Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

1939.GADA 18.NOVEMBRIS. Kaŗa pirmajos mēnešostieša kaŗadarbība vēl Latviju neskāra, taču Baltijasvalstīm uzspiestais Padomju Savienības bazu līgumsun Sarkanarmijas trupas Latvijā izraisīja drūmas nojautas.Hitlers bija aicinājis savus tautiešus dotiesprojām no Baltijas valstīm, atstādams mūs savam liktenim.Ulmaņa valdības laikā bija uzceltas daudzasskolas ēkas un citas sabiedriskās celtnes, bet valstsaizsardzībai atvēlēts maz naudas, un 1939. gada rudenītautu aicināja ziedot valsts aizsardzībai. Diemžēlšis ierosinājums jau bija par vēlu, jo par vēlu barotsuni, kad vilks aitās. Nebija arī iespējams iepirkt ieročusun municiju, ko Latvijā neražoja, jo pēc kaŗasākšanās neviena valsts tos vairs nepārdeva. Mēs tonezinājām un turpinājām ziedot. Pienāca 18. novembris.Valsts prezidents Kārlis Ulmanis saaicināja visusaugstākos iestāžu un valsts uzņēmumu darbiniekus,lai svētkos ar viņiem pabūtu kopā. No LR bija aicinātidirektors Arveds Smilga, Vispārīgās nodaļas vadītājsJēkabs Rasmanis, vicedirektors techniskās lietās RembertsMartinsons un vicedirektors saimniecības lietāsJānis Magone. Ulmanis apstaigāja zāli, ar visiem sarokojāsun pārmija pāris vārdu. Vicedirektors saimniecībaslietās Jānis Magone brīdī, kad prezidents ar viņusarokojās, paziņoja, ka no valsts budžetā atvēlētāsnaudas ietaupījis pusmiljonu latu, ko atdod Sabiedriskolietu ministrijai. Šķiet, vicedirektors saimniecībaslietās, patriotisku jūtu pārņemts, tā izlēma vienpersoniski,katrā ziņā radiofōna direktoram un pārējāmamatpersonām tas bija liels pārsteigums. Taču valstsprezidents vicedirektoru saimniecības lietās par taupīgusaimniekošanu un patriotismu neuzslavēja, parnegaidīto dāvanu nepateicās. Ulmanis pagriezās undevās pie nākamā galdiņa, kur sēdēja citi svētku viesi.Nevienu radiofōna darbinieku neiepriecināja ziņa,ka pusmiljons latu nosūtīts atpakaļ uz Sabiedriskolietu ministriju. Kāds darbabiedrs nopūtās: Lai nukam, taču ne Sabiedrisko lietu ministrijai?! Tautapar Sabiedrisko lietu ministriju nebija sevišķi augstāsdomās, jo daudziem šķita, ka tā pārāk izšķiež valstsnaudu. Tad jau labāk bija ziedot valsts aizsardzībaivai radiofōna jaunās ēkas fondam... Biroju darbiniekualgas bija noteiktas ar likumu, tāpēc mēs, ierēdņi,neko nezaudējām, bet Techniskās daļas darbinieki unmākslinieki bija gaužām neapmierināti. Pusmiljonslatu bija milzīga summa, ko varēja izlietot, nopērkotinstrumentus, uzlabojot technisko aparātūru. Aktieŗiun mūziķi savukārt domāja, ka viņi pelnījuši lielākualgu un honorārus. Nākamās dienās vicedirektors techniskāslietās, Mūzikas daļas vadītājs profesors Mediņšun orķestŗa inspektors Verners Taube vairākkārtieradās pie direktora. Pēc viņu sarunām visu mūziķualgu un honorāru likmes tika paagustinātas par 10-15 %, jo LR budžets to atļāva.Foto no RTMM arhīvarudeni. Taču pasaules lielie notikumi izjauca ne tikaimanu, bet visas Latvijas normālo dzīves gaitu.1940. gadā no 15. līdz 17. jūnijam Staļins pavēlējaokupēt Lietuvu, Igauniju un Latviju. Latvijā iesākāsbaigais gads, ko savā dzejolī bija pareģojis EdvardsVirza. 1940.17.VI biju darbā radiofōnā. Ap pulksten10.00 Vispārīgajā nodaļā ienāca komponists OļģertsKreišmanis un teica – viņam zvanīts no Valmieras,ka padomju tanki brauc cauri pilsētai Rīgas virzienā.Padomju ultimāts Latvijai radiofōnā bija jau nolasīts,kā arī Latvijas valdības paskaidrojums, ka sarkanarmijaierodas ar Latvijas valdības ziņu un Latvijasvaldība aicina tautu saglabāt mieru un nepretoties.Mēs sapratām, ka notiek kaut kas baigs, bet nekonevarējām līdzēt, bija tikai jāgaida, kas notiks turpmāk.Turpinājām darīt katrs savu darbu. Pusdienaspārtraukumā mūsu istabā ienāca kāds techniķis unteica, ka ieradies padomju kaŗavīrs, kuŗa uzdevumsesot apsargāt raidītāju. Mēs brīnījāmies: Latvijas neatkarībaslaikā raidītājam nekāda militāra apsardzībanekad nebija vajadzīga. No kā tad viņš tagad mūsuraidītāju sargās? Taču, ja viņam liek to darīt, lai sargāvesels, tikai lai nemaisās pa kājām techniķiem. Dažikrievu kaŗavīri bija ieradušies arī Programmas sastādīšanasdaļā; tika pavēlēts turpināt mūzikālos raidījumus,bet visām ziņām un paziņojumiem turpmākvajadzīga atļauja. No radiofōna ceturtā stāva logiemlabi bija pārredzams Rīgas dzelzceļstacijas laukums;kollēgas ziņoja, ka tur sabraukuši krievu tanki un aptiem pulcējas pūlis. Tajā dienā turpinājām savu kārtējodarbu, bet bija manāms, ka pilsētā valda satraukums.Pēc darba iznākot uz ielas, ievēroju cilvēkupūli Brīvības bulvāŗa sākumā, Veckalna pulksteņatuvumā, un pagāju tuvāk, lai redzētu, kas tur notiek.Uz ietvēm stāvēja cilvēki, ziņkārīgie, tādi paši kā es,Indriķis Lēmanis pēc atgriešanās Latvijā līdz arPSRS okupācijas karaspēku (1944.gada beigās vai1945.gada pirmajā pusē)KRIEVI OKUPĒ LATVIJU. 1940.1.III nomira dzejnieksEdvards Virza. Žurnālā Daugava 1939. gada nogalēbija ievietots dzejnieka pravietiskais dzejolis „Baigāvasara”. 1940. gada pavasarī man Latvijas Universitātēbija valsts pārbaudījumi. Pārbaudījumu sesijatika sadalīta divās daļās: trīs valsts pārbaudījumimaija beigās, atlikušie divi septembrī. Laimīgi savustrīs pavasaŗa pārbaudījumus izturējis, varēju gaidīt52