Indra GubiņaDĀRZSTēlojumsRudenīga diena. Nakti lija, liekas miklumsvēl veldzē krūmus un kokus, un arī vēlīnāspuķes. No loga skatos uz savu dārzu. Vēl jauzied ģerānijas, dažas asteres un dārza galāsaulespuķes. Bet cik ilgi lai stāv un skatās!Gribētos ar kādu parunāties. Prātā ienākdraugs pāri okeānam, ar viņu sen neesmurunājusies. Varbūt no saules puķēm sirdīielijis gaišums, varbūt no atmiņām par ilgogadu draudzību. Un es zvanu. Seno dienudraugs, no citas pasaules malas kaut kur pārijūrām, bet balss klausulē liekas tepat, blakām.Šad tad gadiem ilgi mēs sazvanījāmies,kādu vēstuli viens otram aizsūtījām, bet nebieži. Tagad viņa balsī vispirms tāds kā izbīlis,vai kas noticis? Nē! Gribēju tev tikai pateikt,cik skaisti vēl manas saulespuķes zied un kākupli ziedēja magones. Atceries, tu man iedevireiz sēklas. Atmiņu prieks mūs aizmetatpakaļ pagātnē. Jā, toreiz ...Man dārza jau gadiem ilgi vairs nav, viņš skumīginovelk, bet atceros tavējo.No kura laika? Tu te viesojies pirms vairākiemgadu desmitiem! Viss taču mainās!Brīdi runājam par maiņām gan katrs savādzīvē, gan par notikumiem mūsu dzimtenē,un tomēr atgriežamies pie dārza.Es atceros to mazo eglīti, viņš saka, kuru teiciesno meža pārnesusi un baiļojies, vai ieaugsies.Vai aug?Rakstniecei Indrai Gubiņai šogad iznākusi 27. grāmata– stāstu kopojums Vēlreiz turp un atpakaļ. Indrasmītnes pilsēta ir Kanādas metropole Toronto.Un kā vēl! Mazā eglīte tagad ar galotni jaupāri blakus esošajam kaimiņa trīsstāvu namam.Brīdi mēs abi tā kā sastomamies, laikamapmulstam. Vai tiešām tik daudzi gadipagājuši kopš redzējāmies.Atraksti, viņš vienkārši saka – atraksti, kādstavs dārzs tagad. Es jau vairāk uz to krastuneaizbraukšu. Gribas saņemt vēstuli. Tagadtik maz vairs to, kas raksta. Un man patīklasīt par īstenību, par vietām, kur pats esmubijis. Jā, es apsolu, ka aizrakstīšu un smalkiizstāstīšu, kāds tagad izskatās mans dārzs.Kad piesēžos rakstīšanai, prātā nevis tagadējais,bet tas dārzs, kāds bija toreiz, kaddraugs te ciemojās, no sava akmens pagalmiņaizsprucis, savu vienu vienīgo dobīti tomērsauca par dārzu. Te, pie manis viņš jutāspārsteigts un iesaucās, ka es jau dzīvojot kāparkā. Nekāds lielais mans dārzs nav, bet tomērtajā daudz kas aug.Kā pati varenība blakus garāžai stāv vecs,liels ozols, izslējies stalts un augsts, ar savuēnu karstajās vasaras dienās sargādams gandārzu, gan māju! Pavasaros ozols kaisa ziedubārkstis, rudeņos <strong>lapas</strong> un zīles, ko vāverescītīgi ierok manās dobēs pie ziemciešusaknēm. Ja tāds ozols dārza vienā galā, ēnaplata, un ēnā nekas lāgā neaug. Visa dzīvībaalkst saules, to mēs zinām. Dārzam blakusotras ielas kaimiņu māja, tāpēc tā dārzamala parasti ir tikai ēnā.Toreiz, kad te sākām dzīvot, no Saulainesmeža atvedām papardes, tās labi aug arīēnainās vietās un sadzīvo ar platajām mētrām,kas pavasaros zied ar ziliem ziediem unman atgādina vijolītes. Paziņas teica – tās irkapu mētras. Latvijā ar tādām bieži apaudzētikapi. Nē, nē – te nav kapi, te ir dzīvība,kas vēršas ziedos un zaļumos. Un tomērTēlojuma autore savā dārzā Toronto ar mazmeitu Brigitu Gubiņu8
