, zinādamatikai krievu valodu. Un tādēļ, ka neprata netēva, ne mātes valodu (lai gan tagad jau prot), viņapēc pases ir krieviete.Man netīkamāk ir tas, ka to, ka esmu latvietis pasēraksta atsevišķā lapā stūrītī, ne tur kur pienāktos –goda vietā pie manas bildes un vārda.Vilnis Gricaičuks-Puriņš Bet dubultpilsonība mani kā iezemieti gan nesajūsmina.Kaut kā vairumā dubultpilsoņi ir lielākās unstiprākās valsts pusē, izņēmumu ir gauži maz.AusmaoMateriālus sagatavoja Juris ŽagariņšIvars Poikāns. Latvieti, nepadodies!57

GRĀMATASPĀRDZĪVOTĀ IZDZĪVOŠANAAndrejs Plakans, red. Experiencing Totalitarianism:The Invasion and Occupationof Latvia by the USSR and Nazi Germany1939–1991. Bloomington (ASV): Authorhouse,2007. 404 lpp.Totalitārisms – angļu valodā šiszvērs vēl par zilbi garāks! – absolūtakontrole valsts vai valdošāiestādījuma rokās, kasne atzīst, nedz pieļauj kādu citādudomu, nekā to, ko paužvara. Saņemot īsāk: totāla nebrīvība.Ēdienkartē zvērs mūsuvalsti ieraksta jau gadu pirmsaprij. Pusgadsimtu vēlāk – nāveskrampjos – kopā ar smirdošuelpu to izklepo. Ilgā pārdzīvošanaun izdzīvošana zvēraiekšās ir apskatāmās grāmatasvadmotīvs.Sākumā zvēram divas galvas –drīz viena otrai uzbrūk un pirmāiet bojā, bet totalitārismsturpinās nepārtraukts un viengabalains– kaut ne vienmēr tāds pats.Grāmata ir svarīga – vietām pat aizraujoša!Virsraksts latviski skan Pārdzīvojot totalitarismu/Padomju Savienības un nacistu Vācijasīstenotā Latvijas iekarošana un okupācija1939–1991. 1 Tā ir dokumentu krājums – 235dokumentu vai fragmentu tulkojumi angļuvalodā, iekārtoti četrās daļās pēc periodiem:1939–1940, 1940–1941, 1941–1945 un1945–1991. Daļai dokumentu pievienoti komentārivai norādes uz piezīmēm, kas sakopotasgrāmatas beigās. Ievadā priekšvārds,ievadraksts un avotu saraksts, un katru daļuievada eseja par attiecīgo periodu un iekļautajiemdokumentiem. Pielikumā demogrāfiskastabulas un saraksti.Experiencing Totalitarianism veltīta Kalifornijaslatviešu ārsta Dr. Alfreda Rimšas (1919–2005) piemiņai. Priekšvārdā redaktors, Aijovasuniversitātes (Iowa State U.) emeritusvēstures profesors Dr. Andrejs Plakans, paskaidro,ka Rimša 1990. gados ierosināja1 Reklāmas rakstiņā „Latvijas okupācijas vēsture”,Laiks, 22. IX 2007.______________________Par literatūrkritiķi Ildzi Krontu skat. viņas grāmatasDarbi – Personības – Viedokļi (2003) apskatuJG240(2005):54–56.Latvijas Vēstures institūtam (tagad LatvijasUniversitātes paspārnē) apkopot un publicētangļu tulkojumā Latvijas archīvos nesennonākušos okupāciju laika dokumentus. ArRimšas atbalstu institūts 1997. gadā radījadarba grupu vēsturnieces Dr. Irēnes Šneideresvadībā, 2 kas archīvu materiālus izpētīja,veica atlasi un vajadzīgos tulkojumus latviešuvalodā, arī uzrakstīja nodaļu ievadesejas,piezīmes un komentārus. Iekļauti arī dokumentino citiem avotiem. Tovisu tad Amerikā augušais unizglītotais latviešu vēsturnieksDr. Aldis Pūrs pārtulkojis angliski.Daļa dokumentu krievuun latviešu valodās Šneideresredakcijā publicēti jau 2001.gadā, krājumā Latvija padomjurežīma varā. 3 Dr. Plakansuzņēmās angļu versijas virsredakcijuun panāca arī papildufinansējumu no Aijovasuniversitātes. Grāmata ir „komitejasprodukts” – gan labā,gan ne tik labā nozīmē. Finanšužņaugi arī darījuši savu.BRĪVĪBAS NOĀRDĪŠANAPārskatot atlasīto dokumentu klāstu chronoloģiski,atklājas „biezie” un „tukšie” periodi.Īpaši saistoši un svarīgi ir dokumenti no 1939.gada vasaras un rudens un 1940. gada pavasara– ieskaitot 1939. g. 23. augusta Molotova–Ribentropapakta slepeno papildprotokolu(3) un 1940. g. 17. maija ārkārtas pilnvarusūtņiem Kārlim Zariņam un Alfredam Bīlmanim(23. lpp.). Nākošais „sabiezinājums”,protams, skar dramatiskos 1940. gada vasarasnotikumus – Latvijas viltīgi varmācīgo iekļaušanuPadomju Savienībā.Sūtņu apmulsumu atspoguļo Zariņa 11. jūlijavēstule Kirchenšteinam, prasot pēc paskaidrojumiem(63). Šeit būtu iederējusiesarī Zariņa 23. jūlija vēstule Lielbritānijas ārlietuministram, kad – apstākļus sapratis – tasdeklarē, ka pārstāv „prezidentu Ulmani, ko1940. g. 19. jūlijā patvarīgi atcēla no amata,”un lūdz Lielbritāniju „uzskatīt nesenās pārmaiņasLatvijā kā notikušas zem spiediena.”Vēstules noslēgumā Zariņš izsaka „cerību, kaViņa Majestātes valdība ... neatzīs Latvijasinkorporāciju PSRS.” 4 30. jūlijā Kirchenšteinspaziņo Zariņam un Bīlmanim, ka viņi ir „no-2 Dr. D. Bleiere, Dr. R. Vīksne, E. Pelkaus, Dz. Ērglis,A. Žvinklis.3 Rīgā: Latvijas Vēstures institūts.4 Latvisks tulkojums: Arturs Bērziņš. Kārlis Zariņšdzīvē un darbā. Londonā: Rūja 1956 (231).58

devēji” un Latvijas pilsonība viņiem atņemta(64).Septiņi dažāda rakstura dokumenti no pirmāsokupācijas ziemas perioda ilustrē Maskavaskontroles iespiešanos visās dzīves jomās,no cenzūras un pensiju noteikumiemlīdz puķu nolicēju meiteņu terorizēšanaiCēsu kapsētā. Arī bijušā ministru prezidentaHugo Celmiņa nopratināšanas protokols arpievienotu komentāru par viņa tālāko likteni– nāves sodu. Paskaidrots, ka Celmiņš piedalījās„Demokrātiskā bloka” priekšvēlēšanu akcijāviltus Saeimas vēlēšanām 1940. gada jūlijā,kuru pēdējā brīdī aizliedza un kuras dalībniekusarestēja un notiesāja (46–47).BARBAROSSATurpinot chronoloģiski, drausmīgos 1941.gada vasaras notikumus ievada Vācijas valdoņu8. maija vēl neiekarotās „Baltenlandes”(vēlāk „Ostlandes”) pārvaldīšanas un izmantošanasplāns. („Latvijā asimilācijai piemērotā[iedzīvotāju] daļa ir daudz mazākanekā Igaunijā.” Pārējos – deportēt uz austrumiem!)(93).Bet – „padomju” zemēs vēl valda miers. Dokumentivēsta par brutālajām arestu, deportācijuun deportēto mantas atsavināšanaspavēlēm.(Oriģināli krievu valodā, apzīmētas„slepeni”.) Tad – Barbarossa! un Holokausts,uz „atbrīvotājiem” liktās cerības – un ātrā vilšanās.Kara laikā Astrachaņā rakstīts juridiski detalizētslatviešu cietumnieka, bijušā tieslietu ministraHermaņa Apsīša apelācijas raksts. Padomjutiesa Astrachaņā viņu notiesājusi uznāvi – laikam par neko vairāk, kā sastāvēšanuneatkarīgās Latvijas armijā un piedalīšanosvaldībā. Apsītis, protams, pastāv, kaviņu var tiesāt tikai Latvijā un pēc Latvijas likumiem!Šādas apelācijas toreiz neviens neesotņēmis nopietni un Apsītis nošauts kāparedzēts 1942. gada 19. janvārī (81–82).Vācu laika dokumenti vienlīdz brutāli, izlaselīdzsvarota, pārsteigumu nav. Dokumentētaobligātā iesaukšana leģionā, ievietota pretestībasorganizācijas Latvijas Centrālās padomes1944. gada 17. marta deklarācija, koparakstīja 190 sabiedrībā pazīstami politiskiun kultūras darbinieki un ko slepeni nogādājaZviedrijā ar nodomu nodot Rietumu valstuvaldībām (134). (Tas nepareizi apzīmēts kā(draft) intelligence report – „izlūkošanas ziņojumauzmetums”, lai gan tā ir deklarācijaun lūgums. Turklāt – pabeigtais un parakstītaisdokuments ir publicēts un tā oriģinālsatrodas Kara muzejā.) 