Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

VOL. LIV, No 4, ISSUE 259DECEMBER 2009Jaunā Gaita is a Latvian quarterlydevoted to literature, the arts, andthe discussion of ideas.Editor-In-Chief: Rolfs EkmanisPhone/Fax: 928-204-9247rekmanis@msn.comrolfs.ekmanis@asu.eduAssociate Editor: Juris Žagariņšjuris.zagarins@gmail.comContributing Editors: Voldemārs Avens,Vita Gaiķe, Anita Liepiņa, Andris Priedītis,Juris Silenieks, Juris Šlesers, Biruta Sūrmane,Lilita ZaļkalneBusiness Manager: Ingrīda Bulmane23 Markland DriveToronto, ON M9C 1M8 CanadaPhone: 416-621-0898Fax: 416-621-9717ibulmanis@scom.caJG home page:http://zagarins.net/JGSubscription ratesCanada1 year Can $39.-2 years Can $76.-Single issues $10.-Other countries1 year US $39.-2 years US $76.-Single issues $10.-JG is indexed in MLA (ModernLanguage Association) InternationalBibliography and Latvijas Preses Hronika(Chronicle of Latvian Publications).Copyright 2008 by “Ceļinieks”Chairman of the BoardGuntis Liepiņš Box 21131,150 First St.Orangeville, ON L9W 4S7CanadaPrinted by Greenwood Tamad LtdToronto, CanadaCanada Post Cust. # 02242052Agreement # 40012507ISSN 0448-917954. GADAGĀJUMS, 2009. GADA DECEMBRIS4. (259) NUMURSSATURS1 Maija Meirāne. Ziemcieša krāsvārdi2 DZEJA – Maija Meirāne8 Indra Gubiņa. Dārzs10 Juris Rozītis. Kaņepes un alus12 Irēne Avena. Literatūra un politika17 Juris Šlesers. Distance tuvībā20 Marģers Grīns. Eiropu atstājot21 Eva Eglāja-Kristsone. Latvija un trimda27 Maija Meirāne. Vižņi28 Aigars Kildišs. Herotiskie zvēri29 Juris Kronbergs. Sapnī atnāca Valdis30 ATMIŅAS – Nikolajs Balabkins. 1945.I32 Juris Kornets. Kuldīga33 Pāvils Ieviņš. Darbs Latvijas radiofōnā65 MĀKSLA – Baiba Bičole. Maija Meirāne65 Māris Brancis. Ar pagātni kabatā67 R.E. Par Juri Kornetu68 Andrejs Jansons. Par trīs tenoriem68 Voldemārs Avens. Par Aigaru Kildišu69 Juris Kornets. Rīgas nami70 Maija Meirāne. Homāža71 Ivars Antēns. Ar dziesmām un dejām74 Gatis Krūmiņš. Ulmanis un aneksija75 Lasītāju vēstules77 DAŽOS VĀRDOS (vg)(lz)(mb)(fg)(ap)(re)87 GRĀMATAS – Ildze Kronta. Par dzīvi...88 Juris Silenieks. Vērienīgi pavērieni89 Juris Silenieks. Skats citā gaismā90 Juris Rozītis. Nolauztās rokas meklēšana91 Rolfs Ekmanis. Litprocesi, litpersonības93 Māris Brancis. Jāņa Oša glezniecība94 Anita Liepiņa. Sfumato nesfumato95 Gundars Ķeniņš-Kings. JBS 2009 XL/2IN THIS ISSUE (jž)Maijas Meirānes vāks:„Homage à Thomas Bezanson”JG pateicas par KKF, PBLA & LNAK atbalstu

Zilgs, zalgs,Austreņa valgs.Rauds, vasks,Budelis nasks.Palss, sarks,Svētelis, sargs.Maija Meirāne„Ziemcieša krāsvārdi”Maijas Meirānes zīmējums

Maija MeirāneIMeditĀcijaSReizēm tik ļoti gribasapjozt sev apkārtdeviņus dārzus, bet vispirmsuzcelt aizsprosta vārtuslai manā devītā dārzāieplūst slāpēta dziesmalai krāsu šalkoņā atdarāsiekšup raugošu acu plakstilai dārza klusumupārdzied kāda senis dzirdētaatkal atdzīvinātaputna balss.IIEsmu virēja -savāruzāles, domas un reizēm izmisumuburbuļojošā bezdibeņa katlā.Tas, ko es rakstuaiztecēs kopā ar laikuuzrakstītie vārdi taupīgi iekusīsdatora tintēpapīrs pārtaps kokāun tā zaros sēdēs putni.Putni aizlidos un paliksaukstā zemezem kuŗas atpūtīsiesaizgājušie.2

IIIEs neticu miesas augšāmcelšanaibet ticu vārdu spēkamtas uzliesmos vienmēr no jaunakad Rilke un Eliots dziedāspasaules valodāskad kaut kur Vidzemē ausīsjauno rakstnieku rīts.IVJa vien varētuno mūsu degšanas es celtu piramīdu.Tā liesmotu augstāka par Miķeļtorniun mestu ēnu pāri Munameģim.(2009)* * *Baltā lapa – izaicinājumsuz divkauju –cimds, nomests pie manāmkājām, bet es drīkstuizvēlēties ieročus –melno tušu ar otu,vanaga spalvu,datora klikšķus,bērza tāss pierakstusšifrā –baltā lapa ir ūdens virsma,pār kuŗu atsperties lēcienamsevī, vienīgi sevīkā gaidot bezvēja brīdi,pirms vārdi vēlreizkā ziedi,atvērsies caurspīdīgi.(2006.IV)3

IMiniatūrasAr acīm var spēlētgalda tenisu. Atsistbalto čaulas lodītiar atvēzienubet tā, ka tā izlec pa loguun pretspēlētājamjārāpjas tai pakaļ.Es jau nevēlējos, lai tupazaudē. Gribējuuz mirkli apstādinātpārāk ātrolaika ritēšanu.IISaule uzlaidās tev uz piereskā dīvains taurenispēkšņi es ieraudzījukā tu nosirmoji.Tava piere tagad ir Daugavaar tūkstots attekāmbet grumbās guļ nogremdētipirātu kuģi un nāras.IIIEs savīšu plostuno ūdens augiemvarbūt pirms saulrietaman izdosies saglabātdīvainā taureņavieglumu(2007)4

* * * Tu taču zini, ka nedrīkstar melnu sirdine sēt, ne rakstīttad nebūs labumanedz labībasBet dažkārt tur, kur domas krustojaskā neizskaidrojama nezālezib neredzētapērkoņpuķeno viņas ziediemveļas vecpilsētaar jumta dārziemdižkokiem un zvēriemtā mani uzņemkā sen pazudušoun tajā, gaišu sirdies paslēpjos*Bet citureizkad manas domas pārtrauces atkal izsapņojutagadnībai čauluvai varbūt blāvu taureņkūnukur paslēpties –Nedrīkst, tu taču ziniar melnu sirdine sēt ne vārdusrakstīt –tad nebūs labības.(2005-2007)5

AplamiKad uznāk dziedātprieks,tu nedrīksti traucēt citus,kad gribas gavilēt,klāt Lieldienu gavēnis,vēl prāts vēl aurot vējos,kaut gaiss ir smags,būs atkal kaut kur jāsvin sēras,būs.*Šobrīd tu vēlies klusēt,lai tagad pasmej citi,tu sapnī raudāsi,un pūlis auros,lai nesāk jaunu sapni pīt,lai nebūtu, kas pārklājdienu maratonu.*Kāpēc tev vienmēr iznāk citādikā citiem –neuzšķirtā lappuse,greizā opera,neprasme stāvēt ierindāun tīši nomaldītiespat pie saviem vārtiem –*Pamazām virzotiesuz Raiņa domas pusi,par to kā būs,kad vairāk nekā nebūs,no vientulības jūdzes ceļa staba galamuz aizmirstību –Un tajā brīdī tā tik bezbailīgitu saproti, ka atliekto aplam satumsušo kalnu aizbīdītar ēnu māžiem, laupītāju viepļiemun izsvēpinātsavā greizā bezgalībā.(2009. 26. VI)6

NEPRASITavs skats vienmēr paslēpiesaiz priekškaratavi vēstuļu vārdi klusinātikā čuksti aiz mūŗa sienām –neprasinenojautnepateikšutāpat es seju vienmēr aizklāšuar vēdeklilai tu neredzētu tumšo ēnu režģusap manām acīmnenojautnepateikšuneprasiPar Maiju Meirāni skat. 65. lpp.Foto: Vitolds KrustānsMaija Krustāne (vēlāk dzejniece Maija Meirāne) apmēram piecu gadu vecumā

Indra GubiņaDĀRZSTēlojumsRudenīga diena. Nakti lija, liekas miklumsvēl veldzē krūmus un kokus, un arī vēlīnāspuķes. No loga skatos uz savu dārzu. Vēl jauzied ģerānijas, dažas asteres un dārza galāsaulespuķes. Bet cik ilgi lai stāv un skatās!Gribētos ar kādu parunāties. Prātā ienākdraugs pāri okeānam, ar viņu sen neesmurunājusies. Varbūt no saules puķēm sirdīielijis gaišums, varbūt no atmiņām par ilgogadu draudzību. Un es zvanu. Seno dienudraugs, no citas pasaules malas kaut kur pārijūrām, bet balss klausulē liekas tepat, blakām.Šad tad gadiem ilgi mēs sazvanījāmies,kādu vēstuli viens otram aizsūtījām, bet nebieži. Tagad viņa balsī vispirms tāds kā izbīlis,vai kas noticis? Nē! Gribēju tev tikai pateikt,cik skaisti vēl manas saulespuķes zied un kākupli ziedēja magones. Atceries, tu man iedevireiz sēklas. Atmiņu prieks mūs aizmetatpakaļ pagātnē. Jā, toreiz ...Man dārza jau gadiem ilgi vairs nav, viņš skumīginovelk, bet atceros tavējo.No kura laika? Tu te viesojies pirms vairākiemgadu desmitiem! Viss taču mainās!Brīdi runājam par maiņām gan katrs savādzīvē, gan par notikumiem mūsu dzimtenē,un tomēr atgriežamies pie dārza.Es atceros to mazo eglīti, viņš saka, kuru teiciesno meža pārnesusi un baiļojies, vai ieaugsies.Vai aug?Rakstniecei Indrai Gubiņai šogad iznākusi 27. grāmata– stāstu kopojums Vēlreiz turp un atpakaļ. Indrasmītnes pilsēta ir Kanādas metropole Toronto.Un kā vēl! Mazā eglīte tagad ar galotni jaupāri blakus esošajam kaimiņa trīsstāvu namam.Brīdi mēs abi tā kā sastomamies, laikamapmulstam. Vai tiešām tik daudzi gadipagājuši kopš redzējāmies.Atraksti, viņš vienkārši saka – atraksti, kādstavs dārzs tagad. Es jau vairāk uz to krastuneaizbraukšu. Gribas saņemt vēstuli. Tagadtik maz vairs to, kas raksta. Un man patīklasīt par īstenību, par vietām, kur pats esmubijis. Jā, es apsolu, ka aizrakstīšu un smalkiizstāstīšu, kāds tagad izskatās mans dārzs.Kad piesēžos rakstīšanai, prātā nevis tagadējais,bet tas dārzs, kāds bija toreiz, kaddraugs te ciemojās, no sava akmens pagalmiņaizsprucis, savu vienu vienīgo dobīti tomērsauca par dārzu. Te, pie manis viņš jutāspārsteigts un iesaucās, ka es jau dzīvojot kāparkā. Nekāds lielais mans dārzs nav, bet tomērtajā daudz kas aug.Kā pati varenība blakus garāžai stāv vecs,liels ozols, izslējies stalts un augsts, ar savuēnu karstajās vasaras dienās sargādams gandārzu, gan māju! Pavasaros ozols kaisa ziedubārkstis, rudeņos lapas un zīles, ko vāverescītīgi ierok manās dobēs pie ziemciešusaknēm. Ja tāds ozols dārza vienā galā, ēnaplata, un ēnā nekas lāgā neaug. Visa dzīvībaalkst saules, to mēs zinām. Dārzam blakusotras ielas kaimiņu māja, tāpēc tā dārzamala parasti ir tikai ēnā.Toreiz, kad te sākām dzīvot, no Saulainesmeža atvedām papardes, tās labi aug arīēnainās vietās un sadzīvo ar platajām mētrām,kas pavasaros zied ar ziliem ziediem unman atgādina vijolītes. Paziņas teica – tās irkapu mētras. Latvijā ar tādām bieži apaudzētikapi. Nē, nē – te nav kapi, te ir dzīvība,kas vēršas ziedos un zaļumos. Un tomērTēlojuma autore savā dārzā Toronto ar mazmeitu Brigitu Gubiņu8

man, šais zaļumos stāvot, par kapiem bijajādomā, jo papardes atgādināja bērnībāredzētos zārku rotājumus, kas kā mūžīgāsdzīvības simboli gan bija domāti palmu zari.Toreiz palmas nebiju redzējusi, un manāmacīm likās, ka zārkus rotā papardes.Reizēm tomēr liekas, ka manā dārzā ir tādakā bēru smarža. Mētras, papardes, un ja vēlpadomā par jasmīna krūmu, ko sākuma gadospaziņa, kapsētas piekopējs, atnesa unpats iestādīja dārza stūrī, tad bula laika svelmēreizēm liekas, ka savā dārzā satiekos ardvēselēm, kas iztvīkst baltajos jasmīna ziedosvai šūpojas uz platajām papardēm, sarunādamāsar mūžam zaļajām kapu mētrām.Bet tā ir tikai tajā ēnas pusē. Pretējā pusē,kur krīt saules stari, ir puķu dobe, un tajāaug viss kas: pavasarī tur tulpes un primulas,vasarā zied lilijas, margrietiņas, vazdiķes, asteres,samtenītes, kas nu kuro gadu iesētas,iedēstītas vai ieaugušas pašas. No dārzkopībasmaz ko zinu, bet ievēroju tautasdziesmādzirdēto padomu: Sēj māsiņa krenģelītes /gar tām dobes maliņām, / Lai es sēju magonītes/ pa vidiņu vidiņiem.Magonēm manā dārzā vieta visur. Reiz dabūjusauju sēklu un izbārstīju, jo magonītēmmanā sirdī īpaša vieta, laikam no tiemlaikiem, kad reiz kāds jauks cilvēks pēc dedzīgāmsarunām par mājām un tur pamestajiemdārziem man iedeva lielu sarkanumagoni. Toreiz neticēju magones lielumam,mirkli pat domāju, ka tā no papīra, bet kadzīdainais mīkstums piekļāvās vaigam, sapratu,ka gan magone, gan došanas sirsnība irīsta. Ir tādas puķes, kas atmiņās nemūžamnenovīst.Tagadnes magonēs man atspīd arī tās nomūsu dārza Jelgavā, tikpat košas un bezrūpīgaskā tur manas aizvadītās bērnības dienas– pašu zemē ar pašu valodu. Svešuma ceļostādus puķu dārzus atradu tautasdziesmāsun tajos iebridu ar sirdi, riekšām grābdamadzīves ziņu, dabas skaistumu un valodasdaiļumu. Tajos dainu dārzos atradu dziesmu,kuru nēsāju līdz. Tikai paklausieties – kādatāla laika senču tautumeita svešā malā dziedājusi:Sveša zeme, sveši ļaudis, / sveša skanvalodiņa. / Saujā nesu salocītu / savas zemesmagonīti.Magonīte tālā laika tautietei palīdzēja izdzīvot.Arī man. Kad ap mani kā pelēka miglatinās svešas zemes sveša valoda, bez ierastālokanuma, kad tā smacēja, saspiedu ciešāksauju un jutu – manas zemes magonīte vēl ir,tā zied man! Un tāpat kā senlaiku dziedātājastaigāju ar salocītu ziedlapu saujā, glabāju,lai neapput ar svešo lielceļu putekļiem vainesairst negaisu šaltīs. Jā, varbūt tādēļ tagadējādārzā katru gadu paberu magoņusēklas, lai aug, lai zied, lai atgādina. Skaistair arī tautasdziesma: Magonīšu cisas taisu, /rožu klāju paladziņu. / Kleņģerītes, mārpuķītes/ tās paliku pagalvī.Tagad, pieminot rozes, mēs parasti domājampar tām cēlajām, skaistajām rozēm arērkšķiem, bet tautasdziesmu rozītes, kurassēja, tagad saucam par kāršu rozēm un toziedi ir maigi, lapas platas, no tām var klātpaladziņus. Tāda roze auga arī manā dārzā,viena, un to es īpaši sargāju, jo tajos ziedosman paveras jūras putu baltums, kāpu smilšusmalkums un priežu žūžošana no manāmbērnības vasarām. Protams, to visu jūtu tikaies, jo es zinu – tā sēkla, ko man krustmāteno jūrmalas atsūtīja, rozītes ziedos nes mansveicienus no turienes, no pagātnes. Toreiz,kad kā bērns vasaras vadīju jūrmalā, piekrustmātes mājiņas kāršu rozes stiepās pielogiem, un caur ziediem varēju vērot pasauli.Toreiz... Tas ir tāds savāds vārds, mirkli dur kāērkšķis, bet tūlīt glāsta kā āboliņš ceļa malā.Mums jau visiem ir tāds – toreiz, kas dodprieku un sāp reizē, kurā zied un smaržo pagātne,bet pie to ziedu sēklām mums vairsnepiekļūt. Šī tālā toreiz dēļ manā dārzā kāpati princese tiek saudzēta viena dzeltena,ēnā izstīdzējusi gundega, ugunspuķe, kāmūspusē sauca. Kad tā zied, pāris ziediņosredzu Lielupes pļavas, pār kurām gundegasvizēja kā zeltīts palags. Cik raibas sevišķi pavasarosbija Latvijas pļavas! Šeit jau arī tāszied, bet kaut kā pietrūkst. Pēc trīsdesmitsvešumā vadītiem gadiem kāda māmuļaman pateica: te trūkst zīdpuķītes.Jā, jā – atceros! Pavasaros smalkas un vieglastās plīvoja starp citiem ziediem, ar smilgastrauslumu un tādām kā Ziemsvētku konfekšubārkstīm, un tā vien likās, ka pļava norāvusisaulrieta mākoni. Zīdenītes – kā gan esvarēju tās aizmirst tik ilgus gadus! Jūs, smalkās,violetās puķītes, kas tik krāšņas darījaZemgales pļavas, kādēļ neatnācāt šai zemēziedēt?Labi gan, ka palikāt mūsu pļavās. Savu vietunevajag atstāt, tur jāturas cieši ar saknēm.Tagad mans dārzs pilns ar ziemciešiem, tieturas gadiem ilgi, aug un plešas. Lielās hostaspāraugušas pāri lilijām, un mana vienreizējāLilia Latvia starp lapām izspraukusiestomēr šūpo vairākus pumpurus. Lilijas sīpoluman uzdāvināja tajā gadā, kad Beļģijā attīstījajaunu šķirni ar nosaukumu – Lilia Latvia!Ziedi lieli, ne gluži balti, bet ar svītrām Latvijas9

karoga sarkanumā. Pirmajā gadā uz augstākāta greznojās ducis ziedu. Šogad, tikai dažipumpuri. Pavasari izrakšu sīpolu un atradīšusavai lilijai labāku vietu, lai tad hostas augvienas pašas!Tagadējais dārzs, protams, mainījies. Krūmiņilielāki, puķu daudz vairāk. Garāžu pārklājvīnstīgas, kas apvijušās arī ap ozolu līdz patgalotnei. Rudenī, kad tās sārtas, liekas ozolsvienmēr saulrieta gaismā. Tas varbūt tādēļ,lai man atgādinātu, kurā dzīves posmā patiesmu. Bet vēl es esmu – ar dārzu, ar rozēm,ar margrietiņām zālājā, ar krenģelītēm dobesmaliņā un mirdzošiem pagātnes mirkļiemsarkanajās magonēs. oJuris RozītisKAŅEPES UN ALUSFragments no topošā romāna Displaced Person jebkāda latvieša stāja svešumā.Jūlijs nekad saviem austrāļu skolas biedriemnestāstīja, ka viņš piektdienas vakaros iet latviešubaznīcas draudzes namā dejot tautasdejas.Viņi to nebūtu sapratuši. Viņi būtu ņirgājušies.Tas bija kaut kas pilnīgi ārpus viņupriekšstatu loka. Folk dancing! Viņiem nāktuprātā jodelējošas sievietes puķainās kleitāsar mākslīgām blondām parūkām, kuras falšismaidīdamas met puķes no groziem, piespiestuspie krūtīm, vai vīrieši rūtainos kreklosar lederhosen kājās, kuri stāv pie nedabīgāmpapes šķūņa kulisēm un siena gubāmtelevīzijas studijā, sizdami karotes vai arī arplaukstu sizdami pie dibena vai papēža, vairokas vai partnera plaukstas, visu laiku nedabīgismaidīdami. Kāda vella pēc lai Jūlijs tādābūšanā piedalītos?!Moderns austrālis ir tiešs, patiess, bez pretenzijām,bez vecās sabiedrības izsmalcinātiemun liekiem izgreznojumiem. Eiropas kultūrair trauslas porcelāna ganu meitenes unrunāšana daiļskanības pēc. Austrāļi ir sviedriun āda, un sports un lakoniska patiesība vai– klusēšana. Eiropā – balti pūkaini jēriņi zaļāspļavās, Austrālijā – aita, kas ar vienu rokuPar Juri Rozīti skat. JG257:9.jāapgāž uz dēļu grīdas, ar otru jāapcērp,uzmanoties no sūdos saķepušās vilnas, kasdzirkles saķepina, un kuras brūces pēc cirpšanasar darvu jāaptraipa, lai tās neiekaistuun sadzītu. Eiropā apbrīno balerīnu, kura,tērpta trikō ādā ar šifona frou-frou ap gūžām,māk uz kāju pirkstu pašiem galiem vairākkārtgriezties pati ap savu asi. Austrālijāaplaudē futbola spēlētāju, kas, palēkdamiesgaisā, atsperas pret sava pretinieka muguruun, uzstiepdamies trīs četru vīru augstumā,saķer bumbu.Izejpunkti bija pilnīgi atšķirīgi.Jūlijs ar saviem latviešu draugiem nerunājapar filmu. Fellini, Antonioni, Bergman,Godard bija vārdi, kas viņiem nekā neizteica.Polanski vārdu viņi bija dzirdējuši sakarā arviņa sievas brutālo slepkavību narkomānusektes rokās. Viņi droši vien pat nezināja, kafilmām ir režisori. Vienkārši sanāca aktieri unrāva vaļā! Viens labi šāva, viens ļoti vēsi, pattad, kad dzīvība apdraudēta, mācēja kāduironisku asprātību izmest, un cits atkal allažatrada plikas vecenes savā gultā.Mūzikā viņiem patika melodija, iztulkojamsteksts (kas gan varēja būt drusku poētiskiabstrakts, bet ne par daudz), dramatiski aizraujošaorķestrācija, aizraujoši ritmi, pie kuriemvarēja labi dejot. Ja kāda rokgrupa savādziesmā ielika pārāk garu instrumentālu iestarpinājumu,tad tas dziesmu sabojāja. Jakāds pielietoja neritmiskas skaņas vai ievedaneparastus trokšņus pazīstamo instrumentuvietā, tad tam bija jānotiek ar mēru (kāHarrisona citāras dziesmā Norwegian Wood,bet tomēr ne galīgi ārpus rietumu mūzikasrāmjiem, kā Within You Without You, kurviņš nudien totāli izflipējies). Psihedēlijasvārdā gan varēja šo to atļauties – tas bija satraucošiun pikanti, bet nevajag jau trakotārpus visiem rāmjiem. Varēja atļauties dziedāt:Someone’s left the cake out in the rain,All the sweet green icing’s flowing down... ja to pavadīja uzpūsti grandiozs pavadījumsun dziedātājs savas sāpes skaidri izpaudabalsī. Bet, ja kāds liek melnu sieviešukorim atkal un atkal un atkal atkārtot tikaivārdus:All the tired horses in the sunHow’m I s’posed to get any riding done?... tad nu gan viņš galīgi zaudējis inspirāciju– izflipējies!Šie latvieši ar apbrīnu smējās par modernajiemmāksliniekiem, kuri uzglezno galīgi melnugleznu un tad to pārdod par tūkstošiem10

dolāru, un to izstāda mākslas galerijās unmākslas kritiķi par to spriedelē un runā televīzijā,un mākslinieks droši vien apmierinātismejas, jo bija uztaisījis labu piķi.Un austrāļu ballītēs, uz kurām Jūlijs gājaAdelaidē, ļaudis sēdēja aplī uz grīdas pustumsāun pīpēja kaņepes un laida tās apkārt,un gramofons spēlēja atkal un atkal sarežģītivijīgu plūstošu mūziku. Bet latviešu ballītēsMelburnā mūzika bija skaļa un ritmiska, uncilvēki kustējās apkārt vai kratījās, vai, rokasap pleciem aplikuši cits citam, skaļi dziedājavai smējās, vai kliedza viens otram asprātības.Jo kaņepju dūmus sūc uz iekšu un tur elpu.Mute ir ciet un acis pievērtas. Un domas vērstasuz iekšu un gaida, ka iekšā ievilktā enerģijaizplatīsies. Un elpu izlaiž tikai tad, kadnevar vairs izturēt, un tad lēni un klusi... Unpēc tam atsēžas ērti un atslābina ķermeni unpatur acis ciet, un cenšas koncentrēties uzsavām jūtām. Un domas un jūtas iekšā viļņo,un uzsūc skaņas, kā nekad agrāk, un tās nākiekšā caur ausīm galvā un izplešas ķermenī.Un, kad atver acis, izvēlas kādu detaļu novisa, kas ir apkārt, un to ievelk domās iekšā.Bet alkoholu iemet pēc iespējas ātri, vienalga,vai tas alus, vai šņabis, lai atkal varētupiedalīties runāšanā, un bļaustīties, un grūstīties,un ar rokām žestikulēt, un aizpildīt arvienlielāku telpu dancojot un svaidoties vaistreipuļojot. Un dzeršana ir tikai ātra degvielasiemešana, lai ķermenis no sevis izgrūstuskaņas, kustības, beigās – vēmekli. Cilvēkiraida skatus cits uz citu, viens otru uzrunā,apkampjas, cīkstas, dejo kopā. Tas ir ļaužupulks, tā ir sabiedrība. Cilvēki cits pret citureaģē.Puišu banda apstiprina savu kopienu atkalun atkal atkārtodami tikai viņiem viensaprotamus jokus, kā litāniju. Viens apliekotram roku ap plecu un nopietni saka: Tasbija pavisam cits zilonis. Un otrs iesprauslājas,smiedamies aizrīdamies un atspļaudamsalus malku atpakaļ glāzē. Abi rēc. Ei, Valdi!– viņi sauc pār istabu, Valdi! Valdi! Tas bijapavisam cits zilonis! Un Valdis ar kreisāsrokas pirkstiem sagrābj degunu un, paliekdamiesuz priekšu, izstiepj labo roku, lai tākarājas kā snuķis priekšā, un šūpo to no vienasāna uz otru. Un abi šaipus istabai rēcsaliekušies. Un viens atmuguriski uzgrūžaskādai meitenei, un viņai izšļakstās baltvīnsno glāzes. Piedod! Tas nebija tīšām. Tas nebijazilonis. Un meitene viņam raida niknuskatu un ar roku viegli pagrūž. Un viņš ar dibenuatsitas pret stenderi un smejas. Un viņiabi ap pleciem saķērušies tagad sauc caurdurvīm blakus istabā, kur citi dejo: Ei, Fredi!Frederico! Tas bija pavisam cits zilonis! UnFredis dancodams rāda, ka nedzird. TAS BIJAPAVISAM CITS ZILONIS! Un Fredis piedancoklāt un viņiem uzsauc: Nē tā bija govs! Unabi tagad atkal rēc. Ei, Valdi! Valdi! Tā bijagovs! Govs! Un Valdis pār istabu žestiemrāda, kā spaida govs pupus.Bet kaņepju pīpētāji toties sēž ap galduun klusē, kamēr domas un jūtas riņķo viņugalvās. Un pēc brītiņa viens saka: Jā!... Unciti gaida un ļauj šai skaņai iegrimt viņu apziņā...Un tad viens uz runātāju paskatās...Un skatītājs prasa runātājam: Kas?... Un runātājsmeklē pareizos vārdus, kuros iespiestto apziņu, ko tas patlaban sevī uztver... Unviņš mēģina vārdus grūst ārā, bet tie it kānegrib viņa ķermeni atstāt, un viņš fiziski jūt,kā katrs vārds viņu atstāj, lēni, negribīgi veldamiesstarp lūpām... Es ... tik nupat... aptvēru...Un citi pie galda cenšas iedziļinātiesšo skaņu īstajā nozīmē... Beidzot kāds prasa:Ko?Runātājs, izsists no sliedēm, lēni apmulsispaskatās uz vaicātāju... Ko?... Es teicu, ka estik nupat aptvēru...Kad es prasīju ko?, es prasīju ko tu aptvēri,nevis ko tu teici?Un runātājs pagriež galvu atkal pret cigarešupaku galda vidū, uz kuru viņa skats bija agrākraidīts... Es tikai tagad aptveru, cik sarkanatā krāsa ir uz cigarešu pakas... Es tā īstiaptveru, kas ir sarkans.Un visi klusē un koncentrējas uz cigarešupaku.Pēc brītiņa viens saka: Jā!... Un tad viņš piebilst:Tas ir sarkans!...Un cigarešu pakas izskats no visām pusēmtiek vilkts visu apkārt sēdošo apziņā, un tāskrāsa tiek uzsūkta visās smadzenēs. Un ilgulaiku daudzas smadzenes nodarbojas ar cigarešupakas krāsas jēdzienu un šai krāsā šūpojas.Un varētu pat teikt, ka istabu pārņemkopīga sarkanu domu pasaule, tikai neviensno viņiem nezina, ko cits domā, un nejūt to,un pat brīžiem neaptver, ka citi tur ir.Nē! – Pēkšņi saka runātājs. Es to pazaudēju.Es vairs neredzu to ko pirmīt redzēju!Un laikam jau tā ir, ka rakstīšana aptver abusšos procesus – kaņepes un alu: pasaules detaļas,cigarešu iesaiņojuma krāsas iesūkt sevī,ļaut tām milzt un briest sevī līdz neizturamībai,un tad tās izvemt citiem par iepriecinājumu.o11

Irēne AvenaLITERATŪRA UN POLITIKADace Lūse ir profesore Latvijas UniversitātesFiloloģijas fakultātē, kur viņa māca latviešuliteratūras vēsturi un teoriju un kur sešusgadus bijusi fakultātes dekāne. Par viņaskā literatūras pētnieces ievirzi liecina turpattrīsdesmit publikāciju par Augustu Saulieti,Andrievu Niedru, Jāni Veseli, Albertu Beluu.c. zinātniskos žurnālos un rakstu krājumos.Īpaši jāatzīmē viņas interese par trimdasprozu, kuras izpētei un analīzei veltītasčetras publikācijas. Cita starpā, Dace Lūse arīrediģējusi literāta un dzejnieka Jāņa KrēsliņaRakstu trīs sējumus, kas nesen iznākušiValtera un Rapas apgādā (skat. JG241:8-11;249:21-25; 257:21-24). Ievērību izpelnījusiesarī Daces Lūses kritika Dienā (2008.27.XII)par Ingas Ābeles jaunāko grāmatu Paisums(2008), kas izraisījusi veselīgu polemiku.Profesore Lūse laikrakstā Diena (2008.11.VI) intervijā ar Zani Radzobi liecina, ka viņasavu ievērojamo darbu par 20. gadsimta latviešuliteratūru un vēsturi* sarakstījusi gluživienkārši tādēļ, ka, mācot savus studentus,pārliecinājusies par studentu pilnīgo neziņuun nespēju orientēties Latvijas vēsturē. Parotru ieganstu grāmatas radīšanai var minētprofesores neapmierinātību ar virzienu,kādu ņēmusi latviešu šīsdienas literatūra, itsevišķi proza: Galu galā, ir aizmirsts rakstniekavirsuzdevums – viņi taču būtībā uzturvalsts ideoloģisko saturu. Pēc Lūses domām,rakstnieki maļas pa saviem fizioloģiskiemstāvokļiem – ko ēda, kā jutās, vai bija erekcija,bet neķeras klāt cilvēkam kā intelektuālai,domājošai būtnei. (..) Tāpēc jau nav kobrīnīties, ka jaunā paaudze ir ciniska, viņiemnav izveidots skatījums uz pasauli. Un arī tāir valsts politika – nemācīt Latvijas vēsturi. Irdaudz atrunu - kam mums vajadzīgas ciešanas,skatīsimies uz priekšu. Audzinām tikaipragmatiski domājošus cilvēkus, kas apmierinasavas fizioloģiskās funkcijas. Bet, galvenais,mazizglītotus, lai ar viņiem var vieglimanipulēt.... Šie skarbie vārdi nepārprotamiliecina par Daces Lūses bezbailīgo cīnītājasgaru un motivāciju kaut ko darīt šīs lietaslabā.Rezultātā radies monumentāls darbs, kasaptver vairāk kā veselu gadu simtu un savāapjomā līdzinās tādiem trimdā publicētiemkapitāldarbiem kā Rolfa Ekmaņa LatvianLiterature under the Soviets, 1940-1975(1978) un Jura Rozīša Displaced Literature.Images of Time and Space in Latvian NovelsDepicting the First Years of the LatvianPostwar Exile (2005). Bet tur arī līdzībabeidzas. Jo abu minēto autoru grāmatasraksturo stingra akadēmiska disciplīna unobjektivitāte, kamēr Lūse savu darbu rakstījusiar dedzīgu mērķtiecību un misijas apziņu,gandrīz var teikt ar savām ‘sirds asinīm’.Viņai grūti apspiest savas izcilās pedagoģesUz vāka 1. maija (1940) demonstrācija Sēlpilī;rakstnieks Edvarts Virza 30. gadu beigās; rakstnieceTirzmaliete (labā pusē) 19. gs. 90. gados;Landesvēra karaspēka parāde Rīgā (1919.V)* Latviešu literatūra un 20. gadsimta politiskās kolīzijas.Rīgā: Valters un Rapa, 2008.Mākslas vēsturniece Irēne Avena daudzus gadus vadaŅujorkas Frika (Frick) Mākslas muzeja bibliotēkas uzziņunodaļu un līdztekus ir Radio Brīvā Eiropa ārštatadarbiniece. Viņas sacerētie un ierunātie raidgabali (arpseidonīmu Viviana Brauna) skan ēterā no 1975. līdzpat 90.gadu pirmajai pusei.12

dāvanas, tādēļ lāgiem darbā iezogas didaktisms.Kā mēģinājums ar literatūras palīdzībuizgaismot, kas noticis un vēl joprojām notiekar mūsu tautu, Lūses opuss ir izcili noderīgsne tikai jaunajai akadēmiskajai paaudzei, betļoti lielai sabiedrības daļai. Darba vērtībupavairo bagātīgais fotogrāfiju klāsts, arī atsaucesun personu rādītājs grāmatas beigās.Par grāmatas glīto noformējumu jāpateicasmāksliniekam Valdim Villerušam.Dace Lūse apzinās, ka tas, ko no 20. gadsimtaLatvijas vēstures notikumiem iespējusiapskatīt latviešu literatūra, ir ļoti ierobežotslauks (8. lpp.). Bet pat šis ierobežotais lauksir tik plašs un materiālu pārbagāts, ka radazināmas problēmas grāmatas organizēšanā.Grāmatai ir 11 nodaļu, starp kurām visnozīmīgākāsun vispamatīgāk dokumentētāsir pirmās četras, kas aptver divas pagājušāgadsimta sākuma dekādes. Seko apceres parbrīvības laiku un baigajiem gadiem; atsevišķasnodaļas veltītas latviešu literātiem, kasdarbojās Vakareiropā, kolaboracionismaproblēmām un specifisku Gundegas Repšesun Alberta Bela darbu analīzei.Grāmatas ievadā Lūse brīdina, ka nav vienaspēdējās patiesības, bet ka to var būt daudz,un ka šo patiesību spilgtākā raksturība ir relativitāte(7). Viņa jautā, vai atskatīšanās irveselīga, vai tai kāda nozīme pašreizējā situācijā.Bet ja nu pagātnes pieredze noder laiizvairītos no jaunām katastrofām?Pētot latviešu 20. gadsimta literatūras tekstus,autore saskatījusi virkni negatīvu tautasīpašību, kas rāda latvieti kā tipisku ilgstošikolonizētas nācijas piemēru. Latvietis,kļūdams par svešu karu karotāju, svešasideoloģijas vārdā gatavs visasiņainākajiemdarbiem (9). Kā dominējošāko latviešu nācijasiezīmi Lūse atkārtoti uzsver padošanosliktenim, arī ķildošanos, nespēku vienoties,neuzticēšanos, noslēgšanos sevī. Šajā sakarībāLūse citē Richardu Rīdzinieku: latviešiemvienmēr kaut kas sāpēja. Patiesi, cietējuapziņa mums kopta cauri gadu simtiem kātāds kopējs ģimenes dārziņš, kas zeļ jo košākar katru jaunu pāri darījumu. Ceļot neskaitāmuspieminekļus, mēs esam izveidojušisavu ciešanu kultu, tā nodrošinādami tamturpinājumu arī nākotnē. Vai mums būs aizmirstnodarīto? Nē, mums to būs pārvērst,metamorfozēt jaunā, dzīvā un radošā veidā.Bet vai mēs to darām? Un te ir vietā Lūsespārmetums šīsdienas autoriem: Literātu jaunākopaaudzi nekas nopietnāks par seksuun citām fizioloģiskām sajūtām neinteresē.Vēsture viņu izpratnē ir vecu ļaužu maz ticamistāstiņi (46). Var jau saprast jauno vēlmineķerties klāt asinīm apķepušajai latviešuvēsturei, kariem un traumatiskajiem okupācijugadiem. Daudz vieglāk ir kopt savu individuālismuun koncentrēties uz savu nabu.Un ja tā visu laiku bijusi aizliegta zona, tadnaba un kas zem tās var kļūt par fascinējošuizpētes objektu. Pēcpadomju rakstniekines smagu mantojumu un sarežģītu, ja negluži izmežģītu, domāšanas sistēmu. Lai topārveidotu, viena mūža var nepietikt, jo vēsturemāca, ka radikālas sociālas pārmaiņasprasa laiku. Velti no šiem jaunajiem rakstucilvēkiem gaidīt pirmās Brīvlatvijas sajūsmaspāri plūstošo patriotismu, nedz tas ir nepieciešams.Tomēr arī šīsdienas Latvijā darbojasjauni, talantīgi rakstnieki, kuri meklē savus,līdz šim nemītus, ceļus un saka savu sakāmo.Varbūt runāt savā, kaut raupjā, kaut aizsmakušā,balsī ir veids, kā viņi jūt pildām savupienākumu reizē pret sevi un savu tautu.Tādēļ, lai kā vēlētos vienoties māsībā ar DaciLūsi un piekrist viņas racionālajiem iebildumiempret 90.gados iedibināto literāro tradīciju,kuru pārstāvēja rakstnieces/rakstnieki,kas, brīvības apreibuši, kā Lūse savā intervijāsulīgi saka ... ir pļurkājušies pa dzimumattiecībām,narkomāniju, līduši miskastēs iekšā,ir jāatgādina autores pašas nule teiktaispar daudzajām patiesībām. Arī viņiem, šiemjaunajiem, ir tiesības uz savu patiesību, kasjārespektē tāpat kā jārespektē Daces Lūsesformulētā patiesība.Savu ievadu autore noslēdz ar deklarāciju:Esmu piedāvājusi savu redzējumu (10).Daces Lūses redzējums ir subjektīvs, veselīgikritisks, ar mugurkaulu, bet pietiekamielastīgs un jautājošs, lai nekļūtu dogmatisks.Lūse savā grāmatā rīkojas ar saviem lasītājiemtā, kā rīkotos katrs labs profesors arsaviem studentiem – viņa tos urda, izaicina,un – kaitina.Vispirms Lūse apcer Jaunnacionālismu kāpolitisku un literāru parādību, izgaismojotīso laika posmu (1897-1905) pirms 1905.gada revolūcijas, kas sagatavoja augsni dramatiskajiemnotikumiem. Lūse šo laiku daradzīvu, ņemot palīgā Viļa Olava un AndrievaNiedras Pēterburgas Avīzēs publicētos rakstus,un Janševska, Tirzmalietes, Saulieša,Skalbes, Raiņa u.c. tekstus.Nākamajās trīs nodaļās apcerēts 1905.gads,Pirmais pasaules karš un 1919.gads. Tasir niknuma un naida izvirdumu laiks, kadpostīšanas un slepkavošanas gars pilnīgipārņēmis prāta darbību un rezultātā neatgriezeniskisasmērējis mūsu vēstures lapas arasinīm. Rakstot par šo haotisko, asinīm unšausmām apzīmogoto juku laiku, arī autores13

tekstā vietām atspoguļojas zināma strukturālanekārtība un bieža atkārtošanās (68, 80,83).Pievēršoties 1905.gada revolūcijai, kaspēc Brūno Kalniņa datiem prasījusi 14 000upuru, Lūse, tiecoties pēc objektivitātes, toapskatījusi no iespējami dažādiem viedokļiem:no pūļa psiholoģijas (Andrievs Niedra,Arvēds Švābe), no kristīgā un analītiski racionālā(Andrievs Niedra), no absurdi teatrālā(Kārlis Zariņš, Voldemārs Kārkliņš), norevolūcijas slazdā notvertas sievietes (OlgaZariņa-Ģērmane), no Padomju Savienībā dzīvojošolatviešu rakstnieku (Dāvids Beika) unno trimdas literātu (Jānis Krēsliņš) skatpunkta.Pati Lūse, līdzīgi Krēsliņam, revolūcijuvērtē negatīvi un vaino sociāldemokrātus,kuru vēsturiskā loma bijusi – sasniegt nelielusmērķus ar milzīgiem upuru tūkstošiem(47). Vēl bēdīgāks ir Lūses konstatējums, kalatviešu vārds vēl simt gadu pēc revolūcijasdaudzu Rietumeiropas pētnieku acīs saistāsar laupītāju bandu organizēšanu un asiņainuteroru (49).Par I Pasaules karu un 1919.gada notikumiemLatvijā latviešu literatūrā pieejamasspilgtas mākslinieciskas liecības, kuras Lūseveiksmīgi izmantojusi, parādot dažādu varumērķtiecīgo latviešu iznīcināšanas politiku.Par pirmskara noskaņojumu raksta KārlisZariņš (Brāļu dēli, 1922) un Anna Brigadere(Kvēlošā lokā, 1928). Kara atainojumusLūse meklē Kārļa Štrāla nenobeigtajā romānāKarš (1922-1926), Aleksandra GrīnaDvēseļu putenī (1933), Jāņa Ezeriņa, Virzas,Jaunsudrabiņa, Brigaderes un Akurātera darbos.Aprakstot latviešu bēgļu stāvokli Krievijā, IPasaules kara laikā un bēgļu atgriešanosdzimtenē, Lūse pie vārda laiž Arnoldu Spekki,Vili Olavu, Raini, Austru Ozoliņu-Krauzi, JāniEzeriņu, Angeliku Gailīti, Jāni Veseli u.c.Pārdomām vērts citēt Latviešu bēgļu apgādāšanascentrālkomitejas vadītāja Viļa Olava1916.gadā Pēterburgā kādā runā teikto:Likās, it kā kam būtu interese, lai latvieši kāputekļi izgaistu un vismaz lielākā daļa notiem nekad vairs neatgrieztos agrākā dzimtenē(110). Ironiskā kārtā tajā pašā laikāemigrācijā Eiropā Raiņa 1916.gadā dibinātāLatviešu komiteja Šveicē, iekšējo nesaskaņudēļ, beidz darboties dažu mēnešu laikā, parko Lūse rūgti rezumē: uz asiņainā kara, uztautas posta fona tā [komiteja – I.A.] izskatījāstraģikomiska (118).1919.gada sarkano un tam sekojošo baltoteroru savos darbos atspoguļo vai komentēJānis Ezeriņš, Augusts Saulietis, KārlisZariņš, Jānis Krēsliņš, Jūlijs Roze un daudziciti, bet par Stučkas vadīto sarkano teroru,kas ilga no 1919.gada 3.janvāra līdz tā pašagada 22.maijam un maksāja 3 632 dzīvību,svarīgākais ir Andrieva Niedras 18.februāraziņojums Pagaidu valdībai Liepājā, kas atreferētsTautas padomes locekļu Oto Nonāčaun Vilhelma Šreinera kopīgi rakstītajās atmiņās(148). Tāpat intriģējoši ir izvilkumi,kurus Lūse citē no nedatēta Niedras autorizdevumaGalvenās kļūdas Latvijas politikā,kurā Niedra aizrāda uz kardinālām kļūmēmUlmaņa 1918.gada politikā (172). Šādu unlīdzīgu dokumentu citāti padara Lūses monogrāfijunenovērtējamu.Iespraustā nodaļa par latviešu literātu ceļiemEiropā apkopo vēstījumu par ievērojamākajiem(no Raiņa līdz Repšei) latviešu rakstniekiemun politiķiem, kas gadsimta garumāmeklējuši uz ilgāku vai īsāku laiku paspārniŠveicē vai Romā. Lūse likumsakarīgi uzrakusiinteresantus faktus un tekstus par šo priviliģētogrupu, tādēļ šī eseja, sekodama 1919.gada asiņaino notikumu aprakstiem, dodlasītājam pelnītu atelpu. Tajā pašā laikā tāliecina par mūsu izlases, mūsu svaidīto intelektuāļutuvredzību un patmīlību.Pievēršoties Latvijas brīvvalsts laikam, Lūserakstniekus iedalījusi nacionālo ideju piekritējos,pretiniekos un tos, kas rakstījuši pēcilga laika un no liela tāluma. Sākumu gaduvērtējums, kā tas atspoguļojas literatūrā, irnegatīvs: tauta nav sagatavota demokrātijai,tās vadoņi vēl jo mazāk; valstī valda korupcija,negausība, trūkst idejisku, garīgu centienu,pie varas nāk vakardienas lopu audzētāji,katorgā un revolūcijā salauztie revolucionāri(Ernests Blanks, 201). Šo grūto un sarežģītolaiku aprakstījuši raiba rinda interesanturakstnieku – Pāvils Rozītis, Valdis Grēviņš,Jānis Grīns, Arnis, Lūcīja Zamaiča un AndrejsUpīts. Par mākslinieciski spēcīgāko Lūse apzīmēKārļa Zariņa devumu – viņa romānusPelnu viesulis (1928) un Spīganas purvā(1929), kurus lasot, kā autore saka, zūd robežastarp tēloto un lasītāja šodien dzīvotolaiku. Liekas, ka divās neatkarīgās Latvijās,kaut abas šķir savi astoņdesmit gadi, nekasnav mainījies (206). Svarīgu lomu un lappušuskaitu Lūse veltījusi visuma idejas paudējaJāņa Veseļa romāniem Tīruma ļaudis(1927) un Dienu krusts (1932), tāpat arī JāņaJaunsudrabiņa romānam Jaunsaimnieks unvelns (1933).Turpretim Ulmaņa laika attēlojums 30. gaduliteratūrā šajā grāmatā ir samērā mazasinīgs.Jābrīnās, ka šis leģendārais, goda vārtiem un14

vārpu vainagiem kronētais laikmets bez cēlējiemun pēlējiem izpelnījies tik maz kaut cikobjektīvu literāru liecinieku. Tā dēvētais zeltalaikmets latviešu literatūrā sākās ar to, kaUlmanis 1934.gadā nodibināja Sabiedriskolietu ministriju, slēdza rindu literāru žurnālu,daļa spējīgu rakstnieku zaudēja publicēšanāsiespējas, un, kā Lūse ironizē, palika tikai apdziedātāji,apdzejotāji, cildinātāji un dainotāji(221). Lūse analizējusi diletantisko AīdasNiedras sacerējumu Anna Dzilna (1936) unpiecas lappuses veltījusi paplānajam ĒrikaĀdamsona (alias Ērika Rīgas) romāniņamSava ceļa gājējs (publicēts Tēvijā, 1944), kasit kā raksturo paaudzi, kam bijusi dota iespējadzīvot savā valstī. Ar Aīdas Niedras romānaizklāstu varbūt tiek nodarīts pāri Virzas,Plūdoņa, Cedriņa un Medeņa Latvijai, arīmazpulcēniem, kaucmindietēm, Malnavasun Priekuļu skolu izgājušajiem, kuri, kautvarbūt ticīgi, naivi ideālisti (arī Antiņš bijanaivs, bet redz’ kā uzrāpās!), sevī nesa lielupozitīvu lādiņu, kas tikai pāris gadu vēlāktika izlādēts (un varbūt nolādēts) kauju laukos,bēgļu ceļos, Sibīrijas taigās un kolhozuklaušās.No latviešu trimdas rakstnieku darbiem Lūseizvēlējusies apskatīt Gunāra Janovska Uz neatgriešanos(1973), kura centrā ir latvieša unaizceļojošas baltvācu meitenes mīlestība unar to saistītā plašākā dilemma. Bagātīgi Lūsecitējusi no Dzintara Soduma autobiogrāfiskāromāna Savai valstij audzināts (1993), kurāautors nevairās sāpīgas patiesības par brīvoLatviju, tās izauklēto un tad pazudušopaaudzi, kam bija daudz uzskatu un mazaspēja spriest, jo bija jāgaida, kamēr paietgadu desmiti citos ļaudīs, citās skolās līdzvienpartijas režīmā dzīvojis cilvēks atkal jaudāskaidri domāt un runāt (236). Savā līdztrūcībai īsajā summējumā Lūse optimistiskivērtē: Sava valsts sagādāja pavalstniekiemļoti lielu pašapziņas devu. Tā palīdzēja uzdrošinātiesradīt (236). Ne tikai radīt – tāpalīdzēja panest, izturēt un saglabāties tiem,kas saglabājās. Vai šī apziņa par savu valstipalīdzēja arī nosalt ziemeļu sniegos, nomirtbadā, krist no vācu vai krievu lodes, to mēsnezinām. No prāta neiziet kāda no gūstapārnākuša leģionāra teiktais: Par zemi ganes vairs necīnīšos, par zemi nē . . .Nodaļā Baigie gadi (skaidrības labad jāatzīmē,ka te runa ir par 1940. un1941.gadapadomju un 1941.-1944. gadu vācu okupācijām)Lūse galvenokārt balstās uz literatūru,kas publicēta trimdā. Viņa liecina parskaidru stāvokļa izpratni, par izejas punktuņemot diplomāta Miķeļa Valtera saraksti arKārli Ulmani un Vilhelmu Munteru, kas publicēta1957. gadā, Zviedrijā. Par galveniemiemesliem, kas veicinājuši Latvijas patstāvībasgalu, Lūse min neitralitātes sludinātājuVilhelma Muntera un Alfrēda Bērziņa negatīvoietekmi uz prezidentu Kārli Ulmani;Latvijas atsvešināšanos no Tautu savienības;nespēju organizēt Baltijas savienību;vilcināšanos, šaubīšanos un skaidras stājastrūkumu. Lūse velk paralēles starp MiķeļaValtera un Andrieva Niedras likteņiem, joviņi abi tika izstumti no Latvijas. Arī JānisKrēsliņš domā, ka Valters varbūt bijis patssvarīgākais neatkarības saucējs (245). Citastarpā, savās vēstulēs Valters apsver pretošanāsiespēju okupācijas gadījumā. Šo iespējuapspēlē Ainārs Zelčs savā interesantajāromānā 1940 (2005), kurā autors attīsta hipotēzipar to, kas būtu noticis, ja Ulmanisnebūtu pakļāvies Muntera nepretošanāspolitikai un valdība nolemtu militāri stātiespretim Padomju iebrucējiem, neraugotiesuz traģisko iznākumu. Divdabīgo lomu, ko1940.gada notikumu laikā spēlēja laikrakstsJaunākās Ziņas un cilvēki, kas ap to grupējās,savos darbos visai līdzīgā kārtā fiksējušiŽanis Unāms, Anšlavs Eglītis, Jānis Veselis unMariss Vētra. Par Baigo gadu rakstījuši ZentaMauriņa, Gunārs Janovskis, Pēteris Aigars,Dzintars Sodums u.c. Par nacistiskās okupācijaslaikā ciestajām pārestībām Salaspils,Neuengammas un Būhenvaldes nometnēsun kreiso šaušanu vācu laikā Latvijā Lūsepiesaukusi liecināt Miervaldi Birzi, kamērMilda Losberga autobiogrāfiskajā romānāMirdzošais dvīnis (2001) attēlo notikumusLatviešu ģenerāldirekcijā un raksturo AlfrēduValdmani kā drosmīgu vīru. Lūse dod ietilpīguValdmaņa runas citātu, kurā viņš ar vācukungiem bezbailīgi argumentē pret latviešuiesaukšanu leģionā (287). Respektējot Lūsestiesības izvēlēties savus informācijas avotus,un apzinoties šo avotu daudzumu, tomēr jāatzīmē,ka Baigais 1940.gads Lūses grāmatāir zaudējis savu baigumu, jo pie vārda navlaists neviens bijušais aizvestais, neviens čekistumocību cietušais, kaut gan šajā jomāmums netrūkst iespaidīgu literāru tekstu(Valentīns Jākobsons, Aleksandrs Pelēcis,Melānija Vanaga u.c.).Apskatot latviešu rakstnieku kolaboracionismaproblēmas, Dace Lūse ņem priekšā trīs galvenosvaininiekus Vili Lāci, Andreju Upīti unArvīdu Griguli, kuri sacentušies un pārcentušiessavā kalpībā svešajai varai. Viskaitīgākais– Lācis, kurš, kā izrādās, stažējies partijā jaukopš 1928.gada, bet atklāti par biedru pasludinātstikai 1944. gada 2. janvārī, ne tikaiparakstījis abu deportāciju pavēles, bet15

ar savu lēto romānu produkciju nonivelējislatviešu jau tā ne visai akūto literāro uztveri(305). Lūsei dziļi rūp arī iespaids, kādu ViļaLāča ražojumi atstājuši uz latviešu literatūrasizpratni citās tautās, kas no viņa darbiem tagadgūst izkropļotu priekšstatu par Latvijasvēsturi (306). Raksturojot Vili Lāci, Lūse no literāriemtekstiem citējusi Anšlavu Eglīti, JāniGrīnu, Gunāru Janovski, Jāni Rudzīti un MāriČaklo. Pati viņa trāpīgi analizējusi Viļa Lāčastāstu Dzīvotgriba (1932), kas, iespējams,simbolizē stāsta autora spēju nežēlīgi sarautsavas asins saites, lai pats peldētu pa virsu(307). Vēl skaudrāk Lūse vērtē Andreja Upīšavulgārām marksistu mācībām piebārstītosrakstus, kas runā smagos, žvadzošos teikumos(310) un deklarē, ka literatūra ir tikaiīpaša ideoloģiska nozare (312), nevis suverēnsmākslas veids. Lūse norāda uz RolfuEkmani, kurš savā Latvian Literature underthe Soviets, 1949 -1975 pret Andreju Upītimēģinājis izturēties toleranti, atzīmējot, kapēc 1956.gada rakstnieks atklāti aicinājislatviešus atturēties no pārkrievošanās (321).Saistībā ar to, Lūse sašutumā jautā, cik ilgilatviešu sabiedrībā turpināsies uzskats, ka,kaut politiski smagi kļūdījies, Andrejs Upītsir liels rakstnieks? Gudrā diplomāta, juristaun dzejnieka Arvīda Griguļa personību undarbību Lūse nodēvejusi par mefistofelisku.Grigulis, atšķirībā no Lāča un Upīša, aktivizējiesaizkulisēs un Lūses slēdziens ir, kaGrigulis strādājis uz pasūtījumu, rakstīdamsgalvenās Viļa Lāča, Arvīda Pelšes un AugustaVosa runas. Grigulis smagi kritizējis AndrejuUpīti, patoloģiski nīdis Kārli Skalbi un 1970.gadā devis atmaskojošu lekciju filoloģijasfakultātes studentiem par Vizmas BelševicasGadu gredzeniem, kas tiem likumsakarīgikļuvusi par kulta grāmatu (327).Autore komentē smago kolaborācijas nastu,ko divu okupāciju varas uzvēlušas nācijai,un nāk pie slēdziena, ka mēs nekad neuzzināsimpatiesību, kādēļ latviešu rakstniekisapinās nodevības tīklos. Pēc Alberta Beladomām režīms tikai tad var pastāvēt, ja tautāatrodas cilvēki, kas nemitīgi nodod tautu.Guntis Zariņš to definē: nodevība kā raksturīpašība,kā dzīves veids (319). Jautājums,vai tā tiešām varētu būt fatāla kļūme tautasraksturā, kas iesūkusies tās audos, saindējusitās imunitāti, paralizējusi tās morāli? Diez’vai. Manuprāt, vismaz daļēji tā bijusi tā patimazas, apspiestas un, kā Lūse raksturo, ilgstošikolonizētas nācijas vienīgā izdzīvošanasiespēja. Latvieši nekad tā īsti nav varējušiatļauties būt morāli nevainojami un paliktdzīvi.Lai raksturotu Padomju totalitārismu un tāietekmi uz individu Latvijā, Lūse ķērusies piemūsu izcilo prozas rakstnieku Alberta Bela unGundegas Repšes tekstiem. Viņa sāk ar Belaromāna Melnā zīme (1996) atstāstījumu, kaslieku reizi rāda latvieti kā dedzīgu komunistuvaras rīkojumu pildītāju un nežēlīgu čekistu(336). Dziļāk analīzēti divi Bela psiholoģiskiievirzītie romāni Bezmiegs (1967-2003) unBūris (1972), kuros Lūse atrod daudzslāņusemantiku (338). Tautas garīgo un fiziskopakļaušanu varai Lūse salīdzina ar zirgakastrēšanu, bet kolaboracionismu ar prostitūciju(339). Prieka meita Dina (Bezmiegs)simbolizē mūsu nāciju, kas laika gaitā šausta,pazemota, pakļauta (343) zaudējusi savumorālo kompasu. Ja šie spēcīgie salīdzinājumiaizskar kādu jūtīgāku lasītāju, vēl jo labāk,jo Lūses nolūks nav saudzēt, bet šokēt.Un Bela romānu simbolika autori apgādā ariedarbīgu munīciju. Simbolikas – šoreiz poētiskas– pārpilns ir arī romāns Cilvēki laivās(1987), kurā skārti Kuršu jomas iedzīvotājulikteņi, vēsture, valoda. Uz mācītāja iebildi,ka mazajām tautām un valodām reiz jānoietno cilvēces kuģa klāja, skolotājs atsaka,ka pagaidām mazās tautas un valodas velkkopējo cilvēces airi. Un nevajag pirms laikanonest no klāja vēl dzīvu airētāju (352).Psiholoģiski izārdīto pēcpadomju laika latvietizem mikroskopa paliek Alberta Bela triloģijaLatviešu labirints (1998), Uguns atspīdumsuz olu čaumalām (2000) un Vientulībamasu sarīkojumos (2005). Momentā, kadtauta paralizēta kaut kā jauna piedzimšanasgaidās (367), Bels atgriežas sengrieķu filosofupasaulē, kur meklē pārbaudītus domāšanasmodeļus, kas palīdzētu izkļūt no labirinta,bet tajā pašā laikā pats apšauba šāduiespēju. Kā to interpretē Lūse, šis ceļš ārā nostarpposma labirinta ir visai sarežģīts un nedrošs,tas rada daudz jautājumu, uz kuriembail atbildēt, jo tie skar mazas, nesen brīvībuatguvušas valsts trauslo esamību (374).Ar pagātnes terora garo ēnu cīnās arī GundegasRepšes literārie tēli, galvenokārt radoši,talantīgi indivīdi. Repšes agrīnais darbsUgunszīme (1990) ir mēģinājums attēlotdisidentes, tulkotājas Maijas Silmales sarežģītoraksturu un dzīvi (jāpiebilst, ka MaijaSilmale nomira 49, nevis 39 gadu vecumā).Mākslinieciski spēcīgs ir Repšes sirreālaisstāsts Vestsaidas dārzs krājumā Septiņi stāstipar mīlu (1992), kas vēsta par cilvēkiem, kaskopj dārzu, un cilvēkiem, kas posta dārzu.Postmoderni konstruētajā Repšes romānāĪkstīte (2000) uzpeld vēl viena retāk cilātalatviešu sociālā problēma, proti, karos un16

deportācijās zaudēti tūkstoši jauno vīriešu,un rezultātā mūsdienu jaunie vīrieši ir izkautovīriešu dēli, kurus uzaudzina sievietes(364). Viens no Repšes personāžiem, Amēlija,spriež: redz’, bez vīriešiem vīrieši izaugmīksteni kā pūpēži (Īkstīte, 127)Lūses piedāvātais redzējums grāmatas gaitāizkristalizējas pamazām. Autoru, kuru literārosdarbus viņa izmanto politisko kolīzijuanalīzei un ilustrācijai, ir daudz, bet Lūsesvada zvaigznes, šķiet, ir Andrievs Niedra (minēts37 reizes), Kārlis Zariņš, Anna Brigadere,Jānis Veselis, pa daļai arī Jānis Krēsliņš un,protams, Alberts Bels. Tie arī ir atkārtoti unvisbiežāk citētie autori. Viņu darbos Lūsemērķtiecīgi meklē tekstus, kas atbilst viņasteorijai par padošanos liktenim kā iezīmīgākonācijas īpašību. Ar šo tekstu palīdzībuviņa it kā veido pretēju modeli, pati savu latviešatēlu, brīvu no kolonizācijas uzspiestāzīmoga. Šāds cilvēks būtu neatkarīgs, stiprugribu, paļautos tikai pats uz saviem spēkiem,īsts Raiņa dzejoļa Pats prototips, kas nepadotosliktenim. Atkārtoti Lūse runā par neizglītotiem,pusinteliģentiem, par muļķiem,lētticīgiem un naiviem. Antitēze tiem būtuizlase. Bet izlase nav tauta. Un tauta gribizdzīvot. Padošanās liktenim nav tikai negatīva,jo tā ietver izdzīvošanas gribu, izturību,sīkstumu un zināmu gudrību – īpašības, kasvarētu būt bijušas vitālas tautas pastāvēšanā.Ļoti iespējams, ka mums šādu izdzīvotāju bijispārāk daudz, tādēļ Lūses grāmatā veselanodaļa par kolaboracionistiem. Bet iespējamsarī, ka mums vajadzīgi abi – cīnītāji unizdzīvotāji. Vajadzīga arī lielāka tolerance.Jautājumu, ko īsti Dace Lūse uzskata parideoloģiski pareizi ievirzītu rakstnieku, vislabākatbild viņa pati, raksturojot Kārļa Zariņatēlotos cilvēkus, kas meklē jaunās valsts Latvijassabiedrības orientāciju uz kaut ko kopīgu,šīs kopīgās sajūtas, kas var sublimētiesiepriekšējo paaudžu tradīciju, tikumiskāsstājas, ētisko vērtību restaurācijā un tad atrisinātiesvienotās politiskās nostādnēs (202).Jo ilgāk par Daci Lūsi domāju (un es esmupar viņu domājusi jau neveselīgi ilgi), jo vairākviņa manā galvā pārveidojas pār tādu kāmītisku varoni, par kaut ko līdzīgu Lāčplēsimvai Augeja kūts mēzējam Herkulesam, kuršmetas cīņā ar nesamērīgu pretinieku. TiešiLūses izpratne par vārgo cerību, ka šis viņasgrandiozais darbs varētu kaut ko saglābt vairadīt kādu radikālu pagriezienu, liek viņu apbrīnot.oJuris ŠlesersDISTANCE TUVĪBĀZviedrijas zinātniece pēta diskursupar žīdiem latviešu literatūrāEmocionālā un sabiedriskā distance un de -hu manizācija – tiem pretim nacionālisms,kultūras mantojums, tautu izdzīvošana, sadzīvošana.Šie pavedieni mudžinās caur prātu,lasot un pārdomājot Reinš-Kampbeles(Anette Reinsch-Campbell) filoloģijas doktordarbuTradition and Modernity / Imagesof Jews in Latvian Novels 1934-1944. 1 Publicētāabstraktā teikts, ka tas ir pētījums paržīdiem kā tie atspoguļojas latviešu romānuselekcijā, kas izdoti 1934.-1944. gadu periodā,un ka tradicionālais žīdu tēls tur izmaināsmodernizēšanās, nacionālisma un straujupolitisku pārmaiņu iespaidā. 2Priekšvārdā autore pastāsta arī par sevi – pētījumsveikts pamīšus ar apprecēšanos untrīs bērnu pasaulē laišanu. Šī Zviedrijas zinātnieceieprecējusies, jādomā, angliskas izcelsmesģimenē – vīramāte Mabel Campbellpalīdzot pieskatīt bērnus – bet pirms tamjau paspējusi diezgan pamatīgi ieaugt latviešos.Iemācījusies latviešu valodu, dzīvojusiLatvijā un ir tuvās attiecībās ar vairākiemprominentiem vidējās paaudzes latviešu literātiemStokholmas un Upsalas universitātēsun jaunās Södertörn augstskolas Baltijas unAustrumeiropas studiju centrā. Šī tuvība arlatviešiem, kā arī tas, ka latviešu literatūra irsamērā jauna un pārskatāma, un žīdi ir labipazīstami un daudz aprakstīti „otrie” daudzāsEiropas sabiedrībās un laikmetos, palīdzējaautorei izvēlēties un norobežot savapētījuma tēmu.1. Anette Reinsch-Campbell. Tradition andModernity/ Images of Jews in Latvian Novels 1934-1944. Stockholm: Stockholms universitet, 2008(Nr. 7 sērijā Acta Univeritatis Stockholmiensis –Stockholm Studies in Baltic Languages). 325 lpp.,pievienots CD.2. Tāpat kā apskatāmajā literatūrā (atskaitot 1940-1941), arī šajā rakstā konsekventi turos pie etnonīmažīds, nevis ebrejs vai jūds. Lūdzu lasītāju to pieņemtbez krievu okupācijas laikā ieviestās negatīvāspieskaņas.JG redakcijas loceklis Dr. Juris Šlesers, nesen beidzisārsta praksi, kopā ar dzīvesbiedri, dzejnieci MaijuMeirāni (skat. 65. lpp.) dzīvo Bostonā, ASV.17