man, šais zaļumos stāvot, par kapiem bijajādomā, jo papardes atgādināja bērnībāredzētos zārku rotājumus, kas kā mūžīgāsdzīvības simboli gan bija domāti palmu zari.Toreiz palmas nebiju redzējusi, un manāmacīm likās, ka zārkus rotā papardes.Reizēm tomēr liekas, ka manā dārzā ir tādakā bēru smarža. Mētras, papardes, un ja vēlpadomā par jasmīna krūmu, ko sākuma gadospaziņa, kapsētas piekopējs, atnesa unpats iestādīja dārza stūrī, tad bula laika svelmēreizēm liekas, ka savā dārzā satiekos ardvēselēm, kas iztvīkst baltajos jasmīna ziedosvai šūpojas uz platajām papardēm, sarunādamāsar mūžam zaļajām kapu mētrām.Bet tā ir tikai tajā ēnas pusē. Pretējā pusē,kur krīt saules stari, ir puķu dobe, un tajāaug viss kas: pavasarī tur tulpes un primulas,vasarā zied lilijas, margrietiņas, vazdiķes, asteres,samtenītes, kas nu kuro gadu iesētas,iedēstītas vai ieaugušas pašas. No dārzkopībasmaz ko zinu, bet ievēroju tautasdziesmādzirdēto padomu: Sēj māsiņa krenģelītes /gar tām dobes maliņām, / Lai es sēju magonītes/ pa vidiņu vidiņiem.Magonēm manā dārzā vieta visur. Reiz dabūjusauju sēklu un izbārstīju, jo magonītēmmanā sirdī īpaša vieta, laikam no tiemlaikiem, kad reiz kāds jauks cilvēks pēc dedzīgāmsarunām par mājām un tur pamestajiemdārziem man iedeva lielu sarkanumagoni. Toreiz neticēju magones lielumam,mirkli pat domāju, ka tā no papīra, bet kadzīdainais mīkstums piekļāvās vaigam, sapratu,ka gan magone, gan došanas sirsnība irīsta. Ir tādas puķes, kas atmiņās nemūžamnenovīst.Tagadnes magonēs man atspīd arī tās nomūsu dārza Jelgavā, tikpat košas un bezrūpīgaskā tur manas aizvadītās bērnības dienas– pašu zemē ar pašu valodu. Svešuma ceļostādus puķu dārzus atradu tautasdziesmāsun tajos iebridu ar sirdi, riekšām grābdamadzīves ziņu, dabas skaistumu un valodasdaiļumu. Tajos dainu dārzos atradu dziesmu,kuru nēsāju līdz. Tikai paklausieties – kādatāla laika senču tautumeita svešā malā dziedājusi:Sveša zeme, sveši ļaudis, / sveša skanvalodiņa. / Saujā nesu salocītu / savas zemesmagonīti.Magonīte tālā laika tautietei palīdzēja izdzīvot.Arī man. Kad ap mani kā pelēka miglatinās svešas zemes sveša valoda, bez ierastālokanuma, kad tā smacēja, saspiedu ciešāksauju un jutu – manas zemes magonīte vēl ir,tā zied man! Un tāpat kā senlaiku dziedātājastaigāju ar salocītu ziedlapu saujā, glabāju,lai neapput ar svešo lielceļu putekļiem vainesairst negaisu šaltīs. Jā, varbūt tādēļ tagadējādārzā katru gadu paberu magoņusēklas, lai aug, lai zied, lai atgādina. Skaistair arī tautasdziesma: Magonīšu cisas taisu, /rožu klāju paladziņu. / Kleņģerītes, mārpuķītes/ tās paliku pagalvī.Tagad, pieminot rozes, mēs parasti domājampar tām cēlajām, skaistajām rozēm arērkšķiem, bet tautasdziesmu rozītes, kurassēja, tagad saucam par kāršu rozēm un toziedi ir maigi, <strong>lapas</strong> platas, no tām var klātpaladziņus. Tāda roze auga arī manā dārzā,viena, un to es īpaši sargāju, jo tajos ziedosman paveras jūras putu baltums, kāpu smilšusmalkums un priežu žūžošana no manāmbērnības vasarām. Protams, to visu jūtu tikaies, jo es zinu – tā sēkla, ko man krustmāteno jūrmalas atsūtīja, rozītes ziedos nes mansveicienus no turienes, no pagātnes. Toreiz,kad kā bērns vasaras vadīju jūrmalā, piekrustmātes mājiņas kāršu rozes stiepās pielogiem, un caur ziediem varēju vērot pasauli.Toreiz... Tas ir tāds savāds vārds, mirkli dur kāērkšķis, bet tūlīt glāsta kā āboliņš ceļa malā.Mums jau visiem ir tāds – toreiz, kas dodprieku un sāp reizē, kurā zied un smaržo pagātne,bet pie to ziedu sēklām mums vairsnepiekļūt. Šī tālā toreiz dēļ manā dārzā kāpati princese tiek saudzēta viena dzeltena,ēnā izstīdzējusi gundega, ugunspuķe, kāmūspusē sauca. Kad tā zied, pāris ziediņosredzu Lielupes pļavas, pār kurām gundegasvizēja kā zeltīts palags. Cik raibas