Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

Darbs Radiofōna studijā ap 1938. gadupat agrā rīta stundā, tāpēc agrā celšanās pirmdienās,lai nokļūtu uz radiofōna studiju, bija sevišķa slodze.„Tēvijas” mūzikālais vadītājs Jānis Ansbergs parastitūlīt pēc programmas pusstundas ienāca Vispārīgajānodaļā pēc honorāra, lai saņemtu savus 80 latusun dziedoņiem izdalītu katram savu daļu. Pēc neilgalaika Ansbergs kļuva par LR darbinieku un manu kollēguVispārīgajā nodaļā. Vīru dubultkvartets „Tēvija”,kuŗa dziedoņiem bija spožas, jauneklīgas balsis, visāLatvijā bija ļoti populārs un labprāt palīdzēja uzvedumuplānotājiem, ja bija vajadzīgs kāds patstāvīgskoncerts, kā arī piedalījās raidījumos, dziedot tautasdziesmasvai patriotiskas vīru koŗu dziesmas. LRbija priviliģēts stāvoklis, jo no aicinājuma koncertētneatteicās visizcilākie latviešu sōlisti, koŗi, instumentālistiun labākie aktieŗi, kuŗus pieaicināja no visiemteātŗiem. Tāpēc klausītājiem bija iespēja dzirdēt slavenākosno slavenākajiem, tostarp Ādolfu Kaktiņu,Marisu Vētru, Arturu Priednieku-Kavarru, Mildu Brechmani-Štengeli,Alīdu Vāni, Hertu Lūsi un daudzuscitus, kuŗi Latvijā bija sasnieguši mākslas kalngalus.Taču radiofōnam ir arī savas īpatnējas prasības, undziedāt pie mikrofōna nevar tāpat kā Nacionālāoperā, kur „jāpiedzied” visa lielā operas zāle. Tāpēcpopulāritāti ieguva radiofōna dziedoņi, tostarp soprāniVera Fricnoviča un Paula Brīvkalne un liriskais tenorsAleksandrs Jankovskis, kas diemžēl mira gadosjauns.AUTORHONORĀRI UN LATVIJAS MĀKSLAS AĢEN-TŪRA. Kādu laiku mans darbs LR bija izrakstīt autorhonorāruizmaksas orderus par visiem autortiesībuaizsargātiem darbiem, kuŗi atskaņoti raidījumos. LRprogrammas žurnālā, ko pa pastu piesūtīja katramradio abonentam, bija akurāti ierakstīts, kādas dziesmas,skaņdarbi, dzejoļi, stāsti, lugas, lekcijas tiksraidītas, tā ka katrs klausītājs varēja laikus izvēlēties,ko klausīties. Emilis Melngailis labprāt pats atnācaNo Elmāra Zemoviča privātkolekcijassaņemt autorhonorārus par viņa atskaņotām kompozicijām.Reiz redzēju arī Alfrēdu Kalniņu. Bet bijaautori, kuŗi uzticēja savu honorāru iekasēšanu Latvijasmākslas aģentūrai. Latvijas mākslas aģentūrabija pilnvarojusi iekasēt autorhonorārus rakstnieciKonstanci Miķelsoni, un radiofōnā bija zināms, kuŗuautoru honorārus viņai ir tiesības iekasēt. Kollēgasmani iepriekš brīdināja, ka Miķelsone esot strīdīga,dusmīga, prasīga dāma, man nebūšot viegli ar viņusadarboties. Mana pirmā tikšanās ar viņu apstiprinājakollēgu teikto. Viņa runāja stingrā, skarbā, dusmīgābalsī, nevarēja būt šaubu, ka, viņasprāt, ierēdņiir slinki un nekārtīgi un ko panākt iespējams tikai aruzstājību un neatlaidību. Nezināju, vai citās valstsiestādēs ar ierēdņiem tā bija jārunā. LR tas nebija vajadzīgs,jo šeit katrs darbinieks centās apmeklētājiempakalpot.Programmu sastādot, cik rūpīgi vien iespējams, allažaprēķināja, cik minūšu un sekunžu ilgs katra sōlo unkoŗa dziesma vai orķestŗa kompozicija, lai iekļautosprogrammai atvēlētajā laikā. Taču reizēm priekšnesumalaiks var nedaudz par dažām vai vairākām sekundēmsvārstīties, jo kādreiz sōlists vai koris to pašudziesmu nodzied mazliet lēnāk, starp divām dziesmāmnepieciešams nedaudz ilgāks atelpas brīdis, unnereti gadās, ka raidījumam atvēlētais laiks beidzies,bet pēdējo dziesmu vairs nav iespējams nodziedāt.Tādās reizēs programmas pieteicējs atvainojās klausītājiemun paskaidroja, kas noticis. Citreiz notiek pretējais:koris vai sōlists nodzied dziesmu pēc dziesmasraitā secībā, un līdz apaļai pusstundai vai stundaiatliek dažas minūtes, ko var izmantot piedevām. Tasbija labi zināms kā sōlistiem, tā koŗiem, un katrambija sagatavota piedeva vai pat vairākas. Miķelsoneallaž bija rūpīgi izpētījusi programmas žurnālu, zinājaautorhonorāru likmes un atnāca ar gatavu sarakstuun aprēķinu, cik latu viņai jāsaņem. Es biju savukārt39