teritorijā, kurā žīdi gadsimtos bagātinājušiun veicinājuši pamattautu kultūru attīstību,kas tik traģiski izbeidzās ar Otro pasauleskaru, atstājot vairs neaizpildāmu tukšumu”(299). Viņa saredz iespēju pētīt šīs attiecībasarī no žīdu perspektīvas – piemēram, žīdurakstnieku darbos.Ilustrācija no Jāņa Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas.Žīdu skroderis ar savu dēlēnu latviešu zemniekumājās 19.gs. Pārspiesta no recenzētās grāmatas(123).LATVIEŠI NAV ANTISEMĪTI!Par to, kā tas viss iesākās, viņa pastāstakādā 2004.gada apcerē: 3 „Kad biju studente,izlasīju nodaļu ... Annas Brigaderes Dievs,daba, darbs, kurā viņa atstāsta, kā [Anneles]māte savām abām meitām pārnesusi maiziLieldienām (viņām mājās nebija krāsns) unmeitas priecājās, bet kad māte ieminējās – javiņas zinātu, kur tā maizīte cepta, tās to varbūtnegribēs ēst, vecākā māsa izsaukusies –„Tu esi bijusi pie žīdiem!” – un tiešām sākašaubīties, ēst vai neēst. Es nevarēju saprast,kāpēc – vai kaut kāda pretžīdu aizspriedumadēļ, vai varbūt dēļ kādas latviešu tradīcijas,ka Lieldienu maize jācep mājās? Pajautājusavam (trimdas) latviešu valodas skolotājam.Atbilde – latvieši nav antisemīti! ... Es jautājumuneatkārtoju, bet sāku turpmāk pie sevisatzīmēt visas norādes uz žīdiem, kurāmuzdūros, lasot latviešu klasisko literatūru.”(Šo epizodi Brigaderes triloģijā viņa apskataarī šajā darbā, vēl arvien nebūdama drošapar Līziņas neapmierinātības cēloni.) (135)Autore apzīmē savu pētījumu kā case study(apskatīts gadījums), kas nākotnē varētu salīdzinošisakļauties ar citiem case study pētījumiem– piemēram, citu tautu literatūrās,citā laikmetā, vai pievēršoties citiem „otrajiem”.Runājot par vēsturisko žīdu „apmešanāsnožogojumu” Krievijas ķeizaristē (angliski– Pale of Settlement), viņa saskata: „Plašsreģionāls pētījums padziļinātu mūsu zināšanasun izpratni par nežīdu-žīdu attiecībām3. Anette Reinsch Campbell, „Latvian-JewishRelations and Images of ‘Them’: Literature,Historical Consciousness and Questions of Guiltand Shame” („Latviešu attieksme pret žīdiem unpriekšstats par tiem kā „Viņi”: literatūra, vēsturesapziņa un jautājumi par vainu un kaunu”), TheBaltic Sea Area Studies: Northern Dimension ofEurope, Working Papers edited by Prof. Dr. BerndHenningsen, Vol. 11, Gdańsk-Berlin: BaltSeaNet2004 (angļu valodā). (http://www2.hu‐berlin.de/ostseekolleg/virtual/online_pdf/paper11.pdf)ULTIMAIS MĒRĶISPētījums balstās vispārpieņemtajā atzinumā,ka literatūra atspoguļo sabiedrību, un tāpēcliterāri darbi ir pētāmi kā sabiedriski dokumenti(14). Ievadā autore izskaidro pētījumamērķus: 1) noskaidrot tradicionālā žīdutēla atspulgu latviešu literatūrā pirms 1934.gada; 2) noskaidrot, kā tas salīdzinās ar to,kas redzams 1934.-1944.gadu romānos,īpaši – vai ir antisemītisma pazīmes; 3) konstatēt,vai ir izmaiņas žīdu literāro personuindividualizēšanas/ stereotipēšanas pakāpē;4) konstatēt, vai redzama žīdu dehumanizācija,un kādā veidā. Tad viņa uzstāda vēlpiekto jautājumu – kaut pati atzīst, ka toatbildēt šajā pētījumā varētu izrādīties neiespējami– bet kas tomēr turams prātā kāultimais šādu pētījumu mērķis: ņemot vērāfiktīvās literatūras lielo iespaidu pār mūsuprātiem, vai tajā allaž kā „otrie” attēlotai sabiedrībasdaļai „īstajā pasaulē” pastiprinātidraud dehumanizācija, un – krīzes laikā – arīdiskriminācija un vardarbība? (20‐21)Pētījuma viela sastāv no „korpusa” (1934.-1944.gadu romāni) un ko varētu saukt par„kontroles materiālu” – folklora un literatūrapirms 1934.gada, salīdzināšanai. Korpuss ietvervisus 147 romānus latviešu valodā, kaspublicēti dotajā laikposmā un atbilst noteiktiemkritērijiem (izslēgti vēsturiski romāni,kuru galvenā darbība ir pirms 1900. gada,autobiogrāfiski romāni, kara memuāri unromāni, kam nav sakara ar Latviju vai tās kultūruvai politiku). Korpusā aprakstītā sabiedrībair Latvijas „mikrokosms” no apmēram20.gs. sākuma līdz apmēram 1941.gadam,skatīts caur 1934.-1944.gadu prizmu.Pievienotajā kompaktdiskā ir „Matrix” – lielatabula (63 lpp.) ar visiem tiešiem vai netiešiemžīdu pieminējumiem korpusa romānosun īsām atzīmēm par katru. Šīs „matrices”uzdevums ir pārskatāmi sniegt atsevišķo romānuinformāciju par žīdiem un atvieglotsalīdzinājumus starp tiem.BLAKUS, BET NE PĀRĀK TUVUKorpusā ietvertā žīdu tēla pilnīgākai izgaismošanai,autore uzstāda vēsturisko un sabiedriskofonu. Vēsturiskais fons ir latviešu18

un žīdu vēsture Latvijas teritorijā un tradicionālaisžīdu tēls latviešu folklorā un literatūrāpirms 1934.gada (ne tikai romānos). Pamatāviņas maģistra tēzes materiāls, 4 papildinātsar vairākiem citiem darbiem, kā arī tautasdainas, pasakas, teikas, mīti, sakāmvārdi,anekdotes un karikatūras. Īpaši apskatīti 10autoru stāsti un romānu fragmenti (sarakstīti1887-1933), kas izdoti 1938. gadā kāantoloģija jīdiša tulkojumā. 5 Izvērtējusi visusšos avotus, autore secina, ka tradicionāli latviešisaskatīja žīdus kā citādus, bet bez negatīvavērtējuma – apzīmēdama šo attieksmi arvārdu allosemītisms: „Latvieši un žīdi dzīvojablakus, bet ne pārāk tuvu” (141). Seko korpusāietvertā „latviešu nacionālā diskursa”analīze 6 (latviešu pasaules redzējums), šādiradot sabiedrisko fonu žīdu tēlam. Kaut žīdipieminēti tikai 99 no korpusa romāniem,sabiedriskajam fonam izmantoti visi 147.Tekstā atsauces uz kādu simtu.MODERNIE TRĪSDESMITIEDiskursa teorijā dominējošās grupas attieksmipret „otrajiem” izsaka „sabiedriskā unemocionālā distance”. Distancēšanās procesuautore angliski apzīmē ar vārdu othering.No 99 romāniem korpusā, kuros pieminētižīdi, kādi 60 piemēri arī īpaši apskatīti tekstā.Caur diskursu analīzi autore atklājusi, ka korpusāšī distance starp latviešiem un žīdiemir ievērojami lielāka nekā agrākajā materiālā.Varbūt pirms pirmā pasaules kara latviešiembijis vieglāk iejusties žīdos un žīdiem – latviešos(297). Tas šķiet ticami, ja atceramies, ka4. Žīdi piecu latviešu klasiķu darbos – stereotipivai indivīdi? (zviedru val. – Judar hos fem lettiskaklassiker – sterotyper eller individer? Pieejams caurDepartment of Baltic Studies, Finnish and German,Stockholm University).5. Jidn un lotvišn, K. Tolmana sakārtojums un ievads.6. Filologu un sociologu terminoloģijā diskurss irtāds virmojošs sabiedrības uzskatu, sajūtu, izteicienu,žestu un noklusējumu akvārijs, kurā ar noteiktuprizmu (šinī gadījumā latviešu romāniem) varapskatīt noteiktu objektu (kā latviešus pašus – vaikādus „otros”, šinī gadījumā žīdus). 2. nodaļa veltītapētījuma teorētiskā pamatojuma skaidrošanai.Modernā diskursa analīzes teorija īpaši pievēršasvaras attiecībām dažādo sabiedrības grupu starpā –kā tās iespaido „diskursu” un kā „diskurss” savukārtiespaido tās. Šeit dažas publikācijas, kas skaidrodiskursa teoriju: Sara Mills. Discourse, London:Routledge, 1997; Evija Kļave. „Kritiskā diskursaanalīzes lietojums etnopolitisko diskursu izpētē”.Socioloģija (Latvijas Universitātes Raksti. 714. sēj.).Latvijas Universitāte: Rīgā, 2007:17-30 (http://www.lu.lv/materiali/apgads/raksti/714.pdf); Richard C. M.Mole. „The Impact of Political Discourse on GroupBeliefs and Outgroup Antipathy among LatvianYouth”. Journal of Baltic Studies. Vol. 38, No. 3,September 2007:273-289.tad kā vieni tā otri bija sabiedrības apakšslānīun vieni otros nekādu draudu nesaskatīja,kamēr par varu sacentās baltvāci un krievi.Kontaktzona bija laukos, kam latviešu vērtībuskalā vienmēr bijusi pozitīva vērtība.Pēc Latvijas neatkarības nodibināšanās, situācijamainījusies – latviešu nacionālismsjūtami audzis, valdošā šķira ir latvieši unkontaktzona ar žīdiem ir pilsētās – kur viņulielākā koncentrācija izraisa latviešos apdraudētībassajūtu, ko tie apzinīgi vai neapzinīgisaista ar modernību. Modernība,uzņēmējdarbība un žīdi rakstnieku darbosparādās savstarpēji saistīti un visumā negatīvāgaismā – pretstatā latviešu nacionālajiemideāliem, kas turpina būt konservatīvi unkoncentrēti ap lauku sētu un zemnieku tautastradīcijām. Izteiktu antisemītismu autoretomēr saskata tikai divos trīsdesmito gaduun četros nacistu okupācijas laika romānos,kurus viņa skaita kā izņēmumus – un pēdējos,turklāt, ārējas propagandas iespaidotus.Arī „vecajā” literatūrā divi romāni minētikā „varbūt” antisemītiski – zem jautājumazīmes. Viens, kuru vairāki vēsturnieki autoreiapzīmējuši kā antisemītisku, ir AndrievaNiedras Kad mēness dilst (1902) 7 (138-140).Sniegtais apraksts un fragmenti ārkārtīgiinteresanti un pamudināja mani grāmatuTurpinājums 31. lpp.7. Vēlāks izdevums: Waverly, Iowa, ASV: LatvjuGrāmata 1955. Traģisks vēsturisks romāns bez laimīgāmbeigām – par 16.gs. Vidzemē un Lietuvā.Karikatūra no žurnāla Vecais Sikspārnis (1939),kas rāda žīdu ēdam sīpolus (246). Abas ilustrācijaspārspiestas no recenzētās grāmatas, un atspoguļokontrastu starp tradicionālo un „moderno”žīda tēlu latviešu skatījumā.

Marģers Grīns (Nr. 1816)EIROPU ATSTĀJOTRedakcijas piezīme: Šogad, atzīmējot 60.gadskārtu,kopš Lielās izklīšanas jeb izceļošanas no pārvietotopersonu (DP) nometnēm Vācijā uz ASV, Kanādu,Austrāliju u.c. valstīm brīvajā pasaulē, ievietojamtolaik tikko no padsmitnieka par divdesmitgadniekukļuvušā Marģera Grīna rakstu, kas sacerēts Atlantijasokeānā, 40N 52W, un iespiests uz amerikāņutransportkuģa izdotās avīzītes „Latvija” 6. laidienā(1949.10.XII).Smaga rudens migla klāj zemi. Mitrums unvēsums spiežas drēbēs un locekļos. Kādssteidzas. Kas? Cilvēks ar numuru. Uz mājām?Jā un nē. Vai cilvēkam ar numuru ir vairs mājas?Kādreiz bija, tagad nē. Viņa mājas ir tikaigarā un sapņos. Un lūk – cilvēks ar numurusteidzas, lai kādu brīdi garā būtu mājāsdzimtenē.Ir vēla pēcpusdiena. Vilciens rauj viņu caurilietū piemirkušajiem Lineburgas tīreļiem.Ceļš ir garš un ceļotāju gurdina. Viņš aizveracis un, pats nejuzdams, ka aizmidzis, sapņo.Gara acu priekšā nostājas Rīgas ainava 18.novembra vakarā: karogi un ugunis, gājieniun parādes, runas un apsveikumi. Visur spīdun vizuļo. Latvija tērpusies svētku rotā – latvietissvin brīvības svētkus. Garā viņš izstaigāvisu Latviju – pilsētas un laukus, ciemus unmājas – visur darba rosme un prieks. Vai tā irpilnība? Kā no tālienes vēl dzirdamas dziesmasskaņas: Tev mūžam dzīvot, Latvija.Nākamais brīdis ceļotāju atsviež atkal ikdienā:konduktors viņu modina – cilvēku ar numuru.Viņam jāizkāpj kādā mazā lauku stacijā.Visapkārt svešums un tumsa, bet sirdīprieks: viņš brauc pie tautiešiem, jo šodienir 18. novembris 1949. gadā. Ceļinieks turatbraucis pirmo reizi: visur svešas sejas, svešiļaudis, bet sasveicinoties pretī pavīd latviskaissmaids, un latviešu valoda dzirdama visapkārt.Tur ir zemnieks rūpju vagotu vaigu,tur mūziķis, tur dzejnieks. Ļaudis no dažādāmvietām un novadiem, bet visi ir latviešiar latvisku dvēseli un garu, un tas ir galvenais.Šeit viņš – cilvēks ar numuru – ir mājās.Zāle greznota svētku rotā. “Labvakar jūsuvalsts svētkos”, skaidrā latviešu valodā teicangļu pulkvedis, ienākdams zālē. Nav daudzvārdu. Tie šeit lieki. Katrs pārdzīvo šī brīžadziļumu. Priekškars atveras. Tālumā no tumšiemmākoņiem pretī veras Brīvības pieminekļatēls. Sērās tīti karogi skatuves abāsmalās vēl padziļina skumjo noskaņu. Latvijaraugās no tumšajiem mākoņiem. Vai nāksgaisma? To jautā katrs, bet atbildes nav. Tadskatītāji sastingst. Parādās dzīva glezna: tautasdēli un meitas no abām pusēm ieslēdzLatvijas tēlu ar augstu celtām trīs zelta zvaigznēm.Kā no aizkapa atskan balss, kas ar dzejniekavārdiem, izteiksmīgas mūzikas pavadījumā,stāsta par dzīvi, par darbu brīvā Latvijā,par laimi, prieku un sparu cilvēkos, par visu,kas mīļš un dārgs. Runas temps aug. Vārdirit ātrāk, toņi kāpj augstāk, stiprāk un skaļāk,vēl un vēl, līdz beidzot ar spalgu sitienatroksni viss apklust un stājas... viss satumstun ļimst... ugunis dziest, gaisma zūd... dzīvāglezna raud un lokās izmisumā, sāpēs, ciešanās.Trīs zvaigznes dziest... vārdi rimst, tikdzirdami klusi vaidi, nopūtas...Vēl dziļāk kā no pazemes atskan balss, kasstāsta par laiku no 1940. gada. Mēs zināmto, bet brūce sirdī asiņo un viss atkal nostājasgara acu priekšā. Kapa klusums un nāvesbaigums valda telpā. Tik brīžam, kā smilšukrišana uz zārka vāka, atskan kontrabasaskaņas. Cik ilgi tas tā būs? Vairs ilgāk turētnevar! Gaisa trūkst un elsās sažņaudzas tautiešukrūtis. Visur šņukst un elso, un krūtistaisās vai pušu plīst. Vai tiešām Māte Latvijavairs necelsies, vai nenāks gaisma pār mums?Nebūs?ASV armijas transportkuģis General M.B. Stewart20

Būs! Jābūt! Mocekļu asinis brēc pēc tā, trimdiniekasirds to sauc! Un pamazām, soli pasolim, brīdi pa brīdim kļūst gaišāks un gaišāks.Jau dzirdamas dzidrākas skaņas, jaucerību devēji vārdi. Cilvēki ceļas, elpo, dzīvo!Latvijas tēls, gaismas apspīdēts, sāk mirdzētun starot agrākā spožumā, un Breikša unVirzas vārsmas skanēdamas veicina un stiprinacerību, ticību pašam sev, Dievam un cilvēkiem.Mūzika un dzeja veic savu darbu.Bet miera nav vairs nekur. Nemiers un sāpesplosa dvēseles. Vārdi neplūst pār lūpām, tikacīs lasāms pašu posts. Kam runāt vairs?Nav neviena, kas klausītos – Dievs, svētīLatviju – kā no ievainota zvēra mutes atskantautas lūgšana – ne valsts himna, bet vaids;ne prieks, bet izmisums plosās telpā. Tad vissapklust... Vai beigas? Nē, sākums! Brūce uzplēsta.Tā asiņo! Šodien, rītu, mūžīgi! To nevarsadziedēt svešums – tā dzīst tikai mājās!Un cilvēks ar numuru skrien, steidzas promno burzmas, prom no cilvēkiem. Cik tālu? Cikilgi? Vilciens viņu aizrauj atpakaļ Gronas DPnometnē. Numurs viņu saista, un kā apskateinostādītu tēlu viņš atrod sevi dēļu aizgaldosar numuru pie krūtīm. Vēl stunda, divas,un cilvēks ar numuru ir atkal ceļā uz jaununovietni ostmalā – mazu pieturas punktu lielajāceļojumā. Viss ir kā miglā. Tikai brīžamdzimtenes ainavas nostājas acu priekšā, unšūpojoties Ziemeļjūras viļņos ausīs skan mīļotāsdziesmas melodija – jūriņ’ prasa smalkutīklu...Cilvēks ar numuru aizver acis un, neklausotiessvešo valodu skaņās, kas dzirdamas visapkārt,garā redz saules apspīdētu, iemīļotoZebrus ezeru ar jauniešu pildītām laivām.Dziesmas un jautrība, prieks un laime valdacilvēkos! Saule augšā, saule lejā, saule sirdīs– saule visur.Cilvēks ar numuru neapjauš vairs tuvākoapkārtni. Kuģis šūpojas, viņš to nejūt, lietusbrāžas, vējš gaudo – viņš to nedzird: cilvēksar numuru ir mājās! Viņš klīst pa kuģa klāju.Tumsa, lietus, aukstums. Nemanot viņš iraizgājis uz kuģa priekšgalu. Tumsā manāmidaži cilvēku tēli. Kas viņi? Cilvēki ar numuriem?Svešums viņus savedis kopā – nepazīstamos.Bet nojauta neviļ – tie ir tautieši– vienu bēdu bēdātāji, vienu domu domātāji.Tad kā lūgšanā domās kārtojas dziesmas vārdi.Tie plūst pār lūpām, tos uztver otrs, trešs,nākamais, līdz nakts tumsā uz Dzintarjūraskrastu aizšalc vismīļās dziesmas skaņas – Pūt,vējiņi, dzen laiviņu, aizdzen mani Kurzemē.Nr. 1816.Eva Eglāja-KristsoneOKUPĒTĀS LATVIJAS UNLATVIEŠU TRIMDAS SASKARSMEUN TĀS DINAMIKA – V DAĻASākums JG254:15; 255:28; 256:18; 257:29; 258:12INTENSĪVO KULTŪRAS SAKARUTAKTIKAS LAIKS (1964-1987)1976-19791976. gadā Veltai Tomai piešķir Zinaīdas Lazdasfonda balvu. Drīz vien laikrakstā Laiksparādās Modra Lorberga raksts „NievājumsZinaīdai Lazdai“, kurā autors vispirms citēLazdas dzejoli „Mātes vēsts“, uzskatot, kanoticis nepatīkams pārpratums, jo žūrijas locekļinav pārzinājuši Veltas Tomas nacionālostāju un Zinaīdas Lazdas literārā mantojumapamatvērtības, tomēr, ja nu pārpratums tomērnebūtu noticis, tad ieteicu mainīt fondavārdu un balvas nosaukumu. Līdzīgiem apbalvojumiemlīdzekļus ieteicu pieprasīt noLatvijas okupācijas varas Maskavā, vai arī izmantotšeit propagandas filmās ieņemtos. 1Reakcija uz šo vēstuli ir Jura Mazuša vēstuleavīzei Laiks, kurā autors izsaka cerību, kaZinaīdas Lazdas Fonda žūrija pienācīgi atbildēsuz apvainojumiem, piebilstot: ja Lorbergamrūp Tomas nacionālā stāja (un ir vienmēraizkustinoši, ka nenogurstam ar to publiskinodarboties), tad lai man atļauts citētdzejoli „Dzimtene”:Dažs tevi līdzinaar svešumuun smejas –nabagāka tu.Man tevi līdzinātar sapņotuun mosties –īstenāka tu.Ar bites naskumupēc negaisatu spārnos –lai spietotu.Es mīlu tavukluso lepnumuuz Tu 2Baiļu, aizdomu motīvi, jo īpaši ļaudīm, kaspaši cietuši no komunisma varas, parādāsgan literatūrā, gan atsevišķu rakstniekuattieksmē pret trimdas sabiedrībā notiekošo.Ja Gunša Zariņa biogrāfijas fakts par1. Modris Lorbergs. „Nievājums Zinaīdai Lazdai”.Laiks 1978.17.XI.2. Velta Toma. Pēc uguns (1975) – Jura Mazušavēstulē avīzē Laiks 1978.28.XI.21

daudz lasīts un dzirdēts, taču nenoliedzami,mani kā Kultūras sakaru komitejas darbiniekuinteresēja arī, kā dzīvo, ko domā un daraASV dzīvojošie latvieši. 6 No šī raksta arī uzzinām,ka ierobežotā laika (nepilns mēnesis)dēļ Latvijas viesi bijuši spiesti atteikt vairākuslaipnus piedāvājumus uzstāties vai piedalītiessarīkojumos, bet ceļojuma laikā notikušipavisam deviņi literāri sarīkojumi un tikšanās.Anerauds apgalvo, ka viņi iepazinušidaudz jaunu draugu un cilvēku, kuri patiesivēlas nodibināt un uzturēt kontaktus ar savuvai arī savu vecāku dzimteni. Taču tūlīt patpadomju ideoloģijas manierē bilst, ka daudziemno vēsturisko notikumu likumsakarīgasvirzības atpalikušajiem derdzās mūsutikšanās ar tik daudziem latviešiem, un viņi,bez visfantastiskākajām baumām, kādas izplatījapar mūsu ceļojuma mērķiem un nolūkiem,centās pat traucēt kādu sarīkojumu,lai gan visa šī „iejaukšanās“ atstāja nožēlojamuun traģikomisku iespaidu. Visā kailumāatsedza to nesamierināmo uzskatu unviedokļu atšķirību, kāda valda starp dažādugrupējumu latviešiem ASV.“ 7Trimdas presē notiek asa polemika pēc tam,kad laikrakstā Laiks tiek publicēts anonīmsziņu raksts „Amerikā viesojas dzejnieks Petersģenerālsekretāra Anerauda uzraudzībā” 8ar apakšvirsrakstu „Kalamazū jaunatnes sarīkojumāviņiem jādzied Dievs, svētī Latviju“.Minētajā rakstā, ievērojot trimdas „stingrāsstājas“ ideoloģijas nostādnes, akcentēta atbraucējupiederība komunistu partijai, tiekironizēts par tikšanās rīkotājiem – LatviešuJaunatnes pulciņu un viesmīlīgajiem mājāsuzņēmējiem (Valdi un Lalitu Muižniekiem).Tātad: (1) trimdas ideoloģijas „oficiālais” viedoklisparādījās, piemēram, laikrakstā Laiks;(2) šiem rakstiem presē parādījās iepriekšējāviedokļa kritika, tika iesūtīti raksti (daļa netikapublicēti), piemēram, Ķiķaukas raksts; (3)daļa materiāla par šo notikumu palika nepublicēta,piemēram, Skudru Jura feļetons,un apkopota, piemēram, Studiju grupas biļetenā(pateicoties Aivaram Ruņģim); (4) vēlviens informācijas slānis veidojās vēstulēs unatmiņās, kur daļa balstās uz personiskā saskarēgūtiem iespaidiem.Tālivaldis Ķiķauka raksta vēstuli 9 Laika redaktoramJānim Vītolam ar iebildumiem par6. Jānis Anerauds. „Tikšanās ar tautiešiem Amerikā”.Dzimtenes Balss 1976.23.XII.7. Turpat.8. Laiks 1976.30.X.9. Ar piebildi, ka vēstules kopijas nosūtītas VeltaiTomai, Gunaram Saliņam, Olafam Stumbram, Dr.V.Muižniekam u.c. prominentām personām.30.oktobrī ievietotā raksta „Amerikā viesojasdzejnieks Peters ģenerālsekretāra Aneraudauzraudzībā“ tendenciozitāti, minot piemērus:„Anerauds bija spiests piecelties…“ (kārakstītājs to zina, ka viņu spieda?), „akreditētspar „tulku“ (kāds tad ir „tulks“ – „pēdiņās“).Tad tālāk: kāpēc kāds A. Lielzuika novietojakarodziņus uz pultes? Vai tad tiešāmnolūks bija tīši izprovocēt dzejnieku? Kur tadir teikts, ka dzejas jālasa pie karodziņiem?(..) Tāpat ir ļoti netaktiski lietāt apzīmējumu„atbraukušie komūnisti“, jo vismaz viens noabiem bija dzejnieks. Vai kādam patiktu, jatā ierašanos Latvijā tūlīt dēvētu par „iebraukušāfašista“ apciemojumu?“ 10 Tā ir ilustrācijaabpus griezīgajai ideoloģiskajai cīņai, armērķi atgādināt, ka avīzes primārais nolūksir informēt lasītājus pēc iespējas skaidrākāveidā, lai ļautu viņiem pašiem spriest par notikušo.Nereti trimdas presē parādās šis jautājums,ko retoriski uzdevis Tālivaldis Ķiķauka:vai trimdas latvieši, saucot atbraukušosLatvijas tautiešus par komunistiem, vēlētossaņemt apzīmējumu „fašisti”, ierodoties Latvijā.Ķiķaukas vēstule netika publicēta.Skudru Juris pat sacerējis feļetonu „Ordeņi“,kur ironizē par Jāņa Anerauda attiecībām arpriekšniecību un iztapību. Sižeta pamatā irKKS sapulce, kurā jaunieceltajam komitejaspriekšsēdim Albertam Liepam atskaitās nupatno Amerikas pārbraukušais Jānis Anerauds,kurš apraksta savas pielietotās metodessaskarē ar trimdas latviešiem, komentēturienes situāciju un iesaka pāris labvēlīginoskaņotajiem trimdas cilvēkiem piešķirt Ļeņinaordeni. Taču laikraksts Laiks atteicies iespiestšo feļetonu.Teodors Zeltiņš raksta Valentīnam Pelēcim:Nupat izlasīju „Literatūrā un Mākslā“ PeteraAmerikas ceļojuma piezīmes. Būtu gudrākdarījis, ja nebūtu vilcis bez vajadzības atkallaukā Majakovska jau sen novazāto lietuun nekaitinājis šejieniešus, nosaukdamsziedotājus „patiesības fondam“ par latviešutautas nīdējiem. Gunars arī brīnījās – sarunāsnekam tādam neesot pieskārušies – undomā, ka Peteram stāvējis kāds aiz mugurasun licis tā kaut ko darīt. Kā redzams, tad tautiešiemviņā pusē ir tikpat īss prātiņš. Ja jau –kā avīzes ziņo – viņi tur plāno „kultsakarību“izvērst plašumā, sūtot šurp vēl vairāk mākslinieku,tad bez vajadzības nevajaga šejieniešuspret tādiem „sūtņiem“ noskaņot. 11Savukārt 1977. gadā Zigmunds Skujiņš kopā10. Tālivalža Ķiķaukas vēstule Jānim Vītolam1976.5.XI. Gunta un Anitas Liepiņu privātais arhīvs.11. Teodors Zeltiņš vēstulē Valentīnam Pelēcim1977.18.VI. RTMM inv. nr. 564573.23

ar savu meitu Ingu (bez jebkādiem citiem pavadoņiem)devās ciemos pie Gunara JanovskaAnglijā. Kā atceras Janovskis, Skujiņš nemēģinājaiespaidot manu domāšanu, manunostāju. Kaut gan varēja manīt, ka tāds bijabijis viņa brauciena oficiālais mērķis, viņšprata to smalki apiet. Īstais pamats, kāpēcmēs kļuvām draugi, bija tas, ka mēs lasījāmviens otra domas, tās neizsakot. Es zināju,kāpēc viņš ir, viņam nebija jārunā. Man nekasviņam nebija jāatbild, jo viņš zināja, koes domāju. 12 Vairāk par šo viesošanos var lasītZigmunda Skujiņa atmiņās rakstā „Caurumsžogā. Gunars Janovskis”. 131977. gada nogalē Imants Ziedonis trīs nedēļasceļoja pa Ziemeļameriku kopā ar 18sabiedriskajiem, kultūras un mākslas darbiniekiemno citām PSRS republikām. Vairākutrimdinieku atsauksmes liecina, ka Ziedonisšajā braucienā spējis pārsteigt latviešu sarīkojumuauditorijas kā dziļš latviskās zemniekukultūras vērtību vārdotājs un reizē moderns,izaicinošs logosa kultūras nesējs. PirmoImanta Ziedoņa literāro vakaru 13. oktobrīToronto atklājis žurnāla Jaunā Gaitaredaktors Laimonis Zandbergs, uzsverot, kamūsu dzejnieki visos laikos ir kalpojuši savaitautai un turpinot to darīt arī tagad. 14Dzejniece Velta Toma, iepazīstinot klātesošosar Imantu Ziedoni, teikusi, ka viņš ir reizēzeme, tauta un reģis, jo pie vienas rokastam dainas, pie otras – kibernētika, un tikšanāsmude ir „dots pret nedotu” (no Ziedoņaesejas par Raiņa „Spēlēju, dancoju“). 15Saviem klausītājiem Imants Ziedonis lasījisPoēmu par pienu. Tālivaldis Ķiķauka par šovakaru raksta: Nav šaubu, ka Imants Ziedonisbija svaigākais vējš, kāds reiz iešalcis šīkrasta latviskajā dzejā, 16 nodēvējot viņu pardzejnieku ar antennām, kas nāk no sirds unuztver raidījumus gan no laukiem, gan pilsētām,no tīrumiem, no aplokiem, no vecāmlauku mājām, no visiem gadalaikiem, no visiemgadiem, un, jauno skatīdams, viņš pieminveco: viņš mūsu saknes apmet ar svaiguzemi un vēl, lai aug! 17 Imanta Ziedoņaskaidrā balss, kas mudina, iesaka, sajūsmina,12. „Es rakstīju tiem, kas nāks pēc manis. Bet”.Gunara Janovska saruna ar Māri Čaklo. Literatūraun Māksla Latvijā 1999.23.IX.13. Raksti. 1.sēj. Rīga: Mansards, 2005.14. Tālivaldis Ķiķauka. „Ziedonis rudenī“.JG:116(1977):146.15. Turpat.16. Turpat.17. Turpat.pakaitina, 18 klausītājus ir apbūrusi. Ziedonisrunājis ar Veltu Tomu tā, it kā tikai vakar būturedzējušies pēdējo reizi, rādījis savus līdzpaņemtosdiapozitīvus par Latviju, neglorificējotsavu zemi. Sevišķu ieinteresētību par Ziedoņadzeju un personību izrādījusi jaunā paaudze.Tā Ziedonis apraksta kādu vakaru Čikāgā,ko pavadījis tikai ar jauniešiem kādasmājas pagrabiņā: Tētiņam un māmiņai – mājassaimniekiem tik vien šonakt atļauts, kāapskatīties slīdītes un sasveicināties, šoreizes piederu tikai jaunajiem. (..) Vispār jāsaka,ka mani diezgan izolēja no jaunatnes vai otrādi– jaunatni no manis. Tā bija Toronto, tāSanfrancisko, tā šeit Čikāgā. Varbūt tā nebijatīša izolācija, bet tikai paaudžu barjera?Vai tikai labās audzināšanas sekas – lai jauniesāk runāt tikai tad, kad veči beidz! 19Par Imanta Ziedoņa autorvakaru ASV, Sanfranciskopiepilsētā Bērklijā, kuru rīko ZinaīdasLazdas piemiņas fonda Ziemeļkalifornijasnodaļa 28. oktobrī un kurā atkal lasītaPoēma par pienu, profesionāli piesaistošaatsauksme lasāma Skaidrītes Rubenes 20 rakstā„Ieskats Imanta Ziedoņa dzejā, ko dzirdējāmšoruden Berkelejā.” 21 Rubene runā pardzejas īpatnībām – Ziedoņa sardonisko humoru,simboliem, tautasdziesmu motīviem,savdabīgo pesimismu un konstatē, ka tomērImants Ziedonis ir tas izteiktākais vienpatis –sava ceļa gājējs – kāds mūsu literatūrā pēdējo30 gadu laikā parādījies. 22 Olafs Stumbrsoponē Rubenei, kura uzskata, ka jaukā sarīkojumaiemesls bijis pats Imants Ziedonis,kurš savas aristokrātiskās ārienes dēļ ar respektutiktu uzņemts jebkurā Vakareiropassabiedrībā. Stumbrs iebilst, apgalvodams,ka interesantā pasākuma iemesls ir dzejniekagaradarbi, jo pieredze rādot, ka cilvēks,lai cik kalsns, matains, aristokratisks un atturīgs,var nogarlaikot mani tumši zilu kā negaisamākoņi pastkartītē. 23Teodora Zeltiņa vēstule Valentīnam Pelēcimar komentāru par Imanta Ziedoņa viesoša-18. Turpat.19. Imants Ziedonis. „Tas ir to vērts. 1.variants.”No: Kļavas lapa sniegā, debesskrāpji mākoņos.Ceļojumu piezīmes, apraksti, dzeja, fotoattēli. Rīga:Avots, 1983, 65.lpp.20. Skaidrīte Rubene – literatūrkritiķe. Rakstījusi parlatviešu kultūras dzīves norisēm ASV, salīdzinājusiliterārās parādības un procesus, recenzējusigrāmatas un teātra izrādes.21. Bērklija (Berkeley).22. Skaidrīte Rubene. „Ieskats I. Ziedoņa dzejā,ko dzirdējām šoruden Berkelejā”. LaRAs Lapa1977/1978,10/11:17.23. Olafs Stumbrs. „Pāris piezīmju”. LaRAs Lapa1977/1978,10/11:25.24

nos: Varu Tev ziņot, ka Ziedonis Ņujorkā uzņemtsgodam. Lasījis dzejoļus par govju pupiemun pienu. Pēc tam savas jaunās dzejoļugrāmatas manuskripta norakstu atstājisGunaram Saliņam. Bijuši daudz autogrāfutīkotāju, kas dzejnieku aplenkuši ar viņagrāmatām. Kolumbijas universitātes krodziņārīkotajā „pieņemšanā” Ziedonis gan nekostiprāku par ūdeni neesot dzēris. Turējies pieūdens glāzes arī Mudītes Austriņas mājāsviesodamies. (..) Par spīti skaidrajai galvai bijisļoti sirsnīgs un asprātīgs runātājs. Protams,politikai neviens neesot pieskāries. 24Tas, ka publikācijas par Imanta Ziedoņa viesošanostrimdas presē neparādās jau nākamajādienā, devis iemeslu kritiskam komentāram.KKS laikrakstā Dzimtenes Balss ImantaZiedoņa līdzbraucējs un uzraudzītājs AnatolsBaranovskis 25 nekavējas padomju propagandistamanierē iedzelt: Kā redzams, populārākālatviešu tautas dzejnieka sarīkojumi, kurusapmeklējuši daudzi simti šejienes latviešu,nav izpelnījušies žurnālistu ievērību, betvarbūt viņi vienkārši demonstrē mums savubrīvību nerakstīt par to. Tā taču ir „brīvās pasaulesbrīvā prese”. 26 Gan Jānis Peters, ganImants Ziedonis atzīst, ka šī viesošanās īstenībābijusi kā smags darbs. Trimdas cilvēkiviesi ielūdz ciemos uz savām mājām, un sarunas,diskusijas ieilgst līdz vēlai nakts stundai.Garīgajai piepūlei ir vairāki cēloņi. Dzejajālasa vairākas stundas, pēc tam jāatbilduz neskaitāmiem no sirds nākušiem, uz nostalģiskāmatmiņām vai ideoloģiskiem izaicinājumiembalstītiem jautājumiem. Daudzitrimdas latvieši vēlējušies izrādīt savu labvēlībuun viesmīlību. Kāds Latvijas viesim kautko iedāvinājis, piemēram, kāda sirma latviešumāmuļa Ziedonim atnesusi zemenes, koizaudzējusi uz balkona. Daudzi ielūguši piesevis ciemos, bet daļai nācies atteikt laikatrūkuma dēļ.1979. gadā Andris Vējāns viesojas Amerikā.Savus iespaidus viņš aprakstījis gan laikrakstāLiteratūra un Māksla, gan grāmatā, kuraidots virsraksts no Vējāna raksta Kļavas lapasniegā, debesskrāpji mākoņos. Kā raksta AnšlavsEglītis: Pēc gastrolēšanas SanfranciskoLos Andželosā ievējoja Tautas RedaktorsVējāns. Viņu sagaidīja sakargribīgu jaunavudelegācija (pēc gadiem iederīgas jaunajā literatūrasmaiņā) un gandrīz pierunāja uz-24. Teodora Zeltiņa vēstule Valentīnam Pelēcim1977.16.XI. RTMM inv. nr. 564576.25. Anatols Baranovskis – Padomju Latvijas žurnālists.26. Anatols Baranovskis. „Tālu no dzimtenes”.Dzimtenes Balss 1977,52:7.stāties vietējo interesentu sanāksmē. Bet kāpar nelaimi ieminējušās, ka būšot arī EriksStumbrs (kas ciemojas pie Olafa), un tūdaļVējāns kļuvis nevaļīgs un mukdams aizmucis.Savādā kārtā padomju lielpersonāži vairāsno personālsatiksmes. 27 Anšlava Eglīša vēstules,kas atklāj kādas nezināmas, bet grūtipārbaudāmas un pierādāmas nianses, sekokatrai Latvijas rakstnieka vizītei ASV vai Kanādā.Savdabīgi, bet varbūt diezgan precīzi,raksturojot viņa nostāju, ka Eglītim svarīga šīinformācija, citu iespaidi par Latvijas viesiem,taču pats Anšlavs Eglītis līdz pat 80. gadu otraipusei tā arī netikās ar kādu no dzimtenesrakstniekiem.Kopumā šie braucieni sacēla lielu ažiotāžuun trimdas sabiedrībā iezīmējās it kā divasnometnes, ar atšķirīgiem uzskatiem un rīcībupret Latvijas viesiem. Petera, Ziedoņa atpazīstamībaun Anerauda ietekmīgais amatsKKS bija kā izaicinājums trimdas sabiedrībai– parādīt savu attieksmi, konfrontēt atšķirīgidomājošos, uzrādīt tos trimdas cilvēkus, kasgatavi laipni uzņemt Latvijas viesus. Šādubraucienu galvenās funkcijas var aplūkot novairākiem redzesleņķiem: (1) no VDK un KKSvadības viedokļa galvenā funkcija bija izzināttrimdas sabiedrību un panākt šķelšanos,veicināt konfliktu starp paaudzēm, papildinātdatu bāzi ar jaunu informāciju un tāsdevējiem, tāpat arī demonstrēt LPSR kultūrassasniegumus; (2) tāda pati šo braucienufunkcija bija no to trimdas latviešu viedokļa,kuri bija pret Latvijas KKS viesu uzņemšanu,sarīkojumu organizēšanu un apmeklēšanu;(3) no to trimdas latviešu viedokļa, kas apmeklējaun organizēja sarīkojumus un aicinājarakstniekus pie sevis, tā tika uzskatītapar iespēju samērot savus priekšstatus parLatviju, tās kultūru un literatūru ar augstalīmeņa Latvijas rakstnieka priekšnesumu, uzskatiem.Jauniešiem, kuriem nepietika ar vecākuun vecvecāku stāstiem par ideālo, zaudētodzimteni, tā bija iespēja satikt radošaspersonības no reālās Latvijas; (4) no pašuPadomju Latvijas rakstnieku viedokļa tā bijanepieciešama iepazīšanās un tuvināšanās arlatviešu sabiedrību un intelektuāļiem trimdā,Latvijā nepieejamās un neatļautās informācijasapgūšana par nacionālo kultūrvēsturi,par moderno pasauli, uzstāšanās neikdienišķailatviešu auditorijai, kā arī pabūšana ārzemēs;(5) vēl pieminama arī grupa trimdaspersonību, kas paši tieši neiesaistījās kontaktosun sarīkojumus neapmeklēja, taču nenostājāsarī krasā „pret” pozīcijā, bet dzīvi interesējāspar kultūras sakariem un tos izvērtēja27. Anšlavs Eglītis vēstulē Gunaram Saliņam1979.13.XI. RTMM inv. nr. 482272.25

savās vēstulēs (piemēram, Anšlavs Eglītis,daļēji Uldis Ģērmanis).Trimdas presē turpinās apmaiņa ar atšķirīgiemviedokļiem par KKS problemātiku. MēnešrakstāBrīvība parādās Agņa Baloža raksts„Vai ‘bezsaules noriets’ čekas apkampienos?“,kur autors vēršas pret JG redaktoru LaimoņaZandberga un Andrieva Ezergaiļa taktiku attiecībāuz sakariem ar Latviju, t.i., kā mazaaktīvistu grupa manipulē „Jauno Gaitu” unmēģina sadarboties ar Rīgas KGB. 28 Kā skarbisecina Balodis, iedomāties, ka šādā veidātiks radīta „vienota latviešu kultūra“, ir nepiedodamanaivitāte. Bīstamākais pie tamir tas, ka vienā daļā šo kultūras sadarboņuizveidojusies dīvaina solidaritāte pret Kultūrassakaru komitejas čekistiem. Iemesls tamtaču nebūs meklējams rūpēs par latviešutautu vai kultūru, bet gan patīkamajā sajūtāpiederēt Rīgā pie „izredzētajiem“, kuriem arKultūras sakaru komitejas „draugu“ palīdzībuatveras daudzas durvis. Kā uz to visu skatāslielākā daļa kultūras darbinieku Latvijā,to trāpīgi raksturojis Imants Lešinskis „Kalpībasgados“: „Kopš tiem laikiem Latviju apmeklējušidaudzi trimdā pazīstami rakstniekiun dzejnieki. Domāju, ka dažs labs no viņiemLatvijas garadarbinieku mutē čekas ieliktospretīgi salkanos glaimus uzskatīja par‘tīru valūtu’. Latviešu dzejniekiem un rakstniekiemdzimtenē čekas ārzemju viesu uzņemšanavienmēr bijusi un paliek ārkārtīginetīkams un pazemojošs okupācijas režīmauzdevums.“ 29Imanta Lešinska ASV pavalstniecības pieprasījums1978. gada septembrī gan Latvijas,gan trimdas sabiedrībai ir liela sensācijaun Rīgā tiek dēvēta par atklātu nostāšanosuz Dzimtenes un partijas nodevības ceļa. Kāatzīst Atis Lejiņš, kura grāmatai Gorkija iela11a Lešinskis uzrakstīja ievadu, trimdā viņšmums radīja problēmas. Mēs meklējām ceļuatpakaļ uz Latviju, viņš savukārt pavēstīja, kaLatvija ir kļuvusi par komunistu valsti un turnedrīkst atgriezties. I. Lešinska propagandasdēļ trimdas sabiedrība sadalījusies divās daļās– vieni teica, ka Latvijā jāatgriežas, otriiebilda, ka komunisma ideoloģijas pārņemtāzemē mums vairs nav ko darīt. 30 Par spīti vispārējamsamulsumam, pēc Imanta Lešinskapārbēgšanas, KKS turpina darbu, vairāk iezīmējaskompromisu meklēšana, labvēlībaspaušana pret tiem trimdas latviešiem, kas28. Agnis Balodis. „Vai ‘bezsaules noriets’ čekasapkampienos?” Brīvība, Nr.10, 1979:10.29. Turpat.30. Gunita Nagle. „Rūdīts ideālists“. Diena2002.26.I:18.saistījās ar KKS. Lešinska sniegtās intervijasun lekcijas, publikācijas presē par savu darbībuKKS un VDK ir atsevišķa blakusparādība,kas abu literatūru saskarsmes kontekstā vērtējamakā margināla, jo abas puses tik un tāturpina kontaktēties iepriekšējā veidā un intensitātē,mēģinot sasniegt savus mērķus.1979. gadā Dzimtenes Balsī publicēta sarunaar Latvijas komitejas kultūras sakariem artautiešiem ārzemēs prezidija priekšsēdētājavietas izpildītāju Helmutu Kreicbergu „Savstarpējauzticība, saprašanās un sadarbība“,kur Dzimtenes Balss vēlas iegūt apliecinājumutam, ka svešatnes latviešu kultūras dzīveszelta graudi, īstas literatūras, mākslas unzinātnes personības taču atradušas iespējassevi apliecināt arī Latvijā? Kreicberga atbildeir apstiprinoša: Jau minēju par gaidāmo1980. gadā Veltas Tomas dzejas izlases izdošanu,kura radusies dzejnieces un mūsu pazīstamoliterātu A. Griguļa, I. Ziedoņa, O. Lisovskas,M. Čaklā un citu sadarbības rezultātā.Aizvien ciešāki kļūst vēsturnieku kontakti,aktīvi turpinās sadarbība ar SanfranciskoMazo teātri. Tie nebūt nav vienīgie piemēri.Latvijas kultūras sakaru komiteja vienmērbijusi atsaucīga tautiešu priekšlikumiem kultūrassakaru jomā, ja tie atbilst Helsinku sanāksmesNoslēguma akta garam. Runājotpar tautiešu iespējām iepazīstināt ar savuradošo darbību Latvijas iedzīvotājus, tadpar mērauklu tāpat kā līdz šim tiek uzskatītsviens vienīgais noteikums – profesionālaislīmenis. Šinī gadījumā jāatzīmē, ka atrautībano Latvijas, izkliedētība un tiešais maizesdarbs lielum lielajam vairumam svešatneslatviešu neļauj pilnībā nodoties savām interesēm,kas savukārt veicina diletantismu unsavu spēju pārvērtēšanu. 31Tiešie kontakti, kas bija iespējami, viesojotiesvai nu Latvijā, vai trimdas zemēs, pavēra ceļujaunam attiecību modelim: klātienes pārrunas,savu vai cita autora dzejas vai prozasklātienes lasījumi, pārspriedumi lielākās vaimazākās, oficiālās vai neformālākās tikšanāsreizēs satuvināja daļu trimdas un Latvijas literātuvai vismaz radīja iespaidu, ka kopābūšanair iespējama un abpusēji patīkama.Klātbūtnes, dzīva sarunas biedra efekts 60.un 70. gados bija svarīgs nosacījums vēlākogadu attiecībām, draudzībai Atmodas unpēcatmodas periodā.Turpinājums sekos.31. „Savstarpēja uzticība, saprašanās un sadarbība:Saruna ar H.Kreicbergu“. Dzimtenes Balss 1979.20.-26.IV.26

Maija Meirāne Šlesere. Vižņi. Monotipija. 20 x 30 cmPar mākslinieci skat. 65. lpp.

Aigars Kildišs. Herotiskie zvēri. 2006-2008. Tuša uz koka paneļa. 152 x 122 cmPar mākslinieku skat. 68. lpp.

Juris KronbergsTAD SAPNĪ ATNĀCA VALDISValdis Muižnieks in memoriamJa gribi uz bērēm ko rakstīt, es nolasīšu, tā e-pastā MairaNevaru, jāpabeidz tulkojums, izdevējs gaida, rakstīšu vēlāk…Tad sapnī atnāca Valdis. Savā parastā mierā,ar savu labsirdīgi viltīgo smaidu – varēja redzēt, ka viņamkaut kas aiz ādas – savā parastā balsī, viņš teica:Tā nav problēma, Juri, tu taču vari to dzejoli izsapņotValdis aizgāja, bet sapnis turpinājās,un sapnī dzejolis:Es nezinu kad viņš sāka taisīt, veidotsavu pirmo riteni – varbūt Latvijā, varbūt dīpīšu nometnēNoteikti bij tie, kas teica – kāds smieklīgs vīrsvai ta viņam nav zināms, ka ritenis sen jau izgudrotsTas pirmais ritenis, tas bija viņš patsvēlāk nāca vēl trīs: Lalita, Zintis un SarmaTad Valdis tiem riteņiem virsū uzcēla tādu kā būduTā, viņš teica, māja uz riteņiem gatava, pasauleliela, kamēr nebūsim mājās, būsim tomēr mājāsBet kādu dienu viņš ņēma savu riteni, kas bijaviņš pats, un ar pēkšņu atvēzienu to aizlaidaCaur padebešiem, pār mākoņu klajumiemUn tas pazuda kaut kur tālu aiz saulesUzmodies pierakstīju Valža rosināto dzejoliTaču, tomēr: kaut nešķita pareizi, dzejolis pusratā…Kad esmu tikpat kā nolēmis, ka ar dzejoli nekas nesanāks,pēkšņi dzirdu kā es, atdarinādams Valža balsi, sev mierīgi saku:Bet, Juri, es jau teicu, kā tas darāms.Darāms… vispirms apstulbstu, tad attoposJā, protams – tas jāizsapņoTas ceturtais ritenis tur vienmēr būs:sapņos2009 gada jūlijā-septembrī, Ventspilī-Stokholmā29

Nikolajs Balabkins1945. GADA JANVĀRĪ15. divīzija nonāca frontē 22. janvārī.Es biju 32. pulkā, ko komandējapulkvežleitnants Pauls Celle, bijušais 1.Jātnieku pulka intendants Daugavpilī.Viņa dēls Konstantins bija mans klasesbiedrs 2. Krišjāņa Valdemāra pamatskolā.Bieži viņa dzīvoklī Lāčplēša ielā Nr.27 spēlējām galda tenisu. Pēc Latvijasokupācijas Celles ģimene aizbrauca uzVāciju 1941. gada februārī. Pēc vāciešuienākšanas Daugavpilī 1941.26.VICelle drīz vien atgriezās un tika ieceltspar pārtikas sadales priekšnieku pilsētasvaldē. Pēc evakuācijas 1944. gadajūlijā viņš nonāca Rīgā un tur kļuva par32. pulka komandieri, jo iepriekšējaiskomandieris, pulkvežleitnants KārlisAperāts bija kritis 1944. gada jūlijāatkāpšanās kaujās pie Latvijas robežas.Mani pašu iesauca 1944. gadā un septembrīaizsūtīja uz Vāciju, kur 32. pulkstika papildināts un pārformēts, jo bijasmagi cietis, atkāpjoties no Krievijas. Tāsastāvā bija 1925. un 1926.gadā dzimušiejaunekļi. Apmešanās vieta bija mežā, stundasbraucienā no tagadējās poļu pilsētas Gdiņas, kasno 1939. līdz 1945.gadam saucās par Gotenhafenu.Septembrī vīri gulēja teltīs un sala. No rīta seržantsvisus dzina uz ezeru mazgāties. Oktobrī kalna pakājēsākām celt zemnīcas, kur gulējām uz lāvām trijosstāvos. Drīz vien sākās karš ar utīm. Pārtikām no šķidraszupas. Jaunie rekrūši bija vienmēr pusbadā. Arīdzeltenā slimība nebija retums – ar to saslimušos parastinosūtīja uz Dāniju veseļoties. Neziņa, dīkdienība,ilgas pēc mājām. Valdīja pretvācisks gars. Puikasvienmēr teica, ka Latvijā cūkas dzīvojot labākos apstākļosnekā leģionāri Rietumprūsijā. Arī es reiz palaidumuti, ko bija dzirdējusi kapteiņa Robežniekasieva no Daugavpils un aizrakstījusi manai mātei uzLibeku ar lūgumu mani brīdināt, lai labāk nesakot to,ko vācieši negrib dzirdēt. Novembrī liels pārsteigums– tiku izsaukts pie rotas komandiera, kurš paziņoja,ka visus leģionārus ar krievu uzvārdiem ieskaitīšotVlasova krievu vienībās.* Pasmaidīju un teicu, laiviņš piezvana pulkvedim Arturam Silgailim, arī daugavpilietim,un pasaka, ka es ne uz kādām Vlasovavienībām neiešu. Starp citu, apmeklēju skolu kopāar Silgaiļa dēlu Igoru, kurš jau 1944. gadā bija kļuvispar leitnantu. Viņa māte Kažemjakina bija skaistaNikolajs Balabkins, iesaukts 1944. gadā leģionā, nokļūstsabiedroto gūstā. Studē Augusta U. Getingenā(Georg-Augustus Universität Göttingen), Vācijā(1946-1949). Ratgersa (Rutgers) U., ASV, iegūst zinātņudoktora grādu tautsaimniecībā. MācībspēksASV universitātēs. Daudz publikāciju savā profesijā.LZA ārzemju loceklis, TZO (2002) un LZA K. Baložabalva.30Raksta autors leģionāra formastērpā (1944)Daugavpils staroverka (vecticībniece), pazīstama arīmanai mātei. Rotņikam vēl pateicu, ka viņš mani varnodot kara tiesai, bet palikšu tepat leģionā. Bez tamlūdzu viņam sarunu turpināt vācu valodā. Viņš apmulsaun teica, ka viss esot kārtībā,ka drīkstu palikt savā rotā. Atceļā uzzemnīcu ieraudzīju daugavpilieša Dr.Rudinska dēlu Oļegu stāvam rindāsūtīšanai pie vlasoviešiem. Viņš bijabeidzis Dzelzceļnieku pamatskolu.Vairākus gadus spēlējām kopā futbolu,basketbolu un novusu. Teicu, ka viņšir traks, ja ies uz Vlasova vienībām.Oļegs atbildēja, ka visi viņu dēvējotpar poli vai krievu, un viņš to vairsnegribot dzirdēt. Kādus 40 jaunekļusaizsūtīja pie Vlasova. Vai tas nebijašovinisma ārprāts? Interesanti, kuršbija tas ziķerzellis, kam ienāca prātāšādā veidā „latviskot” leģionu? Drošivien ģenerālis Dankers, kurš ilgusgadus bija nodzīvojis Daugavpilī. Arviņa meitām Alisi un Ženiju biju kopāgan pamatskolā, gan arī komercskolā.1941. gada februārī viņš aizbrauca uzVāciju, bet atgriezās drīz pēc vācu karapulkuiesoļošanas Latvijas teritorijā.Novembrī laiks kļuva arvien aukstāks.Decembrī bija pat uzsnidzis. Mēs visi salām, jo bijāmbez siltām drēbēm. Apmācību kara mākslā un ieročulietošanā arī nebija daudz – trūka instruktoru, ieročuun munīcijas. Daudzi jaunekļi ar nepacietību gaidīja,kad viņus sūtīs uz Kurzemi. Pats gan cerēju, ka tasnenotiks, jo vecāki, māsas un brāļi patvērumu bijaatraduši Lībekā.1945.22.I aizgājām karot Rietumprūsijas kaujaslaukos– vāji apmācīti, bez siltas veļas, labiem apaviemun siltām zeķēm. Daudziem pat trūka bruņu cepuru.Divas trešdaļas no 15. divīzijas bija apgādātas ar zirgutransportu. Smago automašīnu bija pamaz. Tikaidaļa no divīzijas vīriem varēja braukt ar mašīnām, vairākumsdevāmies uz fronti kājām. Mums visiem ganbija šautenes, munīcija un tanku dūres – Panzerfaust.Katram pie siksnas bija arī t.s. „dzelzs porcija” – ēdamais,ko nedrīkstēja aiztikt bez pavēles.Jau trešajā dienā sākām atkāpties. Neviens nekadnezināja, kur atrodas ienaidnieks. Bija ievainotie,bet nebija transporta viņu nogādāšanai uz aizmuguri.25. janvārī 32. pulku pārņēma majors FrīdrichsRubenis, jo līdzšinējais pulka komandieris Celle bijapulku pametis.** Vēlāk uzzināju, ka viņu no nošaušanasizglābis Arturs Silgailis, viens no 15. divīzijaskomandējošiem virsniekiem. Tai pašā dienā krievugūstā krita divīzijas komandieris Obvurcers (Herbertvon Obwurzer). Valdīja apjukums un neziņa. Vienīgi33. kājnieku pulks bija stingrās pulkveža Viļa Janumarokās.28. janvārī mūsu kolonas virzījās no Konicas uzdienvidiem ar mērķi ieņemt Immenheimu, ko veikliīstenoja virsleitnants Elmārs Krūka ar saviem vīriem.Vācijas bruņoto spēku virspavēlniecība pat ziņoja, ka

šis pasākums ticis izdarīts zügig (zibenīgi). Krūka saņēma1. šķiras Dzelzs krustu, bet drīz pēc tam viņusmagi ievainoja. Viņš bija 1939. gada kara skolas 13.izlaiduma virsnieks. Šie jaunie virsnieki bija „sekoman!” tipa virsnieki, toties cara Krievijā skoloto vecākopaaudžu virsnieku pieeja bija: ej un klausi pavēlēm.15. divīzijā gan bija daži izcili izņēmumi, piemēram,leģendārais Vilis Janums, kurš vienmēr bija klātkaujas laukā, nevis sēdēja kaut kur štābā.Bija stingri aizliegts lūgt naktsmājas vai ēdienu vācumājās. Pa lielākai daļai to īpašnieki gan bija aizbēguši,bet lopi bija atstāti kūtīs. Bads māca tecēt, kā parunasaka, un mēs sākām nodarboties ar pašapgādi. Viensotrs prūsis bija par to sašutis un vācu virsnieki sākapat draudēt ar nāves sodu. Visapkārt valdīja burtiskihaoss. Uz ceļa nevarēja lāgā parādīties, jo saulaināsdienās sarkano iznīcinātāji mūs smagi apstrādāja. Tiebija Jaki, kas ātruma un manevrēšanas ziņā ļoti atgādinājavācu Meseršmitus.1945. gada janvārī vācuiznīcinātāji vairs netika redzēti. Gaisa telpu totāli pārvaldījakrievi.28. janvārī tiku nozīmēts par novērotāju kādā uzkalniņā.Mans uzdevums bija ziņot par sarkano tankuun prettanku lielgabalu kustību uz lielceļa. Biju sasalisgalīgi ragā, visu nakti uz vēdera gulēdams kalniņavirsotnē. Par redzēto ziņoju grupas rotas telefonistam.Uz rīta pusi sākās smaga apšaudīšanās uzkalnaabās pusēs. Telefonu neviens vairs neatbildēja.Uzmanīgi norāpoju no uzkalna un devos uz ēku pusiielejā. Tur satiku jaunu leitnantu, ja nemaldos, vārdāSpādi. Ziņodams viņam, ko redzēju, pēkšņi manu, kaviņam atšauj īkšķi. Leitnanta kungs, jums nupat noplēsaīkšķi – saku. Va velns – viņš paskatījās uz savuroku. Pagājis dažus soļus uz tilta pusi, pēkšņi dzirdu:Nikolaj, paņem mani līdz. Pie vienas no mājām gulējadaugavpilietis leitnants Teivāns ar sašautām abāmkājām. Pacelt viņu man nebija pa spēkam. Izlauzukādas durvis, uz kurām novietoju Taivānu un aizvilkuuz tilta pusi. Nekad neuzzināju, kas ar viņu notika.Pārgājis pāri tiltam, meklēju savu vienību, kad uzceļa ieraudzīju vienu sarkanarmieti – bez šautenes unsiksnas. Nepiegriezdams viņam ne mazākās vērības,ātriem soļiem devos tālāk. Dzirdu: Nikolaj, pagaidi!Apstājos. Sagūstītais sarkanarmietis saka: Nikolaj, tumani nepazīsti? Mēs līdz aprīlim bijām vienā klasēkomercskolā. Teicu, lai nāk pie mūsu rotas seržanta,kurš viņu ierakstīs rotas sarakstā. Nē, pie jums ganneiešu. Vācija karu ir zaudējusi – bija viņa atbilde. Uzmanu jautājumu: vai esi izsalcis? – viņš atbildēja: jā,traki gribas ēst. Atdevu viņam savu eiserne Portion(dzelzs porciju), ko bija noliegts ēst bez seržanta ziņas.Ej uz tiem krūmiem prom no ceļa un gaidi „savējos”– teicu. Tas notika Draudzīgā aicinājuma dienā.o* Sākoties II Pasaules karam, Andrejs Vlasovs (1900-1946) bija viens no pazīstamākajiem Padomju Armijasģenerāļiem. Kaujās pie Maskavas izcēlās viņavadītā 20. armija. Bet viņa triecienarmija cieta neveiksmipie Ļeņingradas un 1942.13.VII viņš nokļuvavācu gūstā, kur piekrita sadarboties ar vācu varasiestādēm. 1942.27.II viņš izlaida t.s. SmoļenskasPārnesums no 19. lpp..sameklēt un izlasīt (viscaur saistoša!). Kāman, tā autorei ir skaidrs, ka romāns nebūtnav antisemītisks, bet tieši otrādi – ietver retidziļi un psiholoģiski reljefi iezīmētu garīgitraumēta žīda literāru personāžu.VAI TAD ES SAVA BRĀĻA SARGS?Pētnieces piektais jautājums – par dehumanizācijuun vardarbību īstajā pasaulē – protams,palicis neatbildēts un pirmie trīs tākā būtu noskaidroti. Kā ir ar ceturto – pardehumanizāciju literatūrā? Kaut arī izteiktsantisemītisms latviešu 1934.-1944. gadu literatūrāturpina būt rets, viņa saskata lieluintereses trūkumu vienai grupai par otrasdzīvi. Tas, pēc autores domām, ir šī pētījumagalvenais atklājums, un šo pasīvo distancēšanosviņa uzskata kā kāpsli (precondition)ceļā uz eventuālu dehumanizāciju. Literārietēli – žīdi (tāpat arī citi nelatvieši), mūsu literatūrāattēloti kā stereotipi – bez iezīmēm,kas raksturotu viņus kā indivīdus ar jūtām,ģimenes apstākļiem, dzīves pieredzi utml.Tāpat iztrūkst žīdu domu, viedokļu un darbībasmotīvu apraksti (297-8). (Paliek neskaidrs,kāpēc tieši modernībai dota tik lielaievērība virsrakstā!)Lai varētu izvērtēt, cik lielā mērā savstarpējāneieinteresētība ir abpusēja, piekrītu autorei,ka būt labi redzēt līdzīgas analīzes nežīdužīduattiecībās arī žīdu rakstnieku darbos(299). Liekas, katra tautība 20.gs. pirmajos40 gados bijusi tik ļoti apmāta ar sevi, arsavu nacionalitāti, ka tai neatlicis enerģijasun empātijas „otrajiem”. Ko tur var, vaivajadzētu, darīt, paliek ārpus šīs grāmatasdiskursa – kaut lielāka izpratne pati par sevijāuzskata kā vērtība. oUlža Siliņa atmiņas „Atskatīties, pasmaidīt:DP Camp Alt-Garge – 1945”turpināsim JG260(2010).deklarāciju, kurā aicināja krievus cīnīties pret PSRS,bet tikai 1944. gada septembrī Heinrihs Himlers ļāvaVlasovam nodibināt Krievijas Atbrīvošanas armiju(Russkaja osvoboditeļnaja armija), kad karš praktiskibija zaudēts. Īsi pēc kara beigām (1945.12.V) amerikāņivairumu vlasoviešu izdeva Padomju Savienībai,kas pašu ģenerāli Vlasovu sodīja ar nāvi.** Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā 4. sēj. lasām:Vandsburgā pulka vienības (..) sāka ierasties 25.janvāra rītā. (..) ... ienāca divīzijas komandiera pavēlepar pulkvežleitnanta Celles atbrīvošanu no pulka komandēšanas.Kā iemesls tam bija pltn. Celles nervusabrukums, kaut gan pavēle to neminēja (70. lpp.).31

Juris Kornets. KuldīgaPar fotogrāfu skat. 67. lpp.