5Garajā pēckara okupācijas laikā dokumentuskaits „sabiezinās” sekojošos laikmetos:1945–1946, 1949, 1953–1956, 1959un 1987–1991 – bet 27 gadu laikā no 1960.līdz 1986. gadam datēts tikai 31 dokuments(1963–1969 periodā – neviens).MIERA ŽŅAUGI UN TĀLAIS CEĻŠTūliņ pēc kara beigām dokumentos ir norādesuz nacionālo partizānu darbību un vajāšanu,un reliģiskās dzīves apspiešanu. Zīmīgiattēlota luterāņu archibīskapa Kārļa Irbes nepakļaušanāsMaskavas iestādēm. Komentārāpaskaidrots, ka viņu notiesāja uz 10 gadiemizsūtījumā (283). Arī citi baznīcu darbībastraucēšanas piemēri (284–292, 382–383).(Diemžēl, šie dokumenti un norādes ļoti ciešno salikuma kļūdām.)Virkne rakstu veltīta lauksaimniecības kolektivizēšanai,ko iesāk ar ekonomiskiem spaidiem1947.–1948. gados, tad pāriet uz masveidaģimeņu deportācijām 1949. gada martā– „kulaku un citu naidīgu elementu”. IVdaļas ievadesejā paskaidrots, ka to darīja„ne tikai, lai iekļautu lauksaimniekus kolhozos,bet lai sabiedrībā radītu baiļu gaisotni”(141).Šie dokumenti izcili dramatiska lasāmviela!(178–186, 378)No latviešu komunistu dižvīriem visbiežākredzam Jāņa Kalnbērziņa un Viļa Lāča vārdus,Arvīda Pelšes retāk – kaut gan tieši viņš,būdams Latvijas Komunistiskās Partijas (LKP)Propagandas un aģitācijas nodaļas vadītājs,bija īstais Maskavas vagars – pēc savas būtībaslielkrievu imperiālists, kuram latviešukultūra sveša un latvietība vienaldzīga. 6VILTUS PAVASARISStaļina nāve 1953. gada 5. martā izraisa apjukumuvisā Padomijā. Pie „teikšanas” sīvituras ilggadējais čekas priekšnieks Berija –pēkšņi kļuvis par liberāli un nekrievu tautību5 Edgars Andersons, Leonīds Siliņš u.c. autori.Latvija un Rietumi: Latviešu nacionālā pretestībaskustība 1943–1945. 4. izdevums. Rīgā: LatvijasUniversitātes žurnāla Latvijas Vēsture fonds, 2002.(418–440).6 Eduards Berklavs. Zināt un neaizmirst. Rīgā:Preses nams, 1998 (52–54); Agnis Balodis. Latvijasun latviešu tautas vēsture. Rīgā: Kabata, 1991.(359–360); Dāna Oberšate. „PSRS valdītāji” (referāts).http://smaids.blogs.lv, 2006.16.V.59

aizstāvi! 7 Piesardzīgi frazēts 14. aprīļa „slepens”LKP Centrālās Komitejas biroja sēdesprotokols (233) mums vieš, ka jaunās vēsmassasniegušas arī Rīgu: pirmo reizi, kautnetieši, gaismā celts pārkrievošanas draudslatviešu valodai un kultūrai. Izskan prasībaintensīvāk mācīt abas valodas – krievu unlatviešu, uzsvērta „lielās krievu tautas” (arī„Ļeņina un Staļina”) valodas loma „Latvijaskultūras līmeņa celšanā.” Tomēr skaidrs, kaneba jau iedzīvotāju krieviski neprašana pamudinājadižvīrus šo jautājumu pārrunāt.22. un 23. jūnijā jau pavisam noteikti parlatviešu valodas prasmes un lietošanas nepieciešamībuiestājas gan ministru padomespriekšsēdis Lācis (235), gan partijas Rīgaskomitejas sekretārs Eduards Berklavs (236),gan arī pats Latvijas kompartijas pirmais sekretārsKalnbērziņš (241). Trīs dienas vēlākBerija krīt otra bendes Hruščova nežēlastībā,kurš tomēr atzīst, ka iesāktais nacionālokultūru atbalstīšanas kurss arī viņam politiskiizdevīgs. Vecais staļinists Pelše kādu laikuspiests sarauties.Sakarā ar 1955. gada 17. septembra PSRSAugstākās Padomes amnestijas lēmumu,vairāki ziņojumi un protokoli (187–189, 194–200) apcer „kompleksos jautājumus”, kā rīkotiesar izsūtītajiem, kas tagad atbrīvojamiun atgriežami Latvijā. [Kalnbērziņš jautā:„Kas spiež mums steigties ar šo darbu? ... Kadviņi atgriezīsies, tie izpostīs visus mūsu kolhozus”(189)]. Šie dokumenti vēsta arī par uzSibīriju izsūtīto latviešu bērnu situāciju.Pakāpeniskā neformālā destaļinizācija pārgājapilnīgā Staļina personības kulta noārdīšanā1956. gada februārī ar izšķirošu Hruščovauzstāšanos PSRS KP XX kongresā. Latvijas„nacionālkomunisti” Berklava ierosmēnu pārgāja atklātā uzbrukumā, lai aizstāvētulatviešu valodu un kultūru un celtu latviešuprocentu partijas, valdības, saimniecības u.c.iestādēs Latvijā (238, 245).ATKUŠŅA BEIGASAr 1958. gadu iestājas reakcija – Latvijaskrievi un viņu aizstāvis Pelše atkārtoti sūdzasMaskavas iestādēm par berklaviešu radītajāmneērtībām, armijnieki pauž, ka vairs nevarotgarantēt armijas drošību Latvijā. 8 Līdzīgicitās padomju republikās. Atkušņa iespaidābija izcēlušies arī nemieri Austrumvācijā,Polijā un Ungārijā. Maskavas valdošajām aprindāmsametas bail. 1959. gadā komisija7 Amy Knight. Beria. Princeton: Princeton UniversityPress, 1993 (176–200).8 Balodis – skat. 6. piezīmi (359).Maskavā izmeklē sūdzības pret Berklavu, uzkuru pamata viņu (un vairākus citus) atbrīvono amatiem, un Berklavu izsūta strādāt Krievijā.Tas viss it sīki izklāstīts septiņu lappušu„pilnīgi slepenā” LKP CC 8. augusta plēnumaprotokolā, kurā arī atsaukti vairāki agrāki lēmumi,kas tikuši pieņemti „valsts un partijasienaidnieka” Berijas vai kļūdīgā komunistaBerklava iespaidā (247–253). Labu lasīšanu!(Žēl tikai, ka dokuments vietām grūti saprotams,varbūt kļūdaini pārrakstīts?) Protokoluparakstījis Kalnbērziņš, bet tā paša gadarudenī par „pielaistajām kļūdām” arī viņš unLācis savus amatus zaudē. Par pirmo sekretārukļūst sīkstais, noturīgais vagars Pelše.VECIE BOĻŠEVIKIKalnbērziņš un Pelše, tāpat kā vairums latviešukomunistu funkcionāru, neatkarīgāsLatvijas laikā bija palikuši Krievijā. Lasot undomājot par šiem ilggadīgajiem latviešu boļševikiem,šķiet, ka viņi paši arī bija ne tikaitotalitārisma izpildītāji, bet arī nožēlojamiupuri. Nesen Laiks vairākos turpinājumospublicēja rakstu par Krievijas latviešiem, kurusnošāva 1937.–1938. gadu Staļina „tīrīšanās”.Tikai nedaudzi izdzīvoja. Pelše tur navminēts. Varbūt to izglāba viņa vienaldzībapret latviešiem (esot vienmēr turējies „sāņusno visām latviešu aktivitātēm” 9 ) Kalnbērziņuizglāba tas, ka tīrīšanu laikā viņš bija Latvijā,kur bija iesūtīts strādāt pagrīdē un atradāscietumā. Bet – Staļina bendes nošāva viņasievu, izdevniecības Prometejs darbinieci. 10Iestājas ilgais, klusais „stagnācijas periods”.Nedaudzie materiāli no agrajiem 60-iem gadiemturpina dokumentēt partijas kontroli literatūrā,reliģijā un sakaros ar trimdu – arīziņojumi par līgošanas aizlieguma neievērošanu,palielināto rūpniecības darbaspēka iepludināšanuun demobilizēto krievu karavīrupūlēm atrast dzīvokļus jaukajā Baltijā.NEMIERS STAGNĀCIJĀHruščova demisija 1964. gadā paslīd nedokumentētaun nākošos 18 gadus šķietamimierīgi valda flegmātiskais Brežņevs. Šī laikmetamateriālos dominē funkcionāru rūpespar ideoloģisko korektumu kultūras dzīvē unsaskarsmē ar ārzemniekiem, bet – pavīd arījaunas nemiera zīmes.Kad Berklavs 1968. gadā atgriezās Latvijā,9 Balodis – turpat (360).10 Vidvuds Štrauss. „Baigā februāra nakts”. Laiks2008.16. II. Oberšate (skat. augstāk) savā internetareferātā apstiprina Kalnbērziņa sievas arestu un piemin:„bērni tiek ievietoti bērnunamos.”60

