lasītāju vēstules - Jura Žagariņa mājas lapas

Šī zemeŠī zeme ir slima,nevesela.Uz sanatoriju,uz purgatoriju,uz pirti.Viņa ir jāmazgā, jāberž ar birsti.Viņa jāper ar slotu.Un tad,kad tā noskalotaar avota ūdenidzidrāko,ļaut var tai pieteiktiespie Lielā dežuranta.gudrās pelesTagadvar visur klāt tikt,visu var uzzināt.Ar gudru peli,no stikla sienā,var pašu velnu izvilināt.Gudrība ar ziņām mijāspeļu ūsu vibrācijās.vecie jūrasbraucējiSāls, ūdens, saulemājas pamatos ēdas.Viss ļogās, viss sēdas.Drīz māju vairs nebūs,tik plikas kāpas.Un vecie jūras braucējiuz smiltīs dzītas laivassēž un airē.Kad piekūst,atlaižas guļus.Viņu nevienam nevajaga.Grimst jūrā saule bez sveiciena.Viņi elpo mierīgi,ritmā ar jūru.Sāls, ūdens, saule.3

hamburgasdrupāskaršbeidzies(jaunībaspoēma)Toreiz – jaunība,spēks bez varas.Ziņkāre kā šuneļiem, ko kuce palaidusi.Tukšas kabatas, cauras bikses, pirmās brūtes.Ko darīsim, kur liksim spēku?Iesim Hamburgai novākt drupas.Par ķieģeļiem,ja tos čupās sakrauj,ja tos nopērk kāds Eiropas cēlējs,kāds vāciešu krauts,dabū reichsmarkas.Nešķīsti agrs rīts, pļerkst pulkstens,viss mitrā miglā tīts.Miega mices – es, Paulis, Laimis, Voldiņš,varbūt vēl kāds vecs kanaks,kātojam uz bānīti,kas ved uz grēkpilsētu Hamburgu.(Zinājām par Rēperbāni, Vinklerštrāsi,citām prieka vietām)Izkāpjam.Altona – priekšpilsēta. Drupu lauks bez gala.Sabiedrotie labi strādājuši.- Te darba mums līdz mūža galam,- nometnē tikai salām. -Ķeramies pie veseriem, pie āmuriem,ar pirkstiem plikiem,Java no ķieģeļiem jādabūn nost.Tiem jābūt tīriem kā ceptiem raušiem.Svīstam, stenam, lādam angļus un viņubumbvedējus,ka tie nav smalkāk sasituši mūrus. (Par fričubeigtiemnedomājām)Saule, aiz svētā Pētera smailes aizlīdusi, smīn.Diena rāda garu mēli.Māju skeleti un čupas met rēnas ēnas.Stāvu pie sava ķieģeļu kuba kā naktsklubaun gaidu, kad kāds nopirks.Ļoti gaidu.Gaidu vēl tagad.4

stressEs vienmēr piekrītu,saku – jā,bet domās pierakstu:labāk – nē.Tā rodas stress un pārplēš vīles,un uztrauc upē meža pīles.Drošs ir tagad tikai tas,ka drošs nav vairāk it nekas.Aizbraucis uz Rīgu,sapnī redzu Ņujorkas banku.Atbraucis uz Ņujorkuredzu Rīgā tanku.Glābiņš no stresaIr Jaunā Gaita –saritinies vāļā,lasi balsī skaļā,stundas paiet ātri,paši – neskārti...Anita Dzirne1. VidienēPlašumsvienaldzīgas sievas velk pļaujammašīnaspa pasakaini zaļu garu vēsu zālikalsnas nepieejamas sievaskamēr vīri sēž tumšās mājāskur spīd un zibsnī televizora nemitīgi čaklā acskur sporta spēle kliedz un reklāmas pārdod alukrēslamazie guļ mitriem matiembrūnās kājas sapinušās spaidermana palagosamerikas vidiene sīc kā odi kā circeņikā viss tas pasakainais plašumspar ko cīnās un par ko ir vienalgaplašums un zaļums un baiļu pilnas vasarasbailes palikt bailes bēgtbailes būt sievai visā tai vientuļā plašumā5

2. RIETUMOSSAUSUMStur iespējams vissto zinājuši bēgļi, aktieri, siltās saules pielūdzējiun budistu dzejniekiatstāj mājas un brauc 3 000 jūdžusaulē taisni iekšā dienu pēc dienastu nonāksi tur kā bēglisbagāts tikai ir sapņiem un izgarojušām atmiņāmputekļi tevī iesūksies kā mītitik dziļi, ka tu pats paliksi sauss un akls kā tuksnesiskā kauli, mīksti brūnos putekļosiestiguši kauli, un tutik sauss, ka sadrupsi no elpas pieskārienatu ilgosies pieskārienamutes mitrumatu ilgosies pērkoni uzburttu ilgosies vilkt pļaujammašīnuvienaldzīgiplašumā3. AUSTRUMOSTUVUMSjūra šonakt ir maigasmiltis mīkstas baltas tīrasmēs esam tuvāk pie mājāmmēness apaļā gaismāmātes pelni šūpojas ūdenīviss ir tuvāks un mazāks un klusāksšeit viss sākas un beidzastālumā lielpilsētas elpo kā zvēriizelpo cilvēkus no pazemesja vēlies vari to sadzirdētbet tikai ja vēliesnekas nav jādarajūra šeit ir maigasmiltis vēsasmēs esam tuvāk pie mājām kā jebkadAnita Dzirne-Irlen, dzimusi Austrālijā, šobrīd dzīvo ASV –piejūras pilsētiņā Masačuzetas štatā (Yarmouth Port, Massachusetts).Pirmā dzejoļu kopa „Svēts noslēpums” iespiesta JG118(1978).6

Benita VeisbergaPIERAKSTIZilspārņa zilums priedes zaļumā. Krūma baltie,paceltie ziedi. Stumbra augšupvirziens.Zaru raksti un līnijas. Zīmuļu un otu līnijasgleznās pie sienām. Tu slauki istabu, un pietava pleca, aiz tava slotas kāta šīs līnijas unkrāsas. Viss pilns ar to, iekšā un ārā. KadDievs ieraudzīja iznīcināšanu, ko Viņš gribētivai negribēti ielaidis pasaulē, Viņš aprāvās,sabijās un tad, lai to atsvarotu, bez gudrošanasiesvieda pasaulē šos skaistuma vālus.Un te nu mēs esam.Bet tas ir tikai viens skaidrojums. Šī pasauleprasa daudzus un dažādus. Pirms dažiemgadiem neticīgi sev vaicāju, vai tad ar skaistumu,ko redzu visapkārt, var izdzīvot, vaitas mani glābs? Dzīve prasa daudz ko citu.Un nu – katru dienu, uz katra soļa piedzīvoju– glābj. Brīnumaini. Tāpēc, ka skaistumsnav tikai jauka virspuse. Taisni otrādi, tas irDieva radītās īstenības liela, būtiska sastāvdaļa.Kā zieds ir ciešā saistībā ar stāda, sakņu____________________Jaungaitnieces Benitas Veisbergas pirmā publikācija– tēlojums „Ar Oldzīti” – iespiesta JG5-7(1956).Romānam, pareizāk sakot, antiromānam Es, tavsmaigais jērs (1968, Jāņa Jaunsudrabiņa balva) sekoliriskā dienasgrāmata Orindas piezīmes (1977), poētiskuatmiņu grāmata par dzimto un bērnības zemi– veco Jelgavu Brīnumaini (1985, PBLA KF balva) unTrimdas grāmata (1995, PBLA KF balva). PublikācijasLatvijas un trimdas periodikā. Dzejoļi publicēti arBenitas Nitas vārdu. „Pierakstu” iepriekšējie turpinājumiatrodami JG243(2005), 251(2007).Benitas Veisbergas dzīvesbiedra Ēra (1921-2001) zīmējumi.lietišķībām, zemi, sauli, ūdeni, tā skaistumsir vienībā ar īstenības spēku. Tāpēc ir palīdzošito uztvert. Tas ar sevi – gandrīz vieliski!– aizbīda apdraudošo, pats iestājas tā vietā.Nekas nav jādara, bet ir jāierauga. Tas savieno.Runa, protams, ir par īstenības skaistumu,ne mākslīgu darinājumu. Neskaitāmas reizes,tikai paceļot acis, uzskatot kādu zaru, stumbru,mākoni, jūtu nākam tā stiprinājumu,mierinājumu, palīdzību. Glābj. Skaistums irļoti nopietna lieta šajā pasaulē. Redzot tālielo īpatsvaru, milzīgo vietu, kas tam ierādīta,nevar nejaust, ka Radītājs ar pārliecībuun nodošanos ir licis tam būt. Viņš pie tā irpamatīgi piestrādājis, Viņš tiešām to ir gribējis,atradis par vajadzīgu. Citādi tas te nemājotukatrā smilgā, ēnā, sniega pārslā. Cikbieži vienkārša, necila ikdienišķība acu priekšāpārvēršas skaistumā. „Daiļums” varbūt irlabāks vārds, maigāks, piekļāvīgāks, „skaistums,”salīdzinot, drusku asāks.Vai atkal tā. Aukstas kājas, viegls nespēks.Gals nāk arvien tuvāk. Uzvāru vecajā brūnajātējas katlā ūdeni, nolieku virtuvē zem galda.Uzlieku pēdas, sēžu un skatos ārā pa logu.Pāri jumta stūrim priedes zars. Stingru, zaļučiekuru čemuri. Palmā trīs balti ziedi. Saulesapspīdēts kadiķa zars atspīd blakusistabaslogā, jūtami ietekmē stiklu. Pasmaidu, nolaužušokolādes gabaliņu. Gan jau būs labi.It kā vesels palīgu bars būtu stāvējuši aizloga un gaidījuši, lai uz viņiem paskatās.Vai pievakarē, dienai tumstot, novēlojusiesvāvere pa kādu zaru ātri dodas mājup. Mirklipret rieta debesi viņas tumšā aprisē ar asti atgādinanošu atslēgu. Nošu atslēga ir skaistsmazs zīmējums, svarīgs. Līdz šim to nebijuiedomājusi. Ko tas vada, kādi pacēluma viļņiplūst pasaulē, sekojot šai mazajai zīmei.Čuči saldi, vāverīte. Dabā ir milzīgs labums.***Man bija izvārīta ķiploku-spinātu vira. Tā lieliskā,vērtīgā vira, ko es protu labi pagatavot,jaunajā katlā. Un pēkšņi, to ceļot, kaut kasaizķeras, sametas – un gandrīz viss izlīst uzgrīdas. Uz saules apgaismotā linoleja spilgtizaļas spinātu lapas, ķiploku un sīpolu gabaliņi.Viss tas labums skaidri uzskatāms, lēniplūst uz durvju pusi. Viens mirklis, un arplaukstām sasmeļu lielumu atpakaļ katlā. Jā,tā es izdaru. Kāds augstāks spēks liek mantā darīt. Spilgtais zaļums, mirdzošās olīveļļaslāsītes kā norādošas debesu zīmes, tagad arvienvairāk tās ievēroju.Pārāk netīra tā grīda nav. Tomēr, arī ne tikkomazgāta, kaut kādus gružus es tagad apēdī-7

šu. Un tad? Sākt vārīt visu par jaunu? Kad tiklabi jau izvārīts. Nē, to es nevaru. Es esmurakstniece, es nevaru vārīt un vārīt. Man jātiekkādā galā ar tiem papīriem. Tas laikambija diezgan labs skats, pa grīdu, ar spinātiemaplipušām plaukstām, Ēris debesīs kratījagalvu par manu saimniekošanu. Nē, šoviņš būtu sapratis, tas zaļums viņu arī būtuiedvesmojis. Nezin kāpēc, ienāk prātā, kapirms gadiem viena kritiķe man pārmetošiaizrādīja, ka viegli dzīvoju pa savu dārzu unknibinos ap estētiku, apmēram ko tādu. Tetad viņai būtu viens mazs atsvariņš.Viņa pate ir vainīga. Viņa neredz, ka es skaistumusaistu ar īstenumu un labumu, tas irsvarīgs punkts. Pats Dievs savienojis šīs lietas.Bet par to tagad nav jāskaidrojas, tagadjāpriecājas un jāpateicas debesīm, ka tik labiizdevās saglābt viru.Man patīk zaļš. Ne tāpēc, ka tas tagad modē.Tūliņ tur, Ramu dārzā – kā, lietus mākonimnākot, dziļš, ēnains zaļums klusi uzklājaszālei. Brīnišķīgs tumšzaļš mirklis, pirms sāklīt. Skaidrs, ka tā vira bija jāglābj. Te tie abiatkal ir, kopā, zaļuma skaistums un zaļumalabums. Pļavu, mežu, dārzu skaistais zaļumsun milzīgais labums, kas tajā ir, ko tas dodpasaulei. Un tad lai es laižu to izlietnē... Ne,ne. Četrām, piecām dienām tur būs, miersno gatavošanas.Un viens prasīja, kā man ejot, ko es darot.***Šodien divas zīlītes ļoti gribēja viena otrai ieknābt.Viņas ir tik mazas un smukas, tās uzskatot,kas tāds nenāk ne prātā. Bet šīs bijadusmīgas. Labu laiku viņu galviņās bija, kajāknābj tai otrai. Viņas te ganījās, lēkāja pamauru šo to uzknābādamas, bet gadotiestuvāk, abas viegli pacēlās spārnos, tā, kādaspēdas augstumā, un ar saviem knābīšiemtēmēja otrai ģīmī. Brīdi sasitās kopā, atkritamaurā, paganījās, un pēc brīža atkal taspats. Kā noteikts raksts, gandrīz rituāls, īsapacelšanās spārnos, sasišanās ar knābjiem,atkrišana atpakaļ. Jeb tas būtu pavisam citā– varbūt pat mīlestības sakarā? Izskatījās pēcplēšanās, vai kā otras padzīšana projām nosevis. Man gribētos zināt, tieši kas tas bija,par ko viņas sadusmojās, žēl, ka nepazīstunevienu putnu zinātnieku, kam to varētu pajautāt.Katrā ziņā, ja tā bija plēšanās, tad ļotiglīta, pat skaista, kā kaut kas mākslas likumībāsiestrādāts.Kādi raksti te visapkārt ir.Un mūsu apkārtnē esot uzradušies plikpaurainieKalifornijas ērgļi. Tie, kam draudēja iznīkšana,atnākuši te un sākot atkopties. Bijuiedomājusies, ka viņi dzīvo lielākos kalnos.Nevienu gan neesmu redzējusi. Te pilnīgipietiktu ar kovārņiem.Viegls, miglains vējš izgludina blūzi. Lieliskalieta, nemaz vairs neatceros, kad esmu lietojusigludekli, jau gadiem izmantoju šo miglas/vējagludināšanu. Tam nav tikai lietišķavērtība. Jūtu arī garīgu patiku, ka sadarbojosar dabas spēkiem. Tā kā mani senči to darījasavos laukos. Saimnieks vakarā izgāja ārā,klusēdams pavēroja debesis. Kāds labums,kāda pareizība tā bija, kad cilvēka skatiensvarēja slīdēt pāri savai vietai, savai zemei unsavām debesīm. Tas zūd. Vai pasaule bez tāvarēs pastāvēt?***Visu rītu viegli lija, pēcpusdienā pārstāja.Nogāju lejā apskatīt ceļmalu. Sazēlusi zāle,izrāvu pāris kumšķus kopā ar velēnu – un sabijos.Zeme mitra tikai pāris centimetru biezāvirskārtā, tālāk sauss. Kas ir? Vēl taču lietuslaiks. Kas ar koku saknēm tādā sausumāzemē? Priede... Jāaplej... cik tādam kokamvajag ūdeni?***Jau gadus vai ik dienas esmu uzmetusi skatulielajam sarkankokam, kas te paceļas pretīpāri kaimiņu dārziem. Arī par viņu šo topierakstījusi. Un šorīt, slīpai, spožai sauleiapgaismojot gravu, pa virtuves logu pēkšņiieraugu, kur tas ieaug zemē. Līdz šim bijaredzama tikai koka augšdaļa. Kaimiņš gravāpatīrījis krūmus, atsedzis to skatam. Redzuresno sarkanbrūno stumbru stingri stāvamsavā vietā. Un izjūtu to kā labumu, guvumu,dāvanu. Man sakās paldies, ka esmu to ieraudzījusi.Kluss, gaišs rīts, un stumbrs turaug. Man tiek labums no tā.Tāpēc, ka pašlaik ir tādas vietas, sakņošanāstrūkums? Tur ir pareizība. Tur ir tas, kā jābūt,dabas likta būtnes saistība ar vietu. Šislaiks to baismīgi ārda. Cilvēkus spiež, stumj,rauj projām no viņu vietām, atņem mājas. Eszinu, ka tagad, virtuvē esot, bieži paraudzīšosuz turieni. Ar acīm, ar redzi sūkšu sevī kovajadzīgu.***Brīnišķīga skaidrība lapsenes izskatā un rīcībā.Kad tuvojas viņu ligzdai, viņa tūliņ nedzeļun neuzbrūk. Vispirms, asi iedžinkstēdamās,viņa ar sparu nolido tev garām. Lai tu zini. Teir viņu vieta, te tu neuzbāzies. Ja tu uzvedies,ja tu to ievēro, viņa neko nedara. Labāk bezsadursmēm. Bet viņa skaidri pasaka, kas irun kas nav. Te ir viņu māja. Tas ir jāievēro,8

mājvietas lielā nozīme šīs pasaules likumībās.Lapsene zina. Diemžēl, daudziem EiropasSavienības komisāriem tā vēl ir tumša lieta.Tautu jaukšanās tādā mērā kā tagad, tautusaistības zudums ar savu noteiktu vietu,man liekas kā radniecīga, līdztekus parādībavides piesārņojumam, sugu izmiršanai, klimatamaiņai. Kaut kas no būtiskas likumībasun sakārtojuma aizgājis.***Kāds spars ir pavasarim! Pavisam nesen skatījoskailos zaros, mazos, cietos pumpuruaizmetnīšos un domāju: atkal nāk pavasaris...Ir jau klāt. Visi zied kā traki, cits pakaļ citam,mandeles, plūmes, akācijas, priede. Putniskrien ar stiebriem knābjos. Vienā meža plūmēbija palicis nenovākts aizlūzis zars, karājasplānā šķiedriņā ar zaru galiem uz leju. Nutas ir balts, viss vienos ziedos. Vakar saskaitīju,ka dārzā ir 17 putnu un vāveru stādītasplūmītes, dažas jau lieli koki. Tās visas tagadzied, to viņi te ir sastrādājuši.Kadiķa ziedi apputinājuši autiņu zaļganpelēku.Sāku noslaucīt jumtu, man jābrauc uzveikalu. Pārstāju: bet tie taču ir ziedputekšņi.Atstāju, lai braucot nopūš vējš, tā varbūt būspareizāk nekā ar šo lupatu. Ak, pavasari!***Kā jau es teicu, kamīna skurstenis pārklāts arplastikas gabalu. Un kā jau es teicu, plastikaman diezko nepatīk.Un kas notiek? Sāk līt viegls lietiņš. Pie kamīnastāvot dzirdami lāšu uzkritieni pārklājam,brīnišķīgi skaidri, atsevišķi piesitieni. Kā mazi,skaidri vārdi. Nākuši cauri mākoņainam izplatījumamstarp debesīm un zemi, lietusvārdi, debesu vārdi. Nu ir pavisam kas cits– nu ir skaisti! Un tas, lūdzu, notiek ar plastikaspiedalīšanos. To mazas pilītes izdara aršo pārklāju, parauj sev līdzi, ļoti labi. Te ir kasiegaumējams, īstais, skaistais ir stiprāks. Tasvēl izglābs pasauli.Kā vieglu, smalku, bet ļoti noteiktu būtņudarbošanās tur ārā ap skursteni. Šajā pelēkajādienā tās izdara savus skaistos pieskārienus,pasaka savus debesu vārdus. Vienkāršipasakaini, ko Dievs ir saveidojis, pasauli radīdams.***Varbūt man tomēr jāpiemin dažas lietas.Drusku jāatvaira aplamības, kas beras virsū,kas cits to darīs.2006.gadā izdotajā Latvju Enciklopēdijas5. sējumā mans dzimšanas gads aplam uzdotskā 1920. Esmu dzimusi 1928. gadā. Tājau gadi sakrājušies, pieliek klāt vēl astoņus.Tad jau es savai mammai būtu piedzimusivēl ģimnāzijā ejot. Mans tēvs tur bija skolotājs.Tā Jelgavā tolaik negāja. Darbu uzskaitēmana PBLA apbalvotā Trimdas Grāmata arīnav iekļauta. Biju iedomājusies, ka nāks kādskļūdu labojumu saraksts, līdz šim tāds navmanīts.Tad Laika 2005.gada 16.aprīļa numurā armanu vārdu ir publicēts raksts („Par Latvijudomājot”), ko neuzskatu par savu. Redakcijato bez manas ziņas pārtaisīja, gan svītrojotlielāko daļu, gan pievienojot savus papildinājumus,kas neatbilst manam skatījumam.Cita starpā, ka Krievija esot skaista valsts.Manu iebildumu nepublicēja. Atbilstoši manuskriptamapcere iespiesta laikraksta LatvijaAmerikā 2005.gada 9.jūlija numurā.Tad – kādā rakstā par Ēri man piedēvēts teiciens:Ēris sevi nepiepildīja. Tas nav mansuzskats. Nesaprotu, kur tāds varēja rasties,te ir kāda kļūda, pārpratums. Varbūt esmuteikusi, ka viņš savus darbus pietiekami neparādīja.Tā ir cita joma, mākslas radošamībasziņā viņam piepildījumu netrūka. Teikt,ka viņš sevi nepiepildīja ir briesmīgi aplam,lūdzu to nesaistīt ar manu uzskatu.Pietiks, koki pretī aiz loga saka, lai tagad skatāsun domā par viņiem.***Kāda atšķirība pašlaik starp iekšieni un ārieni,starp to, ko redz, kad paskatās spogulī unto, ko jūt sevī. Vai tam būtu sakars ar dvēselesnemirstību – ka cilvēka būtība paliek arītad, kad miesa izbeidzas? Ar prātu to nevarpieņemt. Tas ir pretī tam ko rāda daba. Vissizbeidzas, sadalās, no tā veidojas kas cits.Kāpēc kaut kas pēkšņi krāsies, un krāsies, unkrāsies nebeidzami? Bet te tas ir, cilvēki gadutūkstošus ticējuši un tic, ka dvēsele nemirst.Tas arī nevar būt gluži bez pamata.To es neatrisināšu. Būtu prātīgāk tā vietābeidzot sakārtot atvilktnes. Vismaz mēģināt,vismaz sākt.***Nesaprašanās, rīvēšanās. Ar vienu zirnekli.Auž tīklus jumta malā aiz loga. Te nevar.Taisni pretī, kad sēž uz dīvāna. Ar slotas kātunojaucu, man nāca ciemiņi. Otrā rītā uzaustsjauns, tieši tai pašā vietā. Viņam kaut kas irļoti skaidrs. Nojaucu. Nu viņš uzauž divus,lielus, ar gandrīz metru gaŗiem pavedieniem,izplestiem uz trim pusēm. Viņš dara savulietu. Un man arī ir savas lietas. Logus ciet9

