Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

EIROPAS CEĻOJUMS. Vispārīgās nodaļas vadītājsJēkabs Rasmanis un Programmas sastādīšanas daļasvadītājs Kārlis Saulītis 1939. gada vasaras sākumādevās nelielā ārzemju ceļojumā, lai apciemotudraudzīgos Viduseiropas radiofōnus Berlīnē, Vīnē,Prāgā un Varšavā. Šo radiofōnu darbinieki Rīgā bijaviesojušies, un bija saņemti ielūgumi apciemot viņus.Ārlietu ministrijās varbūt bija kāds iemesls nervōzitāteivai satraukumam, zīlējot nedrošo nākotni,taču radiofōniem vajadzēja darboties tāpat kā līdzšim. Tā arī notika, izņemot Vācijas radiofōnus, kuŗibija iesaistījušies dedzīgā propagandas darbā. Vācutauta jau gan bija pieradusi pie Hitlera un Gebelsabļaustīšanās un saprata, ka tāda ir šī laika „mode”,kas jāpieņem, kāda ir. Mūsu radiofōna darbiniekiemšis varēja būt sevišķi interesants un vērtīgs pieredzesapmaiņas ceļojums. Rasmanis un Saulītis visur bijasagaidīti un uzņemti draudzīgi un sirsnīgi, ceļojumsnorisinājies, kā plānots, abi ieguva vērtīgu personiskupieredzi radiofōna darbā. Taču viņi bija pamanījušiarī ko neparastu. Armijas manevri visās zemēs tiekrīkoti vasarā, taču latviešu ceļotājiem licies, ka Vācijāvisi vīrieši valkā uniformas.ZVEJNIEKA DĒLS. No Berlīnes 1939.gada vasarāRīgā atgriezās jauns, izcili apdāvināts aktieris un režisorsVilis Lapenieks. Viņš bija studējis Lesinga universitātēFilmu un teātŗa fakultātē un vēlējās uzņemtmākslas filmu pēc Viļa Lāča romāna Zvejnieka dēls.Sabiedrisko lietu ministrija uzņēmās filmu financētun atbalstīt, un LR Mūzikas daļas vadītājs Jānis Mediņškomponēja filmai mūziku, orķestris to atskaņoja,piedalīties aicināja arī populāro vīru dubultkvartetu„Tēvija”. Filmas uzņemšana un ieskaņošana notikavasarā Rīgas Jūrmalā, un darbu norise darbiniekiembija ikdienas sarunu temats; par to mums, kancelejasdarbiniekiem, stāstīja gan mūziķi, gan komponistsJānis Mediņš, gan „Tēvijas” mūzikālais vadītājsJānis Ansbergs. Visi par jauno filmu bija sajūsmināti.Reiz iegriezos radiofōna Skaņuplašu nodaļā, kur tikasagatavotas skaņuplates raidījumiem. Kārlis Baltpurviņšsēdēja pie atskaņotāja un uzmanīgi klausījās patīkamu,klusinātu mūziku. Tas bija kāds valsis, ko vēlnekad nebiju dzirdējis. Baltpurviņš laiku pa laikampārcēla adatu un atskaņoja valsi par jaunu. Uz galdaviņam priekšā bija nolikta lapa, kuŗā viņš kaut ko pierakstīja.Baltpurviņš klusinātā balsī, pielāgodamiesmūzikas ritmam un skaņām skaitīja, paša vārdus uzlapas pierakstīdams: Pie dzintara jūras, kas Kurzemivij... Redzēdams, ka Baltpurviņš nopietni strādā, viņunetraucēju. Tobrīd vēl nezināju, ka esmu bijis lieciniekskādas vēlāk tik ļoti iemīļotas dziesmas radīšanai.Vīru dubultkvartets „Tēvija” dziesmu Pie dzintarajūras dziedāja filmas Zvejnieka dēls balles skatā.Filmas pirmizrāde notika 1940.22.I Rīgā kinoteātrīSplendid Palace. Vēlāk to rādīja arī citos kinoteātŗos,droši vien filmu noskatījās ikviens Latvijas iedzīvotājs.Lapenieks pirms filmēšanas sākšanas bija paziņojis,ka šo darbu uzņemas tikai ar noteikumu, ja viņamatvēl pilnīgu brīvību satura, teksta un aktieŗu izvēlē,un tā viņam bija apsolīta. Filmu izrādīja arī Igaunijāar teksta tulkojumiem igauņu valodā. Līdz ar šo filmutautā populāra kļuva patapinātā vācu dziesmiņa parblondo jūrnieku Biskajas jūras līcī, ko meitene aicinaatpakaļ uz Reinas krastiem. Lapenieks savās atmiņāsstāsta, ka šī dziesma kļuva populāra arī Igaunijā, kurto, protams, dziedāja igauņu valodā. Pēc vairākiemgadiem atradu šo vācu dziesmiņas tekstu oriģinālvalodā.Reiz dzirdēju Jāni Ivanovu prātojam: Kāpēc nekomponējapaši?