viņš uzņēma kontaktu ar domubiedriem,„kas, palikuši nesalauzti, bija gatavi atsāktcīņu pret Latvijas kolonizēšanu, latviešu pārkrievošanu,par brīvības un valsts atgūšanu.”Tā 1969. gadā radās „17 Latvijas komunistuvēstule”, adresēta komunistu partijām ārpusPSRS, ko 1971. gadā slepeni izdevās nogādātZviedrijā un kuru 1972. gada pirmajā numurāpublicēja trimdas sociāldemokrātu mēnešrakstsBrīvība. Šī vēstule aicina pasauleskomunistus spiest Maskavu atgriezties pie„patiesajiem” Marksa un Ļeņina principiemun respektēt mazo tautu kultūru un autonomiju.11Šis dokuments nav iekļauts krājumā, bet iratsauce – slepens Latvijas PSR „ārlietu ministrijas”iekšējs ziņojums par ASV ģenerālkonsulaĻeņingradā T. Buchanana apmeklējumuLatvijā 1978. gada februārī. Tonis konfrontējošs!Buchanans nosaukts: „mūsu galvenā ienaidniekapārstāvis” – un kā tāds arī laikamizturējies. Vizītes nolūks nav minēts, bet gan– „LPSR ārlietu ministrijas uzdevums Buchananavizītes laikā bija gādāt, lai amerikāņinevarētu gūt informāciju, ko tie meklē.” Buchananambijis daudz kutelīgu jautājumu, tostarpā: „Vai tā 12 Latvijas komunistu vēstuleizteic šo komunistu pašu jeb visas Latvijasnācijas uzskatus?”, uz ko pavadonis atbildējis– ja ģenerālkonsuls domājot „to emigrantuviltoto dokumentu, tad tur ir runa par 17komunistiem un tā saturs ir emigrantu ļaunprātīgimeli, kas nekādi neatspoguļo Latvijasnācijas domas” (310).No 1977. un 1978. gada ir divi čekas pārskatipar jauniešu pagrīdes grupām, kuru nolūksesot Latvijas atšķelšana no PSRS un kasietekmējoties no ārzemju radioraidījumiemun emigrantu apmeklējumiem. Valsts drošībasiestādes tiek mudinātas uz lielāku modrībuun izglītības iestādes uz lielāku centībupolitiskā audzināšanā.Aizvadītā gadsimta 80. gadus ievada nesekmīgaisAfganistānas karš un, ātrā secībā, vecīgovadoņu Brežņeva, Andropova un Čerņenkonoriets. Padomju lielvalsts ir izkurtējusiun gatava jauniem notikumiem: glasnost’un perestroika Maskavā – ATMODA! Baltijā.Disidentu kustību apgaismo 1983. gadaGunāra Astras apsūdzības protokols (220).Bez Astras tur pieminēti Ints Cālītis, ĢedertsMelngailis, Gunārs Freimanis un citi tā laikadisidenti. Astra jau 1961. gadā notiesātsuz 15 gadiem par „tēvijas nodevību”, 1976.gadā atbrīvots, bet turpina izplatīt neatļautuliteratūru.11 Berklavs – skat. 6. piezīmi (317–334).BRĪVĪBAS LAVĪNAGorbačova proklamētās atklātības gaisotnē,Latvijas atmodu ievada cilvēktiesību grupasHelsinki-86 nodibināšana 1986. gada jūlijā.Pamatprincipi: novērst melus un teroru; pašnoteikšanosvisām tautām; sekot Helsinkukonferences principiem. Uzsaukumu paraksta– Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks,Mārtiņš Bariss (345). Seko dokumenti sakarāar šīs grupas organizētajām 14. jūnija un 23.augusta demonstrācijām nākošajā gadā.1988. gads atnes LNNK (Latvijas Nacionālāsneatkarības kustība) un Latvijas Tautas frontesnodibināšanu – un krājumā virkne dokumentupar tām. Iztrūkst tomēr pivotālā rezolūcija,kuru pieņēma Rakstnieku savienībaspaplašinātais plēnums (t.s. „Radošo savienībuplēnums”) 1988. gada 2. jūnijā un kaspašķīra ceļu gan LNNK, gan Tautas frontesnodibināšanai! 12Lavīna nu sākusies. 1989. gadu iezīmē dziesmotārevolūcija un „Baltijas ķēde” (vairāknekā 2 000 000 cilvēku sadevušies rokās), un1990. gadā pirmās brīvās vēlēšanas un AugstākāsPadomes Latvijas neatkarības atjaunošanasdeklarācija (356–363). 1991. gaduievada zvēra agonija – tanki Viļņā, OMON, 13barikādes Rīgā, izmisīga vēstule Raisai Gorbačovai(364).Grāmatas kvintesence ir krājuma pēdējaisdokuments – 1991. gada 13. jūnija zinātniskaskonferences rezolūcija par tēmu „Komunistutotalitārisma un genocīda prakse Latvijā”(366). Lai gan augusta pučs un pēkšņais„brīvais kritiens” vēl priekšā, acīm redzot pēcšī summējuma Šneidere un Plakans pamatotinolēmuši, ka kaut ko vēl pielikt būtu antiklimatiski.DARBS PABEIGTS – UN NEPABEIGTSPaveikts milzu darbs – Dr. Rimša būtu gandarīts!Tomēr – lielais darbs pelna jaunu izdevumu,pelna iegūt iespējami lielāko ievērībuangliski runājošo domātāju un darītāju acīs.To varētu panākt, vispirms, izlabojot daudzāstechniskās un valodas kļūdas, un pārskatotun pārkārtojot skaidrojošo tekstu, kas izkaisītsievadrakstos, virsrakstos, komentāros un12 „Rezolūcija”. Literatūra un Māksla, 1988.10.VI1988; Latvijas Radošo savienību 1988. gada 1. un2. jūnija plēnuma rezolūcija un referāti. Toronto:Latvian Arts Trust Society LATS, 1988; Dainis Īvāns.Latvijas Tautas fronte Rietumos. Rīgā: Elpa 2001(32).13 PSRS Iekšlietu ministrijai pakļautas bruņotasīpašu uzdevumu vienības – „melnās beretes”.61

piezīmēs grāmatas beigās. Angliskajam lasītājam– arī bez mūsu īpašās „latviskās bagāžas”– jādara skaidru, ko katrs dokumentsnozīmē un kāpēc svarīgs.Otrkārt – grāmatas apdare! Formāts, izmēri,tipogrāfija un spīdīgais kliedzošo krāsu laukumiemun burtiem klātais vāks – tieši brēc,lai to atliktu atpakaļ citu spīdīgo katalogu,instrukciju manuālu un telefonu grāmatukaudzē! Krājuma lietderību celtu arī alfabētiskspersonu un notikumu indekss.Šie iebildumi nemazina atzinību un pateicību,ko pelna šī lieldarba darītāji. It sevišķi varampriecāties par to, ka sapratušies un sastrādājušieslatviešu vēsturnieki no tik dažādāmvidēm un paaudzēm.Juris ŠlesersPar Dr. Juri Šleseru skat.JG251:26.VAI MĪLAS STĀSTI?Laima Muktupāvela. Totēmi. Rīgā: Jumava,2007. 249 lpp.Tāpat kā Mīla Benjamiņa, arīTotēmi varētu izraisīt debateslasītāju vidū. Temats ir izaicinošs,bet laikam jau rakstniecetieši to arī vēlējusies panākt.Vispirms par grāmatas nosaukumu.Ziemeļamerikas indiāņusenā kultūrā totēms nozīmējakatra cilvēka mistiskosaikni ar kādu dzīvnieku vaiputnu – lāci, vilku, lūsi vai ērgli.Totēms jeb gars, būdamsstiprs un varonīgs, pasargājaun gādāja par savu cilvēkuvai pat par visu cilti. Šim mītamlīdz šai dienai daudzi vēltic. Muktupāvela neraksta pardzīvnieku totēmiem kā cilvēkupasargātājiem, bet gan parādadzīvnieku īpašības cilvēkos. Piemēram,vīrietis kā mežonīgs lūsis aizbēg no kaķenes– sievietes. It kā fabulas par dzīvniekiem, šiestāsti simbolizē sievietes un vīriešus – cilvēkisavu dzīvnieciskumu ir (..) pieslēpuši aiz kanoniem,pieklājīgas uzvedības. (..) Mēs visiesam mednieki un medījums (7.– 8. lpp).62Foto: Gunārs JanaitisMuktupāvela nosauc visus stāstus par mīlasstāstiem – „Mīlas stāsts visaugstākajam”,„Mīlas stāsts par ragličiem”, „Mīlas stāsts paruzticīgu sievu”. Bet to, ko šais stāstos rakstnieceapraksta, es nesauktu par mīlestību,bet gan fizisku iekāri, kā pati Muktupāvelasaka, mēs sekojam vairošanās instinktam,jeb pašsaglabāšanās dziņai. Nevaru arī piekrist,ka vairošanās instinkts ir vienīgais uzkā balstās divu cilvēku kopdzīve, bieži vienvisa mūža garumā. „Stāsts par meitumātesģimenisko mīlestību – Vista” parāda tādusievieti, kura padevusies tieši šim vairošanāsinstinktam – radījusi trīs meitas, kuras viņamīl, bet katrai meitai cits tēvs. Skaidrs kā diena,ka šos vīriešus viņa samedījusi vairošanāsinstinkta dēļ, (izmantojusi) bez kādas mīlestībaspret viņiem. Autore raksta: ... nācēji ungājēji – manu meitu tēvi. Šeit šie vīrieši, viņasmeitu tēvi, parādās kā nesvarīgi elementi, tikaitādi īslaicīgi nācēji un gājēji. Un tad stāstā„Dzērve – Mīlas stāsts par lielu garu” Muktupāvelaapgāž savu teoriju par mīlestību tikaikā vairošanās instinktu un parāda, ka ir arīgarīga mīlestība un siltas jūtas ko stāstītājaizjūt pret īru kuprīti Patriku. Šeit mīlestība ircitādāka, šeit nemaz nav runa par vairošanāsinstinktu.Visiem stāstiem ir