nevar aust, nojaucu. Jauns vēl nav uzausts,bet vairāki gaŗi pavedieni jau ir. Un tā mēste ņemsimies un kausēsim viens otru? Viņšaudīs, es došu sava mūža beidzamos spēkusun ārdīšu, un mani papīri, visas nepadarītāslietas...Kā viņš tik ātri var uzaust? Tīkls ir varbūtkādas piecsimt reizes lielāks par viņu pašu.Un plāns, kārtība, kas tur ievēroti, diezganiespaidīgi, kaut kas no ģeometrijas arī turplaiksnās. Diez, kur un kādas zirnekļiem smadzenes?Veidot tik skaistu rakstu, piestiprināttīklu noteiktās vietās pie kadiķa, sienasun jumta, lai turas, taču prasa sajēgu. Gariepavedieni laikam ir kaut kas līdzīgs vispirmsieliekamiem pamatiem. Viņš dara celsmīgudarbu. Un es ārdu ārā. Un Aijas atsūtītajāgrāmatā vēl uzšķiras lapa ar šo: ...zirneklītissagšas auda mazajām māsiņām. Ak, es tačuar visu sirdi pievienojos šādam savu senčuskatījumam, viņi to brīnišķīgi izprata, bet tenevar. Kaimiņi teica, ka viņiem kāds pa pārismēnešiem nākot uzpūst indi. To gan arī negribētos.Kādas reizes vēl nojaukšu, vai tadviņš neapjēgs iet citur.Diez, kāds viņš ir, es viņu neesmu redzējusi.Tas tur ir tā drusku paaugstu, likt kāpnesun rāpties jau nu būtu muļķīgi. Tie prātīgieieteikumi apdrošināšanas biedrības grāmatiņā,kā izvairīties no negadījumiem. Bet būtuinteresanti redzēt, kāds viņš īsti ir. Viņa pavedieniir vieni no smalkākiem, kādi pasaulēir. Un tai pašā laikā pie tiem var noturētiesun mirdzēt rasas lāses. Starp rugājiem brīnumainos,neaizmirstamos rudens rītos.***Naktī lija, tagad saule. Plūmes mazie ziedipilni mirdzošām lāsēm. Kā otra ziedu kārta.Tāds ir pavasaris.***Šodien ieraugu, ka ap mani ir divi acīm redzami,rokām taustāmi aizsargvaļņi. Te iekšāvisapkārt uz sienām ir garīgas dzīvības piesātinātsgleznu un grāmatu valnis. Cilvēki turdevuši savu labāko. Un ārā aiz logiem, tādāpat apņemošā lokā, ir dārza koku un krūmuzaļais valnis. Tas nav bez ietekmes, abi ir pilnilieliskām, spēcīgām lietām.Cik skaidri viņi tur Latvijā uz laukiem jau sento zināja un pateica. Dieviņš taisa zelta sētuapkārt manu augumiņu.Dārzā noliecos kaut ko pacelt no zemes.Atliecoties, gar deniņiem noslīd zara gals.Izjūtu to kā draudzīgumu, tuvību. Gandrīzmīlestību. Kas? No kā? Kāda klātiene atnākusi,ieņēmusi vietu manā tuvumā pa šiemvienpatnības gadiem. Klātiene un arī spēks,kam arvien vairāk uzticos un paļaujos.***Pēdējā laikā bieži skatos uz koku stumbriem,kāds brīnišķīgums viņos ir. Viņu spēks, viņuskaistums, viņu nešaubīgais augšupvirziens.Cik skaidri viņi ar sevi rāda šo celšanos. Manliekas, ka viņi to dara vairāk, noteiktāk nekācitas būtnes, it kā viņi labāk zinātu kādu likumu.Te apkārt ir daudz koku, pat neizejot ārā, tikaipametot skatu pa logu, tie visur redzami.Acis satiekas, domas pašas no sevis piesaistāsviņu skaistajiem veidiem. Nē, ne domas,kaut kas netveramāks, nezināmāks manī irsaziņā ar viņiem. Viņi palīdz, viņi dara labu.Un vēl tāds joks. Vannas istabā esot, ģērbjoties,matus žāvējot, atkārtoti esmu jutusiit kā vieglu nepareizību, traucējumu, trūkumu.Vienu dienu, uzmetot skatu loga matētajamstiklam, atskārstu, kas par vainu. Tasneļauj redzēt dārzu, aizliedz acīm satikties arkokiem un zariem. Esmu pieradusi pie viņuklātienes. Visās citās istabās tie ir, bet te šistrūkums, un to tūliņ jūt.Te ir divas gleznas, tad es paskatos uz tām.Tās arī raida no sevis kaut ko līdzīgu, bet mazākāmērā nekā koki, daba.***Ha, Skujiņš savā romānā kādā vietā radamazu estētisku impulsu, aprakstot dabiskasvajadzības nokārtošanu. Pašlaik neatcerosliteratūrā šo sakarību sastapusi. Gan jaubūs. Valtraute, brien pa lekni sazēlušu pļavu,notupstas. „Acu priekšā līgojas iedzeltenasvīgriezes, madaras, āboliņš. Pa smilgu dūkdamarāpo kamene...” Tādā veidā. Izceļas,patīkams pretmets rupjību un netīrumu piesaukšanai,ar ko daudzi tā aizrāvušies. Pietam, man liekas, ka visā šai lietā ir kaut kaslatvisks, un ne tikai ainavā. Un nevis mazsskaistuma impulss, bet gluži stingrs – tiesaules gaismas aplietie ziedi un stiebri acupriekšā, kad tur tup.***Dārzā zem priedes, zem kadiķiem izlīdušassēnes. Skaistas bērzlapes, gaiši sārtām cepurēm,daudzas. Vienu nogriezu – tīra, vesela,bez neviena tārpa. Un vēl lien ārā, smuki poķīši.Beidzot kā no debesīm pasniedzas tas,kas gadiem gribēts un kā nav bijis. Svaigusēņu mērce. Kā toreiz Ramās, mūs bērnusaizsūtīja uz mazo mežiņu salauzt vakariņāmsēnes. Cik paradīziski tas liekas no šejienes.10

Lejā uz ceļa Džīna, priecīgi pastāstu par savāmsēnēm. Kā ēna pārslīd viņas sejai. Viņapienāk man tuvu klāt, cieši saņem pie elkoņa.Nekādā ziņā neēd. Tu gulēsi beigta. Ciktā jau nav bijis. Lēnām atlaiž manu elkoni,ne pavisam. Saspiež atkal, akmeņainā nopietnībāatkārto: Nekādā ziņā neēd. Tās nevarēst. Tās nav ēdamas.Šie amīši. Ēd tik savas mākslīgi siltumnīcās,laboratorijās saaudzinātās sēnes, atradinājušiesno laba, dabiska ēdiena. Šis punkts tačuman ir desmitreiz skaidrāks par viņas zināšanu,ka tās nevar ēst.Tomēr –Tā īsti jau Amerikas sēnes nepārzinu. Navgadījies te sēņot, ar tām iepazīties. Lai nutā galīgā nomiršana, tā doma jau man navsveša. Bet taisni viegla saindēšanās pašlaiknebūtu vēlama. Vemšana... Šodien vēl neizcepu,muļķīgi. Un kamēr es te svārstīšos,nāks tārpi un bez gudrošanas ēdīs, kas labs.Ak, šī ačgārnību pilnā pasaule tagad!Es zinu, kas te atkal ir. Ja es būtu Latvijā, manpašai no bērna kājas būtu pavisam skaidrs,kuras sēnes ir ēdamas un kuras nav ēdamas,tur tāds stāvoklis vispār nerastos. Laba sēnepati tev pienāk klāt, nē, tu to nedrīksti ēst.Un pie tā atkal ir vainīgi krievi.Un tas nebūt nav joks. Vēl viena no neskaitāmāmnelādzībām, ar ko viņi maitājuši gansavu zemi, gan tās, kuras skāruši. Atšķirt miljoniemcilvēku no viņu mājām, izjaukt viņusvēto piederību savai vietai zemes virsū, nē,mīļie, tas nav joks. Šo nelabo darbu nelabāssekas ceļas augšā visās malās. Izlien no zemesar labu sēni, tu to nedrīksti ēst.Ko lai tagad daru?***Ziņās stāsta, kā Krievijā tagad iet Kaukāzaļaudīm. Uzbrūk, piekauj, nogalina. Sauc:Krieviju krieviem! Šo cilvēku atrašanās Krievijāir pašu krievu roku darbs. Viņu zemesvarmācīgi pievienoja Krievijai, laika gaitādaudziem dzīvošana sasaistījās ar turieni.Nu dzen projām, atņem darbu, iztiku. Krievijaslielums un sūtība. Vai tiešām tauta, kasdevusi Čehovu, Tolstoju, Rahmaņinovu nespēsno tā atveseļoties? To nevar, negribaspieņemt. Bet šausmīgi ilgi tur velkas šis slimums,sakņodamies, pieaugdams klāt, aplaizdamscitus. Kādu postu tas ir nodarījis unturpina darīt lielā pasaules daļā.***Bišu krūms turpina savas pamācības. Šodienatkal rādīja, kā bite neļauj sevi traucēt.Izlauzdama sakaltušu stiebru, sakustinājuzaru. Bite neko, stingrāk pieķeŗas ziedam.Tikai, kad mana roka nāk tai pavisam tuvuklāt, tikai tad, kā mazliet aizvainota – it kāar vieglu augstākas zināšanas saīgumu parmanu rīcību – viņa lēnām paceļas no zieda,palido drusku tālāk. Tikai mazdrusciņ tālāk.Tūliņ atsāk medus meklēšanu citā ziedā. Līdzbeidzamam viņa neļauj sevi pārtraukt darbā,nevienu sekundi viņa neatdod traucētājam.Vai bitēm varbūt ir augstāka nodošanās spējanekā cilvēkiem – ? Un medus vākšana īpašuuzmanību un uzticību prasošs darbs?Mīļais, vecais bišu krūms! Mēs te dzīvojamlīdzās gadu desmitus, un vienmēr tas parādako jaunu un jauku.***Izgudroju lielisku vasaras saldo ēdienu. Tā,ielej bļodiņā krūzi ledusskapī stāvējušas vēsaspaniņas. Pieliek vienu vai divas tējkarotesmedu, bet nesamaisa. Gatavs. Garšīgs, veselīgs,atsvaidzinošs, bez kādas taisīšanas.Pagatavošanas laiks nepilna minūte, neatraujlaiku no papīriem. Ļoti labs. Pie tam,mīļo Blaumani, skaitās, ka es šīs lietas nemāku.Bet es redzu, ka te ir liela, atzīta vērtība:vienkāršība. To nevar apgāzt.***Tie tauriņi nu gan ir. Kā piedzēruši. Spožasaule, zaļš dārzs, tur viņi klumburo. Vai viņijauž, kur dodas, kurp grib aiztikt? Papūšviegla vēsma, viņš lido uz otru pusi – pilnīgiatdod sevi gadījumam? Tā gluži nevarētubūt.Skaisti jau viņi ir. Kā lielas, gaišā dienas laikāapreibušas ziedlapas. Un gan jau viņizin, gan jau viņi nonāk, kur viņiem jānonāk.Varbūt zilspārnim grūtāk viņus gaisā noķerttaisni šī nevienādā streipulīgā lidojuma dēļ.Bet var arī būt, ka tie viņam diezko negaršo.Un tā viņi te klumburo, un man par viņiemjāpieraksta. Pasaulē brūk kalni, tilti, applūstzemes, ziemeļpols kūst ārā, un man vēl jāpasaka,kā viņi te lidinās. Brīžiem viņi gaisāgandrīz apstājas, kā nevarēdami izšķirties,uz kuru pusi labāk doties. Viss ir tik aicinošs.Vai atkal pēc Gētes, vēl pakavēdamies, vēlneaiziedami no kāda burvīga mirkļa.Pie viņiem var drusku pieturēties. Šajos cilvēkusaspridzināšanas laikos, kas tagad pienākuši.***11

Ēri, ka tu zinātu, kas te notiek ar tavu gleznu,Dieva zīmes... Tas lielais ziedu gleznojumsviesistabas galā. Tagad, maijā, to pa pretējologu mazliet apspīd noejošā saule. To jautu zini, tā tas ir katru pavasari. Rieta sārtāgaisma cauri oleandru krūmam, vieglas zaruēnas uz tavām rozēm. Bet šogad zilspārņitai krūmā ir uztaisījuši ligzdu. Tā arī ēnojasuz gleznas. Un nu viņiem ir izšķīlušies bērni!Viņi visi tur milzīgi darās, mazie sauc, laiviņiem dod, stiepjas ārā no ligzdas. Lielieskrien šurpu turpu, kumosus nesdami, kustinazarus – un tas viss ēnojas uz tavas bildes,tā gandrīz kustas... Tas tev ne sapņos nebijarādījies, ka kas tāds būs uz tā audekla, ko?Zaru ēnas slīd un trinas gar tavām līnijām unstiebriem, uzklājas gleznojuma ēnām. Vardzirdēt, kā viņi čivinās. Ko tās rozes lai domā,ka viņas nesāk augt.Vai tas kaut kā aizsniedz tevi? Pavasara dzīvībakopā ar tavas gleznas dzīvību. Tev patiktu.Patiesībā tas ir tikai dabiski, radniecīgilielumi tuvinās un biedrojas. Pavasaris ārāpamana, ka te ir kas pazīstams – un ar sārtogaismu zilspārņu ēnām pa logu iekšā! Kastas viņam. Visi kaķi tagad var iet ratā, tagadjābaro bērni.Un es skatos un skatos. Man drīz būs as -toņdesmit, kā te varēs nomirt ar visu to apkārt–***Zilais krūms māna bitīti. Nobirdinājis zemēap sevi ziedus. Bite pielido, grib sūkt medu.Nekā. Abi ar ziedlapu apveļas otrādi. oEva Eglāja-KristsoneOKUPĒTĀS LATVIJAS UNLATVIEŠU TRIMDAS SASKARSMEUN TĀS DINAMIKA – IV DAĻASākums JG254:15; 255:28; 256:18; 257:29INTENSĪVO KULTŪRAS SAKARUTAKTIKAS LAIKS (1964-1987)1972 - 19751972. gadā Maskava atļāva LPSR Valsts drošībaskomitejai (VDK) izveidot specializētutūristu grupu ar VDK virsnieku priekšgalā,kas uzdevās par LPSR Ārlietu ministrijasdarbinieku. Grupas sastāvā ietilpa Komitejassekciju locekļi, tai skaitā ievērojami skatuvesmākslinieki un mūziķi. Grupas ceļojumauz ASV oficiālie rezultāti bija iepriecinoši –emigrācija bija gatava uzņemt kultūras darbiniekusno LPSR. Kā 1985.gadā savā runāKomitejā kultūras sakariem (KKS) plēnumāatminas Arvīds Grigulis: ...mums daudziemigrantu rakstnieki vaicāja: „Vai Latvijāmums nav vietas?“ – Ir vieta, ja cīnāties pretreakcijas spēku, kas cenšas apdraudēt dzīvijūsu dzimtenē, mēs atbildējām. Mūsu literatūraveic savu uzdevumu – palīdz pārvarētšaubas tiem, kas tic un mīl Padomju Latviju 1 .Atkal un atkal / sarunas ieslīd strīdā, rakstaGrigulis dzejolī “Pie Sanfrancisko latviešiem” 2pēc iepriekšminētā brauciena. Nav brīnums,/ Ja emigranta ceļš / Ir īgnuma ceļš. Kā viensno galvenajiem 40. gadu Latvijas padomjuliteratūras toņa noteicējiem Arvīds Grigulisnebūt neizrādījās piemērots VDK mērķusasniegšanai trimdas sabiedrībā. AnšlavsEglītis vēstulē draugam Alvim Šķipsnam,rakstnieces Ilzes Šķipsnas brālim, savā asprātīgajātēlotāja manierē rāda šādu ainu:Grigulis gastrolējis Sanfrancisko, uzņemtspie populārā liberāļa R. Staprāna. Taču viņastāja un ekspostulācijas bijušas tik dramatiskirusofīlas, ka pat Lindbergs 3 saļodzījies. UzKlīdzēja izmisušiem mēģinājumiem atdzīvinātviņu kopīgās jaunības atmiņas Grigulisatbildējis tikai ar nepielūdzamu: neatceros!(..) Pat Lapenieks 4 teicis: ar kuru katru, tikai1. „Lielās uzvaras un rītdienas miera vārdā”.Dzimtenes Balss 1985.9.V:5.2. Arvīds Grigulis. „Marginālijas angļu valodasvārdnīcā Amerikas ceļojuma laikā”. No: Kļavas lapasniegā, debesskrāpji mākoņos. Ceļojumu piezīmes,apraksti, dzeja, fotoattēli. Rīgā: Avots, 1983: 30.3. Ivars Lindbergs - dzejnieks un aktieris mazajāteātrī sanfrancisko.4. Vilis Lapenieks - filmu operators12

ne Griguli! Jaunie Rīgas literāti Grigulim aizmuguras rādot saliektu pirkstu, par zīmi, kaviņš atkal redzēts klauvējam pie Stabu ielasdurvīm 5 .2005. gada JG240 publicēts Ivara Lindbergaraksts „Kā Arvīds Grigulis viesojās Sanfrancisko“,kas tapis kā piezīmes pie Evas Eglājas-Kristsonesraksta “PSRS okupētās Latvijasliterātiem veltīto sarīkojumu savdabība trimdaslatviešu auditorijās: saistība ar kultūrassakaru komiteju“ 6 un ir nozīmīga liecība, joLindbergs, kā jau minēts Anšlava Eglīša vēstulē,bija viens no tiem, kas tikās ar Griguli.Lindbergs uzsver, ka, ...balstoties uz notikumamklāt nebijušu cilvēku atstāstījumiem(šajā gadījumā – Eglīša vēstuli - E.E.K), vartiešām rasties visādas kļūdas. Piemēram, Griguļaviesošanās gadījumā Lindbergam nekādasaļodzīšanās nesanāca, jo viņš jau pārisdienas iepriekš bija valsts drošības iestāžubrīdināts par iespējamo Griguļa viesošanosSanfrancisko. Pārrunājām savā starpā kā unvai vispār viesi uzņemt, jo Griguļa reputācijacitu jaunāko Latvijas literātu vidē mumsjau bija zināma. Pirmie šīs puses sakarnieki,Olafs Stumbrs un Velta Toma, bija jau atgriezušies.Nospriedām, ka tomēr viesis būtujāuzņem, jo viņa labvēlība varētu nākotnēizšķirt citu, jaunāko un gaišāko literātu viesošanosšaipus 7 .Arvīds Grigulis savas izjūtas un pārdomaspēc Amerikas apciemojuma aprakstījis dzejoļuciklā „Marginālijas angļu valodas vārdnīcāAmerikas ceļojuma laikā“, kuru var lasīt ganLiteratūrā un Mākslā, gan 1983. gadā izdotajāgrāmatā Kļavas lapa sniegā, debesskrāpjimākoņos 8 . Kā 1973. gadā Jānim Aneraudamraksta Anšlavs Eglītis: Ne bez intereses lasījuGriguļa dzejas prozā „Marginālijas“, resp.„Naši za graņicei“. Pārsteidz iecietīgā stāja.Tikai rets, nenozīmīgs pārmetums. Patiesībā– slavinājums Savienotajām Valstīm. Par dažulabu lietu viņš informējies pareizi, piem.,par hipijiem īstajiem un neīstajiem. Bet demonstrācijas,kuras viņš braucis skatītiesuz Vašingtonu, gan noteic mode un nauda.Amerikāņi nekā nedara par velti 9 .5. Anšlavs Eglītis vēstulē Alvim Šķipsnam 1971.VRTMM 503181, K 5/306. JG235:31-35.7. JG240:32.8. Arvīda Griguļa viesošanās trimdas presē ažiotāžunesacēla, ir vēl zināms, ka kāds trimdas latvietissarunas ar Griguli ierakstījis diktofonā un pēc tampublicējis laikrakstā (nav pagaidām izdevies atrast)ar virsrakstu „Tā runāja Arvīds Grigulis”.9. Anšlava Eglīša vēstule Jānim Aneraudam 1973.26.Vēl no Anšlava Eglīša vēstules AlvimŠķipsnam var uzzināt sekojošas nianses: Izbaudījisviens pats veselu buteli burbona,nelietojot ne ledu, nedz šķīdinātājus, Grigulistomēr drusku atmaidzis un atzinies, ka tiklabi kā Amerikā dzīvojot „prastākie“ latvieši,Rīgā dzīvojot tikai ļoti reti no visaugstākajiemfunkcionāriem. Un pat tiem pietrūkstotdaudzi šeit pieejami artiķeļi. Viņš atzīmējaarī savu, kancelejas vadītāja pieredzi:ja šeit saplīstot kāda kancelejas mašīna, tadpiezvanot uz veikalu, un ja ne tieši rīt, tadparīt to atvedot jaunu. Ja viņam pie mašīnaspietrūkstot tikai kāda vada vai „štepseļa“,tad viņš arī zvanot uz veikalu un arī dabūjotprasīto, tikai – pēc gada. Šāda veidaizteikas intervijas aprakstītājs Gvido Augustsbija izlaidis, lai nesabrūvētu Grigulim nepatikšanasatgriežoties Rīgā!! It kā būtu kādavajadzība šo taupīt! Latviešu izkalpības garsizpaužas pat tādos sīkumos. 10Trimdā 70. gados vairāki spilgti notikumijoprojām saistīti ar žurnālu Jaunā Gaita untā veidotājiem. Valija Ruņģe savas grāmatasUzticības rūgtā cena 1. daļā runā par t.s. sākotnējiemjaungaitniekiem, kā Valteru Nollendorfu,Aivaru Ruņģi, Laimoni Zandbergu,Gunaru Andreju Irbi u.c., kuri iesaistījās literārajosun sabiedriskajos procesos 50. gaduotrajā pusē, paši būdami to rosinātāji vaikatalizatori. Sākotnējiem jaungaitniekiempieder arī Latviešu Rakstnieku Apvienības(LaRA) dibināšanas ideja. Apvienība dibināta1972.31.XII ar nolūku pārstāvēt un aizstāvētārpus Latvijas dzīvojošo latviešu rakstniekuintereses latviešu sabiedrībā un veicināt literārujaunradi. Tā radusies arī kā alternatīvakonservatīvajai Latviešu preses biedrībai.LaRAs dibināšanas protokolu parakstījuši 43latviešu rakstnieki, dzejnieki, dramatiķi, tulkotāji,kritiķi un literatūrzinātnieki. Kā liecinaRuņģe, ar rakstnieku interešu aizstāvēšanulatviešu sabiedrībā LaRAi nav veicies tikspoži, kā būtu bijis vēlams. Piemēram, 1983.gadā ASV latviešu Dziesmu svētkos MilvokosLaRAs valdes pārstāvis Valters Nollendorfsveltīgi centās pārliecināt Rīcības komiteju, kaieplānotajās rakstnieku tikšanās pusstundāsar publiku tiesības piedalīties Valdim Krāslavietimun Olafam Stumbram. Liegums palikaspēkā. Rīcības komitejas uzdevumā rakstītāvēstulē teikts, ka minēto lēmumu Rīcībaskomiteja motivē ar minēto dzejnieku rīcību,kas nesaskan ar Rīcības komitejas nacionāloviedokli, t.i., iemesls bija tas, ka KrāslavietisIII RTMM 558825.10. Anšlava Eglīša vēstule Alvim Šķipsnam 1971.13.VII RTMM 503182.13

un Stumbrs bija ciemojušies Latvijā un tur arīpublicējuši vai lasījuši savus dzejoļus. Tačutieši LaRAs izdevumā LaRAs Lapa daudz tikaanalizēti latviešu literatūrai svarīgi jautājumi,kas saistīti gan ar abu dzelzs priekškara pušurakstnieku sadarbību, gan latviešu literatūraspazīstamību starptautiskā mērogā.Liela nozīme bijusi arī Jaunās Gaitas Drauguklubam (JGDK). Kā informē JGDK Apkārtraksta1.numurs, klubs dibināts 1959.gadā,lai palīdzētu JG finansiāli. Kopš 1977.gadaJGDK sabiedrībai paskaidro, ka šo atbalstuvēlas palielināt, tāpēc rīko sarīkojumus, kaspalīdz mūsu jauniešiem iepazīties ar latviešukultūru radītu gan šeit, gan Latvijā. ParDraugu klubu interesi izrādījis, piemēram,Pāvils Klāns no Kopenhāgenas, vēstulē JG(1976.23.VII) redaktoram Laimonim Zandbergampaužot pārliecību, ka izejot no pieņēmuma,ka mūsu tauta nav kļuvusi idiotiskapēc tam, kad to atstājusi emigrācijā devusiesdaļa, atliek akceptēt, ka tās vispāratzītaisģenijs turpina dzīvot un radīt, tātad sniegtarī augstas kvalitātes pienesumus mūsu kultūrai.Tāpēc vienas vai otras filmas, izstādes,mūzikas vai literatūras ceļu pavēršana uzrietumiem ir labs un nepieciešams veikums.Jautājums ir par to, cik tādam veikumam tiekpiešķirta polītiska uzdevuma nozīme. Tā organiskābāze, uz kuras stāv trimda, tapusipretkomūnistiskas pārliecības (arī baiļu, personīgālabuma meklēšanas utt.) rezultātā, tenedrīkst notikt kolīzija.Jaunās Gaitas Draugu klubs pāraug biedrībāDardedze 1978. gadā. Dardedzes darbība,tāpat kā ikviena iniciatīva, kas saistīta ar sadarbībuar KKS, kritizēta presē un publiskossarīkojumos. Savu mērķi, t.i., būt par starpniekustarp trimdas sabiedrību un Latvijasvaras iestādēm, īpaši KKS, Dardedze vairākugadu garumā veiksmīgi pildīja. Arī KKS bijaieinteresēta un atsaucīga pret biedrību, kasuzņēmusies mediatora lomu. Vēstulē AnitaiLiepiņai Jānis Anerauds uzmanīgi vaicā:Kādas ir Jūsu domas par „Dardedzes“ rīkotopasākumu atspoguļošanu Rīgas radio pārraidēsun laikraksta „Dzimtenes Balss“ slejās?Vai tas būtu vēlams, jeb tas varētu kaitētJūsu organizācijas darbībai. 11 Dardedzes darbībusīki aprakstījis Nikolajs Bulmanis rakstā„Dardedze“, 12 kā arī viens no visaktīvākajiemdardedziešiem, proti, Guntis Liepiņš, trimdaskultūras izpētei veltītās konferences Trimda.11. Jānis Anerauds vēstulē Anitai Liepiņai 1979.12.II.Gunta un Anitas Liepiņu privātais arhīvs12. Nikolajs Bulmanis. „Dardedze”. Karogs1996,8:197.Kultūra. Identitāte. referātu krājumā. 13JG, kas par sevi bija radījusi brīva un it kāārpus ideoloģijām stāvoša žurnāla iespaidu,mēdza nonākt arī situācijās, kur parādāspiesardzīgums. Tā 1976. gadā laikrakstā Brīvībaparādās raksts „Savāda Jaunās Gaitasrīcība“, kuru parakstījis kāds B.K. [Brūno Kalniņš,red.]. Raksta pamatā ir satraukums parto, ka pēc mūsu rīcībā nākušām ziņām „JaunāsGaitas” redakcija (galvenais redaktorsLaimonis Zandbergs) nolēmusi šogad vairsneievietot sava ilggadīgā līdzstrādnieka unredakcijas locekļa, prof. Rolfa Ekmaņa rakstuspar Padomju Latvijas literatūru, kas guvaplašu interesi un bija pieskaitāmi žurnāla vērtīgākajiemrakstiem. Iemesls šādai pārsteidzošaiun savādai rīcībai it kā esot redakcijasuzskats, ka R. Ekmanis savos rakstos atklājotPadomju Latvijas rakstnieku zemtekstus untādējādi kaitējot šiem rakstniekiem dzimtenē,par ko daži no viņiem esot sūdzējušies. 14Šajā gadījumā ir iespēja uzzināt arī paša RolfaEkmaņa versiju par šiem apgalvojumiem:Kopš 1967.gada mans vārds parādījies vairākospolemiskas iedabas rakstos, kur „JaunajaiGaitai” pārmests, cita starpā, par to, kašis rakstu krājums pārtraucis ievietot manusgadskārtējos pārskata rakstus par iezīmēmmūsdienu Latvijas literārajā dzīvē. Sakarāar to gribu darīt zināmu, ka 1975.gada augustāsaņēmu no JG galvenā redaktora LaimoņaZandberga ierosinājumu nepublicētapskatu par 1974.gadu. Iemesls: vairāku JGautoru raksti sagādājuši „grūtības rakstniekiemun kultūras darbiniekiem“ dzimtenē.Ierosinājumam pamatā bijusi aptauja pie JGredaktoriem, apgāda „Ceļinieks“ vadības untiem trimdas literātiem, kas tajā laikā apmeklējušiLatviju. Aptaujas rezultāti: 50% ierosinājušiievērot lielāku piesardzību (nacionālointerešu labā), 20% -- turpināt kā līdz šim,25% -- apskatus pārtraukt, jo tie nodarījušitikai ļaunu. 1976.g. februārī Laimonis manlūdza atsākt apskatu rakstīšanu, konkrētipar 1975.gadu, gan notušējot „zemtekstus“rakstnieku darbos. 15Šis nebūt nav pirmais gadījums, kad RolfamEkmanim nākas saskarties ar līdzīgu attieksmi.Jau 1969. gadā Mičiganas Universitātes13. Guntis Liepiņš. „Kultūras sakari – Latvija/Ziemeļamerika (1967-1990)”. Trimda. Kultūra.Nacionālā identitāte. Referātu krājums. Rīgā: Nordik,2004:34-43.14. Brīvība 1976,3.15. Rolfs Ekmanis. „Drukas aizlieguma nebija, tikaiierosinājums: Jaunā Gaita turpina iespiest R.Ekmaņa rakstus.” Ziemeļkalifornijas apskats. 1980.gada februārī.14