Pāvils IeviņšDARBS LATVIJAS RADIOFŌNĀ1938-19441937. gadā biju beidzis obligāto kaŗadienestu Latvijasarmijā un nākamā gada pavasarī atsāku pārtrauktāstiesībzinātnes studijas. Jēkabs Rasmanis, kasarī Latvijas Universitātē bija studējis tieslietas, manpavēstīja, ka Latvijas radiofōnā, kādam darbiniekamaizejot, radusies vakance, un man ir iespēja dabūtdarbu. Nolēmu šo izdevību izmantot. Latvijas radiofōnstoreiz mitinājās galvenā pasta ēkas trešā unceturtā stāvā, ar ieeju no Krišjāņa Barona un Radioielas stūŗa. Bija jāuzraksta lūgums Latvijas radiofōna[turpmāk: LR – red.] direktoram pieņemt mani darbāun jāiesniedz dzīves apraksts. 1938.11.V ierados radiofōnā.Tā bija saulaina diena – gaišs sākums manasdzīves nākamam posmam. Pasta-telegrafa galvenajāēkā lifta nebija. Uzkāpu trešā stāvā, kur pie durvīmbija plāksne: Latvijas radiofōns. Iegāju priekštelpā,tur atradās garderobe, kur darbinieki un apmeklētājiatstāja savas virsdrēbes. Te pie galdiņa sēdēja garderobists,viņš mani aizvadīja uz Vispārīgo nodaļu. Lielā,gaišā telpā te strādāja astoņi jauni cilvēki, arī mansnākamais priekšnieks, nodaļas vadītājs Jēkabs Rasmanis.Viņš mani iepazīstināja ar Vispārīgās nodaļasdarbiniekiem. Mēs visi sarokojāmies. Vispārīgajā nodaļāstrādāja arī man pazīstamais tautsaimniecībasstudents Kārlis Baltpurviņš, kas bija vecākais darbvedis.J. Rasmanis ieveda mani direktora kabinetā uniepazīstināja ar LR direktoru Arvedu Smilgu. Viņšbija slaids, sirms kungs, runāja klusā, ļoti laipnā balsī.Tajā pašā dienā mani pieņēma darbā.Tiesībzinātnes studijās man bija nepieciešamas vācuvalodas zināšanas, jo Latvijas Universitātes romiešutiesību profesors Benedikts Frēze bija vācietis, viņšlasīja lekcijas un eksaminēja vācu valodā. LR personālaptaujābiju ierakstījis, ka protu vāciski gan runāt,gan rakstīt. Šo valodas prasmi tūlīt dabūju izmantot:mans pirmais darbs bija izstudēt vācu aģentūrasSTAGMA (Staatlich genehmigte Gesellschaft zurVerwertung musikalische Urheberrechte) statūtus– šī iestāde iekasēja daudzu vācu un cittautu komponistuautorhonorārus. Latvijas radiofōnam bija svarīgiiepazīties, kā autortiesības tiek ievērotas Vācijā.Šis darbs bija samērā neinteresants, bija jāpierod pievācu terminoloģijas. Vairākiem vācu terminiem manvajadzēja izgudrot aptuveni atbilstīgus nosaukumuslatviešu valodā. Vācu formālā likumu un noteikumuvaloda palaikam bijusi sarežģīta, it kā vadoties noprincipa: kāpēc izteikt vienkārši, ja var sarežģīt. Mēssēdējām katrs pie sava galda un darījām savu darbu.Reizēm no blakusistabas, sava darba kabineta, ienācanodaļas vadītājs Jēkabs Rasmanis. Viņš klusinātābalsī, lai netraucētu darbiniekus, paskaidroja kādamdarāmo un saņēma paveikto. Darba dienai beidzoties,darbinieki, dodoties mājās, cits no cita atvadījās,sarokojoties. Jau no pirmajām dienām man par LR radāsļoti labs iespaids. Sākumā biju biroja darbinieksun strādāju tikai atsevišķas dienas nedēļā, algu manizmaksāja par nostrādātām stundām.JĒKABS RASMANIS, Vispārīgās nodaļas vadītājs, bijaiesācis strādāt jau 1928. gadā, sākumā par darbvedi,pēc tam par ziņotāju. 1936. gadā viņš beidzastudijas Latvijas Universitātes tiesībzinātnes nodaļā,iegūdams kandidāta gradu, ko vēlāk pārdēvēja parmaģistra gradu. Pēc tam viņš turpināja studijas Tautsaimniecībasnodaļā. Tanī laikā universitātēs vēl nebijaatsevišķas nodaļas uzņēmumu vadībai, bet pēcRasmaņa paša stāstītā sapratu, ka viņš bija studijasturpinājis, lai iegūtu profesionālas zināšanas tieši šinīnozarē, jo tās viņa darbā LR bija sevišķi svarīgas. Precīzianalizējot katru darbu, bija iespējams izplānotun aprēķināt, cik cilvēku vajadzīgs, lai visu padarītupareizi un laikus. LR vadība centās izpētīt katra darbiniekadotības, spējas, talantus, enerģiju, vēlēšanosstrādāt. Draudzīgā gaisotne un priekšniecības laipnāattieksme pret darbiniekiem, biedriskums darbiniekustarpā tika veicināti, apzinoties, ka apmierināts darbinieksstrādās labāk. Rasmanis izstrādāja likumprojektupar radiofōniju, radiosatiksmi, piedalījās Latvijasautortiesību likuma izstrādāšanā un publicēja rakstuspar šiem tematiem. Viņš bijis Latviešu konversācijasvārdnīcas un vēlāk Latvju enciklopēdijas līdzautors.Pāvils IeviņšIevietojam Pāvila Ieviņa kultūrvēsturiski nozīmīgāsatmiņas visā pilnībā ar minimāliem redakcionāliemlabojumiem un autora lietotajā pareizrakstībā noskaņojumajeb gaisotnes labākai atspoguļošanai. Parlielu daļu no ilustrācijām JG redakcija pateicas Rakstniecības,teātra un mūzikas muzeja (RTMM) Galvenākrājuma glabātājai Annai Eglienai un speciālisteidigitalizācijas jautājumos Solvitai Puķītei (Rīgā, Pilslaukumā 2).Foto: Rasma Gundega Ieviņa

VISPĀRĪGĀ NODAĻA bija LR direktora sekretāriāts.Šeit tika saņemts viss pasts un izsūtīti kā oficiāliedokumenti, tā direktora norādījumi. Šī bija arī LRpersonāldaļa, kuŗā glabājās darbinieku aktis ar dokumentiemvai to kōpijām, dienesta gaitu apraksti parstāšanos un paaugstinājumiem darbā, algas likmēmun algas pielikumiem, kā arī darbinieka aiziešanu noLR, pārejot uz citu darbavietu vai pensionējoties. Šībija programmas pārvalde: šeit tika izrakstīti izmaksasorderi programmas dalībniekiem un orderi parautorhonorāru izmaksu komponistiem un rakstniekiem.Darba dienas sākumā garderobists Vispārīgānodaļā ienesa ienākušo pastu. Kāds darbinieks toizskatīja un iegrāmatoja. Direktoram un citiem darbiniekiemun LR daļām un nodaļām adresētās vēstulesneatvēra, bet nogādāja pēc piederības. Vēstules,kuŗas bija adresētas tieši LR, tika atvērtas un nodotaskādam nodaļas vecākajam darbiniekam. LR direktorsArveds Smilga bija studējis Jēnā, Vācijā, dažus gadusstrādājis Berlīnē Latvijas Telegrafa aģentūrā, labi pratavācu valodu. Tā kā, stājoties darbā, biju minējis,ka varu vāciski rakstīt un runāt, direktors atļāva manrakstīt vēstulēm vācu valodā atbildes. Man radās iespējaspodrināt savu vācu valodu. Direktors manusuzmetumus nedaudz palaboja, lai vēstule atbilstuviņa gaumei. Vispārīgajā nodaļā, kas pārzināja programmu,jau agrā rīta stundā uz galda bija lielformātaprogrammas grāmata, kuŗā bija ierakstīti visi iepriekšējāvakara raidījumi, to ilgums un programmas dalībniekuvārdi; lektoru vārdi un lekcijas nosaukums;mūzikāliem raidījumiem – sōlistu, koŗdiriģentu vārdi,katras dziesmas vai skaņdarba nosaukums, komponistavārds un katra mūzikāla priekšnesuma ilgums;par literāriem raidījumiem – aktieŗa, katra dzejoļa unprōzas darba nosaukums un autors; drāmatiskiemuzvedumiem – autora, režisora un visu dalībniekuvārdi. LR maksāja honorārus saskaņā ar Latvijasautortiesību likumu un pēc LR vadības izsludinātāmlikmēm. Par koŗa vai sōlo dziesmu autorhonorāru saņēmane tikai komponists, bet arī vārdu autors. Vadotiesno ierakstiem programmas grāmatā, kāds noVispārīgās nodaļas darbiniekiem jau nākamā dienāizrakstīja honorāra izmaksas orderi par piedalīšanosraidījumā, un cits darbinieks vāca datus par raidījumosizmantotajiem darbiem autorhonorāru izmaksai.Izmaksas orderi programmas dalībniekiem, javiņi paši neieradās jau nākamā dienā priekšpusdienāVispārīgajā nodaļā saņemt honorāru, nosūtīja uz LRkasi pasta ēkas pirmajā stāvā, Abonentu kantorī. Autorhonorāruizmaksas ordeŗus izrakstīja uz autora vaiviņa pilnvarotās personas pieprasījumu. Vairāki komponistiun dzejnieki bija nodibinājuši Latvijas mākslasaģentūru (LMA), un viņu autorhonorārus iekasētieradās pilnvarotā aģentūras darbiniece rakstnieceKonstance Miķelsone. Kādu laiku mans uzdevumsbija izrakstīt autorhonorāru izmaksas orderus parraidījumā izmantotajiem darbiem un bija jāsadarbojasarī ar Miķelsoni. Latvija bija pievienojusies HāgasStarptautiskai autortiesību konvencijai, tātad Latvijāaizstāvēja arī cittautu komponistu autortiesības. PēcLatvijas likumiem skaņuplatēs ieskaņoto mūziku drīkstējalietot bez pienākuma maksāt autorhonorāruskomponistiem un honorārus māksliniekiem, jo savushonorārus viņi jau bija saņēmuši par ieskaņojumiemskaņuplatēs. Starptautisko autortiesību noteikumiparedz, ka pēc autora nāves tiesības 50 gadu saņemthonorāru ir viņa mantiniekiem. Piemēram, LR ieradāsBaumaņu Kārļa mantinieki saņemt autorhonorārupar radioraidījumā atskaņotu Latvijas valsts himnuDievs, svētī Latviju! u.c. Baumaņa dziesmām, jo kopšautora nāves 1905. gadā vēl nebija apritējuši 50 gadi.Slaveno, klasisko, sen mūžībā aizgājušo komponistuskaņdarbus raidījumos drīkstēja atskaņot bez autorhonorārumaksāšanas. Tomēr radās pienākumiPasta ēka Rīgā pag. gs. 40. gadosFoto no RTMM arhīva

Foto no autora arhīvaNo kr. sēž Eduards Munters, Jānis Bieriņš (trimdā JG galvenā redaktora vietnieks, 1960-1987), MirdzaBauce, stāv Kārlis Saulītis, Hugo Rudzītis, Arnolds Jambickis, Pāvils Ieviņš un Ādolfs Zuikaun izdevumi, jo lielāko klasisko kompoziciju nošumateriāli orķestrim bija dabūjami, vienīgi īrējot tospar dārgu naudu no kāda Vācijas vai Austrijas nošuapgāda (Edition Wien u.c.), un Latvijas radiofōnabudžets bija ierobežots. Ziņotāji lasīja ziņas un pieteicaprogrammu. LR pirmsākuma laikā ziņas bijalasījuši un programmu pieteikuši pārmaiņus vai visidarbinieki, arī Kārlis Saulītis, Jēkabs Rasmanis, MirdzaĶempe-Ādamsone, Kārlis Baltpurviņš u.c., bet,iestādes funkcijām mainoties, ziņu lasītāji speciālizējās,un izvirzījās ziņotāju izlase. Kad sāku strādātLR, ziņotāji bija Alma Jansone (dzimusi Šteine), LidijaGorkša (vēlāk Naķele), Ziedonis Krastiņš, AleksandrsPlūcis. Raidījumu stundu skaitam palielinoties, vadībanolēma pieņemt darbā vēl kādu ziņu lasītāju unizsludināja konkursu. Pieteicās krietns skaits, un pēcpārbaudes pieņēma darbā aktieŗu skolas audzēkniArnoldu Jambicki. Vēlāk, krievu okupācijas laikā parziņu lasītāju krievu valodā radiokomiteja pieņēmaAnatolu Imermani. Vācu okupācijas laikā par ziņotājustrādāja arī Leo Liepiņš. Vispārīgās nodaļas personāllietukārtotājs Jānis Bieriņš [27 gadus (1960-1987)JG galvenā redaktora vietas izpildītājs – red.] katrainedēļai sastādīja ziņu lasītāju darba sarakstu, sadalotviņu darba stundas. Tas bija svarīgs darbs, jo ziņu lasītājistrādāja ilgas stundas vakaros, kā arī svētdienāsun svinamās dienās. Klausītājam darbdienu vakaraun svētdienu skaistās programmas bija tīrā izprieca,bet ziņu lasītājiem smags darbs, kam vajadzēja koncentrēties.Darbus sadalot, sevišķi svarīgi bija ieplānotdarbu svinamdienās, jo arī ziņu lasītāji tādās reizēsvēlējās būt ģimenes un draugu vidū. Ziņu lasītājubalsis ieskanēja gandrīz katrā mājā, radioklausītājiemiepatikās gan viena, gan otra balss, un katram radāssavi cienītāji. Almas Jansones dzidro balsi bija iemīļojušidaudzi, viņa saņēma neskaitāmas jūsmīgas vēstules.Savas cienītājas bija Ziedonim Krastiņam, unarī viņš saņēma ne mazums vēstuļu, bieži vien kopāar lūgumu atsūtīt savu fotografiju.GARDEROBISTI parasti bija jaunekļi vai jauni vīrieši.Viņi pārmaiņus sēdēja garderobē un sagaidīja katruienācēju. Viens otrs no viņiem par LR zināja vai visuun bija lieli palīgi ikvienam, kas tur ieradās. Tiemapmeklētājiem, kuŗi zināja, kur iet un kādu darbiniekuatrast, garderobista palīdzības nevajadzēja.Taču tādus, kuŗi ieradās pirmo reizi, viņi aizveda uzvajadzīgo nodaļu. Garderobisti darīja arī kurjēra jebizsūtāmā zēna darbu, ja radās vajadzība kādu vēstulinekavējoties nogādāt uz citu valsts iestādi. Garderobistiun kurjēri nebija Vispārīgās nodaļas darbinieki,viņi bija Saimniecības daļas algu sarakstos, bet līdzīgiVispārīgās nodaļas darbiniekiem, kalpoja visam LR,jo reizēm kurjēra ievajadzējās ikvienai nodaļai. Kurjēramnekad nepavēlēja: Bērziņa kungs, nekavējotiesaizejiet uz Sabiedrisko lietu ministriju un nododietšo vēstuli sabiedrisko lietu ministram!, bet gan laipnipalūdza: Bērziņa kungs, vai jūs būtu tik laipns unaizietu uz Sabiedrisko lietu ministriju un nodotu šovēstuli ministram? Šī vēstule ir ļoti steidzama. Patdirektors runāja ar kurjēru jeb izsūtāmo zēnu kā arkollēgu un tikpat laipni kā ar pašu ministru.VALODAS. Raidījumi bija dzirdami arī citās valstīs, unLR ik dienas bija sakari ar citiem Eiropas raidītājiem.Protams, raidījumu valoda bija tikai latviešu valodā(izņemot krievu un vācu okupācijas laiku). DirektoraArvēda Smilgas laikā droši vien labākais vācu valodaspratējs bija direktors pats. Sarunāties vāciski vairākvai mazāk varēja visi vecākās paaudzes darbinieki. LRpieņēma darbā Arnoldu Gravu, kas bija beidzis RīgasFranču liceju un Turkuenas liceju Francijā. LR starptautiskajākoncertā, ko pārraidīja visi Eiropas raidītāji,Grava pieteica programmu franču valodā. Bija vēl citifranču valodas pratēji. Programmas sastādīšanas daļāstrādāja Rīgas Franču liceja absolvente Edīte Grause(vēlāk Mālīte), kas ik nedēļas pārtulkoja latviešu raidījumuprogrammu franču valodā sūtīšanai uz FrancijuStarptautiskai radio savienībai. Pirms II Pasaules kaŗaEiropā starptautiskā sazināšanās valoda bija frančuvaloda. Aizritējušā gadsimta 30.gadu beigās ArnoldsGrava studēja Latvijas Universitātē romāņu valodas,īpaši itaļu un spāņu valodu. Zinīgākais angļuvalodas pratējs bija ilggadējais ziņotājs Aleksandrs35

Plūcis. Viņš bija beidzis Rīgas Angļu institūtu un papildinājissavas angļu valodas zināšanas Anglijā. Viņšstrādāja arī par angļu valodas skolotāju Rīgas Valstskomercskolā. Programmas sastādīšanas daļas vecākādarbiniece Mirdza Ķempe-Ādamsone, prata vairākassvešvalodas – vācu, krievu, angļu un franču. Krieviskisarunāties varēja visi vecāko gadagājumu latvieši,bet Latvijā pirmās neatkarības laikā krievu valoda Radiofōnānebija jālieto. LR nebija sadarbības ar kāduPadomju Krievijas raidītāju. Padomju Savienība norobežojāsno visas pārējās pasaules, valdības vadītājinevēlējās sadarboties ar „kapitālistiskām valstīm”,žēlojās, ka esot to ielenkumā, sargāja savas robežasar dzeloņstiepļu žogiem un ložmetējiem, nelaida nevienuiekšā un ārā. Mēs, latviešu jaunākā paaudze,bijām Latvijas skolās krievu valodu mācījušies tikaimazliet. Krievu okupācijas laikā krievu valodas zināšanaspēkšņi kļuva sevišķi svarīgas, un steigā katrampašam bija jācenšas valodu apgūt.DARBA DIENA. Jēkabs Rasmanis ar darbiniekiemallaž runāja laipnā balsī un padarīto darbu saņēma,draudzīgi pateikdamies, it kā viņam būtu parādītasevišķa laipnība. Mēs katrs savu darbu darījām apzinīgi.LR bija izcila darbavieta daudzējādā ziņā. Šeit,un jo sevišķi Vispārīgajā nodaļā, ik dienas bija saskarear publiku. Ik rītu direktors ienāca pie Vispārīgāsnodaļas vadītāja un sasveicinājās ar viņu, pēc tam izgājacauri viņa kabinetam un ienāca Vispārīgajā nodaļā,mūs visus apstaigāja un sasveicinājās, ikvienamsniegdams roku. Tas bija tuvības un uzticības apliecinājums,mēs jutāmies pagodināti. Arī Vispārīgās nodaļasvadītājs Rasmanis katru rītu izgāja cauri mūsuistabai un apstājās pie ikviena darbinieka galda unpaņēma dokumentus, kuŗi bija jāparāda direktoram.Viņa saruna ar direktoru parasti ieilga, jo bija jāziņopar paveikto darbu, jādabū paraksti uz iekšējiem rīkojumiemdarbiniekiem un vēstulēm, kas izsūtāmascitām iestādēm vai personām. Vispārīgās nodaļas vadītājsdirektoru sīki informēja par svarīgākajiem notikumiemun ienākušajiem rakstiem. Pie LR direktoraar ziņojumiem un iesniegumiem nāca vicedirektorssaimniecības lietās Jānis Magone un vicedirektors techniskāslietās inženieris Remberts Martinsons. Reizēs,kad vicedirektoriem bija sagatavojams kāds svarīgsiesniegums direktoram, viņi parasti atnāca vispirmspie Vispārīgās nodaļas vadītāja Rasmaņa, lai palīdzsagatavot viņu iesniegumus, motīvējot projekta vaiprasības nopietnību un nepieciešamību. Svarīgus iesniegumusnereti nosūtīja LR augstākai priekšniecībai– sabiedrisko lietu ministram Alfrēdam Bērziņam vaipat Ministru kabinetam, tāpēc iesniegumā katramvārdam un teicienam bija jābūt nevainojamam, laivisādi citādi labu priekšlikumu neatraidītu formāluiebildumu dēļ. Pie LR direktora ar ziņojumiem ieradāsdaļu un nodaļu vadītāji: Programmas daļas vadītājsKārlis Saulītis, Informācijas daļas vadītājs ArvīdsKlāvsons, Grāmatvedības daļas vadītājs Arvīds Trapāns,Literātūras daļas vadītājs Atis Zālītis, Mūzikasdaļas vadītājs un LR orķestŗa galvenais diriģents profesorsJānis Mediņš, Abonentu kantoŗa priekšnieksEduards Jirgensons u.c. Visos galvenos amatos bijaizcili sava darba pratēji, un viņi izvēlējās nopietnusFoto no RTMM arhīvaLR direktors Jānis Akurāters (1934.V)un spējīgus darbiniekus. Vairāku gadu gaitā Vispārīgajānodaļā strādāju kopā ar Jāni Ansbergu, KārliBaltpurviņu, Jāni Bieriņu, Haraldu Biju, Berntu Ēvertu,Arnoldu Gravu, Arnoldu Jambicki, Augustu Jūgu,Jāni Adalbertu Krastiņu, Eduardu Munteru, NikolajuOzoliņu, Hugo Rudzīti un Ādolfu Zuiku. Par mašīnrakstītājāmVispārīgajā nodaļā strādāja MargrietaAlberinga, Mirdza Bauce, Ņina Birzniece, MariannaKaudzīte [vēlāk atmiņu autora dzīvesbiedre – red]un Austra Rišova. Pirmās rīta stundas aiztecēja, katramrosīgi darot savu darbu. Pulksten 10.00 atvērāsdurvis un ienāca bufetes jaunkundze. Viņa pienesakatram lielu glāzi mazliet saldinātas tējas. Tas bijapatīkams atpūtas brīdis. Iztinām līdzpaņemto brokastumaizīti, dzērām tēju un ēdām. Zālē pirmāsstudijas priekštelpas stūrī bija iekārtota bufete, kurpie Jurjāna jaunkundzes varēja nopirkt sviestmaizesvai smalkmaizītes un glāzi tējas vai kafijas. Tur bijaatpūtas telpa, kur orķestŗa mēģinājuma starpbrīdīsaplūda mūziķi. Tur kavējās arī aktieŗi, gaidīdami,kad atbrīvosies lielā studija viņu mēģinājumam. Orķestŗamēģinājuma starpbrīdi bieži vien izmantojasimfōniskā orķestŗa diriģents profesors Jānis Mediņšun orķestŗa inspektors Verners Taube, lai ieskrietuVispārīgajā nodaļā nokārtot dienesta darīšanas arvadītāju Jēkabu Rasmani. Nākdami cauri mūsu darbaistabai, viņi ar mums visiem sasveicinājās. ProfesorsJānis Mediņš un inspektors Verners Taube zināja, kavisus svarīgākos darba jautājumus izšķirs direktors,bet vispirms derēja aprunāties ar Jēkabu Rasmani, jodirektors vienmēr uzklausīja viņa viedokli. Katrā darbatelpā bija skaļrunis, ko varēja ieslēgt un izslēgt,norēgulēt skaļāk un klusāk. Tāpēc pusdienas laikā lasītāsziņas un pēcpusdienas atpūtas mūzika klusinātiskanēja visās telpās. Pie tā mēs bijām tā pieraduši, kašīs skaņas darbu netraucēja. Protams, priekšlasījumulaikā mūsu skaļruņi bija izslēgti, lai netraucētu darbu.Radiofōna orķestrim pulksten 12.00 sākās pusdienaspārtraukums, un tai laikā strauji piepildījās OttoŠvarca kafejnīca Aspazijas bulvāŗa un Kaļķu ielas stūrī.Mūziķi, kuŗi vairākas stundas bija likuši skanēt savieminstrumentiem un paši klusējuši, gribēja atraisītmēles un pie tasītes kafijas apmainīties asprātībāmun ziņām par jaunākajiem notikumiem Rīgas mūziķudzīvē ar operas mūziķiem, kuŗi arī te mīlēja iegriezties.Netālu no Otto Švarca taču bija arī Latvijas konservātorija.Te nu bija īstais laiks un īstā vieta, kurbūt klāt arī Rīgas mūzikas kritiķiem, lai kāds jaunumsmūziķu dzīvē nepaslīdētu gaŗām nepamanīts.36

RADIOFŌNA PIRMSĀKUMI. Tāpat kā Latvijas valsts,arī LR bija izaudzis mūsu visu acu priekšā no pavisamniecīga pasākuma par ievērojamu un nozīmīgukultūras iestādi visā Latvijas valsts un latviešu tautasdzīvē. Pašos pirmsākumos tas bija radīts ar lielunepieciešamības motīvāciju: vajadzību sazināties arkuģiem jūŗās un ōkeanos, ko nekāda telefōna untelegrafa līnija nevar sasniegt. Paši radiotelegrafaatklājēji bija pārsteigti un pilnīgā sajūsmā par jaunradušosiespēju pārraidīt un tālumā uztvert ne tikaibalsi, bet arī katru skaņu, arī mūziku! Tālab arī saprotams,ka Latvijas jeb toreiz Rīgas radiofōns sākumābija Pasta telegrafa un telefōna departamenta iestādeSatiksmes ministrijas pārziņā. Tur darbojās viensno latviešu pirmajiem, ja ne pats pirmais, radiofōnijasidejas iedzīvinātājs Latvijā: inženieris elektriķis JānisLinters. 1925.1.XI darbību uzsāka Rīgas raidītājs,kas toreiz bija Satiksmes ministrijas vietējā iestāde.1937. gadā LR no Satiksmes ministrijas nonāca Sabiedriskolietu ministrijas pārziņā, jo kļuva skaidrs, katam ir ievērojama kultūrāla nozīme visā valsts dzīvē,tālu pārsniedzot pirmo šauro saistību ar kuģuradiotelegrafu. Jēkabs Rasmanis strādāja radiofōnājau kopš 1928. gada un bija direktora labā roka, padomdevējsun daudzreiz faktiskais darītājs un izkārtotājs.No 1925. līdz 1930. gadam bija divi direktori:inženieris Rolands Valters un diriģents Arvīds Pārups.No 1930. līdz 1934. gadam direktors bija rakstnieksJānis Akurāters, no 1934. līdz 1940. gadam – rakstnieksArveds Smilga, un viņa laikā 1938. gadā iestādipārdēvēja par LR.No 1940. līdz 1941. gadam LR direktors un vēlāk, kadpadomju okupācijas vara Latvijas radiofōnu pārdēvējapar radiokomiteju, tās priekšsēdis bija rakstnieksIndriķis Lēmanis. 1941. gadā īsu laiku direktors bijainženieris Alberts Jekste. 1941. gadā vācu okupācijasvara formāli pārorganizēja LR, un tas kļuva par Austrumzemesraidītāju grupas galveno Rīgas raidītāju– Sendergruppe Ostland, Hauptsender Riga, kā daļano Vācijas valsts raidītāju sabiedrības: ReichsrundfunkGesellschaft GmbH ar priekšnieku, intendantu,īpašo vadītāju – Sonderführer – Hansu Krīgleru.1944.gada rudenī, kaŗadarbībai tuvojoties, Rīgas raidītājspārtrauca darbību; līdz 1945. gada 8. maijam latviešuvalodā raidīja Liepājas raidītājs Bernta Ēverta vadībā.Rīgas raidstacijas biroja telpas un studijas no darbībassākumiem 1925. gadā līdz 1928. gadam bijagalvenā pasta namā. Pa pasta ēkas pārbūves laiku no1928. līdz 1932. gadam raidītājs mitinājās KrišjāņaBarona ielā 69, bet pēc pasta ēkas pārbūves pabeigšanasvarēja atgriezties pasta ēkas jaunbūvētajos 3.un 4. stāvā, kur arī palika līdz 1944. gada rudenim,kad LR darbība kaŗa apstākļu dēļ bija jāpārtrauc.Darbības sākumā bija tikai maza saujiņa aizrautīguentuziastu, kuŗi, netaupīdami laiku un spēkus, centāspadarīt un paveikt gandrīz neiespējamo. Programmusākumgados galvenokārt sastādīja diriģentsun vienlaikus direktors Arvīds Pārups. Viņš apzinājaRīgas mūziķus un aktieŗus, aicināja viņus sagatavotpriekšnesumus raidījumiem. Darbinieku bija maz,darāmā darba daudz. Gadījās, ka mākslinieks, kasbija apsolījies raidījumā piedalīties, pēdējā brīdī paziņoja,ka saslimis un nevar studijā ierasties. Stāstīja,ka tādās reizēs Pārups steidzies uz Brīvības bulvāŗaun Aspazijas bulvāŗa krustojumu pie Veckalna pulksteņa,cerībā ieraudzīt kādu mūziķi, lai to pierunātuun „atrautu uz studiju”. Reiz jaunā dziedātāja VeraFricnoviča bija ieradusies LR, lai pēc direktora ArvīdaPārupa lūgumu ko nodziedātu, bet programmas pieteicējaiMirdzai Ķempei direktors nebija paspējis parprogammas maiņu paziņot, un Mirdza neesot gribējusilaist dziedātāju pie mikrofōna. Laimīgā kārtāminūti pirms raidījuma direktors Pārups ieradies unpārliecinājis programmas pieteicēju, ka viss notiek arviņa ziņu. „Fricītis” apvainotā balstiņā esot dziedājisLīdaciņu (Foreli) u.c. Franča Šūberta dziesmas.Tolaik, kad sāku strādāt LR, tam visā latviešu tautasdzīvē jau bija ievērojama nozīme. Abonentu skaitspēdējos gados bija strauji pieaudzis, raidījumi dzirdamivisā Latvijā un tās tālākajās nomalēs, jo papildusRīgas raidītājam bija uzcelta raidstacija Madonā(1932) un Kuldīgā (1934). Neliels raidītājs bija Liepājaspilsētā un tās tuvākajā apkaimē.Visbiežāk pārraidīja mūzikālus priekšnesumus, tačuregulārās stundās lasīja jaunākās ziņas, bija literāriraidījumi, lasīja praktiskas lekcijas lauciniekiem undārzkopjiem, netrūka dažādu atpūtas raidījumu –lugu, koncertu, operu un operešu. Meteoroloģiskaisbirojs sagatavoja gaidāmā laika ziņas, kas bija sevišķisvarīgas lauksaimniekiem. Tas bija laiks, kad latviešumājās ieskanējās programmas pieteikums un reizēsveiciens: HALLO, LATVIJA, RĪGA, MADONA, KULDĪ-GA UN LIEPĀJA! Rīgas raidstacijas starpbrīža signālsbija tautasdziesmas Rīga dimd pirmās taktis. Galvenokārtpārraidīja Rīgas studijā sagatavotos raidījumus,bet katrai raidstacijai bija iespēja sagatavot arīpatstāvīgu programmu.RADIOFŌNA IESPĒJAS UN PRASĪBAS. PiemērojotiesLR vajadzībām, iespējām un īpatnībām, radās jaunsdrāmaturģijas žanrs – raidāmlugas. Skatītāji teātrīredz aktieŗu sejas izteiksmi un kustības. Mākslinieciskievadītāji apzinājās, ka klausītājiem nekas nav redzams,un tomēr jāpanāk, lai viņi iztēlē uztvertu unpārdzīvotu acīm neredzamo. Ar sevišķu prasmi savādarbā izcēlās LR galvenais režisors Jēkabs Zaķis, kasbija arī lielisks aktieris. Viņš gādāja, lai lugās, kur darbojasvairākas personas – aktieŗi un dziedātāji, katrambūtu īpatnējs balss tembrs vai izrunas veids, unklausītājiem jau no pirmās skaņas būtu skaidrs, kuŗapersona runā. Jēkabs Zaķis pats bija izcils balss modulācijumeistars – reiz iestudēja raidāmlugu, kuŗādarbojas četras personas, bet visās četrās lomās bijaZaķis viens pats, pārliecinādams klausītājus, ka piedalījušiesčetri aktieŗi. Pēc daudziem gadiem manāsrokās nonāca Rūdolfa Blaumaņa lugas SkroderdienasSilmačos skaņuplate. Lugas režisori bija AlfrēdsAmtmanis-Briedītis un Žanis Katlaps, galvenajās lomās– Olga Lejaskalne un Jānis Katlaps. Plate bija ieskaņotateātŗa uzveduma laikā. Iespējams, ka teātŗauzdevums bija jauks, taču radio raidījumam tas nederēja,jo, atskaņojumu klausoties, bija jātur priekšāgrāmata un jālasa, lai saprastu, ko kuŗa persona saka.37

Raidījumiem, kur skaņai un klausītāja dzirdei jāaizstājviss dzīvē acīmredzamais, skaņām un piemērotiemtrokšņiem ir sevišķi svarīga nozīme. Skaņu meistarsKristaps Lejnieks, sadarbodamies ar skaņu techniķiem,izveidoja veselu skaņu bibliotēku, ieskaņojotun ierakstot mīkstajos diskos raidāmlugu vajadzībāmdažādus trokšņus un skaņas, tostarp putnu čivināšanu,mājlopu balsis utt. Lielajās raidāmlugās dažreizpiedalījās pat 40 personu, un režisora uzdevums bijaizmantot aktieŗu atšķirīgo balss tembru un izrunasīpatnības, lai panāktu iespējamo plašumu, daudzveidībuun krāšņumu. Izcils raksturlomu tēlotājs bijaaugumā milzīgais Teodors Lācis, ko LR bieži aicinājapar uzveduma režisoru, kā arī Ēvalds Valters. TeodoraLāča un Valtera balss nekad nepazuda pat vislielākajāun skaļākajā pūlī. Raidāmlugās bija jāpieaicina arībērni, zēni un jaunekļi, tā dodot viņiem iespēju jauagri vingrināties aktieŗmākslā. Labi atceros VoldemāruPukatu un Ansi Tipānu. Rīgas teātŗos zēnu lomas,piemēram, Sprīdīti, parasti tēloja aktrises, turklāt nereticienījama vecuma. Taču radioraidījumā dzirdīgaauss viegli varēja atšķirt sievietes balsi no zēna balss,tāpēc vajadzēja atrast aktieŗus zēnus. Režisoram zēninereti sagādāja raizes, jo viņiem drīz iestājās balsslūzums un, Jēkaba Zaķa vārdiem runājot, puiši sākarūkt kā dunduri. Tad bija jāsameklē cits zēns. Kas parneražu! Viņš jau tik labi bija iedzīvojies teātriniekupulkā! Viņš bija tik labi izskolots, ka nekādi sevišķiaizrādījumi vairs nebija vajadzīgi! Un nu jāmeklē unjāskolo atkal jauns – sūrojās Zaķis un meklēja jaunuszēnus, jaunus talantus, labi zinādams, ka visu zēnuteātŗa gaitas būs īslaicīgas un tikai pēc nopietna darbaZeltmata vai Amtmaņa-Briedīša studijā viņiembūs iespēja atgriezties uz teātŗa skatuves. Kam teātŗamāksla bija kļuvusi par sirdslietu, to neatturējanekādas grūtības, lai paliktu uzticīgs teātŗa mākslaiuz visu mūžu. Viens no viņiem bija Ansis Tipāns, kuŗšvēlāk strādāja ASV.SPECIĀLĀS PROGRAMMAS. Ar laiku raidāmlugubija arvien vairāk. Asprātīgas humoreskas, ko režisoriallaž gaidīja, rakstīja architekts Verners Blumenaus,ko klausītāji pazina ar segvārdu Vitamīns. Klausītājipar viņa lugām sūtīja atzinīgas atsauksmes. Blumenauambija vēl otrs talants – viņš darināja viņetes, koievietoja programmas žurnālā. Sevišķi gaidīta bijaAugusta Melnalkšņa veidotā Dzimtās zemes raidījumuserija, kuŗā viņš ģeografiskus aprakstus par dažādāmvietām Latvijā apvienoja ar teikām, literāriem unmūzikāliem iestarpinājumiem. Šiem raidījumiem bijasvarīga kultūras vērtība. Melnalksnis bija latviešu literātūras,kā arī tautas garamantu – teiku, tautasdziesmuun ticējumu pazinējs, un viņš prasmīgi veidojaļoti interesantus raidījumus. Šajos raidījumos parastipiedalījās liels pulks aktieŗu, kā arī sōlisti, instrumentālisti,pat koŗi un itin bieži populārais vīru dubultkvartets„Tēvija”. Ar dzejoļu un prōzas autoru atļaujuradiofōns Melnalkšņa uzvedumus saglabāja skaņuierakstos citu raidījumu vajadzībām. Techniskā daļabija ieguvusi sevišķi augstvērtīgu ieskaņošanas iekārtu,tā ka ieskaņojums nebija atšķiŗams no tiešraides.LR programmā katru nedēļu bija ieplānota vīru dubultkvarteta„Tēvija” agrā rīta pusstunda. Kādu laikuvīri dziedāja pirmdienas rītos, bet vēlāk, ievērojotviņu lūgumu, programmu pārcēla uz ceturtdienasrītu. Bieži dubultkvartetam bija koncerti svētdienāsārpus Rīgas, vīri atgriezās mā jās tikai vēlā nakts vaiVīru dubultkvartets „Tēvija”: 1. rindā no kr.: Leonīds Bērziņš, Arnolds Siliņš, Jānis Ansbergs, ArtursKļaviņš; 2. rindā no kr.: Arturs Druva, Richards Skujiņš, Ēvalds Grunte, Edgars Plaudis (1937)Foto no RTMM arhīva38

Darbs Radiofōna studijā ap 1938. gadupat agrā rīta stundā, tāpēc agrā celšanās pirmdienās,lai nokļūtu uz radiofōna studiju, bija sevišķa slodze.„Tēvijas” mūzikālais vadītājs Jānis Ansbergs parastitūlīt pēc programmas pusstundas ienāca Vispārīgajānodaļā pēc honorāra, lai saņemtu savus 80 latusun dziedoņiem izdalītu katram savu daļu. Pēc neilgalaika Ansbergs kļuva par LR darbinieku un manu kollēguVispārīgajā nodaļā. Vīru dubultkvartets „Tēvija”,kuŗa dziedoņiem bija spožas, jauneklīgas balsis, visāLatvijā bija ļoti populārs un labprāt palīdzēja uzvedumuplānotājiem, ja bija vajadzīgs kāds patstāvīgskoncerts, kā arī piedalījās raidījumos, dziedot tautasdziesmasvai patriotiskas vīru koŗu dziesmas. LRbija priviliģēts stāvoklis, jo no aicinājuma koncertētneatteicās visizcilākie latviešu sōlisti, koŗi, instumentālistiun labākie aktieŗi, kuŗus pieaicināja no visiemteātŗiem. Tāpēc klausītājiem bija iespēja dzirdēt slavenākosno slavenākajiem, tostarp Ādolfu Kaktiņu,Marisu Vētru, Arturu Priednieku-Kavarru, Mildu Brechmani-Štengeli,Alīdu Vāni, Hertu Lūsi un daudzuscitus, kuŗi Latvijā bija sasnieguši mākslas kalngalus.Taču radiofōnam ir arī savas īpatnējas prasības, undziedāt pie mikrofōna nevar tāpat kā Nacionālāoperā, kur „jāpiedzied” visa lielā operas zāle. Tāpēcpopulāritāti ieguva radiofōna dziedoņi, tostarp soprāniVera Fricnoviča un Paula Brīvkalne un liriskais tenorsAleksandrs Jankovskis, kas diemžēl mira gadosjauns.AUTORHONORĀRI UN LATVIJAS MĀKSLAS AĢEN-TŪRA. Kādu laiku mans darbs LR bija izrakstīt autorhonorāruizmaksas orderus par visiem autortiesībuaizsargātiem darbiem, kuŗi atskaņoti raidījumos. LRprogrammas žurnālā, ko pa pastu piesūtīja katramradio abonentam, bija akurāti ierakstīts, kādas dziesmas,skaņdarbi, dzejoļi, stāsti, lugas, lekcijas tiksraidītas, tā ka katrs klausītājs varēja laikus izvēlēties,ko klausīties. Emilis Melngailis labprāt pats atnācaNo Elmāra Zemoviča privātkolekcijassaņemt autorhonorārus par viņa atskaņotām kompozicijām.Reiz redzēju arī Alfrēdu Kalniņu. Bet bijaautori, kuŗi uzticēja savu honorāru iekasēšanu Latvijasmākslas aģentūrai. Latvijas mākslas aģentūrabija pilnvarojusi iekasēt autorhonorārus rakstnieciKonstanci Miķelsoni, un radiofōnā bija zināms, kuŗuautoru honorārus viņai ir tiesības iekasēt. Kollēgasmani iepriekš brīdināja, ka Miķelsone esot strīdīga,dusmīga, prasīga dāma, man nebūšot viegli ar viņusadarboties. Mana pirmā tikšanās ar viņu apstiprinājakollēgu teikto. Viņa runāja stingrā, skarbā, dusmīgābalsī, nevarēja būt šaubu, ka, viņasprāt, ierēdņiir slinki un nekārtīgi un ko panākt iespējams tikai aruzstājību un neatlaidību. Nezināju, vai citās valstsiestādēs ar ierēdņiem tā bija jārunā. LR tas nebija vajadzīgs,jo šeit katrs darbinieks centās apmeklētājiempakalpot.Programmu sastādot, cik rūpīgi vien iespējams, allažaprēķināja, cik minūšu un sekunžu ilgs katra sōlo unkoŗa dziesma vai orķestŗa kompozicija, lai iekļautosprogrammai atvēlētajā laikā. Taču reizēm priekšnesumalaiks var nedaudz par dažām vai vairākām sekundēmsvārstīties, jo kādreiz sōlists vai koris to pašudziesmu nodzied mazliet lēnāk, starp divām dziesmāmnepieciešams nedaudz ilgāks atelpas brīdis, unnereti gadās, ka raidījumam atvēlētais laiks beidzies,bet pēdējo dziesmu vairs nav iespējams nodziedāt.Tādās reizēs programmas pieteicējs atvainojās klausītājiemun paskaidroja, kas noticis. Citreiz notiek pretējais:koris vai sōlists nodzied dziesmu pēc dziesmasraitā secībā, un līdz apaļai pusstundai vai stundaiatliek dažas minūtes, ko var izmantot piedevām. Tasbija labi zināms kā sōlistiem, tā koŗiem, un katrambija sagatavota piedeva vai pat vairākas. Miķelsoneallaž bija rūpīgi izpētījusi programmas žurnālu, zinājaautorhonorāru likmes un atnāca ar gatavu sarakstuun aprēķinu, cik latu viņai jāsaņem. Es biju savukārt39

Foto no RTMM arhīvaLR direktors Arveds Smilgasagatavojis sarakstu par autorhonorāriem, kuŗusviņai tiesības iekasēt, ievērojot ierakstus raidījumugrāmatā, un jau pirmajā tikšanās reizē mums radāsnesaskaņas. Miķelsones sarakstā bija darbi, kuŗi parastilaika trūkuma dēļ raidījumā nebija atskaņoti unpieprasīja maksāt autorhonorārus arī par klausītājiemapsolītajiem darbiem. Paskaidroju, ka tas naviespējams, taču viņa gāja pie paša direktora un bijaļoti neapmierināta, kad neko nepanāca. Valdības apstiprinātosnoteikumos bija rakstīts, ka LR maksā autorhonorāruspar raidījumā atskaņotajiem darbiem.Miķelsone pēc nesekmīgas cīņas direktora kabinetāatgriezās pie manis, mēs turpinājām salīdzināt sarakstus,un bieži vien viņa saņēma lielākus autorhonorārusnekā bija aprēķinājusi, jo viņai nebija zināmigadījumi, kad mūziķi bija atskaņojuši programmasžurnālā iepriekš neizziņotas piedevas. Mazpamazāmviņa pārliecinājās, ka var man uzticēties, kļuva ļotilaipna, un mēs labi sadarbojāmies. Viņa piedalījāsarī dažādos LMA sarīkojumos. Kādā koncertā viņasēdēja pie kasieres galdiņa, un mēs draudzīgi sasveicinājāmies.Katrā atelpas brīdī, kad nebija jāpārdodieejas biļetes, viņa kaut ko cītīgi rakstīja biezā kladē.To redzēdams, es apvaicājos, ko viņa tur ieraksta? Miķelsonepaskaidroja – savu nākamo darbu. Kā varējuto nezināt?! Konstance Miķelsone taču bija rakstniece!Novēlēju, lai labi veicas. Dažiem autoriem autorhonorāruizmaksas orderi nosūtīja tieši uz LR kasipasta ēkas pirmajā stāvā, lai autoriem nav jākāpj uzprogrammas pārvaldi trešā stāvā; lifta te līdz 1944.gadam nebija. Tomēr ne vienmēr tas bija iespējams,jo pēc valsts likuma uz izmaksas ordeŗa blakus saņēmējavārdam bija jāpieraksta arī viņa adrese, bet,ja adrese nebija zināma, orderi izrakstīja, kad autorsieradās Vispārīgajā nodaļā un adresi paziņoja. Lai kādarbinieki centās pakalpot autoriem un programmasdalībniekiem, izdarīt gluži visiem pa prātam ne vienmērizdevās. Par to liecina šāds gadījums. Pazīstamaisdzejnieks Kārlis Jēkabsons bija pārcēlies dzīvotcitur, bet adresi nezināja ne Literātūras daļas vadītājsAtis Zālītis, ne viņa vietnieks Jānis Rudzītis, ne citi pazīstamieRīgas literāti. Piezīmes par autorhonorāriemJēkabsonam krājās Vispārīgajā nodaļā, bet izmaksasordeŗi netika rakstīti. Pēc krietna laika LR kasē ieradiesdzejnieks un, neatradis izmaksas orderi, uzkāpistrešajā stāvā, lai sabārtu kūtros, nolaidīgos ierēdņus,kuŗi gan saņem algu, bet neko nedara. Lai cik laipnimēģināts Jēkabsonam izskaidrot, ka izmaksas orderipēc likuma drīkst izrakstīt tikai, uzrādot saņēmējaadresi, un viņa adrese nevienam nebija zināma, viņšbijis ļoti neapmierināts, ka tādas formālitātes dēļviņš nesaņem, kas viņam pienākas. Kad adrese beidzotbija uzzināta un orderis izrakstīts, viņš ar orderirokā gājis uz durvīm, galvu pret slinkajiem ierēdņiempagriezis un viņus dusmīgi bārdams. Pie sienas blakusdurvīm atradās liels rakstāmpiederumu skapis,viņš bija atvēris skapja durvis un pacēlis kāju nākamamsolim skapī iekšā. Kļūmi tomēr laikā pamanījis,viņš izgājis ārā pa pareizajām durvīm. Laikā, kad sākuizrakstīt autorhonorāru izmaksas odeŗus, Jēkabsonaautorhonorārus iekasēja Latvijas mākslas aģentūra.Kaut Latvijas dzejnieku saime bija bagātīgi sakuplojusi,komponisti vēl aizvien savām dziesmām labprātizvēlējās viņa dzejoļus. Emīla Dārziņa Mirdzi kā zvaigznetu naksniņā, Jāņa Mediņa Birzēm rotāts Gaiziņšun daudzu citu dziesmu teksta autors ir Jēkabsons.Pēc radiofōna apstiprinātas likmes par koŗa un sōlodziesmām, kantātēm, orātorijām, sonātām, simfōnijām,koncertiem ar orķestri, kā arī par citām kompozicijāmautorhonorārs tika aprēķināts, ievērojotatskaņojuma laiku minūtēs. Īpatnējas formas kompozicijabija Ādolfa Ābeles skaņdarbam Stāsts vijoleiar orķestri. Ar Vispārīgās nodaļas gādību es ieguvulielisku atbalstu un padomdevēju: mani iepazīstinājaar LR darbinieku, jauno mūziķi, komponistu Jāni Ivanovu.Mēs kļuvām sirsnīgi draugi. Ar laiku mūzikasautorhonorāru laukā notika pārkārtojumi. Latviešukomponistiem, kuŗu skaņdarbi tika atskaņoti biežāk,LR sāka izmaksāt mēneša autorhonorāru kā paušālsummu.Pirmie savus autorhonorārus šādi saņēmaJānis Mediņš, Alfrēds Kalniņš un Jāzeps Vītols. LR tādējādiieguva tiesības mēneša laikā atskaņot ikvienukomponista kompoziciju.LR DIREKTORS ARVEDS SMILGA. Izraksts no Latviešurakstniecības biografijās (1992, 301.lpp.): ArvedsSmilga (1879.24.VI Vecpiebalgā – 1947.30.I. Cicakerāpie Elbas, Vācijā) – rakstnieks, pedagogs un žurnālists.Dzimis skolotāja ģimenē; 1893-96 mācījiesMillera reālsk. Cēsīs, 1896-99 Rīgas pils. reālskolā.1899-1901 stud. arhitektūru Rīgas Politehniskajāinst., 1901-02 filoz. un ģermāņu valodniecību Jēnāun Minhenē, 1905-06 sab.izinātnes Berlīnē. Šajā laikāS. bijis arī laikr, „Baltijas Vēstnesis” speciālkorespondentsBerlīnē. 1904 ieguvis ģimn. skolotāja tiesības.1906-07 strād. Arzamasas reālsk. Krievijā, 1907-10 A.Ķeniņa zēnu reālsk. un A. Rūmanes-Ķeniņas meiteņuģimn. Rīgā. 1913-14 laikr. „Liepājas Balss” red. loc.;40

1914-15 laikr. „Latvija” atbildīgais redaktors.1916-18S. atkal strād. par skolotāju, 1921-24 bijis Cēsu Bērzainesģimn. Direktors, 1929-34 Cesvaines ģimn. direktors.1924-29 Ljas telegrāfa aģentūras pārstāvisBerlīnē, 1934-40 Ljas radiofōna direktors. 1944. gadāemigrējis uz Vāciju. Pirmā publikācija – dzejoļu kopaun tulkojumu kopa ar nos. „Uzzīmējumi” almanahā„Jaunā raža” 1901 (5. nr.). S. prozā atturīgs, niansētsvērojums. Viņa prozas miniatūras izd. grām. „Aizsnigušiceļi” (1912) un „Siluets” (1920). Liriski noskaņotapārdomu dzeja krāj. „Aiz zaļā kalna” (1909), vēlākpublic. periodikā. Rakstījis arī apc. par lit. (J. Poruku,A. Saulieti). Tulk. T. Manna noveles „Tristāns” (1923).Arveds Smilga par LR direktoru strādāja no mūža 55.līdz 61. gadam. Man šķita, ka viņš savā personībā unstājā bija saglabājis visu iepriekšējo ievērojamo amatucieņu. Tā viņam patiešām bija nepieciešama, vadottik respektējamu valsts iestādi. Direktora darbs nevienmēr bija kluss un mierīgs: nereti viņam bija jāpieņemZālamana cienīgs spriedums. Maldās tie, kuŗi iedomājas,ka daiļo mākslu dzīve allaž norit debešķīgāharmonijā, kā tas redzams uz skatuves. Māksliniekatemperaments reizēm tā uzliesmo, ka tikai direktorsprata nomierināt vētru ūdensglāzē. Smilgu respektējaviskarstākie strīdnieki, viņa klātienē asie vārdiapklusa un netika lietoti.KĀRLIS SAULĪTIS, Latvijas Universitātes ķīmijas fakultātesstudents, strādāja LR jau pirmajos gados,sākumā lasīja ziņas, 1938. gadā sāka vadīt Programmassastādīšanas daļu, kas cieši sadarbojās ar Mūzikas,Literātūras un Informācijas daļu, sazinoties armāksliniekiem, režisoriem, lektoriem un plānojot LRprogrammu nedēļām uz priekšu. Darbus veica teicamisastrādājies personāls – vecākā darbiniece MirdzaĶempe un Edīte Grause (Mālīte), Ernestīne Kaufelde(Kope) un mašīnrakstītāja Lūcija Ozola. Saulītis, sadarbojotiesar Rasmani un Baltpurviņu, bija arī ilggadējsprogrammas žurnāla redaktors. Vēlāk paržurnāla redaktoru iecēla Konstantīnu Karuli. Sākumgadosšī žurnāla nosaukums bija Hallo, Latvija!, vēlāk– Latvijas Vilnis. Jēkabs Rasmanis bija skolojies JūlijaMadernieka grafikas studijā un gādāja par grafiskoietērpu: žurnāla vāku un viņetēm. Žurnāla mākslinieciskāapdare sevišķi uzplauka, kad LR pieaicinājajauno, izcili spējīgo grafiķi Oskaru Norīti. Interesantaskōmiskas viņetes žurnālam gatavoja architekts ungrafiķis Verners Blumenaus. Labākās mākslas fotografijas– skaistus dabasskatus – iesniedza fotografsValdemārs Upītis un Vispārīgās nodaļas darbinieksNikolajs Ozoliņš, viens no nedaudzajiem fotoaparātaLeica īpašniekiem. Programmas žurnāla redakcijassēdes notika reizi nedēļā, parasti pirmdienas vakaros.MIRDZA ĶEMPE-ĀDAMSONE, dzejniece, rakstniekaErika Ādamsona sieva, bija ļoti interesanta personība– kultūrāla sieviete ar vispusīgu izglītību unpatīkamu raksturu – laipna, draudzīga, izpalīdzīga,kollēgu cienīta. Gan Latvijas pirmās neatkarības laikā,gan Ulmaņa valdīšanas laikā nevienam nebija nekādsnoslēpums, ka viņa ir idejiska komūniste. Mirdza bijauzaugusi Liepājas strādnieku ģimenē, iepazinusies ar„progresīvām” idejām, bet LR viņa savu polītisko pārliecībuun uzskatus nepropagandēja. Vairāki radiofōnadarbinieki Polītiskai pārvaldei par viņu galvojuši,ka viņa valsti neapdraud un nav iemesla liegt viņai LRstrādāt. Varbūt tā bija gudra valdības amatpersonurīcība – ļaut viņai strādāt pilnu darba laiku radiofōnā,kur kollēgas pamanītu jebkādu pretvalstisku rīcību.Bija vairāk nekā skaidrs, ka LR viņa nekādu revolūcijunebūtu varējusi taisīt, pat ja gribētu. Kollēgāmnebija zināms, vai viņa Ulmaņa laikā satikusies ar komūnistiem-pagrīdniekiemun tas, šķiet, arī nevienuneinteresēja. Ulmaņa laikā cilvēki darbavietā vispāratturējās no polītiskām pārrunām un debatēm. Dažamlabam varbūt niezēja mēle pastāstīt kādu anekdotupar Ulmani, bet visi zināja, ka to nedrīkst, jokāds varēja noklausīties un ziņot Polītiskai pārvaldei.Neatceros, ka kāds no LR būtu izsaukts uz Polītiskopārvaldi, pratināts un apcietināts. Mirdzas Ķempesbrālis Emīls Ķempe 1938.gadā bija cīnījies Spānijāpilsoņu kaŗā, būdams Dimitrova bataljona vada komandierisinternacionālajā brigādē, un kritis cīņāsValensijā, Ondas ciemā. Atceros dienu, kad pienācaziņa par viņa nāvi, Mirdza staigāja saraudātām acīm,jo viņa to ļoti pārdzīvoja. LR viņa strādāja birojā jauno pirmajiem gadiem un sākumā bijusi programmaspieteicēja un ziņu lasītāja, bet 1938.gadā Programmassastādīšanas daļas vecākā darbiniece. Viņa apgrozījāsjauno dzejnieku un rakstnieku sabiedrībā unrakstīja dzejoļus, lai gan ar nopietnu dzejošanu Ulmaņalaikā maz ko varēja nopelnīt. Palaikam Ķempeipatika niekoties ar lētas gaumes pantiņu kalšanu, untolaik šādi pantiņi izrādījās itin vajadzīgi. SkaņuplašuLatvijas Radiofona darbinieki (no kr.) informatorsKrūklītis, dzejniece Mirdza Ķempe, pēdējo ziņu informatorsun diktors PorietsFoto no RTMM arhīva

Darbs Radiofōna studijā. Pie diriģenta pults prof. Jānis MediņšFoto no RTMM arhīvaražošanai arvien vairāk attīstītoties, deju mūzikasnozarē parasti iedziedāja skaņuplatēs jaunākos citzemju„grāvējus” jeb šlāgerus, kuŗiem steidzīgi bijavajadzīgi latviskoti teksti. Kādu laiku visos Rīgas nostūŗospatafōni skandināja „lipīgā meldijā” iedziedātudziesmiņu ar vārdiem: Manu mazu mērkaķīti,ū-ū-ū, nepaliec par vientulīti viens pats tu... utt., unreti kāds interesējās, kas ir šī latviskotā teksta autore.Mirdza stāstīja, ka reiz, slimnīcā gulēdama, tik tikkovaldījusi smieklus, kad istabā ienākusi žēlsirdīgā māsiņa,pie sevis dziedādama: Manu mazu mērkaķīti, ū–ū-ū..., pat nenojauzdama, ka teksta autore tepat guļun klausās. Joks kur joks, bet viņai par šādu darbulabi samaksāja. Viņa sacerējusi daudz tekstu dziesmuspēlēmteātŗos. Tāpat kā dažam labam latviešu inteliģentam,arī Ķempei-Ādamsonei bija apārstēta tuberkulōzeun diezgan vārga veselība. Reiz, kad viņabija veselības uzlabošanas atvaļinājumā, es kopā ardažiem LR kollēgām apciemoju viņu mājās. Kamērdāmas savstarpēji tērzēja, mēs, puišu cilvēki, runājāmiesar Eriku Ādamsonu. Tikos ar viņu pirmo reizi,un mums bija interesanta saruna. Ulmaņa valdībauzskatīja Ādamsonu par kreisi noskaņotu rakstnieku,un viņš Ulmaņa laikā piedzīvoja dažādus aizliegumus.Viņš bija sacerējis satīrisku darbu ar nosaukumuMālu Ansis un, pārstatot burtus, viegli varēja uzminētvārdu „Ulmanis”. Vēl mazāk nekā komūnistiemUlmanis uzticējās labajam spārnam – pērkonkrustiešiem,bet īpaši viņš ienīda savu kādreizējo polītiskopretinieku, rakstnieku Andrievu Niedru. Stāstīja, kasarāts dziedonis Mariss Vētra, jo koncertā, Ulmanimdzirdot, dziedājis Alfrēda Kalniņa jaunībā komponētāssōlodziesmas ar Andrieva Niedras tekstu. Tērzējotar Eriku Ādamsonu, bijām vienisprātis, ka NiedrasLīduma dūmos latviešu literātūrā ir nozīmīgs darbsun to no skolu programmām svītrot gan nevajadzēja.Pieminējām arī Latvijas brīvības cīņu posmu, kadAndrievs Niedra bija Ulmaņa valdības pretinieks, notiesātspar dzimtenes nodevību un izraidīts no Latvijasar aizliegumu atgriezties. Prātojām, ka AndrievsNiedra ir kļūdījies, bet tagad vairs Latviju neapdraud,un būtu laiks viņam sodu mīkstināt un atļaut atgrieztiesLatvijā. Viss strauji mainījās pēc krievu okupācijas1940.17.VI. Jaunieceltais LR direktors, tad saukts parradiokomitejas priekšsēdi, rakstnieks (kādreizējaiskomūnistu pagrīdnieks) Indriķis Lēmanis vienmēr lūdzaMirdzas Ķempes padomu. Viņa kļuva par jaunāpriekšsēža labo roku, būdama visu radiofōna darbuun darbinieku laba pārzinātāja. Taču viņa pret mumskā allaž bija laipna un pieklājīga. Līdz ar vācu iebrukumuLatvijā, kad radiokomitejas komūnisti bēga uzKrieviju, aizbrauca arī viņa. Pēc kaŗa, atgriezusies Latvijā,viņa kļuva par vienu no ievērojamākajām dzejniecēm.MŪZIKAS DAĻA bija vislielākā – ar savu simfōniskoorķestri. Padomju okupācijas laikā nodibināja kori,vēlāk deju kapellu. Bija savi sōlisti un vairāki pianisti– Jānis Ķepītis, Jānis Suchovs, vēlāk Lauma Reinholde.Rīgā reizēm viesojās ārzemju dziedātāji, pasaulesslavenības, kuŗi neieradās ar savu pianistu, bet izvēlējāskādu no Rīgas pianistiem. Šķiet, ārzemniekuvisiecienītākais Rīgas pianists bija Suchovs. Sōlisti parastiizvēlējās dziesmas, kas līdzīgas pēc satura, tačukatra savā toņkārtā. Publiskā koncertā klausītāji pēckatras dziesmas aplaudē, bet radiokoncertā ir klusumabrīdis, tāpēc klausītājiem, ja nākamā dziesma ircitā toņkārtā, dziesmas pirmās taktis šķiet skanamnepareizi jeb „griež ausīs”. Mūzikas daļas vadība tāpēcieteica saskaņot koncertdziesmu priekšnesumusar pianistu, kas, dažu sekunžu laikā starp dziesmāmar klavierēm „pārmodelē” toņkārtas. Īpašu atzinību42

ar ļoti iejūtīgiem pārmodelējumiem izpelnījās JānisSuchovs. Ārzemju sōlisti Rīgā ieradās apmaiņas kārtībā,radiofōniem sadarbojoties. Darbabiedri stāstījapar kādu itaļu dziedātāju, kas viesojusies Rīgas radiofōnāagrāk. Uzzinājusi, ka latviešiem ir skaistas tautasdziesmas,piedāvājusies kādu nodziedāt. Sōlisteiiedotas Pūt vējiņi notis. Viņai dziesma iepatikusies,un sōliste jūsmojusi, cik latviešu un itaļu valoda irlīdzīgas: Sol lī, sol lā, bet ne devā… Latviešu dziedātājasiegriezās arī pie mums Vispārīgajā nodaļā vainu saņemt honorāra izmaksas orderi par raidījumādziedātām dziesmām, vai sasveicināties un pastāstītjaunākos piedzīvojumus. Alīda Vāne bija koncertējusikādā no Vidusamerikas zemēm, kur notika lieli nemieri.Atkal un atkal uzradās kāds uzņēmīgs ģenerālis,kas ar armijas palīdzību izdarīja apvērsumu unpārņēma valsts varu savās rokās. Alīde Vāne vienušādu notikumu atstāstīja īsos vārdos: Tu uzmostiesno rīta. Bum, bum. Māja nodreb. Bilde nokrīt no sienas.Jauna valdība. Elza Žebranska pastāstīja savuspiedzīvojumus Helsinku radiofōnā, kur uzņemta ļotisirsnīgi. Pirms koncerta viņa vēlējusies mēģinājumukopā ar pianistu. Mūzikas daļas darbinieks atbildējis,ka latviešu sōlodziesmām pianists nav vajadzīgs, viņšpats spēlēšot pavadījumu. Žebranska zināja, ka līdzšim latviešu sōlisti Somijā dziedājuši Emīla Dārziņaun Alfrēda Kalniņa jaunībā komponētās sōlodziesmas,kam klavieŗpavadījums ir vienkāršs un viegls.Viņa nolikusi uz klavierēm Jāņa Mediņa dziesmasBirztaliņa notis. Laipnais soms uzmetis acis notīm unaizgājis paaicināt pianistu.JĀNIS MEDIŅŠ bija LR Mūzikas daļas vadītājs unLR orķestŗa galvenais diriģents. Tā kā viņš bija Latvijaskonservātorijas profesors, darbinieki mēdzaviņu saukt par profesoru Mediņu. Viņa enerģija undarbaspējas bija apbrīnojamas. Viņa komponētodziesmu skaits koŗiem un sōlistiem sniedzās simtos,turklāt pārsteidza viņa fantastiskās spējas īsā laikāsacerēt dažādus skaņdarbus. Stāstīja, ka operu Luteklīteviņš radījis trīs mēnešu laikā. Mūziķi apgalvoja,ka Jānis Mediņš spēj diriģēt jaunu skaņdarbu, ar toiepriekš neiepazīstoties. Reiz komponists izglāba radiofōnuno lielām briesmām. 1940. gadā, tūlīt pēcLatvijas iekļaušanas PSRS, piezvanījis kāds no Maskavasun pieprasījis, lai nākamā dienā Rīgas īpašāsprogrammas laikā radiokomitejas simfōniskais orķestrisspēlētu Internacionāli. Taču nošu bibliotēkāInternacionāles partitūras orķestrim nebija, tāpēctika lūgts tās atsūtīt. Zvanītājs no Maskavas bija pārliecināts,ka notis ir kaut kur noslēptas un ieteica tāssameklēt, jo tagad taču Latvijā Internacionāli drošidrīkst spēlēt. Uz atkārtotu apgalvojumu, ka Rīgānošu nav, viņš jautāja, vai radiokomitejas orķestrisatsakās spēlēt Internacionāli, un piedraudēja izrēķinātiesar „kaitniekiem”, kuŗus bargi sodīšot. Nākamādienā radiokomitejas orķestris spēlēja Internacionāli,un nekad vēlāk, kad pēc ilgāka laika no Maskavasbija saņemtas notis, tā neskanēja tik koši, melōdiskiun krāšņi. Jānim Mediņam bija tikai īslaika darbiņšuzrakstīt Internacionāles partitūru simfōniskam orķestrim,meistarīgi izmantojot katra instrumentaskanīgumu. Viņš bieži devās ārzemju komandējumos.LR sūtīja viņu uz Berlīni, kad bija jāiegādājas koncertklavieres.Viņš labi prata vācu valodu un labprāt viesojāsBerlīnes valsts radiofōnā. Atgriezies Rīgā, viņšiegriezās Vispārīgajā nodaļā izstāstīt jaunāko Berlīnēdzirdēto anekdotu. Sadzīvē profesors bija draudzīgsun laipns, vienmēr labā garastāvoklī. Ienācis mūsunodaļā, viņš, priecīgi smaidot, sasveicinājās ar katrudarbinieku, sniegdams roku. Visbiežāk redzējāmviņu orķestŗa mēģinājuma pārtraukumos. Tā kā bijaJānis Ivanovs 20. gs. 30. gadosFoto no RTMM arhīva43