saistoši sižeti un bieži vienar negaidītu pārsteigumu beigās. Seksuālasattiecības, kā tagad lielā daļā Latvijas rakstniekuprozā, parādās skaidriaprakstītas gandrīz katrā stāstā,pat līdz apnikumam. Stāstā„Zaļā vārna – Mīlas stāsts pardzeju” sieviete ir parādīta kāputna neiedomājami brutālaun cietsirdīga mocītāja. Stāstāviņa simbolizē dzejnieka talantaizmantošanu praktiskām ikdienasvajadzībām, līdz kamērviņš nonāk psichiatriskā slimnīcā.Stāstā „Dievlūdzēja – Mīlasstāsts par mīļāko. Ēdienu” arīparādīta cīņa starp staigātājuvīrieti un gaidītāju sievieti, kaspārvēršas atriebējā. Un vienmērtā cīņa. Un vienmēr beigās uzvarsieviete.Laima Muktupāvela Vai ar šiem stāstiem Muktupāvelaapraksta sabiedrības nostājuun attieksmes tagadējā Latvijā? Vai Latvijassievietes ir tik valdonīgas un atriebīgas? Unvai vīrieši ir tik vāji, nepastāvīgi un vienmērmeklē tikai labumus – garšīgos salātiņus – ganpie vienas sievietes, gan otras? Un mūk nošīm sievietēm, kad atklājas to īstā daba? Parādāsarī kritika par nonicinošu attieksmi pretcilvēku – pret indivīdu kā nesvarīgu elementu

sabiedrībā. Stāstā, kur sieva runā par vīrapašnāvību, rakstniece sarkastiski raksta: Viņšaizgāja skaisti – neizturējis pazemojošo atlaišanuno darba, pakārās mājas bēniņos. Būšuskarba – tā ir dabiskā atlase (104). Un turpattālāk: Izdzīvot varēju, jo es labi dziedu. Dziedājubērēs. (..) Pēdējā laikā vecie cilvēki (..)krita labi, tāpēc man maizei pietika. Stāstāpar īru kuprīti Patriku Muktupāvela arī piemincietsirdīgo un diskriminējošo attieksmipret cilvēkiem ar fiziskiem trūkumiem: JaPatriks dzīvotu Latvijā, viņš būtu izstumtais.Liekais. Pa kājām traucēklis, nevajadzīgais.Rakstniecei gandrīz katrā stāstā iepīts arīhumors. Jautra situācija aprakstīta stāstiņā„Vista. Stāsts par meitu mātes ģimenisko mīlestību”,kad mazā dzīvoklītī pēkšņi satiekasvisu trīs meitu tēvi un vēl piedevām elektriķis,santechniķis, meitu draudzenes un draugi.Ar īstu humoru Muktupāvela pasniedzstāstu „Dievlūdzēja. Mīlas stāsts par mīļāko.Ēdienu”. Vispirms viņa pasaka, ka lasot šostāstu jāskan Johanna Štrausa polkai-mazurkai.Tad stāsts sākas ritmiski kā skaitāmaisdzejolis jeb dziesmas teksts. Komiska situācijarodas stāstā, kur latviete sēņu novācējaizsmej savu īru darba devēju, pasniedzottam gumijas darba cimdā tērpto roku (107).Laimai Muktupāvelai humora netrūkst.Rakstniecei, kā vienmēr, valoda rit veikli.Viegli, kā sarunājoties ar paziņām, rakstnieceuzrunā lasītāju: Nu, jūs jau visu zināt labāk.Lai ko es jums stāstītu, jūs teiksiet, lai beidzumelot. (..) Jūs patiešām gribat dzirdēt patiesībupar mani? Labāk nevajag. (..) Nu labi,tad sēdiet rātni, mierīgi un klausieties. Papildjautājumusuzdodiet pēc tam. Atkārtotistāstītāja atstāsta ko teikusi meitām: Es vienmēresmu savām meitām teikusi, ka ar savutaisnību svešā baznīcā neiet. Un citā vietā:Mēs esam šeit tik īsu laiku. Un tik skaisti! Toes vienmēr esmu teikusi savām meitā...Valoda asa, cilvēku apraksti komiski: Tie bijatādi paši tēvocīši kā viņš – kaut ko dzīvē sasnieguši,mazliet jau apviļāti dzīves rīvmaizēkā kotletītes.(..) Un stāstā par lūsi: ...viņa lokanajamķermenim uzauga apmierinātībastauku ripa. Pats drīz vien sāka atgādināt saķemmētu,pumpiņām izraibinātu pieēdinātudivānspilvenu. Arī it kā par sevi stāsta: Paskatietiesuz mani? Kas es esmu? Veca, nē,pareizāk būtu teikt – novecināta kā vītinātagaļa.Katrs stāsts iesākas ar mazu, vienkāršu attiecīgādzīvnieka vai putna zīmējumu, bet trīslielās sadales nodaļas – ... es esmu es, ... tuesi es, ... mēs esmu es (šīs nav drukas kļūdas)ievada Marutas Raudes skaistas košu krāsuilustrācijas.Astra RozeAstra Roze, profesionāla bibliotekāre, strādā arī partulkotāju un angļu valodas redaktori.APVĀRŠŅU GRĀMATAIeva Zole. Sarunas ar Māru Ķimeli. Rīga: Jumava,2007. 340 lpp.Retais režisors bez režisora talanta apveltītsarī ar teicamiem stāstnieka, aktiera, gleznotājavai rakstnieka dotumiem. Vienai noievērojamākiem latviešu režisoriem (vīriešudzimtes forma te lietota apzināti, norādot,ka runāts par visiem Latvijas režisoriem)Mārai Ķimelei Dievs iedevis spēju aizraujošiun analītiski domāt runājot jeb runāt domājot.Kā teicējai senos laikos. Tādu retumubūtu grēks neizmantot, tālab tapa „Sarunasar Māru Ķimeli” – tā grāmatas ievadrindāsraksta teātra zinātniece un kritiķe Ieva Zole.Un jāteic uzreiz paldies, ka viņa šo ĶimelesDieva doto spēju novērtējusi un likusi lietā,lai mūsu visu guvums būtu šī grāmata.Sarunas notikušas septiņu gadu garumā,pirmā – 2000.8.IX, nobeiguma – 2007.25.IX. Grāmatā katra saruna sākas ar īsu IevasZoles ieskatu tēmā, tālākā tekstā grafiskiizcelti Ievas Zoles jautājumi, tiem seko ganpamatīgi izvērstas un vērienīgas, gan aprautākasMāras Ķimeles atbildes. Jautājumu rosināta,Ķimele stāsta par sevi, savu dzimtu– vecmammu režisori Annu Lācis, viņas dzīvesdraugu,teātra lietās erudīto BernharduReihu, par mammu Dagmāru Ķimeli – rakstniekaJūlija Lāča meitu, par tēvu – aktieri ViliĶimeli, par dēlu Pēteri un citiem, par to ceļu,ko vientulību un dabu mīlošs meitēns noietlīdz Maskavas Teātra mākslas institūta profesionāluizglītību ieguvušai režisorei. Bet visvairāk– par savu darbu, pasaules izjūtu, parteātri, izrādēm, lugām, dzīvi.Domas spriegums, intonācijas tiešums undzīvīgums valda sarunās, artistiski atraisītāsun saturiski blīvās. Arī par gluži specifiskāmlietām spēja runāt vienkārši un skaidriiederas Māras Ķimeles stāstītājas talantā.Tās daudzās lappuses, kurās Ķimele stāstapar Raiņa, Blaumaņa, Brigaderes, Šekspīra,Čehova un citu autoru lugu uztveri, viņas63

ežisores redzējumu un pieredzi, lugas „sirdsun dvēseles” meklējumu ceļiem, grāmatasvērtētāji pamatoti atzinuši par izcilām.Ievas Zoles izvēlētais sarunu veids ļauj MāraiĶimelei portretēt sevi, dod viņai izpausmesbrīvību. Personības pašatklāsme, gara apvāršņiiezīmējas augsti un stipri, un Sarunas arMāru Ķimeli man gribas salīdzināt ar glužicita rakstura darbiem – Roalda Dobrovenskaromānu Rainis un viņa brāļi, SaulcerītesVieses stāstījumu par Aspazijas dzīvi Mūžīgiespārni un Gundegas Repšes vēstījumu vēstulēsBrālis. Ojārs Vācietis, ar grāmatām, kuruvieta kultūras apziņā ir vienreizēja. Personībasatklāsmes būtiskuma ziņā.Ieva Zole savu sarunas biedrenes lomu, protams,izvēlējusies apzināti. Tagad izskan arīminējumi, vai Sarunas nebūtu ieguvušas, jaIeva Zole būtu centusies vairāk komentēt,apstrīdēt Māras Ķimeles sacīto. Patiesi, uzdiskusiju kārāks prāts būtu varējis izvērstiesne viena vien domas gājiena un atziņas apstrīdējumā(piemēram, vai Māras Ķimelespaaudze uzcēla tiltu uz Bārdu, Čaku, uzZiemeļnieku un Virzu), taču tad tā būtu citagrāmata.Tagad diskusijas var notikt jau ārpus IevasZoles un Māras Ķimeles grāmatas vākiem.Teātra zinātniece un kritiķe Guna Zeltiņa atzīst,ka nemaz nav tik daudz tādu grāmatu,kas ir ne tikai aizraujoša lasāmviela jebkuraminteliģentam cilvēkam un teātra interesentam,bet var arī kalpot par profesionālurokasgrāmatu. Starp pazīstamākām nosaukusiPītera Bruka, Žana Luī Barro, AnatolijaEfrosa grāmatas, viņa tām piepulcē Sarunasar Māru Ķimeli, kas neatpaliekot ne domasfascinējošā, krāsainā izklāstā, ne profesionālāasumā un vērienīgumā. Tomēr darvas karotešajā medus podā, pēc recenzentes domām,ir Ķimeles attieksme pret kritiku, tiešikritikā Ķimele saskatot visu nelaimju avotu,un recenzijas nosaukums „Māras ĶimelesPandoras lādīte”.Guna Zeltiņa raksta: Māra Ķimele ir arī pārliekuaizrāvusies, gleznojot savu padomju laikosnomāktās un teju vajātās disidentes tēlu.