Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

viņu runājam ar Lēmani un aizgāju uz savu parastodarbavietu. Tā bija pēdējā reize, kad redzēju ArvēduSmilgu. Nākamās dienās radiofōna vadību pārņēmaLēmanis. Viņu nesauca par radiofōna direktoru, betpar radiokomitejas priekšsēdētāju.Indriķa Lēmaņa vārdu dzirdēju pirmo reizi. Uzzināju,ka viņš ir rakstnieks, stāstu autors un par komūnistiskāmaktīvitātēm no 1924. līdz 1928. gadam bijisieslodzīts cietumā. Ar viņu sadarbojos kopš viņa ierašanāslīdz brīdim, kad komūnisti Rīgu 1941. gadajūnija beigās atstāja. Viņam nebija nekādas izglītībasuzņēmuma vadībā, viņš bija iecelts ar „rīkojumu noaugšas”. Radiokomitejas priekšsēdētājam nebija nepieciešamsizgudrot nekādus uzlabojumus, vajadzējatikai ļaut darbiniekiem darīt darbu, kā tas darīts līdzšim. Ar laiku man radās iespaids, ka Lēmanis ir kluss,saticīgas dabas cilvēks un, ja priekšniecība viņu neurdītu,ar viņu varētu labi sadarboties un sadzīvot. MirdzaĀdamsone kļuva par priekšsēdētāja labo roku, joradiofōna darbu labi zināja, pazina visus darbiniekus,turklāt bija pārliecināta komūniste. Amatu zaudējaLiterātūras daļas vadītājs Atis Zālītis. Viņa vietā iecēlaveco revolūcionāru Edgaru Šilleru; taču arī viņa dienasbija skaitītas, jo izrādījās, ka viņš pēc pārliecībasbijis meņševiks, nevis boļševiks. Mirdza Ādamsonepārgāja uz Literātūras daļu, tur sāka darboties gadosjaunais Jānis Žīgurs. Lēmanis, Ādamsone un Žīgursbieži bija redzami kopā. Krievu okupācijas laikā jaunpieņemtiedarbinieki turējās atsevišķi un ar mumsnebiedrojās. LR bija paradums, darbiniekiem sasveicinoties,sarokoties. Jaunatnācējiem sasveicināšanāsšķita lieka, tiekoties viņi gāja mums gaŗām, it kā mēsbūtu svešinieki no ielas.Pienāca rudens. Pārmaiņas bija arī Latvijas Universitātē.Pavasarī iesāktā valsts pārbaudījumu sesija bijajāpārtrauc. Visus kursa beidzējus uzaicināja studētvēl vienu sēmestri, lai gūtu zināšanas sešos jaunospriekšmetos, tostarp marksismā-ļeņinismā. Aizgājuuz sekretāriātu un samaksāju lekciju naudu par vienusēmestri. Taču tūlīt pēc tam izlasīju avīzē paziņojumu,ka darbaļaudīm padomju valstī studēšana irbez maksas un studiju nauda jāmaksā tikai nestrādātājiem.Sapratu, ka esmu izdarījis lielu kļūdu – apzīmogojissevi par nestrādātāju jeb liekēdi. Izlūdzospieņemšanu pie universitātes rektora Jāņa Paškēvičaun teicu, ka es, padomju likumus nezinādams, esmukļūdījies un samaksājis lekciju naudu, lai gan strādāju.Rektors saprata un pavēlēja naudu man atmaksāt.Marksismu-ļeņinismu mācīja profesors Pelše noMaskavas, starptautiskās tiesības – Brūno Kalniņš,civīltiesības – Konstantīns Čakste. Valsts pārbaudījuminotika kādā no 1941. gada pirmajiem mēnešiem.Tos izturēju un ieguvu padomju jurista gradu. Radiokomitejāmani paaugstināja par juriskonsultu. 