Andrejs Eglītis (stāv) ar kolēģiem LR redakcijasInformācijas daļā (1939.V)trīs komponisti – brāļi Jāzeps, Jānis un Jēkabs Mediņi,LR bija zināms, ka minot skaņdarba autoru, nedrīkstrakstīt tikai iniciāli, bet jāraksta komponista pilnskristītais vārds. Visbiežāk dzirdējām Jāņa Mediņakompozicijas, taču tika atskaņotas arī Jāzepa Mediņasimfōnijas un skaistās koŗa dziesmas vīru korim Kaskaitēja man dzīvot un Ganiņš, kā arī Jēkaba Mediņakoŗa dziesmas. Simfōniskam orķestrim atskaņojamopasaules komponistu darbu netrūka. Mazākiem, itsevišķi atpūtas mūzikas ansambļiem, programmasmateriāls bija jāsagādā pašiem. Vairāki jaunie latviešukomponisti, piemēram, Aleksandrs Vinters un citisekmīgi komponēja piemērotu mūziku. Reiz vokālāvienība „Ritmiķi” lūdza radiofōna vadībai atļaujukoncertā izmantot klasiskās mūzikas melōdijas, koautortiesības vairs neaizsargā. Profesora Jāņa Mediņaatbilde bija: Nē, komponējiet paši!JĀNIS IVANOVS, pieņemts darbā par mūzikas referentu,ienāca ik dienas Vispārīgajā nodaļā. Mūzikālopriekšnesumu mēģinājumos un raidījumos jaunākomponista darbavieta bija Skaņu centrāle, no studijāmatdalīta ar skaņu necaurlaidīgām sienām unlogiem, kur bija iespēja visus raidījumus noklausītiesskaļrunī, proti, dzirdēt to, ko dzird klausītāji. Ivanovambija iespēja pieprasīt pārkārtot mikrofōna novietojumuvai citādi uzlabot raidījuma kvalitāti. Laikā,kad sāku strādāt LR, Jānis Ivanovs bija apmēram 30gadu vecs, ļoti centīgs mūziķis un izcili apdāvinātskomponists. Viņa sapnis bija kļūt par orķestŗa diriģentu.Latvijas konservātorijā Jānis Ivanovs 1931.gadā bija beidzis profesora Jāzepa Vītola kompozicijasklasi, papildinājies vēl praktiskās kompozicijasklasē (1931-1933) un studējis arī orķestŗa diriģēšanu.Jāņa Ivanova pirmie simfōniskie darbi LR jau bijaatskaņoti, un klausītāji jūsmoja par viņa melōdiskās3.simfōnijas pirmatskaņojumu. Taču Ivanovs LR laimīgsnejutās, jo viņam nebija nekādu cerību tikt piediriģenta pults. LR galvenais diriģents, profesors JānisMediņš bija pašos spēka gados. LR bija pieņemtsarī 1907. gadā dzimušais klasiskās mūzikas diriģentsOļģerts Bištēviņš. Vieglās mūzikas koncertus diriģējakādreizējais direktors Arvīds Pārups. Atsevišķos raidījumosvieglās mūzikas diriģēšanu uzticēja komponistamOļģertam Kreišmanim un vienu otru vasaras44Foto no RTMM arhīvakoncertu jaunajam, izcili apdāvinātajam LeonīdamVīgneram. Kādā atklātības brīdī Jānis Ivanovs manatzinās, ka jūtoties kā iemūrēts, bez karjēras izredzēm.Ar Jāni Ivanovu sadraudzējos, veicot savusdarba pienākumus. Par dažādu formu kompozicijuatskaņojumiem man bija jāaprēķina autorhonorāri,un Jānis Ivanovs man skaidroja, kuŗā katēgorijāatskaņotā kompozicija iekļaujama. Žaņa Unāma bibliografiskāvārdnīcā Es viņu pazīstu (1939) minēts, kaJānis Ivanovs pēc tautības ir krievs. Radiofōna darbiniekipar to bija pārsteigti, jo visi domāja, ka viņšir latvietis ar krievisku uzvārdu, tāpat kā daudziemlatviešiem. Ivanovs man paskaidroja, ka viņa tēvsir krievs un māte latviete. Viņam bijis jāizšķiŗas partautību, un viņš to darījis pēc izjūtas. Tomēr par Ivanuviņš saukties negribot. Viņš drīzāk būtu ar mieruparakstīt savas kompozicijas tāpat kā Sibēliuss ar vārdu„Jans”. Vienalga, kādu tautību Ivanovs izvēlējās,viņš bija īsts patriots, kas patiesi mīl savu dzimteniLatviju. To apliecina viņa kompoziciju nosaukumi:simfōniskās poēmas Zilie ezeri, Padebešu kalns, svītaLatgales ainavas, Latgales simfōnija, simfōniskaistēlojums Lāčplēsis un patriotiskā sōlodziesma Arājaticība ar dzejnieka Raimonda Bebŗa tekstu. No 1936.līdz 1940. gadam Bebris bija Valsts prezidenta pilskomandants. Ivanovs ar viņu bija labos draugos unbieži ciemojās pie viņa pilī „uz tasīti kafijas”.EMILIS MELNGAILIS ir viens no ievērojamākiemlatviešu komponistiem. Šķita, ka dzīve viņam nodarījusipāri. Visi slavenie latviešu komponisti Latvijaspirmās neatkarības laikā bija materiāli nodrošināti.Jāzeps Vītols bija Latvijas konservātorijas rektors unprofesors. Ap viņu pulcējās komponisti Ādolfs Ābele,Ādolfs Skulte, Pauls Jozuus. Nacionālajā operā strādājatalantīgais Teodors Reiters un jaunās paaudzeskomponisti, konservātoriju beigušie Jēkabs Poruksun Knuts Lesiņš. Latvijas radiofōna Mūzikas daļasvadītājs bija komponists Jānis Mediņš, diriģenti – ArvīdsPārups, Oļģerts Bištēviņš, mūzikas konsultantsJānis Ivanovs. Alfrēds Kalniņš bija Doma baznīcas ērģeļnieks.Vienīgi Emilis Melngailis bija palicis bez liela,slavena amata un stabiliem ienākumiem. Vai iemeslsbūtu Emiļa Melngaiļa šķautņainā personība? Neretiviņš bija skarbs un vārdus neizvēlējās. Koŗa dziedātājistāstīja, ka viņš kādu tenoru rājis: Ko tu kvieckā cūka? Mēļoja arī, ka Melngailis ir nesaticīgs unstrīdīgs. Viņš neguva pelnīto atzinību, bija un palika„neatzīts ģenijs”, viņa nopelni latviešu tautasdziesmumelōdiju vākšanā un pierakstīšanā, iespējams, netikapietiekami augstu novērtēti, un ieguldījumu tautasfolkloras pētīšanā atzina tikai vēlāk. Orķestrācija nebijaMelngaiļa stiprā puse, taču par viņa tautasdziesmusabalsojumiem koŗa diriģents, brīvmākslinieksNiklāvs Balodis reiz teica: Ja tā ir latviešu tautasdziesma,tad klausoties jānoņem cepure; bet, ja to sabalsojisEmilis Melngailis, tad cepure jānoņem vēlreiz.Jānis Mediņš reiz raksturoja Melngaili ar vienu vārdu:Milzis, un tas bija teikts ar lielu, patiesu cieņu ne tikaikomponista dižā auguma dēļ. LR ik nedēļu bijaieplānojis regulārus Emiļa Melngaiļa kompoziciju raidījumus,kuŗos piedalījās „Deviņi bāleliņi” un sōliststenors Ozolītis. Iespējams, ka autorhonorāri par LR

un citur atskaņotām dziesmām bija viens no svarīgākajiemMelngaiļa ienākuma avotiem. Viņš labprāt iegriezāsVispārīgajā nodaļā, un mēs pārliecinājāmies,ka izdaudzinātais nesaticīgais, skarbais, stūrgalvīgaislatviešu mūzikas milzis, no kuŗa daudzi bijās, mēdzbūt sirsnīgs un draudzīgs. 1938.7.V notika svinīgaLatvijas rakstu un mākslas kameras atklāšana. Pie ieejaszālē viņam prasīts uzrādīt ielūguma karti, bezkuŗas durvju sargs nedrīkstēja nevienu ielaist, betMelngailim tādas nav bijis. Viņš durvju sargam teicis:Es esmu Emilis Melngailis, un latviešu mākslasdzīvē man ir sava vieta. Taču durvju sargs viņu navielaidis. Bija noticis neticamais. Rīcības komiteja izsūtījaielūgumus simtiem ievērojamu kultūras darbinieku,zāle bija piepildīta līdz pēdējai iespējai, betMelngailim vietas neatradās, lai gan viņam būtu jāsēžpirmajā rindā. Viņš apzinājās savu izcilumu unnekautrējās asi kritizēt latviešu mūzikas autoritātes.Jāzeps Vītols bija Nikolaja Rimska-Korsakova skolnieksun, mācot jaunos mūziķus, vadījās pēc Rimska-Korsakova metodēm. Emilis Melngailis bija studējismūziku Drēzdenes un Pēterburgas konservātorijāun Rimska-Korsakova teōriju kritizēja. Rimskis-Korsakovsbija instrumentējis Modesta Musorgska operuBoriss Godunovs. Melngailis bija pārliecināts, kaRimskis-Korsakovs Musorgska mūziku sabojājis, unķērās pats pie milzīgā darba – par jaunu instrumentētoperu, kā Musorgskis to būtu vēlējies. LatvijasNacionālā opera iestudēja Melngaiļa instrumentētoBorisu Godunovu. Diemžēl pēc nedaudzām izrādēmoperas skatītāju zāle bija pustukša, operas vadībabija spiesta šo izrādi no repertuāra svītrot. Daudzlabāk neveicās Melngaiļa oriģinālbaletam TuraidasRoze. Nacionālajā operā iestudēja Mārtiņa Jansonaoperu Tobago, ko izrādīja samērā ilgi, un Melngailisar rūgtumu stāstīja, ka atzinību nav guvis viņa orķestrētaisBoriss Godunovs, bet gan kāda zemniekakomponētā opera Tobago. LR atskaņoja gan MārtiņaJansona simfōniskos darbus, gan kamermūziku, tačuklausītājiem viņš bija vairāk pazīstams kā mazo instrumentālodarbu autors. Tikai apmēram 40. gadusākumā Melngailis pamazām sāka atzīt par labuvienu otru Jāzepa Vītola kompoziciju, kuŗā Rimska-Korsakova skola nav tik jūtama. Emilis Melngailisdaudzus gadus vāca latviešu tautasdziesmu melōdijas,ar divriteni apceļodams Latviju un tālākos pagastosmeklēdams vecākus ļaudis. Par saviem braucieniemMelngailis publicēja interesantus aprakstuslaikrakstā Jaunākās Ziņas. Iepazinies ar dažādu novadutautas valodu, viņam par valodniecību radāssavs viedoklis. Būdams teicams vācu valodas pratējs,Melngailis bija iecerējis uzrakstīt zinātnisku pētījumusalīdzinošā valodniecībā un publicēt to vācu valodāar nosaukumu: Der lettische Beitrag zur deutscherSprache. Melngailis apgalvoja, ka latviešu valodnieki,arī Jānis Endzelīns, cenšas latviešu valodu attīrīt novairākiem iedomātiem ģermānismiem, kuŗi īstenībāir latviešu jeb baltu vārdi, ko vācieši pārņēmuši, būdamiilgā saskarē ar baltu tautām, piemēram, Schmuckno smuks, schmecken no smeķēt. Melngailisapstrīdēja arī, ka vārds „stūrgalvīgs” saistīts ar vācustur – latviešu valodas pratējam esot tikai jāiedomājasstūrgalvīgais, ietiepīgais, nepiekāpīgais lībietis arFoto no RTMM arhīvastūrainu galvas formu, lai saprastu šī vārda īsto nozīmi.Tobrīd, kad Melngailis mums to stāstīja, mēsskatījāmies uz viņa paša stūraino galvu un redzējāmviņa acīs iezibamies spītības uguntiņu. Viņš pats bijavisīstākais savas teōrijas piemērs. Melngailis vairākkārtpieminēja, ka viņa senčos ir lībieši. Viņš prata arīleišu valodu. Reiz Emilis Melngailis sagrēkojās. Par šonotikumu nākamā dienā direktoram ziņoja mūzikaskonsultants Jānis Ivanovs, no kuŗa mēs uzzinājām,kas noticis. Melngaiļa tautas melōdiju sabalsojumusmazam dziedātāju un instrumentālam ansamblimregulāri atskaņoja katru nedēļu pēcpusdienā starppulksten pieciem un sešiem. Kopā ar ansambļa „Deviņibāleliņi” dalībniekiem studijā ienācis Melngailis,piegājis pie mikrofōna un sācis dziedāt, vai, pareizākisakot, baurot līdzi dziedoņiem un spēlmaņiem. Pēcradiofōna noteikumiem, ikvienu sōlistu vai ansamblipārbaudīja mūzikas komisija un pie mikrofōna laida,ja priekšnesuma mūzikālais līmenis tika atzīts par raidījumampiemērotu. Melngailim tas bija labi zināms.Ansamblis, kas atskaņoja viņa kompozicijas, bijaatzīts par raidījumiem piemērotu, bet nekādā ziņāpaša cienījamā komponista Emiļa Melngaiļa neskolotābalss. Ivanovs bijis stipri pārsteigts par Melngaiļanegaidīto pārdrošību. Apzinādamies savu pienākumu,viņam bija ne tikai tiesības, bet pat pienākumspriekšnesumu pārtraukt, pavēlēt izslēgt mikrofōnus.Ivanovs bija atļāvis priekšnesumam izskanēt un brīdinājisMelngaili nākamajā vairs nepiedalīties. Iespējams,ka Melngailis pirms raidījuma bija iedzēris kāduglāzi alus. Atlika vēlēties, lai klausītāji nodomātu, kadziesmu dziedājis kāds „tautas dziedonis”. Radiofōnadirektoram ar Melngaili bija nopietna saruna, unviņa sōlopriekšnesumi vairs neatkārtojās. Radiofōnsnekādus klausītāju protestus nesaņēma, un šis gadījumsdrīz aizmirsās. Mūziķu dzīvē gadījās dažādikōmiski notikumi. Emilis Melngailis stāstīja, ka reizkāds pazīstams kultūras darbinieks, sarunājoties paroperu mūziku, nosaucis viņu par Melnalkšņa kungu.Melngailis sācis izteikt savas domas par RichardaVīgnera operu Loengrīns. Sarunu biedrs laipni aizrādījis:Jūs droši vien gribējāt teikt: Richards Vāgners?Melngailis atbildējis: Jūs droši vien gribējāt mani uzrunāt:Melngaiļa kungs?Emilis Melngailis ar dēlu Teni pieraksta tautasdziesmas Lielsvitenē

LITERĀTŪRAS UN PRIEKŠLASĪJUMU DAĻAS vadītājs,kad sāku strādāt LR, bija Atis Zālītis, kuŗš bijastrādājis par skolotāju un darbojies žurnālistikā. Šadtad viņa patriotiskie raksti, kuros tika slavināts KārlisUlmanis, parādījās žurnālā Sējējs. Mēļoja, ka Zālītisamatā iecelts ar „rīkojumu no augšas”. Nav šaubu,Ulmanis ir pelnījis uzslavu par veiksmīgu valsts dzīvesvadību. Polītiskie pretinieki Ulmani dēvēja par diktātoru,jo viņš pārņēma valsts vadību, ignorējot Latvijassatversmi. Taču Ulmaņa rīcība ne mazākā mērāneatbilda jēdzienam, ko pasaulē saprot ar vārdu„diktātūra”. Citās zemēs diktātori zvērīgi izrēķinājāsar polītiskajiem pretiniekiem, piespriezdami nāvessoduun ilgu ieslodzījumu, sarausa sev milzīgas materiālāsbagātības. Ulmaņa laikā Latvijā viņa polītiskospretiniekus – komūnistus, sociāldemokratu partijasdižvīrus un pērkonkrustiešus uz zināmu laiku ieslodzījaicietumā, bet neviens nāvessods piespriests netika,un Ulmanim nebija neviena personiska ārzemjubankas konta, kuŗā būtu noguldīti miljoniem latu.Par Ulmaņa slavināšanu gādāja Sabiedrisko lietuministrija, ko tautā dēvēja par „Propagandas ministriju”.Ikvienam bija redzams, ka Ulmanis dara labudarbu, taču viņa pārspīlētā slavināšana un godināšana,ceļot godavārtus, kaisot ziedus ceļā, pasniedzotvārpu vainagu, jūsmīgi dēvējot par zemes saimniekuutt. daudziem likās nevajadzīga. Netrūka arī „polītiskoziņotāju”, kuŗi nosūdzēja Polītiskai pārvaldei ikvienu,kas par Ulmani sabiedrībā bija izrunājies kritiski,un tas tad tika sodīts ar samērā lielu naudas sodu.Tādējādi radās nedrošības sajūta, jo allaž bija jāuzmanāsun jāvēro, kādi cilvēki ir klāt, lai neiekultosnepatikšanās. Diemžēl Ulmaņa laikā uzradās lišķi unlīdēji, kuŗi centās pieglaimoties vadonim, cerēdamigūt personisku labumu vai ienesīgu amatu. Tā bijaUlmaņa laika visnepatīkamākā parādība. Tāpēc sākumāAta Zālīša sabiedrībā es jutos mazliet nedroši,nezinādams, vai, viņam dzirdot, jāuzmanās katraizteiktā vārda dēļ, lai to neiztulkotu man par sliktu,jo karsts Ulmaņa slavinātājs nekad nebiju bijis. Tačuvēlāk sapratu, ka aizdomām nav pamata. Zālītis bijakluss, pieklājīgs, laipns, draudzīgs un labi iekļāvās LRsaimē. Raidījumos, tāpat kā presē, protams, Ulmaņaslavināšana notika, un ar to bija jāsamierinās. Viensno visievērojamākiem Literātūras daļas darbiniekiembija Jānis Rudzītis, vairākus gadu desmitus izcilākaislatviešu literātūras kritiķis ar vispamatīgāko izglītību.Dzejnieks Kārlis Baltpurviņš kādu laiku Vispārīgajānodaļā strādāja par darbvedi, bet pēc kāda laikalūdza sevi pārcelt uz Literātūras daļu, jo tur varējatikties ar latviešu dzejniekiem un rakstniekiem. Baltpurviņšpublicējās ar vārdu Kārlis Dzelde. Viņš bijaautors vairākiem radiouzvedumiem, arī 1938.18.XI atskaņotai kantātei Brīvības dziesma. Literātūrasdaļā Baltpurviņš iepazinās ar režisoriem un aktieŗiem.Viņu savaldzināja teātŗa māksla, viņš pats piedalījāssavos uzvedumos, un pēc gadiem trimdā iesaistījāsMērbekas teātŗa grupā, arī ar Kārļa Dzeldes vārdu.Stāstīja, ka Krišjānis Barons ar sievu ikdienā sarunājušies,dainas skandēdami; Rudzīšu Jānis un Baltpurviņšpalaikam uzjautrināja darbabiedrus, sarunādamiespantos. Viņiem abiem rīmēšana veicās viegli, kārotaļājoties, un darbinieki bija pieraduši ikdienā dzirdētviņu pantiņus. Reiz Baltpurviņš, darba biedriemdzirdot, Rudzītim teica: Viņš, ko domā, prasīs man,/ Vai nav papross klā? / Es tam atbild tā kā skan: /Gads kopš nepīpā! Kāda LR darbiniece bija laimīgisagaidījusi mantinieku, darbinieki nolēma pasniegtviņai kopīgu apsveikumu, un Jānis Rudzītis sacerējaapsveikuma pantiņu. Kaut arī iemīļots darbabiedrs,taču arī viņam netrūka ienaidnieku. Viņš bija vieninieksun dažādu iemeslu dēļ šad tad pārcēlās no vienadzīvokļa vai istabiņas uz citu. Tādam darbam bijajāsauc smaga darba darītāji – ekspreši. Stāstīja, kaRīgas ekspreši Rudzīti ienīstot, jo pārvadājot Rudzīšamantas, pamatīgi jānostrādājas. Viņam neesot nekācita, kā tikai grāmatas, kas smagas kā akmeņi.Bērnu ludziņas ierakstīšanas laikā. Labā pusē Vilis Lapenieks, bet kreisā – aktieris Ludviķis ŠmitsFoto no RTMM arhīva46

Foto no RTMM arhīvaPie mikrofona Viļa Lapenieka dēliKāds ierosināja LR rīkot latviešu dzejnieku un rakstniekupusstundu, kuŗā autori paši lasītu vai deklamētusavus darbus. Šo raidījumu virknē piedalījās VilisPlūdons, Edvarts Virza, Leonīds Breikšs, Jonāss Miesnieks,Aleksandrs Čaks un citi. Virza dzejoļus burtiskinoskaldīja. Diemžēl arī citi autori savus sacerējumuslasīja vienmuļā, neizteiksmīgā balsī, un radiofōna vadībanolēma turpmāk aicināt rakstnieku darbus lasītaktieŗus – runas mākslas meistarus. Literātūras daļācentās atbalstīt arī jaunos talantus – dzejnieka AleksandraPelēča dzejoļus nolasīja aktrise Janīna Puncule.Literātūras daļas pārstāvji sazinājās ar Zemkopībasministriju un Darba kameru un rīkoja priekšlasījumuserijas. Profesionāli padomi lauksaimniekiem,zemkopjiem un daudzu citu profesiju darbiniekiembija ļoti populāri, tos klausījās galvenokārt laucinieki.Inženieŗa Jāņa Lintera padomi radiotechniķiemīpaši interesēja jauniešus, kuŗi vēlējās uzbūvēt savuradiouztvērēju. Lektori saņēma honorāru par katruraidījumā nolasītu lekciju; honorāra izmaksas ordeŗuslektoriem izrakstīja Nikolajs Ozoliņš. Reiz pirmsZiemsvētkiem Ozoliņš aizgāja atvaļinājumā, un manbija viņš jāaizstāj. Pēdējā priekšsvētku dienā strādājāmtikai līdz pulksten 12.00. Apmēram pulksten11.45 pie manis ienāca vicedirektors saimniecībaslietās Jānis Magone, LR kases darbiniece un kāds vīrs,kas apgalvoja, ka pirms diviem gadiem lasījis kādulekciju, bet honorāru neesot saņēmis. Vicedirektorssaimniecības lietās bija nepatīkami pārsteigts, ka LRkas tāds noticis, un gribēja pārliecināties, vai viss tieknokārtots. Kases darbiniece bija atskrējusi, lai varētulektoram izmaksāt naudu pirms kases slēgšanas.Lektors zināja, kad lekciju lasījis, taču programmasgrāmatā par to bija jāsameklē ieraksts. Kamēr šķirstījužurnālu, lektors vaimanāja, ka viņam pēc stundasatiet vilciens uz Alūksni. Šķita, ka vicedirektors ir armieru lektoram pienākošos 14 latus izmaksāt nosavas kabatas, lai glābtu LR godu. Laimīgā kārtā ierakstuatradu un drīkstēju izrakstīt orderi lektoram,tikai vispirms noprasīju viņa adresi. Kases darbinieceno kases atnesa naudu. Vicedirektors saimniecībaslietās, klanīdamies un vairākkārt atvainodamieslektoram iedeva viņam naudu, apsolīdams, ka tādsgadījums LR nekad vairs neatkārtosies. Pēc svētkiempavēstīju Nikolajam Ozoliņam par notikušo, un viņšteica, ka izmaksas orderi nav varējis sūtīt uz kasi, jonebija ierakstīta lektora adrese. Literātūras daļā viņaadresi nezināja. Nikolajs Ozoliņš bija sazinājies ar lektoradarbavietu, kur viņam paskaidrots, ka šis cilvēksdarbu atstājis, pārcēlies uz citurieni un nav adresipaziņojis. Ozoliņš rādīja vairākas izziņas no dažādāmvietām ar atbildi, ka minētās personas adrese navzināma. Tāpēc bija nolemts honorāru izmaksāt, kadviņš ieradīsies pats un paziņos savu adresi. Brīdī, kadpār plecu skatījās augstākā priekšniecība, nevarējuun man nebija laika šķirstīt Ozoliņa darba aktis, kurto visu varēja uzzināt. Nospriedām, ka lektors bijisvareni apsviedīgs zellis. Viņš nenāca uz LR parastādarba laikā, bet, labi zinādams, ka priekšsvētku dienādarbalaiks iestādēs beidzas 12.00, nogaidīja līdz pēdējaiminūtei un negāja vis uz darbvedību, bet taisnāceļā pie paša vicedirektora ar sūdzību un žēlošanospar nekārtībām iestādē. Viņam patiešām laimējās, kasatika vietas izpildītāju, kam visa priekšvēsture nebijazināma, un pietrūka laika to izpētīt. Izdancinājis LRdarbiniekus, viņš varēja apmierināts braukt atpakaļuz Alūksni. Man likās, ka viņš ar saviem 14 latiemkabatā aizgāja ar tik apmierinātu smaidu sejā, kākaķis, kas apēdis ģimenes kanārijputniņu. Neviensviņam neprasīja uzrādīt dzelzceļa biļeti uz Alūksni;varbūt viņš, savus 14 latus saņēmis, aizbrauca tepatuz Anniņmuižu.INFORMĀCIJAS DAĻAS vadītājs Arvīds Klāvsonsbija laikraksta Rīts redaktors. No LR reportieŗiematceros Aleksandru Bundžu, Andreju Eglīti, VasilijuJemeļjanovu, Pēkšēnu, Irēni Rozi (vēlāk Karuli), sportareportieŗus – Voldemāru Dulmani un Osvaldu47

Radio orķestris Radiofona studijā (1939)Porieti. Reportieŗu uzdevums bija savākt ziņas parsvarīgākajiem notikumiem valsts dzīvē un sagatavotziņojumus nolasīšanai. Radiofōna un Rīgas laikrakstureportieŗi sadarbojās. Klāvsons bija ļoti noteikts,lietišķs un stingrs priekšnieks. Darba dienai sākoties,viņš sadalīja darbus, uzskaitot visus svarīgākos notikumus,un pēc darbu sadales informātori izlidoja kābites no stropa, katrs savā virzienā, lai laikus būtuatpakaļ Informācijas daļā ar ziņojumu pie mašīnrakstītājasStakalderes. Stāstīja, ka viņa spēj rakstītcilvēka runas ātrumā – kamēr reportieris no saviemuzmetumiem vai stenogrammām ziņu lasīja, viņa tobija jau uzrakstījusi. Uzrakstīto nolika uz galda Klāvsonam,kas ziņas sakārtoja pēc svarīguma un iedevaziņu lasītājam. Ziņu ievākšanai ārpus Rīgas reportieŗidrīkstēja braukt 2.klases dzelzceļvagonā. Rīgas meteoroloģiskaisbirojs sūtīja gaidāmā laika informāciju.Tolaik meteoroloģiskais tīkls Latvijā vēl nebija tikpamatīgs kā mūsdienās, nebija arī ciešas sadarbībasar kaimiņvalstu meteorologiem. Gaidāmais laiks bijasvarīgs lauksaimniekiem. Meteoroloģijas zinātne bijajauna, laika pareģi nereti kļūdījās. Runāja, ka kādāLatvijas nomalē kāds vecs vīrs, vadīdamies no novērojumiemdabā, allaž precīzi pasaka gaidāmo laiku.Meteorologi viņu uzmeklējuši un izvaicājuši. Vecītisstāstījis, ka mazdēls iegādājies kastīti, ko sauc par„rādiņu”, un vecītis to allaž klausoties: ja „rādiņā” paziņo,nākamā dienā būs saulains laiks, viņš sakot, kalīs lietus, un otrādi, un viņam vienmēr esot taisnība.Rīta vingrošanas raidījumu ilgus gadus vadīja sportainstruktors Aleksandrs Miezītis ar asistenti MagduĒverti. Šos raidījumus katru darbdienas rītu ievadījagaiļa dziesma. Aleksandrs Miezītis bija sagādājisvingrošanai piemērotu mūziku skaņuplatēs. Miezītisaizbrauca uz Vāciju, un rīta vingrošanas vadību pārņēmaOto Vāvere.No Elmāra Zemoviča privātkolekcijasSAIMNIECĪBAS DAĻAS vicedirektors Jānis Magone(dz.1886), viens no gados vecākajiem LR darbiniekiem,kādu laiku bijis Vispārīgās nodaļas vadītājs,pēc tam paaugstināts. Viņa pakļautībā bija Grāmatvedībasnodaļa, ko vadīja Arvīds Trapāns, Iegādesdaļa (vadītājs Ervins Gorkšs), Abonentu kantoris unLR kase (vadītājs Eduards Jirgensons). Visas nodaļasdarbojās nevainojami, Magone saņēma tikai galvenospārskatus. LR nepelnījās ar komerciāliem sludinājumiem,radiofōns ieguva ienākumus no radioabonementa maksām un piešķīrumiem valsts budžetā.Abonementa maksa nebija augsta – ziemas mēnešosdivi lati, vasaras mēnešos viens lats, gadā 21lats. Ikviens iedzīvotājs, pērkot radioaparātu, veikalāsaņēma abonementa pieteikuma karti, ko nosūtīt uzabonentu kantori kopā ar pirmo samaksu. Protams,bija iespēja raidījumus klausīties, abonementa maksunemaksājot. Tos, kuŗi izvairījās maksāt, dēvēja par„radio zaķiem”. Par tādiem varēja kļūt, nopērkot lietotuaparātu, ja iepriekšējais īpašnieks iegādājās citu,vai pašam uzbūvējot radiouztvērēju. Radioamatieŗivarēja pieteikties, samaksāt nelielu maksu un būvētaparātu pēc sirds patikas. Abonenti ik nedēļas bezmaksas saņēma radioprogrammas žurnālu, kuŗābija katras dienas un stundas radioraidījumu plašsapraksts. Nereti „zaķu” kārdinājums dabūt radiožurnālu,ko saņēma abonenti, bija tik liels, ka viņi izčiepažurnālu no kāda abonenta pastkastītes. „Zaķi”acīmredzot sprieda, kaimiņš jau neko nezaudēs, nodomās,ka žurnāls pastā pazudis, aizies uz abonentukantori un dabūs citu. Tā, protams, arī notika. Tačuabonentu kantorī tika atzīmēts, kuŗā mājā žurnālspazudis. „Zaķis” domāja, ka, gudrs būdams, vienreizizčieps radiožurnālu no viena, nākamreiz no cita kaimiņa,taču abonentu kantorī ziņas par zudušiem žurnāliemreģistrēja un sadzīt pēdas vainīgajam nebija48

grūti. Parasti sūdzības par pazudušiem žurnāliemsaņēma no kāda daudzdzīvokļu nama. Abonentukantorī bija zināms, kuŗos dzīvokļos dzīvo abonenti.Uz šo namu aizgāja radiofōna rīta vingrošanas vadītājsAleksandrs Miezītis kopā ar kādu kārtībniekuun techniķi, kam bija noklausīšanās iekārta, pastaigājaun paklausījās, kuŗā dzīvoklī skan mūzikas un,ja pēc radiofōna ziņām tajā nedzīvoja abonents, viņipiezvanīja pie durvīm, novēlēja labvakaru un palūdzauzrādīt abonementa karti. Miezītis policijā bija tuvcīņasinstruktors. Sūdzību par „zaķi” iesniedza Rīgasmiertiesā. Lieli zaudējumi valstij respektīvi radiofōnam„zaķu” dēļ neradās, miertiesa parasti vainīgajampiesprieda 15 latu naudas sodu, jo „zaķi” lielākotiesbija jaunieši, kuŗi pārkāpumu izdarīja pirmo reizi.Reizēm tika saņemtas sūdzības, ka traucē pārmērīgiskaļa mūzika kaimiņa dzīvoklī. Arī šie gadījumi tikapārbaudīti un vainīgais brīdināts.TECHNISKĀ DAĻA bija patstāvīga vienība, ko augstākāvadība ļoti respektēja. Technisko daļu vadīja vicedirektorstechniskās lietās inženieris Remberts Martinsons,pēc viņa aizbraukšanas uz Vāciju inženierisStudijā Radio orķestris un koris „Daina”. Pie diriģenta pults Arvīds PārupsLaimonis Ozoliņš. Piesaistot darbā centīgus un apdāvinātusinženieŗus un techniķus, radiofōna Techniskādaļa darīja izcilu darbu. Krievu un vācu okupācijaslaikā, kad radiofōnā ieradās sveši priekšnieki, viņibija pārsteigti, ka Latvijā ir vismodernākās techniskāsiekārtas. Apmēram 30.gados, kad studijas vēlbija Krišjāņa Barona ielā 69, izlasīju Jaunākajās Ziņāsaicinājumu noskatīties pirmo televīzijas pārraidi. MācījosRīgas 2. valsts ģimnazijā. Televīzijas pārraidesdemonstrējums notika kādā dzīvoklī. Vienā istabāpie rakstāmgalda sēdēja Alma Šteine un lasīja ziņas,tālākā istabā uz melnbalta ekrāna bija redzams viņasattēls kā kinofilmā un dzirdama viņas balss. Tas nebijaviņas fotoattēls, jo varēja redzēt kustamies lūpas.Televīzijas uztvērēju un demonstrēšanas iekārtu bijauzbūvējuši mūsu inženieŗi un techniķi pašu spēkiemun pašu līdzekļiem, bez valdības atbalsta. Kinoteātŗostad vēl rādīja mēmās filmas. LR rīcībā pēdējosLatvijas pirmās neatkarības gados bija vismodernākāskaņu ierakstu sistēma, un atskaņojumi bija ārkārtīgiaugstvērtīgi. Techniskā daļa gādāja ne tikai par uztveristudijās, bet arī par pārraidēm no operas, sportazālēm un citām vietām.No Elmāra Zemoviča privātkolekcijas49

JOKI. Sevišķi pirmajos gados, ja runātājs nebija pamanījis,ka sarkanā signālgaismiņa jau iedegusies unraidījums „iet gaisā”, klausītāji dzirdēja šo to, kasviņu ausīm nebūt nebija domāts. Darbabiedri atstāstījašādu notikumu. Programmas pieteicēja MirdzaĀdamsone, pie sevis prātodama, teikusi: Jāpiesakatas vecais trumulis, un pēc dažām sekundēm teikusi:Ādolfs Kaktiņš dziedās Emīla Dārziņa Spāniešuromanci. Klausītāji bija dzirdējuši arī pirmo teikumuun vareni uzjautrinājās. Pirmajos gados mūsuoperdziedoņiem bija jāpierod dziedāt pie mikrofōna.Operas zālē balss „burbuļojumi” ir pieņemami, piemikrofōna no tiem vajadzēja atturēties. Tāpēc arī radāsĀdolfa Kaktiņa salīdzinājums ar vārošu trumuli.Mariss Vētra pirmais iemanījies pareizi dziedāt piemikrofōna: viņš piegājis mikrofōnam pavisam tuvuklāt un dziedājis ļoti apvaldītā balsī. Reiz programmākādas kompozicijas atskaņošanai bija vajadzīgi trīspūšaminstrumentu spēlētāji, bet radio orķestrī bijatikai divi. Pieaicināja pūtēju no operas orķestŗa, kuŗšpiedalījās divos mēģinājumos un vakarā ieradās uzkoncertu. Taču, kad vajadzēja spēlēt, viņš no milzīgāskoncentrēšanās sastinga. LR direktoram bija jāpieņemZālamana spriedums: ko darīt? Mūziķis bijaaicināts, mēģinājumos piedalījās un ieradās koncertā.Skaidrs, ka mūziķis pats bija ļoti nelaimīgs. Un cikgan klausītāju pazina kompoziciju tik labi, ka ievērojamisēkli? Direktora spriedums – samaksāt pieaicinātajammūziķim tikai par piedalīšanos mēģinājumos.Vispārīgās nodaļas vadītājs Jēkabs Rasmanis unProgrammas daļas vadītājs Kārlis Saulītis pēc darbareizēm kopā brauca uz Majoriem. Ātrvilciens uz Jūrmaluatstāja Rīgu tikai nedaudz minūšu pēc darbalaikabeigām un, ja uz to gribēja paspēt, vajadzējamesties skriešus. Ar šo vilcienu brauca daudzi rīdzinieki,un rindas pie biļešu kases allaž gaŗas. Rasmanisun Saulītis nolēma uz biļešu kasi iet pārmaiņus:vienu dienu viens, nākamo otrs un iegādāties biļetesabiem. Kādu dienu cilvēku pieplūdums stacijā bijissevišķi liels, viņi abi paspēja iekāpt tajā pašā vagonā,tikai viens vagona priekšgalā, otrs – pakaļgalā.Vagons bija tik pilns, ka biļešu kontrolieris tikai argrūtībām paspēja izspraukties vagonam cauri. Majorosviens no draugiem teicis: Vai nav savādi, ka vēlpēc tik daudziem gadiem Latvijā valda priekškaŗalaika krieviskā neuzticība! Es konduktoram teicu, kamana biļete ir pie kunga vagona otrā galā, bet viņštik neuzticīgi uz mani skatījās, it kā es gribētu viņupiekrāpt! Es taču neiešu blēdīties biļešu dēļ! Otrs atbildējis:Šoreiz taču bija tava kārta pirkt biļetes mumsabiem! Es teicu konduktoram, ka mana biļete ir pietevis! Abi priekšnieki bija atbraukuši uz Jūrmalu „parzaķi”.Darbinieki un lūgti viesi vakarā ieradās noklausītieskoncertu. Visi uzveduma dalībnieki – orķestŗa mūziķi,arī diriģents Jānis Mediņš, ieradās frakās. Sōlisti, koristiun aktieŗi bija tērpušies svētku drānās, viens aktierissenlatviešu kaŗavīra tērpā. Gaisotne bija tikpatsvinīga kā Nacionālajā operā valsts svētku aktā.1939.GADA 1.JANVĀRIS. Kādam bija ienākusi prātājauka doma: visi Eiropas radiofōni varētu ievadītjauno, 1939. gadu ar kopīgu Laimīga Jaunā gadanovēlējumu katrs savā valodā. Šo priekšlikumu visurpieņēma, un radiofōni sadarbojās. Eiropas radiofōnusavstarpējā sazināšanās valoda bija franču, un radiofōnudarbinieku konferences Eiropā notika Francijā.Katras valsts radiofōns ieskaņoja Jaungada apsveikumu,tie visi tika sakārtoti alfabēta secībā. Eiropasradiofōni iekārtoja Jaungada dienā nepieciešamāsraidlaika minūtes, lai pārraidītu kopīgo Jaungadasveicienu. Latvijas radiofōns aizsūtīja savu Jaungadanovēlējumu visai pasaulei: Zemēm un tautām – lailaimīgs šis gads! Jaungada dienā aizturētu elpu klausījāmies,lai dzirdētu apsveikumu arī latviešu valodā,bet piedzīvojām lielu vilšanos. Kopīgais Jaungadanovēlējums bija ieskaņots divās skaņuplatēs; Latvijasapsveikums bija otrās plates sākumā, taču tas skanējakā tik tikko sadzirdama oda sīkšana, tā kā tikaimēs, latvieši, varējām nojaust, kam tur vajadzēja būt.Raidījuma organizētāji acīmredzot bija pamanījuši,ka skaņa ir ļoti klusa, un nākamais novēlējums jaubija vajadzīgajā skaļumā.VĪNES ASINIS. LR vadībai 1939.gadā Jūrmalā bijajāizplāno publiska vasaras koncertsezona. Tika nolemtsuzaicināt kādu austriešu diriģentu, jo JohanaŠtrausa un citu izcilāko tā dēvētās „Vīnes mūzikas”komponistu darbu iejūtīgu atskaņošanu veicinātudiriģents, kuŗa dzīslās rit „Vīnes asinis”. Radiofōnadirektors sūtīja uz Vīnes radiofōnu draudzīgas vēstules,taču atbilde vilcinājās. Pienāca jūnijs, bija pēdējaislaiks pabeigt vasaras koncertu plānošanu, kadtika saņemta atbilde: diemžēl Vīnes radiofōns viesdiriģentušogad uz Latviju sūtīt nevarēs...Pēteris Lūcis Oskara lomā filmā Zvejnieka dēls(1939)1938.GADA 18.NOVEMBRIS. LR bija jauna iestāde,jo pati neatkarīgā Latvijas valsts bija jauna! Tā gadarudenī, kad sāku strādāt LR, svinēja valsts 20 gadusvētkus. Bija sagatavots īpašs raidījums, kuŗā atskaņojajaundarbu – kantāti Brīvības dziesma sōlistiem,korim, simfōniskam orķestrim, vīru runas korim.Tekstu sacerēja mūsu pašu dzejnieks Kārlis Baltpurviņš,mūziku komponēja Jānis Mediņš. Kantāti atskaņojaLR lielajā studijā, kur bija balkons klausītājiem.50

EIROPAS CEĻOJUMS. Vispārīgās nodaļas vadītājsJēkabs Rasmanis un Programmas sastādīšanas daļasvadītājs Kārlis Saulītis 1939. gada vasaras sākumādevās nelielā ārzemju ceļojumā, lai apciemotudraudzīgos Viduseiropas radiofōnus Berlīnē, Vīnē,Prāgā un Varšavā. Šo radiofōnu darbinieki Rīgā bijaviesojušies, un bija saņemti ielūgumi apciemot viņus.Ārlietu ministrijās varbūt bija kāds iemesls nervōzitāteivai satraukumam, zīlējot nedrošo nākotni,taču radiofōniem vajadzēja darboties tāpat kā līdzšim. Tā arī notika, izņemot Vācijas radiofōnus, kuŗibija iesaistījušies dedzīgā propagandas darbā. Vācutauta jau gan bija pieradusi pie Hitlera un Gebelsabļaustīšanās un saprata, ka tāda ir šī laika „mode”,kas jāpieņem, kāda ir. Mūsu radiofōna darbiniekiemšis varēja būt sevišķi interesants un vērtīgs pieredzesapmaiņas ceļojums. Rasmanis un Saulītis visur bijasagaidīti un uzņemti draudzīgi un sirsnīgi, ceļojumsnorisinājies, kā plānots, abi ieguva vērtīgu personiskupieredzi radiofōna darbā. Taču viņi bija pamanījušiarī ko neparastu. Armijas manevri visās zemēs tiekrīkoti vasarā, taču latviešu ceļotājiem licies, ka Vācijāvisi vīrieši valkā uniformas.ZVEJNIEKA DĒLS. No Berlīnes 1939.gada vasarāRīgā atgriezās jauns, izcili apdāvināts aktieris un režisorsVilis Lapenieks. Viņš bija studējis Lesinga universitātēFilmu un teātŗa fakultātē un vēlējās uzņemtmākslas filmu pēc Viļa Lāča romāna Zvejnieka dēls.Sabiedrisko lietu ministrija uzņēmās filmu financētun atbalstīt, un LR Mūzikas daļas vadītājs Jānis Mediņškomponēja filmai mūziku, orķestris to atskaņoja,piedalīties aicināja arī populāro vīru dubultkvartetu„Tēvija”. Filmas uzņemšana un ieskaņošana notikavasarā Rīgas Jūrmalā, un darbu norise darbiniekiembija ikdienas sarunu temats; par to mums, kancelejasdarbiniekiem, stāstīja gan mūziķi, gan komponistsJānis Mediņš, gan „Tēvijas” mūzikālais vadītājsJānis Ansbergs. Visi par jauno filmu bija sajūsmināti.Reiz iegriezos radiofōna Skaņuplašu nodaļā, kur tikasagatavotas skaņuplates raidījumiem. Kārlis Baltpurviņšsēdēja pie atskaņotāja un uzmanīgi klausījās patīkamu,klusinātu mūziku. Tas bija kāds valsis, ko vēlnekad nebiju dzirdējis. Baltpurviņš laiku pa laikampārcēla adatu un atskaņoja valsi par jaunu. Uz galdaviņam priekšā bija nolikta lapa, kuŗā viņš kaut ko pierakstīja.Baltpurviņš klusinātā balsī, pielāgodamiesmūzikas ritmam un skaņām skaitīja, paša vārdus uzlapas pierakstīdams: Pie dzintara jūras, kas Kurzemivij... Redzēdams, ka Baltpurviņš nopietni strādā, viņunetraucēju. Tobrīd vēl nezināju, ka esmu bijis lieciniekskādas vēlāk tik ļoti iemīļotas dziesmas radīšanai.Vīru dubultkvartets „Tēvija” dziesmu Pie dzintarajūras dziedāja filmas Zvejnieka dēls balles skatā.Filmas pirmizrāde notika 1940.22.I Rīgā kinoteātrīSplendid Palace. Vēlāk to rādīja arī citos kinoteātŗos,droši vien filmu noskatījās ikviens Latvijas iedzīvotājs.Lapenieks pirms filmēšanas sākšanas bija paziņojis,ka šo darbu uzņemas tikai ar noteikumu, ja viņamatvēl pilnīgu brīvību satura, teksta un aktieŗu izvēlē,un tā viņam bija apsolīta. Filmu izrādīja arī Igaunijāar teksta tulkojumiem igauņu valodā. Līdz ar šo filmutautā populāra kļuva patapinātā vācu dziesmiņa parblondo jūrnieku Biskajas jūras līcī, ko meitene aicinaatpakaļ uz Reinas krastiem. Lapenieks savās atmiņāsstāsta, ka šī dziesma kļuva populāra arī Igaunijā, kurto, protams, dziedāja igauņu valodā. Pēc vairākiemgadiem atradu šo vācu dziesmiņas tekstu oriģinālvalodā.Reiz dzirdēju Jāni Ivanovu prātojam: Kāpēc nekomponējapaši?… Drīz pēc filmas pirmizrādes kādsstudiju biedrs man teica: Pie mana tēva bija sanākušidraugi, vecie strēlnieki, kuŗi Maskavā turējās kopā arpulkvedi Briedi. Viņi stāsta, ka Vilis Lācis esot komūnists.Tāds apgalvojums man šķita neiespējams unsmieklīgs, un es iebildu: Ikvienam zināms, ka EmīlijaBenjamiņa gādā par viņu kā par pašas dēlu, iespiežviņa romānus žurnālā „Atpūta“. Kāpēc lai viņš būtukomūnists? Romānā rakstīts un filmā rādīts, ka zvejniekiemjāapvienojas kooperatīvā, bet to taču Ulmanisveicina! Studiju biedrs turpināja: Vecie strēlniekisaskata ko vairāk nekā tu. Vai ievēroji filmā, ka zivjuuzpircējs – kapitālists Garoza – izmanto zvejniekus,ka Oskaram ir kaitētāji, kuŗi viņu ļaunprātīgi apsūdzpar nelegālu mantu turēšanu saldētavā, ka Oskars,no jūras ar lašu lomu krastā pārbraucis, stāv laivasgalā, melnu ādas jaku mugurā kā tāds komisārs unrīko mītiņu, turklāt visi epizodi par blēdīgo sprediķotājubrāli Teodoru ir pretreliģiska propaganda!JAUNĀ ĒKA. Vairāki konservātorijas mācībspēki bijaradiofōna orķestŗa mūziķi – profesors Jānis Mediņš,docenti Eduards Vīnerts, Voldemārs Rušēvics, AtisTeichmanis, Arvīds Dēliņš, Ferdinands Valdmanis u.c.;viņiem bija ļoti ērti saskaņot darba stundas konservātorijāun radiofōnā, jo no vienas vietas otrā bija vieglinokļūt dažās minūtēs. Tikpat ērti bija sasniedzamaNacionālā opera – ja bija jāpieaicina kāds operasorķestŗa mūziķis vai radiofōna programmā piedalījāsoperdziedātājs, uz mēģinājumu priekšpusdienāviņam bija tikai dažu minūšu gājiens. Otto Švarcakafejnīca, kur pusdienas laikā pulcējās mūziķi, bijaviegli sasniedzama kā no LR, tā no konservātorijas unoperas! Taču izrādījās, ka LR šī vieta nebūt nav ideāla.Studiju logus gan nosedza, taču kvalitātīviem raidījumiembija nepieciešamas telpas bez blakustrokšņiem– tramvaju zvanīšanas, smago ormaņu ratu rībēšanas,zirgu pakavu klaudzieniem, autotaurēm. Galvenāpasta ēkā LR bija tikai viena liela telpa: lielā studija,ko izmantoja orķestris gan mēģinājumiem, gan koncertiem,bet uz to gaidīja arī teātrinieki mēģinājumiemun raidījumiem. Arī Techniskā daļa bija paplašinājusies,vajadzēja vairāk telpu. Priekšniecība 1939.gadā izdarīja aptauju – kādas ir darbinieku domaspar pārcelšanos uz jaunu ēku tālāk no pilsētas centra.Dzelzceļstacijas Imantas tuvumā bija noskatīta vieta,kur celt jaunu ēku, ieplānojot pietiekami daudz studijuun kantoŗu telpu. Es dzīvoju Pārdaugavā, varētuar tramvaju aizbraukt līdz Zasulauka stacijai un tālākar vilcienu uz Imantu. Taču nez vai apmierināti būtumūziķi, kuŗi strādāja arī operā un konservātorijā. Tikaminēta iespēja mūziķiem organizēt atsevišķu transportu.Taču par aptaujas galīgiem rezultātiem tā arīnekad neuzzinājām. Pār Eiropu sabiezēja kaŗa mākoņi,izcēlās II Pasaules kaŗš, un Latvijas valdība nolēmajauna nama celšanu par dažiem gadiem atlikt.51

1939.GADA 18.NOVEMBRIS. Kaŗa pirmajos mēnešostieša kaŗadarbība vēl Latviju neskāra, taču Baltijasvalstīm uzspiestais Padomju Savienības bazu līgumsun Sarkanarmijas trupas Latvijā izraisīja drūmas nojautas.Hitlers bija aicinājis savus tautiešus dotiesprojām no Baltijas valstīm, atstādams mūs savam liktenim.Ulmaņa valdības laikā bija uzceltas daudzasskolas ēkas un citas sabiedriskās celtnes, bet valstsaizsardzībai atvēlēts maz naudas, un 1939. gada rudenītautu aicināja ziedot valsts aizsardzībai. Diemžēlšis ierosinājums jau bija par vēlu, jo par vēlu barotsuni, kad vilks aitās. Nebija arī iespējams iepirkt ieročusun municiju, ko Latvijā neražoja, jo pēc kaŗasākšanās neviena valsts tos vairs nepārdeva. Mēs tonezinājām un turpinājām ziedot. Pienāca 18. novembris.Valsts prezidents Kārlis Ulmanis saaicināja visusaugstākos iestāžu un valsts uzņēmumu darbiniekus,lai svētkos ar viņiem pabūtu kopā. No LR bija aicinātidirektors Arveds Smilga, Vispārīgās nodaļas vadītājsJēkabs Rasmanis, vicedirektors techniskās lietās RembertsMartinsons un vicedirektors saimniecības lietāsJānis Magone. Ulmanis apstaigāja zāli, ar visiem sarokojāsun pārmija pāris vārdu. Vicedirektors saimniecībaslietās Jānis Magone brīdī, kad prezidents ar viņusarokojās, paziņoja, ka no valsts budžetā atvēlētāsnaudas ietaupījis pusmiljonu latu, ko atdod Sabiedriskolietu ministrijai. Šķiet, vicedirektors saimniecībaslietās, patriotisku jūtu pārņemts, tā izlēma vienpersoniski,katrā ziņā radiofōna direktoram un pārējāmamatpersonām tas bija liels pārsteigums. Taču valstsprezidents vicedirektoru saimniecības lietās par taupīgusaimniekošanu un patriotismu neuzslavēja, parnegaidīto dāvanu nepateicās. Ulmanis pagriezās undevās pie nākamā galdiņa, kur sēdēja citi svētku viesi.Nevienu radiofōna darbinieku neiepriecināja ziņa,ka pusmiljons latu nosūtīts atpakaļ uz Sabiedriskolietu ministriju. Kāds darbabiedrs nopūtās: Lai nukam, taču ne Sabiedrisko lietu ministrijai?! Tautapar Sabiedrisko lietu ministriju nebija sevišķi augstāsdomās, jo daudziem šķita, ka tā pārāk izšķiež valstsnaudu. Tad jau labāk bija ziedot valsts aizsardzībaivai radiofōna jaunās ēkas fondam... Biroju darbiniekualgas bija noteiktas ar likumu, tāpēc mēs, ierēdņi,neko nezaudējām, bet Techniskās daļas darbinieki unmākslinieki bija gaužām neapmierināti. Pusmiljonslatu bija milzīga summa, ko varēja izlietot, nopērkotinstrumentus, uzlabojot technisko aparātūru. Aktieŗiun mūziķi savukārt domāja, ka viņi pelnījuši lielākualgu un honorārus. Nākamās dienās vicedirektors techniskāslietās, Mūzikas daļas vadītājs profesors Mediņšun orķestŗa inspektors Verners Taube vairākkārtieradās pie direktora. Pēc viņu sarunām visu mūziķualgu un honorāru likmes tika paagustinātas par 10-15 %, jo LR budžets to atļāva.Foto no RTMM arhīvarudeni. Taču pasaules lielie notikumi izjauca ne tikaimanu, bet visas Latvijas normālo dzīves gaitu.1940. gadā no 15. līdz 17. jūnijam Staļins pavēlējaokupēt Lietuvu, Igauniju un Latviju. Latvijā iesākāsbaigais gads, ko savā dzejolī bija pareģojis EdvardsVirza. 1940.17.VI biju darbā radiofōnā. Ap pulksten10.00 Vispārīgajā nodaļā ienāca komponists OļģertsKreišmanis un teica – viņam zvanīts no Valmieras,ka padomju tanki brauc cauri pilsētai Rīgas virzienā.Padomju ultimāts Latvijai radiofōnā bija jau nolasīts,kā arī Latvijas valdības paskaidrojums, ka sarkanarmijaierodas ar Latvijas valdības ziņu un Latvijasvaldība aicina tautu saglabāt mieru un nepretoties.Mēs sapratām, ka notiek kaut kas baigs, bet nekonevarējām līdzēt, bija tikai jāgaida, kas notiks turpmāk.Turpinājām darīt katrs savu darbu. Pusdienaspārtraukumā mūsu istabā ienāca kāds techniķis unteica, ka ieradies padomju kaŗavīrs, kuŗa uzdevumsesot apsargāt raidītāju. Mēs brīnījāmies: Latvijas neatkarībaslaikā raidītājam nekāda militāra apsardzībanekad nebija vajadzīga. No kā tad viņš tagad mūsuraidītāju sargās? Taču, ja viņam liek to darīt, lai sargāvesels, tikai lai nemaisās pa kājām techniķiem. Dažikrievu kaŗavīri bija ieradušies arī Programmas sastādīšanasdaļā; tika pavēlēts turpināt mūzikālos raidījumus,bet visām ziņām un paziņojumiem turpmākvajadzīga atļauja. No radiofōna ceturtā stāva logiemlabi bija pārredzams Rīgas dzelzceļstacijas laukums;kollēgas ziņoja, ka tur sabraukuši krievu tanki un aptiem pulcējas pūlis. Tajā dienā turpinājām savu kārtējodarbu, bet bija manāms, ka pilsētā valda satraukums.Pēc darba iznākot uz ielas, ievēroju cilvēkupūli Brīvības bulvāŗa sākumā, Veckalna pulksteņatuvumā, un pagāju tuvāk, lai redzētu, kas tur notiek.Uz ietvēm stāvēja cilvēki, ziņkārīgie, tādi paši kā es,Indriķis Lēmanis pēc atgriešanās Latvijā līdz arPSRS okupācijas karaspēku (1944.gada beigās vai1945.gada pirmajā pusē)KRIEVI OKUPĒ LATVIJU. 1940.1.III nomira dzejnieksEdvards Virza. Žurnālā Daugava 1939. gada nogalēbija ievietots dzejnieka pravietiskais dzejolis „Baigāvasara”. 1940. gada pavasarī man Latvijas Universitātēbija valsts pārbaudījumi. Pārbaudījumu sesijatika sadalīta divās daļās: trīs valsts pārbaudījumimaija beigās, atlikušie divi septembrī. Laimīgi savustrīs pavasaŗa pārbaudījumus izturējis, varēju gaidīt52