… Drīz pēc filmas pirmizrādes kādsstudiju biedrs man teica: Pie mana tēva bija sanākušidraugi, vecie strēlnieki, kuŗi Maskavā turējās kopā arpulkvedi Briedi. Viņi stāsta, ka Vilis Lācis esot komūnists.Tāds apgalvojums man šķita neiespējams unsmieklīgs, un es iebildu: Ikvienam zināms, ka EmīlijaBenjamiņa gādā par viņu kā par pašas dēlu, iespiežviņa romānus žurnālā „Atpūta“. Kāpēc lai viņš būtukomūnists? Romānā rakstīts un filmā rādīts, ka zvejniekiemjāapvienojas kooperatīvā, bet to taču Ulmanisveicina! Studiju biedrs turpināja: Vecie strēlniekisaskata ko vairāk nekā tu. Vai ievēroji filmā, ka zivjuuzpircējs – kapitālists Garoza – izmanto zvejniekus,ka Oskaram ir kaitētāji, kuŗi viņu ļaunprātīgi apsūdzpar nelegālu mantu turēšanu saldētavā, ka Oskars,no jūras ar lašu lomu krastā pārbraucis, stāv laivasgalā, melnu ādas jaku mugurā kā tāds komisārs unrīko mītiņu, turklāt visi epizodi par blēdīgo sprediķotājubrāli Teodoru ir pretreliģiska propaganda!JAUNĀ ĒKA. Vairāki konservātorijas mācībspēki bijaradiofōna orķestŗa mūziķi – profesors Jānis Mediņš,docenti Eduards Vīnerts, Voldemārs Rušēvics, AtisTeichmanis, Arvīds Dēliņš, Ferdinands Valdmanis u.c.;viņiem bija ļoti ērti saskaņot darba stundas konservātorijāun radiofōnā, jo no vienas vietas otrā bija vieglinokļūt dažās minūtēs. Tikpat ērti bija sasniedzamaNacionālā opera – ja bija jāpieaicina kāds operasorķestŗa mūziķis vai radiofōna programmā piedalījāsoperdziedātājs, uz mēģinājumu priekšpusdienāviņam bija tikai dažu minūšu gājiens. Otto Švarcakafejnīca, kur pusdienas laikā pulcējās mūziķi, bijaviegli sasniedzama kā no LR, tā no konservātorijas unoperas! Taču izrādījās, ka LR šī vieta nebūt nav ideāla.Studiju logus gan nosedza, taču kvalitātīviem raidījumiembija nepieciešamas telpas bez blakustrokšņiem– tramvaju zvanīšanas, smago ormaņu ratu rībēšanas,zirgu pakavu klaudzieniem, autotaurēm. Galvenāpasta ēkā LR bija tikai viena liela telpa: lielā studija,ko izmantoja orķestris gan mēģinājumiem, gan koncertiem,bet uz to gaidīja arī teātrinieki mēģinājumiemun raidījumiem. Arī Techniskā daļa bija paplašinājusies,vajadzēja vairāk telpu. Priekšniecība 1939.gadā izdarīja aptauju – kādas ir darbinieku domaspar pārcelšanos uz jaunu ēku tālāk no pilsētas centra.Dzelzceļstacijas Imantas tuvumā bija noskatīta vieta,kur celt jaunu ēku, ieplānojot pietiekami daudz studijuun kantoŗu telpu. Es dzīvoju Pārdaugavā, varētuar tramvaju aizbraukt līdz Zasulauka stacijai un tālākar vilcienu uz Imantu. Taču nez vai apmierināti būtumūziķi, kuŗi strādāja arī operā un konservātorijā. Tikaminēta iespēja mūziķiem organizēt atsevišķu transportu.Taču par aptaujas galīgiem rezultātiem tā arīnekad neuzzinājām. Pār Eiropu sabiezēja kaŗa mākoņi,izcēlās II Pasaules kaŗš, un Latvijas valdība nolēmajauna nama celšanu par dažiem gadiem atlikt.51