1941.gada pavasaŗa mēnešos no Latvijas uz Vāciju repatriējāsvēl kāda Baltijas vāciešu grupa, un tai līdzi, tāpatkā pirmajā repatriācijas akcijā, aizbrauca arī dažilatvieši. Uz Vāciju aizbrauca vicedirektors techniskāslietās inženieris Remberts Martinsons, un viņa vietāstājās inženieris Laimonis Ozoliņš.TALKA UN ALGAS ZIEDOŠANA. Pienāca oktōbŗabeigas. Radiokomitejā mēs sestdienās nestrādājām,sestdiena visiem kantoŗa darbiniekiem bija brīvdiena.Dienu iepriekš mums paziņoja, ka sestdien mumspulksten astoņos no rīta jābūt pie radio ēkas, laidotos kartupeļu rakšanas talkā, ko rīko komūnistiskāpartija. Būs jāstrādā visu dienu, ēst nevienam nedos,tāpēc pārtika jāņem līdzi. Manai māsīcai Ilonaisestdienas vakarā bija kāzas. Četri viņas tuvākie radi– mana māte (Ilonas krustmāte), tēvs, māsa Zenta unes bijām ielūgti kāzās, bet, kad kollēgām par to paklusāmieminējos, visi mani nopietni brīdināja, lai par topat nedomā, jo par izvairīšanos no talkas, ko rīko komūnistupartija, var būt lielas nepatikšanas. Māsīcaskāzās ieradās tikai mans tēvs un māte. Zenta strādājapar ārsti uz laukiem un arī uz kāzām netika. Mūziķusun techniķus, kuŗiem todien bija jāstrādā, no talkasatbrīvoja. Ar smagām kravas mašīnām mūs aizvedapārdesmit kilometru uz dienvidiem no Rīgas, līdz nonācāmpie kartupeļu lauka ar neticami gaŗām vagām.Kartupeļi bija paauguši labi. Es nezināju, ka Rīgastuvumā ir tādi kartupeļu lauki, ne arī, kam tie pieder.Neatkarīgās Latvijas laikā tie, kuŗiem kartupeļu laukipiederēja, gādāja par kartupeļu savlaicīgu novākšanuun nogādāšanu noliktavās. Kartupeļu lasītājiemkārtīgi maksāja, lasītāju netrūka, un darbs allaž bijapadarīts laikā. Līdz oktōbŗa beigām kartupeļu novākšanabija pabeigta. Taču tagad zeme īpašniekiembija atņemta līdz ar visu ražu. Nacionalizētās zemespārvaldniekam nevajadzēja būt ne lauksaimniekam,ne zemkopim, pietika, ka viņš ir partijas biedrs. Viņšpats kartupeļus nebija stādījis, par ražas novākšanuviņam vispār nebija nekādas jēgas. Padomju iekārtāatrisinājums bija vienkāršs: ja raža jānovāc, izdzenlaukā pūli pilsētas ierēdņu, skolēnu vai studentu;var dabūt pat armiju, lai tik strādā. Ērti un labi, jodarbaspēks par brīvu. Diena bija pavēsa, apmākusies,bet par laimi nelija, pats labākais laiks ražas novākšanai.Mūsu garastāvoklis bija itin možs. Domājām,ka vienu dienu pastrādāt svaigā gaisā labu drauguun kollēgu pulciņā būs patīkama pārmaiņa pēc ikdienasbiroja telpās. Nostājāmies katrs savas vagasgalā, katram iedeva lielu rupja auduma maisu, kurkartupeļus ielasīt, un norādīja, kur pilnos maisus izbērt.Zeme bija labi kopta, viegla, irdena, smilšaina,piemērota kartupeļu audzēšanai. Arkls bija atsedzisdaudz lielu, baltu kartupeļu. Nav taču nekāds smagaisdarbiņš tos ielasīt maisā. Vai es pašu mājās mazesmu kartupeļus racis? Bet es zināju, ka smiltīs, tikaimazliet ar roku parušinot, ir vēl tikpat daudz kartupeļu,un pie saknēm vēl desmitiem daudz mazāku– tā sauktie cūku tupenīši, un tie visi jāuzlasa. Strādājucītīgi, acis uz augšu nepaceldams. Pēc brītiņapamanīju, ka lasītāji blakus vagās tikuši man labugabalu priekšā. Pilsētnieki, nekad kartupeļus nav rakušiun nezina, ka daudz kartupeļu paliek smiltīs, piesevis nodomāju. Netālu no manis savā vagā līkņājaradiokomitejas garderobiste biedrene Biezā. Viņabija atnākusi kopā ar jauno radio pārvaldi un, lai ganes strādāju darbvedībā, kur neatkarīgās Latvijas laikābija personāldaļa, mums nebija zināms, kas viņair un no kurienes. Neviens no mums nebija nevienuBiezās personas dokumentu redzējis, un reizēm es54