Mirdzas Ādamsones (dzim. Ķempe) Indriķa Lēmaņa parakstītā dienesta apliecībabet ap padomju tankiem lēkāja un bļaustījas barsvīriešu. Šķita, ka viņi bija norīkoti apsveikt padomjuokupantus. Viņi uzvedās kā huligani, barā uzbrukanedaudzajiem latviešu kārtībniekiem, grūstoties unlamājoties. Tika izsaukta stāba rota. Staltajiem kaŗavīriemtuvojoties, huligani metās uz visām pusēm.Taču tiklīdz stābisti aizgāja, huligani atgriezās. Gājupa Kaļķu ielu uz Daugavmalu. Tramvaju satiksme arPārdaugavu nedarbojās, mājās pāri pontontiltam nokļuvukājām.LĒMAŅA ATNĀKŠANA.1939.gada oktobrī LR tikaradīts jauns amats: atbildīgais dežūrants. Lielo pārmaiņudēļ tika saņemti rīkojumi un ziņojumi arīsvētdienās, kad darbvedība un LR vadītāji nestrādāja.Darbā bija tikai programmas pieteicēji un ziņu lasītāji,programmas dalībnieki un techniskais personāls.Par atbildīgo dežūrantu norīkoja arī mani. Dežūraslaikā man vajadzēja uzturēties direktora kabinetā, unmanā rīcībā bija tālruņi, ar kuŗiem varēju vajadzībasgadījumā sazināties ar ikvienu LR amatpersonu, arīInformācijas daļu. 1940.17.VI prezidents Kārlis Ulmanisteica radiorunu, ko beidza ar vēsturiskajiemvārdiem: Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās.Dievs vien zina, cik daudz brīvības un iespējas prezidentambija pateikt, ko viņš no sirds būtu vēlējies latviešutautai teikt. Vai viņam nolika priekšā uzrakstīturunu, kas jānolasa? Kas to lai zina? Latvija bija okupētazeme, Latvijas ministri no sava amata atteikušies.Brīnījāmies par Augusta Kirchenšteina valdību.Vecais zinātnieks Kirchenšteins jau agrāk esot bijisidejisks komūnists, taču par baciļiem viņš noteiktizināja vairāk nekā par valsts vadīšanu. Ne mazākspārsteigums bija Viļa Lāča iecelšana par iekšlietuministru. Cits rakstnieks, Jūlijs Lācis, bija kļuvis partautas labklājības un izglītības ministru, žurnālistsPēteris Blaus – par sabiedrisko lietu ministru, tātadviņš tagad bija radiofōna augstākais priekšnieks. 23.jūnijs bija jauka, saulaina svētdiena. Sēdēju direktorakabinetā. Skaļrunis bija ieslēgts – pārraidīja dievkalpojumuno Māras baznīcas. Laiku kavēdams, lasījulīdzpaņemto grāmatu. Palaikam piecēlos, piegāju pieloga un skatījos uz zaļajiem pilsētas apstādījumiem,cēlo Brīvības pieminekli, balto operas namu. Viss bijaklusu un mierīgi, ielās nedaudzi gājēji, nekas neliecinājapar pēdējo dienu drāmatiskajiem notikumiem.Ap pulksten 10.00 garderobists ieveda trīs vīrus. Piecēlosun gāju viņiem pretī. Sarokojāmies, es nosaucusavu vārdu, pateicu, ka esmu radiofōna atbildīgaisdežūrants un vaicāju, ko kungi vēlas. Pusmūža vīrs,apmēram manā augumā, vasarīgi ģērbies, pelēku,pavalkātu žaketi mugurā, atpogātu krekla apkaklīti,teica, ka viņa vārds ir Lēmanis un viņš atnācis, laipārņemtu LR vadību, rādīja man papīra puslapu, uzkuŗas mašīnrakstā bija lasāms, ka Indriķis Lēmanisiecelts par LR direktoru. Jautāju, ko vēlas divi pārējiekungi, un Lēmanis atbildēja: Tie ir mani miesassargi.Mazliet pabrīnījos – līdz šim šeit nevienam miesassarginebija vajadzīgi. Skatījos uz Lēmaņa atnestoiecelšanas dokumentu, ko bija parakstījis 21. jūnijāieceltais iekšlietu ministrs Vilis Lācis. Radiofōns naviekšlietu ministrijas pakļautībā, iekšlietu ministrs radiofōnadirektoru nevar ne iecelt, ne atcelt. PaskaidrojuLēmanim, ka iecelšanas dokumentam vajadzīgssabiedrisko lietu ministra paraksts. Teicu, ka piezvanīšuLR direktoram Arvedam Smilgam un ataicināšuviņu. Lūdzu, lai kungi apsēžas un pagaida. PiezvanījuSmilgam uz Jūrmalu un pastāstīju, kas noticis. Ar viņarīcībā esošo valsts automašīnu ar šoferi direktors noJūrmalas ieradās apmēram pusstundas laikā. Atstāju53

viņu runājam ar Lēmani un aizgāju uz savu parastodarbavietu. Tā bija pēdējā reize, kad redzēju ArvēduSmilgu. Nākamās dienās radiofōna vadību pārņēmaLēmanis. Viņu nesauca par radiofōna direktoru, betpar radiokomitejas priekšsēdētāju.Indriķa Lēmaņa vārdu dzirdēju pirmo reizi. Uzzināju,ka viņš ir rakstnieks, stāstu autors un par komūnistiskāmaktīvitātēm no 1924. līdz 1928. gadam bijisieslodzīts cietumā. Ar viņu sadarbojos kopš viņa ierašanāslīdz brīdim, kad komūnisti Rīgu 1941. gadajūnija beigās atstāja. Viņam nebija nekādas izglītībasuzņēmuma vadībā, viņš bija iecelts ar „rīkojumu noaugšas”. Radiokomitejas priekšsēdētājam nebija nepieciešamsizgudrot nekādus uzlabojumus, vajadzējatikai ļaut darbiniekiem darīt darbu, kā tas darīts līdzšim. Ar laiku man radās iespaids, ka Lēmanis ir kluss,saticīgas dabas cilvēks un, ja priekšniecība viņu neurdītu,ar viņu varētu labi sadarboties un sadzīvot. MirdzaĀdamsone kļuva par priekšsēdētāja labo roku, joradiofōna darbu labi zināja, pazina visus darbiniekus,turklāt bija pārliecināta komūniste. Amatu zaudējaLiterātūras daļas vadītājs Atis Zālītis. Viņa vietā iecēlaveco revolūcionāru Edgaru Šilleru; taču arī viņa dienasbija skaitītas, jo izrādījās, ka viņš pēc pārliecībasbijis meņševiks, nevis boļševiks. Mirdza Ādamsonepārgāja uz Literātūras daļu, tur sāka darboties gadosjaunais Jānis Žīgurs. Lēmanis, Ādamsone un Žīgursbieži bija redzami kopā. Krievu okupācijas laikā jaunpieņemtiedarbinieki turējās atsevišķi un ar mumsnebiedrojās. LR bija paradums, darbiniekiem sasveicinoties,sarokoties. Jaunatnācējiem sasveicināšanāsšķita lieka, tiekoties viņi gāja mums gaŗām, it kā mēsbūtu svešinieki no ielas.Pienāca rudens. Pārmaiņas bija arī Latvijas Universitātē.Pavasarī iesāktā valsts pārbaudījumu sesija bijajāpārtrauc. Visus kursa beidzējus uzaicināja studētvēl vienu sēmestri, lai gūtu zināšanas sešos jaunospriekšmetos, tostarp marksismā-ļeņinismā. Aizgājuuz sekretāriātu un samaksāju lekciju naudu par vienusēmestri. Taču tūlīt pēc tam izlasīju avīzē paziņojumu,ka darbaļaudīm padomju valstī studēšana irbez maksas un studiju nauda jāmaksā tikai nestrādātājiem.Sapratu, ka esmu izdarījis lielu kļūdu – apzīmogojissevi par nestrādātāju jeb liekēdi. Izlūdzospieņemšanu pie universitātes rektora Jāņa Paškēvičaun teicu, ka es, padomju likumus nezinādams, esmukļūdījies un samaksājis lekciju naudu, lai gan strādāju.Rektors saprata un pavēlēja naudu man atmaksāt.Marksismu-ļeņinismu mācīja profesors Pelše noMaskavas, starptautiskās tiesības – Brūno Kalniņš,civīltiesības – Konstantīns Čakste. Valsts pārbaudījuminotika kādā no 1941. gada pirmajiem mēnešiem.Tos izturēju un ieguvu padomju jurista gradu. Radiokomitejāmani paaugstināja par juriskonsultu. 1941.gada pavasaŗa mēnešos no Latvijas uz Vāciju repatriējāsvēl kāda Baltijas vāciešu grupa, un tai līdzi, tāpatkā pirmajā repatriācijas akcijā, aizbrauca arī dažilatvieši. Uz Vāciju aizbrauca vicedirektors techniskāslietās inženieris Remberts Martinsons, un viņa vietāstājās inženieris Laimonis Ozoliņš.TALKA UN ALGAS ZIEDOŠANA. Pienāca oktōbŗabeigas. Radiokomitejā mēs sestdienās nestrādājām,sestdiena visiem kantoŗa darbiniekiem bija brīvdiena.Dienu iepriekš mums paziņoja, ka sestdien mumspulksten astoņos no rīta jābūt pie radio ēkas, laidotos kartupeļu rakšanas talkā, ko rīko komūnistiskāpartija. Būs jāstrādā visu dienu, ēst nevienam nedos,tāpēc pārtika jāņem līdzi. Manai māsīcai Ilonaisestdienas vakarā bija kāzas. Četri viņas tuvākie radi– mana māte (Ilonas krustmāte), tēvs, māsa Zenta unes bijām ielūgti kāzās, bet, kad kollēgām par to paklusāmieminējos, visi mani nopietni brīdināja, lai par topat nedomā, jo par izvairīšanos no talkas, ko rīko komūnistupartija, var būt lielas nepatikšanas. Māsīcaskāzās ieradās tikai mans tēvs un māte. Zenta strādājapar ārsti uz laukiem un arī uz kāzām netika. Mūziķusun techniķus, kuŗiem todien bija jāstrādā, no talkasatbrīvoja. Ar smagām kravas mašīnām mūs aizvedapārdesmit kilometru uz dienvidiem no Rīgas, līdz nonācāmpie kartupeļu lauka ar neticami gaŗām vagām.Kartupeļi bija paauguši labi. Es nezināju, ka Rīgastuvumā ir tādi kartupeļu lauki, ne arī, kam tie pieder.Neatkarīgās Latvijas laikā tie, kuŗiem kartupeļu laukipiederēja, gādāja par kartupeļu savlaicīgu novākšanuun nogādāšanu noliktavās. Kartupeļu lasītājiemkārtīgi maksāja, lasītāju netrūka, un darbs allaž bijapadarīts laikā. Līdz oktōbŗa beigām kartupeļu novākšanabija pabeigta. Taču tagad zeme īpašniekiembija atņemta līdz ar visu ražu. Nacionalizētās zemespārvaldniekam nevajadzēja būt ne lauksaimniekam,ne zemkopim, pietika, ka viņš ir partijas biedrs. Viņšpats kartupeļus nebija stādījis, par ražas novākšanuviņam vispār nebija nekādas jēgas. Padomju iekārtāatrisinājums bija vienkāršs: ja raža jānovāc, izdzenlaukā pūli pilsētas ierēdņu, skolēnu vai studentu;var dabūt pat armiju, lai tik strādā. Ērti un labi, jodarbaspēks par brīvu. Diena bija pavēsa, apmākusies,bet par laimi nelija, pats labākais laiks ražas novākšanai.Mūsu garastāvoklis bija itin možs. Domājām,ka vienu dienu pastrādāt svaigā gaisā labu drauguun kollēgu pulciņā būs patīkama pārmaiņa pēc ikdienasbiroja telpās. Nostājāmies katrs savas vagasgalā, katram iedeva lielu rupja auduma maisu, kurkartupeļus ielasīt, un norādīja, kur pilnos maisus izbērt.Zeme bija labi kopta, viegla, irdena, smilšaina,piemērota kartupeļu audzēšanai. Arkls bija atsedzisdaudz lielu, baltu kartupeļu. Nav taču nekāds smagaisdarbiņš tos ielasīt maisā. Vai es pašu mājās mazesmu kartupeļus racis? Bet es zināju, ka smiltīs, tikaimazliet ar roku parušinot, ir vēl tikpat daudz kartupeļu,un pie saknēm vēl desmitiem daudz mazāku– tā sauktie cūku tupenīši, un tie visi jāuzlasa. Strādājucītīgi, acis uz augšu nepaceldams. Pēc brītiņapamanīju, ka lasītāji blakus vagās tikuši man labugabalu priekšā. Pilsētnieki, nekad kartupeļus nav rakušiun nezina, ka daudz kartupeļu paliek smiltīs, piesevis nodomāju. Netālu no manis savā vagā līkņājaradiokomitejas garderobiste biedrene Biezā. Viņabija atnākusi kopā ar jauno radio pārvaldi un, lai ganes strādāju darbvedībā, kur neatkarīgās Latvijas laikābija personāldaļa, mums nebija zināms, kas viņair un no kurienes. Neviens no mums nebija nevienuBiezās personas dokumentu redzējis, un reizēm es54

pat mazliet šaubījos, vai viņas īstais uzvārds ir Biezā.Varbūt tas bija tikai segvārds, tāpat kā Staļinam,Molotovam, Trockim un daudziem citiem komūnistupartijas biedriem. Bet tā, protams, nebija mūsu darīšana.Jau no pašām pirmajām dienām ievēroju, arkādu laipnību visi, īpaši pats direktors, vicedirektoriun citi augstākie ierēdņi, daļu un nodaļu vadītāji, runājaar garderobistiem. Direktors ar pašu sabiedriskolietu ministru nebūtu runājis laipnāk kā ar izsūtāmozēnu – garderobistu. Tagad pie garderobistu galdiņasēdēja biedrene Biezā, un visi pret viņu izturējāskā pret sevišķi svarīgu, ievērojamu darbinieci: Vaijūs, biedrene Biezā, būtu tik laipna un izdarītu to vaito.... Kollēgas stāstīja, ka biedrene Biezā bieži redzētasarunājamies ar radiokomitejas priekšsēdi IndriķiLēmani. Viņa bija liela auguma, tuvu pusmūža vecumam,un viņas plaukstas bija kā vīrietim, smagafiziska darba strādniekam – lielas, platas, biezas, sarkanas.Darbā viņa valkāja melnpelēku gaŗu kleitu unmati bija cieši pieglausti. Pēc izskata viņa atgādinājatipisku strādnieci – padomju sievieti. Kartupeļu lasītājudarba sākumā taisnā līnija nu bija izlocījusies, jovairāki aizsteidzās citiem tālu priekšā. Pārtrūka mūsudraudzīgās sarunas, kas iesākumā sprēgāja itin moži,blakus strādātājiem citam citu pavelkot uz zoba unizraisot jautrus smieklus pa visu lauku. Ieklausotiesjokos, mēs sākumā nebijām pievērsuši uzmanībubiedrenes Biezās teiktajam, līdz atskārtām, ka viņasteiktais nav ne joks, ne asprātība. Citas balsis pamazāmapklusa, un Biezās balss kļuva aizvien skaļāka,līdz skanēja pāri visam laukam. Niknā, skarbā balsīviņa skubināja kartupeļu lasītājus strādāt čaklāk. Nevisai izmeklētos vārdos viņa atpalikušos lamāja parbaltročiem, dienaszagļiem, mīkstpēdiņiem un tamlīdzīgi,šķiet, viņa tik tikko valdījās, lai nepateiktuskaidri un gaiši, ka slinkie tiks saukti pie atbildībaspar kaitniecību. Visiem kļuva skaidrs, ka nekāda jokošanāsvai asprātīga, draudzīga patērzēšana vairsnenotiks. Biezo pavilkt uz zoba neviens nebūtu uzdrīkstējies,jo katru joku viņa uzskatītu par kurnēšanu,sacelšanos un kontrrevolūcionāru izlēcienu. Mēsjutāmies kā pamatskolēni, kuŗus, ienākot klasē, izrājisbargs skolotājs, un sapratām, ka jātur mēle aizzobiem. Šķiet, katrs par savu maisu rūpēdamies, patnepaskatījāmies, vai biedrene Biezā savā maisā arīkaut ko ielasa, jeb vai viņa mums piekomandēta parvagaru. Var jau būt, ka viņa, būdama smaga darbastrādniece, mūs, pilsētniekus, plānā galdiņa urbējus,tik un tā fiziskā darbā itin viegli pārspētu. Pilsētnieksbūdams, es tikai no nostāstiem un aprakstiem zināju,ka talkas parasti bija jaukākie latviešu lauku dzīvesnotikumi, kur jauni puiši un meitas kā sacenzdamiesrāvušies vaiga sviedros, lai parādītu citiem, ko kuŗšspēj, pēc padarītā darba talcinieki mieloti pie klātiemgaldiem un pēc tam cauru nakti dancojuši. Tikai šīgan nebija Latvijas lauku talka. Biezā ar savu vanagaaci pamanīja pat visattālākos kartupeļu lasītājus,kuŗi bija apstājušies atvilkt elpu un iztaisnot muguru.Dažas stundas strādāju, stāvēdams kājās, un noneparastās staipīšanas un piepūles mugurā iemetāsskaudra sāpe. Turpināju lasīt kartupeļus rāpus. Pēckāda laika, mēģinot iztaisnot kājas, neganti iesāpējāsceļi. Laiku pa laikam iemetu acis pulkstenī – tuvojāsPadomju propagandas plakāts: Izpildīsim plānu ardiženiem darbiem (1930). Autors Gustavs Klucispusdienas laiks, un cerējām, ka to taču mums atvēlēs?Jā, patiešām, pusdienas laikā darbu uz pusstundupārtraucām, un katrs iekodām līdzpaņemtomaizīti, piedzeŗot remdenu ūdeni. Pēcpusdienascēlienā tupus rāpus līdām katrs pa savu vagu tālāk,katrs pie sevis klusībā lūgdamies, kaut ātrāk pienāktuvakars. Pametu acis uz tiem, kuŗi bija izrāvušiescitiem tālu priekšā. Tie bija kaitnieki, kuŗus vagareiBiezajai vajadzēja bārt un lamāt! Viņi gāja laukampāri, uzlasīdami tikai baltos kartupeļus, ko izcēlis arkls,un neko no smiltīm nerušinādami. Cik kartupeļuviņi iemina atpakaļ smiltīs, lai nevajadzētu pieliektiesun pacelt? Taču biedrenei Biezajai tas nerūpēja, viņasuzdevums bija pārdzīt strādnieku vai, pareizāk sakot,vergu baru, kartupeļu laukam pāri un ziņot priekšniecībai,ka darbs padarīts. Pulksteņa rādītāji virzījāsuz priekšu gliemeža gaitā un mūs atbrīvoja tikai, kadtumsas dēļ kartupeļus vairs nevarēja saskatīt. Manneganti sāpēja visas locītavas un jutos, it kā man pāribūtu pārbraucis smagais auto. Biedrene Biezā likamums iet uz lielu šķūni. Gājām klusēdami, nevienamnegribējās neko teikt. Nedzirdējām neviena atzinībasvārda, uzslavas par milzu lauka nolasīšanu!Vēl viena cerība iešāvās prātā – mūsu vidū taču bijaarī diezgan jaunu sieviešu un jaunu puišu, un viensotrs čukstēja, ka techniķi paņēmuši no Rīgas līdzipatafōnu ar danču mūzikas platēm. Taču radiokomitejaspolītiskā vadītāja, kas arī bija atbraukusi līdziuz kartupeļu rakšanu, lai gan nevienu kartupelino zemes nebija pacēlusi, stingrā balsī paziņoja, kanekādas dancošanas nebūs. Viņa esot sagatavojusi55

eferātu, un mums gluži kā apzinīgiem komūnistupagrīdniekiem pēc smaga dienas darba mirdzošāmacīm nācās uzklausīt, cik gaŗas darba stundas un cikmaza stundu alga bija strādniekiem 1900.gadā Čikāgāun citās tālās pilsētās. Pēc gaŗās darbadienas unpiepūles man ar varu bija jātur acis vaļā, kas negribotpašas vērās ciet. Vienmuļajā priekšlasījumā klausoties,man bija jākniebj sev sānos, lai neiesnaustos. LaiDievs žēlīgs, ja es būtu aizmidzis! Beidzot referentepaziņoja, ka mītiņš beidzies, un mūs kravas automašīnāsaizveda atpakaļ uz Rīgu, uz radiofōna ēku. Esvēl ilgi domāju par šo dienu. Tai vajadzēja būt priecīgai,laimīgai dienai. Manai māsīcai svinēja kāzas, unman vajadzēja būt tur. Šinī kartupeļu vākšanas talkāneredzēju neviena no jaunpieņemtajiem radiokomitejasdarbiniekiem, izņemot biedreni Biezo un polītiskovadītāju Vidi. Visi citi jaunpieņemtie tajā dienābija norīkoti kādā svarīgā radiokomitejas darbā.Radiokomitejā 1941.gadā sākās jauna akcija: pie ziņojumudēļa tika piekārts aicinājums ikvienam ziedotviena mēneša algu komūnistu starptautiskai palīdzībaiun minēt kāda darbabiedra vārdu, uzaicinot darītto pašu. Mēs Latvijā jau tā bijām aplaupīti: padomjuvalsts atņēma īpašumus, nozaga ietaupījumus bankās,nevērtīgais rublis bija pielīdzināts latam, un krieviar saviem papīra rubļiem veikalos izpirka visu, kamvēl bija kāda vērtība. Taču, lai cik mazvērtīgi, rubļibija vajadzīgi, lai ko iegādātos, un mēs pie rubļiemtikām, tikai saņemdami algu. Nu bagātā komūnistupartija to pašu gribēja mums atņemt, it kā irōnizējot:kas ir tavs, ir arī mans! Kādā dienā ieraudzīju pie dēļapiespraustu Informācijas daļas darbinieces biedrenesRašinas paziņojumu, ka viņa ziedo savu mēneša algukomūnistu starptautiskai palīdzībai un aicina biedruPāvilu Ieviņu darīt to pašu. Biju pārsteigts un nesapratu,kāpēc viņa par savu upuri izvēlējusies mani.Mēs šad tad gaitenī tikāmies un gaŗāmejot, nesarokojoties,pateicām viens otram labdien. Darbā mumsnekādas saskares nebija. Viņa zināja, ka radiofōnāstrādāju jau vairākus gadus. Es par viņu neko nezināju.Taču tas bija publisks izaicinājums, un es sapratu,ka man nav nekādas iespējas izvairīties: no manisgaida, ka ziedošu savu mēneša algu. Nodomāju, kavienas algas dēļ badā nenomiršu un pieliku pie sienaspaziņojumu, ka ziedoju mēneša algu un aicinu biedruLevinu darīt to pašu. Levins bija Rašinas draugs –kur vien viņa radiokomitejā apgrozījās, viņas tuvumāallaž bija biedrs Levins, bieži vien viņi bija redzamistaigājam rokrokā. Pagāja vairākas nedēļas, varbūtpat mēnesis, taču biedrs Levins manam aicinājumamneatsaucās. Mans paziņojums pēc kāda laika nozuda,un vairāk aicinājumu ziedot savu mēneša algu neparādījās.Laikam radiokomitejas vadība saprata, kanav nekādas jēgas turpināt savstarpēju „izrēķināšanos”.Pienāca pavasaris un deportācijas, un biedrusRašinu un Levinu es vairs nekad neredzēju.DARBS RADIOKOMITEJĀ. Līdz ar direktora ArvēdaSmilgas aiziešanu un Indriķa Lēmaņa atnākšanu Vispārīgāsnodaļas vadītājs Jēkabs Rasmanis aizgāja ilgākāveselības uzlabošanas atvaļinājumā, un darbalietas viņa vietā kārtoja Jānis Bieriņš. Visā visumādarbvedība turpināja darīt to pašu darbu, ko agrāk.Protams, bija jāpilda visi rīkojumi, ko saņēmano Maskavas. Ar radiokomitejas priekšsēdi IndriķiLēmani mēs tikāmies un sadarbojāmies ik dienas.Uzzinājis, ka viņš ir rakstnieks, radās interese izlasītkādu no viņa sacerējumiem, bet nevarēju nevienu sameklēt.Nekad neuzzināju, par kādiem briesmīgiemnoziegumiem viņš Latvijas neatkarības laikā turētsieslodzījumā. Nodomāju, ka jaunībā viņu varbūt bijasavaldzinājusi komūnisma mācība par jaunās pasaulescelšanu, kur valdīs taisnība un darbs. Iespējams,viņš bija izplatījis no Padomju Savienības ievestopropagandas literātūru, darbojies nelegālā spiestuvē.Nekas neliecināja, ka viņš būtu dzimis fanātisksrevolūcionārs. Viņš zināja, ka mēs, vecie darbinieki,nekādi komūnisti neesam un arī necentās mūs parkomūnistiem pāraudzināt. No darbabiedriem vēlākuzzināju, ka Lēmanis bijis pikts uz mani, jo negribējislaist viņu radiofōnā, neatzinis Viļa Lāča parakstītoiecelšanas dokumentu. Taču citi viņu pārliecinājuši,ka viss noticis pareizi. Lēmanis man nekādā veidānecentās atdarīt par pirmās dienas nepatikšanāmiecelšanas dokumenta dēļ, kaut viņam tāda iespējabija. Tāpēc domāju, ka Lēmanis nebija ļauns cilvēks.Radiokomitejā viņam līdzās grozījās divi vīri: Apsītisun Ardamatskis. Apsītis bija Maskavas latvietis, vīrskrietni pusmūžā, iespējams, komūnistu partijas uzticībasvīrs, atsūtīts uz Latviju, lai noklausītos darbiniekusarunas, un, ja vajadzīgs, ziņot. Pēc kāda laikasākām domāt, ka viņš nav pārāk dedzīgs komūnists.Ko viņš, Maskavā dzīvodams un tikai propagandas ziņasklausīdamies, varēja zināt par dzīvi Latvijā? Šķiet,viņš apbrīnoja latviešu strādīgumu un augsto dzīvesstandartu, salīdzinot ar Padomju Savienību. Viņš varbūtgudroja, cik piecgadu vajadzēs, lai lielā Padomjuvalsts sasniegtu tādu labklājības līmeni, kāds bijaLatvijā. Ardamatskis latviski nesaprata, bet tomēr ikdienas grozījās starp radio darbiniekiem. Ardamatskimkomandējums uz Latviju visādā ziņā sagādājapārsteigumu. Tā kā bija jūnijs, silts vasaras laiks, Ardamatskisbija atbraucis uz Rīgu ar žaketi mugurā untikai kurpēs, bez zeķēm. Viņš aizbildinājās, ka izbraucismakšķerēt un, saņemot rīkojumu, bez kavēšanāsbraucis taisnā ceļā uz Rīgu, pat neiegriežoties mājā.Padomju rublis bija pielīdzināts Latvijas latam, sudrabapieclatnieki brīvā apgrozībā, un Rīgas veikalosvēl dārgu ārzemju audumu diezgan. Padomju rubļuArdamatskim netrūka. Pēc dažiem mēnešiem viņšstaigāja glītā, pēc mēra šūtā dārga auduma uzvalkāun viņam droši vien kājās bija arī zeķes. Ar Apsītiman darbā tiešas saskares nebija, mēs gan katrudienu tikāmies un draudzīgi sasveicinājāmies. Tā kāArdamatskis prata tikai krieviski un manas krievu valodaszināšanas bija vājas, sarunāties nevarējām. Radiokomitejasvadība ierosināja katram darbiniekamuzsākt nopietnu krievu valodas mācīšanos, un arī essarunāju krievu valodas stundas.1941.22.VI kļuva zināms, ka Vācija sākusi uzbrukumuPadomju Savienībai. Nākamās dienās vācu armija virzījāsuz austrumiem neticamā ātrumā. RadiokomitejāApsīti pēdējo reizi redzēju 29. jūnija priekšpusdienā.Viņš bija tērpies militārā uniformā. Arvīds Klāvsons56

ija atcelts no Informācijas daļas priekšnieka amataun par priekšnieci iecelta Helēna Vide. Šķiet, viņa visasradiofōnā nolasāmās ziņas saņēma no Maskavas,bija tikai jāparūpējas par to pareizu pārtulkošanu.Par ziņu lasītāju krievu valodā pieņēma sarkanmatainujaunekli Anatolu Imermani; stāstīja, ka viņš arīrakstot dzejoļus. Radiokomitejā darbinieku lietas Vispārīgānodaļa nekārtoja; tādai vajadzībai tika radītaKadru daļa. Ar Helēnu Vidi es tikos reti, taču reiz noskaidrojām,ka esam pazīstami kopš bērnības. Manatēva Friča Ieviņa vadītajā Rīgas pilsētas 16. pamatskolābija mācījušās māsas Helēna un Marta Graudas,un Helēna bija manas māsas klasesbiedrene. Viņāmbija mazāks brālītis Fricītis. Mēs ar māsu bērnībā reizviņus apciemojām mājās Zasulauka tuvumā. Helēnamani atcerējusies, tikko ieradusies Radiokomitejā undzirdējusi manu vārdu. Es viņu vairs nepazinu, turklātviņai bija cits uzvārds. Izrādījās, ka Helēna, papartijas kāpnēm kāpdama, bija tikusi augstu. NoMaskavas uz Rīgu darbā Informācijas daļā bija atsūtītavecīga latviete Feldmane, gaŗa auguma, kalsna,sirmiem matiem. Tikko radās iespēja, mēs labprātar viņu aprunājāmies, jo ļoti gribējās ko uzzināt parlatviešiem Krievijā. Ilgus gadus nodzīvojusi svešumā,viņa jutās kā atbraukusi pie savas tautas, nevis kākomūniste pie kapitālistiem – plūtokratiem. Mēs labisapratām, ka viņa nedrīkst kritizēt Staļina tīrīšanas,kuŗās aizgāja bojā tūkstošiem latviešu. Reiz, parkādu notikumu stāstīdama, Feldmane teica: Tas notika1937.gada ziemā, kad Maskavā bija lielais bads…Mēs, to dzirdēdami, aiz pārsteiguma iepletām acis.Maskavā bads? Par badu Maskavā neko nebijāmdzirdējuši. Bagātajā Krievijā, strādnieku paradīzē,bads? Feldmane aprāvās pusvārdā. Viņa apķērās, kaizpļāpājusies, un centās glābt, kas glābjams: Nu, glužibads jau nebija, bet kartupelīši, ko mums atveda,bija tādi maziņi, sasaluši, puspuvuši…Maskavā dzīvoja viens no ražīgākajiem latviešu padomjurakstniekiem Eduards Zilbers, kuŗa rakstniekavārds bija Sudrabu Edžus. Pēc 1940. gada rakstnieksErnests Birznieks Upītis nolēma aizbraukt uz Maskavuapciemot jaunības draugu Sudrabu Edžu. Rakstniekameita Ņina Birzniece bija radio mašīnrakstītājaun pēc sava tēva ceļojuma stāstīja mums, darbabiedriem,par tēva pieredzēto Maskavā: Tēvs atradaSudrabu Edžu Maskavā daudzstāvu ēkas nekurinātājumta istabiņā, kažokā, kažokādas cepuri galvā, sildāmrokas pie karstas tējas glāzes. Ārā bija -40°C salsun istabā gandrīz tāpat. Tā dzīvoja cildinātais Tautasrakstnieks Padomju Savienībā... Patriots SudrabuEdžus nomira Maskavā 1941.30.I, viņa pelnu urnaapglabāta Rīgā Raiņa kapos.RADIOKOMITEJAS MŪZIKAS NODAĻA. Pēc Latvijasuzņemšanas Padomju Savienībā komūnistu valdībapar vienu no svarīgākajiem uzdevumiem uzskatījadaudzināt „buržuāziskās” Latvijas trūkumus. Padomjupropagandas aparāts nemitīgi skandināja, kastrādnieki Latvijā dzīvojuši trūkumā un badā, jo valdībagādājusi tikai par mantīgo šķiru. No Maskavas tikasaņemts rīkojums izsludināt pieteikšanos radiofōnaorķestrī visiem mūziķiem, kuŗiem šī iespēja līdz šimFoto no RTMM arhīvabijusi liegta un kuŗi atstumti savas polītiskās pārliecībasdēļ, aicināja pieteikties un ierasties uz pārbaudi.Pārbaudes komisijā darbojās radiokomitejas Mūzikasdaļas vadītājs Jānis Mediņš, no konservātorijas atnācaĀdolfs Ābele, un par trešo pieaicināja latviešu visulaiku ievērojamāko mūzikas kritiķi komponistu JāniZālīti. Vijolnieku pārbaudītāji bija docents EduardsVīnerts, čellistu – docents Atis Teichmanis. Mani norīkojaprotokolēt. Instrumentālistu pārbaude notikapēcpusdienā radiofōna pirmajā studijā, kuŗā mūziķusieaicināja pa vienam. Skaļi izsludinātā pārbaudepiedzīvoja galīgu neveiksmi. Jau pirms pārbaudes sākumaviegli varēja pateikt, kādi būs rezultāti. Latvijāuz katra ielas stūŗa nestāvēja talantīgs mūziķis, kasvar spēlēt kā Nikolo Paganīni. Visiem spējīgākajiemmūziķiem jau bija darbs – radio vai operas orķestrī,Liepājas un Jelgavas pilsētas orķestrī. Latvijā talantīgiemūziķi tika meklēti, nevis atstumti. Turklāt Latvijasmūziķu pasaule bija vēl tik maza, ka visi cits parcitu zināja: kad beidzis konservātoriju un ko dara. Uzpārbaudi ieradās četri vai pieci vijolnieki. Viens noviņiem, vīrs pusmūža gados, spēlēja cirka kapellā unatnāca mazliet iestiprinājies, lai vairāk dūšas, drošivien domādams, ka neko zaudēt nevar. Eduards Vīnertsnolika viņam priekšā notis, un viņš sāka spēlēt,sākumā gluži sparīgi, bet tālu netika, jo viņa pirkstitādai mūzikai bija par stīviem un negribēja klausīt.Varbūt cirka kapellā viņš bija labs diezgan, bet nesimfōniskajam orķestrim. Pēc vairāku kandidātu pārbaudesbija jāatzīst, ka neviens no viņiem neatbilstprasībām. Čellistu bija vēl mazāk, un rezultāts bijatāds pats. Docents Atis Teichmanis lūdza, lai komisijapārbauda vēl vienu čellistu. Ienāca stalts jauneklis; viņamnolika priekšā notis. Pārbaudītāji atplauka, viņudrūmajās sejās parādījās smaids. Jā, beidzot ieradiesmūziķis! Atis Teichmanis bija pārliecinājis atnākt uzpārbaudi savu talantīgāko skolnieku Edgaru Tonu,kurš studēja konservātorijas pēdējā kursā un nemaznebija vēlējies pieteikties radiofōna orķestrī. Teichmaņapierunāto Edgaru Tonu pieņēma.Sudrabu Edžus57

Radikomitejā komūnistu valdīšanas laikā tika paveiktsarī kas pozitīvs – nodibināja radiokomitejas kori. Parradiofōna koŗa diriģentu uzaicināja operas koŗmeistaruTeodoru Kalniņu. Tapa pirmais profesionāludziedātāju koris Latvijā. Radiokomiteja izsludinājaaicinājumu dziedātājiem pieteikties uz pārbaudi, unpieteicās gan konservātorijas studenti, gan jau konservātorijubeigušie. Teodors Kalniņs atrada arī labusmūzikāli neskolotus dziedātājus, kuŗus varēja pieņemtprofesionālā korī. Kāds korists mums pastāstīja,ka visiem, kuŗi pieteikušies radiokomitejas korī, bijisjāiesniedz dzīves apraksts un, kā zināms, komūnistuvaldība vēlējās, lai visiem nākamiem dziedātājiembūtu proletāriska izcelsme. Dziedātāja tēvam piederējisveikaliņš, un par tāda fakta noslēpšanu vainīgaisbūtu smagi sodīts. Viņš rakstījis: Mans tēvs nokļuvabezizejas stāvoklī un atvēra veikalu.DEPORTĀCIJAS, KAŖŠ AR VĀCIJU.1941.14.VI, darbāieradušies, mēs cits no cita uzzinājām, ka naktī beziepriekšēja brīdinājuma apcietināti un aizvesti tūkstošiemlatviešu. Uz darbvedību atnāca noraudājusiessieviete un žēlojās, ka viņas vīrs naktī apcietinātsun aizvests kļūdas dēļ. Viņš taču neesot nekāds aizsargs,kā teikuši apcietinātāji, bet, mūziķis būdams,tikai spēlējis aizsargu orķestrī. Radiofōna darbiniekiviņai palīdzēt nevarēja. Sapratām, ka nākamā naktītas pats var notikt ar mums.Arī es steidzos sagādāt krietnu ceļa somu, iekšā salikuveļu, drēbes, pāri jaunu zābaku un ko citu noderīgutālam ceļam. Drīz vien sekoja nākamais uztraukums.Brīdī, kad radiokomitejā saņēmām ziņu, ka vācuarmija uzbrūk Padomju Savienībai, mēs gadījāmieskopā trijatā: Mirdza Ķempe, Arnolds Grava un es. Padomjuvaras pēdējās dienas Latvijā bija drausmīgas.Sarkanarmieši, kuŗi tik varonīgi bija piedalījušies bezpalīdzīgo,neaizsargāto deportējamo apcietināšanā,bēga no Baltijas valstīm kā zaķu bars. Redzējām padomjukaŗavīrus plūstam cauri Rīgai braukšus, kājām,pānikā skrienam, klibojam, bez apaviem, lupatām aptītāmkājām. Šad tad pilsētā dzirdēja šāvienus. Rīgāterrors sasniedza neiedomājamu pakāpi. Izglītībasministrijas skolu departamenta vicedirektors ArnoldsČuibe bija atvēris logu, un abi ar dēlu skatījušies ārā.Krievu kareivji tēvu un dēlu nošāvuši. Nākamā dienāRīgā bija izlikti paziņojumi, ka Čuibes atvēruši logu,lai signālizētu ienaidnieka lidmašīnām, tāpēc uz vietassodīti ar nāvi. Radiokomitejai bija atvēlēts lietotMelngalvju namu, galvenokārt lieliskās koncertzālesdēļ, un radiokomiteja algoja sargu, latvieti, kamamata vajadzībām bija izsniegts šaujamierocis ar atļaujuto nēsāt un lietot. Krievu kareivis bija pamanījisMelngalvju nama sargu ar ieroci un uz vietas nošāvis.Vēlāk uzzināju, ka mans radinieks, Valsts technikumaaudzēknis, bija izgājis Daugavmalā paskatīties, vaivēl ir satiksme ar Pārdaugavu, lai tiktu atpakaļ mājās,un krievu kareivis viņu nošāvis. 29. jūnija rītā noPārdaugavas uz radiokomiteju aizgāju kājām, jo sabiedriskaistransports nedarbojās. Todien ne visi ieradāsdarbā. Sagājām bariņos un prātojām, kas notiks.Radiokomitejas vadība bija jau aizgājusi. Mūsu istabāienāca kāds techniķis un teica, ka deg Pēteŗbaznīca.No mūsu darbistabas logiem skats bija tikai uz austrumiem,Vecrīga nebija redzama. Iegājām direktorakabinetā. Redzējām, ka no Pēteŗbaznīcas torņa, kasbija augstākā koka konstrukcijas celtne Eiropā, cēlāsmelni dūmu mutuļi, un tiem pa vidu šaudījās sarkanasliesmu mēles. Liesmas kāpa augstāk līdz pašaismailei – gailim. Uz ielām neredzēja neviena cilvēka.Šur tur atskanēja pa šāvienam un pa ielu aizdrāzāskāda smagā automašīna. Radiokomitejas vadība parrīkotāju un vadītāju bija atstājusi vicedirektoru JāniMagoni. Viņš nebija komūnistu partijā, tomēr radiokomitejaslaikā saglabāja savu līdzšinējo radiofōnaamatu. Viņam bija izsniegta krievu šautene. Likās,viņš bija saņēmis rīkojumu cīnīties pret uzbrucējiemun aizstāvēt radiokomiteju līdz pēdējai iespējai. Vairākkārtbiju dzirdējis Jāni Magoni apliecinām, ka viņšir 1905. gada revolūcionārs, bet bija grūti iedomāties,ka mierīgais, klusais darba darītājs, kādu vācietiieraudzījis, būtu sācis lādēt un šaut. Tā kā tādos apstākļosnekāda strādāšana nebija iespējama, pēcpusdienādevāmies uz mājām. Izgāju cauri Vecrīgai uzDaugavmalu. Nekādas satiksmes ar Pārdaugavu nebija– pontontilts sabojāts, kuģīša neviena. RedzējuDaugavmalā latviešu milici un gāju aprunāties. Parādījuviņam savu radiokomitejas dienesta apliecību unprasīju, kāda ir iespēja tikt uz mājām, uz Pārdaugavu.Milicis man nevarēja palīdzēt: kaŗa apstākļu dēļ satiksmear Pārdaugavu pārtraukta, man jāpaliek Rīgā.Tikai vēlāk uzzināju, kādās briesmās biju iekūlies, iznākdamsDaugavmalā – krievu kareivis mani būtunošāvis bez vārda runas. Trīs naktis dabūju pārgulētpie viena vai otra darbabiedra.

VĀCU OKUPĀCIJA. 1941.1.VII rīts atausa jauks unsaulains. Rīgā viss bija klusu, kaŗa trokšņi norimuši.Krievus nekur vairs neredzēja. Atnācu uz radiokopā ar Rūdolfu Miķelsonu, altvijolnieku, kuŗa mājāsiepriekšējo nakti biju pārgulējis. Pie pasta ēkasārdurvīm stāvēja liela auguma vīrs ar dekorātīvuzobenu rokā un stingri noprasīja, kas mēs tādi. Parādījuviņam savu dienesta apliecību. Pienāca komponistsJānis Ivanovs, un mēs sirsnīgi sasveicinājāmies.Durvju sargs mūs ielaida, un mēs priecīgi kāpāmaugšā uz savām darba telpām trešajā stāvā. Citspēc cita ieradās darbinieki, arī Vispārīgās nodaļasvadītājs Jēkabs Rasmanis. Visiem bija pacilāts garastāvoklis:krievi projām, nevienam vairs nedraudējane nošaušana, ne apcietināšana, ne deportācija uzSibiriju. Daudziem par lielu pārsteigumu radiofōnadirektora kabinetā sēdēja svešs vīrs. Vēlāk uzzinājām,ka tas esot „Latvijas filmas” direktors, inženieris AlbertsJekste, ko mūsu techniķi bija uzaicinājuši uzņemtiesradiofōna direktora amatu. Mēs sapratām– pēc komūnistu aiziešanas radiofōns dažas dienasšķietami bija palicis bez vadības, un uzņēmīgu vīrugrupa bija nolēmusi vadību pārņemt savās rokās. InženieriAlbertu Jeksti amatā neviens nebija ne iecēlis,ne ievēlējis, viņš vienkārši sēdēja direktora kabinetāar acīmredzamu nodomu tur arī palikt. Taču labāklikās samierināties ar notikušo, līdz iegūstam legāliieceltu priekšnieku, nekā skaļi protestēt un apsūdzētJeksti vācu administrācijai par nelegālu, patvarīguamata piesavināšanos. Viņam bijusi pieredzeuzņēmuma vadībā, kas nemaz nebija jāapliecina, joiestrādājies personāls turpināja darīt savu darbu kāprecīzs Šveices pulkstenis. Pirmā diena Latvijas LRbez krievu klātienes bija satraukumu pilna. Pulksten10.00 visus darbiniekus saaicināja lielākajā telpā,pirmajā studijā. Vācu valodā mūs uzrunāja Rīgaskomandants pulkvedis Ullersbergers; viņš ziņoja, kavācu armija Rīgu atbrīvojusi, un nobeidza savu uzrunulatviešu valodā: Dievs, svētī Latviju! Atskaņojaskaņuplati – Latvijas himnu, ko dzied koris orķestŗapavadījumā. To dzirdēja visā Latvijā. Raidījumi no Rīgasbija atkal uzsākti.Radiofōnā viens no pirmajiem darbiem bija saplēstkomūnistu partijas dižvīru – Ļeņina, Staļina, Molotova,Vorošilova un citu portretus, kuŗi bija vai katrātelpā. Tas tika paveikts ar skaļām gavilēm un skanotsmiekliem. Pusdienas laikā izgājis pastaigāties,redzēju operas priekšā uz bruģa gabalos sašķaidītumilzīgo Ļeņina ģipsa krūštēlu, kas bijis novietotsstarp baltajām kolonnām operas balkonā. Rīgasielās 1. jūlijā valdīja svētku noskaņa. Likās, latviešipēkšņi aizmirsuši visu par bargajiem vācu baroniem,kuŗi simtiem gadus kalpināja latviešu zemniekubez saulītes vakarā. Protams, par bļaurīgo Hitleruneviens nejūsmoja. Taču latvieši cerēja, ka vāciešipanāks deportēto vilcienus un atbrīvos apcietinātos.Daudzi bija pārliecināti, ka vācu armija, padzīdamakomūnistus, izglābusi viņus no drošas nāves. Tautasagaidīja vācu kaŗavīrus kā atbrīvotājus, meitenesskrēja viņiem pretī, lai pasniegtu ziedus. Vāciešiienāca Rīgā kā pastaigā parkā – vasaras tērpos, atrotītāmpiedurknēm. Tie bija gaišmataini, smaidīgiFoto no RTMM arhīvaMilda Brechmane-Štengele Baņutas lomā (1941)puiši, pretstatā sarkanarmiešu tumšajām, neizteiksmīgajāmsejām, netīrām, tumšām, noputējušāmuniformām un cepurēm ar puļķīti galā. Dažu vācuvienību kareivjiem galvā pat nebija bruņucepures.Komūnisti, bēgdami no Rīgas, rekvizēja visus satiksmeslīdzekļus: vieglās un smagās automašīnas, arīautobusus, bieži vien ar visiem šofeŗiem, tā ka Rīgaspilsēta bija pavisam nabaga. Vidzemes šosejasmalā mētājas neskaitāmas sabojājušās automašīnas,ko steigā nebija iespējams salabot. Taču izrādījās,ka latviešu šofeŗi zināja, ko dara un, kad komūnistibija projām, pēc maza remonta automašīnas atkalbija lietošanas kārtībā. Rīdzinieki līksmi aplaudēja,ieraugot dažus pavisam jaunus pilsētas autobusus,ko komūnisti nebija paspējuši paņemt. Pa ielu, priecīgusaucienu pavadīti, pastaigājās Latvijas armijasvirsnieks un aizsargs košā parādes uniformā. Tikaipirms nedaudz dienām viņi abi būtu vai nu uz vietasnošauti, vai arestēti un deportēti uz Sibiriju tikai parparādīšanos uniformā. Pēc darba Krišjāņa Baronaielā satiku draugu, slavenā ārsta dēlu Iļju Livšicu. Pēcdeportācijas bijām priecīgi viens otru redzēt dzīvu;deportēts bija arī žīdu tautības zinātnieks profesorsPauls Mincs, pie kuŗa es iepriekšējā pavasarī bijuizturējis valsts pārbaudījumu krimināltiesībās. Abipriecājāmies, ka komūnisti no Rīgas padzīti. 1.jūlijātiku uz mājām Pārdaugavā, kur mājinieki mani bijaizgaidījušies trīs dienas. Māte bija saņēmusi policijaspavēli izkārt pie mājas Latvijas karogu, bet tāmums vairs nebija, jo komūnistu laikā bija pavēlētsLatvijas karogus iznīcināt. Māte darīja vienīgi iespējamo:pārgrieza sarkano PSRS karogu un iešuva vidūbaltu sleju. Padomju karoga sarka nums gan nebijaīstā krāsa, bet sākumā bija jāizlīdzas. Dārtas ielā59

Pārdaugavā 1.jūlijā pie katras mājas tika izkārts Latvijaskarogs.Vācieši ļoti drīz mums lika manīt, ka tagad viņiLatvijā ir kungi. Visi raidījumi, jo sevišķi ziņas, tikapakļautas stingrai vācu kontrolei. Latviešiem bija jāpierod,ka turpmāk no rīta līdz vakaram tiks slavētsHitlers un nacionālsociālisms. Jau agrāk saņēmāmiedzīvotāju vēstules par nebūšanām un nekārtībām.Šoreiz bija saņemta vēstule no Latgales ar sūdzību,ka pagasta jaunieši-aktīvisti kādam latvietim ar krieviskuuzvārdu konfiscējuši VEFa lielo četrlampiņu radiouztvērēju,jo viņš droši vien nodomājis klausītiespretinieka radioraidījumus. Šad tad biju uz līdzīgāmvēstulēm atbildējis un pārrunāju šo gadījumu ar vecākiemkollēgām. Līdz ar krievu aiziešanu padomjulikumi Latvijā vairs nebija spēkā, vācu likumi vēl nebijaizsludināti, tātad jāvadās pēc Latvijas likumiem.Vienojāmies par to ziņot Rīgas prefektūrai, lai turizlemj, vai vietējiem palīgkārtībniekiem ir vai navtiesības konfiscēt mantu pēc pašu ieskatiem. Prefektūrasplašajā priekštelpā redzēju gaŗu cilvēku rindu.Es pat nebūtu zinājis, kāda iemesla dēļ cilvēkite stāv, ja no rindas nebūtu iznākusi radiokomitejasVācu karavīri pie Brīvības pieminekļa (1942)Foto no RTMM arhīvakollēga – agrāk pārdevēja ārzemju grāmatu veikalāBrīvības bulvārī, kur es šad tad iegriezos, cerēdamsatrast kādu labu grāmatu. Viņa man savulaik ieteicadažas ļoti vērtīgas grāmatas vācu valodā, un ar laikukļuvām itin labi paziņas. Vācieši bija izsludinājušipavēli visiem žīdiem piereģistrēties prefektūrā, unviņa atnākusi, lai pavēli godīgi izpildītu. Kā kaut koļaunu paredzēdama, viņa bija ļoti izbijusies un zinādama,ka radiokomitejā strādāju par juriskonsultu,lūdza, vai varētu viņai palīdzēt, jo viņa neapzinotiesneko ļaunu darījusi. Krievu okupācijas laikā viņa bijaviena no visklusākajām darbiniecēm, nekādās skaļāsbravūrīgās komūnistu aktīvitātēs nepiedalījās. Ieteicuviņai atsaukties uz mani, ja viņu apvaino kādāļaunprātīgā rīcībā, es varu apliecināt, ka tā nav taisnība.Prefektūrā kārtībniekam pateicu sava nācienaiemeslu. Mani aizvadīja pie kāda darbinieka. Iedevuviņam no Latgales saņemto vēstuli un pateicu savuviedokli – par mantas konfiskāciju lemj tiesa uz likumapamata, to neklājas darīt palīgkārtībniekiempēc saviem ieskatiem. Policists apsolījās šo lietu noskaidrot.Nākot atpakaļ, savu radiokomitejas kollēgugaŗajā rindā vairs neredzēju. Pastāstīju par prefektūrāredzēto un sarunu ar radiokomitejas darbinieci,kas bija ieradusies piereģistrēties. Tā kā man bijaradiokomitejas juriskonsulta apliecība, nolēmām, kavaru vēlreiz aiziet uz prefektūru. Devos uz turieninākamā dienā. Gaŗās rindas vairs neredzēju. Manisūtīja un vadāja no vienas amatpersonas pie citas,līdz nonācu lielā kabinetā. Spriedu, ka esmu nokļuvispie kāda augstāka priekšnieka. Mēs, protams, runājāmlatviski. Uzrādīju viņam dienesta apliecību unpaskaidroju sava nāciena iemeslu – varu liecināt radiokomitejasdarbiniecei par labu. (Šīs sievietes vārduesmu aizmirsis.) Augstais priekšnieks noklausījāsmanu ziņojumu, bet tad ļoti bargā balsī, kā ar cirvinoskaldīja, ka viss tiek darīts pēc augstākas pavēlesun nevienam nav atļauts iejaukties. Gāju atpakaļ unizstāstīju kollēgām, kas man bija teikts. Pieminētosievieti pēc tam vairs neesmu redzējis. Nožēloju, kaman toreiz nebija zināms, kādas briesmas viņu sagaida,un nevarēju viņu brīdināt. Īsā laikā pieradāmdzirdēt propagandu, ka žīdi ir komūnisti un plānopārņemt pasaules virskundzību; jau kopš 1.jūlijato skandināja radiofōnā no rīta līdz vakaram, vietāun nevietā. Mēs sapratām, ka nacionālsociālistipar to nedebatē, viņiem tas tāpat kā komūnistiemmarksisms un ļeņinisms bez iebildumiem bija „jāpieņemzināšanai”.Māte man pastāstīja, ka saņemts policijas rīkojumsuz neilgu laiku atvēlēt naktsmājas vienam vācu kaŗavīram.Jāēdina viņš nebūšot, jo ir armijas uzturā. Papildgultasmūsu dzīvoklī nebija, bet ēdamistabā piesienas stāvēja gaŗa kaste, ko dēvējām par pūralādi.Māte tajā turēja palagus, ziemas segas, lielos galdautus.Šai kastei bija uzklāts šaurs matracītis, parastitur sēdināja ciemiņus. Kaste bija gaŗa diezgan, tāka vācu kaŗavīrs uz tās dažas naktis varēja pārgulēt.Mani vecāki, tēvs un māte, bija pensionējušiesskolotāji. Māsa strādāja par ārsti 2.pilsētas slimnīcā.Kādu dienu, pārnācis no darba, redzēju, ka uz pūralādessēdēja vācu kaŗavīrs. Māsa arī jau bija mājās.

Māte, kā katru dienu, aicināja mūs pie galda. Tačubija neērti ēst, kādam cilvēkam uz mūsu mielošanostikai noskatoties. Māte uzlika galdā vēl vienu šķīviun aicināja svešinieku mums pievienoties. Ēdiensbija ļoti vienkāršs, jo krievi bija paspējuši Latvijassaimniecību paputināt. Viras katlā bija saknes undārzeņi un tikai mazliet gaļas, vairāk garšas pēc. Vācietispateicās par aicinājumu, piesēdās pie galda unēda kopā ar mums. Mana māte bija strādājusi parvācu valodas skolotāju pamatskolā un prata runātvāciski, arī mans tēvs. Sākām runāt. Viņš bija bavārietis,apmēram manā vecumā, futbolists, spēlējisBavārijas izlases vienībā. Vaicājām par viņa ģimeni,un viņš parādīja no mājas atsūtīto fotografiju, uzkuŗas bija redzama jauna, glīta sieviete ar bērnu –viņa sieva Rozīte un meitiņa. Sievu viņš pēdējo reiziredzējis pirms diviem gadiem, meitiņu nekad. Viņšbija mobilizēts, cīnījies visās frontēs, kur vien sūtīts,laimīgi ticis cauri ar veselu ādu, tikai atvaļinājumamuz mājām vēl nebija pienācis laiks. Mēs zinājām, kapēc dažām dienām viņš Rīgu atstās. Pēc pusdienāmpaaicināju viņu mūsu mājas pagalmiņā un nofotografējuar fotoaparātu Minox. Lūdzu viņu iedot mansievas adresi, solīju, ka filmu attīstīšu un fotografijuaizsūtīšu viņa sievai. Tā arī izdarīju. Kaŗa laikā pastsdarbojās lēni. Apmēram pēc mēneša saņēmu vēstulino Vācijas svešā rokrakstā. Rozīte sirsnīgi pateicāspar vīra pēdējo fotouzņēmumu. To viņa bija saņēmusireizē ar valdības paziņojumu, ka vīrs kritis kaujānetālu no Latvijas robežas.RRG AUSTRUMZEMJU RAIDĪTĀJI. Jūlija sākumāRīgā ieradās radio jaunā vadība. Ieguvām jaunu,ļoti gaŗu nosaukumu: Reichsrundfunk GesellschaftGmbH -- Sendergruppe Ostland -- HauptsenderRiga - Mit Sendern -- Modohn, Goldingen und Libau.Austrumzemju raidītāju grupas (SendergruppeOstland) priekšnieks-intendants bija Hanss Krīglers.Viņš sēdēja radiofōna direktora kabinetā. Pie sienastur karājās lielformāta glezna, kuŗā bija attēlotsĀdolfs Hitlers. Krīglers valkāja brūnu vācu civīldienestauniformu (tautā šos ierēdņus sauca par „zeltafazāniem”), pie krūtīm viņam bija piesprausta nacionālsociālistupartijas nozīme. Visām radiofōnadaļām un nodaļām bija vācu priekšnieki. Latviešudaļu un nodaļu vadītāji palika savā vietā un turpinājadarīt savu darbu, vācieši tikai saņēma rīkojumusno Vācijas centra un droši vien ziņoja, ka darbs tieksekmīgi un kārtīgi padarīts. Nezinu, cik ilgi radiofōnadarbā palika Alberts Jekste. Viņu šad tad redzējano tālienes tikai jūlija pirmajās dienās, un ar viņurunāja un darba lietas kārtoja tikai latviešu daļu unnodaļu vadītāji. Jekste uzturējās savā kabinetā unnekad neienāca Vispārīgajā nodaļā sasveicinātiesar darbiniekiem, kā to bija darījis direktors ArvedsSmilga. Par Rīgas, Madonas, Kuldīgas un Liepājasraidītāju priekšnieku bija iecelts doktors Drēze (Dröse).Vispārīgās nodaļas priekšnieks bija Merklīns, betGrāmatvedības – Groile (Greule). Šie ierēdņi tikai sēdējapie sava galda un par darbiniekiem nelikās nezinis. Par Mūzikas daļas vadītāju bija iecelts doktorsKelčs (Költsch). Viņš sēdēja savā kabinetā, sūca pīpi,un ļāva visu darīt profesoram Jānim Mediņam. VēlākFoto no autora arhīva1943.gada Ziemsvētkos (no kr.) Jēkabs Rasmanis,Pāvils Ieviņš, Margarieta Alberinga, Haralds Bija,un Marianna Ieviņa (trimdā rakstniece, arī JG līdzstrādniece)uzzinājām, ka doktors Kelčs publicējis pētījumus parkomponistu rasisko izcelsmi un konstatējis, kuŗiemno viņiem ir neāriska izcelsme. Radiofōnam bijadots rīkojums neārisko komponistu darbus neatskaņot.Programmas sastādīšanas daļai bija veseli trīspriekšnieki: doktors Vānraus (Wahnrau), leitnantsProbsts, kas veidoja atpūtas raidījumus vācu kaŗavīriem,un Flemings. Probsta programma izvērtāsdiezgan aktīva un plaša, jo vācu kaŗavīri bija tālu nodzimtenes, un viņu uzmundrināšanai bija nepieciešamapiemērota programma ar mūziku, dziesmāmun jokiem vācu valodā. Doktors Drēze bija četruLatvijas raidstaciju un arī Vispārīgās nodaļas, Programmassastādīšanas daļas, Saimniecības daļas unTechniskās daļas augstākais priekšnieks. Drēzem varbūtbija kāda pieredze biroju vadībā, bet techniskozināšanu maz. Viņaprāt, Latvijas radiofōns ar visāmtechniskām iekārtām un raidītājiem bija un palika noPadomju Savienības iegūts kaŗa laupījums, un viņavērīgā acs pamanīja, ka Rīgai ir tik izcilas techniskāsiekārtas, kādu raidītājam Vācijā nav. Viņš par to bijaziņojis uz Berlīni un saņēmis atļauju Rīgai „nevajadzīgo”nomontēt un sūtīt uz Berlīni. Tādu pašu liktenipiedzīvoja latviešu techniķu un inženieŗu sagādātiemateriāli un rezerves daļas, kas pēc ReichsrundfunkGmbH galvenās vadības domām Vācijai bija vairākvajadzīgas nekā Rīgai. Reiz tomēr Drēze savā rijībāaizrijās, un par to dabūja dārgi samaksāt. Galvenāpasta ēkā, līdzās radiofōnam atvēlētajām telpām pataisnu gaiteni ejot, varēja nonākt PTD: Pasta-Telegrafadepartamenta (PTD) radiotechniskā daļā, kuŗaspriekšnieks ilgus gadus bija izcilais Latvijas radiofōnijastēvs Jānis Linters. Latviešu inženieŗi un techniķiLatvijas brīvvalsts laikā bija sagādājuši PTD noliktavāsizejvielas un materiālus, tāpat kā radiofōnatechniķi un inženieŗi. PTD techniķi ziņoja Linteramun savam no Vācijas atsūtītajam priekšniekam, kaDrēze lien viņu noliktavā okšķerēt. PTD vācu priekšniekamnepatika, ka Drēze no kaimiņu iestādes nākviņa daļā meklēt kaŗa laupījumu. Viņš bija pieteicissavam vietniekam Linteram izmest Drēzi, pamanotviņu PTD noliktavās. Mūsu darbistabai bija durvis uzgaiteni un caur aizvērtajām durvīm dzirdējām, kastur notiek. Pazinu Jāni Linteru pēc balss, bieži biju61

Nacistu propagandas plakāts (1938)dzirdējis viņu draudzīgi sarunājamies ar Vispārīgāsnodaļas vadītāju Jēkabu Rasmani. Šoreiz Linterabalss skanēja kā pērkona dārdiens: Hinaus! (Ārā!).Sekoja skaļas lamas vācu valodā, un troksnis apklusa.Pēc minūtes gaitenī noklaudzēja smagi soļi, unviss apklusa. Mēs sapratām, ka noticis kas drāmatisks.Vēlāk PTD techniķi mums visu izstāstīja. Vācupriekšnieka tobrīd darbā nav bijis, un Drēze ielīdisnoliktavās okšķerēt. Linters dzinis Drēzi prom, betDrēze atsaucis no komandantūras sardzi un pavēlējisLinteru arestēt. Linters aizvests uz komandantūru,tikmēr techniķi sazvanījuši savu vācu priekšnieku unziņojuši viņam par notikušo, viņš savukārt zvanījisuz komandantūru, pavēlējis Linteru atbrīvot un Drēzemlicis Linteram atvainoties. Vācu priekšniekambija augstāka civīldienesta pakāpe nekā Drēzem,viņš Drēzi arī krietni no strostējis. Drēze aiz dusmāmpavēlēja aizmūrēt durvis gaitenī starp radiofōnu unPTD. Tomēr galvenā pasta ēkā bija vēl citas durvis,un PTD techniķi tāpat kā līdz šim nāca tikties ar radiofōnatechniķiem un otrādi.TECHNISKĀ DAĻA VĀCU LAIKĀ. No Berlīnes tikasaņemti algu apstiprinājumi Rīgas radiofōna darbiniekiem,un visi bijām pārsteigti, cik zemas algasparedzētas latviešu Techniskās daļas personālam.Noskaidrojās, ka vainojama Latvijas izglītības polītika.Latvija savas akadēmiskās tradicijas bija mantojusino cariskās Krievijas un pārāk ilgi kavējusiespiemēroties Vakareiropas līmenim. Krievijā universitāteskursu beidzējiem piešķīra „kandidāta gradu”,jo cilvēks ar universitātes izglītību varēja kandidētuz zināmiem valsts amatiem. Latvijai nekādu valstsamatu nebija, ko piedāvāt universitāti beigušajiem,un Eiropā latvietim ar Latvijas universitātes piešķirto„kandidāta gradu” bija maz izredžu iegūt respektējamuamatu, ja uz to pieteicās Vācijas universitātibeigušie ar tādu pašu akadēmisko izglītību, bet ardoktora gradu. Latvijas universitāte turpmāk sākapiešķirt maģistra gradu. Radiofōna techniķi noskaidroja,ka Vācijā skola ar tādu pašu mācību līmeni kāRīgas Valsts technikums absolventiem piešķiŗ inženieŗagradu un universitātes technisko fakultāti beigušiesaņem diplomēta inženieŗa gradu. TurpretimLatvijā technikumu beidzēji bija tikai techniķi, uninženieŗa gradu ieguva Latvijas universitātes absolventi.Tāpēc arī Reichsrundfunk GmbH apstiprinātāsalgas latviešu inženieŗiem bija tādas, kādas Vācijāsaņemtu tech nikuma beidzēji, un mūsu techniķiemvēl zemākas. Bija jāizcīna lielas cīņas un jāveic lielsskaidrošanas darbs, lai pārliecinātu centru, ka latviešutechniskais personāls pelnījis daudz augstākasalgas. Techniskās daļas darbinieki, inženieŗi un techniķibija paraduši lasīt ārzemju techniskos žurnālusun iepazīties ar publicējumiem profesionālā literātūrā,kā arī ar jaunākiem pētījumiem un izgudrojumiem.Viņi drīz uzzināja, ka no Vācijas atsūtītajampriekšniekam nav diplomēta inženieŗa grada, tātadviņš ir tikai techniķis. Bruņojušies ar speciālo literātūru,latvieši sadomājuši sākt zinātnisku strīdu ungājuši pie priekšnieka, lai tas izšķiŗ, kuŗam taisnība.Priekšniekam nav bijis ne jausmas, par ko viņa darbiniekirunā. Protams, kaŗa dēļ visi vācu spējīgākie unzinīgākie inženieŗi jau sen bija iesaukti un iesaistītibruņotajos spēkos, un tādam aizmugures amatamkā Rīgas radiofōna Techniskai daļai, kas sekmīgi darbojāsbez kādas vācu priekšniecības, sevišķi augstikvalificēts vācu personāls nebija vajadzīgs. Latviešutechniķi bija čakli, ne tikai cenzdamies iegūt speciāloizglītību, bet arī nadzīgi uz visādiem niķiem un stiķiem,tostarp „velna dzīšanu”. Mums atstāstīja šādugadījumu. Kāds techniķis, tukšas sērkociņu kastītesgalā iespraudis divus sērkociņus, aizgājis pie vāciešaun teicis: pieliec pirkstu pie abiem kontaktiem.Vācietis pielicis pirkstu. Latvietis prasījis: nu, vai tumani? Vācietis teicis: nē. Latvietis prasījis vēlreiz: vaitu mani, ka tevi paķeŗ? Ar laiku mēs sākām prātot,ko radiofōnā nodarbinātie vācieši te pie mums aizmugurēdara, kad Vācijai frontē aizvien vairāk sāktrūkt kaŗavīru?VĀCU OKUPĀCIJAS NORIETS. Radio darbs vācuokupācijas laikā ritēja normāli, ja vācu priekšniecībaneiejaucās ar saviem rīkojumiem. Vācieši ļāvalatviešiem strādāt tāpat kā tas darīts jau vairākusgadus, bet reizēm mūsu uzskati dalījās. Vācu administrācijaibija nesaprotams, ka radio orķestrī spēlēkonservātorijas mācībspēki, profesori un docenti unsaņem pilnu algu abās darbavietās. Latvijā tas bijadabiski un saprotami – kā radiofōns, tā konservātorijauzskatīja par savu pienākumu iesaistīt darbāvisizcilākos savas profesijas pārstāvjus, un nevienaiiestādei nebija iebildumu, ja tā pati persona strādāarī kur citur. Vācieši, kārtību mīlēdami, pieprasīja,lai katrs izvēlas un paziņo, kuŗu uzskata par savupamatdarba vietu un kuŗu par papildvietu. Dzīvear katru mēnesi un gadu kļuva smagāka, jo vācuarmija paņēma sev lauvas tiesu no visas Latvijas62

produkcijas, atstājot civīliedzīvotājiem tikai sīkumus,ko izsniedza uz kartītēm. Visa kā sāka pietrūkt – pārtikas,apģērba, itin visa ikdienā nepieciešamā. Daudziemlatviešiem laukos dzīvoja radi, un bija zināms,ka laucinieki badu necieš un varētu pat šo to no pārtikaspilsētas radiem atlicināt, bet civīliedzīvotājiembija stingri aizliegts ievest pārtiku no laukiem pilsētā,un dzelzceļa policijai dots rīkojums pārmeklētbraucēju ceļasomas un pārtiku konfiscēt. Mainījāsarī vācu okupācijas iestāžu nostāja pret civīliedzīvotājiem.Vācu armijas ienākšanas dienā simtiemjaunekļu un vīru pieteicās vācu armijā cīnīties pretkrieviem, cerībā panākt deportēto vilcienus un atbrīvotapcietinātos, bet vācieši latviešu palīdzību lepniatraidīja. Vāciešu lepnums un iedomība samazinājāsjau pirmajā ziemā, kad vācu kaŗavīri pie Maskavasnosaldēja rokas un kājas un bija spiesti atkāpties.Izsludināja aicinājumu civīliedzīvotājiem ziedot vācuarmijai kažokus un slēpes. Nu pēkšņi vācu okupācijasvara attapās, ka latviešu kaŗavīri tomēr vajadzīgi.Sāka formēt latviešu policijas bataljonus un sūtīt uzaustrumiem, uz okupētajiem Krievijas apgabaliem.Latvieši dziedāja: Tec, saulīte, tecēdama, / Mūs’ brālītisaustrumos; / Aiznes viņam labas dienas, / Dodpēc kaŗa mājā nākt. Dod pēc kaŗa mājā nākt. Raidstacijasmākslinieki un ansambļi gatavoja programmaslatviešu kaŗavīriem. Nodibinājās latviešu frontesteātris, kas ceļoja pa Krieviju, sagādājot latviešukaŗavīriem garīgu atspirdzinājumu. Radio darbā bijaiesaistījies vīru dubultkvartets „Tēvija” (mūzikālaisvadītājs Jānis Ansbergs), kas devās vairākos braucienosuz fronti. Radio bieži atskanēja latviešu patriotiskāsun tautasdziesmas. Kaŗavīriem veidoja īpašasprogrammas – kaŗavīru pusstundas. Radās jautrasun sērīgas cīnītājiem veltītas dziesmas: Divi bija, Paliecsveiks, mans mazais draugs!, Zilais lakatiņš, Kurtagad mans zēns ar gaišo seju u.c. Mākslinieki savaiprogammai sāka izvēlēties latviešu tautasdziesmas,jo sen jau bija zināms, ka grūtos laikos tautasdziesmair vislabākā bēdu remdētāja. Pēc neveiksmīgāmkaujām pie Staļingradas vācieši sāka latviešu vīru unjaunekļu mobilizāciju, nodibinādami „brīvprātīgoleģionu”, lai gan starptautiskie noteikumi aizliedzkaŗotājvalstij mobilizēt okupētās zemes vīrus savaiarmijai. „Brīvprātīgos”, protams, sadzenāja policija.Līdz ar vācu personālu uz Rīgu bija atbraucis ļoti sīkaauguma vācu pianists Hāgens, kas palaikam rīkojasōlokoncertus. Vācu priekšniecība, lai Hāgenam būtuko darīt, centās norīkot viņu par pianistu latviešudziedātājiem, kuŗi savukārt bija pieraduši koncertētar Latvijas radio pianistiem Jāni Ķepīti, Laumu Reinholdivai Jāni Suchovu. Vislielāko cīņu izcīnīja MildaBrechmane-Štengele, kam Hāgens bija norīkots parpianistu. Štengele bija izvēlējusies savam koncertamlatviešu tautasdziesmas, un Hāgens, latviešu valoduneprazdams, spēlēja kā notīs rakstīts, bet bezjebkādas izjūtas. Dziedāt latviešu tautasdziesmas,Hāgenam spēlējot pavadījumu, Štengelei likās kā arklibu dancot. Ar milzu enerģiju, protestēdama pašaiaugstākai priekšniecībai, Štengele izcīnīja savu taisnībuun par pianistu dabūja Jāni Ķepīti. RadiofōnāHāgenam gadījās vēl kāds kōmisks notikums. 1943.gada Ziemsvētkos radiofōna personālam sarīkotajā„tuvināšanās vakarā” daži bija iebaudījuši ko stiprāku,un kāds dūšīga auguma latviešu aktieris, kuŗš nepratagandrīz ne vārda vāciski, bija centies nodibinātdraudzību ar sīciņo Hāgenu, mēģinot viņu samīļot.Hāgens vēlāk sūdzējies, ka latvietis viņu piekāvis.Par Programmas sastādīšanas daļas priekšnieku noVācijas bija atsūtīts Kurts Flemings. Viņš bija gudrsdiezgan, ļaudams Kārlim Saulītim darīt savu darbu,kā tas darīts visus iepriekšējos gadus. Kādā no Latvijasradiofōna pašiem pirmajiem gadiem Rīgā bijaviesojies jauns dienvidslavu diriģents Leo Matačičs.Viņš bija laipni uzņemts, un Kārlis Saulītis sirsnīgi arMatačiču sadraudzējies. Gadiem ritot, Matačičs bijaaugstu kāpis slavas kalnā. Kādu dienu slavenais LeoMatačičs ieradās radiofōnā. Flemings steidzās viņuapsveikt, bet Matačičs pabīdīja viņu sānis, taisnāceļā devās pie Kārļa Saulīša un viņu apskāva. Matačičsbija tērpies vācu civīldienesta uniformā, viņambija daudz augstāka pakāpe nekā Flemingam. Pabīdītsmalā, Flemings aizgājis. Nākamā dienā radiofōnadarbiniekus pārsteidza ziņa, ka Kurts Flemingsatrasts savā dzīvoklī miris, viņam apkārt mētājušāsdaudzas tukšas dzērienu pudeles. Taču nekāds piemiņasakts vai izvadīšana nenotika. Radiofōna vācuadministrācija bija ziņojusi par notikušo RRG centrālei,un Fleminga nāve bija tikai normāls, ikdienišķskaŗa laika notikums. Simtiem un tūkstošiem vāciešuik dienas mira par Lielvāciju, Flemings bija viens noviņiem.Uzzinādami, ka 1944.6.VI Normandijas krastā izcēlāsASV armija, mēs radiofōnā slēdzām derības– cik mēnešu vēl līdz kaŗa beigām. Vācu propagandasaparāts solīja jaunos ieročus, bet tādu nebija,vācu armija bija spiesta atkāpties un mobilizējazēnus padsmitniekus un vīriešus līdz 65 gadu vecumam.Vācieši paši irōnizēja: vecie mērkaķi ir tiejaunie ieroči (Wir, alten Affen sind die neuen Waffen).Anekdoti ceļoja no mutes mutē. 1944. gadavasarā Hitleram no frontes pienāk tikai sliktas ziņas,un viņš gudro: ko vēl varētu darīt, lai stāvokli glābtu?Aizsūta savu vietnieku Gēringu uz Zviedriju; tāir bagāta zeme, lai mēģina kaut ko izkaulēt Vācijai.Zviedrijas karalis uzņem ciemiņu un, zinādams, kaviņš nāk no bada zemes Vācijas, liek sarīkot mielastu,lai ciemiņš dabū labi paēst. Gērings ilgi baudījis tikaikonservus no skārdenēm ar metalla piegaršu, Zviedrijā,ticis pie cepešiem, tik ēd un ēd. Karalis saprotun gaida, lai jau ciemiņš paēd. Pēc mielasta Gēringspiedāvā Zviedrijai līgumu un klāj vaļā, kas Vācijai noZviedrijas vajadzīgs: tīrais tērauds, smagais ūdensun vēl daudz kas cits. Karalis klausās, klausās, izvelkno kabatas smago zviedru sudraba naudas gabaluun uzsviež to galdā. Sudrabs skan kā zvans. Karalisprasa Gēringam: ko jūs varat tam pretī likt? Gēringsizvelk no kabatas gluži jaunu, nelietotu 100 reichsmarkubanknoti, lepni noliek to galdā un saka: šote. Bet notiek nelaime: pilī visi logi vaļā, vējš nopūšvācu banknoti uz grīdas. Galdā paliek tikai zviedrusudrabs. Gērings piesarkst un strauji noliecas, laibanknoti paceltu. Taču nelaime nenāk viena. ResnajamGēringam pēc laba mielasta strauji noliecoties,atskan nepatīkams troksnis. Nuja, katrai naudai sava63

skaņa, noteic karalis. 1944. gada rudenī Hitlers saklausījiesno frontes tik daudz sliktu ziņu, ka nekovairs negrib dzirdēt. Viņš kāpj automašīnā un pavēlšoferim, lai brauc, vienalga kurp. Vai pa autoceļu?Nē, tas parāk gaŗlaicīgi; brauc pa lauku ceļiem. Hitlersir nepacietīgs un komandē: ātrāk, ātrāk. Priekšāceļa līkums, uz ceļa suns. Šoferis vairs nevar automašīnuapturēt, sunim pāri, suns beigts. Hitleram irmīksta sirds: viņam žēl sabrauktā suņa. Viņš iedodšoferim maku un saka: ieej iekšā un samaksā parsuni. Šoferis ieiet mājā, Hitlers sēž automašīnā ungaida. Paiet 15 minūtes, paiet pusstunda, stunda,divas stundas, Hitlers gaida. Beidzot atveŗas durvis,šoferis nāk ārā, bet tik tikko spēj noturēties kājās.Hitlers prasa: ko tu tur tik ilgi darīji? Šoferis atstāstavisu, kā bijis: iegāju mājā, tur cilvēki sēdēja ap galduun piktojās – ko tas Hitlers izdarījis, iesāka kaŗu, untagad Vācija ir izpostīta. Man nebija laika uz viņiemklausīties, es teicu: tas suns ir beigts. Tev vajadzējadzirdēt, kādas gaviles atskanēja! Cilvēki apkampās,vēlēja cits citam laimes, gāja pagrabā un nesa augšāvīnu, lai līksmotos. Sēdināja mani pie galda unnelaida projām, aicinot iedzert kopā ar viņiem. Esteicu, ka samaksāšu, bet viņi teica: nevajag, nevajag,ja tu esi atnesis mums tik labas ziņas, tad tev nekasnav jāmaksā.Reiz ar kādu vācu mācītāju vaļsirdīgi pārrunājāmkaŗa norisi. Nebiju lasījis publicētos nacionālsociālistupartijas plānus pēc kaŗa, bet mācītājs droši vienzināja, ka latviešu tautai tie nebija sevišķi labvēlīgi.Pieminot Latviešu leģionu, mācītājs atzina, ka latviešukaŗošanai kopā ar vāciešiem nav nekādas jēgas.Mācītājs acīmredzot domāja, ka latviešu leģionāricīnās par Hitleru un tūkstošgadīgo jauno Eiropu, kurvaldīs Vācija. Viņš bija bijis Lietuvā. Tur vācu administrācijacenšoties noorganizēt leģionu tāpat kāLatvijā, bet tautas pretestība tik liela, ka rezultātivāji. Leģiona iesaukšanas vietā ieradies neticami lielaauguma lietuviešu milzis ar koka zobenu rokā un teicis,ka gribot iet kauties. Vācu armijai tik liela izmērauniformas nav, un milža runa un izturēšanās bijusitik kaujinieciska, ka viņš lūgts iet projām ar mieru,kamēr vēl nav piekāvis visu iesaukšanas komisiju.Latvieši cerīgi prātoja, ka Rīga ir sena Hanzas pilsētaun vācieši Rīgu komūnistiem neatdos, bet vāciešiemvairs nekādas izvēles nebija. Vācu personāls Rīgasradiofōnā tika samazināts: dažus aizsauca atpakaļuz Vāciju, dažus mobilizēja. Vācieši 1944. gada rudenīpiedāvāja latviešu darbiniekiem iespēju pārvestģimenes uz Vāciju. Dažus radiofōna darbiniekus iesaucaleģionā, bet radiofōns darbību pārtraukt nevarēja:cilvēki latviešu raidījumus klausījās. Vairākusradiofōna darbiniekus nosūtīja uz Tilzītes, Dancigasun citu pilsētu raidītājiem, kur lasīja ziņas latviešuvalodā, jo Vācijā bija ieradušies latviešu bēgļi.Sarkanarmija Rīgu ieņēma 1944.gadā naktī no 12.uz 13.oktōbri. 7.novembrī radiokomiteja uzsākaraidījumus latviešu valodā no Rīgas. Vīru dubultkvarteta„Tēvija” mūzikālā vadītāja Jāņa Ansbergaizveidotais vīru sekstets latviešu Frontes teātra ietvaros1944.gadā novembŗa sākumā ieradās LiepājāFoto no RTMM arhīvaun tūlīt piedalījās programmās Liepājas radiofōnā,ko vadīja LR Vispārīgās nodaļas darbinieks BerntsĒverts. Raidījumi notika līdz vācu armijas kapitulācijai1945.8.V. Liepājas radiofōns saņēma simtiemkaŗavīru vēstuļu saviem vecākiem un vecāku vēstuleskaŗavīriem, kuŗas programmu sastādītājs JānisAnsbergs ik dienas nolasīja „Kaŗavīru ziņotājā”, kāarī lasīja no vācu administrācijas saņemtās ziņas,kas bija jātulko latviski. Mūzikālos priekšnesumostiešraidē piedalījās gan vīru sekstets, gan sōlisti. Klavieŗpavadījumuspēlēja Jānis Ansbergs. Darbs Liepājasraidītājā aprakstīts grāmatā Vīru dubultkvartetsTēvija (2004). Lāčplēšu dienā (1944.11.XI) raidījaizcilu Andreja Eglīša sagatavotu programmu, kuŗāVilma Briede dziedāja Jāņa Ķepīša Solveigas vēstulesPēram Gintam ar Jāņa Grota tekstu, dzejoļusdeklamēja Teodors Lācis. 18. novembŗa programmāraidīja Eglīša vēstījumu tautai. 8. maija rītā Liepājasradiofōnā līdz pulksten 11.00 bija kārtējā rīta programma,ko noslēdza trīs dziesmas, pēdējā no tām– Svēts mantojums. oAnšlavs Eglītis glezno Vecrīgas drupas (1941.IX)64

