Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

deportācijās zaudēti tūkstoši jauno vīriešu,un rezultātā mūsdienu jaunie vīrieši ir izkautovīriešu dēli, kurus uzaudzina sievietes(364). Viens no Repšes personāžiem, Amēlija,spriež: redz’, bez vīriešiem vīrieši izaugmīksteni kā pūpēži (Īkstīte, 127)Lūses piedāvātais redzējums grāmatas gaitāizkristalizējas pamazām. Autoru, kuru literārosdarbus viņa izmanto politisko kolīzijuanalīzei un ilustrācijai, ir daudz, bet Lūsesvada zvaigznes, šķiet, ir Andrievs Niedra (minēts37 reizes), Kārlis Zariņš, Anna Brigadere,Jānis Veselis, pa daļai arī Jānis Krēsliņš un,protams, Alberts Bels. Tie arī ir atkārtoti unvisbiežāk citētie autori. Viņu darbos Lūsemērķtiecīgi meklē tekstus, kas atbilst viņasteorijai par padošanos liktenim kā iezīmīgākonācijas īpašību. Ar šo tekstu palīdzībuviņa it kā veido pretēju modeli, pati savu latviešatēlu, brīvu no kolonizācijas uzspiestāzīmoga. Šāds cilvēks būtu neatkarīgs, stiprugribu, paļautos tikai pats uz saviem spēkiem,īsts Raiņa dzejoļa Pats prototips, kas nepadotosliktenim. Atkārtoti Lūse runā par neizglītotiem,pusinteliģentiem, par muļķiem,lētticīgiem un naiviem. Antitēze tiem būtuizlase. Bet izlase nav tauta. Un tauta gribizdzīvot. Padošanās liktenim nav tikai negatīva,jo tā ietver izdzīvošanas gribu, izturību,sīkstumu un zināmu gudrību – īpašības, kasvarētu būt bijušas vitālas tautas pastāvēšanā.Ļoti iespējams, ka mums šādu izdzīvotāju bijispārāk daudz, tādēļ Lūses grāmatā veselanodaļa par kolaboracionistiem. Bet iespējamsarī, ka mums vajadzīgi abi – cīnītāji unizdzīvotāji. Vajadzīga arī lielāka tolerance.Jautājumu, ko īsti Dace Lūse uzskata parideoloģiski pareizi ievirzītu rakstnieku, vislabākatbild viņa pati, raksturojot Kārļa Zariņatēlotos cilvēkus, kas meklē jaunās valsts Latvijassabiedrības orientāciju uz kaut ko kopīgu,šīs kopīgās sajūtas, kas var sublimētiesiepriekšējo paaudžu tradīciju, tikumiskāsstājas, ētisko vērtību restaurācijā un tad atrisinātiesvienotās politiskās nostādnēs (202).Jo ilgāk par Daci Lūsi domāju (un es esmupar viņu domājusi jau neveselīgi ilgi), jo vairākviņa manā galvā pārveidojas pār tādu kāmītisku varoni, par kaut ko līdzīgu Lāčplēsimvai Augeja kūts mēzējam Herkulesam, kuršmetas cīņā ar nesamērīgu pretinieku. TiešiLūses izpratne par vārgo cerību, ka šis viņasgrandiozais darbs varētu kaut ko saglābt vairadīt kādu radikālu pagriezienu, liek viņu apbrīnot.oJuris ŠlesersDISTANCE TUVĪBĀZviedrijas zinātniece pēta diskursupar žīdiem latviešu literatūrāEmocionālā un sabiedriskā distance un de -hu manizācija – tiem pretim nacionālisms,kultūras mantojums, tautu izdzīvošana, sadzīvošana.Šie pavedieni mudžinās caur prātu,lasot un pārdomājot Reinš-Kampbeles(Anette Reinsch-Campbell) filoloģijas doktordarbuTradition and Modernity / Imagesof Jews in Latvian Novels 1934-1944. 1 Publicētāabstraktā teikts, ka tas ir pētījums paržīdiem kā tie atspoguļojas latviešu romānuselekcijā, kas izdoti 1934.-1944. gadu periodā,un ka tradicionālais žīdu tēls tur izmaināsmodernizēšanās, nacionālisma un straujupolitisku pārmaiņu iespaidā. 2Priekšvārdā autore pastāsta arī par sevi – pētījumsveikts pamīšus ar apprecēšanos untrīs bērnu pasaulē laišanu. Šī Zviedrijas zinātnieceieprecējusies, jādomā, angliskas izcelsmesģimenē – vīramāte Mabel Campbellpalīdzot pieskatīt bērnus – bet pirms tamjau paspējusi diezgan pamatīgi ieaugt latviešos.Iemācījusies latviešu valodu, dzīvojusiLatvijā un ir tuvās attiecībās ar vairākiemprominentiem vidējās paaudzes latviešu literātiemStokholmas un Upsalas universitātēsun jaunās Södertörn augstskolas Baltijas unAustrumeiropas studiju centrā. Šī tuvība arlatviešiem, kā arī tas, ka latviešu literatūra irsamērā jauna un pārskatāma, un žīdi ir labipazīstami un daudz aprakstīti „otrie” daudzāsEiropas sabiedrībās un laikmetos, palīdzējaautorei izvēlēties un norobežot savapētījuma tēmu.1. Anette Reinsch-Campbell. Tradition andModernity/ Images of Jews in Latvian Novels 1934-1944. Stockholm: Stockholms universitet, 2008(Nr. 7 sērijā Acta Univeritatis Stockholmiensis –Stockholm Studies in Baltic Languages). 325 lpp.,pievienots CD.2. Tāpat kā apskatāmajā literatūrā (atskaitot 1940-1941), arī šajā rakstā konsekventi turos pie etnonīmažīds, nevis ebrejs vai jūds. Lūdzu lasītāju to pieņemtbez krievu okupācijas laikā ieviestās negatīvāspieskaņas.JG redakcijas loceklis Dr. Juris Šlesers, nesen beidzisārsta praksi, kopā ar dzīvesbiedri, dzejnieci MaijuMeirāni (skat. 65. lpp.) dzīvo Bostonā, ASV.17