(..) Taču Māra Ķimele arī padomju laikos bijaviena no visaugstāk un atzinīgāk vērtētāmrežisorēm, un man, atšķirībā no N.Naumaņa(viņa recenzija „Māras grāmata” publicētalaikraksta Diena pielikumā – Kultūras Diena2007.7.XII – I.K.), nenāk ne prātā kaisīt sevpelnus uz galvas un atvainoties, ka neieraudzīju,nenovērtēju pietiekoši nenoslavēju,biju nejūtīga, iznīcinoša u.tml. (Kultūras Forums2007, 21./27.XII).Tiesa, kādus atzinīgus vārdus kritikai Sarunāssaklausīt nevar. Lasītājs, kam šīs „cunftu”attiecības nešķiet tik svarīgas, visticamāk,augstsirdīgi nospriedīs, ka nenovērtējumaizjūta Mārai Ķimelei nav sveša. Un viss. Tikaiviena šķautnīte personības – pretņa – pasaulē.(Es jūtos kā pretnis, bet tā es jūtos vienmēr,jo man vispār nepatīk sistēmas, un tā irmana izvēle.)(Starp citu. Ja runājam par Krauklīti Valmierasteātrī (2004. gadā), tajā „karātavu humora”(režisores apzīmējums) un izmisīgassmeldzes intonāciju saplūsme, manuprāt,bija satriecoša. Raiņa vārdi pārsteidzoši precīziatbilda Māras Ķimeles traktējumam, noteiktalaikmeta un vēsturisko personu attiecībām.Neko nezaudēdams no sevis, Rainisizrādē bija ieguvis jaunu vēsturisko patiesībulauku, mākslinieciski ļoti spilgtu un izteiksmīgu.Uzmanīgāks un atminīgāks skatītājsvarbūt varētu pateikt, vai tiešām bija tā, kāpalicis prātā Mārai Ķimelei – šī izrāde aizgāja,it kā tā nebūtu nekas... Ja tā, tad kritiķiemnav ko apvainoties...)Pārmetumi par aizraušanos ar teju vajātāsdisidentes tēla veidošanu man liekas daudznopietnāki, smagāki – galu galā mūsu sarežģītievēsturiskās izlīdzināšanās ceļi kopumānepavisam nav nostaigāti. Tas, ka padomjulaikos režisore atzinīgi vērtēta, vēl nenozīmēneko – padomju vara ar atzinībām centāspiejaucēt un uzpirkt arī tos, kas nebija mīlami,savukārt vērtētāji cildinājuma vārdosvarēja ielikt pilnīgi atšķirīgu saturu, tā sakot,„savējie sapratīs”.Katrā ziņā mana skatītājas pieredze liecinapar Māras Ķimeles kā pretņa stāju, viņas izrādēsuzrunāja brīva cilvēka, cilvēka brīvasgribas un gara spēka klātbūtne. Kā tajā mēģinājumāpieskarties savas tautas liktenimKrauklītī Jaunatnes teātrī tālajā 1971. gadā,kā tiem laikiem neraksturīgā režisora brīvībasizpausmē Ž. Anuija Mēdejā Valmieras teātrī(1975), kā izcilajā Pūt, vējiņi! iestudējumā(1985) un citos. Tāpēc es domāju, ka lielākataisnība ir Māras Ķimenes vārdos: Mūsu(viņas un režisora Oļģerta Krodera – I.K.) nepiederībasistēmai izpaudās tikai tā, ka mēsnebijām pērkami. (..) Mēs necīnījāmies pretpadomju varu, bet mēs kaut kā izšļukām viņiemno rokām. Vismaz kādas skatītāju daļasuztverē viņi bija piederīgi tam dzejnieku,mākslinieku, radošo cilvēku lokam, kas uzturējaticību citai pasaulei, citiem nojēgumiem,tiem, kas bija izsvītroti no padomju ideoloģijasoficiālās leksikas.64

Savējie lasīja, uztvēra, atbalsoja. Šobrīd, manšķiet, šādas, tolaik nereti vien nojausmās tveramassolidaritātes ir visai maz. Laiki citi... untas nav vajadzīgs? Nez vai. Garīga pretestībapret citiem – globālas patērētāju sabiedrības– likumiem ne mazāk nepieciešama. Vaidaudzi dalītos ar Māru Ķimeli viņas patiesībā:Noliegt savu tautu tagad ir pieklājīgi. Jatu smejies par latvietību, tad tu esi pasaulespilsonis, bet es kaut kā nemaz nevaru parto pasmieties. Man vienalga, vai esmu vecmodīgavai neesmu, bet man latviešu tautasgara bagātības liekas fantastiskas, mani tāssajūsmina, pārsteidz, aizrauj, baro, saviļņo.Man ne prātā nenāk no tā atteikties, pat jaes skaitīšos aprobežota latviete vai nacionāliste.Kur un kas šobrīd ir Māras Ķimelessavējie eksistenciālajos brīvības,cilvēka, tautas, mākslas jautājumos?Māras Ķimeles dziļo pesimismudomās par Latviju, tās dabu untautu, protams, gribētos iebilst,lai arī pretargumentus grūti atrast,paliek vien cerība, ka lasītājuapziņā pesimisms netiks vairotsun nerunās pretim viņas viedoklimpar mākslinieka atbildību, bet– tieši otrādi – spēcinās garīgāspretestības dzietus.Ikdienā Latvijas publiskajā telpādebesis ir novilktas zemu. Sastapšanāsar tādu gara vertikāli un apvāršņiem,tik spēcīgu personības starojumu un „enerģijaskvalitāti” kā Sarunās ar Māru Ķimeli irsvētki. Var tikai pievienoties Ievas Zoles rakstītajamgrāmatas pēcvārdā: Viņas prātam irspēks. Un spēks ir arī viņas vārdiem. I tiembargajiem, kad Māra Ķimele ir nemierā vaisāpināta, vai aizsardzībai izvēlas uzbrukumu.I tiem vieglajiem... Bet jo īpaši – tiem viedajiemvārdiem, kas ik sarunā vienkārši ielidoapziņā, sakārtojas pareizā secībā un pārtoppoēzijā. Par mīlestību. Par Dievu. Par dzīvi.Par Latviju. Tautu. Laiku. Nāvi. Teātri. PievienotiesLilijas Dzenes vārdiem uz Sarunu vāka:Šāda līmeņa grāmata ir mūsu teātra literatūrāļoti gaidīta.Ne tikai teātra literatūrā. Un Sarunas jau arīnav tikai teātra literatūra...Būtiska piebilde – mākslinieka Ilmāra Blumbergaapdarē grāmata ir eleganti vienkāršaun skaista.Ildze KrontaCILVĒKA BĒRNS JĀNIS STREIČSJānis Streičs. Lāga dvēseļu straumei. Rīgā:Dienas Grāmata, 2006. 511 lpp.Daudzi trimdas/diasporas tautieši ar kinorežisoraJāņa Streiča darbu vispirms iepazināssavās mītnes zemēs, skatoties pēc Jāņa Klīdzējaromāna motīviem uzņemto filmu Cilvēkabērns, kas vairākumam visai labi gājapie sirds. Šo vērtējumu tagad apliecina arīnesen izlasītā ziņa, ka šoruden Latvijas filmufestivāla Lielais Kristaps laikā televīzijas skatītāji,aicināti balsot par visu laiku labāko latviešufilmu, par tādu atzinuši Streiča Cilvēkabērnu. Aplūkojamā grāmatā sastopamies ardaudzpusīgā mākslinieka Streiča rakstītājatalantu un mazliet tuvāk iepazīstamiesgan ar viņu pašu, ganarī ar vairākiem viņa kolēģiem unlaika biedriem. Tīšām lietoju vārdiņu„mazliet,” jo Streičs nebūtnav pārāk devīgs ar pašatklāsmi,un lasītājam viņa dzīves fakti jāsalasapa gabaliņam, kas šur turizmētāti tekstos par citiem. Šailasītājai būtu ļoti gribējies redzētkodolīgu chronoloģisku Streičabiogrāfisko datu un paveiktodarbu sarakstu, kas būtu lieti noderējispar pamatstruktūru secīgadzīves stāsta koptēlam. Tačuautors laikam tā nav vēlējies, unsevi lielākoties atklāj tikai runājotpar citiem, savam stāstījuma veidam par parauguņemot jaunībā lasītu krievu gleznotājaIļjas Repina atmiņu grāmatu.Kā daudzi latviešu censoņi, kas vēlāk dzīvēguvuši plašus panākumus un slavu, JānisStreičs uzaudzis visai grūtos apstākļos. Mātejau agri mirusi ar aklās zarnas iekaisumu,kuru lauku apstākļos nav bijis iespējamsdziedēt. Tēvs iesaukts armijā, nonācis gūstāun pēc kara beigām Anglijā. Jāni un pārējostrīs bērnus audzinājusi mātesmāsa Anniņaun vecmāmiņa. Pēdējā ir stipras un sīkstaslatviešu sievietes paraugs, viens no grāmatasīpatnējākiem un neaizmirstamākajiemtēliem, kas Jānī iepotējusi daudz vērtīgu atziņupar dzīvi. Neko nezinādama par modernopsicholoģiju, viņa instinktīvi atradusi veidukā tikt galā ar milzīgo, rūpju un pienākumuradīto spriedzi, un ik pa laikam ārdījusi nostnelaiķa vīra mūrēto krāsni, lai pēc tam topati uzmūrētu no jauna un dzīvotu tālāk arjaunu sparu.Pietiekami spilgti un iespaidīgi ir arī pārējieStreiča laikabiedri, par kuriem viņš izvēlējies65