DZEJNIECE UN MĀKSLINIECEMAIJA MEIRĀNEViņa ir tautastērpā, smagnējais audums kustasviegli, viņai ejot, viņa šai tērpā jūtas brīvaun īsta, viņa – latviete, dzejniece un mākslinieceMaija Meirāne. No visām man pazīstamajāmlatviešu dzejniecēm tieši Maiju redzuar latviešu tautastērpu īpaši saderīgu, betneba jau tālab vien, ka viņas dzejā tik brīnišķīgaun izsmalcināta latviešu valoda, tikdaudz latviskās pasaules priekšstatu, arī mazpazīstamu. Meirānes latviskums ir dziļdziļuma,tāds, kam pat nevajag izskaidrojuma,tā esamību apliecina viņas dvēseles kustībunospiedumi, viņas vārdi un grafikas darbulīnijas. Viņas latviskums nav pārdzintarojiesžēlabās par „tur” un „te”, tas ir sāpoši dzīvs,šodienīgs un redzīgs, dzirdīgs.Būdama droša savā latviskumā, Maija Meirāneir atvērta arī pārējai pasaulei, tās garadzīves dažādajām izpausmēm (viņa ir arītulkojusi cittautu dzeju latviski). Tik labi topateic Maija pati šajā Jaunās Gaitas numurāiespiestajās rindās: ... ticu vārdu spēkam/ tas uzliesmos vienmēr no jauna / kad Rilkeun Eliots dziedās pasaules valodās / kad kautkur Vidzemē ausīs / jauno rakstnieku rīts.Maijas Meirānes dzejoļi var būt tieši un viegliuztverami, vieliski, tie var būt arī aizplīvurojušies,minamas mīklas. Viņā sadarbojasspēcīgs intelekts ar dziļām jūtām. Te ir ganvizuālais, gan skaniskais, kā to jau atzīmējusiviedā zinātniece Janīna Kursīte Meirānesdzejas krājuma naktsvēstules priekšvārdā.Plakātismu un uzsaukumus Maijas Meirānesdzejā neatrast. Tā ir tīra un īsta dzeja, gardumsun prieks poēzijas mīļotājiem un sapratējiem.Viņa prot apstādināt, noķert mirkli,kurā trīsuļo pasaule, un viņa prot apturētpasauli, lai satvertu mirkli, to vienu vienīgo,kurā ir dvēseles duravas. Maija Meirāne savādzejā ir PATI SAVA, svaiga.* * *Rīgā dzimusī Maija Meirāne (īst.v. MaijaŠlesere, dzim. Krustāne) ASV beigusi (1958)Džona Hopkinsa Universitātes (Johns HopkinsU.) Merilandes mākslas un grafikasnodaļu (Maryland Institute College of Art)ar BFA (Bachelor of Fine Arts) grādu un Rodailendas(Rhode Island) mākslas skolu armaģistra jeb MFA (Master of Fine Arts) grādu(1966). Piedalījusies ar saviem darbiemmākslas izstādēs, darbojusies par dekoratoriBostonas latviešu teātrī, bijusi Bostonas latviešuskolas pārzine, mācījusi ASV austrumkrastalatviešu vasaras vidusskolā „Beverīna,”bijusi lektore 3x3 nometnēs, mākslas recenzentelaikrakstā Laiks. Īpaši izceļams un cildināmsir Maijas Meirānes darbs LaRAs Lapas(Latviešu rakstnieku apvienības trimdā izdevums)redaktores amatā pēc Jāņa Gorsvānanāves, izveidojot saturā daudzpusīgus uninteresantus žurnāla laidienus. 1988.gadāiznāk Maijas Meirānes pirmais dzejoļu krājumsDūmistaba (izdevis Valters Ziediņš, Toronto),kas 1989. gadā saņem PBLA Kultūrasfonda balvu literatūrā. 2002.gadā „Nordik”apgāds laiž klajā Meirānes dzejas grāmatunaktsvēstules. Abus krājumus rotā dzejniecespašas grafikas darbu attēli. 2006. gadā„Nordik” izdod dzejnieces Valdas Dreimanespiemiņai veltītu krājumu ar nosaukumu Kaddzīvošu otru reizi, par ko tā sastādītāja, komentāruautore un bibliogrāfijas sastādītājaMaija Meirāne 2007. gadā saņem otru PBLAKF balvu. Tai pašā gadā par darbu literatūrāun žurnālistikā viņai piešķirta Ērika RaisteraPiemiņas fonda balva (skat. JG251:16-17).Bet Maija Meirāne nedzīvo no dzejas unmākslas vien, līdztekus tecējusi „parastā dzīve”.Laulībā ar Dr. med. Juri Šleseru (kopšpensionēšanās kuplinājis JG saturu ar vēsturestematiem veltītām apcerēm), izaudzinātsdēls Andris, kuram ar dzīvesbiedri Māru(dzim. Erkmani) nu jau trīs atvasītes.Baiba BičoleJaungaitnieces Baibas Bičoles dzejdarbi publicētigrāmatās Aprite (1966), Ceļos (1969), Buŗot (1976),Griežos (1981) un Atgriežos (1991). Baiba ilgus gadusir latviešu avīzes (ASV) Laiks redaktore.Māris BrancisAR PAGĀTNI KABATĀGleznotāja Voldemāra Avena jubilejasizstāde LNMM, Rīgā (2009.16.VII-23.VIII).Arhitekts, gleznotājs un dzejnieks VoldemārsAvens ir viens no tiem trimdiniekiem, kuripagātni nēsā kabatā caurā kā dunci (dzejolī„Gudrais papagailis Čārlijs”). Kaut arī viņšaicina pagātnei uzlikt vāku (turpat), tomērsendienas visu mūžu, gribot vai ne, ir bijušaskatrā viņa solī. Pagātni nevar padarīt par nebijušu– ne trimdinieks, ne latvietis dzimtajoskrastos, lai kā kāds vēlētos aizmirst kā nebijušuvai kā neatminēšanās vērtu. Pagājībamūs baro, mēs no tās esam izauguši un tās65

piesātināti. Jā, arī bagāti. Garīgi, protams.Par to visu jādomā, skatot Voldemāra Avena85 gadu jubilejas izstādi, kas jūlijā un augustābija skatāma Latvijas Nacionālajā Mākslasmuzejā.Jubilārs Jaunās Gaitas lasītājiem ir labi pazīstamskā žurnāla mākslas nodaļas redaktorsun apcerējumu autors, tādēļ ne biogrāfijai,ne mākslas gaitām nepieskaršos – nejūtoskompetents, bet aprobežošos ar savām personīgāmpārdomām.Nelielā zālīte, kas atvēlēta Voldemāram Avenam,ir pārlieku maza, lai gūtu kaut cik pilnvērtīgupriekšstatu par mākslinieka daiļradeslīkločiem, kaut arī eksponēti vairāki agrākulaiku darbi (vilinājums ir liels dziļāk iepazītiesar viņa gleznotāja gājumu). Tas ir tikai ieskatsviņa radošajā dzīvē (tiesa, Latvijas skatītājamVoldemārs Avens droši vien zināmskopš gleznotāja pirmās uzstāšanās dzimtenē1991.gadā, kad viņš, viens no pirmajiemtrimdiniekiem, sadūšojās rādīt savus darbusto dienu dzimtenei visai dramatiskajā laikā).Vispirms izstāde atklāj, ka tās autors, noLatvijas skatītāju viedokļa raugoties, ir citāmākslas pasaulē audzis, svešā kultūrā briedis.Tas devis viņam izteiksmes plašumu, brīvību.Voldemāram Avenam nav nekādu šķēršļumodernās mākslas parādības pieņemt unsevī pārradīt, reizē paliekot patstāvīgai, cituneiespaidotai personībai (pilnīgi no mākslaspasaules iespaidiem neviens nav izbēdzis),kas neaizmirst savas saknes, savu pagātni.(Tomēr gleznotāju nav savaņģojušas dzimtenesglezniecības tradīcijas, kas uzliktušķēršļus radošajai pašizpausmei.) Viņā ir savienotasdivas visai grūti savienojamas lietas– brīvība un sasaistītība. Šajā sakarā profesoraJāņa Siliņa apcerējumā (Latvju Māksla,1979,6) izlasīju Voldemāra Avena izteikumu:Pats galvenais ir mākslinieka brīvība: brīvībamainīties, brīvība domāt, brīvība meklēt unatrast vai neatrast... galvenais – būt pašam.Brīvība izsakās arī spējā pieņemt savu izcelsmiun, nevicinot Latvijas karogu, ienestmākslā savu nacionālo savdabību kā individuāloiezīmi. Sekojot modernās mākslas valodasspecifikai, Voldemārs Avens atradis uniestrādājis gleznās tādas Amerikai pasvešas,netipiskas arhitektoniskas detaļas (durvis,piemēram), kas savā uzbūvē norāda, ka toautors ierosmi guvis tālajam kontinentamneierastā kultūrvidē. Arī krāsu pielietojumsir savādāks nekā amerikāņu glezniecībā izplatīts.Ar šo soli pasaules kultūru VoldemārsAvens paplašinājis ar latvisko dzīves izpratniun uztveri, arī trimdas dramatismu. Citādākarī nevarēja būt – māksliniekam vajadzējaatrast savu balsi lielajā Amerikas kopkorī, jagribēja sevi apliecināt kā radoši neatkarīgapersonība. Tādējādi gleznotājs apstiprinājasavu sasaisti – viņš nevar izkāpt no sevis unnostāties pret savu piederību, noliegt savupagātni. Nacionālās „važas” viņu padara parneatkārtojamu parādību mākslā. Šķiet, tas irVoldemārs Avens savā darbnīcā Ņujorkā pag. gs. 60.gados

personīgās spīts un laikam „elles ķēķa” svētīgsmantojums. (Tur radās krietna rinda radošupersonību, kas dzejā, prozā un mākslāapvienoja nacionālo ar moderno).Brīvība un pagātnes važas nav vienīgās pretējības,kas apvienojušās Voldemāra Avenamākslā. Ļoti būtiska ir viņa glezniecībasforma. Tā ārēji ir raupja, šķietami nevērīga,krāslaukumos lapidāra. Raupjumu pastiprinaarī biezās faktūras, glezniecībai pasvešumateriālu izmantošana. Tas pats sakāms parkrāsu uzlicienu. Otas kustības uz audekla liekasvietām paviršas. Taču pēc savas būtībasVoldemāra Avena māksla ir ļoti jūtīga. Ārējāforma ir kā aizsargbruņas, lai svešs skatiensneievainotu dvēseli.Viņa gleznas var būt kā ar cirvi iztēstas – lieligabali, neuzmanīgi cirsts. Turpat iepretimir maigi krāsu salikumi, gluds gleznojums.Abstrakcijai tuva forma sabalsojas ar reālāspasaules attēlojumu.Pats mākslinieks apgalvo, ka viņam nav būtiskssižets, stāstījums, viņš visu pateicis arkrāsām. Tomēr viņa darbi atraisa skatītājāemocijas, fantāziju, asociācijas. Arī tās irpretējības, ko sevī apvieno šī ļoti radošā personība,nerunājot par to, ka glezniecība viņāsadzīvo ar dzeju. Racionalitāte (to laikam devušasarhitektūras studijas) jubilārā koeksistēar romantisku (ne vienmēr skaļi izpaustu)lirismu, emocionāliem izšļākumiem.85 gadus vecais jubilārs, kā rāda izstāde, irjauns garā. Liela daļa gleznu radusies pēdējosgados un pat vēl šogad, kuras tikpatemocionāli spēcīgas un ietilpīgas kā iepriekšējogadu darbi.Par mākslas vēsturnieku Māri Branci skat.JG256(2009):51No LMA Mākslas vēstures institūta pētniecesStellas Pelšes recenzijas par VoldemāraAvena izstādi LNMM (Diena 2009.5.VIII):..Plaši izmantotās senās koka arhitektūrasdetaļas (durvis, eņģes, apkalumi) kā lokālimitoloģizēts etnogrāfiskā mantojuma elementsvienlaikus labi iekļaujas ģeometrizējošāsabstrakcijas strāvojumā, veidojot vienuAvena glezniecības atzaru, dažkārt patar spēcīgu trīsdimensionālas ilūzijas efektu.Piemēram, Detaļas uz pelēka pamata (2008)pat sasaucas ar britu abstraktā konstruktīvistaBena Nikolsona 30.gadu pelēcīgajiemģeometrisku formu reljefiem, tomēr Avenaplastiski vibrējošā, gleznieciskā struktūrair krietni aktīvāka un piesātinātāka. Var uzsvērt,ka Avens savulaik mācījies pie amerikāņut.s. pēcgleznieciskās abstrakcijas pārstāvjaŽila Olitska, tomēr viņa krāsas pludinājumiun smidzinājumi savukārt ir strukturāliļoti amorfi, salīdzinot ar Avena pastozigleznoto vertikālo, horizontālo un diagonāloritmu skaidrību (Durvis, 2005; u.c.).(..) Avena darbi iemieso divas augstu novērtētasnacionālās glezniecības kvalitātes —saturisku piesātinājumu (vēstures un kultūrasliecības) vienlaikus ar nosacītību, vispārinājumuun formāli izkoptu glezniecības valodu(abstrahēti laukumi, ritmizēta struktūra,faktūras daudzveidība, krāsu izteiksmība,silti vēso toņu līdzsvarojums). Viņa gleznāsdzīvo gan mīts par zaudēto Latviju, ganarī modernās mākslas mīts par gleznieciskāsformas pamatelementu izpēti kā indivīda suverēnāspašizpausmes teritoriju. Abu mītusavstarpējās attiecības ir maksimāli harmonizētas,nevis problematizētas. Senā strīda risinājums,atceļot „latviskuma” un reālisma aliansipret formas modernizācijas iespaidiem,tomēr pats jau uzskatāms par solīdi autoritatīvastradīcijas apliecinājumu.Voldemāra Avena dzejoļu kopa un viņa darbu reprodukcijasatrodamas JG258.PAR JURI KORNETUJG250(2007) lasītāju atzinību gūst fotomeistaraJura Korneta (1957) ņemtie uzņēmumiIstanbulas (Stambulas) Zilajā mošejāun Indijas svētajā pilsētā Puškarā. Ar savukameru viņš nevis ir tikai „izskrējis cauri”,bet ilgāku vai īsāku laiku dzīvojis vairāk nekā30 valstīs – no dienvidaustrumu Āzijas, arābuzemēm un Turcijas līdz Dienvidamerikaiun Eiropai – tas esot vienīgais veids, kā iedziļinātiesdažādās pasaules kultūrās un toizpausmes fiksētu un iemūžinātu caur fotoprizmu. Viņa darbi bijuši izstādīti Parīzē,Bangkokā, Toronto u.c. Plašu ievērību gūstJura foto reprodukciju albūms Saris inthe Sun: Portraits and Landscapes (2006).Toronto mītošais (vismaz uz papīra) pēcprofesijas civīlinženieris un digitālo fotometožueksperts dala laiku starp komerc- unmākslas fotogrāfiju. Šoreiz piedāvājam Jurafoto kompozīcijas, kas radušās Latvijā un XIIILatviešu dziesmu svētkos Kanādā (2009.1.-5.VII), Hamiltonas pilsētā. Sīkāk par JuriKornetu skat. JG250:37.R.E.67

Andrejs JansonsPAR TRĪS TENORU KONCERTIEMJau kuro reizi trīs Latvijas Nacionālās operastenori Miervaldis Jenčs, Nauris Puntulis unGuntars Ruņģis iepriecināja Ziemeļamerikaslatviešus ar saviem koncertiem. 2009. gadaturnejas programma sākās ar izteiksmīgi unsaistoši nodziedātām operu un operešu ārijām,kā arī populārām dziesmām no pag.gs.30.gadiem, kurām pavadījumus spēlēja izcilaispianists Gints Bērziņš. Bet lielu vilšanossagādāja koncerta otrā daļa, kad publikai bijajāklausās nejauki skaļus, iekonservētus pavadījumus(canned music). Tīri vai gribējās prasītatpakaļ pusi no samaksātās naudas! Ieskaņotumūziku taču varam klausīties CD diskosun radio raidījumos cik uziet, nav tādēļ jāietuz koncertu un jāmaksā nauda. To vēl varētusaprast, ja nebūtu cita pavadījuma, bet pianistsBērziņš pa to laiku sēdēja dīkā un grozījapastiprinātāja pogas. Vai tad šādu gaumesnabadzības apliecinājumu bija vērts vest pāriokeānam? Tā vien liekas, ka mākslinieki bijapārāk zemu novērtējuši šejienes publiku, kāto liecināja aplausi, kas šīm dziesmām bijamanāmi atturīgāki nekā pirmajā daļā. (Pirmsvairākiem gadiem līdzīgu eksperimentu izmēģinājaŅujorkas Brodveja teātru producenti,atvietojot orķestrus ar ieskaņotu mūziku. Kasnotika? Publika izrādes izsvilpa un pieprasījaatpakaļ naudu. Rezultātā producenti bijaspiesti likt atpakaļ dzīvus orķestrus.)Gadu tecējumā, sākot jau no okupācijas laikiem,Latvijas publika kļuvusi tik notrulināta,ka lielāko tiesu mūzikas teātros atskaņoskaļruņos, un skatītāji to pieņem par pašsaprotamulietu. Nesen gadījās būt klāt kādāaugstskolas mācību gada atklāšanas aktāRīgas Latviešu biedrības greznajā Zelta zālē.Valsts himnu tur atskaņoja no skaļruņiem!Konservēta mūzika! Publika gan piecēlāskājās, bet retais himnu dziedāja. Negribētosdomāt, ka Latvijā tāda nabadzība, ka nevarējaatļauties pianistu. Neatliek cits secinājums,kā rīkotāju gaumes trūkums vai varbūtnolaidība. Pat vismazākos latviešu centrosZiemeļamerikā attiecīgos sarīkojumos valstshimnu pavada dzīvs pianists vai ērģelnieks.Gaidīsim trīs tenorus atkal. Viņu programmasbez šaubām ir interesantas un viņi spējpubliku sajūsmināt, bet turpmāk – vismazZiemeļamerikas publikai – ar dzīvu mūziku!Obojists, diriģents, komponists Andrejs Jansons beidzisDžuljarda mūzikas skolu (1960), Manhatenasmūzikas skolu Ņujorkā (1973), ieguvis muzikoloģijasdoktora grādu Ratgersa (Rutgers) U. (1986), spēlējisdažādos amerikāņu orķestros, arī tos vadījis. Ņujorkaslatviešu kora muzikālais vadītājs un galvenais diriģents,Ņujorkas koklētāju un dziedātāju ansambļavadītājs. Komponējis mūziklus Meža teika (1972),Sarkangalvīte (1974), A Brush with Magic (1981),Gundega (1988), Laimes reibonī (1997) u.c. Ierakstījisvismaz pusduci albumu ar latviešu autoru skaņdarbiem.TZO (1996), PBLA Kr. Barona prēmija (1966,1976), K. Gopera Fonda balva (1972, 1976).PAR AIGARU KILDIŠULatviešu sabiedrībā un presē visumā mazpazīstamais gleznotājs, scenogrāfs, mūzikasgrupu dalībnieks un dažādu mākslas aktivitāšuorganizators Aigars Kildišs 80.gadu vidūnonāk Ņujorkas mākslas dzīves iedvesmojošajāvidē Manhatenas (Manhattan) austrumulejasgalā (Lower East Side), kur tolaik dzīvošanair samērā lēta un radošā dzīve, īpašimākslas avangardisms, sit augstu vilni. Visāsmalās nelielas mākslas galerijas un teātri, grāmatveikaliun antikvariāti, bohēmiski restorāni,slaveni naktsklubi. Aigars Kildišs ātri vienne tikai iekļaujas šī saistošā lielpilsētas rajonakrāšņajā sabiedrībā, bet izceļas ar savu ievērojamomākslinieka talantu, arī ar organizatoraspējām, ātri vien kļūst par šīs Ņujorkas daļasmākslas pasaules neatvietojamu sastāvdaļu.Vietējās mākslas galerijās redzamas viņa parastiabstraktās, brīvā stilā veidotās gleznasun zīmējumi. Viņa sirreālajās vīzijās jaušamanihilistiska iznīcības, sagrāves pieskaņa. Viņagleznošanas metodi varētu dēvēt par streamof consciousness jeb apziņas plūsmu. Ņujorkasdzīves posmā Kildišs atrod domubiedrusvisvairāk mūziķu, aktieru un gleznotāju sabiedrībā,piedalās rokgrupās – gan kā mūziķis,gan arī to organizētājs, ņem dalību kabeļtelevīzijasuzvedumu un video filmu veidošanā,sastrādājas ar tādām popzvaigznēm kā KarenFinley, Harry Kipper (Martin von Haselberg),Tom Murrin (Alien Comic) u.c. Mākslinieksstarplaikā iegūst divus akadēmiskus grādus„daiļajās mākslās” (Fine Arts) plaši pazīstamajāČikāgas Mākslas institūtā (Art Instituteof Chicago) – bakalauru (1975) un maģistru(1979), un pēcāk, nu jau ģimenes cilvēks, apmetasuz dzīvi šoreiz nevis Ņujorkā, bet ārpustās – mākslinieku iemīļotajā Hudsonas (Hudson)miestā. Šajā JG numurā reproducētaisAigara Kildiša darbs piesaista ne vienu vienapbrīnotāju Amerikas Latviešu māksliniekuapvienības (ALMA) biedru saietā Katskiļu kalnos2008.gada rudenī.Voldemārs AvensVoldemārs Avens ir JG redakcijas loceklis.68

Juris Kornets. Rīgas nami (skats no Latvijas Zinātņu akadēmijas ēkas)Par fotomeistaru skat. 67. lpp.

Maija Meirāne Šlesere. Homāža. Monotipija. 22 x 22 cmPar mākslinieci skat. 65. lpp.

Ivars AntēnsAR DZIESMĀM UN DEJĀMJAUTRĀM*Korista vēstule no ČikāgasTā latviešu dziedāšana un braukšana uzDziesmu svētkiem ir tāda kā narkotika. Nujau būs pagājis vairāk nekā 60 gadu kopšmūsu Augsburgas „Ausekļa” ģimnāzijaskora ceļojuma uz Dziesmu svētkiem Fišbachā1948.gadā. No Čikāgas kora dziedātājiir braukuši gan uz ASV austrumu, gan rietumukrastu, uz vidusštatu pilsētām, arī uzRīgu. Bet, re, ja reiz iesācis, nevar vairs atmest,gribas vēl un vēl. Hamiltonas Dziesmusvētkos Kanādas Ontario provincē bija viss,kam jābūt krietnos dziesmu svētkos – labasdziesmas, labi diriģenti, dziedātāji un mūziķi,atsaucīga publika, labi rīkotāji. Tik labi svētkiilgi nebija bijuši, nu, vismaz kopš VentūrasKalifornijā un, protams, Rīgas svētkiem2008.gadā. Viena no svētku zvaigznēm bijagalvenais mūzikas nozares vadītājs, JurisĶeniņš, allažiņ redzams, gan modinādams,saulītei lecot, citus darbiniekus, gan vai visosmēģinājumos dodot svarīgus norādījumus,gan arī spēlējot kamerorķestrī vai uzņemotiespavadītāja lomu.Ļoti izcilajā Latviešu mūzikas koncertā baudījumsbija dzirdēt Vītola darba pirmatskaņojumu– Tautas dziesmu svītu, kas restaurētapēc komponista piezīmju grāmatās atrastiemmateriāliem. Pēc orķestra pēdējās piedevasKur tu teci gailīti manu, no rītiņa agrumā?– kas Jura Ķeniņa ieskatā bija kļuvusipar tādu kā svētku darbinieku himnu, solistiun mūziķi saņēma ziedu veltes, tikai nabaganošu šķīrējs palika bešā. Visos sarīkojumostika pasniegtas ļoti līdzīgas puķes, protams,ne jau reiz dotās. Izskatījās pēc noorganizētapasākuma. Kādam puķu audzētājam trāpījāslabs „bizness.”Rīgā svētkos kori dziedāja vai uz visiem stūriem– Vērmanītī, Doma laukumā, Līvu laukumāu.c. Arī Hamiltonā aiz galvenās Marriottaviesnīcas nelielā dārziņā turpat līdzās nīcējuteltīm pēkšņi redzu – nostājas dižens korismelnos „ancukos” un sāk raut vaļā – RīgasBiznesa skolas koris Eināra Verro vadībā.Nodzied vienu dziesmu, ir tā ap 50 klausītāju,nodzied otru, nu jau vairāk kā 100. Unvisi sauc: vēl! vēl! Kopā noklausījāmies kādas* No Artūra Krūmiņa libreta Alfrēda Kalniņa operaiBaņuta (Līgo dziesmas)trīs vai četras dziesmas. Garām gāja AndrejsJansons. Arī viņu lika pie diriģēšanas. Labavieta naudas tērēšanai bija tirdziņš – gan parēdamām, gan klausāmām, gan uzvelkamāmun nēsājamām, gan skatāmām lietām. Pulkagaldu, pilni ar iekš- un ārzemju ražojumiem,arī daudz Latvijā ražotu tvartu, „dīvīdiju”,vecmodīgi drukātu grāmatu, koka, stikla unmāla izstrādājumu. No 100 dālderiem varējatikt vaļā pavisam viegli, toties pilnīgi parvelti varēja tikt pie 2012. gadā paredzētoMilvoku dziesmu svētku zaļi spožā reklāmaidomātā rakstīkļa. Jā, Milvoku svētku galvenaispriekšnieks ar visu savu mūzikālo ģimeniarī bija Hamiltonā, viens Brusubārdis diriģēja,divi spēlēja kamerorķestrī, pārējie piecidziedāja.Viesnīcas restorānos ēdieni bija dārgi un nevienmēr tie gardākie, turklāt ilgi jāgaida, kamēratnes. Arī uz rēķinu jāgaida vesela mūžība.Te nu gluži vietā bija Baltā telts turpatblakus viesnīcai – Toronto Latviešu centraēstūzis „Pie bērziem” ar desiņām, skābiemkāpostiem, pīrāgiem, kotletēm u.c. latviešuiemīļotiem gardumiem. Turklāt par samērāpieņemamām cenām un acumirklīgu apkalpošanu.Viesnīcas krogā gan bijis latviešualus, bet tas nu aizgājis pa tīro jau pirmajāsdienās. Pats nedabūju ne nosmeķēt.Neraugoties uz pasaules dižķibeli, kori undeju grupas sabrauca no visurienes. NoLatvijas „Balsis”, „Burtnieks”, „Rīgas Biznesaskolas koris”, „Dzintars”. No Īrijas „Mazaisletiņš” un „eLVē”. Pēdējā koristiem mēģinājumosdzelteni krekli ar uzrakstu uz muguras:Labāka sabiedrība. Viņu labās balsisun zinīgā dziedāšana padarīja katru mēģinājumutikpat kā par koncertu. Tāpat dejugrupas „Oglīte” no Rīgas, Rožupes pagastadejotāji no Līvāniem, „Zemgaļi” no JelgavasOzolniekiem ar savu raito soli lika skatītājukājām kustēties ritmā līdzi. Mēģinājumi irtāda patīkama padarīšana, nav satraukuma,tikai laba jušana būt pulkā, darot kopējulietu. No rītiem čaklās hamiltonietes cienājamūs ar labām brokastīm. Varējām arī pašilietot tehnoloģijas brīnumu – beigeļu jeb barankugriežamo mašīnu. Mēģinājumos iznācapavadīt vismaz 16 stundas, rāvām ko varējām,un panākumi neizpalika ne Garīgajākoncertā katedrālē, nedz arī Kopkora koncertālielajā Hamilton Place zālē. Jāpiebilst,ka no viesnīcas istabas loga labi redzamākatedrāle tomēr nebija 10-15 minūšu gājienāno viesnīcas, kā minēts kādā svētkuinformācijas lapā. Salti meli – īstenībā pagāja25 minūtes un galā slapja mugura...Kritiķi jau rakstīs par dziesmām un dejām71

no ekspertu skatījuma. Kā viens no dziedātājamvaru teikt, ka Garīgajā koncertā piesirds sevišķi gāja Okolo Kulaka Uz Tevi, mansDievs, ko diriģents Egils Lipšāns novadījatā, ka dziesma līgot ielīgoja dziedātāju balsis.Tad vēl Arnes Missa Dolente un JermakaSargi, Dievs, latviešu tautu! Intu Teterovskilabi zinām kā izcilu diriģentu, atceramies arīkā sadziedāšanās izdarīgu rīkotāju pērngadRīgā Mežaparkā pēc Noslēguma koncerta.Jermaka gabalā Teterovskis, kurš Hamiltonākļuva par otru svētku zvaigzni – tūlīt aiz JuraĶeniņa, dziedāja baritona solo.Kopkoru koncertā bijām vairāk nekā 400dziedātāju. Dziedājām, kā mums diriģentinoteica, uz pirkstgaliem. Sevišķi patikaBeloglāzova Trīs rītiņi saule lēca, Saksa Saulekokles skandināja, Mences Neba maize patināca, Ordelovska Es biju māmiņai viena patimeitiņa, Jēruma Māsiņas atvadu deja, JuraĶeniņa Aiz purviem, aiz mežiem saulīte lēca.Kaut arī klausītāji sita plaukstas, cik nu vienspēja, diriģenti laikam bija norunājuši nekoneatkārtot. Koncerta beigās nespontāni nodziedājāmPūt, vējiņi! – bet dziedātājiem arto nepietika, sākām saukt: Gaismas pili vēlvienreiz! Gaismas pili vēl vienreiz! – un tākādas 25 reizes, līdz diriģenti par mums apžēlojās.Svētku nagla, manuprāt, bija Viesu korukoncerts akustiski izcilajā Anglikāņu katedrālē.Kori „Balsis” un „Burtnieks”, gan dziedotatsevišķi, gan arī kopā, tik tiešām parādījaklasi. Un kur tad abi brīnišķīgie solo soprāni –Kristīna Zemberga („Balsis”) un Ilona Haņina(„Burtnieks”)! Bez tam abas bija ļoooti diktiSMUKAS! Un, ja nu Teterovskim, Tomsonamun Lipšānam vēl nav nekādi ordeņi iedoti, tadnu par šo koncertu tiem tie noteikti pienākas.Koncertā tā atsitu plaukstu applaudējot,ka zili sasistā delna sāpēja visu nākošo dienu.Ļaudis, kam neiznāca aiziet uz ekumeniskodievkalpojumu, nokavēja nevien prāvestesZušēvicas sirsnīgo sprediķi, bet arī kora„Balsis” sniegto Romualda Jermaka kantātesPaceliet sirdis pirmatskaņojumu. Dziesmuspēlē Meldermeitiņa (melodramma giocoso)iepriecināja Toronto jauno aktieru un dziedātājulabā latviešu valoda. Svētku ieskaņaskoncerts Sitiet bungas bija kaut kas speciāls– ar dejām, dziesmām un tikai pāris apsveicējuļoti īsiem apsveikumiem. Vislabāk patikaAi jel manu vieglu prātu. Pērngad Rīgā pēcsvētkiem to dziedāja vienā dziedāšanā atceļāno svētku vietas uz 11. tramvaja piestātni,arī pašos tramvajos. Arī Brauna Saule, Pērkons,Daugava. Raiņa vārdi. Laikam jau tikaimazliet jāpaskrāpē mūsu it kā vakareiropeiskāāda, lai apakša parādītos sensenais latvis– Saule, mūsu māte, Daugav’, sāpju aukle,Pērkons, velnu spērējs, tas mūsu tēvs... Desmittūkstošgalvīgaissvētku koris Mežaparkāmirdzošam sejām sauca: atkārtot! atkārtot!Hamiltonas Centra lielajā zāle bija iespējaacīm izbaudīt spriganos soļus interesantajāsun sarežģītajās jaundejās. Rīgas grupa„Oglīte”, manuprāt, sniedza to labākoJuris Kornets. XIII Latviešu dziesmu svētkos Kanādā (2009)72

Juris Kornets. XIII Latviešu dziesmu svētkos Kanādā (2009)– Dzirkstis lec dancojot, un ne tikai tāpēc, kašajā grupā dejo arī mans Rīgas radinieks. Unkur tad vēl folkloras grupa „Ceiruleits” arsavu brīnumskaisto spēlēšanu Ieskaņas koncertā,Jaundeju skatē un deju lieluzvedumā.Diženi nostrādāts!Rakstnieku pēcpusdienā pie apmēram 30galdiem vairāk nekā 300 sirmgalvju un vismaztrīs jaunāki ļaudis ar tumšiem, nekrāsotiemmatiem, kuri droši bija iemaldījušies,domādami, ka, varēs paēst par brīvu. Veselugaldu okupēja Čikāgas Literatūras grupas dalībnieki.Sevišķi patika Laimas Muktupāvelasteiktais un Sarmas Muižnieces dzeja. Toties„Tautas vakariņās” pietrūka goda galds arrīkotājiem, diriģentiem, komponistiem, mūziķiem,danču meistariem, rakstniekiem, arīvēstniekiem un politiķiem. Taču jau gribējāsnoraudzīties svētku prieka radītājos, nopriecātiespar viņu varēšanu. Bet nekā. Sēdi unēd tik pie sava galda un pazūdi, pirms sākasballe tajās pašās telpās.Varen lepnajā viesnīcā Marriott, kur pirmsun pēc sarīkojumiem nebija viegli iekļūt liftos,katru rītu pie istabas durvīm atradāsThe Globe and Mail – izcila avīze ar labiemrakstiem, pārskatiem, jaunākajām ziņām.Salīdzinājumā ar amerikāņu avīzēm, ieskaitotmanas mītnes pilsētas Chicago Tribuneun Sun Times, tās vislabāk noderētu sagrieztasmazos četrstūra gabaliņos kāda butkā.Var jau teikt arī tualetē (atmiņā uzpeld kādreizējaČikāgas piecīša Ulža Ievāna teiktais:Latvians are very cultured people, ladieshave long evening tualets...). Runājot parmazmājiņām, 19.gs. celtajā Anglikāņu katedrālēkoru mēģinājumos kādiem 500-600cilvēkiem bija jāapmierinās ar vienu pašumazu „būdiņu”. Starpbrīdī sievu rinda garugarā, vismaz pusstundas gaidīšana, un mēģinājumsjau tūlīt turpināsies... Vīriem neatlieknekas cits kā uzupurēties – izdzīt visusno savējās mazmājiņas, nostāties sardzē piedurvīm, lai citi vīri netiktu iekšā, un laipnilūgt dāmām pieņemt šo upuri.Atpakaļceļā uz Čikāgu galvā dziesmu melodijasun prieks par izcilajiem svētkiem.Zīm. Ilmārs RumpēterisIlgi nāca, drīz aizgājaTie diženi Dziesmu svētki.Piecas dienas, piecas naktis,Ne nedēļas nepalika.o73

Gatis KrūmiņšVAI ULMANIS ATZINA LATVIJASANEKSIJU?Šī vēstures zinātņu doktora pagātnes liecība pārdrukātano laikraksta Diena (2009.18.IX). LKOK ir saīsinājumsLāčplēša kara ordeņa kavalierim.1940.22.VII Kārlis Ulmanis iesniedza Tautas labklājībasministrijai lūgumu piešķirt sev pensiju. Kā zināms,dienu iepriekš tā sauktā Tautas saeima Latvijā pasludinājapadomju varu, Latviju pārdēvēja par PadomjuSociālistisko Republiku (PSR), pieņēma lēmumu parLatvijas iestāšanos PSRS. Augusta Kirhenšteina valdībaturpināja darbu kā Latvijas PSR Ministru kabinets,pats A. Kirhenšteins 21. jūlijā pulksten 12.00 kļuvapar Valsts prezidentu. Iepriekšminētie notikumi bijaPSRS rūpīgi izplānotās Latvijas okupācijas un aneksijasnoslēdzošais posms. Lai arī cik tas pirmajā mirklīparadoksāli izklausītos, K. Ulmanis pensiju pieprasījaokupācijas varai un, cik var spriest no viņa iesnieguma,atzina savu atstādināšanu par tiesisku un likumīgu.K. Ulmaņa lūguma par pensijas piešķiršanu oriģinālsir atrodams Latvijas Valsts arhīva PA 200. fonda5. apraksta 1004. lietas 3. lapā:Tautas labklājības ministrijaiCaur Valsts Prezidenta sekretariātuBijušā Valsts prezidenta LKOKKārļa Ulmaņa, dzīv. PilīLūgumsNoliekot vakar saskaņā ar 1940. gada 20.jūlija likumu (V.V. 162) Valsts Prezidentaamata pildīšanu un līdz ar to izbeidzot valstsdienestu, kuru izpildīju nepārtraukti no 1918.gada 18. novembra, kas redzams pieliktajādienesta gaitas saraksta norakstā, laipnilūdzu ministriju piešķirt man pēc likumapienākošos pensiju.Kā atbrīvošanas cīņu dalībniekam pensijaman pienākas ar 20 gadu izdienu.Bet lūdzu ieskaitīt pensijas izdienā arī divicitus laikus:1. Cietumniecību par politisku darbību 1905.gada kustībā, jo biju ieslodzīts Pleskavascietumā 1905. gada decembrī un līdz 1906.gada vidum, un2. emigrācijas gadus no 1906. līdz 1913.,kopā septiņus, jo biju spiests atstāt toreizējoKrieviju kā cariskās valdības vajāts, patpiedraudot nošaut, par manu politiskodarbību brīvības kustībā.Šo apstākļu apliecināšanai atsaucos uzHermani Endzeliņu Valmierā, kurš varēsatcerēties arī citus notikuma aculieciniekus,kā arī Vilhelmīni Ulmanis Rīgā, Tērbatas ielā38.1940. gada 22. jūlijā, Kārlis Ulmanis.Īpaša uzmanība būtu jāpievērš K. Ulmaņa vēlmei saņemtpensiju par laiku pirms Latvijas proklamēšanas,norādot uz savu revolucionāro pagātni. Var izvirzītdivas versijas, kas uz to K. Ulmani pamudināja. Viena— K. Ulmanis jaunajai varai centās demonstrēt,ka līdzīgi kā komunisti, cīnījies pret carismu, tātadbijis viņu sabiedrotais. Otra — K. Ulmanis uzskatīja,ka 1 080 latu (tādu pensiju viņš saņemtu, vadotiespēc tā brīža likumiem, ņemot vērā viņa Valsts prezidentaalgu — 2 000 latu mēnesī) nav pietiekamanaudas summa. Taču viszīmīgākais ir lūguma pirmaisteikums, no kura kļūst skaidrs, ka K. Ulmanis visunotiekošo atzīst par likumīgu. Pat pēc tam, kad tikapasludināta padomju vara un Latvijas pievienošanāsPSRS. Sadarbību ar okupantiem laika posmā starp1940. gada 17. jūniju un 21. jūliju vēl varētu mēģinātattaisnot, skaidrojot to ar vēlmi novērst nekārtībasun asinsizliešanu, turpretim pēc 21. jūlija tā ir, maigiizsakoties, neizprotama. Vienīgais skaidrojums —gūt sev materiālu labumu pēc emigrācijas. Solījumubrīvi izceļot no Latvijas un Šveices vīzu K. Ulmanis jaubija saņēmis. Jā, pensija pēc Latvijas Republikas likumiemK. Ulmanim pienācās, bet kāpēc viņš uzskatīja,ka tā ir jāmaksā arī Latvijas PSR? Vai viņš atzina LatvijasPSR par Latvijas Republikas tiesību mantinieci?Šis dokuments līdzīgi kā K. Ulmaņa ziedojums SarkanajaiPalīdzībai līdz šim nav plaši pazīstams. Tačutas ir jau reizi publicēts atmodas sākumposmā vienāno pēdējiem krājumiem, kurā tā laika konservatīvieakadēmiskie spēki centās pierādīt sociālistisko revolūcijuLatvijā 1940. gadā (Padomju varas atjaunošanaLatvijā un Latvijas PSR iestāšanās PSRS sastāvā: dokumentiun materiāli. Latvijas PSR Ārlietu ministrija,Latvijas PSR Zinātņu akadēmija. Vēstures institūts;sastādītāji: A. Spreslis, Ē. Žagars; redkolēģija: V. Karaļuns,N. Neilands, I. Ronis. Rīga: Zinātne, 1987). Līdztam dokuments bija slepens. Pēc Latvijas neatkarībasatjaunošanas arhīva lietas reģistrā, kur ir personas,kas iepazinušās ar lietu, ir trīs ieraksti: Niedra, I. Gravaun G. Krūmiņš. I. Grava (šobrīd politoloģe dr.hist.Ilga Kreituse) ir norādījusi, ka lietas materiālus kopēLR Saeimas vajadzībām. Šis nav vienīgais dokuments,kas atrodams iepriekš minētajā lietā. Ir arī Valstskancelejas sagatavota K. Ulmaņa dienesta gaitasapraksta noraksts, uz to savā lūgumā atsaucies arīK. Ulmanis. To ir parakstījuši toreizējais Valsts kancelejasdirektora vietas izpildītājs Roberts Bulsons unnodaļas vadītājs T. Veicherts. Šajā aprakstā visai diplomātiskiizklāstīti notikumi, kas saistīti ar 1934.15.Vapvērsumu: Sakarā ar 1934. gada 15.maija pārgrozībām,sastādījis jaunu Ministru kabinetu un uzņēmiesMinistru prezidenta un Ārlietu ministra pienākumus,skaitot no 1934. gada 19.maija. (..) Saskaņā ar likumupar Valsts Prezidenta amata pildīšanu 1936. gada11.aprīlī uzņēmies arī Valsts Prezidenta amata pildīšanu,noliekot tai pašā laikā ārlietu ministra amatu.Tātad uzsvērta arī šo notikumu likumība.Pēc K. Ulmaņa došanās uz Maskavu viņa bijušie padotiear pensijas lietas tālāku virzību īpaši nesteidzās.Valsts prezidenta sekretāram Jānim Grandavam unsekretariāta galvenajam grāmatvedim Georgam Šmitambija nepieciešams mēnesis, lai pensijas lūgumunosūtītu Tautas labklājības ministrijai. Tika atzīts, ka,pēc jaunajiem A. Kirhenšteina valdības pieņemtajiempensijas likuma grozījumiem (tika noteikti pensiju74

Jau sākot ar Voldemāra Avena sulīgo un iespaidīgomākslu, JG258 saturā ir tik bagāta un daudzveidīga,ka lasu ar lielu interesi un kļūstu zinošāks daudzāsjomās – no mūzikas un mākslas līdz vēsturei un patpolitikai. Kā vecs bibliogrāfs brīnos par to, kas notiekmūsdienu Latvijā, konkrēti, par Latvijas PresesHronikas „ērmotām būšanām” (55.lpp.) attiecībāpret latviešu publikācijām ārzemēs, ieskaitot JG.Zigurds Elsbergs, Rīgā* * *JG258 vārdos grūti izskaidrojama pievilcība piemītVoldemāra Avena gleznojumiem. Saista arī visas dzejas[V.Avens, Anita Dzirne] un atdzejas [Uldis Bērziņš]lappuses, atmiņu stāstījumi [Aina Siksna, FranksGordons, Uldis Siliņš], kultūras informācija, atsauksmes.Varbūt par kopumu visīsāk var sacīt BenitasVeisbergas vārdiem „Pierakstos”: Skaistums ir ļotinopietna lieta šajā pasaulē.Imants Auziņš, Rīgā* * *Laikā (2009.8.-14.VIII) iespiestajā Ilgoņa Bērsonarakstā „Trīs atslēgas vārdi 257. Jaunajā Gaitā” vairākasrindkopas veltītas arī maniem rakstiem šajā JGnumurā. Vēstuļu nodaļas apceri, ko parakstīju ar vārduPelikāns, sacerēju, domādams par šā gada Rīgas13. janvāra demonstrāciju un logu dauzīšanu un demonstrācijasrīkotāju vēlēšanos identificēties ar Rīgas1905.13.I demonstrāciju. Bērsonam ir lieli iebildumipret manis teikto: Šķiet, vairums latviešu joprojāmnav spējuši izvērtēt Piektā gada notikumus. To navdarījuši arī pašreizējie latviešu rakstnieki. Bērsonsraksta, ka sarežģītajā cīņā pret vācu muižniecības unkrievu carisma jūgu Pelikāns saskatījis tikai vardarbību.Mani draugi un paziņas tīri labi zina, ka Pelikānsir Jānis Krēsliņš, vecākais, kurš samērā plaši ir apcerējis1905. gada revolūciju Latvijā savu Rakstu 2. sējumā(Rīgā, 2006) un arī apcerē „Nav augsta tā ideja,kas nepazīst cilvēka žēluma” (Diena 2005.8.I), kadbiju aicināts pieminēt 1905. gada revolūcijas simtgadi.Šajās apcerēs pieminu ne vien revolucionāruasiņaino un brutālo vardarbību, kuras rezultātā tikanodedzinātas, izdemolētas neskaitāmas muižas unarī nogalināti daudzi baltvācieši, ne tikai muižnieki,un latvieši, kas savukārt izraisīja neaprakstāmi brutālāsmuižnieku un cara valdības soda ekspedīcijas, betaprakstu arī dažādo latviešu aprindu centienus likvidētvai samazināt daudzās baltvācu muižniecībasun cara valdības netaisnās privilēģijas saimnieciskā,sabiedriskā un politiskā ziņā. Minēju arī, ka Latvijas1905. gada revolūcija bija tikai daļa no šīs revolūcijasdaudzās Krievijas impērijas provincēs. Par revolūcijasbrutalitāti labu priekšstatu var gūt no krājumaLivlands zerstörte Schlösser 1905-1906 (Lielvidzemesnopostītās pilis, 1906), kura trijos sējumos ir neskaitāmonodedzināto un izdemolēto muižu fotogrāfijas.Nesen šīs revolūcijas un 20.gs. karu traģismu zīmīgiir interpretējis izcilais Rundāles muzeja direktors,mākslas vēsturnieks un gleznotājs Imants Lancmanis,sarīkojot Rīgā gleznu izstādi un publicējot plašu kataloguar nosaukumu Piektais bauslis. Gleznu ciklsRevolūcija un kaŗš (Piektais bauslis – Tev nebūs nokaut).[Skat. JG258:52 – red.] Kad, būdams jaunsstudents, pirms daudziem gadiem ierados Ņujorkā,atklāju, ka visai netālu no manis dzīvo Jānis Ozols,griesti), K. Ulmanim pienākas tikai 399 lati un 60santīmi mēnesī. K. Ulmaņa vēlmi saņemt pensijupar revolucionāru darbību ierēdņi komentē īsi: Parcietumniecības un emigrācijas laiku mums noteiktudatu nav. Par tālāku pensijas lietas virzību ziņu pagaidāmnav. Atliek vien piebilst, ka pēc pāris mēnešiemokupācijas vara vēlreiz radikāli mainīja pensiju likumu,pēc kura vadoties pensijas saņemšana tika liegtavisiem, kas Latvijas Republikas laikā ieņēma kautcik atbildīgus amatus, — ministriem, augstākajiemierēdņiem, banku un valsts uzņēmumu padomjulocekļiem utt. Jebkura dalība Latvijas Republikas vadošajāsinstitūcijās no 1918. gada 18.novembra tikaatzīta par kontrrevolucionāru rīcību.to darīja K. Ulmanis. Nav nekādu ilūziju par to, kaneatkarību nosargāt neizdotos jebkurā gadījumā, laikā arī K. Ulmanis būtu rīkojies toreiz. Tomēr glorificētviņa, kā arī citu vadošo amatpersonu rīcību nevajadzētu.oKārļa Ulmaņa pieminekļa atklāšanā (2003)Raiņa bulvāra un Krišjāņa Valdemāra ielaskrustojumā, RīgāIepazīstoties ar šiem dokumentiem, rodas jautājums:vai Kārlis Ulmanis kā privātpersona atzina Latvijasaneksiju? Bez šaubām, nekādas starptautisku tiesībusekas šis pensijas lūgums nerada, jo tanī brīdī K. Ulmanisvairs neieņēma nevienu valsts amatu, taču šislūgums kritiski jāvērtē jebkurā gadījumā, vismaz nomorāles un ētikas viedokļa. Vai augstākā valsts amatpersonapēc tam, kad viņa vadītā valsts citas valstsagresijas dēļ zaudējusi neatkarību, drīkst pieņemt unpat lūgt sev materiālu labumu agresora ieliktajāmmarionetēm? Kā mēs vērtētu mūsdienu amatpersonurīcību, ja kas līdzīgs notiktu? Kāda būtu mūsuattieksme pret mūsdienu Latvijas prezidentu, ja viņšrīkotos līdzīgi?Noslēgumā jāatgādina, ka ne Igaunijas, ne Lietuvasautoritārie līderi ar okupācijas varu nesadarbojās, kā

vai pats galvenais 1905. gada revolūcijas vadonis,viens no LSDSP dibinātājiem un Krievijas 2. Domesdeputāts. Pēc šīs Domes slēgšanas 1906. gadā JānisOzols atbrauca uz ASV, kur nodzīvoja vēl ilgus gadus.Ciemojos pie Ozola, klausījos viņa stāstos un ieguvuno viņa dažnedažādas laikmeta liecības un grāmatas.Protams, tai laikā biju par zaļu, lai viņu sīkāk iztaujātu.Atceros, kad prasīju, kā viņš izvērtētu 1905. gadarevolūciju, viņš atbildēja apmēram šādi: Krievijas lācisgulēja, mēs viņam iedūrām adatu dibenā. Viņš lēnāmpamodās, atčāpoja uz Latviju – uzsēdās mums virsū,– un mūsu revolūcija bija cauri. (Pieminot, ka es ļotibieži lietojis vārdu vardarbība, Ilgonis Bērsons raksta:Vai te nav pamanāms lielā ņujorkieša Džordža Bušaizmisīgi pārspīlētais kaŗš pret terrorismu? Starp citu,Bušs varbūt ir viss kas cits, bet nekādā ziņā nav ņujorkietis.)Diemžēl 1905. gada radikālo revolucionāruun 1919. gada Stučkas īslaicīgās komunistu Latvijasdarboņu vardarbībai bija ļoti plašas atskaņas, kasnav zudušas līdz pat šodienai. Daudzi muižnieki unciti baltvācieši kļuva par ārkārtīgi lieliem latviešu nīdējiemun par latviešiem nelabvēlīgas informācijasizplatītājiem visā pasaulē. Pēc revolūcijas un arī pēcI Pasaules kara uz Vāciju aizbēgušie baltvācieši lielāmērā ietekmēja Vācijas oficiālo aprindu uzskatuspar latviešiem I un II Pasaules kara laikā, protams,arī karu starplaikā. Šiem baltvāciešiem bija arī ļotiliela loma Hitlera kustības veidošanā un izplatīšanā.Hitlera kustības oficiālais ideologs bija baltvācietisAlfrēds Rozenbergs, hitlerisma rokasgrāmatas DerMythus des 20. Jahrhunderts (20. gadsimta mīts) autors,Hitlera kustības laikraksta Völkischer Beobachter(Tautas Novērotājs) redaktors un II Pasaules karalaikā Reichsminister für die besetzten Ostgebiete(Iekaroto austrumu apgabalu valsts ministrs). Lielaietekme Hitlera uzskatu veidošanā bija arī baltvācietimMaksim Šeubneram-Richteram (Max Scheubner-Richter), 1905. gada revolūcijas soda ekspedīcijas dalībniekam,kurš, soļojot blakus Hitleram, tika sašauts1923. gadā tā dēvētā Minchenes Alus halles pučalaikā. Šim vīram Hitlers ir arī veltījis savas grāmatasMein Kampf (Mana cīņa) pirmo sējumu. – PaldiesIlgonim Bērsonam par kārtējiem rakstiem, apcerotžurnāla Jaunā Gaita regulāri klajā laistos numurus.Jānis Krēsliņš, Sr. (Pelikāns), Ņujorkā* * *Man liekas, ka vismaz īpašvārdos vajadzētu lietot ä,ö, ü. Saprotu, ka te būs komplikācijas: latviešu valodāgarus patskaņus apzīmē ar svītriņu virs burta undivas diakritiskās zīmes viena virs otras ir neparasti.Šeit gan ir nopietns precedents: K. MülenbachaLatviešu valodas vārdnīcas titullapa, kur virs ü ir vēlgarumzīme. Tāpat arī mūsdienu lībiešu ortografijā:A/a, Ā/ā, Ä/ä, Ǟ/ǟ, B/b, D/d, Ḑ/ḑ, E/e, Ē/ē, F/f, G/g, H/h,I/i, Ī/ī, J/j, K/k, L/l, Ļ/ļ, M/m, N/n, Ņ/ņ, O/o, Ō/ō, Ȯ/ȯ, Ȱ/ȱ,Õ/õ, Ȭ/ȭ, P/p, R/r, Ŗ/ŗ, S/s, Š/š, T/t, Ț/ț, U/u, Ū/ū, V/v, Z/z,Ž/ž. Man skaudība par angļu un zviedru valodu –tur drīkst rakstīt Jõerüüt, kaut šais valodās burtu õun ü nav, un nevienam tas neliekas aplami. Nopietniņemamas publikācijas nekas nekavē rakstīt latviešuīpašvārdus pareizi, piem. Elīna Garanča. Mūsu laikosvairs nevar aizbildināties ar burtu trūkumu spiestuvē.Tas, ka nezina izrunu, nav svarīgi. Labi, ka vismazdrīkstam parādīt oriģinālrakstību iekavās. To pēdējālaikā arvien biežāk dara.AP, Toronto* * *Ne jau vienmēr var teikt, ka trīs lietas ir labas lietas,jo, lūk, kas nu ir noticis – ir dižķibele un problēmasar ieguldījumiem, droši vien arī dažam labam JG lasītājam,kaut arī biezmakainie parasti pieskaitāmi pienelasošajiem. Visi esam lasījuši dažnedažādās avīzēsun žurnālos par amerikāņu dižspekulātora BernardaMadofa (Madoff) krāpnieciskajiem gājieniem unpulka gudru ļaužu apmānīšanu. Taču droši vien patne 5% no Madofa apkrāptajiem ļaudīm būs lasījušiAntonija Trollopa (Anthony Trollope) The Way We LiveNow (Tā mēs tagad dzīvojam) vai Dikensa (CharlesDickens) romānu Little Dorrit (Mazā Dorrita). Ja jaubūtu lasījuši šos 19.gs. angļu rakstniekus, tad ganskaidri zinātu, ka naudiņas ieguldīšana pie tādiempārslavinātiem finansistiem gan neko labu nedod.Minētajās grāmatās melns uz balta skaidri redzams,kur noveda uzticība Merdles kungam (Dikenss) unMelmottes kungam (Trollops). Var jau arī būt, protams,ka abu autoru lasītājiem nekad nav bijusi rocībatādos apmēros, lai varētu ieguldīt pie Madofakunga, vai arī tie ir ņēmuši vērā rakstnieku teikto. Janu atklātos, ka tomēr vairāk kā 5% Madofa ieguldītājutomēr ir lasījuši Trollopu un Dikensu, bet, acīmredzot,nav ņēmuši vēra viņu teikto, esmu ar mieruapēst šos vārdus.Ivars Antēns, Čikāgā* * *Pasīvi agresīvais kolēģis Modris Ekšteins (intervijāDienā 2009.9.VII) atkal sūdzās, ka Ezergaiļa kritikapar viņa grāmatu Walking since Daybreak bijusi negodīgiskarba, bijusi ārpus akadēmiskām normām.Ekšteina grāmatas kritiku iesāku ar rakstu Dienā, kurrakstīju, ka viņš, pieskaroties holokausta tēmai, ir uzkāpisuz Šikelgrūbera takas. Samērā riebīgi teikts, vaine? Bet tas nav šo domstarpību sākums. Viens ķēdesgals atrodams Ekšteina grāmatā, kur viņš raksta: Viņš[Ezergailis] savā grāmatā pamazināja latviešu lomuebreju iznīcināšanā. Godīga kritika, ignorance, arogance,agresija vai riebīgi teikts? Tā kā koleģialitātesdēļ Ekšteinam negribēju pierakstīt ignoranci, mannekas cits neatlika kā domāt, ka viņš, raidot arogancesbultas pret manu biezo grāmatu un maigo ego,mēģina uzspiest „patiesību”, kuru viņš nevarēja pārzinātlabāk kā es. Piedevām zināju, ka Ekšteina „patiesība”ir plaši izplatīta klišeja, it sevišķi pazīstamaģermāņu vēsturnieku aprindās. Kolēģa apgalvojumspacēla manu ziņkāri un, izsekojot viņa avotiem, izrādījās,ka viņa pārliecību ir radījušas Hitlera aparātadarbinieku – visi vācieši un visi nacisti – liecības.Tātad mums šeit bija darīšana ar nacistu, lielimpērijaspropagandas uzspiešanu Latvijai! Kopš tām dienām,iedziļinoties šinī tematā, esmu turpinājis konstruētaizsargvaļņus pret Ekšteina imperiālistisko fronti: sarakstījisvairākus rakstus un vienu grāmatu. To vidū„Sešas versijas par holokaustu Latvijā”, „Kaimiņi nenonāvējaebrejus”, „Folklora pret vēsturi: problēmaholokausta vēsturē”, Kolaborācija: piedāvātā unnoorganizētā”. Manu rakstu pamattēze ir, ka lielāmērā nacistu sabiedrisko attiecību iestādes sarakstījaAustrumeiropas holokausta vēsturi, kas turpinadzīvot, ir sevišķi Vācijā. Nobeigšu ar jautājumu: vaiEkšteins var mums definēt, ja viņš pieļauj, ka tādabija, kāda bija nacistu izstrādātā propaganda par ebrejušaušanu Latvijā?Andrievs Ezergailis, Ithaca, Ņujorkāo76