ZINTNIECES PAREĢOJUMSNo senislandiešu valodas atdzejojis Uldis Bērziņš1 Lai dzird visascildeno dzimtas,dižie un sīkieHeimdala dēli 1 ! –vai gribi, Veļutēvs 2 ,lai veikli vēstuļaužu stāstusvissenos, ko zinu?2 Es atceros milžusatsenis dzimušus,audzinām maniaizviņos laikos;deviņas pasaules,deviņas saknes 3 –slavas Osi,sakņojam dzīlē.3 Laiks bij aizlaikā,kad dzīvoja Īmis 4 –ne smilšu, ne straumju,ne salto viļņu,nebij zemes,ne debesjuma –Pasaules aiza,un zāles nekur.4 Pirms Bora dēlidarināja zemi –tie, kuri slavenoVidussētu 5 cēla,no dienvidus sauleklinšu bluķus svēla,apzēla zemear zaļu zāli 6 .1 Āsu sargdieva Heimdala(Heimdallr) dēli – cilvēce.2 Valföðr – Odins.3 Vai: deviņas burves – ...4 Ymir – pirmmilzis, no kura augumaāsi darina pasauli. Skat. SnorreSturlas dēls, Gilves acumalds,Nordik , R. 1997, 22. lpp. (Snorremšī rinda no cita rokrakstu pudura,Gilves acumaldā tā skan: ...kad nebijnekā – skat. 15. lpp.)5 Miðgarð – ja šis vārds lasītājamliek atcerēties Dž.R.R.Tolkīna ģeogrāfiju(Middle Earth), tad drošivien abi ar lasītāju esam uz pareizaceļa.6 Vai: ...puraviem zaļiem.5 No dienvidus saule,mēnesim otriniece,ar labo rokutver debesu loku.Nezin saule,kur istabas tai,nezin zvaigznes,kur vieta tām,nezin mēness,kur vara tam.6 Steidza stiprie Soģipie tiesas soliem,dižsvētie dievikopā sprieda –i naktij, i dienaitie vārdus deva,nosauca rītuun dienas vidu,padieni, vakaru –i gadiem skaitu.7 Sastapās āsiKošajā laukā,ziedokļus, svētnīcasuzcirta augstu,kalves tie cēla,kalumus kala,lieca knaiblesun roza rīkus;8 galdiņus spēlējalīksmi tie galmā –alkas pēc zeltatie niecināja! –Līdz atnācatrejas Milžu meitas,spēkpilnas aplam,no Milžuzemes 7 .9 Steidza stiprie Soģipie tiesas soliem,dižsvētie dievikopā sprieda –kam rūķu draudziradīt raudzītno Brīmja asins,no Blāina 8 kauliem.7 Trīs likteņmeitas – nornas? Skat.20. vārsmu.8 Brimir, Bláin – Īmja līdzvārdi?10 Bij tur Spēksūcis,par visiem rūķiemdižāks radīts,bet otrs – Durins.Cilvēku līdzībādaudz tie rozarūķus iz zemes,kā Durins teica –11 Jaunoli, Diļģi,Ziemi, Dieni,Austri, Rieti,Dižzadzi, Dvalinu,Bīvuru, Bāvuru,Bemburu, Nōri,Ānu un Ānaru,Seni, Medusvilku,12 Šķēpkali, Burvjelfu,Vējelfu, Spīteli,Tīci, Torinu,Trāru, Zini, Krāsi,Līķi un Jaunprāti,(nu būšu gan rūķus...)Protkali un Prātdevi,(pareizi pieskaitījusi!)13 Fīli, Ķīli,Atradeni, Adatkali,Skrāpjakātu,Gudruli, Zuduli,Žigluli, Taurpūti,Caurjūti un Spīduli,Purvekli, Stīvekli,Ozolvairodznieku.14 Lai rūķusno Dvalina pulkauzskaitu visuslīdz pat Slavētajam! –šie nācano klinšu alāmpār purva dūkstīmuz Smilšu lauku.15 Tur i Lāsnesis,tur i Cīņpīķis,Augstis, Kapgulis,Jūrvilks, Spīdis,Skirvis, Virvis,Klibulis, Senis,16

16 Elfs un Inge,Ozolvairodznieks,Slēpējs un Salējs,Lapzemnieks, Vīlējs –lai pilnā skaitāpieminēti paliekSlavētā tēvraksti –kamēr dzīvos ļaudis!17 Tad nāca trejino āsu pulka –stiprie, svētīgiesteidza āsi,atrada zemēgulam bez spēkaOsi un Gobu –bez likteņa likta!18 Nebij tiem dvašas,nebij tiem jausmas,ne versmes, ne skarsmes,ne paskata koša;dvašu deva Odins,jausmi deva Henirs,versmi deva Lodurs,un paskatu košu.19 Osi zinu stāvam –vārdā Igdrasils 9 ,augsts koks, laistītsbaltām dūņām;tur rodas rasa,kas ielejās krīt,mūžam līkst zaļš taspār Likteņavotu 10 .20 Trīs gudras meitasteciņus tek,trejas iz avota 11 ,kas apakš pazarēm,vienu sauc Liktene,otru Rasme –kokā tās tēsa! –tā trešā – Nese 12 ;tās lika likumus,dzīvību deva,tās cilvēku dēliemlikteņus uzsauc.9 Odina kumeļš vai – Odina karātavas.Yggr – Odina līdzvārds10 Vai: Likteņaku.11 Vai: akas; vai: istabas?12Urð, Verðandi, Skuld - nornu,likteņdievju trijotne.21 Tā atceras karupasaulē pirmo,kad tie Zeltalci 13caurdūra šķēpiemun Augstā istabāssadedzināja –trīsreiz tie dedzatrīsreiz dzimušo,tikpat cikpat! –visviens šī dzīva.22 Šo Spīdalu sauca,kur namā šī steidza –zintniece reģīgā,prasmīgā bure;burt šī prata,burt šī mēdza,allaž par priekunekrietnām sievām.23 Steidza stiprie Soģipie tiesas soliem,dižsvētie dievikopā sprieda –vai āsiem būs13 Gullveig – salīdz. ar 8. vārsmu.Vai te modelēta kāda kosmiskas/sociālaskārtības nomaiņadievu un cilvēku „sētās”?Lorenz Frølich17

nodevu nomaksāt,vai visiem dieviemvienlīdz valdīt?24 Svieda Odinssvešniekiem šķēpu,karš pār pasaulipirmoreiz pletās;apvēlās valnisap āsu valsti,kaujveiklie vaniuzvaru veda.25 Steidza stiprie Soģipie tiesas soliem,dižsvētie dievikopā sprieda –kas visus gaisusgribēja gandētun Ouda sievumilžiem atdot 14 ?26 Dusmās tūkdamstad uztrūkās Tors –rāms reti,kad tādu padzird!Zvēresti lauzti,atmesti solījumi –visi viedie vārdi,kas starp viņiem!27 Tā zina, kur Heimdalam 15Skaņrags slēpts –zem zilgmes lolotāsvētā Oša;irdzam tā redziz Veļtēva ķīlas 1614 Ouda sieva ir vaniete Freija.Sk Gilves acumaldā, 48, 62. un74. lpp.15 Heimdalr – āsu sargdievs,Taurētājs. Salīdz. Zintnieces 46.vārsmu.16 ...af veði Valföðrs – salīdz.ar nākamo, 28. vārsmu, kurMīmis iz „Veļtēva ķīlas” dzermedu. Bet Gilves acumalda 15.nodaļā Snorre Sturlas dēls vēstī,ka Mīmis „pilns zināšanu, joviņš no Dārdraga dzer šī avotaūdeni. Visatēvs gāja tur lūgt noavota vienu malku, bet nedabūja,iekams nebij atstājis savuaci par ķīlu.” (Gilve,32.lpp.) Kastad ir „ķīla” – Odina acs, ieķīlātaMīmim, lai pretī gūtu (maģisko)gudrību? Vai varbūt Tekstsdūņūdens strūklu –vai sapratāt, vai nekā?28 Vientule zintēja,tad Senais nāca –āsu Patvaļnieks 17acīs tai vērās!Ko man prasi?Kam pārbaudi mani?Gan zinu, Odinkur slēpi aci –tajā brīnišķāMīmja avotā 18 ! –Dzer medu Mīmiskatru rītuiz Veļtēva ķīlas 19 –vai sapratāt, vai nekā?29 Rotas un aprocesrod Pulkutēvs tai,grib tās gudrībugrib reģes māku –visās pasaulēstā visu vied!30 Valķīres tā vieda –iz tālām vietāmvisas gatavaspie dieviem traukt!Nese nesa vairogu,Cīne – otrā,Kāve, Sīve,Zizlene, Šķēproce!Veļušķīrējas 20nu sauktas jums visas –te metonīmiski apzīmē pašuavotu, kur Odina ķīla glabājas?Skaista ir Henninga Kures u.c.interpretācija: „ Avota (un, iespējams,paša Mīmja) apslēptāszināšanas neizpaužas, iekamsOdins nav devis ķīlā savu aci.Odina ķīla funkcionē kā ieguldījums.”(www.dur.ac.uk/medieval.www/sagaconf/kure.htm) TadOdina ķīla ir nosacījums, kurampastāvot (af) Mīmja avotā glabātāszināšanas izpaužas?17 Senais; āsu Patvaļnieks –Odina līdzvārdi.18 Mímir – skat. Gilves acumalda32. un 33. lpp. Salīdz. 27.vārsmu.19 Skat. 27.vārsmu un 17.Piezīmi.20 Valkyrjor – „karā kauto,kritušo izvēlētājas”, valkīrijas.Karvedim 21 meitas,kāras apjāt zemi.31 Raudzīju Baldru,Raudasins dievu,Odina dēlu,kam liktenis slēpts:skaists un slaikspār zemi slējāsaizvien augstākāmuļa stāds!32 No viņa cera,kas trausls likās,taps Höda 22 mestānelaimes nesēja!Baldram brālis 23vakarā dzima –rītā atriebaOdina dēls,33 ne rokas mazgāja,ne sukāja matus,pirms sārtā bedaBaldra bendi!Bet Jūristabāsraudāja Friggapar Veļupils 24 postu –vai sapratāt, vai nekā?34 Prata Vālepinekļus piepīt –stipras un spriegasno zarnām saites:35 redz viņa viltniekuverdošiem avotiemlīdzās saistītu –cik Lokem līdzīgs!Mod Uzvarniece:neba priecīga!pār savu vīru –vai sapratāt, vai nekā? 2521 Herjann, Odina līdzvārds.22 Höðr – Baldra aklais brālis,kurš Lokes vilts nonāvē Baldru arāmuļa bultu. Salīdz. 62. vārsmu.23 Vāle (Váli), Baldra un Hödabrālis, kurš dzimst pēc Baldranāves un – vienā nakt i izaudzisliels! – atriebj Baldru gan abuaklajam brālim, gan īstajam vaininiekam,āsu viltniekam Lokem.24 Valhöll – Valhalla.25 Skat. Gilves acumalda 49. un18

36 Trakupe straujāno austrumiem trauc,rauj cirvjus un šķēpuscaur Indeves leju.37 Slejas ziemeļosDiļģa lejāzelta istabaDzirkstuļa dzimtai;otra stāv vietā,kur Vienmēr Silts –alusnams milzim,kam Brimis vārdā.38 Namu redz viņa,kur saule nesniedz,Līķkrastā stāvam,ziemup tam durvis;indes lāsesjumtlūkās raso –nams nopītsno čūskmugurām!39 Redz viņa brienampār baisām straumēmkas melus zvērē,kas maitā ļaudis,un tos, kas pavedlaulenes citiem!!Knosa tur Nokodējsmiroņu miesas,plosa tās Vilks –vai sapratāt, vai nekā?40 Sēž austren veceneDzelzu mežāun dzemdēDzelzvilka dzimtu;ceļas no tiemviens visstiprākais –spīdekļa zaglisspīgaņa izskatā,41 miroņu miesasmilzenis rij,āsu istabasasinīm aplej;satumst saule,vasara sarūk,visi vēji vaimanā,vai sapratāt – vai nekā?42 Sēž kalnāun arpu spēlē50. nodaļu (90.- 95. lpp.)Bruņukalps priecīgais –milžu namsargs;tam pār galvudzied Putnubirzīsārtspalvis gailis,Zintzinis saukts.43 Bet pie āsiemZeltsekstis dzied,pamodinaPulkutēva puišus;vēl dzied gailiszemzemes dzīlēssodrēju sarkanselles stadulās.44 Gauži kauc Garms 26Dziļalas galā –pārrautas važas,vaļā Vilks! –Daudz viņa prot:tālu redzu es priekšālikteni Soģiem 27 –uzvaras dieviem!45 Cits citu nokautceļas brāļi,saimes saitesbrālēni sarauj,mokas, meli,maucība visur,āvlaiks, šķēplaiks, -vairogi šķelti,vējlaiks, vilklaiks, -līdz visums sabrūk!Negrib cilvēkscilvēku saudzēt!26 Garmr – Suns. Daļa pētniekušo apokaliptisko nezvēruidentificē ar Fenra vilku, bet citine. Atzīstos Iecietīgajam lasītājam,ka īslandiešu teksts liekasviešam vairāk skaidrības, nekāmans fonētiski motivētais latviskojums– oriģinālā Suns rej!27 Šajā tulkojumā atturoslatviskot ragna rök kā dievumijkrēsli. Zinātāju vidū strīdusizraisījusi divu vārdu līdzība;rökkr tad būtu mijkrēslis vaitumsums, bet daudzos citosvārdsavienojumos raugāmaisrök – rasme, esme, „dzīve undarbi“ , liktenis, spriedums.Pieņemu, ka abas interpretācijasvar valodā un literatūrā būtilgi līdzāspastāvējušas.46 Līksmi Mīmja dēli 28 ,kad liktens liesmo,kad svilin sveļDārdrags senais!Ducina HeimdalsDārdragu gaisos,apspriežas Odinsar Mīmja galvu,47 dreb Igdrasils,dižais Osis,sten senais stumbrs, –Milzis jau staigā!Elš visi izbailēsiedami eļļup,līdz Surta 29 saimetos saplēš un aprij.48 Kas notiks āsiem?Kas notiks elfiem?Dun Milžzeme,pulcējas dievi;kunkst rūķipie klinšu durvīm,stāvkalnu stūrgalvji –vai sapratāt, vai nekā?49 Gauži kauc GarmsDziļalas galā –pārrautas važas,vaļā Vilks! –daudz viņa prot:tālu redzu es priekšālikteni Soģiem –uzvaras dieviem!50 Hrims 30 steidz no saullēktavairogu sedzies;milžu omāMilzlocis gorās, –kuļ čūska viļņus,klaigā ērglis,plēš balsnos līķus;Naglaivis 31 jau līgo!28 Mīmja dēli (vai Mīmja dzimta)– acīmredzot, milžu dzimums,kam nu prieks par āsu postu.29 Surts – Melnais, ugunsmilzis,liesmainās Muspelas sargs. Skat.Gilves 4. nodaļu (15. lpp.)30 Hrymr – āsu ienaidnieks nomilžu cilts.31 Naglfar – milzu kuģis, ko āsunaidnieki darinājuši no miroņunagiem. Skat. Gilves 51. nodaļu –97. un 99. lpp. - un 43. nodaļu.19

51 Kuģo no austrumiemMuspelas vīrilaivā pār jūru –Loke pie stūres,visi tur vilkačiar Vilku kopā,Vējzibšņa brālisviņus valda.52 Surts nāk no saulvidusar zaru rīļu 32 ,sērgdievam saulezobenā zibsnī;klintsgali lokās,milzenes mokās,iet vīri eļļupun debess šķeļas.53 Nezin Tvere 33 ,kur bēdās tverties,kad ceļas Odinspret Vilku cīņā,bet Bļaura bende 34baltais – pret Surtu;Frigas priekamnu posts priekšā.54 Gauži kauc GarmsDziļalas galā –pārrautas važas,vaļā Vilks! –daudz viņa prot:tālu redzu es priekšālikteni Soģiem –uzvaras dieviem!55 Nāk Cīņutēvacildenais dēls,veikt grib Vīdars 3532 ...með sviga lævi – „zaru izdeldētāja”te – uguns vārda kenings.33 Hlín – āsietes Frigas, Odina sievasun Baldra mātes līdzvārds.34 Par Freiju un Bļauri (un Freijazobenu) skat. Gilves acumalda37.nodaļā – 66.lpp.35 Víðar, varbūt – Plašvaldis,Visvaldis; Odina dēls, skat. Gilvesacumalda 29. nodaļu. Gilves 51.nodaļā (98.lpp.) Vīdars pārplēš rīkliFenra Vilkam, uzlicis milzukurpēauto kāju tam uz apakšžokļa, te –55.vārsmā viņš nogalina Vilku aršķēpu. Bet kvadrātiekavās pievienotajāfragmentā Vīdaru redzampieveicam Pasaules čūsku un ejambojā no Čūskas indes (avots: www.Veļu rīļu;Kaucēja dēlamkrūtīs iegrūžtērauda šķēpu –tēvs atriebts tagad![55 Pasaules jozējspursalas plāta,pāri debesijGlodenis lokās,Odina dēlsjau atelsies indes –dzist un dzeltētnu Vīdara dzimtai!]56 Ceļas Zemeszēns cēlais,iet Odina dēlstērēt Tārpu,dusmās viņš plosaPasaules jozēju!Visiem reiz jāatstājsava sēta!Tik deviņus soļussper Zemes dēls,negoda nebaidās –nobeidzis Odzi!57 Melna top saule,grimst zeme jūrā,krīt no debesīmkarstās zvaigznes,gail uguns,garaiņi mutuļo,līdz pašai debesijdeg pasaule.58 Gauži kauc GarmsDziļalas galā,pārrautas važas,vaļā Vilks! –daudz viņa prot:tālu redzu es priekšālikteni Soģiem –uzvaras dieviem!59 Viņa ieraugaatkal no jaunamūžzaļo zemino jūras nirstam;plok pali,nordic-life.org/nmh/voluspa.htm).Mūsu pamattekstā šāds likteniscitam Odina dēlam, pērkoņdievamToram.plivinās ērglissazvejot zivjuzem stāvām klintīm.60 Atkal pulcējasāsi Likumlaukā,Platložņu piemin –Pasaules jozni;kas iepriekš bijis,tie it ieminas,atmin Drauddieva 36rūnas dārgās;61 tie zaļajā zālērod zelta galdiņus,kas priekšdienāstiem piederēja.62 Nesēti lejāslauki uzzeļ,apdzīst brūces,atgriežas Baldrs;Mīt Höds 37 ar BaldruHrofta 38 godnamā,Veļdieva istabās –vai sapratāt, vai nekā?63 Gan zina Henirsar zīlspieķi zavēt;apmet mitekliabu brāļu bērniVējnamā plašā –vai sapratāt, vai nekā?64 Namu tā redzpar sauli jaukāku,zeltā jumtuGunsglābē stāvam –tur uzticīgāskardraudzes mājosun mūžamsvētlaimi baudīs.65 Tad spožais Soģistrauc spriedumu spriest,Lielvaris – lejup! –kuram valdīt visu!36 Fimbultý(v)r – Diždievs,Drauddievs - Odina līdzvārds.37 Salīdz. 31., 32. vārsmu un 36.piezīmi.38 Hroft, Hroptr – Odina līdzvārds.20