sevišķi pavasarosbija Latvijas pļavas! Šeit jau arī tāszied, bet kaut kā pietrūkst. Pēc trīsdesmitsvešumā vadītiem gadiem kāda māmuļaman pateica: te trūkst zīdpuķītes.Jā, jā – atceros! Pavasaros smalkas un vieglastās plīvoja starp citiem ziediem, ar smilgastrauslumu un tādām kā Ziemsvētku konfekšubārkstīm, un tā vien likās, ka pļava norāvusisaulrieta mākoni. Zīdenītes – kā gan esvarēju tās aizmirst tik ilgus gadus! Jūs, smalkās,violetās puķītes, kas tik krāšņas darījaZemgales pļavas, kādēļ neatnācāt šai zemēziedēt?Labi gan, ka palikāt mūsu pļavās. Savu vietunevajag atstāt, tur jāturas cieši ar saknēm.Tagad mans dārzs pilns ar ziemciešiem, tieturas gadiem ilgi, aug un plešas. Lielās hostaspāraugušas pāri lilijām, un mana vienreizējāLilia Latvia starp lapām izspraukusiestomēr šūpo vairākus pumpurus. Lilijas sīpoluman uzdāvināja tajā gadā, kad Beļģijā attīstījajaunu šķirni ar nosaukumu – Lilia Latvia!Ziedi lieli, ne gluži balti, bet ar svītrām Latvijas9
- Page 2 and 3: VOL. LIV, No 4, ISSUE 259DECEMBER 2
- Page 4 and 5: Maija MeirāneIMeditĀcijaSReizēm
- Page 6 and 7: IMiniatūrasAr acīm var spēlētga
- Page 8 and 9: AplamiKad uznāk dziedātprieks,tu
- Page 12 and 13: karoga sarkanumā. Pirmajā gadā u
- Page 14 and 15: Irēne AvenaLITERATŪRA UN POLITIKA
- Page 16 and 17: tekstā vietām atspoguļojas zinā
- Page 18 and 19: ar savu lēto romānu produkciju no
- Page 20 and 21: teritorijā, kurā žīdi gadsimtos
- Page 22 and 23: Marģers Grīns (Nr. 1816)EIROPU AT
- Page 25 and 26: daudz lasīts un dzirdēts, taču n
- Page 27 and 28: nos: Varu Tev ziņot, ka Ziedonis
- Page 29 and 30: Maija Meirāne Šlesere. Vižņi. M
- Page 31 and 32: Juris KronbergsTAD SAPNĪ ATNĀCA V
- Page 33 and 34: šis pasākums ticis izdarīts züg
- Page 35 and 36: Pāvils IeviņšDARBS LATVIJAS RADI
- Page 37 and 38: Foto no autora arhīvaNo kr. sēž
- Page 39 and 40: RADIOFŌNA PIRMSĀKUMI. Tāpat kā
- Page 41 and 42: Darbs Radiofōna studijā ap 1938.
- Page 43 and 44: 1914-15 laikr. „Latvija” atbild
- Page 45 and 46: ar ļoti iejūtīgiem pārmodelēju
- Page 47 and 48: un citur atskaņotām dziesmām bij
- Page 49 and 50: Foto no RTMM arhīvaPie mikrofona V
- Page 51 and 52: grūti. Parasti sūdzības par pazu
- Page 53 and 54: EIROPAS CEĻOJUMS. Vispārīgās no
- Page 55 and 56: Mirdzas Ādamsones (dzim. Ķempe) I
- Page 57 and 58: pat mazliet šaubījos, vai viņas
- Page 59 and 60: ija atcelts no Informācijas daļas
- Page 61 and 62:
VĀCU OKUPĀCIJA. 1941.1.VII rīts
- Page 63 and 64:
Māte, kā katru dienu, aicināja m
- Page 65 and 66:
produkcijas, atstājot civīliedzī
- Page 67 and 68:
DZEJNIECE UN MĀKSLINIECEMAIJA MEIR
- Page 69 and 70:
personīgās spīts un laikam „el
- Page 71 and 72:
Juris Kornets. Rīgas nami (skats n
- Page 73 and 74:
Ivars AntēnsAR DZIESMĀM UN DEJĀM
- Page 75 and 76:
Juris Kornets. XIII Latviešu dzies
- Page 77 and 78:
Jau sākot ar Voldemāra Avena sul
- Page 79 and 80:
MŪŽĪBAS LAPPUSI PAVERstarptautis
- Page 81 and 82:
kas grib izzināt Rīgas vēsturi u
- Page 83 and 84:
AishaAp to pašu laiku LNMM Mazajā
- Page 85 and 86:
eproducē padomju propagandas stere
- Page 87 and 88:
kolm õde virguvad nüüd. // Ärga
- Page 89 and 90:
PAR DZĪVI, DZEJU UN...Māra Zālī
- Page 91 and 92:
vai gandrīz apdullinošu ātrumu,
- Page 93 and 94:
udens numurā Demirāgs ierindots s
- Page 95 and 96:
atūra nonāca līdz „Svešuma Ba
- Page 97 and 98:
IETEKMĪGS BALTIEŠU RAKSTUKRĀJUMS
- Page 99 and 100:
Galvenais redaktors: Rolfs Ekmanis5