MŪŽĪBAS LAPPUSI PAVERstarptautiski pazīstamais pilsētbūvniecībasspeciālists Sigurds Grava (1934-2009), savas alma mater Kolumbijas U.(Columbia U) Pilsētplānošanas daļas profesors,ANO konsultants, daudzu zinātniskurakstu un grāmatas Urban TransportationSystems: Choices for Communitiesautors, Latvijas Architektūra redakcijasloceklis. ••• Nacionālais partizānsZiemeļkurzemē Kurts AleksandrsSigurds GravaGrīnups (1919-2009), pašu latviešu nodevībasdēļ arestēts (1946), spīdzinātsSMERŠ pagrabos, atmiņu grāmatas Caurikomunistu ellei (2005) autors. •••Prozas rakstnieks un publicists JānisMauliņš (1933-2009), cita vidū romānuSpriegums (1973-1974, publicēts 1983),Kājāmgājējs (1974), Pēdas (1980), Ragana(1981), Mīlestības infraskaņas (1982),Pelēkie zīmējumi (1982), Tālava (1990)autors. Par nostāšanos pret „dogmatiskudomāšanu” okupācijas gados izslēgtsno LVU jurisprudences fakultātes, ko, laikiemmainoties, nobeidz. ••• NiklāvsKurts Aleksandrs GrīnupsLapukins, politisko notikumu (ar uzsvaruuz Baltijas zemēm) komentētājs zviedrulaikrakstiem, Atmodas laikā LTF Zviedrijasnodaļas pr-js. ••• Teātra, pazudušāsotrās latviešu lielfilmas Aizsprosts(1940), arī vairāku zviedru filmu aktriseZenta Zommere Ore (1915-2009). •••JG līdzstrādniece, Indianas U. (Indiana U.)pētniece, folkloras zinātņu doktore, etnomuzikoloģeAija Veldre Beldava (1941-2009). ••• Nolaupīta un noslepkavotacilvēktiesību aktīviste Kaukāza reģionāNataļja Estemirova, ko promaskaviskaisČečenijas (Ičkerijas) prezidents RamzansKadirovs uzskatījis par savu „personīgoienaidnieci”. Par zinātniskiem pētījumiemun publicistisku saņēmusi atzinību Jānis Mauliņšno Eiropas Parlamenta, Zviedrijas Parlamenta,Human Rights Watch organizācijas,arī starptautisko Maskavā nogalinātās,Kremlim „neērtās” Annas Poļitkovskajasbalvu (2007). ••• Kenediju politiskāsdinastijas pārstāvis, ASV liberālaissenators Edvards Kenedijs (Edward Kennedy,1933-2009), neatlaidīgs cīnītājspar cilvēktiesībām un pret sociālām netaisnībāmsavā zemē. ••• Polijā dzimušaisfilozofs, vēsturnieks, reliģijas vēsturnieks,politzinātnieks,literātūras kritiķis,Oksfordas U., arī Kalifornijas U. profesorsLešeks Kolakovskis (Leszek Kołakowski,1927-2009), trīs sējumu MainCurrents of Marxism: Its Rise, Growthand Dissolution autors, kurš izbēg no Polijas1968. gadā. (re)Aija Veldre BeldavaJ A U N I Z D E V U M IAUDIOMATERIĀLI – Ja negrib lasītpats, tagad grāmatas var arī klausīties.Lasi ar ausīm! – skan sauklis izdevniecības„Apostrofs” izdoto audiogrāmatusērijai „Klausāmgrāmata”. Kopš2008.gada izdoti: Džīnas VebsteresGarkājtētiņš, Māras Cielēnas Pulksteņunakts gaitas, Margaritas StārastesPintiķu ciems, Sudrabu Edžus DullaisDauka, Jāņa Ezeriņa Noveles, ImantaZiedoņa dzejas izlase Kukainīt, re, kāsaule spīd, arī Gundegas Repšes Septiņistāsti par mīlu. Kā pirmais mūsdienudaiļliteratūras sērijā „Sambas audiogrāmatas”iznāk Džeroma (JeromeK. Jerome) asprātīgais un dzīvespriecīgaisceļojuma apraksts Trīs vīri laivā(nerunājot nemaz par suni). AstrīdesIvaskas kompaktdisku ceļš laiž klajākultūras vadības centrs „Lauska” sadarbībāar LU Literātūras, folkloras unmākslas institūtu – ar dzejām pašasdzejnieces lasījumā un Laimas Jansonesmuzikālo pavadījumu. Dzejniecesit kā vienkāršā dzeja ieskan dvēselē,atdzīvina tajā kādus klusākus avotusun strautus, un tad jau viss notiek vienāelpā – mēs kļūstam līdzdalīgi šajādzīvē, kas nāk pie mums caur dzeju –tā literatūrzinātniece Anita Rožkalnekompaktdiskam pievienotajā mazgrāmatiņā.••• Atzīmējot 20. gadadienukopš Dzelzs priekškara krišanas, EiropasKomisija izveido īpašu internetavietni www.europa1989-2009.eu unizdod kompaktdisku Sound of Revolution,kur iekļauta „Baltijas ceļa” himnaAtmostas Baltija, arī „Līvu” skandētāDzimtā valoda un Ievas AkurāteresManai tautai. ••• Mārtiņa Boiko,Gitas Lanceres un Andas Beitānes sastādītaisetnomuzikoloģiskais kompaktdisksLatviešu tradicionālās mūzikasantoloģija iznāk LU Literatūras,folkloras un mākslas institūta paspārnē.Kā raksta folkloriste Aija Rozentāleaustrāļu laikrakstā Latvietis, citi varbūtiet meitās, folkloras vācējs vislabprātākbrauc tantēs – dziedātājas parastiir vecas lauku sieviņas jeb tantes.••• Trīs diskos sakopoti Jāņa Peteradarbi: poēma Nakts pēc tautasdziesmas,dzejas izlase un dziesmas ar dzejniekavārdiem. (vg)DZEJA – Septembris ir Dzejas dienulaiks, un, kā ierasts, labākie dzejniekiun atdzejotāji saņem dzejas balvas– Arvis Viguls par dzejoļu krājumuIstaba – spilgtu, suģestējošu dzeju,kurā sasniegts jaunam autoram77

neraksturīgs briedums un meistarība,kas dekadentiskās, izsmalcinātās mīlasun nāves rotaļas ļauj izspēlēt artistiskiun mūsdienīgi – tāds ir žūrijasformulējums. Bet atdzejas jomāUldis Bērziņš – par Fikreta Demirāgadzejas izlases Gaisos tālu medībubalsis latviskošanu, par Kipras dzejaspopularizēšanu Latvijā (skat. 90.lpp.). Savukārt www.delfi.lv balsojumāsimpātiju balvu ieguvusi AnitaSkrjabe par Upes audeklā. •••Radošā darb nīca „Kaza” izdevusi nesenmūžībā aizgājušās Ingunas Jansones(1963-2009) (skat. JG258:32)dzejas izlasi injan, kurā aptverta visadzejnieces pārāk īsā dzīve – dzejoļi nogrāmatām Sikspārņa sindroms (1993)un Šampūns ar balzamu (1998), betlielākā daļa no manuskriptiem. •••Pieminot traģiskā nāvē mirušā dzejnieka un tulkotājaKlāva Elsberga (1959-1987) 50. gadskārtu, iznākKlāvs Elsbergs. Dzeja, kurā sakopoti jau publicētidzejoļi un iekļauti arī daži pirmpublicējumi. •••Lēģeru veterāns Modris Zihmanis savā divvalodudzejas krājumā Sibirischer Hardrock/Sibīrijas smagaisroks runā par savām izjūtām, kad viņš atradāstālu prom no dzimtās Liepājas. ••• Jaunās liepājniecesGunta Snipke, Ineta Stadgale, Jana Egle,Gunita Boka un Sandra Vensko pilsētas Literatūrasmēnesī lasa savus dzejdarbus rokkafejnīcā „Pablo”.••• Uz jautājumu Vai zini kam ticu / Ja vispār kamticēt ir dots atbildēt veltīgi pūlas Arnis Terzēns dzejkrājumāArī tas vēl. ••• Toties Pēteris Karlovskrājumā Mana sirds dziļdomīgi atzīstas: Vēl nevarusaprast bez tulka / Es dzeju, ko saceru pats... •••Toties Pegaza mugurā mazliet stingrāk sēž lietus pārkanālu e autors, liepājnieks Jānis Hvoinskis. (vg)PROZA – Vasaras mēnešos latviešu rakstnieki navdaudz darījuši, lai pildītos grāmatu plaukti ar romāniemun stāstu krājumiem, tomēr pa kādai grāmataiir nācis klāt. ••• Indras Gubiņas Vēlreizturp un atpakaļ sastāv galvenokārtno Kanādas laikrakstā Latvija Amerikāiespiestiem stāstiem vai pastāstījumiem(Biruta Sūrmane). •••Vecmeistars Olafs Gūtmanis piedzīvosavu Rakstu 4. sēj. – ar atmodaslaika prozas darbiem. ••• JāņaEinfelda septītajā grāmatā Meļudzīres sešās dzīru naktīs aizgūtnēmtiek stāstītas aizraujošas, asprātīgasun burvestību pilnas pasakas.••• Gundega Repše par tēliemsavā jaunākā stāstu krājumā Stāstipar mācekļiem saka: Viņi visi nokāpjbedrē. Cits pēc cita. Fanātiķi un rekordisti,liriskie un ciniskie, priecīgieun izmisušie. Un viņi visi būs spiestiizrāpties. Kas dzen katru no viņiemšai rituālajā nāvē un atdzimšanā? Toatbild katra individuālais liktenis, rakstursun ticība. ••• Jura Zvirgzdiņagrāmatu bērniem Lāča Bruņamedības noteikti var lasīt ne tikai bērni.Labsirdīgi ironiskajā stāstā var sastaptgan plīša lācīti, gan īstos lāčus,kas nāk no Abrenes, bet runā latviskiun grib būt par Latvijas lāčiem, gandatorspēlēs iegrimušus bērnus, ganmalumedniekus. Ilustrācijas veidojisReinis Pētersons, kas, tāpat kā Zvirgzdiņš,ir Jāņa Baltvilka balvas laureāts.••• Es i piedzims Ventiņpuse autoreAgnese Selga to sarakstījusi tāmniekudialektā (paralēli teksts lasāmsarī latviešu literārajā valodā). Bez tamtā ir krāsojamā grāmata ar dažādiemuzdevumiem, kas rosinās jauno lasītājudarboties radoši. ••• VladisSpāre, Juris Zvirgzdiņš un Lienīte Medne-Spāre izdevuši750 g smagu un 540 lpp. biezu romānu divāsdaļās Odu laiks, kura 1. daļa jau publicēta 1994.gadā.Patiess stāsts par laikabiedru dzīvi, autoru fantāzijasun melotkāres izkropļots līdz nepazīšanai – tā teiktspieteikumā. Bet Latvijas Avīzes redaktore MonikaZīle: Tomēr aiz šķietamo blēņu izkārtnes ir daudz patiesasun dziļas nopietnības, kas atspoguļo autoruerudīciju un zināšanas par politiku, vēsturi, sabiedrību.(vg)DAŽĀDA SATURA – Roberta Jansona Komunistu režīmamnepakļāvīgie Liepājas zēni stāsta par LiepājasPolitehnikuma audzēkņu pretpadomju kustību „Kursa”(1945-1947) un viņu literāro žurnālu ar tādu patnosaukumu. Deviņiem čeka piespriež nāvessodu, kovēlāk aizstāj ar 25 gadiem ieslodzījumā, 21 notiesāuz 10, bet vienu – uz 5 gadiem. ••• LatvijasNacionālais vēstures muzejs izdevis Ilzes Zinģītessastādīto zinātnisko rakstu krājumu Tautas lietišķāmāksla Latvijā ••• Ilggadējā LU docētāja SarmaKļaviņa laiž klajā grāmatu Latviešu valodas pētnieki:No klaušu laikiem līdz savai valstij. ••• AndraSproģa Irma Grebzde: Ar Dieva čukstu ausī ir trimdasrakstnieces dzīvesstāsts ar vairākiemnoslēpumiem, dažus no kuriemautoram, šķiet, izdevies atšķetināt...••• Partijas „Visu Latvijai”dibinātāja Raivja Dzintara Pozitīvaisnacionālisms pauž mūsdienu latviešunacionālisma atbalstītāju pozīcijas,kas atšķiroties no kosmopolītu,liberāļu un materiālistu viedokļiem.••• Elitas Rozes Mūžs.Stāsts paratdevi pienākumam un uzdevumamir par Nikolaju Romanovski – cilvēku,kas leģionāru rindās cīnījies par Latvijasneatkarību, bet pēc tās atjaunošanascenties panākt, lai Maskavasimperiālistiskā režīma īstenotājiemtiktu sarīkots starptautisks tribunāls.Viņa vadībā izveidoti kritušo leģionāruBrāļu kapi Lestenē. ••• Tiem,78

kas grib izzināt Rīgas vēsturi un iedziļinātiestās attīstības posmos, iesakāmsiegādāties Irēnas Bākules un ArņaSiksnas Rīga ārpus nocietinājumiem.Pilsētas plānotā izbūve un pārbūveno 17.gadsmita līdz Pirmajam pasauleskaram. Latviešu (Bākule) un angļu(Siksna) teksti ir atšķirīgi, tomēr autoribeigās nonākuši līdz identiskiem kopīgiemsecinājumiem. ••• IlgvaraVeignera Latvieši Rietumzemēs 2. izd.(978 lpp.), tāpat kā krietni plānākais1.izd. (1993), čum un mudž no paviršībām,kļūdām, pat dažādām muļķībām.(vg)TULKOJUMI – Tulkojumi, neskatotiesuz dižķibeli, turpina birt kā no pārpilnībasraga. Grūti uzskaitīt visus, tāpēcieskatam tikai interesantākie. Nobela prēmijas laureāta,Ļeņingradā dzimušā Josifa Brodska (1940-1996) dzeja pievilkusi dažādu paaudžu atdzejotājus– Amandu Aizpurieti, Pēteru Brūveri, Liānu Langu,Māri Melgalvu, Jāni Rokpelni, Kārli Vērdiņu, RaimonduBriedi, Jāni Vādonu, Arvi Vigulu u.c. Tagad izdotaBrodska divvalodu izlase, sākot no pirmajiem dzejoļiem50. un 60.gadu mijā un beidzot ar 90.gadu darbiem.••• Ukrainas vēstnieka Rīgā Raula Čilačavassastādītajā 400 lpp. biezajā ukraiņu dzejas antoloģijāVējš no Ukrainas mūsu ievērojamākie dzejniekilatviskojuši 91 vārda meistaru. ••• Lielu nozīmiuz 20.gs. filosofiju, socioloģiju, kultūru un politikuatstājuši Makss (Max) Horkheimers (1895-1973) unTeodors (Theodor) Adorno (1903-1969). Viņu kopīgiuzrakstīto darbu Apgaismības dialektika: Filosofiskifragmenti (tulk. Ivars Ijabs) laiž klajā „Laikmetīgaismākslas centrs”. ••• Afgāņu izcelsmes ASV ārstaHāleda Hoseinī (Khaled Hosseini) romāns Pūķa ķērājs(The Kite Runner, 2003 – tulk. U. Sīlis) vairākusgadus atradies pasaules ietekmīgāko un visvairākpirkto grāmatu sarakstu virsotnēs, tulkots 40 valodās,un visā pasaulē pārdoti vairāk nekā 12 miljonieksemplāru. ••• Katram cilvēkam ir eņģelis autors,benediktiešu abatijas pārvaldnieks un garīgaispadomdevējs Anselms Grīns (Anselm Green) sarakstījisap 200 grāmatu, kas pasaulē pārdotas vairāknekā 14 miljonos eksemplāru. ••• Latvijā plašupiekrišanu ieguvušās Fellouzas (Virginia M. Fellows)Šekspīra kods (The Shakespeare Code, 2000 - tulk.Z. Rozenberga) ir analītisks un lielākoties dokumentālsdarbs, kura vēsturiskais fons ir 17.gs. Anglija; redzamākāsfigūras - Elizabete I, filozofs un valstsvīrsBēkons (Francis Bacon), grāfs Roberts Devero u.c. leģendāraspersonības. ••• Vecu vecajam tematampar cilvēku vēlmi mīlēt un tikt mīlētiem veltīts Outsas(Joyce Carol Oates) romāns Niagara (no angļu tulk.Agnese Mortukāne). ••• Filosofs Alehandro (Alejandro)Bariko abos vienā sējumā iekļautajos darbosHēgeļa dvēsele un Viskonsinas govis un Bēgošaisģēnijs (no itāļu tulk.Dace Meiere) cenšas atbildēt uzjautājumiem: Kādus sliekšņus mūzikas vēsturē pārkāpasvētais pirmmoceklis Bēthovens? Ko Rosīni daraar laimes jēdzienu? Kāpēc jaunietis, kuram Šopēnspatīk labāk nekā U2, būtu uzskatāmspar mierinājumu sabiedrībai? •••„Jumava” izdevusi pirmo erotiskā žanraromānu tās vēsturē – Darijas Šaronasgrāmatu Marķīzes krustmeita (no vācutulk. Sinda Krastiņa). (vg)P A R K R I T I K U , D Z E J O Ļ I E M ,T R I M D U , E T C . – Literārā žurnālaWasafiri aptaujā par izcilākajiem romāniempēdējos 25 gados atzīti NobelaPrēmijas laureāta, kolumbieša Markesa(Gabriel García Marquez) Cién añosde soledad (Simts vientulības gadi) unVladimira Nabokova Lolita, kam sekovēl 19 citi. ••• Upsalā ir tāds anatomiskaisteātris no veciem laikiem, kurtaisīja tādas izrādes: skatītāji, studentisēdēja apkārt un vidū viens ķidā to līķi– un es iedomājos, ka trimda ir tas līķis un es esmutas, kas viņu ķidā un velk ārā visādas lietas dzejasformā – tā atbild dzejnieks Juris Kronbergs uz savasamata māsas Ingmāras Balodes jautājumu ¼ satoriintervijā (2009.12.VIII): Kāpēc jaunākajā izlasē tusevi tik ļoti saisti ar trimdu? Bet uz jautājumu, vaitrimdā bijis iespējams sekot līdzi gan pasaules, ganLatvijas literatūrai: No Latvijas jau tobrīd nekā daudznebija. „Karogs” un „Literatūra un Māksla”. Es tos lasījuun pamazām iepazinu, kurus autorus ir vērts lasīt,kuriem neķerties klāt. Dzejai īpaši sekoju līdzi. Betdaudz vairāk tomēr lasīju pasaules dzeju zviedru unangļu valodā. Man laimējās ar to, ka Stokholmā bijatik dzīva literāra vide. Mēs ar Pāvilu Johansonu bijāmsākuši rakstīt dzeju zviedru valodā. Reiz mēs nospriedām– kāpēc gan nevarētu arī latviski kaut ko rakstīt?Pāvils teica, ka viņa mamma [Veronika Strēlerte]rakstot dzeju, varētu kaut ko pielabot. Nu, iedevudzejoļus Pāvila mammai, un viņa ļoti uzmanīgi izlasīja,un priecājās, ka var arī citādi rakstīt. Bieži tikāmiesarī ar Ri chardu Rīdzinieku (jeb Ervīnu Grīnu) – ar viņumums bija arī bieži dzejas lasījumi pa telefonu. (..)Protams, bija Andrejs Irbe un „Daugavas” izdevniecība,bija valodniece Velta Rūķe-Draviņa, kura gribēja,lai es ar valodniecību nodarbojos. Man latviskā jauniešaikdiena bija bagātīga. Pamodos tā ap pusdienlaiku,gāju parunāties ar Irbi uz Galveno statistikaspārvaldi. Kamēr viņš ēda pusdienas, spriedām par literatūru;tad aizšļūcu pie Dagnijas Šleieres uz izdevniecību;kad pulkstenis sāka tuvoties pieciem, zināju– Ervīns Grīns beidz darbu – tad mēs abi dzērām aluvai viskiju, un tad jau pulkstenis tuvojās desmitiemun tad varēja aizbraukt pie Pāvila... ••• Journalof Baltic Studies 40/2(2009.VI) publicējis plašu (lpp.215-243) Rolfa Ekmaņa apcerējumu „Harmonizerof Disharmony: Latvian Poet and Editor Māris Čaklais”.Autors pamatīgi analizējis dzejnieka un redaktoraČaklā daiļradi un viņa lomu Latvijas kultūras atsvaidzināšanā,kopš 60.gadu vidus – pēc 20 gaduilgā staļiniskā sastinguma. Ekmanis ietver Māri Čaklodzejnieku „dižajā astotniekā” (great octet) kopā arImantu Auziņu, Vizmu Belševicu, Laimu Līvenu, VitautuĻūdenu, Jāni Peteru, Ojāru Vācieti un ImantuZiedoni. Okteta dalībnieki, liek saprast Ekmanis, tai79

laikā bija tautas balss, atspoguļoja tās noskaņojumu,pauda tās centienus. Pētījums sniedz daudz vērtīgasinformācijas par Čaklā dzīvi, viņa 17 dzejoļukrājumiem un par padomju varas gadiem vispār. (fg)(lz)B A L V A S – 26.VIII LV Ata Kronvalda fonda balvapiešķirta 9 izglītības darbiniekiem: Regīnai Gedzjunai,Laumai Micānei, Ingunai Raitumai, Inesei Purmalei,Ingai Sokolovai, Sarmītei Vilcānei, Tamārai Zitcerei,Mirdzai Zommerei un Inesei Vītoliņai. ••• Parīzēaugusta vidū notikušā festivāla „Summertime”spožākā zvaigzne Inese Galante pēc Leonoras ārijas(no Verdī operas Likteņa varā) nodziedāšanas saņemDjagileva 1. pakāpes ordeni. ••• 24.IX Japānasvēstniecībā Berlīnē Japānas Mākslas asociācijas balvukultūrā un mākslā Praemium Imperiale saņemorķestris Kremerata Baltica. ••• Ikgadējo JāņaBaltvilka balvu saņem rakstnieks Juris Zvirgzdiņšpar bērnu grāmatām Mūsu Latvija un Pele, punktsun Gūtenbergs, mākslinieks Edmunds Jansons parilustrācijām Zaka Frinsa grāmatai Skolotājs Japs varvisu un Inese Zandere par dzejkrājumu Brīnumbēbīšagads. ••• Pirms vairākiem gadiem amerikāņuTV Mākslas un zinātņu akadēmijas ikgadējo Emmybalvu par mūziku un aranžējumiem TV filmām saņemkomponiste Lolita Ritmane. Šogad tā piešķirtaMārim Bērziņam par izcilu kadru montāžu TV programmaiProject Runway. (re)T Ē L O T Ā J M Ā K S L A – No 3.VII līdz mēnešabeigām Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejāskatāma pagājušā gada augustā Valmierā atklātāPasaules latviešu mākslas izstāde Tēvu zemeiLaima Eglīte. Melns un balts. Eļļa uz audekla.120x100 cm (2008)– Latvijai, kas kopš tā laika apceļojusi daļu Vidzemes– Gulbeni, Valku, Limbažus, Madonu un Alūksni.Trimdas mākslinieku izstādi 6.VIII atklāj Rīgā, Sv. Pēterabaznīcā, piedaloties Voldemāram Avenam, IndraiAvenai, Dainai Dagnijai un Jānim Ritumam. Nogalvaspilsētas izstāde dodas uz Bausku, bet pēc tamceļo pa Kurzemi. ••• XIII Latviešu dziesmu svētkuKanādā ietvaros galerijā „Art Gallery of Hamilton”izstādīti žūrijas izvēlēti 20 mākslinieku 39 darbi,to vidū Ērika Dzeņa, Māra Rutuļa, Andra Leimaņa,kā arī vairāku JG reproducētu / apcerētu „skunstnieku”– Ināras Matīsas, Valdas Oestereicheres, IlgvaraŠteina u.c. ••• 6.VII Dekoratīvās mākslasun dizaina muzejs Rīgā svin savu 20 gadu pastāvēšanasjubileju – dižķibeles dēļ gan pavisam šauramlokam un neparasti klusu. ••• Visu jūliju Sv. Pēterabaznīcā iespējams aplūkot Visvalža Garokalna(viņa meitu Tijas un Gunas sarūpētu) piemiņas izstādi.Akvarelists gūst popularitāti 70.gados ar latviešustrēlnieku tēmai veltītajiem darbiem, kuros atainotsstreļķu kara ceļu dramatisms, biedriskums, traģisms,kara nežēlība, nāves tuvums un upuru veltīgums.••• 13.-14.VII Jelgavā risinās starptautiskais smilšuskulptūru festivāls Summer Signs (Vasaras zīmes)ar 15 māksliniekiem no 11 valstīm. Latviešiem šoreizneveicās. Galvenās balvas aizceļo uz Lietuvu, Nīderlandi,Īriju un Čehiju. Skatītāju simpātiju balvu tomērsaņem Kārlis Īle par Mazās meitenes sapņiem, betĢirts Burvis – Nacionālās būvkompāniju apvienībasspeciālbalvu par ironiski veidoto Gaismas pili ar nosaukumuLatvieša brīnums. ••• No jūlija līdz augustavidum LNMM Baltajā zālē atvēlētā plašā grafiķesNeles Zirnītes personālizstāde Laika rezervuārs irvisai grūti apgūstama, jo māksliniece ļoti skrupuloziizstrādā katru detaļu, un to ir daudz, katra prasīdamarūpīgu apskati un iedziļināšanos. Darbiem ir biežifilosofisks zemteksts un daudznozīmība. ••• No20.VII līdz 28.VIII galerijā-kafejnīcā „Istaba” viesojasKanādā dzimusī, LMA studējusī un patlaban Anglijādzīvojošā Ilga Leimane ar gleznu izstādi Profili:draudzība digitālajā laikmetā, kuras darbiem idejusmēlusies fotogrāfijās no ļoti populārā internetaportālā draugiem.lv. ••• 21.VII Talsu novadpētniecībasmuzejā atver Jelgavas mākslinieku izstādiMēs visi kopā, kur pārstāvēti visi mākslas veidi– glezniecība, pastelis, akvarelis, grafika, tēlniecība,plakāts, keramika, stikla un ādas apstrādes māksla.••• Tā paša mēneša beigās Krimuldas muižā sarīkoAivara Zandberga (ASV) un Jāņa Anmaņa (Latvija)darbu izstādi ar, citu vidū, plenērā tapušām gleznām.••• Jūlijā un augustā „Daugava” piedāvā DacesLielās izstādi ar visai tradicionālu nosaukumu Gleznas– Latvijas un Itālijas ainavas. ••• Augustasākumā Ventspilī pirmajā keramikas simpozijā (arizstādi noslēgumā) piedalās mākslinieki no Jelgavas,Talsiem, Rīgas un Lietuvas. ••• Mēneša beigāsun arī septembrī LNMM Baltā un Hēges zāle atvēlētaLaimas Eglītes retrospektīvajai gleznu izstādei.Viņas mākslas valodu lielā mērā noteikusi darbošanās„Rīgas pantomīmā”. Siluetu, žestu un ķermeņaizteiksmība nāk no tās, arī nosacītā gaisma un krāsuvaloda. Liela loma bijusi japāņu kaligrāfijai. •••80

AishaAp to pašu laiku LNMM Mazajā zāle atver gleznotājaJāņa Skuča marīnu izstādi Jūra, kas sakrīt ar GundegasCēberes grāmatas Jānis Skučs iznākšanu. •••Galerija „Jēkabs” savukārt atzīmē ainavista un jūrasskatu gleznotāja Staņislava Kreica simtgadi. •••Izstāžu zālē „Arsenāls” kopš augusta vidus skatāmamūsdienu latviešu fotogrāfiju izstāde Privāts unPētera Sidara izstāde Nāc un ej!. (mb)M Ū Z I K A – 2009.16.VIII Latvijas Mūzikas izglītībasiestāžu asociācijas ārkārtas forumā pieņemrezolūciju, kurā uzsvērts, ka viskonkurētspējīgākā irtieši mūzikas nozare, par ko liecina daudzu Latvijasmūziķu spožie panākumi pasaulē – tās „produkti” irpasaules slavenības Gidons Kremers, Mariss Jansons,Andris Nelsons, Pēteris Vasks, Māris Sirmais, ElīnaGaranča, Maija Kovaļevska, Aleksandrs Antoņenko,Baiba Skride, Vestards Šimkus u.d.c. Neraugoties uzto, valdība 145 mūzikas un mākslas skolām šogadnav iedalījusi nevienu santīmu un Kultūras ministrijasatrastie 1 042 356 lati šim gadam var nosegt labākajāgadījumā tikai vienu trešo daļu no vajadzīgāfinansējuma. Rezolūciju paraksta arī vesela virknear mūziku saistītu latviešu Eiropas Savienībā, Kanādā,ASV, Rasma Lielmane Meksikā un Armands ĀbolsČīlē. ••• Dienas intervijā (14.VIII) leģendārais diriģentsMāris Sirmais izrāda nosodošu attieksmi pretatsevišķu vārdā nenosauktu kultūrčinavnieku noziedzīgajiemlēmumiem attiecībā pret mūzikas skolām,nogriežot tām, tā teikt, skābekli – viņi, lūk, nespējotsaprast, ka muzicēšana attīsta to smadzeņu daļu, koneattīsta eksaktie priekšmeti, un piebilst, ka Japānāun Dienvidkorejā, kur ir viens no augstākajiem izglītībasun zinātnes līmeņiem pasaulē, katram bērnamjāapgūst vismaz viena mūzikas instrumenta spēle.••• Rīgā, Ventspilī, Liepāja, Preiļos, Jelgavā unKuldīgā notikušajā Rudens kamermūzikas festivālā(23.IX-8.X) spilgtus mirkļus rada virkne spilgtu personību– pianists Vestards Šimkus atskaņo nesen galīgipabeigtos festivāla patrona Pētera Vaska Gadalaikus,pianistes Lienes Circenes izpildījumā atskanšūpuļdziesmas latviešu komponistu apdarē, IevaParša dzied Lučano (Luciano) Berio Folk Songs, tadvēl jaunā komponista Kristapa Pētersona jaundarbs,kam pievienojas viesu devums – Berliner PhilharmonikerAmarcord Quartet (četri labākie no labākajiem)un Camerata Klaipeda. ••• Daudz atzinīguvērtējumu Austrijas, Vācijas, Itālijas un Francijaslaikrakstos pēc debijas Anaisas lomā Rosini dramatiskajāoperā Mozus un faraons Zalcburgas festivālāsaņem Marina Rebeka. Visvairāk iespaidoja Latvijassoprāns Marina Rebeka kā Anaisa, šurp un turpsvaidīta starp tēvoci Mozu, ģimeni, tautu un ticībuun starp mīlestību pret Amenofisu. Dzīvīgs lasījums,raksta Die Welt (10.VIII). ••• Stāvovācijas izraisaAndra Nelsona vaditā Birminghemas (Birmingham)simfoniskā orķestra nospēlētā Jāņa Mediņa Ārija. BadischeZeitung vēsta, ka Nelsons diriģē ar vislielākoekspresiju un izteiktu krāsu izjūtu, izsmalcinātību unārkārtīgi plastisku partitūras atklāsmi. (..) Īpaši piesātinātaisžests dara viņu par visaugstākā līmeņa skaņudizaineri. Līdzīgas atsauksmes lasāmas Neue ZűrcherZeitung u.c. ••• Starptautiskajā ARD konkursāMinhenē Gunārs Upatnieks no 94 kontrabasistiematzīts par vislabāko. ••• 25.IX atklātībā parādāsdziedātājas Aishas kompaktdisks Dvēselīte ar11 dziesmām (komp. Mārtiņš Brauns, Imants Kalniņš,Raimonds Pauls, Elga Igenberga u.c.). (re)T E Ā T R I S – Jaunajiem teātriniekiem domātājā„Homo Novus” festivālā izceļas Valtera Sīļa un LaurasKovaļevskas Oāze, kur grupa cilvēku cenšas īstenotdzīvē nepagūto trijās stundās pirms pasaules gala.••• Valmieras teātrī gruzīna Otari Bagaturija drāmāKaralis Līrs nabagmājā mūsdienu nespējnieki apjaušsava likteņa radniecību senā karaļa sāpju ceļiem.••• Zigmāra Liepiņa un Kaspara Dimitera muzikālādrāma par prezidentu Kārli Ulmani Vadonis (Nacionālajāteātrī) – Ivars Ijabs to nodēvē par diktatoraslavināšanu mūzikla ietvaros – uzdod jautājumus:Kāpēc latvieši vienojas tikai ekstrēmos apstākļos? Vaiesam nobrieduši demokrātijai? Vai valsts viena cilvēkarokās būtu labāka? Vai bija pareizi Ulmanim uzņemtiesvadoņa lomu? (re)F I L M A Es gribu tavu meiču (rež. Miks Ozoliņš),kam pamatā igauņa Jāna Tjates luga Bungee Jumping,uzņemta 10 dienās Warner Brothers studijāHolivudā. ••• 28.IX izripo Jura Podnieka studijas,studijas Trīs un Rīgas Kinomuzeja DVD ar okupācijaslaikā 60. gados un 70. gadu sākumā Glavļita aizliegtāmRolanda Kalniņa filmām Es visu atceros, Ričard,Četri balti krekli (arī Elpojiet dziļi!), Dzimtene,Anaisa (Marina Rebeka) un Amenofiss(amerikāņu tenors Eriks Katlers) Rosīni operā,Zalcburgā (2009)

piedod un Piejūras klimats. Darbu pie pēdējās Kalniņamliek pārtraukt, bet pašu filmu sadedzināt kinostudijaspagalmā. (re)P E R I O D I K A – Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA)žurnāla Mākslas Vēsture un Teorija (2009/11, galv.red. Elita Grosmane) centrā Miervalža Poļa glezniecībaivēlīnajā padomju posmā veltīts Eimijas Brizgelas(Amy Bryzgel) raksts plus apceres par RīgasDoma ziemeļu portālu (Agnese Bergholde), Rīgasbūvvēsturi 16. un 17.gs. (Anna Ancāne), Jelgavaspilsētas ģerboni (Imants Lancmanis), reklāmāmmūsdienu Rīgā (Anita Sedliņa). Recenziju daļā apskatspar Houvarda (Jeremy Howard) Austrumeiropasmākslai veltīto 300 Years of Aspirations, Influences& Conflicts, 1650-1950(Stella Pelše) un Igaunijā izdotoKoht ja paik / Place and Location:Studies in EnvironmentalAesthetics and Semiotics VI(Ruta Čaupova). ••• Neregulāriklajā laistās AkadēmiskāsDzīves 45. nr. (2008,167lpp.) no iekļautajiem 17 sacerējumiem(+ hronika) piramīdaspašā augšgalā novietojams trīsfiloloģijas zinātņu doktoru devums– par nozīmīgiem, bet Latvijassabiedrībā joprojām neintegrētiemvārdiem (Aija Priedīte),par saistību starp izglītībaslīmeni un sabiedriskās domasveidošanos (Sigma Ankrava)un Jāni Jaunsudrabiņu, kurš allažpratis arī politiski pozicionēties,apliecinot bezprincipu politiskoangažētību, ko, iespējams,noteikuši materiāli apsvērumi(Dace Lūse). ••• Pēc 20gadu pārtraukuma atkārtoti izdota1989.gada marta Zīlīte arMāra Putniņa komiksu Mums būs bēbis! Šis nr. tolaikPadomju Latvijas presē pirmoreiz ļoti atklāti stāstapar bērnu ieņemšanu un dzimšanu, par sieviešu unvīriešu bioloģiskām atšķirībām, kas sacēla lielu tracitā laika sabiedrībā. ••• Ziņas par latviešiem Austrālijā,un vēl daudz ko vairāk, var atrast diasporas,liekas, vienīgajā īsti profesionālajā tīmekļa nedēļaslaikrakstā Latvietis (www.laikraksts.com), ko veidoDr. Gunārs Nāgels un viņa dzīvesbiedre, mākslinieceIlze Nāgela (skat. JG243:40-42). ••• Galvenokārtlietuviešu kultūrai veltītais, bet ne tikai, ceturkšņizdevums(angļu val.) Lituanus savu ripojumu iesāk1954.g. – gadu pirms JG. Atsaucoties uz HomiBabas (Bhabha) pieeju vēsturei (grāmatā The Locationof Culture, 1994), Sambruks (Jerily Sambrooke)analizē (2008,54/4) Dalias Grinkevičiūtes autobiogrāfiskodarbu Lithuanians by the Laptev Sea, par koplašs Jūrates Avižienis raksts ievietotsJG217(1999):15-17. Julija Šukys savukārt rekonstruēdeportētās vecmāmiņas dzīvi, balstoties uz vēstulēm,kas sūtītas no Brovkas sādžas Sibīrijā. Krievijaskoloniālisms 19.gs. atbalsojas Defō (Daniel Defoe)Robinsona Kruzo Simonas Daukantas lietuviskajāvariantā (1846) Rubinaičio Peliuzes Gyvenimas (RubinaišaPeliuzes dzīve), kam Maskavas cenzori iededzzaļo uguni turpat 140 gadu vēlāk. Divi bagātīgi ilustrētiraksti veltīti Čikāgas Čiurliona Mākslas galerijai(dib.1957). Š.g. pirmo divu Lituanus saturā DariusFurmanavičius lietuviešu tautfrontiešu 80.gadu kustībasSajūdis detalizēts iztirzājums, rakstnieka unprofesora (Yale U) Tomasa Venclovas pārskats parLietuvas disidentu kustību (1953-1980), Davida SatteraViļņā noziedzīgi nāvējošajā 1991.13.I pierakstītāspiezīmes, Stasys Goštautas apcere par arhitektesAleksandras Kasu bas veidojumiem, arhitektūrasvēsturnieka Paula Žygas – par Lietuvas čigānu dzīvifotoattēlos, Kauņas Vitauta Dižā U. prof. Inetas Dabašinskienėspētījums par pamazināmiemvārdiem lietuviešuvalodā. ••• Pirmās LR laikādibinātais (1922) studentu korporācijuizdevums Universitas –aizliegts pirmajā krievu okupācijasgadā (1940) un atjaunotstrimdā (1954), nu jau 7. gadu iznākatkal Rīgā, pēdējos gados filologa,dzejnieka, publicistaMāra Ruka vadībā. Kamēr redaktoraĀdolfa Šildes laikā(1930-1934; 1954-1980) žurnālaapjoms tuvojās 100 lielformātalpp., tagad tas sarucis uz 28mazāka izmēra lpp., no kurāmgandrīz pusi piepilda dažādas informācijasstrēmeles un neizbēgamiein memoriam. Nr.95(2008)un 96(2009) atrodami nelieliraksti par latviešu inteliģences,korporāciju (Tērbatā un Rīgā) unarī par ES veidošanos, par holokaustulatviešu un cittautiešupublikācijās, par demogrāfiskajāmīpatnībām un pat par cukuradiabētu un mūsdienīga dārza izveidošanu. Vērts izlasītAlda Austera atreferējumu par Latviešu b-bas Beļģijā(LBB) paspārnē Briselē sarīkotajām diskusijāmpar II Pasaules kara izpratni. LBB pr-js iesāk ar atsaukšanosuz britu vēsturnieku Džutu (Tony Judt) – pēckaraperiods Eiropā beidzies tikai 1989.gada vasarā, jolielākā daļa no kara ļaunumiem notikusi Maskavaskontrolē esošajās zemēs. Tā kā padomjlaika vēsturnieku(Jāņa Dzintara, Viļa Samsona u.tml.) vēsturiskoskatījumu ideoloģiskās slodzes dēļ nevar uzskatīt parleģitīmu, kara pētniecība Latvijā aizkavējusies pargandrīz pusgadsimtu – tā Uldis Neiburgs. Norišukomplicētību savukārt ilustrē Gints Apals: ģenerāļaKureļa grupas cīnītāji, kuri sākumā uzsāka cīņu ar politiskumērķi – atjaunot Latvijas neatkarību, pēc grupaspamatkodola iznīcināšanas no vāciešu puses nonācapadomju partizānu vienības „Sarkanā bulta” sastāvā.Tajā pašā laikā [tās] komandieri Viktors Stolbovsun Aleksandrs Semjonovs karu sāka 281. vācupolicijas bataljona sastāvā un piedalījās akcijās pretpadomju partizāniem Krievijā un Baltkrievijā. Apalsizsaka neizpratni par Latvijas TV, kas vēl šodien82

eproducē padomju propagandas stereotipus un armeliem atšķaidītu patiesību, piem., izrādot filmuSmerš, kur pozitīvi atainoti padomju represīvie orgānicīņā ar lietuviešu nacionālajiem partizāniem. ParAustera ārlatviešu organizācijām veltīto rakstu skat.sadaļu Diaspora. ••• Tematiski plašs ir DV Mēnešraksts(2009,1) – no laika skaitīšanas sendienāsun latviešu kolonistiem pirms 100 gadiem Baltkrievijālīdz mafijas darbībai Latvijā 90.gados un aicinājumiemīstenot latviskošanas politiku, ņemot priekšzīmino leģendārās Daces Kalniņas, kura pircējam veikalā,kolonistiski ievirzītam minoritātes pārstāvimpar lielu nepatiku, atbild nevis krieviski, bet valsts valodā.Vēsturiski nozīmīgas ir II Pasaules kara bēgļuatmiņas. DVM 2.nr. naglas gabali nāk no HeinrihaStroda un J. Rolava spalvām. ••• Gluži pievilcīgiizveidotajā Latvju dievturu sadraudzes tīmekļa apkārtrakstaZīle (red. Spuru Ričs) 26. laidienā (2009)cita vidū Alenes Jānis vēršas gan pret vācu kādreizējosaukli Gott mit uns, kas daļu vāciešu padarījis par20.gs. barbariem, gan arī pret amerikāņu pašpārliecinātokaujas saucienu In God We Trust, ar ko uz lūpāmnotikusi indiāņu iznīcināšana, nēģeru ķeršana,tirgošana un verdzināšana, „raganu” dedzināšanau.c. Toties latviešiem sentēvi pūrā atstājuši dievatskārsmi,kurā Dieva jēdziens un Dieva izpratne bijadabas daudzveidības atklāsmē saskatāma, (..) „ziedā”,„rudzu vārpā”, „aiz deviņi kļavu lapu”, vai arīlabsirdībā līdzcilvēku vidū. ••• Labietī (2009,117)bez vairākiem pārpublicējumiem no 30.gadu avotiem(Ernesta Brastiņa, Laimoņa Rudzīša, ArnoldaStrazdiņa, Kārļa Ieviņa) dievturu dižvadonis un žurnālared. Marģers Grīns apcer dainās atrodamāslūgšanas (tādas kā: Nadūs Dīvs taidys dzeivis, / kaidadzeivja dzāruojam! / Dzāruojs guļ ceļa maļā, / pagaļveitīakmisteņš) un piedevām iedziļinās Jura Urtānagrāmatā Augšzemes ezeri (2008), kas apvieno arheoloģiskuspētījumus ar folkloras materiāliem. •••Agra Dage aicina Jāni sakurināt ... lielu sārtu, / laitop gaisma Latvijā. Šo rindiņu zīmē ir gandrīz vissTreju Vārtu 228. laidiens (2008) ar Ulža Gravas 18.XIrunu centrā un virkni atmiņu stāstu, visvairāk par pirmokrievu gadu un vācu okupācijas laiku – Arņa Skujiņa,Gunāra Birkmaņa, Andra Ritmaņa, DimitrijaRubeņa un Artura Plauža. Pārdomas ierosina intervijaar vācieti Detlefu Henningu, Vācijas un Latvijasvēstures un kultūras attiecību pētnieku Vācijas valstsfinansētā Ziemeļaustrumu institūtā (latviešu valoduviņš apguvis Minsteres U. Slāvu valodu institūtā – pieOjāra Rozīša). Ja neskaita Martas Neretas un AgrasDages dzejoļus, 229. numurs (2009) sastāv galvenokārtno pārpublicējumiem. ••• I. Piķeļa nožēla(Brīvā Latvija 2008.13.-19.XII), ka no atmiņas galīgiizdzisusi agrīno bēgļu laiku avīze Latvju Balss – patBenjamiņš Jēgers neesot to iekļāvis savās publikācijās– izklausījās neticama, jo nav zināms, ka izcilajamvalodniekam un bibliogrāfam kāds publicējums jebkadbūtu pagājis secen. Un patiešām, Jēgera Latviešutrimdas izdevumu bibliogrāfijā 1940-1960 (2.sēj)jebkurš var pārliecināties, ka Latvju Balss 26 numuriPaula Kovaļevska (pseid. Pāvils Klāns) un ArsenijaPodnieka redakcijā iznākuši (1945.3.I-11.IV) Berlīnē(Roland-Verlag), pie kam jau iepriekšējā gadā iespiestitās pašas avīzes 16 numuri, gan ar nosaukumu LatviešuBalss (1944.1.XI-23.XII). Informatīvs šķirklis atrodamsarī Latvju enciklopēdijā (Stokholmā, 1952-1953). (re) (vg)D I A S P O R A – PBLA valdes priekšsēdis MārtiņšSausiņš izsaka pateicību LV prezidentam ValdimZatleram par viņa principiālo nostāju, ka valstsamatpersonām intervijās ar Latvijas žurnālistiembūtu jārunā un intervijas jāsniedz valsts valodā •••Latvijā 15.VIII ELJAs jeb Eiropas Latviešu jaunatnesapvienības 55. gadskārtu pamatīgi svētī tās „vecbiedri”.••• Man šķita, ka Vācijā es esmu laba[latviešu] patriote, bet [Latvijā] man patriotiskās jūtassašķobās, kad redzu, ko dara mūsu valstsvīri, kuriembūtu jārūpējas par Latvijas labklājību. Tas ļotisāpina – tā pazīstamā sabiedriskā darbiniece Aija Ebdena.••• Attiecībā uz latviešu diasporu KrievijasFederācijā rūgtus vārdus pauž Lauma Vlasova:...esmu runājusi ar valdības vīriem un ministriem, betviņiem ausīm ir klapes priekšā (..) Ja Sibīrijas latvietimbūtu iespēja [Latvijā] dabūt daudzmaz pienācīgumedicīnisko aprūpi, tas būtu milzīgs ieguvums. Unja būtu vēl pienācīga pensija, tad jau arī vecie atgrieztos(..) nevajadzētu būvēt atsevišķus rezervātusLatvijas, Rietumu un Krievijas latviešiem, bet visambūtu jābūt cilvēcīgā līmenī visiem, bet valdība jau tonegrib un negribēs. ••• Katru gadu Annabergas(pie Bonnas) saimnieks, sociologs Andrejs Urdze aicinalatviešu literatūras pulciņu uz „tematiskām dienām”.Šogad centrā „sieviešu proza”. Teātra kritiķe,filoloģe Līga Ulberte iesāk ar Regīnu Ezeru un MāruZālīti un nobeidz ar Andru Manfeldi un Ingu Žolūdi;Ingas Ābeles „sapnī par dzīvi” ienirst Laima Urdze,kamēr pats Andrejs „stumj ķerru ar Andru Neiburgu”un Zuze Krēsliņa dara to pašu ar Laimu Muktupāvelu,bet Lauma Zvidriņa nododas Noras Ikstenas cilvēku„niekiem un izpriecām”. ••• Vīnē pērngadnodibināta Austrijas Latviešu biedrība (vad. LiānaVikmane) un pavisam nesen (7.III) Malmē – DienvidzviedrijasLatviešu biedrība (vad. Mārtiņš Kālis)– lai vienotu latviešus un uzturētu kultūras tradīcijas.Pa to laiku Īrijā Latviešu biedrība dažādu uzskatunesakritības dēļ paspējusi sagabaloties vismaztrīs daļās. ••• Toronto Latviešu biedrība pērngadsavā 60. gadskārtā izdevusi materiālu (galvenokārtreferātu) krājumu Paaudžu plūsmā (red. RasmaPērkone un Jānis Briedis) – 9 vecākie referenti ir80 līdz 76 g.v., bet jaunāko vecums – no 55 līdz 23.Brīvās Latvijas (2008.13.-19.XII) secinājums: II Pasauleskara trimdas sabiedrībā rosās „vecie” un „jaunie”,bet paaudze pa vidu itin vāji pārstāvēta. ••• LRvaldībai jāprecizē diasporas programma, jāuzlaboLatvijas sabiedrības informētība par emigrācijas aktualitātēm,tādējādi mazinot atsvešinātību; jāturpinasamērīga diasporu organizāciju aktivitāšu līdzfinanšēšana– tā publiskā diskusijā Eiropas Latviešu apvienībassanāksmē Latviešu biedrības Beļģijā vadītājsAldis Austers (Universitas 2009,96:5-7). Citi runātājiuzsvēruši, ka Latvijā diasporas potenciāls netiekpilnībā izmantots neinformētības dēļ. Lietuvā, piem.,ir speciāls ārzēmēs mītošajiem lietuviešiem veltīts83

iknedēļas TV raidījums. Ārlietu ministrijas speciālouzdevumu vēstnieks Juris Audariņš paskaidro, kādēļLatvija velkas astē: LV ekonomiskā vide, būdama lielāmērā orientēta uz Krieviju, neizjūt vajadzību pēc labiizglītotiem emigrācijas latviešiem. Tas, protams, atspoguļojasvaldības programmā. „Lai nāk ar naudu,bet padomus patur ārzemēs”, ir nemainīgs augstustāvošu politiķu uzstādījums pret emigrāciju. (re) (lz)Ē R M O T A S B Ū Š A N A S – Nez kādēļ grāmataŠūpo šūpuli: Kā apturēt tautas izmiršanu, kurasizplatīšanai par valsts līdzekļiem būtu jābūt obligātai,Latvijā nav dabūjama brīvā tirgū, tikai bibliotēkāsun internetā – DELFI e-grāmatnīcā, portālā tautas forums.lvu.c.? ••• Gluži jocīgs liekas daļas latviešusabiedrības sašutums par nu jau septiņus gadus ilgoun veltīgo LU rektoru lūgšanos Maskavas Valsts universitātesvadībai ļaut piestiprināt Jāņa Čakstes piemiņaiplāksni pie viņa alma mater tolaik jurisprudencesfakultātes ēkas, ņemot vērā faktu, ka Rīga gaidanu jau vismaz divreiz ilgāk uz pieminekli mūsu pirmajamValsts prezidentam. Tajā pat laikā domnieki,kas pavisam nesen atzinuši Gļeba Panteļejeva mākslinieciskiaugstvērtīgo Kalpaka pieminekli Esplanādēpar Rīgas pilsētai nenozīmīgu un tādēļ atteikušilīdzekļus tā uzturēšanai, ar mīļu prātu ir pušķojušipilsētu gan ar Krievijas impērijas armijas virspavēlniekaMihaila Barklaja de Tolli statuju, gan ar piemiņasBaltijas ceļš 1989.23.VIIIplāksni Rīgas komandanta sievai un vienlaikus vienaino daudzajām Aleksandra Puškina lielajām mīlestībāmun viņa dzejas mūzai, Annai Kernai, gan arīnesen (22.VIII) Kronvalda parkā atklāto piemineklipašam lielkrievu šovinisma garā ievirzītajam, neapšaubāmispīdeklim pasaules literatūrā, piešķirot tāmontāžai un apkārtnes vērienīgai labiekārtošanai Ls2 067 (Rīgā, kā zināms, ir arī Puškina iela un viņa vārdānosaukts licejs). Neraugoties uz „nomaļtautām”virsū gāztajām Maskavas samazgām, atsevišķi Rīgasļautiņi jau it kā meklējot tīkamu vietu caram AleksandramI. Liekas, nebūtu par ļaunu palūkoties pārimūsu ziemeļu robežai – kad tur atskanējušas runaspar Puškina daudz apdzejotā Pētera I statuju Narvā,Igaunijas premjerministrs Andruss Ansips intervijāraidstacijai „Vikerraadio” (25.IX) kategoriski bildis,ka nav jāceļ absolūti nekādi pieminekļi caram, kuršiznīcinājis Narvu, Tartu un vēl citas Baltijas pilsētas.(re)L A T V I J Ā – Sakarā ar Baltijas Ceļa 20 gadu jubilejuun tā laika lielo cīņu mutuļiem vispirms jāsaucatmiņā rindiņas no tolaik dziedātās baltiešu himnas:Trīs māsas no miega modušās, / Par sevi pastāvēt nāk.// Atmostas Baltija, atmostas Baltija, / Lietuva, Latvija,Igaunija! (..) Trys sesės iš miego kyla jau / Apgintisavo garbės. // Bunda jau Baltija, bunda jau Baltija, /Lietuva, Latvija, Estija! (..) Et saatust ja elu kaitseda, /Foto: Aivars Liepiņš84

kolm õde virguvad nüüd. // Ärgake Baltimaad, ärgakeBaltimaad, / Leedumaa, Lätimaa, Eestimaa! •••„Mēs gribam atpakaļ savu neatkarību, savas valstis– brīvu Igauniju, brīvu Latviju, brīvu Lietuvu.Taisnība uzvarēs”. Tā aicināja Latvijas Tautasfronte, un 1989.23.VIII miljoniem cilvēku sadevāsrokās „Baltijas Ceļā”. Valsts toreiz bijām mēs.Valsts bija katrā no mums, tā pastāvēja mūsu apziņāun gribā. Mūs vienoja skaidrs mērķis, mēsspējām sadarboties un uzņēmāmies atbildību parLatvijas nākotni. Latvijas valsts nākotnei mūsusavstarpējā sadarbība un atbalsts pašlaik ir tikpatsvarīgi kā neatkarības cīņā pirms 20 gadiem.Ekonomiskā krīze ir nopietns pārbaudījums, tāpēcmums jāspēj saliedēties un pārvarēt dziļā kritumasekas. Atceroties vēsturisko „Baltijas Ceļu”,mēs aicinām pilsoņus līdzdarboties savas valstsdzīvē tāpat, kā to darījām pirms 20 gadiem. Mēsaicinām sākt šo iesaisti ar savu apkaimi, darbavietu,mūsu bērnu skolām un vietējām pašvaldībām.Mēs aicinām apliecināt savu pilsoniskumune tikai vēlēšanās un balsojumos, bet arī ikdienāizvērtējot savu ievēlēto pārstāvju darbu un prasotno viņiem atbildību. Mēs aicinām pilsoņusapvienoties savu interešu un vērtību pārstāvniecībai,veidot organizācijas un tīklus, piedalītiespolitisko partiju darbā. Valsts esam mēs – pilsoņi,kuriem rūp Latvijas nākotne un kuri ir gatavi ziedotsavu laiku un spēkus kopuma labumam. Atklātovēstuli, kas atrodama Dienā (2009.21.VIII), LatvijasAvīzē un daudzos citos izdevumos, parakstījušiGeorgs Andrejevs, Ingrīda Blūma, Lolita Čigāne, ValdisDombrovskis, Sandra Kalniete, Ģirts Valdis Kristovskis,Sarmīte Ēlerte, Einārs Repše, Aivis Ronis, UģisRotbergs, Brunis Rubess, Aigars Štokenbergs, Tālis Tisenkopfs,Anna Žīgure, Vilis Vītols. Beidzot! – vēstuliizlasījis, izsaucas viens no JG redaktoriem. (ap)Atklāta vēstule Valsts prezidentam un Ministru prezidentam:Rakstām Jums sakarā ar Latvijas presē un citosplašsaziņas līdzekļos izskanējušo informāciju, ka23 nevalstisko organizāciju pārstāvji (sabiedriskoorganizāciju padome «Latvijas krievu kopiena»)griezusies pie Jums ar vēstuli, kurā izvirzītas četrasprasības: līdz saprātīgam minimumam samazinātto amatu un profesiju skaitu, kurās būtu izvirzītaprasība prast un runāt latviešu valodā; neizvirzītvalsts valodas prasības mazākumtautībuskolu absolventiem, kuri izturējuši centralizētoseksāmenus pēc 2008.gada; samazināt latviešuvalodas zināšanu prasības personām (vai vismazpensijas vecumu sasniegušajiem), kas pretendēuz Eiropas Kopienas vai Latvijas pastāvīgā iedzīvotājastatusa saņemšanu, līdz viszemākajamlīmenim A1; svītrot no Ministru kabineta noteikumiemNr.733 prasību prast valsts valodu pašvaldībudeputātiem.Pasaules Brīvo latviešu apvienība (PBLA) uzskata,ka atjaunotajā Latvijā neatkarības 18 gados joprojāmnav izdevies nostiprināt latviešu valodasstatusu. Spilgts piemērs tam ir repatriēto latviešudiskriminācija Latvijas darba tirgū krievu valodaszināšanu trūkuma dēļ, jo vairumā Latvijasuzņēmumos un iestādēs bez krievu valodas zināšanāmviņiem nav iespējams iegūt darbu.Saeima patlaban grasās pieņemt likumu, kuršvēl vairāk sašaurinātu latviešu valodas lietošanuradio un televīzijā. Latvijas armijā, biznesa uzņēmumosun citur par savstarpējo saziņas valodupārāk bieži kļūst krievu valoda. Latvijas Ministrukabineta locekļi un pašvaldību darbinieki Latvijastelevīzijai un radio intervijās labprāt runā krievuvalodā. Latviešu sabiedrībai ārzemēs rodas iespaids,ka beidzamajos gados krievu valodas lietošanastelpa Latvijā ievērojami paplašinājusies,nevis sašaurinājusies.Tāpēc Pasaules Brīvo latviešu apvienība (PBLA) untās valde kā ārzemju latviešu kopienu un to centrāloorganizāciju augstākā pārstāvniecība aicinaJūs nekādā gadījumā nemazināt tās prasības, kasnosaka latviešu valodas zināšanu apjomu mūsuvalstī profesionālo un amata pienākumu veikšanaiun pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai.Mums nav pieņemams, ka nākotnē Latvijābūtu tādi pašvaldību un citu iestāžu darbinieki,kas ar mūsu valsts iedzīvotājiem nespētu sarunātieslatviski.Aicinām Jūs, Valsts prezidenta kungs un Ministruprezidenta kungs, stingri aizstāvēt latviešu valodaspozīcijas mūsu valstī, lai neveicinātu latviešuvalodas izzušanu tuvāko paaudžu laikā.Mārtiņš Sausiņš, PBLA valdes priekšsēdis(Diena 2009.6.X)2009.1.X UNESCO Nemateriālās kultūras aizsardzībasstarpvalstu komitejas sēdē tiek nolemts iekļautUNESCO neatliekami glābjamajā nemateriālāskultūras mantojuma sarakstā suitu kultūrtelpu,ko raksturo dialekts, sieviešu burdona dziedāšana,baznīcas un pagānu tradīciju savdabīgs savijums,kāzu tradīcijas, krāšņie tautastērpi un vēl daudz kascits. Uzklikšķinot http://www.unesco.org/culture/ich/USL/00314, iespējams noskatīties 10 minūšu filmu parsuitiem. ••• Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīsuzņemšanas svētkos Aglonā augusta vidū ieradušiesaptuveni 60 000 svētceļnieku, pat katoļu studenti noMinhenes. ••• 2009.15.IX Eiropas Kultūras galvaspilsētasatlases konkursa žūrijas pr-js Skots (SirRobert Scott) ziņo, ka par izvirzīšanu EKG statusam2014.gadā no Latvijas izvēlēta Rīga. ••• Jūlija beigāsjauniešu biedrība „Vārti ģimenei” Pāvilostas novadā„Lejās” rīko latviskās dzīvesziņas vasaras skolu„Senču balsis”. ••• Dānijas Roskildas U. bakalauragrādu ieguvusī LU studente Maija Bērtule ir vienīgāEiropas pārstāve, kas saņem COP15 stipendijuCO² emisiju samazināšanas pētīšanai globālā mērogā.••• Čakstes 150. jubilejas svinībās LU taisnavaloda atskan no akadēmiķa Jāņa Stradiņa: KārlisUlmanis bija amerikānisks praktiķis, bet Čakste – areiropeiskiem uzskatiem, jurists, kas rīcībā balstījās uztiesiskumu, toleranci (..) demokrātiskā valstī politiķisun valsts darbinieks nedrīkst tajā pašā laikā būtveikalnieks. (..) Ja 1934.15.V Jānis Čakste būtu bijisvalsts prezidents, Latvija nenonāktu uz autoritārismaceļa, drīzāk tā līdzinātos Somijai, kur saglabājās85

demokrātija. ••• Jau labu laiku t.s. Vasarsvētkubaznīcas draudzes „Cerība” mācītājs J. Sadovskis aicinakristiešus vienoties cīņā pret pagānisko Jāņu tradīciju.2009.22.VI pat publiski dedzinātas tautas tradīcijupopularizētājas grāmatas, tautas pasakas unarī trimdā daudz lietotā Mārtiņa Zandberga Mārtiņadziesmu grāmata. Sadovska amata brālis Jānis Šmits,kurš ir arī Rīgas domnieks (LPP/LC), savukārt aicina(2.X) beigt piekopt pagānisma tradīcijas un apliktsevi ar lāstu, konkrēti, nepiešķirt domes plānotosLs 1 000 tradicionālajai bluķa vilkšanai Vecrīgā, jo tāesam sevi ievilkuši tur, kur esam. ••• Pirms vairākiemgadiem Aigars Bikše, kuru Laima Slava nosaucpar tīro mūsu gs. un laikmeta mākslinieka kvintesenci,kritizējot no ASV valsts sekretāres par firmasCoca-Cola pārstāvi kļuvušās Olbraitas (MadeleineAlbright) prasību ļaut Latvijas skolēnus dzirdīt ar šoneveselīgo burbuļūdeni, izveido instalāciju – ar Coca-Cola piepildītu caurspīdīgu tvertni un tur iemērktuASV karogu, kas neilgā laikā saēstslupatu lēveros. Tagad kultūrasforuma „Baltā nakts” ietvarossavulaik Ļeņina pieminekļa atrašanāsvietā Rīgā Bikše novieto piepūšamumūžīgi dzīvo (kā savā laikāskandēja Arvīds Grigulis, un netikai) ar izstieptu roku – brīžiemstāvus, brīžiem guļus, uzjautrināsElita Veidemane un piebilst:daudz sarežģītāk un pat bīstamākbūtu kariķēt Pārdaugavas nepareizinodrāzto zīmuli, t.s. uzvaras pieminekli.Bet tas būtu skaisti: uzvaraspiemineklis te paceļas, te saļimst!(NRA 2009.12.IX). (re)P O L I J Ā – Seims 2009.23.IX pieņemrezolūciju „Par PSRS 1939.17.IX agresiju pret Poliju”, kam pamatāMolotova-Ribentropa Pakts:Tādējādi tika veikta ceturtā Polijassadalīšana. Polija kļuva par divutotalitāru režīmu – nacisma un komunisma– upuri. (..) Lietuva, Latvijaun Igaunija zaudēja suverenitāti,parādījās draudi Somijas unRumānijas teritoriālajam veselumam. Gulaga arhipelāgsaprija simtu tūkstošu visa šī reģiona cilvēku dzīvības.(..) Šīs sistēmas organizācija, parādības ilgumsun apjomi, piešķīra šiem noziegumiem, arī Katinasnoziegumam, genocīda pazīmes. (..) Seims nosodajekurus vēstures falsifikācijas centienus un vēršas pievisiem labas gribas cilvēkiem Krievijas Federācijā araicinājumu īstenot kopīgus un solidārus pasākumus,lai nodotu atklātībai un nosodītu staļinisma laika noziegumus.Gončara un Krasovska piemiņasdemonstrācija BaltkrievijāB A L T K R I E V I J Ā – pirms 10 gadiem „pazudušo”opozīcijas līderu Viktora Gončara un Anatolija Krasovskapiemiņai veltītā gājiena (16.IX) dalībniekusMinskā brutāli piekāvušas specvienības – laikā, kadprezidents Aleksandrs Lukašenka pauž vēlēšanos veidotdraudzīgas attiecības ar ES valstīm.K R I E V I J A S F E D E R Ā C I J Ā – Neraugotiesuz Kremļa centieniem attaisnot Staļina laika noziegumus,pārsteidzošā kārtā 11. klases skolas programmāobligātās literatūras sarakstā iekļauti AleksandraSolžeņicina Gulaga arhipelāga fragmenti. •••Aptaujā par labāko krievu daiļliteratūras grāmatu 1.vietu (ar 13%) iegūst Mihaila Bulgakova Meistarsun Margarita, kam seko Tolstoja Karš un miers (6%)un Dostojevska Noziegums un sods. 1/5 daļa aptaujātonav spējusi nosaukt nevienu krievu rakstniekagrāmatu. ••• Informācijas avoti vēstī, ka Ičkerijā(Čečenijā), Ingušijā, Dagestānā u.c. Ziemeļkaukāzānepaiet ne diena bez vietējo kaujinieku uzbrukumiemKF un vietējo pašpārvalžu drošības dienestiem.CITUR ĢEOPOLITISKAJĀ TELPĀ –Izraēlas cilvēktiesību grupa B’Tselem ziņo, ka uzbrukumāGazas joslai nogalināti 1 387 palestīnieši,no tiem 320 bērni un tikai 330 kaujinieki, kam pievienojas12 izraēlieši – 9 karavīriun 3 civiliedzīvotāji. Palestīniešucilvēktiesību centra (PalestinianCentre for Human Rights) bojāgājušoskaitļi ir nedaudz atšķirīgi– 1 419 palestīnieši, no tiem 318bērni un 252 cīnītāji. 16.IX klajālaistais oficiālais ANO Cilvēktiesībupadomes 574 lpp. dokumentsapsūdz Izraēlu par pārkāpumiem,kas ir tuvi kara noziegumiem un,iespējams, noziegumiem pret cilvēci.ANO izmeklēšanu vada plaširespektētais žīdu izcelsmes Dienvidāfrikastiesnesis Goldstouns(Richard Goldstone). ••• Partupeļu lingošanu pērngad preseskonferencē pret tolaik ASV līderiBušu tuptūzī ievietotā un tagadBagdādē priekšlaicīgi atbrīvotāirākiešu žurnālista, gavilējošusagaidītāju ar ziediem apbērtāMuntazera al-Zaidi viedoklis,neraugoties uz it kā spīdzināšanuapcietinājumā, nav mainījies:šis kara noziedznieks, stāvēdamsmūsu priekšā, sagaidīja, ka mēssumināsim viņu ar puķu pušķiem. Es ziedu vietā raidījupret okupantu kurpes. ••• Ar krietnu humoraizjūtu apveltītais Venecuēlas prezidents Čavess(Hugo Chavez) pirms trīs gadiem uzrunā ĢenerālajāAsamblejā Ņujorkā, aplausu vētras pavadīts, nosaucBušu par pašu sātanu, pēc kura uzstāšanās ANO tribīnēbijusi jūtama sēra smaka. Š.g. uzrunā ANO ĢA(24.IX) viņš dziļdomīgi nāk pie atziņas, ka pēc prezidentaObamas runas neesot nemaz sajutis velnasēra smaku, bet gan cerību smaržu. ••• Modernokapitālismu raksturo tuvredzība un ētikas trūkums –tā Encikliskajā cirkulārā (2009.7.VII) savā nemaldībāRomas pāvests Benedikts XVI. (re)Materiālus sagatavoja Vita Gaiķe (vg), Lauma Zvidriņa(lz), Māris Brancis (mb), Franks Gordons (fg),Andris Priedītis (ap), Rolfs Ekmanis (re).86