66 Te lidu traucTumstuves pūķis,spīdais glodisno Diļģa kalniem,nes spārnu spalvāspār lejām laizdamiesNokodējs līķus!Nu laiks tai – prom doties.PAR ULŽA BĒRZIŅA ATDZEJOTO VÖLUSPÁDzejnieka Ulža Bērziņa latviskotais Zintnieces pareģojumsjeb Valas pareģdziesma (Völuspá) ievadasenislandiešu Vecāko jeb Vārsmu Eddu (SæmundarEdda) – laika posmā no aptuveni 800. līdz 1100.gadamradušos mitoloģiski episkos vēstījumus, kam pamatāSkaulholtas (Skálholt) bīskapa Brinjoulva Sveinadēla (Brynjólfur Sveinsson) 1643.gadā Islandē atklātaisteksts. Pirms desmit vai vairāk gadiem Uldis tulkojistās Pareģojuma vārsmas, ko Snorre Strulas dēls(Snorri Sturluson, 1178-1241) iekļāvis, domājams13.gs. 20. gadu sākumā, savā Jaunākajā vai Stāstu Eddā(Snorra Edda). Tādēļ bij jāuzmanās, lai mans agrākaistulkojums neiespaido un nenoviļ jauno. Par īpašvārdiemgribas piebilst, ka mēģinu tulkot tos runātnīgos,tos spilgti „raksturojošos”, bet kādu tiesu saglabājuoriģinālā valodā, lai paliek kaut nedaudz pergamentasmaržas – vēsta atdzejotājs un piemetina, kaveltī savu kautro sniegumu aizgrābjošajiem sieviešutēliem ziemeļzemju un dienvidzemju mitoloģijā, folklorāun literatūrā. Tulkot Völuspá dzejnieku aicinājishoreogrāfs Arnis Siliņš, lai kopā ar amata brāli GuntiSpridzānu, režisoru (arī scenārija līdzautoru) ViktoruRuntuli (no producentu grupas „Vīruss Art”), IlziApsiņu (no mūzikas festivāla „Porta”) un pieciemmodernās dejas dejotājiem varētu sākt veidot 2010.gadā paredzēto dzejas un dejas uzvedumu ar nosaukumuDzīvības koks un trīs vērpējas.Dažas dienas pirms Jāņiem Marokas Karalistes FēsasUniversitātē, mācītu islāmistu vadīts, Uldis pieliekpunktu savam Korāna atdzejojumam no senarābuvalodas, tādējādi pievienodamies slaveniem islāmasvētrakstu Lasījumu vai Saukumu (arābiski ‘al-kur’ān)tulkotājiem-zinātniekiem – vācu valodā (Max Henning,Rudi Paret), angļu (Edward Henry Palmer, ArthurArberry), dāņu (Ellen Wulff), holandiešu (SofjanS. Siregar), franču (M. Kasimirski, Régis Blachèr), krievu(Gordij Sablukov, Ignatij Kračkovskij, Magomed-Nuri Osmanov) u.c. Pie reizes jāpriecājas, ka mūsuliteratūras telpa šogad bagātāka kļuvusi arī ar pašatulkotāja jaunu dzejojumu grāmatiņu Saruna ar Pastnieku(skat. 59. lpp.). (R.E.)Pārnesums no 15. lpp.kuru dzejas izmantotas netīrajai politiskajaispēlei, esam sašutuši par šādu nekaunību.Emigrācijas darboņi aizmirsuši to, ka nevienamdemokratiskam, progresīvam latviešudzejniekam nekad nav darījis godu (..) tādsfakts, ka ar viņa darbiem sevi cenšas izrotātkāda reakcionāra lapele. Kungi bēguļi, jūsesat sajaukuši adreses; jums Latvijā vairsnav nekā ko meklēt un atrast; latviešiem, arīlatviešu padomju dzejniekiem, nav nekā kopējaar tādiem vēstures atkritumos aizslaucītiemfašistu bēguļiem. Tādēļ, lūdzu, aizverietdurvis no ārpuses! Un – uz neredzēšanos! 23Imants Auziņš arī šo Treju Vārtu publikācijunodēvē 24 par provokatoriskiem trikiem, tačuizlīdzinoši cenšas Plotnieka apvainojumusnogludināt, novērtēdams dzejoļu pārpublicēšanutrimdas literārajā presē kā ieguldījumukultūras sakaru veicināšanā un patpriecādamies, ka starp tautiešiem ārzemēsLatvijas dzejai ir un rodas jauni draugi. 25Padomju Latvijā ik gadus tiek uzsvērta optimistiskāstatistika, kas rāda, ka trimdaslatvieši labprāt izmanto iespēju apciemotLatviju un piedalīties KKS sarīkojumos. Kā1973. gadā intervijā liecina Latvijas kultūrassakaru komitejas prezidija priekšsēdētājsImants Lešinskis, 1972. gadā ļoti kupls skaitsdzimtenes apmeklētāju ar lielu atsaucībupiedalījās svinīgajā vakarā, ko rīkojām pargodu 32. gadskārtai, kopš padomju varasatjaunošanas Latvijā un tās iestāšanās PSRSavienībā. Minētie un daudzi citi fakti liecina,ka ārzemēs dzīvojošo latviešu domāšanānotikušas un notiek nopietnas izmaiņas, kaspamatojas apziņā, ka ir bezjēdzīgi, kā to joprojāmdara emigrācijas pretpadomju elementi,mēģināt pretstatīt jēdzienus „latvisks“ un„padomju“, Latvijas intereses visas PadomjuSavienības interesēm, latviešu nacionālāskultūras attīstību padomju sociālistiskajai iekārtai,kuras apstākļos šī kultūra iemantojusipatiešām neierobežota uzplaukuma iespējas,bagātinādamās un gūdama jaunus, plašusapvāršņus padomju tautu kultūru mijiedarbesgaitā. 26Par filoloģijas doktori Evu-Eglāju-Kristsoni skat.JG254(2008):15.23. Jānis Plotnieks. Literatūra un Māksla 1972.2.IX.24. Imants Auziņš. Literatūra un Māksla 1972.9.IX.25. Turpat.26. „Uz drošiem, principiāliem pamatiem”. Intervijaar Imantu Lešinski. Dzimtenes Balss 1973.22.III.21

Rūta DzenīteASPAZIJAS MIRDZĒŠANAS LAIKSSavā programmatiskajā dzejolī„Sadegt un spīdēt” Aspazijaraksta: Es sadegu – nu manimvajag spīdēt. Visu garo okupācijaslaiku Aspazija spīdēja tautasatmiņā, neskatoties uz oficiāloviņas daiļrades vērtējumu.Pašaizliedzīgs ir literatūrzinātniecesSaulcerītes Viesesdevums – viņas grāmata Mūžīgiespārni ir piemineklis izcilajailatviešu dzejniecei. Lēnām,ar grūtībām Aspazija atgriežastur, kur viņai Latvijas vēsturēun kultūrā jābūt. Tikai mainotiesvalsts varai, Aspazijaspēdējā dzīves vietā DubultosZigfrīda Meierovica prospektā20 iekārtota Jūrmalas pilsētasmuzeja filiāle, kuras tapšanāpiedalījās trimdas tautieši(Uldis Raiskums, Agate Nesaule,Olģerts Akmentiņš). Aizritējušajos10 gados Aspazijasmāja kļuvusi par iemīļotu pulcēšanāsvietu, kas izstaro savugaismu un siltumu – to atzinušigan pasākumu viesi, ganmājas apmeklētāji. Ieraksti viesu grāmatā toapliecina ne tikai Eiropas tautu, bet arī austrumuvalodās.Par tradīciju kļuvusi Aspazijas dzimšanas dienassvinēšana martā, kas katru gadu ir citāda– 2007.gadā tā bija tikšanās ar šobrīd izcilākolatviešu dzejnieci Māru Zālīti, 2008.gadā – arJūrmalas Majoru pamatskolas skolotāju InāruAndžāni, kura tikko pabeigusi savu grāmatupar Aspaziju. Šogad, 17. martā, Aspazijasmājā viesojās savdabīgs pāris – dzejnieceAnda Līce (māte) un dziesminiece Elīna Līce(meita). Abām tikko iznācis kopīgs dzejoļukrājums Tik tuvu pie…, kas, šķiet, ir pirmaisšāda veida izdevums latviešu literatūrā (skat.JG:257:51). Sarīkojumā varējām vērot kopīgoun atšķirīgo abu dzejnieču darbos. AndaiLīcei, līdzīgi tūkstošiem latviešu, 1949.25.III astoņu gadu vecumā kopā ar mammu unvecvecākiem sākās ceļš uz Sibīriju, kur palikagan vectēvs, gan vecmāmiņa. Šobrīd lasotAndas Līces darbu, grūti noticēt, ka, atgriezusiesLatvijā, viņa Cesvaines skolas septītajāklasē mācījās krievu plūsmā. Pati dzejnieceatzīst: Slikti runāju, rakstīt gandrīz nemaznepratu. Smags ir dzejnieces ceļš uz izglītību– pēc Bulduru Dārzkopības tehnikuma22Rūta Dzenīte stāsta Livānujaunajai paaudzei par Aspaziju(2009.V)beigšanas sākas darba gaitas dažādos ar literatūrunesaistītos darbos. Kā daudziemLatvijā otrā elpa Andas Līces dzīvē sākas arAtmodu, kad akadēmiķa Jāņa Stradiņa vadībātika izveidota staļinismaļaundarību apzināšanas komisija,kurā Anda Līce veica sekretārespienākumus. Par šo laikudzejniece atceras: Daudziemes biju pirmais cilvēks, kuramviņi uzticēja šīs atmiņas. Tas nebijaviegli. Viņi raudāja, arī esraudāju. Tā kļuvu par šo atmiņugalveno vācēju un glabātāju.Barikāžu laikā, baiļodamāspar atmiņu manuskriptu likteni,dzejnieces draudzene tos ierakasavā ģimenes dārzā. Šobrīdšis darbs turpinās okupācijasmuzejā, tā ir smaga nasta, varbūtarī tādēļ dzejniece atzīst: Esarī vairs negribu karot, Tik starot,tik starot, tik starot…Šajās dienās saņēmām priecīguziņu no Jūrmalas pilsētas domes– sāksies Aspazijas mājasteritorijas labiekārtošana, laivarētu uzstādīt tēlnieces ArtasDumpes pelēkā granītā izcirstopieminekli Aspazijai, pirmopieminekli izcilajai dzejnieceiLatvijā. Aspazijas mājas draugs,zinātniece Astrida Stahnke no ASV, sveicinotdzejnieces 144. dzimšanas dienā starpcitu norāda uz vēl vienu nepadarītu darbu– Raiņa kapos piemineklī pie abu dzejniekuatdusas vietas vēl šobrīd blakus Raiņa vārdamnav Aspazijas vārda. Arī Jūrmalā vēl neesampanākuši, lai kāda no Dubultu ieliņām,pa kurām pēdējos 10 dzīves gados staigājaAspazija, nestu viņas vārdu. Priecājamies, kakopīgajā darbā – Aspazijas daiļrades popularizēšanāiesaistījies Ukrainas vēstnieks LatvijāRauls Čilačava, veidojot skaisto grāmatu Trejkrāsaināsaule ar Raiņa un Aspazijas dzejuun vēstuļu fragmentiem ukraiņu, gruzīnu unlatviešu valodās. Darāmā vēl daudz, mūsumērķis – aizsākt jaunu tradīciju: Aspazijasdzimšanas dienā 16. martā – pulcēties pieviņas pieminekļa Dubultos.Akadēmiķis Jānis Stradiņš saka: Cilvēki ir aizvietojamipēc amatiem, bet pēc misijas cilvēkinav aizvietojami. Aspazijai bija un ir savamisija, tādēļ arī viņas laiks ir tik garš, cik ilgidzejniece dod gaismu arvien jaunām un jaunāmpaaudzēm.Rūta Dzenīte ir biedrības Aspazijas mantojumspriekšsēdētāja.

AspazijaPĒC MANISKad iešu – negribu aiziet tā,Aiziet neziņā,Es gribu palikt jums atmiņā.Es nācu pie jums ar jaunu veidu,Ar jaunu mīlu,Ar jaunu naidu;Jaunu jūtu vētru es sacēlu,Jaunas daiļuma zvaigznes es iededzu,Es sildīju jūsu augsto telpuAr savas karstās dvēseles elpuUn pārrāvu jūsu stingumuAr sajūsmas šalcošo plūdumu.Kad iešu, negribu aiziet tā,Aiziet neziņā.Es gribu palikt jums atmiņā.Ak, palikt jūsu mīlā vēl,Kā saule purpura krāsās kvēl,Kad tā jau sen ir nogājusi,Lai dzīve man pakaļ noviļņo vēlKā jūra, kad vētra pārgājusi.Kad iešu – tā negribu projām iet:Savu saturu gribu vēl citos liet,Mana drausma lai vājākās dvēselēs riet.Savu laiku es gribu pie zvaigznēm siet,Savu sauli pār visiem kā vēdekli plestUn aizejot varvīksnu pakaļ mest,Kad miesa dziļi zem velēnām guls,Lai zemei cauri vēl pukst mans pulss.Aspazijas māja Zigfrīda Meierovica prospektā 20, Dubultos23

ATMIŅASZīm. Eduards DzenisAina SiksnaMANI SKOLOTĀJI JĀNIS RUDZĪTISUN ZENTA MAURIŅAŠogad paiet 100 gadu, kopš Vidzemes Bērzaunespagasta Susurēnos dzimis (1909.24.III), Upsalā,Zviedrijā mirušais (1970.25.V) Jānis Rudzītis. KopšZentas Mauriņas dzimšanas (1897.15.XII) VidzemesLejasciema pagastā šogad aprit 112 gadu, bet kopšaiziešanas mūžībā (1978.25.IV) Šveices pilsētā Bāzelē– 31 gads.Mauriņa un Rudzītis dzīvoja Upsalā pēckara gados,kad tur apmeklēju skolu. Zenta Mauriņa sestdienāsmācīja latviešu ģimnazistiem latviešu literatūru.Atmiņā palikusi Mauriņas tumšā istabiņa pulksten sešosvakarā un dzejas rindas, ko dzirdēju šai gaisotnē– Stiprais no pazemes nes lapu zaļu. Vēlāk šīs ZinaīdasLazdas rindas atbalsojušās kādā Jura Kronberga dzejolī.Rakstnieki, kas no Mauriņas semināriem palikušiatmiņā, ir Rainis, Poruks, Fricis Bārda un Kārlis Krūza._______________________Atmiņu autore, ilggadēja JG līdzstrādniece, ir psihiatrijasdoktore. Dzīvo Stokholmā.Zenta MauriņaKaut arī lielākā daļa no skolniekiem bija skolojušiestikai zviedru skolās, Mauriņa tomēr bija pārsteigta,ka Krūza mums nebija pazīstams.Ar jaunībai raksturīgu nejūtību Mauriņas personīgāsgrūtībās nespēju iedzīvoties, un sapratu tās tikai vēlāk,lasot viņas grāmatas Zemes dziesma (1977) unManas saknes ir debesīs (1980). Tiekoties ar ļaudīm,kuriem Mauriņas grāmatas un liktenis daudz ko nozīmēja,sapratu, ka rakstnieces dzīves gājums un darbiir ar psichoterapeitisku, lai neteiktu ārstniecisku,nozīmi. Kad strādāju neiroloģiskā klīnikā Jēteborgā(Göteborg), nācās izmeklēt jaunu meiteni Ingu arsmagu bērnu trieku. Viņa bija nobeigusi tautasaugstskolu un gatavojās studijām. Inga man daudzstāstīja par Mauriņu un viņas grāmatām, par to, kotās viņai devušas. Neapšaubāmi Mauriņas dzīves gājumsun darbs ir pelnījis apbrīnu un cieņu. Inga pativēlāk izdeva grāmatu ar psihoterapeitisku ievrizi.Vēl tagad glabāju tos 19 dzejoļus, kurus Jānis Rudzītisman mācīja lasīt, ilustrējot viņa priekšlasījumu parlatviešu dzeju Upsalā, Stokholmā un Vesterosā.Pirmais ir Jura Alunāna skaistais dzejolis, kurā sauleriet it klusa un brangi rožaini tai stari spīd, pēdējais –Dzintara Soduma ”Kara kalps”. Jāņa Rudzīša referātsun šie dzejoļi bija mans ”īsais kurss” latviešu poēzijā.No Vesterosas atmiņā iespiedušās rindas no Medeņadzejoļa par kapu svētkiem dzimtenē: Tāds krāšņumsvainagos un pušķos kļaujas – / Kā teiksmā atmirdzsenču sils. Neaizmirstamas palikušas arī rindas noKārļa Skalbes krājuma Klusuma meldijas: Enģels noaizslēgtām lūpām liesmainus vārdus plūks. Rudzītislielu vērību pievērsa ritmam, kopā ar mani rūpīgislīpēdams ik rindu, līdz tā tuvojās viņa priekšstatam.Stundām lasījām Zinaīdas Lazdas dzejoli ”Pirmā nakts”un Skalbes dzejoli par Latviju, no kuras paliek tikpelni un asaras. Melodramatismu Rudzītis necienījaun man sava emocionālā ādere bija krietni jāiegrožo,kas nāca tikai par labu. Rudzītis pret mani izturējāskā pret pieaugušu cilvēku – lietišķi un ar respektu,ko ļoti vērtēju. Mauriņai turpretim piemita īpašībaiejusties citu cilvēku jūtu dzīvē un dažkārt to mazākvai vairāk smalkjūtīgi komentēt, kas varēja aizskartjūtīgākus ļaudis, kādi palaikam ir jauni cilvēki.Rudzītis ļoti mīlēja mūziku, un viņa mājā pirmo reizidzirdēju Prokofjeva klasisko simfoniju un Rudzīša komentāruspar šo skaņdarbu.1964.gadā kā nupat studijas beigusi ārste strādājuKungelvas slimnīcā, satiku Rudzīti tuvējā ciemā, kurnotika Eiropas Latviešu jaunatnes apvienības (ELJA)seminārs par Raini un kur, Rudzīša aicināta, lasīju īsureferātu par Aspaziju. Rudzītis žēlojās, ka jūtotiesslikti un ka vadījis semināru pēdējiem spēkiem. Viņšņēma zāles un lūdza man izmērīt viņa asinsspiedienu.Tā bija viena no pēdējām reizēm, kad tikāmies. 1970.gadā viņš pēkšņi nomira ar sirdstrieku, ja nemaldos,ceļā no kādas apspriedes Stokholmā. Astoņus gadusvēlāk nomira Mauriņa.Bet ir palikušas viņu grāmatas. Mauriņas jau Latvijāizdotais Grāmatu Drauga sējumiņš par Dostojevski,24

ko man uzdāvināja 60. gados ciemojoties Rīgā.Interesanti, ka Padomju Latvijas literārais žurnālsKarogs 1983. gadā citēja Mauriņas esejas parMajakovski, ko mēnešraksts Daugava bija iespiedis30. gados. Protams, Mauriņas vārdam šai sakarībāgrūti paiet garām. Manā plauktā stāv arī Rudzīšarediģētie Ādamsona raksti. Kompetentā literatūrvēsturnieceOfēlija Sproģere ir rūpējusies, lai pēc Rudzīšanāves iznāktu viņa trimdas presē publicētie raksti krājumosStarp provinci un Eiropu (Ziemeļblāzma 1971)un Tālos ciemos – savos ļaudīs (Ziemeļblāzma 1973).Sevišķi interesants ir pirmais krājums, kur Rudzītis izvērtētrimdas rakstniecību un lūkojas nākotnē. Pēcdeviņiem gadiem trimdā Rudzītis gaišredzīgi izsakacerību, ka Latvijas rakstniecībā parādīsies partizāni,radot no okupantu prasībām brīvu literatūru.Pārlasot Mauriņas un Rudzīša grāmatas, var konstatētlielas līdzības viņu dzīves gājumos un interesēs.Rudzītis savu bērnību grāmatā Starp provinci unEiropu tēlo smagu un asarainu, kuras skumjas pārvarētviņš agri mācījies literatūrā. Četri viņa brāļi unmāsas miruši jau bērnībā. Studiju laikā jācīnās arnaudas trūkumu, taču viņš atrod balstītājus – ganuniversitātē, gan Daugavas izdevniecībā. Mauriņasbērnību aptumšo smaga slimība – bērnu trieka, kasviņu piespiež visu mūžu būt saistītai ar braucamkrēslu.Rudzītis un Mauriņa mīlēja mūziku un itāļu kultūru.Abiem tuvi bija Rainis, Poruks, Zinaīda Lazda.Abi studējuši Latvijas Universitātē, rakstījuši literārajāmēnešrakstā Daugava un 30. gados ieguvuši vārdulatviešu literārajā pasaulē.Taču dzīvē viņi bija nikni ienaidnieki. Grāmatā Zemesdziesma Mauriņa ar rūgtumu piemin, ka Latvju enciklopēdijā(Trīs Zvaigznes 1950-62) Rudzītis viņaipārmetis lielas pretenzijas un tendenci uz perversijām.Mauriņa nekautrējas pilnībā citēt kritiskos vārdus,tiem pretim stādot latvisku spītu un izturību kālatviešiem un viņai raksturīgu īpašību.Rudzītis Latvju enciklopēdijā rakstījis rakstniekubiogrāfijas, kuru līmenis, manuprāt, uzrāda lielasvariācijas gan stila, gan satura ziņā. Pārlapojot izcilākolatviešu rakstnieču biogrāfijas, Rudzītis augstivērtējis Aspaziju, taču diezgan neitrāli aprakstījisBrigaderes darbus, ne sevišķi taktiski pieskaroties sarežģījumiemviņas privātajā dzīvē.. Toties Mauriņa noRudzīša izpelnījusies sadisma iekrāsotu kritiku. Nākprātā Freida aprakstītās kastrācijas bailes, ko vīrietimvarētu radīt gan Mauriņas invaliditāte, gan mazvērtībassajūta viņas Latvijā neparasto ieviržu un plašozināšanu priekšā. Rudzītis pārmet Mauriņai arī dižgarukultu. Arī Rudzītim bija savi dižgari, kaut viņš tosdaudzināja citā toņkārtā.Jā, Rudzītis varēja būt ļoti nesaudzīgs, neļaujotmāksliniekam pārkāpt zināmas sabiedriskas, nedzarī politiskas normas. Piemēram, Erika Ādamsonarakstu pēcvārdi liecina, ka viņš no tiem izslēdzis trīsdzejoļus ar ļoti radikālu tendenci sociālistiskā virzienā,kas it kā radušies kreisas vides ietekmē. Šos dzejoļusRudzītis skata kā darbus, kas varētu nepelnītikaitēt patiesajam priekšstatam par dzejnieku (EriksZīm. Atis GrundeĀdamsons. Raksti I. Stokholmā: Daugava 1960:406).Šeit Rudzītis nevajadzīgi tuvojas saviem kolēģiemokupētajā Latvijā, kaitēdams pats savai kompetentaliteratūrzinātnieka reputācijai. Citādi Rudzītis cienījaprecizitāti un lietišķumu, kaut arī aiz šīs fasādes slēpāsMauriņai dziļi radniecīgs jūtu cilvēks. Rudzītis varējabūt arī ļoti agresīvs. Šajās reizēs viņš pazaudējasavu lietišķību. Mauriņas agresivitāti modificēja jūsmīgsun dramatisks sentiments. Dramatiska emocionalitātenetrūka arī Rudzītim. Grāmatā Starp provinciun Eiropu viņš raksta: Poruka personība pie latviešugara dzīves debesīm parādījās kā rēgaina cīnītāja komēta,kas lēnām izgaist, saplūzdama ar rīta pamalēaustošo blāzmu. Tiešām ar Poruku sākās latviešu cīņapēc savas vietas Eiropas kultūras forumā (46. lpp.).Šie vārdi nekādā ziņā neatšķiras no formulējumiem,kādus sastopam Zentas Mauriņas rakstos.Gan Mauriņu, gan arī Rudzīti raksturo zināms narcisisms,nesaudzība un nenogurstošs darbs. Manāfantāzijā Zenta Mauriņa un Jānis Rudzītis ir vislabākiedraugi, kuri staltā gaitā pastaigājas gan Florencē,gan Rīgā, sarunās novēlēdami viens otram vietu latviešurakstnieku debesīs, jo abi ir radījuši vērtības latviešuliteratūras vēsturē un rakstu mākslā. oJānis Rudzītis25