uzrakstīt šai grāmatā ievietotās esejas jebapceres – Aleksandrs Leimanis, Vera Baļuna,Māris Rudzītis, Laimdonis Grasmanis, OjārsVācietis, Pauls Putniņš, Lilita Bērziņa, Vija Artmane,Večella Varslavāne, Harijs Kukels, IvarsKalniņš, Maija Augstkalna, Jānis Paukštello,Gunārs Balodis, Romualds Ancāns, ĒvaldsValters, Andris Vējāns, Gunārs Piesis, OļegsRudņevs un vēl vairāki citi. Atmiņu rakstampar savu kinomākslas skolotāju AleksandruLeimani, sauktu arī par Sašu vai Otoviču, autorsvirsrakstā licis: „Sovjetiskā traģēdija.” Šoapzīmējumu patiesībā var attiecināt uz visugrāmatā atspoguļoto laiku, kad Latvijā uncitās padomju republikās lielā mērā valdījablats, bezcerība un bailes. Bailes bija Staļinaimpērijas gaiss, reliģija un ideja, rakstaautors, un šādu baiļu ēna attaisno vai vismazizskaidro dažu labu pavērsienu grāmatāaprakstīto cilvēku rīcībā un likteņos. Taču šislaiks arī rūdīja raksturus un izplaucēja skaistaskultūras izpausmes dažādās mākslas jomās,teātri un kino ieskaitot. Streičam tiešāmpadevies izmanīgi parādīt gan pozitīvogan dažkārt arī negatīvo grāmatā pieminētopersonu raksturos un draudzības vai nedraudzībasizpausmēs. Nereti, pieminēdams kautko netīkamāku, Streičs tam tūdaļ cenšas atrastpareizo ieganstu – tāds bija laiks un cilvēkivien esam.Streičs mīkstina dažu labu trimdas latviešusabiedrībā valdošu uzskatu par komunistulaika funkcionāriem. Vizma Belševica raksturoArvīdu Griguli kā cilvēku, kurš pēc pašiniciatīvasir darījis Rakstnieku savienībai tikdaudz ļauna, cik nu viņa spēkos ir bijis. Unviņa spēkos patiešām ir bijis daudz (LatvijaŠodien 1989/1990: 65). Streičs turpretimraksturo viņu kā godavīru, kurš neliekuļojis,nelaipojis un nebijis akls komunists. Streičsarī apliecina, ka Vija Artmane nebūt nebijusiKremļa lakstīgala, bet drīzāk gan latvju zīleKremļa tornī, kas daļu no saviem priekšnesumiemMaskavā spītīgi skandināja latviski.Viņš arī atgādina, ka stāšanās partijā pārtapusipar vienu no pretošanās kustības veidiem.Atziņa, ka Maskava neļāva, bieži bijusiaplama. Vairāk mūs žņaudza pašmāju [lasi:latviešu] cenzori un burta kalpi, par kurukultūras līmeni stāstīja anekdotes, bet, laiizdzīvotu, iztapa viņu stulbumam – tā rakstaStreičs.Grāmata tātad ir visai interesanta un informatīva,atklājot daudz līdz šim nezināmufaktu un to iztulkojumu. Streiča stāstījums irkrāšņs un impresionistiski izvērsts plašumā.Lietišķi ievirzīts lasītājs ne vienmēr tur spēsviegli orientēties. Vietumis iekaisīti citātikrievu valodā bez tulkojuma, kas var sarūgtinātšīs valodas nepratējus. Spēj saērcinātarī fakts, ka grāmatā minēto personu visaiplašajā sarakstā nav norādītas lappuses, kurāsšo personu vārdi ir minēti, kā tas lasītājaērtības labad ir pieņemts citur pasaulē izdotajāslīdzīga rakstura grāmatās, jo vajadzībasgadījumā sameklēt attiecīgo tekstu vairākkā 500 lappusēs nudien nav viegli. Grāmataspievilcību papildina bagātīgs fotoattēluklāsts. Grāmata tapusi un izdota ar ValstsKultūrkapitāla fonda atbalstu, kas šajā gadījumāsevi attaisno visā pilnībā. Tās kultūrvēsturiskānozīme ir nenoliedzama.Biruta SūrmaneJG redakcijas locekle Biruta Sūrmane angliskojusiValentīna Jākobsona Brokastis pusnaktī, ko klajā laižMežābeles apgāds (117 Northview Road, Ithaca, NY14850–6039) kā Breakfast at Midnight: Stories fromExile (2003).NO VĒTRAINĀM SAPULCĒM UZREVOLŪCIJUJournal of Baltic Studies (JBS). XXXVIII/4(2007). Association for the Advancement ofBaltic Studies (AABS). Interesenti var kontaktēt:s.lenon@lbss.gla.ac.ukPārsteidzoši, bet pagājušā gada “lietussargurevolūcija” Rīgā sasaucas ar lielajām, vētrainajāmsapulcēm 1905. gadā. AplūkojamajāJBS laidienā baltiešu zinātnieku atskati paršo laiku skaidrāk iezīmē revolucionāro procesusākumus vēlāko Baltijas valstu teritorijā.Īpaši asi tie bija Latvijā, kur jau bija sākusiest.s. „industriālā revolūcija.” Pārmaiņaslauksaimniecībā, ieguldījumi rūpniecībā unstraujā laukstrādnieku noplūde no laukiemuz neierastiem darba un dzīves apstākļiemlielo ostu pilsētu fabrikās paaugstināja politiskoun sociālo spriedzi Igaunijā un vēl vairākLatvijā. Nemieri dažbrīd noveda pie īstāmkaujām, piemēram, Tukumā u.c. Tā arī 1905.gada beigās sākās nemieri Igaunijas un Latvijaslaukos un pilsētās. Vienlaikus uzņēmīgicilvēki noorganizēja plaša mēroga konferencesTērbatā, Rīgā un Viļņā, kas liecināja partautas šķelšanos starp jaunajām pilsoniskāmaprindām un revolucionāri noskaņotajiemnemierniekiem, arī to, ka baltieši 1905. gadāvēl bija politiski maz sagatavoti jaunas sabiedrībasizveidē. Viņi nebija gatavi vienoti66

un izšķiroši atbalstīt nacionālos centienus,drīzāk paļaudamies uz visumā neveiksmīgiembruņotiem konfliktiem ar valsts varu.Jāpriecājas, ka nesenā “lietussargu revolūcija”tiešām liekas daudz pozitīvāka. Gluži iespējams,ka tā pēc vairāk nekā simts gadiemievadīja īstākas demokrātijas izveidošanosun nostiprināšanos Latvijā.Indiānas U. profesors, igauņu vēsturniekulielmeistars Toivo Rauns apjomīgā rakstā,cita vidū, analizē atšķirības starp igauņiemun latviešiem 20.gs. sākumā.Visasāk cara impērijā revolucionārie incidentiuzliesmoja Kurzemē, tad latviešu un igauņuVidzemē, atstājot pēdējā vietā Igaunijasprovinci. Par mierīgāku situāciju igauņu reģionosjāpateicas vienam no igauņu vadītājiem– Jānam Tenisonam, kurš ar cara iestāžupiekrišanu noorganizēja visas Igaunijas kongresuTērbatā, igauņu izglītības un kultūrascentrā, kas jau pirmajā dienā sadalās divāsdaļās. Tenisona piekritēji paliek Tērbatas Pilsoņu(Buergermusse) nama telpās, bet Tallinasrevolucionāri pulcējas universitātes aulā.Tenisona kongress vienojas prasīt impērijaidemokrātisku un konstitucionālu monarhiju,plašas pilsoņu tiesības, īpašas nacionālastiesības atsevišķu tautu valodām, skolām unpašvaldībām, kā arī igauņu rajonu apvienošanuvienā administratīvā teritorijā (t.i, Igaunijā),agrāro reformu ar valsts un baznīculauku īpašumu sadali bezzemniekiem, darbaapstākļu uzlabošanu etc. Radikāļi pieprasasociālistiski ievirzītu agrāro reformu, strādniekutiesības organizēties un streikot, kā arīskolās pasludināt igauņu valodu par galvenovalodu. Kaut arī Rauna ieskatā ir viegli kritizētTenisona organizēto kongresu kā amatieriskuun pat naivu, tas tomēr kļūst par iedīglipatstāvīgai Igaunijai.Profesors Andrejs Plakans (Iowa State U.)apcer Skolotāju konferenci un Pagastu pārstāvjukongresu Latvijā, izvērtējot gluži nevienādusun saturā neskaidrus ziņu avotus.To autori: Spricis Paegle, Arvēds Švābe, BrunoKalniņš un Jānis Krastiņš. Salīdzinot arIgauniju, abu latviešu