PAR DZĪVI, DZEJU UN...Māra Zālīte. To mēs nezinām: sarunas arImantu Ziedoni. No 2000.gada janvāra līdzjūlijam dažādās Rīgas kafejnīcās.Rīga: Dienas Grāmata, 2009. 199 lpp.Bija doma par grāmatu, kuru kādreiz varbūtvarētu uzrakstīt par dzejnieku. Kādreiz.Varbūt.Gāja laiks. Vienmēr atradās steidzamāki darbi.Grāmata par dzejnieku palika neuzrakstīta.Tad atgadījās neparedzētais. Likteņakaprīze. Gandrīz viss ir kā agrāk: dzejniekadoma – asa, prāts – darbīgs, gars un griba –stiprāki nekā jebkad. Vienīgi valodot, tērzēt,tērgāt, mēļot un pļāpāt kā agrāk dzejnieksvairs neielaižas.Tagad paturēt sarunas ar Imantu Ziedonivienīgi sev būtu mazliet savtīgi. Kopā ardzejnieku esam mūsu pļāpāšanu no jaunapārskatījuši un nolēmuši to vairs neslēpt notautas acīm. Tā grāmatas ievada rindās rakstaMāra Zālīte un piebilst, ka sarunu pilnīgaautentiskuma vārdā tās nav literāri nedzgludinājuši, nedz stērķelējuši, nedz kā citādiuzlabojuši.Grāmatā nav interviju, bet ir sarunas, – toMāra Zālīte īpaši uzsver. Saruna no intervijasatšķiras ar to, ka nav iepriekš sagatavotujautājumu. Tā brīvi plūst no vienas tēmascitā. ..man liekas, ka tās par Ziedoni pasakaarī ko tādu, ko agrāk neesam zinājuši.Saglabāta Imanta sarunvalodas intonācija.Tas, kā Imants runā, kā viņš domā runājot.Kā uzšķiļas paradokss. Grāmata ir veltījumsZiedonim, arī viņa cienītājiem. (..)Grāmatā arī nešķiroju svarīgas vai mazāksvarīgas tēmas. Varbūt var likties, ka tā irpļāpāšana. Bet – autentiska pļāpāšana. Un –pļāpāšana ar Imantu Ziedoni. Tam ir vērtība.( Māra Zālīte. „Gan pele, gan putns”. Diena,2009.14.IV).Sarunu autentiskums gan šķiet apstrīdamskritiķim Normundam Naumanim, bet pašugrāmatas kompozicionālo izveidi viņš pamatotiuzteic: Tā kā personīgi es visai maz ticugrāmatas veidotājas Māras Zālītes apgalvojumampar sarunu „pilnīgu autentiskumu”..,tad varu vien uzslavēt dramaturģi par prasmipīt sarunas intrigu, vienlaikus radot iespēju(iespaidu – I.K.) par to „autentisko” savvaļību..,gan strukturēt sarunu nenopietnosanklāvus ar latviešu nācijas dzīvē gluži eksistenciālujautājumu izspriešanu. (NormundsNaumanis. „Pīlītes ar zelta acīm”. Diena,2009.24.IV).Māra Zālīte un Imants ZiedonisPatiešām, ne jau sarunu pilnīgs vai nepilnīgsautentiskums nosaka To mēs nezināmkultūrnozīmīgumu, bet paši sarunu biedri– izcilas personības. Viņu domāšanas enerģētiskaisspēks un valodas dzīvais, dabiskaispulsējums, intonācijas tiešums valda literārinegludinātās vai arī mazliet piegludinātāssarunās. Un šī dzīvā, tiešā intonācija ne tikaipaver katra runātāja domu un emocijupasauli, bet ļauj arī lasītājam baudīt sarunubiedru klātbūtni gan izteiktos, gan neizteiktos,zīmīgi aprautos vārdos, kad aprāvumsvai pauze runā vēl spēcīgāk (par Latvijas tābrīža morālo situāciju vai ko citu netīkamu).Grāmatā ievietotajās 18 sarunās, protams,ieraugāma Zālītes vēlme uz noteiktiem jautājumiemZiedoņa atbildes dzirdēt, bet turpatarī liela un brīva ļaušanās sarunas mirkļa burvībai(pat ja tā „gudri režisēta”). Te savveidāienāk tas „viegli” princips, kuru Ziedonis tikaugstu vērtē un pēc kura tiecas dzejā (1993.gadā izdotā dzejoļu krājuma Viegli nosaukumsjau ir konceptuāls). Te planē divi brīviputni. Skaisti un viegli planē.Sarunas skar plašu tēmu lauku, nereti tām tikaipieskaroties, bet tik precīzi un izteiksmīgi,ka pietiek ar dažiem vārdiem vai teikumiem,aforistiskiem izteicieniem, lai kādu parādīburaksturotu, ilgāk pie tās nekavējoties, un saruna„brīvi plūstu tālāk”.Lūk, šis ietilpīgais pieskārienu lakonisms: M.Vai tu zini, ka šodien ir dzimtās valodas diena?– I. To es nezinu. – M. Es arī tikai šorītuzzināju, kad mani pieteicās intervēt šajāsakarā. Izrādās, ka šodien mums Latvijā irdzimtās valodas diena. – I. Viena diena vismazir.Kādā sarunā tālajā 1992.gadā Imants Ziedonisir sacījis: Manā izpratnē dzīvo divi lielinojēgumi: Dievs un tauta. Lai cik dažādībākrāšņs būtu sarunās skarto jautājumu loks,87

Ziedoņa lielie nojēgumi būtiski caurvij arīgrāmatu. Kad sarunas ris par Ziedoņa ceļupie ticības visaugstākajam saprātam, parfolkloras un reliģijas attiecībām (Ziedonis:Man neēdas kristiānisms ar tautiskumu), partautasdziesmām un Ziedoņa atzītajiem augstākāsapziņas meklējumiem tajās (dievišķāapgaismība tur ir), par Brigaderes pasauleskodu Dievs, Daba, Darbs un „Dieva gaumi”,par kultūras lomu nācijas liktenī, par Rainiun runātāju dažādo attieksmi pret Raiņadramaturģiju (Zālīte: Rainim māksla bija līdzeklis,bet Šekspīram - mērķis), par profānoun sakrālo Ziedoņa Poēmā par pienu unvēsturiskās situācijas ietekmētajiem poēmasvērtējumiem, par dzejas impulsiem un dzejniekapašapziņu, par vērtību sistēmu un lasītājurezonansi utt.To mēs nezinām interesanti iezīmējas abudzejnieku dažādā paaudzes piederība undzīves pieredze. Kad Zālīti pārsteidz līdztam neizprastais kritikas nospēlētais teātrisap Poēmu par pienu, kad viņa nespēj saprast,kā latviešu dzejnieki varēja romantizētSibīriju (Krievi, to es vēl saprotu), Ziedonispaškritiski vērtē savu paaudzi un nožēlo, cikmuļķi bijām (..) mēs bijām apstrādāti, unpieskāriens šim nebūt ne vienkāršajam jautājumambeidzas ar Zālītes vārdiem: Nu ja,jā. Tomēr jūs kļuvāt tie ledlauži. Bet skepseieskanas abu domās par nākamajām literātupaaudzēm.I. Nāks cita paaudze, kurai līdz kaklam tārūpe, tā labā rūpe par latviešu tautu un parvisu. – M. Valodu... – I. Par taisnību un parnetaisnību. Viņiem tas viss apnicis. –M. Aizbērsim Daugavu ciet! Tā šie saka.Arī tajos brīžos, kad viedokļi jūtami nošķiras,sarunu biedri izlīdzināti paliek katrs piesava. Kad Ziedonis stāsta par metafiziskāmcēlonībām, fiziskās pasaules, garīgās pasaules,dievišķās pasaules sajūgšanos, bet Zālītebilst, ka viņa principā nelieto to terminoloģiju,kuru lieto Ziedonis, kad Ziedonis atzīst, kadzejai jātop viegli, bez pienākuma smaguma,bez problēmu sloga, un tam nevar piekristZālīte (tad jau iznāk, ka nav nozīmes ne tavaiidentitātei, ne tavai bērnībai, ne tavai latvietībai,ne tavam vectēvam zvejniekam, ne taviemmērķiem un ideāliem) u.tml.Izlīdzinājumu Ziedonis izjūt kā vienu no dzīvespamatprincipiem (man strīds neliekasvairs patiesības izziņas veids), varbūt tasiespaido sarunu intonāciju. Dzejnieka paļāvībauz Trismegista atziņu, ka iespējams sajūgtcēlāko ar zemāko un zemākais ar cēlākosajūgts visu laiku, grāmatā sabalsojas arZālītes cenšanos nešķirot svarīgas vai mazāksvarīgas tēmas, un šī it kā „mikro un makropasaules”līdzvērtīgā pastāvēšana rada īpašusarunu gaisotni. Pilnestīgu, suģestējošu.Neilgā laikā mūsu lasītāji kļuvuši bagātāki ardivām atšķirīgām un spilgtām sarunu grāmatām:ar kolorīto režisores Māras Ķimelespašportretu Ievas Zoles grāmatā Sarunas arMāru Ķimeli (2007) (skat. Ildzes Krontas apceriJG253:63-65 – Red.) un Māras Zālītes sarunāmar Imantu Ziedoni, sarunām – impresijāmvēsturiski konkrētā brīdī – 2000.gadā.Tam ir vērtība. Paliekoša.Ildze KrontaLiteratūrkritiķe Ildze Kronta ir vairāku grāmatu autore.Dzīvo Rīgā.VĒRIENĪGI PAVĒRIENILidija Dombrovska. Virzības viļņojums.Atceres un apceres.Rīgā: Sol Vita (bez datuma). Rīga. 144 lpp.Lidija Dombrovska Larsena ir labi pazīstamane tikai latviešiem ar savām gleznām, arī arrakstiem vairākās valodās. Apskatāmais sējumssastāv no vairāk nekā 60 esejām – pieņemotšī apzīmējuma plašāko un sākotnējoetimoloģisko nozīmi, kam pievienoti šī žanrajaunāki atvasinājumi – kritika, fabuliski pastāsti,anekdotes un citi prozas paveidi, kurlasītājs vienmēr atradīs kādu pieredzējošākasacs morālu spriedumu. Autore apgalvo, kagrāmatā iekļautie teksti rakstīti gleznošanaslaikā, lai rokas atpūšas, t.i., kad darītājs jūtasspiests pamest uz brīdi svarīgo nodarbību.Kad nepieciešams atslābināt koncentrāciju,lai pievērstos kaut kam, kas atvieglo radīšanasspriegumu (vai dažkārt – mokas). Ar tonebūt nav jāsaprot, ka autore nododas pļāpāšanaivai pajautrai tenkošanai, kas gan arīneizslēgtu sava veida filozofisku nosvērtībuvai ironiju. Dombrovskas tematiskais apjomsir plašs, visbiežāk par glezniecību, māksliniekiem,mākslas kritiķiem, arī par patērētājiem,t.i., izstāžu apmeklētājiem. Viņas prātu biežinodarbina mūsdienu dzīves vienmēr pieaugošie,aulekšojošie ritmi, skaļie iestrāvojumimūslaiku kultūrā, kas izsauc dinamiskuspriegumu starp tradīciju un eksperimentēšanu.Nav jau tas nekas nepiedzīvots cilvēcesgaitās, bet mūsdienās atšķiras ar to, kaizmaiņas un pārveidības uzbrūk ar reizēm88

vai gandrīz apdullinošu ātrumu, kad virzībasviļņojums (kā saka pati autore) var pārmaiņusizlikties gan kā cilvēces slogs, gan arīglābiņš, kā lāsts vai arī kā cerība. Kā piemērumūsu kultūras akselerācijai varētu minētautores pašas norādījumu, ka jaunākās paaudzesmūziķi iekļauj savos darbos elementusno džeza, blūza, svinga (10). Viņu savalaika avangardisms vairs neiederas šodienas„svētbilžu grāvēju” pulkā. Jaunie māksliniekiizturas kritiski pret pašu radīto kultūru. (..)Pēc ‘dumpīgās’ paaudzes radās patērētājupaaudze un tagad – vēl Interneta maniaki(11). Nav viegli būt jauniem un radošiemmāksliniekiem.Lidija Dombrovska ir izteikta kosmopolitānesavos vērojumos un visai atšķirīga no tiemdaudziem „ārpasaulniekiem” (citviet sauktiempar trimdiniekiem), kuri nespēj tiktgalā ar „kultūru sadursmi” – iemācītais unsmadzenēs iemazgātais latviskais nesakrītar piedzīvoto un redzēto ārpus Latvijas. Itindabīgi, autores skats kavējas pie Austrālijasaborigēnu mākslas. Viņiem bijusi grūta unilga cīņa ar iebraucējiem, sākumā galvenokārtnoziedzniekiem, izsūtītiem uz pasaules„lejas galu” savu noziegumu izpirkšanai. Bijislaiks, kad Austrālijas valdība pieņem lēmumuspadot aborigēnus aizmirstībai un lēnaiizmirstībai. Sākumā baltie iebraucēji uzskataaborigēnus par mežoņiem, analfabētiem,cilvēkiem bez vēstures un vēstures varoņiem.Bet mūsdienās viņi ir pasargāti no citu rasunoziedzīgās diskriminācijas. Nevis ar apvainojošulīdzjūtību, bet ar patiesu interesiDombrovska vēro aborigēnu „primitīvās”kultūras izpausmes un viņu šodienas pēcnācējuiemanīšanos mākslas izpausmēs.Saistošas ir autores atziņas, kas gūtas netikai ielūkojoties sevī un savos darbos, betarī ceļojot gandrīz pa visu plašo pasauli unsatiekoties ar daudzām izcilām personībām.Viņas piedzīvojumu albums ir krāšņs, pilnskontrastējošu un saistošu atziņu un noskaņu.Paradoksālais izmainās ar visietverošu autoritatīvuvēstījumu, vairāk vai mazāk – urbi etorbi. Divas dominantes šķietami izpaužas viņasnostājā: optimisms un pozitīvisms. Viņanovēršas no tumšām krāsām un noskaņām.Dot padomu var vienīgi Dievs un māksliniekamūza (141). Autore daudz nebēdā,ka šāds vispārinājums varētu būt teoloģiskivisai neortodoksāls. Cik zināms, mūzas nepiederkristiešu pasaulei. Bet mākslai ir citasrūpes un robežas. Dombrovska nebēg noparadoksiem un vispārinājumiem, kas vērīgālasītājā varētu izsaukt protestu, ko jebkuršautors droši vien grib arī panākt.Dombrovskas grāmatas ārējā apdare ir glīta.Virzības viļņojums labi izskatīsies uz kafijasgaldiņa – aicinās ziņkārīgos pašķirstīt, palasīt,tādējādi priecinot pašu autori, ko viņa iratliku likām pelnījusi.Juris SilenieksRecenzents ir literatūras profesors emeritus un JGredakcijas loceklis. Dzīvo Pitsburgā (Pittsburgh), ASV.SKATU PĀRLAIŽOT CITĀ GAISMĀJānis Liepiņš. Tautas turētāji. Esejas.Rīgā. „Antera” salikums. 2008. 214 lpp.Kā autors ievadvārdos paskaidro, sējumavirsraksts nāk no idejām, ko pauduši pēdējālaika rakstnieki – tādi kā Imants Ziedonis,Zigmunds Skujiņš, Marģeris Zariņš, AndrejsEglītis u.c., kas vērsuši skatu vairāk uz tautaskopumu un mazāk paši uz savām personām.Apzīmējums „esejas” Liepiņa apdarē daudzneseko šī žanra ciltstēva, Mišela Montēnadomai, proti, eseja izvērtē kādu iezīmi cilvēkadabā, piesaucot paraugus no klasiskāspasaules, arī pievēršoties laikmetīgiem novērojumiem,ar sarkasma un ironijas palīdzībuizceļot tā laika nejēdzības, liekulību, necilvēcību,kas nevēsta nekā pozitīva par jaunajiemreformētajiem laikiem pēc viduslaiku tikbieži piesauktās tumsonības. Liepiņa 23 esejaspievēršas visvairāk autora laikabiedriem,īpaši tiem rakstniekiem un rakstītājiem, kamnav palaimējies tikt ieceltiem popularitātessaulītē. Liepiņš, šķiet, franču 19.gs. jaunorakstnieku garā grib norādīt, ka dzīves pavārtēnonākušo lietās asaras ir tikpat rūgtasun patētiskas kā priviliģēto aprindu asaras.Visbiežāk viņš pievēršas tiem, kuri šodien jaudaļēji piemirsti, mazāk godināti, tiem, kuruatzinība kultūras dzīvē nav pienācīgi novērtēta.Autora uzskatā „tautas turētāju” pulkāpienāktos būt arī tiem, kam rakstniecībanav dzīves ass, piemēram, Nikolajs Balabkins,tautsaimnieks ar priekšzīmīgu dzīves gaituun dziļu interesi par tautas kopības kopšanu.Taisnīgāku atzinību meklējot, Liepiņš pieminVilmu Delli, Veltu Grimmu, Laimonu Puru,Mirdzu Ķempi, Mirdzu Bendrupi un vēl citus,dažbrīd norādot arī uz netaisnīgu nomelnošanu(krāsa, protams, nav melna, bet biežāksarkana). Autors labo tautā izplatīto ieskatupar Andreju Kurciju, par viņa aizbraukšanasiemesliem uz Krieviju, Sarkanarmijai atkāpjotiesno Baltijas 1941. gadā. Autors citādāgaismā izvērtē arī politiķi Eduardu Berklavu,89

ieskaitot viņa atskurbšanu no komunismaapmātības, kas labi atbalsojas sarakstē starpBerklavu un vēsturnieku Uldi Ģērmani. PašaLiepiņa lietpratīgi rediģētas, tās iekļautasmateriālu izlasē Dialogi, vēstules un publikācijas1989-1997. Sava veida scherzo ieskanasesejā par dažbrīd grotesko latīņuvalodas skolotāju Kārli Kristoforu – izcilu,savu skolnieku visai iemīļotu un cienītu pasniedzēju.Vairākas esejas veltītas autora apbrīnotaiteātrinieku profesijai, īpaši aktrisēm,arī likstām un sasniegumiem sava paša ārstaprofesijā.Liepiņš neatklāj nekādas pikantas aizkulišuvinjetes. Taču lasītājam grūti neapbrīnotautora plašās zināšanas un pieredzi. Autors,kura izredzēto pulks ir liels un daudzveidīgs,koncentrējas tikai uz personībām Latvijā,trimdiniekus piemirstot (ja neskaita minētoekonomistu Balabkinu) vai pat apveltot araizdomīgi šaubīgām piezīmēm. Par VairuVīķi-Freibergu, kura neieradusies uz dzejniekaAndreja Eglīša godināšanu, aizbildinotiesar prezidentisku nevaļu, autors kodīgi piebilst,ka tolaik prezidente atsūtījusi vienīgigaru un saturiski tukšu vēstījumu, ko formālinolasīja kāds pils sūtnis, nokaitinādams pašujubilāru. Jāņa Liepiņa stāstījums ir vienmērraits, nepiespiests, bez mēģinājumiem izlektar stilistisku eleganci. Ar savu iesaistīšanosrakstniecībā un arī žurnālistikā, ar savu vēlmipaust svarīgo mūsu kultūrā, autors pieskaitāmspašiem izcilākajiem „tautas turētājiem.”Juris SilenieksVIŅŠ MEKLĒ MARMORA TĒLAMNOLAUZTO ROKU...Fikrets Demirāgs (Fikret Demirağ). Gaisostālu medību balsis / Havada ince av sleseri.No turku valodas atdzejojis Uldis Bērziņš.Rīgā: Lietusdārzs, 2009. 59 lpp.Rīgā latviešu tulkojumā iznākusi Kipras turkudzejnieka Fikreta Demirāga dzejas paša sastādītadzejas izlase, kur ietverti no 1976. līdz1998.gadam sacerēti darbi. Ar šo grāmatuatdzejotājs Uldis Bērziņš turpina latviešu lasītājuiepazīstināt ar mums ne visai pazīstamoKipras turku literatūru. Tikai pagājušogadiznāca gados jaunāka Kipras turku dzejniekaMehmeda Jašina krājums Vecas dziesmas noJaunās pilsētas, arī Bērziņa tulkojumā. Gadupirms tam Bērziņš kopā ar Knutu Skujeniekubija autori vienreizējam notikumam Eiropaskultūras pasaulē, izdodot grāmatu Kiprasdzeja, kurā apvienoti Kipras gan turku, gangrieķu dzejnieku darbu latviskojumi.Fikrets Demirāgs, tagad jau turpat 70 gadusvecs, dzimis Kipras pilsētā Lefkē, bet augstskolubeidzis Turcijā – Ankarā. Viņš, tāpatkā daudzi mūsdienu Kipras dzejnieki, tiecasizcelt un uzsvērt Kipras un kipriešu īpatnējoidentitāti, ko veidojusi salas īpatnējā vēstureun ģeogrāfija, kur līdzās dzīvo (..) abas tautas– Bizantijas mantinieces: grieķi un turki(10. lpp). Šī identitāte veidojama kā kautkas īpatns, atšķirīgs no cietzemes turku vaigrieķu kultūrām, bet ietekmēta no abām.Lai gan Kipras literatūru ne vienmēr pienācīgiuzņem Turcijā pašā, pasaules literatūrasžurnāla World Literature Today 1996.gada

udens numurā Demirāgs ierindots starp labākajiemmodernajiem dzejniekiem jebkurpasaulē, kas raksta turku valodā.Demirāga dzeja tiecas radīt modernu mitoloģiju,kas izpēta un aptver gan seno grieķu,gan anatoliešu civilizācijas (WLT). Tā attēlodabu un cilvēku, kas piesātināti ar vēsturi,kariem, senām kultūrām, mitoloģiju unreliģiju. (Manas krosenes iegrimst satrūdējušosaugumos, / raud un raud – 20. lpp.).Vēsture sāpīgi izveidojusi kipriešu identitāti.Iepazīdamies ar Kipras grieķu dzejniekuĢorgosu Moleski, Demirāgs drīz secina,ka 1974.gadā abi cīnījušies vienā kaujā pieLokmasilāras, bet katrs savā pusē, kam sekoapkampšanās: Labi, ka viens otru toreiz nenokāvām.Šāda vēstures untumu veidotaidentitāte, liekas, varētu latviešu lasītājambūt viegli saprotama.Uldis Bērziņš ir viens no redzamākajiem latviešutulkotājiem. Viņš ir poliglots, kas tulkone tikai no slāvu un ģermāņu valodām, betarī no latviešu lasītājiem grūtāk pieejamāmvalodām, piemēram, turku un seno islandiešu.Viņš latviešu kultūrā palīdz ienest pasaulesseno kultūru klasiskos stūrakmeņus– viņš ir tulkojis seno islandiešu Eddu (skat.JG258), piedalījies arī Bībeles tulkošanaskomisijas darbā, tulkodams Vecās Derībasdzeju no senebreju valodas, šī gada vasarāpabeidzis; Korāna tulkošanu no senarābuvalodas. Jau 1970. gados, t.i., padomju varasgados, Bērziņš kopā ar Knutu Skujenieku,Leonu Briedi u.c. bija pasauli sadalījuši ”interešusfērās”, vadoties pēc valodu grupām.Viņi arī mudināja jauno paaudžu dzejniekusapgūt valodas literāru tekstu tulkošanas/atdzejošanasdarbam. Tādā veidā latviešu kultūrasapvāršņi tika sistemātiski paplašināti.Šo svarīgo darbu motivēja ne tikai dzejniekutulkotāju pašu interese un ziņkārība par citutautu kultūram, bet arī politiska pārliecība.Padomju Savienības monolītiskā vienveidībaun iecerētā vienvalodība tika pakāpeniskidrupināta. Padarīdami citu tautu kultūraspieejamas latviešiem, tulkotāji vienlaikusatgādina citām kultūrām, ka pastāv arī tādalatviešu valoda un kultūra. Šī ir loģiska undabīga stratēģija latviešu kultūras pārdzīvošanai– saprasties un saistīties ar citām mazāmkultūrām, ar minoritātēm, ar visu, kasatrodas pasaules kultūras galveno novirzienuperifērijā vai ir izņēmums tās likumībām.Arī šodien, kad latvieši brīvi var sastapties arvisas pasaules kultūrām, ir veselīgi iepazītiesar citu tautu – it sevišķi mazākuma tautu –likteņiem un tajos saredzēt daudz pazīstamupazīmju. Galu galā, vai tas nebūtu varējisbūt trimdas latvietis, kas sarakstījis sekojošosFikreta Demirāga vārdus?Kad sakni izrauj no zemes, tai sāp,tādas pat sāpes jūt zeme, kad sakni aizrauj,te – miesas un kaulu traģēdija, ne mazāk;purini, dauzi, vienalga paliek uz sakneskaut kas no zemes, kurai tā nolaupīta,bet zemē – saknei norautas spalvotas dzīslas.(”Traģēdija. Sakne un zeme” – 29. lpp)Juris RozītisPar rakstnieku un literatūrzinātnieku Juri Rozīti skat.JG257:9.LITPROCESI, LITPERSONĪBASViktors Hausmanis un Benedikts Kalnačs,sastādītāji. Latviešu literatūras procesi unpersonības. Rīga: Latvijas UniversitātesLiteratūras, folkloras un mākslas institūts(LU LFMI), 2008. 200 lpp.Tā vienmēr ir bijis un, domājams, vienmērtā būs – dažādu vecumu un nevienlīdzīguspēju zinātnieki un pētnieki sanāk kopā,mutvārdos atskaitās – pārāk bieži vienmuļā,monotonā skanējumā – par savu pētījumurezultātiem, kas tad pārtop zinātniskas aparatūrasierāmētos rakstos, lai parādītos kādāperiodiskā izdevumā vai rakstu krājumā.Tāds ir aplūkojamā grāmata ar veselu velnaduci autoru un no katra pa pētījumam, kasnolasīti Letonikas 2. kongresā. Sējuma veidotājiemgan piemirsies norādīt, kur un kadšis konklāvs noticis, bet ziņkārīgāks interesentsto var viegli „uzgūglēt” (RLB 2007.30.-31.X). No autoriem 11 ir LFMI dažāda rangapētnieki – no vadošajiem (ar abiem habilitētajiemsastādītājiem priekšgalā) līdz divdesmitgadīgajiemasistentiem, skaitā diviem,vienīgajiem (vismaz pagaidām) bez Dr.philol.kabatā. LFMI zinību vīriem un sievām pievienojasviena LZA akadēmiķe un viena LU asociētaprofesore. Tematiski raksti aptver laikaposmu no 18. līdz 20.gs. otrai pusei.Vispirms kvēls rokas spiediens asistentiem.Pauls Daija, visjaunākais no krājumā iekļautajiem,pievēršas 18.gs. apgaismībai unracionālismam, idejām, kas ne tikai paverjaunu skatījumu uz latviešu dzimtcilvēkiem,bet kļūst par pamatu mūsu laicīgai literatūrai.Latvijā tolaik sāk skanēt atziņa, ka91

svarīgas un vērtīgas ir nevien Dieva vārdugrāmatas, bet arīdzan citas, kas par izlustēšanuun prāta izskaidrošanu rakstītas – tāJaunais Stenders. Kristīne Genderte apcertrimdā (Kopenhāgenā) mirušo ValdemāruDambergu (1886-1960), kura neoklasicismamanierē sacerētie dzejdarbi visumā maz ievēroti,nekad nav bijuši viegli uztverama lirikaslasāmviela – vēsā smalkuma, apvaldītāsatturības un poētiskā elitārisma dēļ. Arī privātādzīvē dzejas smalkais estēts nekad neesotpārkāpis robežu, vienmēr bijis pārspīlētipieklājīgs un uzvedīgs. Ne jau bez iemeslaBiķera (1907) autors Edvarts Virza nav varējissavu draugu iedomāties mīlestībā citādāpozā, kā vai nu jaunkundzei palīdzot uzvilktmēteli, vai pasniedzot rožu ziedu.No Zigrīdas Frīdes uzzinām, ka angļa Defō(Daniel Defoe, 1660-1731) dēku romānaRobinson Crusoe traki iecienītais latviskaisvariants (kopš 1824.gada, kad to driķķē licisStefenhāgens) faktiski ir vācu skolmeistara unrakstnieka Joachīma Kampes (Campe, 1746-1818) Robinson der Jűngere tulkojums, koveicis luterāņu baznīckungs K.R. Girgensons(1752-1814). Ir sagadījies, ka Čikāgā angļuvalodā 4 x gadā iznākošā (kopš 1954) rakstukrājuma Lituanus 2008. gada 4. numurāatrodams Linas Lamanauskaites Gerigiuspamatīgs pētījums par Simonas Daukantas(1793-1864) arī no Kampes Jaunā Robinsonatulkoto lietuvisko versiju Rubinaičio PeliuzesGyvenimas (Rubinaiša Peliuzes dzīve). Kautarī pārtulkots jau 1846.gadā, cara un vēlākpadomju cenzori to atļauj publicēt tikai1984.gadā, jo lietuviešu Robinsonā Krūziņā,kura darbība pārcelta uz Lietuvas teritoriju,pārāk reāli atmaskots Maskavas impērijaskoloniālisms.Ievas Kalniņas (Jāņa meitas) pētījuma pamatāir ļoti īsā tikšanās un tai sekojošā neilgā sarakstīšanāsstarp Annu Brigaderi un baltvāculiterātu, teozofistu Manfredu Kīberu (Kyber,1880-1933), kura ne visai pārliecinošā ietekmeit kā manāma Brigaderes lugā KaralieneJāna. Toties grūti apšaubīt abu vēstulniekukopējo personisko momentu – mīlestību pretkaķiem, veģetārismu un žultspūšļa problēmas(Kībers iesaka Dievs, Daba, Darbs autoreikafijas vietā dzert fenheļu tēju). Kalniņasvārda un arī uzvārda māsa (bet Edgarameita) pēc iegrimšanas Jāņa Sudrabkalnapriekškara dzejdarbos piedāvā lietot jēdzienu„latviešu ekspresionists”, gan ar stingrupiekodinājumu, ka tam neesot nekā kopīgaar vācisko paveidu. Literatūras vēsturniekuveterāne, akadēmiķe Vera Vāvere, kuras kontāietilpst kopīgi ar Ludmilu Sproģi uzrakstītssalīdzināmās literatūras šedevrs Latviešumodernisma aizsākumi un krievu literatūras„sudraba laikmets” (2002), ņem priekšā tikairetajam zināmus Viktora Eglīša prozas darbus,vienā no tiem saredzot vienlaikus Nīčes(Nietzsche) un Gorkija ietekmi. Un droši vienpavisam mazam skaitam lasītāju būs palicisatmiņā, ka visnotaļ plaši izslavinātais dekadentudzejnieks bijis viens no latviešu dievturībasdibinātājiem.Pieskaroties padomju varas periodam, RaimondsBriedis cita vidū norāda, ka sociālistiskāreālisma dominantes laiks, kad jāpakļaujasvispārējām prasībām, vai, citviet vēlsmalkākiem vārdiem – kad notiek pagātneslaika un telpas neitralizācija, vēstures pārkodēšana,Latvijā ildzis no 1946. līdz 1951.gadam.Daži strīdīgi ļaudis teiks, ka „vispārējoprasību” laika beigu sākums kļūst redzams60.gados „jaunā viļņa” dzejnieku tekstos, betprozā un kritikā krietni vēlāk. Viktoram Hausmanimrakstā par latviešu drāmu pēckaragados nākas atzīt, ka 1944. gada otrā pusē,kad sākas Lielā bēgšana, dabiskais latviešudrāmas pavediens bija pārrauts un tā īstaisatzars garus gadus veidojās tieši trimdā, kamērLatvijā palikušajiem dramaturgiem bijisjāseko sociālistiskā reālisma un partijiskumaprincipiem, kas grāvuši un kropļojuši daiļradi.Var droši pieņemt, ka autors nepavisamnevēlas atcerēties savas pirms daudziem gadiemrakstītās rindkopas par šo pašu tematu,piemēram, šķirklī „Padomju teātris” LatvijasPSR Mazajā enciklopēdijā (2.sēj., 1968). BenediktaKalnača pētījuma degpunktā ir vēstures(no 13. līdz 18.gs.) tematika lietuviešuJustinas Marcinkevičius un Juozas Grušasdramatiskajos darbos, kā arī II Pasaules karanotikumu atbalsis Gunāra Priedes Centrifūgāun igauņa Jāna Krūsvala (Jaan Kruusvall)Mākoņu krāsās. Tāpat kā Regīnas Ezeras nepabeigtāEsamība, pusratā, šķiet, palicis arīLitas Silavas miniraksts par šo romānu.Valsts drošības komitejas (čekas) filiālesKultūras sakaru komitejas tikai „Rietumulatviešiem” domātais izdevums SvešumaBalss, kur, bez padomju specdienestu inspirētāsviltotās „trimdas” literatūras, patvarīgino aizrobežas izdevumiem (ļoti bieži no JG)pārspiesta arī īstā trimdas literatūra, JG lasītājiempazīstamās literatūrzinātnieces EvasEglājas-Kristsones vērtējumā ir negluds unbieži vien vulgārs laikraksts, kas sastāv nomākslinieciski neizsvērta, dažbrīd augsta,dažbrīd zema līmeņa literārajiem darbiem.Par spīti tam autores raksts lasās kā saistošsdetektīvstāsts, kur meklētas, bet ne vienmēratrastas atbildes uz jautājumiem: Kā šī lite-92

atūra nonāca līdz „Svešuma Balss” numuriem?Kas atlasīja publicējamo materiālu?Kas slēpjas zem pseidonīmiem? Autore pukojas,ka nevienā no Latvijas bibliotēkām vaiarhīviem neesot izdevies sameklēt SvešumaBalss pēdējos 12 laidienus – nr.38(1975)-50(1979). Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkāpaskaidrots, ka kāds vārdā nenosaukts „bijušaisredaktors” visus tur uzglabātos numurus„izvācis”. Savādi, ka bibliotēkas materiālusvar tā vienkārši izvākt. Trūkstošie numuri,kurus šo rindiņu rakstītājam laimējāssameklēt „Ārlatvijā”, starplaikā nosūtīti Evaiuz Rīgu.Pēckara Rietumu trimdas literatūras pētnieceInguna Daukste Silasproģe ir pazīstamaar savām grāmatām Latviešu literārā dzīveun literatūra bēgļu gados Vācijā, 1944-1950(2002) un Latviešu literārā dzīve un literatūraASV un Kanādā, 1950-1965 (2007; skat.JG254:62-66), kam obligāti jāpievieno viņasizcili nostrādātā nodaļa „Vācu un latviešutrimdas literatūra” grāmatā Vācu literatūraun Latvija, 1890-1945 (skat. JG246:13-17). Ar gandarījumu jākonstatē, ka autoreturpina trimdas literatūras pētīšanas darbu– krājumā Latviešu literatūras procesiun personības iekļauts viņas literāro sarīkojumuapraksts Austrālijas pilsētās Sidnejā,Melburnā, Adelaidē, Pertā un Brisbenā 50.un 60.gados ar uzsvaru uz ļoti regulāri rīkotajāmAustrālijas Latviešu kultūras dienāmun Rakstnieku dienām (RD), kurās minētajāsdekādēs ņēmuši dalību 49 rakstnieki, dramatiķi,literāti. Zīmīgi, ka liela daļa no viņiempiedalījusies arī JG veidošanā gan kā čaklilīdzstrādnieki, gan arī kā redaktori (KārlisĀbele, Spodris Klauverts, Ņina Luce, EduardsSilkalns, Aina Vāvere). Būtiska ir arī Austrālijānonākušo latviešu radošo ļaužu cenšanāsuzturēt tuvību ar Rietumeiropas kultūrasdzīvi. Jānis Sarma, piemēram, dedzīgi iestājiespar RD apmeklētāju iepazīstināšanu arsvarīgākajām parādībām franču, itāļu, vācu,skandināvu un spāņu literārajā dzīvē, jo vārīšanāstikai savā sulā, piemetot tai mumsne arvienu diezin cik piemērotas angļu-sakšudruskas, mūs attālina no Eiropas. Ņemotvērā autores pētniecisko rūpību, mazlietpārsteidz fakts, ka viņa nav atsaukusiesuz Melnburnas Universitātes prof. EdgaraDunsdorfa izveidotajiem un rediģētajiemArchīva 32 sējumiem (1969-1993), nedz arīuz trimdas laiku „bibliogrāfiju bibliogrāfiju”– prof. Benjamiņa Jēgera piecsējumu Latviešutrimdas izdevumu bibliogrāfija / Bibliographyof Latvian Publications Outside Latvia, 1940-1991 (1968-1996).Lasītāji, kuru interešu lokā ir kultūras norisesLatvijā, nav jāiepazīstina ar GundeguGrīnumu. Nu jau vairākus gadus viņas spraigāspublikācijas par Raiņa un Aspazijastrimdas gadiem Kastaņolā, arī par visnotaļasajām, agresīvajām un vienlaikus komiskajāmdažādu trimdas klanu, kliķu un politiskofrakciju savstarpējām cīņām par pirmtiesībāmuz abu rakstniecības dižgaru piemiņassaglabāšanu Šveicē, iespiestas turpinājumosKarogā, bet 2009. gadā iznāk viņas grāmataPiemiņas paradoksi: Raiņa un Aspazijasatcere Kastanjolā. Aplūkojamā krājumā ievietotajārakstā Grīnuma pievēršas ērkšķainajaipiemiņas zīmes un muzeja izveidošanaiKastaņolā. Nav zināms, kādēļ skaistās pilsētiņas(Castagnola) Lugano ezera krastā nosaukumalatviskā rakstība pēkšņi mainīta no jauRaiņa lietotās „Kastaņolas” uz „Kastanjolu”.Protams, var jau arī tā.Rakstu kopsavilkumi angļu valodā vietāmizklausās samocīti – ar tādām vārdkopāmkā: fresh view on farmer peoples vai atkal– ...had emigrated to exile. Īpaši jokaini izklausāsne reizi vien lietotā vārdkopa Latvianliterates (droši vien literati vietā), jo literate,ja lietots kā lietvārds, vienkārši ir cilvēks, kuršmāk lasīt un rakstīt. Vecā nelaime – aizmirstspiespēlēt pārlasīšanai kādiem angļvalodīgajāszemēs uzaugušiem ļautiņiem.Rolfs EkmanisJĀŅA OŠA GLEZNIECĪBAS LĪKLOČIIlze Konstante. Jānis Osis, 1926-1991.Rīga: Neputns, 2009. 216 lpp.Monogrāfija veltīta vienam no talantīgākajiempēckara paaudzes māksliniekiem. ArDieva dotu talantu apveltītais Jānis Osis spējagleznot kā ainavas, tā industriālus motīvus– viss zem viņa otas pārvērtās par vīrišķīgasromantikas pilnu stāstu par dzīvi Baltijasjūras krastā. Diemžēl viņa dzīves laikā maztika rakstīts par mākslinieku. Šī ir pirmā nopietnāpublikācija.Osim piemita izsmalcināta tonāla krāsu izjūta.To pamanīja jau viņa diplomdarbā Latvijaszvejnieki (1951), kas atnesa jaunajam māksliniekampopularitāti visā bijušajā PadomjuSavienība. Uz Staļina laika izskaistinātās,sacukurotās un samākslotās mākslas fonaviņa gleznojumi izcēlās ar dabiskumu, neuzspēlētudzīvesprieku, svaigumu, materialitā-93

ti, spirgto dabas atmosfēru un izsmalcinātukolorītu, īpaši zvejnieku tēmas risinājumā –patiesībā visā pagājušā gs. 50.gadu mākslā,bet jo sevišķi figurālajā glezniecībā.Zvejnieku tēma, ainava un portreti – lūk, kasOsi saistīja mākslā. Kopš 20.gs. 70. gadiemmākslinieka gleznas ir tonāli skopas (viņš lietojapārsvarā tikai trīs krāsas un to nianses),pazuda naturālisms, tam piemita vienkāršakompozīcija, dabiskums, bieži vien tās bijaskičveidīgas, bet vienmēr pilnas iekšējasenerģijas, neraugoties uz kompozīcijas unfigūru statiskumu.Monogrāfijas autore Ilze Konstante izsekoOša dzīves un daiļrades līkločiem kontekstāar laikmeta liecībām – dokumentiem. Viņanebaidās pieskārties gleznotāja intīmās dzīvesatsevišķām lappusēm. Tas izdarīts ar lielupietāti pret mākslinieku.Grāmata ir bagātīgi ilustrēta ar fotogrāfijāmun krāsainām gleznu reprodukcijām. Publicētsarī Oša darbu zinātniskais katalogs,skrupulozi sastadītā bibliogrāfija un izstāžusaraksts, kā arī dzīves gājums. Kopsavilkumsangļu valodā.Māris BrancisMakslas vēsturnieks un vairāku grāmatu autors MārisBrancis, JG ”Dažu vārdu” sadaļas ”Tēlotājmāksla”veidotājs, pirms pensionēšanās vada Latvijas Valstsarhīva Personu fondu un trimdas dokumentu daļu.Dzīvo Jelgavā..SFUMATO NESFUMATOJanīna Kursīte. sfumato nesfumato.Rīgā: Madris, 2008. 264 lpp.Itāļu vārds sfumato ir nelokāms un glezniecībānozīmē attēlojamo objektu kontūru mīkstināšanu.Nesfumato ir jaunvārds. Autorepirmajā nodaļā skaidro, kāpēc viņa to lieto,kā arī to savieno ar latviešiem viegli saprotamiemjēdzieniem – miglu vai dūmaku. Caurmiglu katrs var saskatīt sev nozīmīgus tēlusun tie katram būs atšķirīgi.Literatūrzinātniece, LU Filoloģijas fakultātesdekāne, turklāt Saeimas deputāte, autorenesēž ziloņkaula tornī. Līdz pat pēdējamlaikam ir piedalījusies folkloras ekspedīcijāskopā ar kolēģiem un studentiem. Folkloraveidojas arī mūsdienās. Profesore Kursīte,liekas, mazliet vīlusies akadēmiskajā pasaulē.Viņas pašas devums latviešu dzejas formaspētniecībā interesē tikai citus pētniekus. Arīcitu zinātnieku darbi, sacerēti sarežģītā, it kāzinātniskā terminoloģijā, nenonāk pie plašākaspublikas. Zinātnieki veido tādu pašuvai vēl spēcīgāku atkarību no kolektīvajiempriekšstatiem par prestižumu, nekā tie, kasseko apģērba modei. (11. lpp.). Sfumato nesfumatoneseko šādam šablonam. Intervijasir gan precīzi dokumentētas (cilvēku vārdi,vieta, gads), bet visas iespējamās valodasgrūtības pārtulkotas parastā latviešu rakstuvalodā. Viss sīki aprakstīts, bet nav vērtēts– labs, slikts, pareizs, nepareizs, glīts vai neglīts.Ja nu izteikts viedoklis, tad ļoti maigi,cenšoties palikt uz zelta vidus ceļa: ...var būtun tikpat labi var nebūt... (192). Norādītaislaika posms ir no 1999. līdz 2008. gadam,bet apjoms ir daudz plašāks. Bijušās trimdas„pīļu dīķī” atradīsies sarunas ar pazīstamiemcilvēkiem.Autore konstatē, ka viens cilvēks nevar būtvisur, ir jāizvēlas. Perspektīvāk it kā ir izvēlētiesto, par ko interesējas daudzi (97). Unekspedīciju dziļāka jēga: atgriezties pie cilvēkiem,kas kļūst tuvi ne tikai zināšanu, bet arīpasaules izjūtas ziņā (171). Liekas, ka šī mītiskāpasaules izjūta mūs vēl saista ar senajāmbaltu tautām – ar jātvingiem, galindiemun prūšiem, tiem, kuri ir izkauti, pārvietoti,un pārtautojušies, bet tai pašā laikā bijušipriekšpostenis, kas palīdzējis mums paturētmūsu identitāti.Vārds prūsieši attiecas uz pirms II Pasauleskara Austrumpūsijai un vēlāk Vācijai piederošiemiedzīvotājiem. Mūsdienās Kaļiņingradasteritorijā, Eiropas melnajā bedrē kārtu

IETEKMĪGS BALTIEŠU RAKSTUKRĀJUMSJournal of Baltic Studies (JBS), XL/2 June2009, The Association for the Advancementof Baltic Studies (www.balticstudies-aabs.org)kārtām pārklājies prūsiskais, kursiskais, austrumprūsiskais,vāciskais, pēc kara krieviskais(68).Kas ietilpst vārdā ar piedēkli ais? Piemēramlatviskais? – Viss, kas saistās ar valodu – nostāsti,ticējumi, buramvārdi, vietvārdi, cilvēkuvārdi. Materiālā kultūrā ietilpst ēkas, rotājumi,krāsas, apģērbs, senas kapsētas, akmeņi,akmens skulptūras, kā arī viss cits, kamir saskare ar cilvēku – ēdieni, dzīvnieki, koki.Īpaši nozīmīga ir cilvēku saprašana - izskaidrojumipar sapņiem, zīmēm, dziedniecību.Katrs lasītājs pats var pieņemt vai nepieņemtšos skaidrojumus.sfumato nesfumato beigās jautājums: Vaipēc 100 gadiem tam visam, kas ekspedīcijāspa kripatai savākts, būs lasītāji un galvenaislasītāji latviešu valodā?Anita LiepiņaAnita Liepiņa tulko latviešu literārus darbus angļuvalodā. Dzīvo Kanādā.Aplūkojamais JBS laidiens, šķiet, īpaši piemērotslasītājiem, kas to visu vienā rāvienānedomā izlasīt, toties vispirms iepazīsies arpirmo īso un interesanto rakstu, kas veltītsdažādām kultūrām un arī lasīt prasmei. Pēctam droši vien turpinās ar ceturto rakstu, kasdod dziļu ieskatu kāda ievērojama latviešudzejnieka un kultūras darbinieka veikumā.Minētie divi raksti ir arī vistuvāk latviešulasītajiem. Taču es patiesi iesaku izlasīt arīvisus pārējos pētījumus – jo vairāk uzzināmpar igauņiem un Igauniju, jo plašāk veidojasmūsu sapratne ne tikai par mūsu kaimiņiem,bet arī par mums pašiem. Tas arī ir baltiešuzinātnieku un zinātnes pasaulē arvien lielākuietekmi gūstošā žurnāla JBS līdz šim sekmīgiveiktais uzdevums un misija.Priecājos, ka Bostonas U. profesors un kompleksusabiedrību pētnieks Valters Klemenss(Walter Clemens Jr. )ir piedalījies lietuviešu, latviešu un igauņuatmodas laika 20 gadu atcerei veltītā konferencēViļņā (2008). Manuprāt diskusijasšādās konferencēs (arī, cerams, gaidāmajāAABS konferencē Sietlā 2010. gada aprīlī)bagātina pētnieku ieskatus un palīdz precizētviņu domas. Klemensa raksta daļa parnacionālo simboliku ir interesanta pati parsevi, bet vēl interesantāks ir autora ieskatstajā kultūras mantojumā, ko Austrum- unViduseiropa ir devusi Bībeļu izplatīšanā vietējāsvalodās – tās ir devušas ne tikai ievērojamuieguldījumu reliģiskās funkcijās, bet arīvietējo kultūru un izglītības jomā.Lasītājiem, kuri vēlas iepazīties ar reformētovietējo pašvaldību un jauno novadu autonomoadministrāciju nozīmi Baltijas valstīs,ieteicu izlasīt Tartu U. profesora Trasberga(Viktor Trasberg )rakstu. Autors, kurš savu doktora grādu ieguvisLatvijā, sniedz kodolīgus salīdzinošusdatus par pašvaldību budžetiem, par līdzekļusadali un tās mērķiem, kas nozīmīgi atšķirastrīs Baltijas valstu attīstības politikā.To der īpaši ievērot tagad, kad Latvija veidojaunu pieeju budžeta struktūrā un nospraužjaunus sabiedriskus mērķus. Iepazīt lielās atšķirībasLatvijā iespējams profesora EdvīnaVanaga darbos, ieskaitot viņa sastādīto ļoti95

informatīvo grāmatu Dažādā Latvija: pagasti,novadi, pilsētas, rajoni, reģioni – vērtējumi,perspektīvas, vīzijas (2005).Somijas Ārlietu ministrijas padomnieks Haukala(Hiski Haukkala) () atgriežas pie jau iepriekšējosnumuros aplūkotajām Igaunijas un Krievijasattiecībām, īpaši sakarā ar “bronzas kareivja”pieminekļa lietu. Viņa galvenais arguments– internacionālu attiecību problēmu atrisinājumusvar vislabāk gūt ar plašāku, multidisciplinārupieeju.Arizonas Valsts U. profesors un Jaunās Gaitasredaktors Rolfs Ekmanis () savā rakstā vairāku citu dzejniekuvidū izceļ Māri Čaklo kā vienu no dzejas atdzīvinātājiem,t.s. „jaunā viļņa” pārstāvjiemLatvijā 60. gados un viņa darbību pēc tam.Autors atsaucas uz Gunta Bereļa teikto, kaČaklais bijis ne tikai dzejnieks, bet, tāpat kādaži citi, arī sava laika pravietis un sludinātājsun līdz ar to filozofs, vēsturnieks, demogrāfs,sociologs. 1940.16.VI dzimušais Čaklaisuzauga personīgā konfliktā ar padomjuvaru jau no mazām dienām. Būdams nemieragars, viņš skatās pāri Latvijas robežām unlabi iepazīst citu tautu jauno dzejnieku unrakstnieku darbus. Jau par šādu neprovinciālunostāju vien viņu kritizē oficiālie padomjuliteratūras uzraugi. Krietni brīvāka uzelpošanavar sākties līdz ar Mihaila Gorbačovanākšanu pie varas. Apbrīnojami ražīgā undaudzpusīgā rakstnieka darbus – no liriskāsdzejas līdz ceļojumu aprakstiem un biogrāfijām– Ekmanis vērtē gan dziļumā, gan arīplašumā, ko Māris Čaklais ir arī godam nopelnījis.Kaut arī parasti neslavēju atsevišķuJBS autoru darbus, ar cieņu un apbrīnu vēlosatzīmēt gan Čaklā milzīgo darbu, gan Ekmaņaspēju to pienācīgi novērtēt pagarā (turpat30 lappuses), bet vienlaikus visai kondensētāpārskatā, kas dod iespēju iepazīties ar MāraČaklā dzīvi un darbiem gan sveštautiešiem,gan arī tiem latviešiem, ieskaitot JG lasītājus,kuru zināšanas par rakstnieku ir paviršas.Bez tam rakstā atbalsojas kultūras politikaun gaisotne vispār Latvijā padomju varas gados,dramatiskajā atmodas laikā un atjaunotajāneatkarīgajā valstī – līdz pat rakstniekapriekšlaicīgai aiziešanai 2003.gadā.Tallinas U. demogrāfs Martins Klesments() raitā un viegli saprotamāvalodā sāk savu jau sen vajadzīgo ieskatupar Igaunijas saimniecību padomju varaslaikā ar padomju laika publikāciju analīzi,kam seko interesanti, agrāk mazāk ievērotiatklājumi, piemēram, privātā sektora pozitīvānozīme Igaunijas lauksaimniecībā. Klesmentsuzskaita, gan pārāk nekritiski, vairākuspadomju laika sasniegumus rūpniecībāun tautas labklājībā, tajā pat laikā norādot,ka vairums no kopprodukta tomēr ir maz devisigauņu tautas labklājībai. Šos vērojumusatsver igauņu trimdinieku, to skaitā AABSaprindās labi pazīstamo Elmāra Jervesō (Järvesoo)un Reina Tāgeperas raksti. Jaunākospētījumos uzsvērtas sekas, ko nesusi krievināšanaspolitika Igaunijā. Salīdzinājumā arsaimniecisko attīstību Somijā normālos apstākļosIgaunija būtu sasniegusi daudz, daudzvairāk par padomju varas laikā paveikto..Grāmatu apskatu sadaļā latviešu lasītājuvairumam vislielāko interesi izraisīs MarkaJubula (Gannon U.) kritika par Ievas Zaķes(Rowan U.) jaunāko darbu Nineteenth-CenturyNationalism and Twentieth-CenturyAnti-Democratic Ideals: The Case of Latvia,1840s to 1980s. Viena no Zaķes tēzēm ir, kalatviešu rakstniecībai nav dziļu sakņu demokratiskāstradicijās. Pārējās recenzētās grāmatas– Michala Kopečeka sastādītā Past inthe Making: Historical Revisionism in CentralEurope after 1989 (rec. Ieva Zaķe); TheCutting Edge. Innovation and Entrepreneurshipin New Europe (sastād. Ruta Aidis &Friederike Welter) (rec. Rainer Kattel, TallinU. of Technology) un Past for the Eyes: EastEuropean Representations of Communismin Cinema and Museums after 1989 (sastād.Oksana Sarkisova & Péter Apor) (rec. GediminasLankauskas, U. of Regina).Gundars Ķeniņš KingsPacifika Luterāņu universitāteDārgie lasītāji! Aicinām Jūs vai nudāvināt JG radiem, draugiem, pazīstamiemvai arī, vēl labāk, pārliecinātviņus pievienoties JG abonentusaimei. Tajā pat laikā jāpaturvērā trimdā mirušā rakstnieka JāņaKlīdzēja vārdi: centa knauzeriemun cilvēkiem ar gulēšanas prātu untiem, kas nolēmuši pārtautoties, irno sirds ieteicams JG neabonēt...96

Galvenais redaktors: Rolfs Ekmanis50 Cedar LaneSedona, AZ 86336-5011 USATelefons/telefakss: 928-204-9247rekmanis@msn.comrolfs.ekmanis@asu.eduGalvenā redaktora vietnieks: Juris Žagariņš121 Harvard StreetSpringfield, MA 01109-3821 USATelefons: 413-732-3803Juris.zagarins@gmail.comRedaktori:Voldemārs Avens, Vita Gaiķe,Anita Liepiņa, Andris Priedītis,Juris Silenieks, Juris Šlesers,Biruta Sūrmane, Lilita ZaļkalneKonsultanti:Līga Gaide, Uldis Matīss, Tija KārklaDatormaketētājs: Juris ŽagariņšJG mājas lapa: Saimniecības vadītāja: Ingrīda Bulmane23 Markland DriveToronto, ON M9C 1M8 CanadaTelefons 416-621-0898Telefakss 416-621-9717ibulmanis@scom.caEkspeditors: Guntis Liepiņšliepag@idirect.comAr autora vārdu, segvārdu vai iniciāļiemparakstītajos rakstos izteiktie uzskati nevienmēr atbilst redakcijas viedoklim.Atzīdama demokratiskās valstīs valdošos presesbrīvības principus, Jaunā Gaita sekmē dažāduuzskatu publicēšanu.Adrešu maiņas un pastā vai spiestuvē bojātuseksemplārus lūdzam pieteikt JG saimniecībā.JG SATURA RĀDĪTĀJINr. 100 - 150 Kanādā Kan. $7,-Citās valstīs: ASV $7,-Nr. 151 – 175 Kanādā Kan. $5,-Citās valstīs: ASV $5,-Nr. 176 – 200 Kanādā Kan. $5,-Citās valstīs: ASV $5,-Nr. 201 – 230 Kanādā Kan. $8,-Citās valstīs: ASV $8,-Satura rādītāji pasūtināmi no JG saimniecības.Jaunās Gaitas abonements maksā:Kanādā - 1 gads $39,-2 gadi $76,-Atsevišķa numura cena $10.-Citās valstīs -1 gads ASV $39,- (Kan. $45,-)2 gadi ASV $76,- (Kan. $88,-)Atsevišķa numura cena: $10,- (Kan. $10,-)Krājumā ir arī vairums agrāko JG numuru. Sarakstuun cenas var pieprasīt no JG saimniecības.JAUNO GAITU VAR IEGĀDĀTIES:ANGLIJĀE.D. Rusovs, 2 Wellington TerraceBasingstoke, Hants. RG 23 8HJAUSTRĀLIJĀLatviešu biedrība RietumaustrālijāValdis Auziņš , 179 Alexander Dr.Dianella, W.A. 6059Sidnejas latviešu biedrības grāmatnīcaA. Priedīte-Rīga, 32 Parnell St.Strathfield, N.S.W. 2135Latvian BooksBox 1287, G.P.O.Adelaide, S.A. 5001KANĀDĀLetts Shop – dāvanu veikalsKanādas Latviešu centrs Toronto4 Credit Union DrToronto ON M4A 2N8LATVIJĀA/S „Danske Bank”, Lāčplēša ielā 75, Rīga LV 1011IBAN – LV61MARA00002028 26000Ingrīda Bulmane (JG žurnāla abonēšana)1 gads (4 numuri) Ls14.-Tuvāka informācija - Ilze Dzelme 67-289619Latvijas Okupācijas muzeja grāmatgaldāStrēlnieku laukumā 1Rīga LV-1050

LETTERS AND THE VISUAL ARTS are bothrepresented by our featured artist, MaijaŠlesere (nom de plume - Maija Meirāne). Herlatest poetry graces this issue, as well as colorreproductions of two recent monotypes.Her collage, “Homage à Thomas Bezanson”,is on the front cover. As a graphic artistMeirāne is an abstractionist; her energyladenimages empower the viewer to visualizemore than the eye can see. Baiba Bičolewrites of Meirāne’s poetry: Being secure inher latvianness, [she] is open to the rest ofthe world, to its spiritual life on many levels.In Meirāne’s own words: I believe inthe power of words / it burns brightly everanew / when Rilke and Elliot sing in foreigntongues / when young writers somewhere inVidzeme / gather together at dawn. ••• Anabstract monochrome in India ink on woodby Aigars Kildišs and several photographs byJuris Kornets round out the formal visual offeringsof this issue. ••• Art historian MārisBrancis reports on the retrospective exhibitin Rīga of Voldemārs Avens’ art, which wasfeatured in the last issue of JG. ••• IndraGubiņa, author of 27 books as well as manypoems, stories and meditations published inJG, describes her autumnal garden, namingeach flower and reminiscing on its connectionswith her own life. ••• In a fragmentfrom a book in progress, Juris Rozītisdescribes the hilariously different effects ofpot smoking and beer drinking on the socialbehavior of Australian high school students.••• Irēne Avena, writing about literary historian,Dace Lūse (University of Latvia), andher latest book Latvian Literature and thePolitical Collisions of the 20th Century, concludes:The more I think about Dace Lūse, ...The more she becomes in my mind somethinglike the Bearslayer or Hercules cleaning theAugean stables... ••• Juris Šlesers writesabout a doctoral dissertation (University ofStockholm) by Anette Reinsch-Cambell onthe changing portrayal of Jews in Latvianfiction in the decade 1934-1944. Althoughovert anti-semitism was rare, there did takeplace a passive distancing between Latviansand Jews, which may have paved the way toeventual dehumanization. ••• In a poemwritten to honor the memory of Dr. ValdisMuižnieks (1927-2009), who contributedmuch of himself to the Latvian political exilecommunity, Juris Kronbergs likens Muižnieksto a wheel which has been improved by reinvention.SONG AND DANCE were celebrated for thethirteenth time in Canada in the LatvianSong and Dance Festival in Hamilton, Ontario,July 1-5. Ivars Antēns reports on theexcellent time he had there as participantand spectator, and two photographs byJuris Kornets show the dancers literally levitatingoff the floor. ••• Conductor andcomposer Andrejs Jansons comments on atour of North America by three tenors of theLatvian National Opera.MEMORIES, HISTORY AND MARGINALIA.Eva Eglāja-Kristsone, in Part 5 of her forthcomingbook on cultural contacts betweenLatvia under the Soviets and the Latvian exilecommunity in the West, spotlights the years1976-1979. ••• Nikolajs Balabkins relatessome personal experiences as a Latvian legionnairein West Prussia in January 1945,and makes clear how hellishly muddled thewar had become by then. ••• In an essaywritten on board a U.S. troop carrier ferryingrefugees from Germany to the UnitedStates in 1949, Marģers Grīns bemoans lossof personal identity and describes how fellowcountrymen instinctively gravitated toeach other. ••• The literal centerpiece ofthis issue is a 32 page article titled “Workingat Latvia’s Radio 1938-1944” by Pāvils Ieviņš.As a young clerk, and later as legal consultantat the Radio, he had a unique perspective onthe turbulent events and popular personalitiesof those years. The article is enhancedby many fine photographs generously providedby the Rīga Museum of Literature,Theater and Art (RTMM). ••• HistorianGatis Krūmiņš presents new evidence thatLatvia’s “benevolent dictator”, presidentKārlis Ulmanis, in 1940, formally requested apension from the occupying Russians beforebeing deported to Kazakhstan. ••• TheMarginalia section, as usual, covers deaths,books, awards, art exhibits, theater, music,film, periodicals and current events, not onlyin Latvia and its diaspora, but also in Poland,Russia, Belarus, and the Mideast.REVIEWS. Māra Zālīte’s To mēs nezinām: conversationswith Imants Ziedonis (reviewed byIldze Kronta) • Lidija Dombrovska’s remembrancesand essays, Virzības viļņojums, andJānis Liepiņš’ essays, Tautas turētāji, (both byJuris Silenieks) • The poetry of Fikret Demirağ,Gaisos tālu medību balsis / Havada ince avsleseri, translated from the Turkish by UldisBērziņš (Juris Rozītis) • Viktors Hausmanis’and Benedikts Kalnačs’, Latviešu literatūrasprocesi un personības (Rolfs Ekmanis) •Ilze Konstante’s monograph on artist JānisOsis (Māris Brancis) • Janīna Kursīte’s interviewsand essays, Sfumato nesfumato (AnitaLiepiņa). • Journal of Baltic Studies, June2008 (Gundars Ķeniņš Kings). J.Ž.