Franks GordonsBŪT LATVIETIM BĪSTAMĀK NEKĀBŪT VĀCIETIMAtmiņu šķipsnas1935.7.IX man sākās mācības Rīgas franču licejā.Pirms tam vajadzēja pierādīt māku lasīt. Man priekšānolika ābeci, un es uz labu laimi atšķīru lapu ar burtuJ. Tur bija rakstīts: Jā, jāj, jātnieki jāj. Un bildīte:Latvijas armijas jātnieki ar gariem pīķiem, kuru galosplivinās sarkanbaltsarkanas lentītes. Acīmredzot 18.novembra parāde Esplanādē. Atceros kā šodien!Un tā paša gada 18. novembrī es, uz tēva pleciem sēžot,milzīgajā pūlī biju liecinieks Brīvības pieminekļaatklāšanai. Tālumā varēju saskatīt vienīgi lielo audeklu,kas noslīdēja, atsedzot Trīs Zvaigznes.Pēc kāda laika tēvs mani aizveda uz Žīdu klubu Skolasielā 6, kura vestibilu greznoja cilnis ar baltzilu karoguun vidū – zeltīta Dāvida zvaigzne. Rīgas žīdu minoritātesteātris – tāds bija oficiālais nosaukums – rādījajidiša literatūras klasiķa Mendeļa Moicher-Sforimadrāmu Benjamina III ceļojumi. Divi tēvaiņi, no miestanākdami, soļo uz vietas, dziedot: Mēs ejam, ejam,ejam uz „Eretz Yisrael”. Es bērna prātā vaicāju tēvam:Kā gan viņi, uz vietas soļojot, sasniegs Apsolītozemi? Kas to varēja zināt, ka 44 gadu vecumā es šozemi sasniegšu un apmetīšos tajā, bet tēvs tiks apglabātsKarmeļa pakājē ar skatu uz Haifas līci?* * *Vakars. Pie Laimas pulksteņa, raudzīdamies uz namu,kur atradās kafejnīca Luna, sanācis pulka ļaužu. Viņu– un manām – acīm pavērās brīnumains skats: uz jumtapapirosu Blend 7 gaismas reklāma, un no glaunāsmēķētāja mutes nāk ārā zilganu tabakas dūmu aplīši...Gluži kā Brodvejā! Atskatoties es tagad teiktu:tobrīd Latvijas metropole kļuva īsti moderna.1937. gadā tēvs žīdu grāmatnīcā Šneiders un Šīrsnopirka un atnesa man no kartona izgriežamus unsalīmējamus kuģus, piestātni un ceļamkrānus: toreizarābu sacelšanās dēļ Jafas osta kļuva žīdiem nepieejama,un cionisti nolēma uzbūvēt Telavivā kaut mazu,bet pašiem savu ostu, un ienākumi no šī maketa pārdošanaspalīdzēja finansēt šo pasākumu. Rakstot šīsrindiņas mājā, kas atrodas Telavivas dienvidu nomalē,es pavīpsnāju, jo patlaban tur, kur toreiz uzcēla ostu,kūsā šīs pilsētas naktsdzīve, līksmo bohēma.Franču liceja vestibilā pie lielā flīģeļa AbgareMiķelsone mācīja mūs kārtīgi nodziedāt Krauklītssēž ozolā un Kur tu skriesi, vanadziņi. Bet 1940.gada septembrī, kad sākās mācību gads nu jau AnrīBarbisa 11. vidusskolā, Abgarei Miķelsonei nācās liktmums nodziedāt Internacionāli un pa viņas vaigiemritēja asaras...* * *Nākamā – 1941. gada rudenī mums, t.s. evakuētajiemno Rīgas, Kazahijas PSR galvaspilsētā Alma-Atāierādīja istabu mājelē, kur mitinājās latviešu ģimene.Māte ar 10 gadu veco dēlu runāja krieviski. Viņas vīrspirms dažiem gadiem bija pazudis, un apvaicātiespar to nedrīkstēja. Bet vecmāmiņa, uzzinot, ka mēsesam no Rīgas, nopriecājās: viņa bija viena no tiemVidzemes zemniekiem, kuri sava kaktiņa, sava stūrīšazemes alkās 19. un 20.gs. mijā bija apmetušiesIekškrievijā. Es viņai nodziedāju tos pašus Krauklītiun Vanadziņu, un māmuļa sāka gauži raudāt, atcerotieszaudēto dzimteni.Drīz mēs nonācām Irtišas augšteces novadā unKutihā, krievu vecticībnieku keržaku sādžā bijām ciemiņikādā ģimenē. Pasirmais ūsainais saimnieks jautāja,no kurienes mēs? Tātad no Rīgas? Ek, Babitskojeozero, latišskije barišņi (Babītes ezers, latviešu jaunkundzes).Izrādījās, ka viņš XII armijas sastāvā 1915.gadā karojis Rīgas pievārtē plecu pie pleca ar latviešustrēlniekiem.Tai pašā apvidū man bija saruna ar pavecu veterināru,kam bija tāds vācisks vārds un uzvārds, teiksimFricis Bergmanis. Uzzinot, ka mēs esam no Rīgas,viņš čukstus atzinās, ka ir latvietis. Bet 1937. gadāviņš bija piekukuļojis milicijas pasu galda priekšniekuun panācis, ka ailē Tautība ieraksta – vācietis. Toreiz,uzsvēra šis vīrs, būt latvietim bija bīstamāk nekā vācietim,un arī tagad, kad noris karš ar Vāciju, viņš šoviltību nenožēlo...* * *Atgriezies Rīgā, 1945.9.IV sāku strādāt LatvijasTelegrāfa aģentūrā, kas nu bija TASS filiāle. Pēc gadiempieciem, Staļina valdīšanas drūmajā norietā,mūs, LTA darbiniekus, satrieca ziņa: Antoņina Tukiša,direktora vietniece un partordze izdarījusi pašnāvību,savā dzīvoklī ieņemot pārmērīgu miega zāļu devu.Kas bija noticis? Viņa izsaukta uz Latvijas Komunistu(boļševiku) partijas Centrālkomiteju, un tur pateikts,ka Ulmaņa Politpārvaldes dokumentos atrasts viņas– tolaik komjaunietes pagrīdnieces – solījums būt parziņu pienesēju. Tā bija pret viņu vērsta staļiniska provokācija.Tukiša zvērēja, piesaucot visus marksismaļeņinismaelkus, ka neesot vainīga. Atbilde bija – ledainiskatieni. Biedinošs klusums. Un tai pašā vakarāAntoņina Tukiša noslēdza rēķinus ar dzīvi.Pēcspēle: 2005.gada augustā, kad man bija priekšlasījumi2x2 nometnē Katskiļos, es starpbrīdī ieminējos,ka manu vedeklu sauc Monika un ka šis vārds parastisaistās ar Latgales meitenes tēlu. Pie manis pienācakāda dāma: Mani sauc Monika, esmu Latgales meitene.Tad viņa atcerējās savu bērnību Zilo ezeru zemēun stāstīja, ka Baigajā gadā dzimtās sādžas bērnustirdījusi kāda sparīga komjauniete, kas pieprasījusinoņemt krustiņus, stāties pionieros un neklausītmammu. Vārds pa vārdam, un noskaidrojās, ka sparīgākomjauniete bijusi tā pati Antoņina Tukiša. Arīlikteņstāsts!Turpinājums 29. lpp.Jānis Gleizds. Saulaina diena. 1980.gados vairākkārt starptautiski godalgota fotogrāfijaPar fotomeistaru skat. 39.lpp.

Pārnesums no 26. lpp.* * *Strādājot Rīgas Balss redakcijā, man katru dienu no12.00 līdz 15.00 bija jāuzturas tipogrāfijā Nr.1, Pērsesielā, kur šo avīzi salika un aplauza (senlaiku tehnika,vai ne?). Un 1969. gadā pienāca diena, kad visišīs tipogrāfijas latviešu tautības poligrāfisti – no t.s.metranpāža līdz linotipistēm – līksmoja un gavilēja,jo no rokas rokā gāja necilais zili pelēkais sējumiņš– Vizmas Belševicas Gadu gredzeni. Tas bija kā bumbassprādziens, kā starmeša gaismas kūlis, kas izkliedējasarkano miglu. Un šī sējumiņa kronis – IndriķaLatvieša piezīmes uz Livonijas Hronikas malām, tikauztverts kā sava veida Antikomunistiskais manifests:Kā greizsirdīga sieva Roma prasa, / Lai ik uz soļamīlestību zvēr / Tai publiski... un spiegu acīm lasa /Starp manām rindām, ka tai nepieder / Šī sirds. Tasbija neaizmirstams brīdis, kam biju liecinieks.* * *1981. gads. Ciemojos nelaiķa Vitauta Sīmaņa mājāČikāgas apkaimē. Saimnieks man rādīja savu darbnīcu,stāstīja par krāšņā albuma Latvia projektu unpateica, ka gatavojot savu meitu darbam atjaunotajāLatvijas valstī. Vella milti! Tas bija 1981.gadā, kaddaudzi vaicāja, cik paaudzēm vēl būs jānomainās,līdz Kremļa impērija sašķīdīs?Vitauts Sīmanis manās acīs iemiesoja trimdas nesalaužamoticību tam, ka neatkarīgā Latvija atdzims.* * *Mācīdamies padomju krievu skolas 6. un 7. klasētālajā Kazahijā, kur biju nokļuvis kā karalaika bēglis,iegaumēju daudzas Aleksandra Puškina vārsmas, unviena rindiņa tagad, pēc 65 gadiem, man pēkšņi atausaatmiņā: Ot finskih hladnyh skal do plamennoiKolhidy, latviskojot – no aukstām somu klintīm līdzliesmainajai Kolhidai. Puškins to rakstīja 1831.gadāpēc t.s. poļu dumpja brutālas apspiešanas, atbildot„Krievijas apmelotājiem” Rietumeiropā (galvenokārtfranču parlamentāriešiem) un uzsverot, kano saltajiem ziemeļiem līdz svelmainiem dienvidiemKrievzeme celsies cīņai, zibot tērauda durkļiem.Ģeniālais dzejnieks Puškins bija gan izsmalcināts kosmopolīts,gan brīvdomīgs humānists un vienlaikuslielkrievu šovinists.Pārfrazējot šo Puškina dzejoļa rindiņu, pievērsīsimieskā klinšainajai somugru Igaunijai, tā Kaukāzam(Kolhida ir tagadējās Gruzijas sengrieķu nosaukums).Abi šie reģioni, ja ticam gan Puškinam, gan Putinam,ietilpst Krievijas interešu sfērā.Britu nedēļas laikraksts The Economist atzinīgi vērtēIgaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa ierosmi– plašāk pieminēt un arī popularizēt ārzemēskopumā maz zināmu faktu: 1944. gada septembrī,atkāpjoties vācu karaspēkam un tuvojoties sarkanarmijai,Tallinā dažas dienas darbojās un turējās demokrātiskaIgaunijas valdība Otto Tīfa (Tief) vadībā. Nevisiem šīs valdības locekļiem izdevās rast patvērumuZviedrijā; izglītības ministrs Arnolds Susi tika vārdzinātsGulagā kopā ar Aleksandru Solžeņicinu. TheEconomist uzsver šīs īslaicīgās epizodes (interregnum)simbolisko nozīmi: pati Tīfa valdības eksistenceTallinā apgāž nodrāzto apgalvojumu, ka sarkanarmija1944. gadā „atbrīvojusi” Igauniju.Un vēl viena interesanta ziņa no Igaunijas: šīs zemesdienvidaustrumos, Vistlas ciematā, atklāts pieminekliskritušajiem igauņu karavīriem. Jaunums te ir tas,ka 1944.21.IX te notika kauja starp Waffen SS 20.igauņu divīzijas un sarkanarmijas igauņu strēlniekukorpusa vīriem un piemineklis celts, godinot abupušu igauņu karavīru piemiņu. Te krita vairāki simti„leģionāru” un ap 70 „strēlnieku.”Man šķiet, ka te nekā nosodāma nav. Taču baidos, kadažs labs lasītājs šķendēsies, ja ierosināšu, lai Džūkstē,kur, kā rakstīja nelaiķis Uldis Ģērmanis, cīnījās brālispret brāli, tiktu uzcelts līdzīgs piemineklis.* * *No „aukstām somu klintīm” dosimies uz „liesmainoKolhidu” un Puškina vietā atcerēsimies Ļermontovu.Konservatīvais krievu rakstnieks Vladimirs Bondarenkomēnešrakstā Deņ Ļiteratury nācis klajā ar, varam teikt,dusmīgu apcerējumu „Krievu Kaukāzs”, kurā kategoriskiiebilst pret vispāratzītā termina Ziemeļkaukāzslietošanu un prasa, lai šis reģions turpmāk tiktu sauktspar Dienvidkrieviju (Južnaja Rossija). Līdzšinējā terminapaturēšana nozīmētu kaunpilnu Krievijas kapitulāciju,apgalvo Bondarenko, tā būtu atteikšanās noKrievijas likumīgām tiesībām un pozīcijām. Viņaprāt,tur jāatjauno pussagruvušās pareizticīgo baznīciņas,jo turpat līdzās slejas mirdzošie mošeju minareti. Parko Terekas kazaki lēja savas asinis 18. un 19. gs.? Tetaču sensenis bijis Krievzemes aizsargvalnis Āzijaspievārtē! Jāapliecina mūsu Kaukāza krieviskums,uzsver Bondarenko. Un te mēs no Puškina nonākampie cita krievu literatūras ģēnija – Ļermontova:Bondarenko aicina ne tikai sakopt novārtā atstātoĻermontova muzeju Pjatigorskā, cildināt šo slavenokrievu cilvēku, kura daiļrade nesaraujami saistīta arKaukāzu, bet arī vēl tagad – 166 gadus vēlāk – šaustītun nolādēt majoru Martinovu, no kura lodes divkaujākrita Ļermontovs. Bondarenko ļoti izteiksmīgiatspoguļo pašreizējās noskaņas lielkrievu šovinistuaprindās, norādot uz Ļermontova slepkavas vārduun tēva vārdu – Nikolajs Solomonovičs Martinovs.Šis majors nācis no t.s. kantonistiem – cara armijāiesauktajiem un turpat kristītajiem žīdu pusaudžiem.Kāda tam nozīme šai sakarā? Komentāri lieki! oVoldemārs Avens. Atslēgas caurums. Eļļa uz kartona. 1997. 21,5 x 29,5 cmPar mākslinieku skat. 36. lpp.29

Uldis SiliņšATSKATĪTIES, PASMAIDĪTDP CAMP ALT-GARGE – 1945Mūs atved uz jauno apmetni gan ar armijas kravasmašīnām, gan vilcienu. Alt-Garge – tā saucas Elbesmalā nepabeigtās spēkstacijas strādniekiem celtā apmetne,ko mēs citādi savā starpā nedēvējam kā parlāgeri. DP Camp Alt-Garge ir UNRRA team 63 aprūpē.(Latvijas Vēstnesī minēts, ka pirmie iebraucēji ieradušies1945.7.VI. Var jau būt, jo neatbraucām visireizē.)Mēs dzīvojam meža malā. Tuvākā dzelzceļa stacijair Blekēdes ciemā, no kurienes uz apriņķa pilsētuLineburgu iet motorvāģis. Tuvākā pilsētele –Bārskempa. Lielais vairums esam bijušie Lineburgaskazarmju ļaudis. Nometnē bez mums ir arī igauņiun lietuvieši. Vairākumā esam mēs, un mums piekrītcentrālā vieta – koka barakas abās pusēs nometneslaukumam, ko grezno divi karogu masti; vienā laukumagalā vēl kādas barakas, otrā – ambulance. Pārējāsēkas – virtuve un ēdamzāle ar mazu paaugstinājumu,kas kalpo par skatuvi, bērnu virtuve bērniem līdz 14gadiem, sausās labierīcības (sieviešu un vīriešu daļuatdala siena) un dušas telpas ar mazgātuvi otrā galā.Aiz ambulances atkal trīs vai četras atsevišķas kokabarakas, kurām vēl pievienojās vēlāk celtās „Nissenabūdas“ – apaļas skārda “bundžas”. Viena tika baznīcai,otra skautiem, trešā saziedotām drēbēm (koLatvijā 1990. gados sauca par „humpalām“). Trešobaraku ir aizņēmusi nometnes administrācija unkantīne, ko vada no 1946. gada vidus Jānis Bokums.Tur var iegādāties latviešu grāmatas un dažādus sīkumus.Barakas galā Reinholda Āboltiņa foto „ateljē“.Barakas nav labā kārtībā – jālabo durvis, logi. Sākumāvisiem nepietiek divstāvīgās gultas. Blaktis. Pie galvenajiemnometnes vārtiem atrodas liels zvans, ar kuruaicina uz brokastīm, pusdienām un vakariņām, svētdienāsuz dievkalpojumu un katru dienu plkst. 14.00ziņo pareizo laiku.Dzīvojamās barakas ir koka struktūras ar trim atsevišķāmieejām un istabām no ieejas pa labi un pa kreisi.Istabas vidū galds, krāsniņa, gar malām divstāvu gultas.Katra ģimene mēģināja atdalīt savu personīgotelpu ar segām vai kā citādi, lai kaut cik pasargātusevi no kaimiņu skatiem. Katrā istabā ir ap 13 personu.Sekss? Kas tas tāds? Citi gāja tāpat pastaigāties,bet visi apmēram uz vienu un to pašu vietu.Mazgāšanās ir kopējā pirtī. Ja saku „pirtī“, es domājudušas telpas. Pie dušām jāstāv rindā. Saslapinies, ieziepējiesun kad atkal pienāk tava kārta – noskalojies.Sākumā skaistajam dzimumam bija sava sieviešu kārtaspirtniece, agresīvas lesbietes tips.Pirti „kurina“ reizi nedēļā. No pirtnieka telpas, kas__________________________Par Atskatīties, pasmaidīt autoru, dramaturgu, režisoruun žurnālistu Uldi Siliņu skat. JG252:36 un 255:72.Autobiogrāfisko piezīmju pirmais turpinājums „Vācijākara pēdējos mēnešos“ iespiests JG257.atrodas zemāk nekā pirts grīda, var redzēt peldviesuspa mazu lodziņu. Galvenā skatīšanās notiek pa zaracaurumu sienā. Sieviešu sesijas laikā pirtnieka telpāsdažkārt uzturas arī pirtnieka tuvākie draugi. Zaracauruma īre, kas pavēra skatu uz atkailināto daiļodzimumu, maksāja vienu cigareti. Cik ilgi drīkstējaskatīties, nav palicis prātā. Pirtnieks nu jau labu laikukurina pirti Viņsaulē, iespējams, viskarstākā vietā.Igauņi dzīvo no mums uz rietumiem, mežiņa otrāpusē, atsevišķās, no cementa blokiem celtās savrūpmājelēspa divām ģimenēm katrā, gan ar izņēmumiem.Igauņiem ir arī pašu būvēta pirts un labākāsdzīvojamās telpas. Acīmredzot, te dzīvojuši ar ģimenēmvācu priekšstrādnieki. Visumā igauņi ir daudzagresīvāki par letiņiem, un, ja vien ir vajadzība, nekaunaslietot elkoņus un spiesties priekšā. Nāk prātākāds latviešu kora - igauņu tautas dejnieku koncertspie angļiem, uz ko bija ieradušies arī igauņu līdzbraucēji.Kamēr mūsējie dziedāja, igauņi bija notiesājušivisas uzkodas. Mūsu dziedoņiem kaut kas tikauz ātru roku sagrābstīts. Nāk prātā Brīvības kuģabrauciena organizētāja Viļņa Zaļkalna vārdi: Igauņisevi uzskata par gudrākiem nekā citi, bet leiši domā,ka visi viņus grib apšmaukt.Lietuvieši ir no mums uz Elbes pusi, kur dzīvojuši precētiestrādnieki. Starp leišu nometni un Elbu snaužmazais Alt-Garges ciemats. Starp viņiem un mums irmūra ēka, kur dzīvo kempa (camp – angļiem nav lāgeris,bet kemps) komandants, pēc izskata skābs skotuizcelsmes majors, vārdā Grenfels (Worick Grenfell).Kādā citā vāciešiem rekvizētā mūra ēkā dzīvo NorthGerman Timber Control ļaudis. Grenfela saimniecībuvada skaista igauniete, kurai ir vēl skaistāka meita.Māte bija iedomājusies piedāvāt majoram visus mājaskomfortus un iegājusi vakarā pie viņa guļamistabāplika. Vorika reakcija? - Get out! ( Ārā!). Igaunieteturpināja tīrīt un vārīt ar drēbēm mugurā, bet nekoBarakas istaba30

vairāk. Vēlāk latviešiem izdevās skotu pielauzt, bombardējotviņu ar tortēm un labumiem, un viņa skābesprocents kļuva tā kā mazāks. Reiz, inspicējot nometneslabierīcības, Vorikam iekrita bedrē brilles. Izsaucanometnes administratoru inž. A. Spūrmani, tika savervētadarba komanda un smelts ārā tualetes saturs.Meklēšanā piedalījās arī pats majors, vandoties pamēslu kaudzi ar savu spieķīti. Brilles atradās. Pa tolaiku no Lineburgas jau bija atvests jauns pāris.Grenfels vienmēr bija norūpējies par to, ka nometnēvarētu izcelties kādas sērgas, regulāri inspicējanometni un sagāza krāsniņas un plītiņas, ko pašapgādniekibija uzcēluši tuvējās priedēs. Viņš bijisnometnes komandants vācu Austrumāfrikā pēc IPasaules kara. Nometnē bijuši vācu gūstekņi un civilisti.Izcēlusies epidēmija, daudzi aizgājuši bojā, parko vainots komandants un degradēts par vienkāršuzaldātu. II Pasaules karš viņam bija devis iespēju reabilitēties,bet mēs viņam atsaucām atmiņā vecāstraumas. Lai nu no sākuma kā, bet, savu dienestubeidzot 1946.2.IV, Grenfels šķīrās no mums kā sirsnīgsdraugs.Drīz nometnes vadību pārņem gaisa spēku virsnieksPigots (Piggot). Iespējams, ka viņam bija Wing komandierapakāpe, jo mēs viņu dēvējām par pulkvedi.Majoram Grenfelam bija padots vismaz viens virsnieks– kapteinis Peks (Pack- jāizrunā ar plato e) unseržants. Varbūt, ka bija arī kāds denčiks. Kapteinimbija tulce igauniete, kas, kā varēja manīt, labi apzinājāssavu statusu, jo bija arī viņa brūte. Tādas vismazbija ļaužu runas. Mūsu barakai iznāca ar abiem darīšanatikai vienreiz. Visiem bija jāēd pie kopgalda,barakās ēst vārīt nedrīkstēja, bet kam vajadzīgi noteikumi,ja tos nevar pārkāpt. Liktenīgajā dienā vienasieva kaut ko vārīja uz taupības krāsniņas. Ienākanglis ar igaunieti. Kāpēc netaisot logus vaļā? Sliktsgaiss! Kas tur vārās? Vainīgā atbild, ka vāra zīdainimputriņu. Zīdainim zaļos zirņus? Anglis tīri stulbs nav.Igauniete smīn.No sākuma mēs bijām angļu militārās pārvaldes pārziņā.Bēgļu komandstruktūra sastāvēja no nometneskomandanta (katrai tautībai savs) ar savu administrāciju(latviešiem bija 4 locekļi), revīzijas komisiju,barakas vecākiem, istabas vecākiem, policijas priekšniekuun policistiem. Pie nometnes mājoja arī mazsangļu karavīru kontingents, varbūt 10 vai mazlietvairāk, kas bija nodarbināti pie North German TimberControl. Viņu tiešās funkcijas vairs neviens neatceras.Katrā ziņā viņi tur nebija, lai pasargātu mūs nokrieviem, vai arī paglābtu no vandalisma holandiešumašinēriju, kas bija atvesta spēkstacijas būvei, un kopaši holandieši savāca un aizveda atpakaļ uz savāmmājām pirmajā pēckara vasarā. Angļi bija adoptējušilietuviešu pusaudzi, kas dzīvoja pie viņiem un staigājaapkārt angļu uniformā.Gulēšana barakās ir divstāvu gultiņās. Mums kaimiņosmājo precēts pāris. Vīram guļas vieta augšā,sievai apakšā. Reiz laulātais draugs ir ieskatījies pudelēun pārrodas mājās pilns līdz malām ar mūsutechnologu augstvērtīgo brūvējumu. Pavēls vakars.Uguns vēl nav nodzēsta. Sieva ņemas savu otropusi slānīt ne pa jokam. Vīrs ieveļas augšējā gultā,bet sieva nerimstas. Vīrs pārliecas pāri malai, gribko teikt, pazaudē līdzsvaru un nolido uz galvas lejā.Blākš! Šokējošs klusums. Vīrs guļ uz grīdas šķietaminesamaņā. Sunīšana pārtrūkst. Visa baraka gaidaar aizturētu elpu, kas būs tālāk? – Mīļo vīriņ, mīļovīriņ.... saki kaut ko!... Klusums. Vīriņ mīļais , sakiko!... Beidzot balss no grīdas: Liec man mieru! Mēsuzelpojam. Dzīvs! – Ak tu, plencis tāds!... Viss sākasatkal no gala. Ja viņš nedzēris būtu nogāzieslejā, būtu nolauzis kaklu. Viņam nebija ne skrambas!Locekļi veseli. Alkohols kaitīgs? Amerikāņi sacītu: Tellit to the Marines! Latviski tas būtu: Ej un stāsti to kādamcitam! Viņa glāzītes biedrs, armijas kapteinis jaugados, pēc vienas tādas iemešanas mūs pārsteidzaar vairāku minūšu garu monologu latīniski. Otrā rītāpats brīnījās un negribēja mums ticēt. Nekā no latiņuvalodas vairs neatceroties.Par debesvalstību zemes virsū rūpējās divi mācītāji:Jānis Vilperts Lazda un Kārlis Sautiņš. Lazdas sprediķibija filozofiska rakstura, kamēr Sautiņa skats bijavairāk vērsts uz zemes lietām, kā es to piedzīvoju. Ardievkalpojumiem viņi mainījās – viens vienu svētdienu,otrs – otru. Kad sprediķoja Lazda, Sautiņš sitaElbas malā kārtis. Mans skolas biedrs Celles Ojārsatceras kādu Lazdas un Sautiņa konfrontāciju ar kafijaskannām rokās pie nometnes ēdamzāles durvīm.Lazda: Man kā vecākam amata brālim ir jāaizrādatev, cik mūsu stāvoklim nepiedienīga ir dzeršanaun karšu spēlēšana tādu cilvēku sabiedrībā, kādā tubiji vakar vakarā. Sautiņš : ??? Lazda: Es tevi brīdinu,ka tam var būt nopietnas sekas. – Ej taču tu galīgidirst! – atcirtis Sautiņš un iegājis zālē. Lazda apjucisstāvējis kādu brīdi, tad, laikam aizmirsis sava nācienaprimāro nolūku, devies atpakaļ ar tukšu traukupie sievas un bērniem. (Par dialoga saturu verbatimOjārs negalvo.)Sautiņš man labi palicis atmiņā. Es kā mazgadīgs(kā man riebās šis vārds!) cigarešu devu nesaņēmu,pietrūka līdz 16 gadiem kādi mēneši. Tas man, IIPasaules kara [skat. JG257 – red.] veterānam, bija apvainojums.Bija jāpērk smēķi par šokolādi vai jābičo.Reiz, ejot pa nometnes celiņu, ieraugu zemē garukončiku. Tas ir mans! Bet pretim nāk mācītājs Sautiņš.Cits nekas neatliek, kā iet končikam garām un tadSautiņam aiz muguras pievākt. Kad es apgriežos, irjau par vēlu. Končiks ir pārvietojies Tā Kunga ganaskārda kastītē, kurā viņš glabā tabakas izstrādājumus.Kā mācītājs var kaut ko tādu nodarīt savam draudzesloceklim? Velti tu, mīļais ganītāj, gaidīsi savu avi baznīcā!Ja esmu remdens kristietis, tad tur savi nopelniir arī Sautiņam.Bet arī Lazda nebija noturējies, neiekodis grēkaābolā. Vācijā gar ceļa malām bija sastādītas ābeles.Nokritušos ābolus varēja ņemt katrs, bet nedrīkstējaābeles purināt. Draudzes locekļi bija noskatījušies,kā mācītājs birdina lejā aizliegtos augļus. Lazdu ģimeneibija dēls Paulis, toreiz vēl mazs puika, šodienievērojams vēsturnieks. o31

