Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

Indra GubiņaDĀRZSTēlojumsRudenīga diena. Nakti lija, liekas miklumsvēl veldzē krūmus un kokus, un arī vēlīnāspuķes. No loga skatos uz savu dārzu. Vēl jauzied ģerānijas, dažas asteres un dārza galāsaulespuķes. Bet cik ilgi lai stāv un skatās!Gribētos ar kādu parunāties. Prātā ienākdraugs pāri okeānam, ar viņu sen neesmurunājusies. Varbūt no saules puķēm sirdīielijis gaišums, varbūt no atmiņām par ilgogadu draudzību. Un es zvanu. Seno dienudraugs, no citas pasaules malas kaut kur pārijūrām, bet balss klausulē liekas tepat, blakām.Šad tad gadiem ilgi mēs sazvanījāmies,kādu vēstuli viens otram aizsūtījām, bet nebieži. Tagad viņa balsī vispirms tāds kā izbīlis,vai kas noticis? Nē! Gribēju tev tikai pateikt,cik skaisti vēl manas saulespuķes zied un kākupli ziedēja magones. Atceries, tu man iedevireiz sēklas. Atmiņu prieks mūs aizmetatpakaļ pagātnē. Jā, toreiz ...Man dārza jau gadiem ilgi vairs nav, viņš skumīginovelk, bet atceros tavējo.No kura laika? Tu te viesojies pirms vairākiemgadu desmitiem! Viss taču mainās!Brīdi runājam par maiņām gan katrs savādzīvē, gan par notikumiem mūsu dzimtenē,un tomēr atgriežamies pie dārza.Es atceros to mazo eglīti, viņš saka, kuru teiciesno meža pārnesusi un baiļojies, vai ieaugsies.Vai aug?Rakstniecei Indrai Gubiņai šogad iznākusi 27. grāmata– stāstu kopojums Vēlreiz turp un atpakaļ. Indrasmītnes pilsēta ir Kanādas metropole Toronto.Un kā vēl! Mazā eglīte tagad ar galotni jaupāri blakus esošajam kaimiņa trīsstāvu namam.Brīdi mēs abi tā kā sastomamies, laikamapmulstam. Vai tiešām tik daudzi gadipagājuši kopš redzējāmies.Atraksti, viņš vienkārši saka – atraksti, kādstavs dārzs tagad. Es jau vairāk uz to krastuneaizbraukšu. Gribas saņemt vēstuli. Tagadtik maz vairs to, kas raksta. Un man patīklasīt par īstenību, par vietām, kur pats esmubijis. Jā, es apsolu, ka aizrakstīšu un smalkiizstāstīšu, kāds tagad izskatās mans dārzs.Kad piesēžos rakstīšanai, prātā nevis tagadējais,bet tas dārzs, kāds bija toreiz, kaddraugs te ciemojās, no sava akmens pagalmiņaizsprucis, savu vienu vienīgo dobīti tomērsauca par dārzu. Te, pie manis viņš jutāspārsteigts un iesaucās, ka es jau dzīvojot kāparkā. Nekāds lielais mans dārzs nav, bet tomērtajā daudz kas aug.Kā pati varenība blakus garāžai stāv vecs,liels ozols, izslējies stalts un augsts, ar savuēnu karstajās vasaras dienās sargādams gandārzu, gan māju! Pavasaros ozols kaisa ziedubārkstis, rudeņos lapas un zīles, ko vāverescītīgi ierok manās dobēs pie ziemciešusaknēm. Ja tāds ozols dārza vienā galā, ēnaplata, un ēnā nekas lāgā neaug. Visa dzīvībaalkst saules, to mēs zinām. Dārzam blakusotras ielas kaimiņu māja, tāpēc tā dārzamala parasti ir tikai ēnā.Toreiz, kad te sākām dzīvot, no Saulainesmeža atvedām papardes, tās labi aug arīēnainās vietās un sadzīvo ar platajām mētrām,kas pavasaros zied ar ziliem ziediem unman atgādina vijolītes. Paziņas teica – tās irkapu mētras. Latvijā ar tādām bieži apaudzētikapi. Nē, nē – te nav kapi, te ir dzīvība,kas vēršas ziedos un zaļumos. Un tomērTēlojuma autore savā dārzā Toronto ar mazmeitu Brigitu Gubiņu8