kongresu kontrolē lielaloma ir LSDSP, t.i., sociālistiem. Kaut laikrakstuziņas ir skopas un pat pretrunīgas, latviešukongresos pieņemtās prasības, liekas,līdzinās igauņu revolucionāru pieņemtajām.Paliek nenoskaidrots, cik lielā mērā kongresiir pārstāvējuši latviešu tautas uzskatus. Nepavisamnav skaidrs, ko domājuši latgalieši,kas uz kongresiem nebija aicināti.Prof. Šauļius Sužiedėlis (Millersville U., PA)rakstā par “dižo saeimu” Viļņā uzsver, ka1905. gada notikumu pētnieki ārpus Baltijasvalstīm skatās no Krievijas impērijas perspektīvas.Samērā nesen par to ir rakstījis EgidijsMotieka, kura uzskatā mazāk industrializētāsLietuvas lauku ciemos pārsvarā valdījusinacionāli katoliskā ideoloģija, ko sociālistupārstāvji nav spējuši daudz iespaidot. NepārspīlējotViļņas „dižā saeima” lēmumu vēsturiskonozīmi, viens nacionālistu panākumspēc konferences ir pirmās lietuviešu nacionālistupolitiskās partijas noorganizēšana, kāarī izpratne par to, ka modernā Lietuvas valstījāiekļauj arī baltkrievi, poļi un žīdi.Par grūtībām izveidot daudztautu aliansiLietuvā raksta Ziemeļaustrumeiropas Institūtapētnieks Līneburgā (Lüneburg) JoachimsTaubers.Somijas Oulu U. palīgprofesors Kari Alenius,igauņu un baltvācu attiecību pētnieks, pievēršasbaltvācu kulturālās autonomijas izveidošanaiIgaunijas brīvības gados. Nozīmīgabijusi baltvācu politiķu parlamentārā veiklība,arī igauņu pārdomātie apsvērumi. Igaunijanecentās būt atsaucīga uz ārzemju, īpašiTautu Savienības, ieteikumiem, bet, īpaši pēc1924. gada komunistu dumpja, veidoja tāduminoritāšu (baltvāciski orientētu) politiku,kas faktiski nostiprināja valsts pretkomunistiskonostāju.Žurnāla noslēgumā prof. Gunta Šmidchenaun viņa asistentes Renesas Osterbergasdoktordarbu pārskats par baltiešu tematiem– no 1811. līdz 2006. gadam. To skaitspārsniedz 480, no kuriem 296 disertācijasaizstāvētas kopš 1991. gada. Populārākietemati – etniskie un mazākumtautību jautājumi.Apmēram 8 procenti no doktorandiemir AABS biedri.Rakstiem seko vērtējumi par jaunām grāmatām,to vidū: Andrej Angrick & Peter Klein.Die “Endlösung” in Riga: Ausbeutung unVernichtung 1941–1944; Suzanne Stiver Lie,Lynda Malik, Ilvi Jōe-Cannon & Rutt Hinrikus.Carrying Linda’s Stones: An Anthologyof Estonian Women’s Life Stories; RebeccaKay. Men in Contemporary Russia: The FallenHeroes of Post-Soviet Change? JoachimTauber. „Kollaboration” in Nordosteuropa:Erscheinungsformen und Deutungen im 20.Jahrundert; Aili Aarelaid-Tart. Cultural Traumaand Life Stories.Gundars Ķeniņš KingsPacific Lutheran University67

PAR LASĪTĀM UN PĀRLASĪTĀMGRĀMATĀMIzgājušo gadu mūsu Čikagas literatūras grupālasījām un pārrunājām Brigaderes Dievs,daba, darbs (1926). Nu labi, no sākuma jauvai visi teicām, jā, jā, mēs jau to esam jaunībasgados lasījuši, zinām jau to gabalu. Tomēr,ņemam un pārlasām. Tad sāka rasties dažnedažādaspiebildes, komentāri. Apmēram tā:tā grāmata jau nav vairs tā, kuru mēs lasījāmjaunībā, gan brīvprātīgi, sava prieka pēc, ganskolā spaidu kārtā. Tā grāmata, tā liekās, irpārvērtusies. Pārlasot, grāmata deva daudzspēcīgākas izjūtas, likās, mēs labāk izpratāmAnneles dzīvi, arī kā viņas tēls ir iespaidojismūsu dzīvi. Šķita, agrāk esam lasījuši vairāk,lai sekotu notikumiem, ne tik daudz, lai sekotutam, kā pasaule iespaido Anneles dzīviun viņas atbilstošās izjūtas.Laimīgā kārtā biju redzējis avīzes ChicagoTribune grāmatu nodaļas redaktora ieteikumulasīt Svena Birkerta jaunāko grāmatuReading Life: Books for the Ages.* Grāmatāir ievads, galvenokārt par grāmatu pārlasīšanu,un tad seko vienpadsmit nodaļas parvienpadsmit svarīgām grāmatām autoradzīvē. Autors stāsta, kā šīs grāmatas ir viņuietekmējušas, gan pirmo reizi lasot, gan vēlākosgados pārlasot vēl un vēl. Pārlasot grāmatu,saka Birkerts, rodas pārsteigums, tadatziņa, ka nevar būt atkārtota iekāpšana tajāpašā drukas upē, ka literatūra nav statiska,nemainīga padarīšana, tā nav statiska, tāpatkā lasītājs nav noteikta un nemainīga būtne.Tāpat tālāk: Lai gan vārdi var būt ieslēgti savāsvietās, nostiprināti, to vērtības ir atsietas,un tikai lasītāja atsaucība, spēlējot tiem pārikā vējš, nosaka, ko kāds darbs nozīmēs, kādāveidā un kādā mērā. Lasīšana, prāta darbībaar zīmēm un nozīmēm, ir visdinamiskākā,mainīgākā un, iespējams, pārveidotākādarbība, kādu vien varam iedomāties. Izlasītkādu darbu un būt spēcīgi iespaidotam notā – tad to atkal satikt pēc gadiem, — tasvar būt pamatus graujošs notikums (15). Vaiatkal: Mēs zinām, ka nav atgriešanās – nekad– pie neaizmirstas grāmatas, un mūsuciemošanās, pieņemot, ka vēl atceramiespirmo sastapšanos, ir viens no drošākajiemveidiem noteikt, kā mēs paši esam mainījušiesgadu gaitā (68).Nu tā, ar tiem ikdienas vidusmēra 500 vārdiemgluži nepietiek, lai lasītu Birkerta grāmatu.Jāsaka, viņa valoda, teikumi, paragrāfi,nelasās tik ātri un viegli. Ir apstāšanās,pārdomāšana. Vienu otru reizi ir jālasa tāpamatīgāk, lai teikto izprastu. Pats Birkertssavā darbā sūdzas, ka viņam ir grūti gājisar Henrija Džeimsa (Henry James) grāmatasThe Ambassadors (Vēstneši) lasīt iesākšanuun lasīt turpināšanu. Nu, man tik tā vien liekas,ka arī viņa paša darbā valoda ir tāpatuz Henrija Džeimsa pusi – kad ir tikts galā,tad ir tāda kā panākuma sajūta. Pats jau ganesmu tikai vienu Džeimsa gabalu lasījis – TheGolden Bowl (Zelta bļoda). Arī man bija vairākiiesākumi un tad ilgi laika sprīži līdz lasījumaatsākšanai, tomēr domāju, ka mana„noraustīšanās” ļoti iespējams bija citādu iemesludēļ.Žēl, ka Svenam Birkertam (autora vārds gantiek rakstīts bez „s” galā, nav tā kā PaulamToutongi ar visu „s” priekšvārda galā) navkāda grāmata latviešu valodā (vismaz, esnevienu nezinu), taču valodu zina un literatūruit labi pārzin. Tāpat, latviešu vārdusarī lieto vienā otrā vietā. Tā prātā nāk mazaepizode no viņa agrākā darba My Sky BlueTrades: Growing Up Counter in a ContraryTime.** Šī grāmata lasās raitāk nekā iepriekšminētā. Sestajā nodaļā Birkerts apraksta tikšanosun sarunas ar Jozefu Brodski (JosephBrodsky) kādā grāmatveikalā. Runājot parLatviju un latviešu dzeju, Brodskis izsakās, katā lieta esot in dibens (jā, jā, viņš tik tiešāmsaka to latviski!). Birkerts gan turas pretim,aizstāv latviešu lietu, ir argumenti, uzprasaBrodskim, vai viņš vispār zina arī kādus latviešudzejniekus. Brodskis atbild, ka tādu latviešudzejnieku nemaz nav. Birkerts nu dodpretī ar Raini. Brodskis tad tā (man liekas, tākā šaubīdamies, ne pārāk pārliecinoši) novelk:jāāā, Rainis... (223).Tādas nu tās lietas ar grāmatu atkal vai pārlasīšanu.Ivars AntēnsIvars Antēns, ilggadējs darbinieks ASV Vides aizsardzībasaģentūras starptautisko attiecību birojā, ir aktīvsČikagas Latviešu literārā pulciņa dalībnieks.* Sven Birkerts. Reading Life: Books for the Ages.Saint Paul, Minnesota: Graywolf Press, 2007. 256lpp.** Sven Birkerts. My Sky Blue Trades: Growing UpCounter in a Contrary Time. New York, 2002. 280lpp.; skat. arī Jura Silenieka apskatu „Mana zilāsdebess iztirgošana” JG233(2003):65–68.68