DR. VALDIS MUIŽNIEKS1927.1.XII - 2009.10.VIILicis plecu pie ALJAs un LatviešuFonda dibināšanas, Rietummičiganasuniversitātes Latviešu Studiju centraizveidošanas...Lalita un Valdis Muižnieks 50. kāzu jubilejas dienā, Kalamazū, Mičiganā (2008)INGUNA JANSONE 1963-2009***Ir dažas tādas mūžīgas lietas,kas paliek, kad iznīcīgās(kā, piemēram, jaunība,draudzība,mīlestība) ir prom.Tomēr – ir dažas tādas mūžīgas lietas,kas paliek(kā, piemēram)sienāža lēciens no tavas rokas,vējš tavos matos,un tas, kā tu pievēri acis saulēnemainīgi lēni un maigi,kā pasargāt gribēdams sauli no sevis.Ir dažas tādas mūžīgas lietas.No krājuma Sikspārņa sindromsFoto: ¼ satoriInguna Jansone (1963-2009), bibliotekāre, LUmācību spēks, dzejniece [Sikspārņa sindroms(1993), Šampūns ar balzāmu (1998, AnnasDagdas prēmija)], tulkotāja [Kurta VonnegūtaBalagāns jeb Vientulībai – nē (1994) un MāteNakts (1997, kopā ar J.Rambu), F. VeldonesSievietes – sātana dzīve un mīlestība (1995), Dž.Džoisa īsstāstus krājumā Traģisks gadījums (1997),Džona Ērvinga Atraitne uz gadu (2000), RičardaBrotigana Sapņi par Babiloniju (2001), DžordžaOrvela Posts Parīzē un Londonā (2006), atdzejojusiamerikāņu bītņikus, Metjū Svīniju u.c.]. NaropaInstitūtā (Boulder, Colorado) 90. gados gatavojusidisertāciju par bītņiku dzeju. Ingunas pašas darbitulkoti somiski un zviedriski (atsevišķā grāmatāFladdermussyndromet, 2003).32

VĒSTUREJānis Krēsliņš Sr.LATVIEŠI, IGAUŅI, SOMIVēstule no Bronksas, ASVRūjienas Laika redaktore Līga Siliņa savā nesenāASV ceļojumā viesojās arī Vašingtonā,kur intervēja aktrisi Hildu Princi Uršteinu. RLiespiestā intervija (2009.30.IV; 7. un 14.VI) irnozīmīga ar ziņām par latviešu teātri Latvijāun trimdā, un piedevām kā ceļa zīmes, kaspalīdz izsekot sarežģītām un neparastāmlatviešu, igauņu un somu attiecībām un totautu vēsturei.Uršteinas (dz. 1914 Omuļu pag. netālu noRūjienas) tēvs – igaunis Hans Kokamägi,māte – Olga Briedis, kura prata arī igauniskitāpat kā krietns skaits Igaunijas pierobežaslatviešu. Līdz 8 g.v. Hilda latviski neprot –viņu audzina tēva māte Anna. Kad Hildai nepilnipieci gadi, boļševiki pie Piksāru stacijasnošauj viņas tēvu un tēva brāli. Hildas māteapprecas otrreiz un ģimene pārceļas uz Rīgu.Hildas mātes māsa ir rūjienieša, 1941.gadākomunistu nošautā tieslietu ministra HermaņaApsīša sieva. Hildas Kokamägi pirmaisvīrs ir LU docents Rūdolfs Princis.Intervijā Hilda stāsta par savām gaitām Rīgāteātra skolā, par aktrises karjeras sākumiemRīgas Nacionālajā teātrī, apprecēšanos (1941)ar aktieri un režisoru Osvaldu Uršteinu, kuršatvēris viņā īsto aktrisi. Pēc spožas karjerasNacionālajā teātrī, krievu armijai tuvojotiesRīgai, Hilda ar vīru, meitu Andu u.d.c. pazīstamiemaktieriem uzsāk trimdas gaitas,darbojas ļoti rosīgajā Mērbekas latviešu teātrīVācijā, vēlāk Vašingtonas latviešu teātrakopā ASV. Par šo ansambļu neskaitāmām izrādēmdažādos latviešu centros informācijuvar rast Viktora Hausmaņa Latviešu aktieritrimdā (1996) un Latviešu teātris ASV unKanādā (2008). Osvalda Uršteina 80 gadujubilejas atcerei sarīkotajā (1990) AnšlavaEglīša lugas Bezkaunīgie veči izrādē tēlotZuzannas lomu uzaicināta tiek Hilda.Pēc Hildas lūguma sameklēt viņas tēvaHansa Kokamägi kapu, RL redaktore Siliņaigauņu Lilli pagastā iegūst interesantas ziņaspar tēvu un viņa interesantajiem radiem,piem., ievērojamās igauņu-somu rakstnieces,Valkā dzimušās Vuolijoki (Hella MurrikWuolijoki,1886-1954) māte (meitas vārdsKokamägi) ir tuvos rados ar boļševiku nošautoHildas tēvu. Vuolijoki sava mūža lielākodaļu pavada Somijā un kļūst slavena ne tikaikā rakstniece (kopš 1932 viņa raksta tikai somiski),bet arī ar liela apjoma veikalnieciskoun politisko, bieži komunistisko, darbošanos.Rietumu pasaulē ir aprakstītas viņas attiecībasun literārā sadarbība ar vācu ievērojamo,ļoti kreisas ievirzes rakstnieku BertolduBrechtu (1898-1956) Somijā, kur viņš nonākkā bēglis no Hitlera režīma. Brechta lugaHerr Pantila und sein Knecht Matti (Pantilaskungs un viņa kalps Mati) ir kādas Vuolijokilugas pārstrādājums. Mazāk zināmi ir Hellassakari ar amerikāņu virsšķiru aprindu komunistuDžonu Rīdu (John Reed, 1887-1920)tūlīt pēc Oktobra revolūcijas, ko viņš slavinasavā grāmatā Ten Days that Shook theWorld (Desmit dienas, kas satrieca pasauli).Ziemas kara laikā, kad Somija karo arPadomju Savienību, Hella sēž cietumā parsadarbošanos ar Padomijas slepenajiemdienestiem un spiegu slēpšanu. Pēc Somijaskapitulācijas un Vuolijoki atsvabināšanas nocietuma, viņa atgriežas politikā, vairākus gadusir deputāte Somijas parlamentā un kādulaiku Somijas valsts radio direktore. No viņasdaudzajām lugām zināms skaits tulkojumuuzvesti Latvijā krievu okupācijas laikā unpat vēl pēc neatkarības atjaunošanas. Hellasmazdēls, sociāldemokrāts Erkki Tuomioja(1946) kļūst par Somijas ārlietu ministru(2000- 2007), publicē grāmatu (2006) parsavu vecmāmiņu A Delicate Shade of Pink(Sārtās krāsas delikātā ēna). Šajā grāmatā,kas saņēmusi izcilo Tieto Finlandia prēmiju,cita vidū aprakstīta Hellas māsa Salme Duta(dz. Murrik, 1888-1964) – kominterna aģente,kura it kā Ļeņina uzdevumā devusies uzAngliju palīdzēt organizēt turienes komunistupartiju, kļūst pazīstama britu komuniste,apprecas ar britu komunistu, daudzu grāmatuautoru Radžāni Palmi Dutu (Rajani PalmeDutt,1896-1974), tēva indieša un māteszviedrietes dēlu, kurš piedevām bijis tuvosrados ar pazīstamo zviedru sociāldemokrātupolitiķi Olafu Palmi (Olof Palme,1927-1986),kurš savukārt, būdams daļēji baltvācu izcelsmes,bērnībā vasaras pavadījis Latvijā.Palme kļuva vairākkārtējs Zviedrijas ministruprezidents; viņu nogalināja joprojām nenoskaidrotislepkavas.Mēģinot izsekot sarežģītiem latviešu, igauņuun somu radu rakstiem nežēlīgu pārmaiņupārbagātā laikmetā, gribot negribot reizēmatklājas sakarības, kas palīdz izgaismot biežinepamanītas vēsturiskas norises, saistībasun notikumus. o___________________Par Jāņa Krēsliņa Sr. Kopotu rakstu 3. sēj. skat. JuraŠlesera rakstu JG257:21-23.33

MŪZIKAHelēna GintereGUNDEGA ŠMITEUN LAIKMETĪGĀ MŪZIKACilvēki mīl klausīties mūziku, ko pazīst, zināmoun ierasto, taču laiks nestāv uz vietas unmūzikā, tāpat kā citās mākslas jomās, notiekdaudz dažādu pārmaiņu, kuras estētiskidažkārt uzreiz nepieņemam. Laikmetīgomūziku nereti komponē uz pieprasījuma,tā teikt, noslēgtam klausītāju lokam. Kā taitapt populārākai? Kā plašāk izveidot dialoguar klausītāju?Šajā kontekstā nozīmīga Latvijasmūzikas dzīvē ir bijusi jaunās mūzikaskultūras izaugsme pēdējos10 gados. To vistiešākā nozīmēsekmējušas vairākas spilgtas personībasprofesionālo komponistuvidū, arī atskaņotājmākslinieki.Visaktīvākie – Latvijas Radio korisSigvarda Kļavas vadībā, KasparaPutniņa grupa Altera Veritas, kasatskaņo tikai viņiem rakstītu mūziku,Normunds Šnē ar Rīgas kamermūziķiem,Sinfonietta Rīga, Rīgasfestivāla orķestris, Māris Sirmais arkori Kamēr... un vēl daži atsevišķimūziķi. Deviņu gadu laikā laikmetīgāmūzika skanējusi 18 reizesLatvijas Nacionālajā Operas teātrī,arī jaunās mūzikas festivālā Arēna,kas notiek kopš 2002. gada. Tasviss mudina un uztur interesi parlaikmetīgo mūziku lielai sabiedrībasdaļai, apgāžot faktu, vismazLatvijā, ka mūsdienu mūzika tiek sacerētatikai šauram ekstravagantistu lokam. Ir izveidojieskupls Latvijas laikmetīgās mūzikaskomponistu loks – Andris Dzenītis, JānisPetraškēvičs, Mārtiņš Viļums, Ēriks Ešenvalds,Kristaps Pētersons, Sandra Ratniece un šobrīdviena no atzītākām un aktīvākām – rīdzinieceGundega Šmite (1977), kuras mūzikapārsteidz ar enerģisku lādiņu, sievišķīgusmalkumu un poētisma kombināciju. Viņair augusi mūzikas mīļotāju ģimenē. VectēvsAleksandrs Saliņš savulaik mācījies kompozīcijupie Lūcijas Garūtas un mūzikas teorijuEmīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā. Abi vecākidziedājuši koros, māsa absolvē Dārziņa vidusskoluun kļuva par pianisti. Pašā sākumāGundega nolemj neiet pa mūzikas ceļu – viņa_______________________Par Latvijas Valsts konservatoriju beigušo pianistiun mūzikas pedagoģi, tagad Kanādā mītošo HelēnuGinteri skat. JG246(2006):31.Gundega Šmitepabeidz Rīgas 1. ģimnāzijas specializēto matemātikasklasi. Taču drīz vien iestājas JāzepaMediņa Mūzikas vidusskolas teorijas nodaļā,bet pēc 4. kursa beigām nolemj vēlreiz mainītstudiju virzienu – iestājas Kultūras akadēmijasTeātra mākslas nodaļā. Tomēr pēc diviemsemestriem aptver, par aktrisi nekļūs, atgriežasMediņa vidusskolā, ko absolvē pedagogaImanta Mežaraupa vadībā. Diplomdarbs:par Manuela de Fajas (de Falla) skaņdarbuNoches en los jardines de España (NaktsSpānijas dārzos), kura nacionālromantiskajāgaisotnē atrodama daža laba saistoša laikmetīgumaiezīme.Pirmajā studiju gadā (1998) JāzepaVītola Mūzikas Akadēmijaskompozīcijas nodaļā (pie PēteraPlakida) Gundega uzvar iekšējākonkursā ar skaņdarbu sitaminstrumentiem– Pārvērtības, unpiedevām saņem Kultūras fondaatzinības rakstu par skaņdarbiemAtgriešanās (flautai, īru flautāmun divām basa koklēm) un Atnākot(flautai, koncertkoklei unbasa koklei). Seko, aizņemotiesPētera Plakida teicienu, dzīves lielākāopusa radīšana – piedzimstdēls Andrējs. Tad pārcelšanās uzASV sakarā ar vīram, komponistamMežaraupam profesionālinelabvēlīgiem apstākļiem Latvijā.Lielu lomu, protams, spēlēGundegas ziņkāre izzināt pasauliotrpus okeānam. Divus gadusAmerikā auklējot dēlu, katrs brīvsbrīdis tiek veltīts partitūru analīzei,iedziļināšanās visos Filadelfijas bibliotēkāpieejamos laikmetīgās mūzikas ierakstos,īpaši amerikāņu Džordža Kramba (Crumb)un itāļu izcelsmes Džona Koriljāno (Corigliano),kā arī Āzijas valstu komponistu darbos.Šī analīze fascinējusi ar vārdos nedefinējamuvirmojumu un īpatnējo kolorītu. Tai pat laikāintensīva Eiropas komponista Lučāno (Luciano)Berio skaņdarba Sekvences pētīšana.Šajā laikā top Gundegas otrs skaņdarbs – Alteraveritas, uzrakstīts koklētājai Andai Zaborovskaimūsdienu mūzikas kameransambļukonkursam.Pēc atgriešanās Latvijā Šmite kļūst parMūzikas akadēmijas bakalauri (2005) unmaģistri (2007) – profesora Plakida vadībā.Pēc pirmā grāda Socratus Erasmus studijuapmaiņas ietvaros papildinājusies SibēliusaMūzikas akadēmijā pie Veli Mati Pūmalas,kura vadībā tapa Komēta – saksafona kvartetam.Pūmalam piemīt izcila prasme iemācīt34

saskatīt vissīkākajā tematiskajā graudā milzīguattīstības potenciālu un katru parametruvairākkārtīgi palielināt un detalizēti izanalizēt.Mūzikas akadēmijas doktorantūras programmāprofesores Jeļenas Ļebedevas vadībāŠmite izstrādā promocijas darbu (disertāciju)par dzejas un mūzikas mijiedarbību jaunākajālatviešu kormūzikā. Starp tā laika sasniegumiemjāmin 2. vieta (pirmo nepiešķir) festivālaCulturescapes rīkotajā starptautiskajājauno komponistu kompozīciju konkursāpar skaņdarbu kameransamblim Isochasma(2006), kā arī Tālivalža Ķeniņa balva (2006).Sakarā ar lielo interesi par skaņu, gaismuun kustību, gan par dramaturģiju un teātrapasauli vispār jauno mākslinieci īpaši vilinadoma rakstīt operu. Viņa izvēlas prozaiķesGundegas Repšes romānu cikla Smagaismetāls motīvus – par sievieti, viņas tapšanucaur pieredzes liktajiem zīmogiem un neizmērojamopretestības spēju, kas pielīdzināmadzīvsudraba sīkstumam. Darbs vēl navpabeigts. Kamēr rakstniece izstrādājusi eksplikācijutrīs cēlieniem, komponiste līdz šimuzrakstījusi duetu.Pērngad mūzikas festivālā Arēna izskan piecipirmatskaņojumi, tostarp Gundegas Šmitesjaundarbs – Herbs jauktajam korim. Šogadviņa kļūst par Arēnas māksliniecisko vadītāju.Līdz šim festivāls fokusējās uz vienas slavenībasdaiļradi, piemēram, Heincu Holligeru(Heinz Holliger), bet šoruden fokusā TuvoAustrumu reģions – arābiskā un jūdiskā pasaule.Gundega Šmite, izteikta kamermūzikas autore,daudz izmanto kokli, flautu un sitamosinstrumentus. Skaņdarbi fascinē jau arto nosaukumiem – Meklējot zudušo (koklei,2002), Skatoties... sapņojot... (flautai, četrāmkoklēm, akordeonam un videoprojekcijai,2003), Trokšņu iela (pūtēju kvintetam unsitaminstrumentiem, 2007), Komēta (saksafonukvartetam, 2007), Klusuma ēnojumi...ziedu skaņai...izgaistot... (flautai un vibrafonam,2007). Klaviermūzikā jāmin Smejošāsdzirkstis, Kāda nakts putna stāsts, Atspulgi(visi 2001) un Mercurium (2004); kora mūzikā– Meditācija (2002), Light Seeking Light(2004), Gaisma ievainoja (cikls sieviešu korim,2004), Gaismas zeme, gaismas debesis(jauktam korim un sitaminstrumentiem,2006), Herbs (jauktam korim, 2008), kampievienojas vēl pāris darbu vokālajā kamermūzikā– Grasshopper (vīru vokālam kvintetam,2004), Trīs franču dziesmas ar MišelaDegī (Michel Deguy) dzeju (mecosoprānamun klavierēm, 2004) un vokāli instrumentālajāmūzikā – Vasaras pusnakts sapņi (pēcŠekspīra balsij un instrumentālam ansamblim,2007), Klusums ir skaņa, kad dvēseleaizlido (mecosoprānam, čellam un tamtamam,2003). Un pēdīgi divi simfoniski skaņdarbi– Refleksijas (stīgu orķestrim, 2004) unYellow–Red–Blue (stīgu orķestrim un elektronikai,2005).Interese par elektronisku skaņu sasaucasar vēlmi izpētīt skaņu kā tādu, radīt jaunuskanējumu, ko piedāvā dators, interese pētītinstrumenta skaņas iespējas, tās netveramāsdimensijas, kuras nav iespējams definēt noakustiska instrumenta pozīcijas. Viņa augstivērtē tos komponistus, kuriem izdodasapvienot avangardisku tendenci ar tradicionālāskultūras filozofiju. Šmite ieauž mūzikāsev tuvo Latvijas dabu, tās krāsas, iekšējoskanējumu un vibrāciju. Interese par elektroniskoskaņu īsti rodas brīdī, kad orķestraSinfonietta Rīga diriģents Šnē piedāvā rakstītskaņdarbu stīgu orķestrim un elektronikai.Rezultāts – Yellow-Red-Blue, pagaidāmvienīgais darbs elektronikai un akustiskajieminstrumentiem. Mūzikā Gundega iestājaspar harmoniju jeb balansu starp tehniskorisinājumu un ētisko kategoriju dimensijām,cenšoties skaņdarbos intelektuāli piesātinātāmepizodēm pretstatīt aleatoriskus, prātuatpūtinošus posmus, tādējādi radot līdzsvaru.Gundegas Šmites intereses ir apbrīnojamiplašas. Pirms studijām viņu fascinē psiholoģijaspasaule, tad vēlme kļūt par aktrisiun visbeidzot nostāšanās uz komponistes,mūzikas teorētiķes, dzejnieces, pianistesceļa. Viņa ir arī strādājusi par mūzikas teorijasun klavierspēles pedagoģi Ķekavas mūzikasskolā, par ērģelnieci Filadelfijas Sv. Jāņadraudzes baznīcā un darbojusies Filadelfijaslatviešu skolā. Bez tam Gundega rakstakoncertu recenzijas, lasa mūzikas kulturoloģijuakadēmijas etnomuzikologiem, arī Menedžmentaaugstskolas studentiem, regulāripublicējas žurnālā Mūzikas Saule un laikrakstāKultūras Forums. Viņas darbi atskaņotiarī ārzemēs – Lietuvā, Šveicē, Austrijā,Francijā, Vācijā, Japānā, ASV un Jaunzēlandē.Nupat kā šā gada aprīlī Šmite ievēlētapar Latvijas Komponistu savienības priekšsēdētāju.Savas skaņu pasaules izjūtas meklēšanaman šķiet kā mūžīgs, neizsmeļams process,kā lēna ieniršana arvien dziļāk vēl neizzinātajā,neizjustajā... Skaņa, vārds, klusums– pats par sevi kā fenomens – paver bezgalīgasiespējas – tā vispusīgā laikmetīgās mūzikaskomponiste Gundega Šmite. o35

MĀKSLALatviešu mākslinieku saietā Ņujorkas štata Katskiļu kalnos no kr. Sarma MuižnieceLiepiņa, Voldemārs Avens, Lalita Muižniece (2008).Foto: Ingrīda BulmanePAR VOLDEMĀRU AVENUPirms 18 gadiem Rīgā, 1991. gada septembrī– tikai nedaudzas dienas pēc Latvijas neatkarībasatjaunošanas, – galerijā „Jāņa Sēta”notiek JG ilggadējā redakcijas locekļa, tēlotājmākslasnodaļas pārzinātāja (kopš 1995),Voldemāra Avena gleznu izstāde. Pirms unarī pēc tam mākslinieka darbi eksponēti daudzāsgrupu izstādēs ASV un Kanādā, arī nevienā vien solo izstādē. Aptuveni šī JG numuraiznākšanas laikā plaša Voldemāra personālizstādeatkal notiek Rīgā, turklāt mūsumākslas pasaules, varētu teikt, pašā nabā– Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (16.VII-23.VIII). Avena gleznojumi lielākoties tiekraksturoti kā romantiski ekspresionistiski arnoslieci uz abstrakcionismu. Idejas saviemdarbiem viņš bieži smeļas mūsu izgājušogadsimtu celtnēs, visvairāk laukos – klēts vaišķūņu durvis, eņģes, atslēgas vai to caurumi,jumtu zelmiņu rotājumi. Minēto un vēl citusenlatviešu arhitektūras elementu formasgleznošanas procesā – parasti eļļas vai akrilatehnikā – tiek stipri vienkāršotas, apzināti neievērojotperspektīvas likumus. Mākslinieksarī nepavisam neuztraucas par šķietamuraupjumu krāsu uzlicienā un virsmas apdarē,nedz arī par otas vai naža vēzienu misēkļiem,nosaukdams tos par izdevīgām nejaušībām.Krāsas, krāsu izvēle viņam ir svarīgāka parvissvarīgāko.JG lasītāji zina, ka Voldemārs Avens nespējbūt uzticīgs tikai vienai Mūzai – neatraujamiviņam ir piekļāvusies Erato – Dzejas mūza,sevišķi cieši pēc kara gadiem, kad aiz mugurasir iesaukšana Latviešu leģionā, nonākšanagūstā un – pēc atbrīvošanas – bēgļu nometnēsakautās „Lielvācijas” angļu okupācijaszonā, kam seko Lielā izklīšana un trimdasturpinājums ASV. Jaungaitnieka Voldemārakontā kopš 1966. gada (JG60) ir vismaz 20dzejoļu kopu un vēl atsevišķas vārsmas pavidu – kopš, citu vidū, „Intervijas ar sevi”,„Divdesmitos gados dzimušajiem” un „Īsā apmeklējuma”(Dārgais kollēga... / Atļauj manapgāzt Tevis sniegto glāzi / ar viltīgo dziru, /kas gaida uz manu galu, / un palūgt mālakrūzi / ar apsistu malu, / kam apīņu smaržaun Jāņu nakts noreibums putās). VairumsJG iespiesto dzejoļu atrodas trīs augsti novērtētāsVoldemāra Avena dzejgrāmatiņās –Caurumi (1968), Avis (1989) un Piezvanīšu36

