Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

Foto no RTMM arhīvaPie mikrofona Viļa Lapenieka dēliKāds ierosināja LR rīkot latviešu dzejnieku un rakstniekupusstundu, kuŗā autori paši lasītu vai deklamētusavus darbus. Šo raidījumu virknē piedalījās VilisPlūdons, Edvarts Virza, Leonīds Breikšs, Jonāss Miesnieks,Aleksandrs Čaks un citi. Virza dzejoļus burtiskinoskaldīja. Diemžēl arī citi autori savus sacerējumuslasīja vienmuļā, neizteiksmīgā balsī, un radiofōna vadībanolēma turpmāk aicināt rakstnieku darbus lasītaktieŗus – runas mākslas meistarus. Literātūras daļācentās atbalstīt arī jaunos talantus – dzejnieka AleksandraPelēča dzejoļus nolasīja aktrise Janīna Puncule.Literātūras daļas pārstāvji sazinājās ar Zemkopībasministriju un Darba kameru un rīkoja priekšlasījumuserijas. Profesionāli padomi lauksaimniekiem,zemkopjiem un daudzu citu profesiju darbiniekiembija ļoti populāri, tos klausījās galvenokārt laucinieki.Inženieŗa Jāņa Lintera padomi radiotechniķiemīpaši interesēja jauniešus, kuŗi vēlējās uzbūvēt savuradiouztvērēju. Lektori saņēma honorāru par katruraidījumā nolasītu lekciju; honorāra izmaksas ordeŗuslektoriem izrakstīja Nikolajs Ozoliņš. Reiz pirmsZiemsvētkiem Ozoliņš aizgāja atvaļinājumā, un manbija viņš jāaizstāj. Pēdējā priekšsvētku dienā strādājāmtikai līdz pulksten 12.00. Apmēram pulksten11.45 pie manis ienāca vicedirektors saimniecībaslietās Jānis Magone, LR kases darbiniece un kāds vīrs,kas apgalvoja, ka pirms diviem gadiem lasījis kādulekciju, bet honorāru neesot saņēmis. Vicedirektorssaimniecības lietās bija nepatīkami pārsteigts, ka LRkas tāds noticis, un gribēja pārliecināties, vai viss tieknokārtots. Kases darbiniece bija atskrējusi, lai varētulektoram izmaksāt naudu pirms kases slēgšanas.Lektors zināja, kad lekciju lasījis, taču programmasgrāmatā par to bija jāsameklē ieraksts. Kamēr šķirstījužurnālu, lektors vaimanāja, ka viņam pēc stundasatiet vilciens uz Alūksni. Šķita, ka vicedirektors ir armieru lektoram pienākošos 14 latus izmaksāt nosavas kabatas, lai glābtu LR godu. Laimīgā kārtā ierakstuatradu un drīkstēju izrakstīt orderi lektoram,tikai vispirms noprasīju viņa adresi. Kases darbinieceno kases atnesa naudu. Vicedirektors saimniecībaslietās, klanīdamies un vairākkārt atvainodamieslektoram iedeva viņam naudu, apsolīdams, ka tādsgadījums LR nekad vairs neatkārtosies. Pēc svētkiempavēstīju Nikolajam Ozoliņam par notikušo, un viņšteica, ka izmaksas orderi nav varējis sūtīt uz kasi, jonebija ierakstīta lektora adrese. Literātūras daļā viņaadresi nezināja. Nikolajs Ozoliņš bija sazinājies ar lektoradarbavietu, kur viņam paskaidrots, ka šis cilvēksdarbu atstājis, pārcēlies uz citurieni un nav adresipaziņojis. Ozoliņš rādīja vairākas izziņas no dažādāmvietām ar atbildi, ka minētās personas adrese navzināma. Tāpēc bija nolemts honorāru izmaksāt, kadviņš ieradīsies pats un paziņos savu adresi. Brīdī, kadpār plecu skatījās augstākā priekšniecība, nevarējuun man nebija laika šķirstīt Ozoliņa darba aktis, kurto visu varēja uzzināt. Nospriedām, ka lektors bijisvareni apsviedīgs zellis. Viņš nenāca uz LR parastādarba laikā, bet, labi zinādams, ka priekšsvētku dienādarbalaiks iestādēs beidzas 12.00, nogaidīja līdz pēdējaiminūtei un negāja vis uz darbvedību, bet taisnāceļā pie paša vicedirektora ar sūdzību un žēlošanospar nekārtībām iestādē. Viņam patiešām laimējās, kasatika vietas izpildītāju, kam visa priekšvēsture nebijazināma, un pietrūka laika to izpētīt. Izdancinājis LRdarbiniekus, viņš varēja apmierināts braukt atpakaļuz Alūksni. Man likās, ka viņš ar saviem 14 latiemkabatā aizgāja ar tik apmierinātu smaidu sejā, kākaķis, kas apēdis ģimenes kanārijputniņu. Neviensviņam neprasīja uzrādīt dzelzceļa biļeti uz Alūksni;varbūt viņš, savus 14 latus saņēmis, aizbrauca tepatuz Anniņmuižu.INFORMĀCIJAS DAĻAS vadītājs Arvīds Klāvsonsbija laikraksta Rīts redaktors. No LR reportieŗiematceros Aleksandru Bundžu, Andreju Eglīti, VasilijuJemeļjanovu, Pēkšēnu, Irēni Rozi (vēlāk Karuli), sportareportieŗus – Voldemāru Dulmani un Osvaldu47