Rolfs Ekmanis, galvenais redaktors50 Cedar LaneSedona, AZ 86336-5011 USATelefons/telefakss: 928-204-9247rekmanis@msn.comrolfs.ekmanis@asu.eduIngrīda Bulmane, galvenā redaktoravietniece un Jaunās Gaitassaimniecības vadītāja23 Markland DriveToronto, ON M9C 1M8 CanadaTelefons 416-621-0898Telefakss 416-621-9717ibulmanis@scom.caJG mājas lapa:http://zagarins.net/JGRedaktori:Voldemārs AvensAnita LiepiņaJuris SilenieksJuris ŠlesersBiruta SūrmaneIlze ValdmaneLilita ZaļkalneJuris ŽagariņšTechniskie darbinieki: Laila un Pāvils Cakuli, Zinaun Jānis Dindzāni, Līga Gaide, Uldis Matīss,Juris ZommersKorektore: Indra GubiņaEkspeditors: Guntis Liepiņšliepag@idirect.comAr autora vārdu, segvārdu vai iniciāļiemparakstītajos rakstos izteiktie uzskati nevienmēr atbilst redakcijas viedoklim.Atzīdama demokratiskās valstīs valdošos presesbrīvības principus, Jaunā Gaita sekmē dažāduuzskatu publicēšanu.Adrešu maiņas un pastā vai spiestuvē bojātuseksemplārus lūdzam pieteikt JG saimniecībā.JG SATURA RĀDĪTĀJINr. 100 - 150 Kanadā Kan. $5,-Citās valstīs: ASV $5,-Nr. 151 – 175 Kanadā Kan. $5,-Citās valstīs: ASV $5,-Nr. 176 – 200 Kanadā Kan. $5,-Citās valstīs: ASV $5,-Nr. 201 – 230 Kanadā Kan. $8,-Citās valstīs: ASV $8,-Jaunās Gaitas abonements maksā:Kanadā - 1 gads $39,-2 gadi $76,-Atsevišķa numura cena $10.-Citās valstīs -1 gads ASV $39,- (Kan. $45,-)2 gadi ASV $76,- (Kan. $88,-)Atsevišķa numura cena: $10,- (Kan. $10,-)Krājumā ir arī vairums agrāko JG numuru. Sarakstuun cenas var pieprasīt no JG saimniecības.JAUNO GAITU VAR IEGĀDĀTIES:ANGLIJĀE.D. Rusovs, 2 Wellington TerraceBasingstoke, Hants. RG 23 8HJAUSTRĀLIJĀLatviešu biedrība RietumaustrālijāValdis Auziņš , 179 Alexander Dr.Dianella, W.A. 6059Sidnejas latviešu biedrības grāmatnīcaA. Priedīte-Rīga, 32 Parnell St.Strathfield, N.S.W. 2135Latvian BooksBox 1287, G.P.O.Adelaide, S.A. 5001KANADĀDV grāmatnīcaKanadas Latviešu centrs Toronto4 Credit Union DrToronto ON M4A 2N8LATVIJĀA/S „Sampo banka”, Lāčplēša ielā 75, Rīga LV 1011IBAN – LV61MARA00002028 26000Ingrīda Bulmane (JG žurnāla abonēšana)1 gads (4 numuri) Ls12.-Tuvāka informācija - Ilze Dzelme 7-217791Latvijas Okupācijas muzeja grāmatgaldāStrēlnieku laukumā 1Rīga LV-1050Satura rādītāji pasūtināmi no JG saimniecības.

IN THIS ISSUELETTERS AND CULTURE. Baiba Bičole presentsfive new poems of her own and introducesus to the poetry of her sonArvils Rumpēters, who, eight years ago, diedmuch too young. He wrote what she calls„Arvilisms” (his title is “Glimmers”): short ruminations/observationsjoyfully indulging inthe unique power and beauty of the Latvianlanguage. In two prose compositions,Laima Kalniņa meditates on the spiritualcost of war and exile. She recounts the lasttime she ever laughed (the full horror of warhad not yet overwhelmed her at her countryhome in Kurzeme or Courland). Thenshe tells of being tempted, in the spring of1945, to return home „for just a brief visit”,to cross the so-called Green Line markingthe not yet hardened border betweenSoviet-occupied and American-occupiedGer many. Irēne Avena reviews the proceedingsof a two-day conference in Rīga in October2006 on the impact of the work ofpoet Vizma Belševica (1931-2005) on Latvianliterature and Latvian history. As a stubborndissident to Soviet rule, Belševica daredthe Latvian people to see themselves forwhat they were becoming, to reject theirown impotence, self-betrayal, and cowardiceand to sense the existence of a paralleluniverse where they could hope to be morefully human again; like a „golden compass”,she gave voice to the conscience of her nation.Lidija Dombrovska tells a story of threeanonymous cryptic messages received overthe course of some years from a fan of hersin Latvia. And on the lighter side of the artof the written word is Uldis Siliņš’ parodyof a scene from Rainis’ epic verse dramaZelta zirgs (The Golden Steed).MUSIC. Mezzosoprano Elīna Garanča recentlyreceived rave reviews for her debut performancein The Barber of Seville at the MetropolitanOpera in New York, and for her October2007 performance in the title role of Bizet’sCarmen she here receives a no less enthusiasticreview in Helēna Gintere’s article aboutAndrejs Žagars’ production of that opera inRīga. Avant-garde composer Gundaris Pone(1932-1994) is not forgotten, asserts BirutaSūrmane, and as proof she reviews a jubileepublication about his life work put out byMūzikas Saule magazine.ART. Featured in this issue are color reproductionsof paintings (acrylics on cloth) byHaralds Norītis, well known to regular JGreaders, and by Laura Cīruls, introducedin an article by Anete Ivsiņa. Two enigmatic(albeit wonderfully realistic) drawings byEdgars Jēriņš (charcoal on paper) are alsofeatured. Art editor Voldemārs Avens writesabout a cross-generational exhibit of painting,sculpture and photography in Philadelphiasponsored by the Associationof American Latvian Artists (ALMA), andGundega Cēbere relates her impressions ofan exhibit of Laris Strunke’s art at the RoyalArt Academy in Stockholm, Sweden. Coverart is by Ilmārs Rumpēters.HISTORY. Franks Gordons illuminates his discussionof the Yearbook (2006) of the LatvianOccupation Museum (LOM) with insightfrom his own personal experiences shortlybefore World War II and under Soviet rulein Latvia. The seventh installment of RolfsEkmanis’ meticulously documented historyof international Latvian-language radiobroadcasting during the Cold War, bringsus to the years 1965-1972, when Free LatvianVoice (BLB) operated under the auspicesof the Russian exile organization NarodnoTrudovoi Soyuz (NTS) in Frankfurt, Germany.And the sixth installment of Dr. AlfredsTauriņš’ diary relates his day-to-day struggles,frustrations and triumphs as head ofthe Latvian committee at the Hochfeld refugeecamp in Augsburg, Germany, in Octoberand November of 1945.OPINION / CURRENT EVENTS. Valters Nollendorfs,founding editor of Jaunā Gaitaand currently Assistant Director of DevelopmentAffairs at the LOM tells of plans toexpand the museum. Tija Kārkle sets forth„Road Signs Toward a Latvian Soul and aLatvian Way of Life.” In Kiberkambaris, denizensof the long-lived Latvian-language listserve„Sveiks” discuss whether or not Latvia’spoliticians were playing an April foolsjoke on the public in their most recent incoherentattempts to grapple with the issueof citizenship rights. Aina Siksna in the Letterssection writes of a visit to an orphanagein Pskov, Russia. She is delighted to findthat it is situated on a street named for Latvianpoet Jānis Rainis. The Marginalia sectionpre sents a wide-ranging selection ofnews shorts concerning Latvian culture allover the world (and not only!). Books reviewedinclude Experiencing Totalitarianism,ed. Andrejs Plakans; the latest from LaimaMuktupāvela; Ieva Zole’s collected conversationswith theater director Māra Ķimele; anautobiography by moviemaker Jānis Streičs;Sven Birkerts’ Reading Life: Books for theAges; and the latest issue of the Journal ofBaltic Studies.J.Ž.