parīt (2002). Literatūrkritiķei un salīdzināmāsliteratūras profesorei Intai Ezergailei(1932-2005) pēdējā no tām ar tur izteiktoaso domu, dziļo respektu pret mākslu unmeistarību izteiksmē, radījusi patiesu, humānu,daudzšķautnainu pārdzīvojumu (JG233).Šo vārdkopu var droši attiecināt ne tikai uzAvena dzeju, bet uz visu viņa radošo devumu.Jāpiebilst, ka trimdas gleznotājam undzejniekam, kurš pēc pensionēšanās krietnudaļu no sava laika pavada dzimtenē, galvenajāmaizes darbā blakus ir vēl trešā Mūza– Arhitektūra. Viņš strādājis par arhitektu unplānotāju Ostu pārvaldē, Ņujorkā. Tur arī iegūtaaugstākā izglītība – izslavētajā Mākslasstudentu līgā (Art Students League) un tikpatslavenajā Kolumbijas universitātē (ColumbiaU.). Voldemārs Avens ir Latvijas Māksliniekusavienības (LMS), Amerikas Latviešu māksliniekuapvienības (ALMA), Latvijas Rakstniekusavienības (LRS) un LaRAs biedrs.(Ar JG vākiem, to vidū virkni Avena darināto,ar katra JG numura saturu, arī ar atlasītiemtekstiem un mākslas reprodukcijām interesentiemir iespēja iepazīties žurnāla mājaslapā:). R.E.RMT 2009Pērngad izstāžu zālēm pievienojās unikālā„Rīgas Mākslas telpa” (turpmāk: RMT)tieši zem Vecpilsētas centrālā laukuma blakuspilsētas domei un Melngalvju namam.Tolaik pazemes melnie griesti, līkloču paneļiun vājais apgaismojums atstāja bezgaladrūmu iespaidu. Par to JG254 izteicos visainegatīvi, tomēr cerīgi. Bet š.g. maijā manisagaidīja varens vizuāls šoks!!! Kas par neticamuplašumu! Un gaismas tik daudz, kamelnos griestus nemaz nevar saskatīt! Drošivien enerģiskās RMT saimnieciskās vadītājasIngas Lāces nopelns. Un šķiet, ka arī pasaulessaimniecības „dižķibele” RMT pagaidāmnav skārusi.JG lasītāju zināšanai vispirms dažas rindkopasno šī iestādījuma Credo:RMT mērķis ir mākslas procesu uzturēšana unveicināšana kā lokālā, tā starptautiskā kontekstā.Tā darbojas bez pastāvīgas mākslasekspozīcijas un kolekcijas veidošanas funkcijasun nenodarbojas ar mākslas komerciju.RMT savā darbībā ievēro programmatoriskuparitāti starp dažādiem mākslas veidiem unvirzieniem, kā arī vizuālās mākslas vēsturesun nākotnes redzējumu.Piedāvājot iespēju realizēt eksperimentālusprojektus vai jaunu darbu, šī izstāžu zāle parsavām prioritātēm izvirza mākslinieku, tādejādiīstenojot aktuālās prakses attīstību unradošu platformu teorētiskās domas veicināšanai.Liekas, ka izaicinošā geju parāde tautā neradījatādu interesi kā četru jaunu māksliniečuMāras Žeikares, Violas Karules, AigasOzoliņas un Aritas Varžinskas fotoizstādeVīrietis un kleita – līdzās Zviedrijas Institūtarīkotajai izstāde ECO CHIC. Lielformāta fotogrāfijas(70 x 100 cm) ar vīriešiem, kastērpti sievišķīgākajā no sieviešu apģērbiem,pievērš uzmanību dzimumu stereotipiempar sievišķīgo vīriešos un vīrišķīgo sievietēs,pie reizes norādot, ka tas ir sievietes skatījumsuz vīrieti, atbrīvojot viņu no sabiedrībāpieņemtām ģērbšanās etiķetēm un no tāmlīdzi nākošiem aizspriedumiem. 15 vīriešumodeļu vecums ir no 18 līdz 48 gadiem,viņu nodarbošanās, dzīves uzskati un sociālāslomas ir dažādas: galerijas īpašnieks,dzejnieks, gleznotājs, mūziķis, dīkdienis psihologs,radošais direktors, frizieris, arhitekts.Fotosesijās Rīgā, Londonā, Berlīnē un Portokleitas tika piemērotas katra raksturam untemperamentam, un tā, lai netiktu zaudētavīrieša organiskā „es” sajūta. Karule unVaržinska ir studentes Latvijas Mākslas akadēmijā,Žeikare to jau ir beigusi, bet Ozoliņastudē modes fotogrāfiju Londonā (U. forthe Creative Arts). Visas ir Rīgas Dizaina unmākslas vidusskolas absolventes.Izstādē ECO CHIC (eko-šiks) pārstāvētiZviedrijas modes dizaineri, kuru uzskatā zemapģērba pievilcīgā izskata slēpjas nepatīkamapatiesība, bet mūsdienu videi kaitīgajamapģērbam pastāvot alternatīvas, proti, videidraudzīga un ētiska pieeja, neziedojot negrama modes.Atklātā RMT ir momentā pārskatāma. Skatītājsbrīvi klīst no vienas puses uz otru. Nākprātā Kapitols, viens no septiņiem Romaspauguriem ar pilsētas valdes namu, laukumuun muzejiem tā abās pusēs, kurus savienoplašs pazemes koridors ar klasiskām skulptūrām(un labierīcībām), bet centrā atzarojumsar lēzenām kāpnēm, kas ved uz nelielu terasi.Tāla atbalss unikālajai RMT, kuras izstāžuzemteksts vienmēr ir nepārprotami izaicinošs,tas neļauj skatītājam ieņemt neitrāluviedokli – gandrīz vai smadzeņu mazgāšanassituācija! Vienīgais glābiņš ir ārā svaigāgaisā, lai tur mierīgi izvērtētu redzēto.37

Arņa Balčus fotogrāfija Bez nosaukuma #1 RMT izstādē “Amnēzija”Bez minētajām izstādēm, ievērību pelna labinoformētā RMT fotoizstāde Amnēzija. Tāsautors Arnis Balčus studējis komunikācijaszinātnes LU, bet fotogrāfiju VestminsteresU. Londonā. Vērojot eksponātus, iekulšanāsīstā amnēzijas muklājā ir garantēta. Rīgā dzimušais(1978) fotogrāfs pievēršas vecajiempadomju laikiem – nevis kā dokumentālists,bet kā subjektīvs soģis. Visas 11 viena un tāpaša lieluma (98 x 120 cm) fotogrāfijas uzņemtasLatvijas teritorijā, kur padomju laikuatribūtika sastopama vai uz katra soļa, acīmredzotvairāk nekā viņš spēja atrast ceļojumospa citām bijušās PSRS republikām.Redzam dažādus rituālus, kas sociālo unpolitisko pārmaiņu rezultātā ir izzuduši noikdienas, piem., piena dzeršanu starpbrīžosskolās un bērnu dārzos, obligātās civilās aizsardzībasstundas, meiteņu izklaidēšanāsieradumus u.c. Šo rituālu aizmiršanu, kā apgalvoBalčus, esot veicinājusi kolektīvā amnēzija,t.i., piespiedu vai brīvprātīga atsevišķuatmiņu (pionieru sarkanais lakatiņš, tautiskāprievīte) apspiešana pēc Latvijas neatkarībasatjaunošanas, lai noliegtu latviešu padomjuidentitāti vai arī lai pārvarētu politiskās unekonomiskās neveiksmes.Projekta mērķis – veidot saikni ar neseno pagātni,analizēt un izvērtēt kolektīvās amnēzijassekas, tādas kā Dižķibeli.Laimonis MieriņšLaimonis Mieriņš gatavojas savai retrospektīvai izstādeiLatvijas Nacionālajā Mākslas muzejā.Finansiālā dižķibele nav nākusi parlabu arī mūsu rakstu krājumam.Dārgie lasītāji, aicinām Jūs dāvināt JGradiem, draugiem, pazīstamiem vaiarī pārliecināt viņus pievienoties JGabonentu saimei. JG saimniecības vadītāja(skat. iekšējos vākus) ar priekuun pateicību pieņem arī ziedojumus.38

Vilnis AuziņšJĀŅA GLEIZDA PUSGADSIMTSFOTOGRĀFIJĀŠogad pasaules fotogrāfu kopiena atzīmē šīsgaismas tēlu mākslas izgudrojuma atzīšanas170. gadadienu. Starp Latvijas fotogrāfijasmeistariem ir vairāki, kuri ar to nodarbojaspusgadsimtu. Viņu veikums jau tādēļ vien ircienījams, ka tas atspoguļo mūsu kultūrasvibrācijas neviennozīmīgā vēstures periodā.Starp pazīstamajiem Latvijas foto māksliniekiemir arī Jānis Gleizds, kurš šī gada 7. maijāatzīmēja 85. dzimšanas dienu.Jānis Gleizds ir viens no tiem Latvijas fotogrāfiem,kura foto kompozīcijas, radītas galvenokārtaizvadītā gs. 60., 70. un 80. gados,joprojām vistiešāk aizskar romantismaun simbolisma tradīciju cienītājus. Salīdzinājumāar daudziem saviem laikabiedriem,Jānim romantisma jēga ir viņa paša esībaspamats. Tas viņu atšķir no vairākiem pazīstamiemLatvijas fotogrāfiem, kuri romantismuizmantoja, lai izpatiktu kādai skatītāju daļai.Jāņa Gleizda radītie attēli kopsakarībās arviņa personību un likteni ir ieguvuši savu patstāvīguvietu Latvijas iedzīvotāju priekšstatospar 20.gs. otrās puses Latvijas fotogrāfijassasniegumiem mākslas laukā. Izskaidrot unno dažādiem mūsdienu kultūras aspektiemanalizēt Gleizda veikumu ir visai sarežģītsuzdevums, jo pusgadsimta laikā ir ļoti mainījušiesatsevišķi novērtēšanas kritēriji, savukārtciti neticami pārsteidzošā veidā ir pārakmeņojušieskā senu būtņu fosilijas. Gleizdapašmācības ceļā apgūtā tēlotājas mākslaspieredze visai likumsakarīgi palīdzēja izdarītizvēli romantiska vispārinājuma tēlu virzienā.Tas bija tuvāks tam ētisko vērtību modelim,kuru viņš bija iemantojis kā bērnības un jaunībaslaika dzīvesziņu, tostarp tādu cilvēkaķermeņa daiļuma izpratni, kurā vairāk ir jēdzienisksmodelis nekā jutekliskas baudasinterpretācija.No Jāņa Gleizda nesenās retroizstādes „Motosports”39

Summējot pirmskara un pēckara gadu viņavizuālo tēlu pieredzi, var pieņemt, ka sākotnējitajā dominē reliģisku priekšstatu vaiizteikti romantizētu sižetu attēli. Pēckaraperiodā plaukstošais padomju dogmatismsnoliedza reliģisko tēlu lietderību, bet tajāpašā laikā aktīvi ražoja realitātei ļoti aptuveniatbilstošus vizuālos tēlus. Jānim vizuālāskultūras pieredze izveidojās uz divu pretējuideoloģiju sadursmes robežas, bet to abu vizuālāizpausme bija uz savdabīgās racionāla/iracionālā robežas. Viņa paša esības stabilitātesun radošās pašdisciplīnas meklējumi iratraduši līdzsvaru uz šīs robežas un pastāvkā reportāža no viņa subjektīvo tēlu realitātes.Personīgās dzīves dramatiskie notikumi nolikaJāni Gleizdu nevienlīdzīgas sacensībasnosacījumos. Šķiet, ka pietuvošanās sportanorišu dinamismam palīdzēja uzturēt sevīpārvarēšanas izaicinājumu. Sporta tematikasattēli būtiski komentē pašas autora individualitātesveidošanās procesu. Jāņa Gleizdagara pasaules meklējumi, savu fizisko spējupārvarēšanas izaicinājumi visgrodāk izpaužasviņa sporta tematikai veltītajos darbosun it īpaši motosporta sižetu kompozīcijās.Atšķirībā no aktu kompozīcijām tieši šajosdarbos ir ieraugāms autora savas izteiksmesformas meklējumu ceļš starp spilgto racionālonorises paštēlu un autora subjektīvovēstījumu. Tagad, apskatot šos daudzas izstādespiedzīvojušos attēlus, varam teikt, katajos ir viņa grūtību pārvarēšanas un virsotņusasniegšanas ceļa tēls. Gleizda motosportasižetu kompozīcijas atrodas fascinējošajāpārejas stadijā, sava veida barokamerā, kurasamierina visai atšķirīgas attēlu vērotājugrupas. Tehnisko sporta veidu cienītāji priecājaspar to dinamismu un neprotestē pretacīmredzamām realitātes interpretācijām.Savukārt manipulētās fotogrāfijas pēcapstrādespaņēmienu izpratēji un fani akceptēšo izteiksmes līdzekļu lietošanu kā atbilstošuun izteiksmīgu. Dekoratīvu laukumu vai fotogrāfijasdizaina kvalitātes cienītāji vienkāršibauda attēlus ar cieņu pret to roku darbaizcelsmi.Nepieciešamība nepazaudēt humāno vērtībulīdzsvaru, uzturēt stabilu ētiskās kategorijassimbolu izskaidro Gleizda pievēršanossievietes tēlam kā ikonas versijai. Daļu nošīs tematiskās grupas Latvijas skatītāji nesenvarēja aplūkot Rīgas galerijā Birkenfelds.Mūsdienu laikmetīgā māksla vairāk reflektēatziņu, ka cilvēka fiziskais veidols ir tikaidekoratīva zīme vai pat tikai kaila ķermeņafakts mākslas tirgus skatlogā. Ar to bieži tiekstiprināts secinājums par humānas būtnesesības nelietderību. Jāņa Gleizda aktu kompozīcijasir aktīvā pretstatā šādam uzstādījumam.Kaut arī viņa tēlu manifests šodien izskatāspēc 19.gs. lauku puiša vīzijām, tās arsimbola vēstījuma jaudu aizstāv gan cilvēkafiziskās esības nosacījumus, gan ideālu nepieciešamību.Gleizda ideālisma pievienotovērtību veido viņa patiesums un godprātībaaizstāvēt sievietes kā stabilizējoša, līdzsvarojošafaktora nozīmi mūsu saskarsmes mūžīgajāmainīgumā. Autors sava nodoma stiprināšanaibieži izvēlas izteiksmes līdzekli, kuršar savu realitātes citādumu visvairāk atbilstautora nodomiem. Izohēlijas pēcapstrādesmetode palīdz piešķirt tradicionālai figurālaikompozīcijai unikalitāti un pārlaicīguma nojausmu.Pati pēcapstrādes metode nav izšķirošaislielums. Tā vienkārši ir atbilstīgi izvēlētaun palīdz veidot autora iecerētā vēstījumaformu un saturu. Metodes tehnoloģiskā sarežģītībair vēl viens izaicinājums cilvēkam arfizisko spēju ierobežojumiem.Lai gan Jānis Gleizds ir bijis vārdos skops arītad, kad izteikšanās iespēja nebija ierobežota,viņa atbilde uz jautājumu par attiecībāmar kādas noteiktas estētikas virzienu bija paskaidrojums,ka viņš tikai tiecas izteikt to daiļumapriekšstatu, kādu bija guvis bērnībā unjaunības gados. Viņš ir tiecies uz kādu tēlavīziju. Savas izpratnes robežās Jānis Gleizdsir centies un joprojām cenšas uzturēt ideālanepieciešamību mūsu saskarsmē, un sievietestēls metaforas zīmju vai tikai nojausmukvalitātē viņam šķiet tieši tik aktuāls, lai nodarbotosar to sava mūža lielāko daļu. o____________Fotogrāfs, foto projektu organizators un kurators,fotomākslas kritiķis, žurnālists un fotogrāfijas estētikasvēstures lektors, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītājs(kopš 1990) Vilnis Auziņš ir redkolēģijas loceklisEuropean Photography Guide (Göttingen, Vācijā),Imago (Bratislava, Slovākijā) u.c. Bijis mācībspēksLatvijas Universitātē, Latvijas Mākslas akadēmijā,Latvijas Kultūras akadēmijā, Profesionālā foto skolā.Paša fotouzņēmumi eksponēti daudzās personālungrupu izstādēs Latvijā, Lietuvā, Francijā, Dānijā,Norvēģijā, Austrijā, Slovēnijā, Kanādā, ASV, Japānāu.c. valstīs. Beidzis Maskavas Kultūras institūtumākslas administrācijas un kino-foto režijas specialitātē.Studējis arī moderno arhitektūru un jūsminājiespar Raitu (Frank Lloyd Wright) un Lekorbizjē (LeCorbusier). Stažējies Dienvidmēnas (Southern Maine)U. Portlandē, ASV.40

MĀKSLINIEKI LV VĒSTNIECĪBĀMaijā Vašingtonā notika ES vēstniecību atvērtodurvju nedēļa Europe Week. Tās ietvaros Latvijasvēstniecība sekmēja izstādes Latvian Dimensions:Contemporary Instalations and Sculpture īstenošanu.Atšķirībā no iepriekšējā gada Baltic Art fromPrivate Collections ar Igaunijas, Latvijas un Lietuvasmākslinieku stājmākslas darbiem, šogad piedalījāsmūsdienu mākslinieki ar instalācijām, skulptūrām,zīmējumiem un trīsdimensiju darbiem vēstniecībaiblakus piederošā ēkā, kas pati par sevi ir vēsturiskiun arhitektoniski interesants apskates objekts, kurinterjera arhitektonisko detaļu veclaicīgums patīkamikontrastēja ar mūsdienīgajiem darbiem. Izstādē(kuratore Sarma Muižniece Liepiņa) piedalījās šimbrīžamASV mītošie Ilze Dilāne, Gints Grīnbergs, KārlisRekevics, Gundega Bērziņa Seng un Linda Treija.Dilānes lietā papīra tehnikā veidotie vizuāli iespaidīgiedarbi atgādināja lielas medus šūnas, izceļotiesgan kā vienota kompozīcija uz oranžā fona, gan arīkā individuāli mākslas objekti. Interesanta krāsu unpapīra virsmas dažādība bija aplūkojama Ilzes lietajāspapīra „grāmatās“. Grīnberga metāla skulptūrasiekļāva sevī gan estētiski pievilcīgu formas izpratni,gan bieži asprātīgu tēlu atveidojumu – akmens„kāja“, no kuras izaug metāla skulpturālais veidojums,kas radīja dabīgu un reizē monumentālu skanējumu.Ginta darbi vienmēr ļoti veiksmīgi iekļaujas gan interjerā,gan brīvā dabā. Rekevics, kurš vairāk pazīstamsar savām sarežģītajām, ar ģipša javu būvētajām,industriālās ainavas fragmentus atgādinošāmskulptūrām, bija atvedis gan liela, gan arī mazākaformāta ogles zīmējumus, kuros pārliecinoši dominēpilsēta ar tās urbanizētajām, ģeometriskajāmformām (skat. JG256). Bērziņa Seng bija izveidojusimākslinieku darbnīcas modeli, kurā ikviens izstādesapmeklētājs varēja piedalīties mākslas darbu tapšanā.Lindas Treijas (skat.JG256) Aivara Neibarta dzejoļaietekmē tapušā lielformāta „Sliekšņa“ zīmējumalīnija radīta, dedzinot papīru, bet papīra laukumi ietonētiar dabīgiem materiāliem – kafiju, biešu sulu,tēju. Iededzinātais zīmējums, koši sarkanie laukumiun tumšais sienas apgleznojums darba aizmugurēradīja dramatisku iespaidu.ES vēstniecības apmeklēja necerēti liels skaits cilvēku,LV vēstniecību vien ap 4 000, no kuriem lielākā daļa,ieskaitot LV prezidentu Valdi Zatleru, iepazinās arī armākslas darbu skati. Veiksmīgi sagatavotā izstāde varētubūt labs piemērs arī turpmāk latviešu diasporasmāksliniekiem vairāk sadarboties savā starpā, veidotkopējas tematiskas izstādes un simpozijus. (L.T.)Mākslinieki LV vēstniecībā. No kr. LV vēstnieks Andrejs Pildegovičs, Linda Treija, KārlisRekevics, Sarma Muižniece Liepiņa, Gints Grīnbergs, Gundega Bērziņa Seng (2009.V).Fonā Lindas Treijas „Slieksnis”.41

LASĪTĀJU VĒSTULESOkupācijas muzeja Grāmatu galdam ir izveidojieslasītāju loks, kuri vienmēr atnāk pēc jaunākā JG numura.JG257 manu sirdi „aizķēra” Jura Rozīša stāstspar latviešu skolnieciņu Austrālijā, kuram bija jāiemācāsdzīvot citādā sabiedrībā, jāiepazīst putnu, zivju,augu un sēņu vārdi. Viņš nejuta piederību šai zemei,šai sabiedrībai, bet gan kādai abstraktai latviešu sabiedrībai,kas, netaustāma kā gaiss, plūda pāri (..)Un viņš bija pārliecināts, ka īstā patiesība vienmērir kaut kur citur. Bet neviens viņam neteica, kur tolai meklē. Kaut arī man ir bijusi tā laime nekad nepamestsavu dzimteni, man bija izprotamas šī bērnaizjūtas un pārdzīvojumi.Edīte Uztica, Rīgā* * *Daudziem dārzi neravēti, / Jaunai Gaitai izravēti,/ Līgo! JG257 pienākas papildus atzinība par Knuta[Skujenieka] lappusēm. Ar interesi lasīju Evas Eglājas-Kristsones pētījuma turpinājumu. Ildzes Krontas recenzijavarētu rosināt nelielu diskusiju par aizgājušolaikmetu – Barjerskrējiens rada godprātīgu pamatu.JG arī šoreiz stipri recenzenti; atsevišķs paldies JurimSileniekam – viņa atsauksmes allaž saturīgas un ... atturīgas(tas nav atskaņas dēļ).Imants, Rīgā* * *JG256:60 uzskaitītas Eiropas universitātes, kurāsvar mācīties latviešu valodu. Sarakstā nav SkotijasGlazgovas universitāte (University of Glasgow, UK),kur 2007. gada septembrī Department of Centraland East European Studies paspārnē sāka mācīt latviešuvalodu kā ¼ daļu no katedras Austrumeiropasvalodu grāda. To man darīja zināmu Prof.Dr. Smits(David Smith), kurš ir arī Journal of Baltic Studies galvenaisredaktors.Andrejs Ozoliņš, Glasgow, UK* * *Recenzējot Viktora Hausmaņa grāmatu Latviešu teātrisASV un Kanādā (JG257), Juris Silenieks kļūdījies,pieņemot, ka Anšlava Eglīša luga Cilvēks grib spēlētgrāmatā nav aplūkota, un ka luga vispār nav ASVun Kanādā izrādīta. Patiesībā Eglīša izlolotā PasifikaPalisādes latviešu dramatiskā kopa (Kalifornijā)ar to uzsāka darbību (1963) Anša Tipāna režijā arVeronikas Jenelsiņas dekoratīvo ietērpu. Iestudējumsgrāmatā iztirzāts (skat. lpp. 272-273). Starp citu, savāgrāmatā Trešais zvans (GD,1965) Eglītis jo krāsainiattēlojis dažādos atgadījumus, ko piedzīvojis šī iestudējumaviesizrādēs latviešu centros no krasta līdzkrastam. Tāpat gribas apšaubīt Silenieka vispārinātovērtējumu, ka latviešu kultūra uzliesmojusi un biežitikpat ātri padzisusi (piemēram, Vašingtonā, Ņujorkā,Bostonā, Sanfrancisko)... Lai atļauts pieminēt kaut tikaiAmerikas Latviešu teātra Bostonas ansambli, kuršsniedza pirmo izrādi 1951. gada janvārī. Pēdējaispilnas lugas jauniestudējums bija 1981. gadā, tačunākošajā gadā ansamblis atjaunoja iepriekšēju iestudējumu,lai ar to viesotos 5. Eiropas Latviešu dziesmusvētkos. Pēc tam ansamblis pievērsās mazākaapmēra pasākumiem, piem., dzejdarbu uzvedumiem,skatu vakariem utt. Pēdējais skatu vakars, veltītsMārtiņa Zīverta simtgadei, notika 2003. gada oktobrī.Tātad – darbības padzišana ilgusi veselus 52 gadus.Tas viss pamatīgi dokumentēts Hausmaņa grāmatā(197–258).Rasma Birzgale, Newton Centre, MA (ASV)* * *Paldies Jurim Šleseram par pamatīgo manu Rakstu3. sēj. (2008) recenziju JG257(2009). Pamatots irviņa teiktais, ka apgādam būtu bijis vēlams visiemmaniem Rakstu sējumiem izgatavot alfabētisku rādītāju.Šlesers raksta: Meklējot veidu, kā izteikt savasdomas, Krēsliņš sāk lietot vismaz man mulsinošoburtkopu marksofašisti – ar dažādām galotnēm. Tālietota nopietni, tāpēc gribētu to arī nopietni izprast.Ja ar vārdkopu marksofašisms reizēm svaidos mazlietpar daudz, to dažādās variācijās lietoju, lai nebūtujāsaka nacionālsociālisms, jo ar šo jēdzienu parastisaista hitlerismu (Nationalsozialistische DeutscheArbeiterpartei –Nacionālsocialistiskā vācu strādniekupartija). Protams, šo vārdkopu reizēm lietoju provokatoriskiun ironiskā nozīmē. Ar manu marksofašismugalā tikt mēģināja arī Andrievs Ezergailis Rakstu1. sēj. ievadvārdos. Tomēr, šķiet, nacionālsociālismskā ideoloģija daudziem latviešiem, un ne tikai, ir ļotipa spalvai. Filozofe Baiba Pētersone Karogā (1993,2)plašās diskusijās „Inteliģences atbildība, bezatbildībavai nodevība?” saka ka latviešiem vienīgā aktuālāideoloģija varētu būt nacionālsociālisms tā demokrātiskāvariantā (kā, teiksim, Norvēģijā). Hitlers Vācijāar savu nacionālsociālismu pie varas jau tika arī demokrātiskāveidā. Apšaubāms ir Pētersones teiktais,ka Norvēģijā valdošā ideoloģija ir nacionālsociālisms.Jānis Krēsliņš, Sr., Ņujorkā* * *Gaismas lukturis uz JG256 vāka ir kā zīme visam, kasvākos iekšā. Lai gan divi uzzīmēti deģenerāti tautastērpos, kas nezin kāpēc maisās pa vidu Platonam,Marijai un trešajam prātam, tur neder. (..) DžordžamBušam ar kurpi drosmīgi metot un pa pakaļu vēldrosmīgāk speŗot (32.lpp.), bet sekojošā lpp., aplūkojotēzeļausaini Baraku Obamu, kādā citā lappusēderētu redzēt otru ēzeļausaini Vladimiru Putinu. JaKGB Putinu neizsmejam, tad jau tieši KGB Putins, nevisKrūmu Juris ir pamanījies novilkt savas robežasdemokratijai. (Man, piemēram, dažādu iemeslu dēļnespējot elektronisko grāmatu izdevniecībā www.eraksti.lv publicēt Laimoņa Pura otro un trešo atmiņugrāmatu, šādas pārdomas rodas.) Jā gan, betko darīt, lai eiforiskām augšupejām nesekotu baigaslejupejas? Nu, ja tauta (tautas) izmirst miera laikā,bez mēŗa, tad atbildes vietā šajā reizē lai skan klusums.Tāds klusums, kāds nāk no Leldes Kalmītes„Apokaliptiskās vīzijas”. Par „Zvaigžņu archaiologu”Ojāru Ozoliņu – vai tik nav tā, ka par mūsu senatniviņš daudz ko saprot labāk, nekā skoloti vēsturnieki,kuŗi uz augšu (uz „zvaigznēm”) savas zemu nodurtāsacis nepaceļ. Valodnieku un bibliografu BenjamiņuTurpinājums 47. lpp.42

KIBERKAMBARISZiņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiemTRIMDA ISLANDEkonomiskās krīzes apstākļos daļa no „trimda nation”,kas atrodas Latvijā, faktiski ir sava veida ekonomiskāsala, kas nosaka arī tās izvēles iespējas. Ciksaprotu, daļa pārbraucēju uz Latviju ir jau pensijā vaiir sev nodrošinājuši kādas Rietumu demokrātijas pensiju(varbūt maldos). Katrā ziņā, šo tautiešu izdzīvošanuun ekonomisko neatkarību nodrošina ienākumieiro vai dolāros no valstīm, kurām no ekonomiskāskrīzes vēl nedraud sabrukums. Tas nostāda šo daļu– “trimda island” – ārpus nepieciešamības nopietnipārdomāt savu izvēli dzīvot Latvijā. Manā gadījumā,kam pensijas gadi vairs nav aiz tāliem kalniem un kasstrādājis Latvijā jau 14 gadus, ir jādomā, vai atlikušosgadus pavadīt šeit vai aizbraukt un pastrādāt valstī,kas spēs reāli maksāt pensiju brīdī, kad man apniksstrādāt. Esmu 100% pārliecināts, ka Latvijā nekādaspensijas nebūs. To saku, neiedziļinoties dažos manuagrāko darbavietu interesantos, bet legālos darbasamaksas paņēmienos (alga, honorāri u.tml). Nopamatalgas un sociāliem nodokļiem normālā valstītomēr vajadzētu kaut kam sanākt, taču šī valsts jauir krasi pārkāpusi tiesiskās paļāvības principu. Proti,ja esi piespiests maksāt nodokļus, tad arī esi tiesīgspaļauties, ka no tiem būs kāda atdeve. Tas ir, ja zvanīsipolicijai, tie ieradīsies, ja saslimsi, būs medicīniskāaprūpe un 1.septembrī būs skolotāji mana bērnaskolā. Pateicoties garai virkne kļūdu, kas liecina ganpar agrāku valdību, gan par Latvijas politiskās sistēmas/elitesmazspēju un nekompetenci, pēc tīri racionālaaprēķina ir jāsaprot, ka uz nevienu no šīm valstsfunkcijām vairs nevar paļauties. Pilnīgi bez emocijāmskatoties, Latvija tuvojas t.s. sabrukušas valsts (failedstate) statusam un nekas neliecina, ka tā pārskatāmānākotnē atkopsies. 2010. un 2011. gada budžetasamazinājumi nozīmē, ka faktiski jebkādi valsts pārvaldespakalpojumi pārstās eksistēt vai tiks sniegtitikai epizodiski un drausmīgā kvalitātē. Tādēļ uzskatu,ka vismaz daļai no mums, kas atrodas Latvijā, irjāsāk nopietni domāt par izceļošanu un jāsaprot, kaatbraukšana šeit ir izrādījusies neveiksme, vienalgakādas emocijas un „trimda nation” ieaudzinātās patriotismajūtas šāds solis šķietami pārkāptu. Par laimi(???) tiem, kas atrodas ekonomiskajā „trimda island”ir vēl iespēja padzīvot ar saviem ārpus Latvijas ienākumiemun baudīt to, kas būs atlicis no Latvijas kultūras,no dabas (ko budžets sevišķi neietekmē) unno sava vietējā sociālā tīkla (lai arī krietna daļa slīgsnabadzībā vai aizbrauks). Jāpadomā par veidiem, kāmēs, kas esam Eiropas darba tirgū „vecjaunieši”, varētukooperēties un atrast veidus, kā reintegrētiessavu agrāko mītnes zemju darba tirgos vai nodarbotiesar kādu uzņēmējdarbību, lai atlikušos gadus līdzpensijai varam strādāt līdz apnikumam, vai vismazbūt sistēmā, kas mūs nepievils, kā to noteikti izdarīsLatvijas līdz skrandām novestā valsts sociālā drošībastīkla ekonomika.Juris Kaža (Rīgā) Vecos laikos Latvijā sociālo pensiju nebija, un nodokļinebija augsti. Vācijā pensijas ieveda konservatīvaisOtto fon Bismarks, Latvijā – padomju vara. ASV ļotiminimālas pensijas ieviesa lielās depresijas laikā. PēcII Pasaules kara Vācijai likās nepieciešami rūpēties partiem, kuri kara laikā bija zaudējuši daudz vai pat visu.ASV, kas nav postīta kopš Pilsoņu kara laikiem, vēlšodien laba daļa pilsoņu nākotnes nodrošinājumam,ieskaitot veselības aprūpi, izvēlas savus ietaupījumus.Padomju varas laika Latvija bija faktiski atbrīvotano nopietni ņemamiem personiskiem ienākumiemun iekrājumiem. Sociālie apdrošinājumi bija valstsatbildībā. Prasības gādāt par valsts pensijām tadbija loģiskas. Pēc neatkarības atjaunošanas ienīstaislabklājības ministrs Jānis Ritenis, kurš atgriezāsno Austrālijas, centās pensijas saistīt ar pilsoņu ienākumiem,t.i., ar individuālu pilsoņu iemaksātiemsociāliem nodokļiem. Latvijā sociālā aizsardzībassistēma tomēr ir vairāk noskaņota uz valsts, nevispilsoņu, atbildības pusi. Tagad tas, ka Latvija ir nabadzīga,nenosaka lielumu. Kurp tas novedīs, ir baismupilns jautājums, ko atbildēt visi izvairās. Nemainotiesnodarbinātībai un produktivitātei, varam arī Latvijāsagaidīt neatbildīgu nabadzību jau drīzā nākotnē. 20gados ir daudz panākts un sakopts, bet vēl vairāk nogulēts.Man ir žēl Latvijas, bet man te ir grūti saskatītīsti labu atrisinājumu.Gundars Ķeniņš Kings (ASV) Gundara apgalvojums, ka ASV ...vēl šodien laba daļapilsoņu nākotnes nodrošinājumam (..) izvēlas savusietaupījumus, ir maldinošs. Īstenībā vismaz pusei noAmerikas iedzīvotajiem nekādu ietaupījumu nav unviņi dzīvo no valsts pārvaldītām izmaksām – caurmērāap $1 000 mēnesī, kas pamatā ir nabaga alga. Vēlsliktāka situācija ir bezdarbniekiem, kas nav pensijasgados. Tiem pēc apmēram viena gada pabalstaGatis Šļūka43

jāpārtiek no Pestīšanas Armijas zupām, un daudziemjākļūst par „ielas cilvēkiem”. Šo stāvokli ASV garantēGundara iemīļotais kapitālisms. Gandrīz visiRepublikāņu senatori ir apdrošināšanas firmu valgā.Viņi jau gadu desmitiem ir balsojuši pret jebkādusabiedrisko apdrošināšanu. Globalizēšana, dzīšanaspēc zemākam produkcijas izmaksām arī ir izpostījusidaudzu strādnieku pensiju fondus. Situācija, kāduapraksta Gundars, attiecas uz ļoti mazu iedzīvotājudaļu. Visi augstāka ešelona iedzīvotāji dzīvo no pensijufondiem, kas, atšķirībā no strādnieku fondiem.krīzi ir pārdzīvojuši.Andrievs Ezergailis (ASV) Laikam te runa vairāk par to, vai šī krīze vispār un jebkurāpasaules malā būs pārdzīvojama vai arī nebūs.Jo, cik sapratu, Juris Kaža savā vēstulītē meklēja domubiedrustieši tādā „augstāka ešelona” jeb „TrimdaIsland vecjauniešu” sabiedrībā, kas kādu laiciņu it kāvarētu gan vēl pārtikt no saviem pensiju fondiem patgalīgi izputējušā Latvijā, tomēr aicinādams viņus sevpiebiedroties atceļā uz bijušām mītnes zemēm, laitur “kooperētos” un „reintegrētos!”Juris Žagariņš (ASV) Latvijā uz ļoti mazu iedzīvotāju daļu attiecas 1 000dolāru mēnesī. Tagad pēc „īsinājumiem” liela daļa uzrokas saņems knapi 100 latus mēnesī. Patiesībā jebkuršamerikāņu pensionārs ar nabaga algu – 1000dolāriem šeit ir īsts bagātnieks. Liels paldies visiempadomdevējiem un īpaši austrālietim Jānim Ritenimpar visprogresīvāko pensiju sistēmu pasaulē, tikai nezin,kāpēc paši tagad no tās bēg atpakaļ!Ausma Ābele (Aiviekstē) Protams, jādara viss, lai Latvijas pensijas paceltu.Latvijas glābiņš ir, ka tur vēl pastāv tāda ģimeņu sistēma,kur viens otru stutē. Amerikā tādas nav. Pardzīvokli vien izdot $1 000 nav grūti. Bija reiz tādamēraukla, kas noteica, ka pensijai būtu jābūt vismaz1/3 no strādājošo algas, bet tas tā vairs nav. Pēdējodesmit gadu laikā ASV politikāņi nemitīgi uzbrukastrādnieku pensiju fondiem. Tika un joprojām tiekteikts, ka strādnieku augstās pensijas vainojamas pieAmerikas nespējas sacensties starptautiskā tirgū.AndrievsAndriev, Tavi faktu skatījumi visumā saskan ar maniem.Protams, strādnieku fondu vērtība ir samazinājusieslīdz ar citu ieguldījumu vērtību kritumu pēdējāgadā. Tur sava daļa vainas būs tiem, kas tik ļoti ienīstpeļņas maksimizēšanu šo fondu uzkrājumos. Daļa noamerikāņiem dzīvo labāk, daļa sliktāk un tad vēl irtie, kuri dzīvo lielā bagātībā, un arī tie, kuri ir tiešāmnabadzīgi. Latvijā, kur privātie uzkrājumi un ģimenesmanta tika izputināta padomju sociālisma laikā,sabiedrības lomai ir jābūt samērā augstai, bet manpatiktu atdalīt pensijas no pabalstu programmām.Pensijas tiek vairāk saistītas ar viena vai cita veidaienākumu uzkrājumiem, arī tiem, kas cenšas algassaņemt aploksnēs un nodokļus nemaksāt. Nav prognozējams,cik un kādi pabalsti būs iespējami tautasnovecošanās laikā, bet tie varēs būt tikai ļoti pieticīgi.Manuprāt, izdzīvošanai būs nepieciešams atjaunotun stiprināt ģimeņu saites, kas tagad ir pajukušas.Un arī tad arvien mazākā tautas strādājošo proporcijanevarēs nodrošināt ērtu un patīkamu dzīvi visiemnestrādājošiem – ne ASV, ne Latvijā.GundarsGundars runā par Latviju, ...kur privātie uzkrājumi unģimenes manta tika izputināta padomju sociālismalaikā... Nez’ par kādu Latviju tiek runāts? Es gan zinuto Latviju, kur padomju laiku uzkrājumi tika ieputinātijaunās republikas daža laba kontos – kad pieruļļiem bija viltībnieki, kuri balstījās uz Rietumu padomniekiemun izziņoja uzkrājumus esam tuvu papīravērtībai, kamēr paši tos aizfīrēja uz PSRS. Tā arīradās tādas bankas kā Parex un vēl viens otrs jauksuzņēmums. Man paziņu lokā tādu apkrāpto ka čum.Arī manu māti, kas mūžu par sētnieci un apkopējustrādāja, no zārka naudas atbrīvoja. Jo redz’, padomjulaikā mēsli, ko māte mēza, bija tieši tādi paši kā šajāsdienās, un no niecīgās algas varēja atlicināt sešussimtus, ko mūsdienu padomnieku skubinātie jaunie,sarkanumu noslēpušie kungi par trīs rožu cenā esošunaudu pataisīja, un kā kompensāciju par nodarītopiemaksāja pensionāru biļetes vērtību vienam braucienamtramvajā. Tā nu labāk runājat par to, ko zināt– par Ameriku, bet par Latviju gan labāk paklusējat,ka atkal ko dumju neizsakāt.Vilnis Gricaičuks-Puriņš (Rīgā)Varbūt daži sveikotāji ir par jaunu, lai atcerētos visupar padomju laiku vai zinātu Latvijas vēsturi. Padomjuvara nacionalizēja zemi, nolikvidēja latus un naudubankā, pacēla cenas, nacionalizēja mājas un tās nodevapārvaldnieku armijām, bet agrākos īpašniekusizmeta no darbiem. Citiem ierādīja sešas pēdas, betcitiem iedeva brīvbiļeti jaunu zemju iekopšanai. Vēlkas nav skaidrs?GundarsTagad notiek tas pats – tikai juridiski pareizi noformēts.Trīsdesmitgadīgie ir par jaunu, lai zinātu Latvijasvēsturi. Taču, lai kļūtu par miljonāriem, tikai uzpērkotun pārdodot, pašā laikā. Un tie, kas to pērkamo unpārdodamo savā laikā saražoja, izdzīvošanai nepietiekamolīdzekļu dēļ dabū sešas pēdas. Darbaspējīgieun bērnus radīt spējīgie par savu naudu pērk biļetesun dodas celt svešu zemju labklājību. Par naudu unbankām vispār nerunāsim – lielāko tiesu tā kredītucilpa uzvilkta mājokļu dēļ, kuru cenas bija uzpūstasveiksmīgo biznesmeņu darbības un politiķu atbalstarezultātā. Vēl nav skaidrs? oAusmaVoldemārs Avens. Sarkanā debess. Akrils uz audekla. 91 x 122 cm.Par mākslinieku skat. 36. lpp.44

Rimands Ceplis. Uldis Bērziņš. 2006.Par Uldi Bērziņu skat. lpp.16-21, 59.

DAŽOS VĀRDOSAfganistānas Kunāras provincē Talibana kaujiniekuuzbrukumā 2009.1.V bojā iet seržants VoldemārsAnševics un dižkareivis Andrejs Merkuševs. •••Veļu valsts pulkam pievienojas latviešu pirmās lēģeruliteratūras publikācijas autors Alfreds Putniņš(1919-2009) – leģiona virsnieks, 10gadi ieslodzījumā Krievijā un Kazahijā,dzejoļi anonīmi iespiesti Ādolfa Šildesgrāmatā Pa deportēto pēdām (1956),cikls Sāpju slieksnis (1978) slepeninokļūst Kanādā, kur tiek godalgots.Krājumam Karogi nemirst (1993) sekovēl pieci citi. ••• AkadēmiskāsDzīves ilggadēja redaktore, Dr. BenjamiņaJēgera palīdze viņa piecsējumuLatviešu trimdas izdevumu bibliografija:1940-1991veidošanā MagdalēneRozentāle (1915-2009), arī pedagoģe,kura bēgļu nometnes (1945-1950)Augsburgas Ausekļa ģimnazijā iedvesmojazināšanām un radošam darbam.••• Skarbu, bet patiesu vārdu paudējspar mākslu un dzīvi, gleznotājsStumbru Gunārs (1927-2009), skolojiespie Jēkaba Strazdiņa un Leo SvempaRīgā, beidzis Minesotas U. mākslasnodaļu, piedalījies daudzās grupu unarī solo izstādēs ASV ar darbiem, kurusraksturo līdzsvarota krāsu, līnijasun kompozīcijas izjūta. Aktīvs Dievturusadraudzes loceklis. Maizes darbs –Stumbru Gunārapašportretsaerodinamikas inženieris NASA. •••Tulkotāja (Zola, Balzac, Françoise Sagan,George Sand) Mirdza Ersa-Lībiete(1924-2008) par piederību „frančugrupai” pavada 4 g. Vorkutas nāvesnometnē. Saņem Francijas apbalvojumuLégion d’honneur. ••• BBC darbinieksLondonā, čellists, finougrofīls Amos Elonun igauņu eksīlrakstnieka Arveda Vīrlaida romānu(Mežos vēl brīvība elpo, Apzīmogotie) latviskotājsReinis Mertens (1926-2009). ••• Londonā mīklainākārtā mirušā trimdas rakstnieka Gunša Zariņadzīvesbiedre Monika Zariņa (1932-2008), dzejoļi izdoti(ar čekas filiāles Sakaru komitejasatbalstu) nelielā 50 lpp. biezā grāmatiņāPrievīšu raksti (1965), JG40(1963)-49(1964) redkolēģijas locekle. •••Vecākais Latvijas armijas virsnieks, majorsAlfrēds Porietis, beidzis kara skolu(1929), iesaukts leģionā, kritis krievugūstā, pavada 10 gadus Intas soda nometnēKomi APSR, neilgi pirms nāvessaņem Viestura ordeni. ••• Pēdējaislībietis Viktors Bertholds (1921-2009),kurš savu dzimto valodu lietojis sadzīvēun arī mācījis citiem. ••• Vīnēdzimušais Amos Elons (Elon,1926-2009), daudzus gadus Telavivas liberālālaikraksta Haaretz spožākā zvaigzne,pēcāk augsti respektēts esejists TheNew Yorker, The New York Review ofBooks, The New York Times Magazinelappusēs, autors vismaz ducim atzinīginovērtētu grāmatu – Journey Througha Haunted Land: The New Germany(1967), The Israelis: Founders andSons (1971,1988), A Blood-DimmedTide: Dispatches from the Middle East(1997), The Pity of It All: A History ofJews in Germany 1743-1933 (2002) u.c.Dažkārt par „žīdu Kamī” (Albert Camus)dēvētais intelektuālis, kurš raksta ar vienādielegantu veiksmi ebreju, vācu unangļu valodā, Izraēlā kļūst lielā mērā„autsaiders” (outsider), kaut arī dzīvoun strādā tur mūža ilgāko daļu, tiekuzskatīts par „atkritēju no savējiem”.Pārnesums no 42. lpp.Jēgeru pieminot, jāsaka, ka trimdas literātūra ir saistošākaun vērtīgāka par to, kuŗu spējām sarakstīt vairāknekā 40 zaudētajos gados dzimtenē. Zemtekstujau tur netrūka, un ogles dziļi, dziļi kvēloja, bet lasītājamtaču vajag, lai rakstītajos vārdos ir derīgasziņas un patiesība uzreiz redzama un izlasāma. Patgazpromizētā Latvijā ir iespējams lietot nesamaitātuto mūsu valodnieku labi izveidoto pareizrakstību,kuŗu samaitāja ar īpašiem Latvijas padomju valdībaslēmumiem 1946. gadā par „ŗ” un 1956. gadā par„ch” aizliegšanu, un ar turpmākām okupācijas laikaaplamībām. Bet kāpēc Jaunajā Gaitā tagad tiek rakstītsaizvien vairāk un vairāk tā, kā to reiz kompartijair likusi darīt?...(..) Ja Krievija kādā jaukā dienā kļūspatiešām demokrātiska, tad tā lūgs, lai Latvija nojauctā dēvēto Uzvaras pieminekli. Bet ja nu kāda daļa notā ir izgaisusi jau tagad, tad par to var tikai priecāties.Būs vieglāk nākotnē.Ainārs Zelčs, Siguldā* * *Esmu Austrālijas Latvieša līdzstrādnieks kopš 1967.gada (..) Ar patiesu interesi lasu nodaļu Dažos vārdos.JG255:56 tomēr atradu pretrunas. Matemātiķis Dr.Gunars Nagels pēc AL redaktora posteņa atstāšanassāka tīmeklī izdot nedēļas avīzi Latvietis. Jau pirmstam viņš meklēja pierādījumus savam uzskatam, kamīkstinātais ŗ atcelts jau Dr. Kārļa Ulmaņa valdības laikāpirms padomju varas lēmuma (1946), un tādēļ pārspiedisLatvietī Pareizrakstības komisijas atzinumusno Izglītības Ministrijas Mēnešraksta (1938,9), kā jautas minēts JG. Bet te trūkst turpinājuma. Mūsu ievērojamāsvalodnieces Dr.philol. Rasmas Grīsles grāmatāSpēkildze I (105.lpp.) paskaidrots, ka t.s. „Tenteļarakstību” atcēla jau 1939.1.VIII – pēc tam, kad ideāliskinoskaņotas latviešu jaunietes bija iesniegušas petīcijuatjaunot iepriekšējo, valodnieku atzīto rakstību.IM 1938. gada atzinumi pēc tam zaudēja savu spēku.Juris Krādziņš, Tagūnā (Tagoona), Austrālijā.47

Ar īpašu sarkasmu viņš izsakās par izraēliešu fanātiskajiemnacionālistiem un reliģiskajiem fundamentālistiem,kuriem nav ne mazāko šaubu par to, koBronzas laikmetā Dievs un Abrams sacījuši viens otram.Daudzus no viņiem raksturojot pārspīlēta kārenības biedru viedokļus par Latvijas vēstures mācīšanuskolās, sāpīgo apbalvojumu jautājumu, klausāsatmiņu stāstos par Īles kauju (1949), līdz pat 1950.gadam eksistējošo Pētera Čevera grupu, Latgalespartizāniem un čekas kambaros pārciestajām mocībām.pēc teritorijas, neveselīgs militārisms un holokausta••• 18.VI Rīgas Centrālajā bibliotēkāizmantošana pret īstiem vai iedomātiem naidniekiem,kam visam neesot nekā kopēja ar cionisma dibinātājaTeodora Hercla (Herzl) normālas žīdu valstsvīziju. 80.gadu vidū Elons daļēji sāk dzīvot savā mājāTuskanijā, Itālijā (kopš 2004. gada pastāvīgi), kuraspolitiskajai dzīvei, tāpat kā Izraēlā, piemītot dažāditrūkumi, bet starpība esot tā, ka norises Izraēlāmūzikas ierakstu izdevniecība „Upe” laiž apgrozībāvairāk nekā 6 stundu garu disku Sibīrijas latviešudziesmas, kam pamatā folkloristu vākumi kopš pag.gs. 70.gadu otras puses 16 ciemos. Jau pirms 200gadiem Sibīrijā nonāk izsūtītie latviešu katordznieki,kam 19.gs. otrā pusē pievienojas bīvprātīgie izceļotāji,bet 20.gs. 40. gados – padomju režīma deportētie.••• Okupācijasmani sanikno, toties Itālijātās izraisa smieklus. •••muzeja GadagrāmatasFranču rakstnieks, triloģijas2007 nozīmīgākā daļaLes Grandes Familles(Šīs pasaules varenie) autorsDrions (Maurice Druon,1918-2009) Prix Gouncourtveltīta 1937./1938. gada„Latviešu akcijai” – staļiniskajāmrepresijām pret PSRSmītošajiem latviešiem, savēlētslaureāts (1948), iefabricētāmapsūdzībāmAcadémie française„kontrrevolucionāru organizāciju(1966), Kultūras ministrs70.gados. Bez triloģijas latviskiizdots Dzelzs karalis,Kroņa indes, Nonāvētā karaliene,veidošanā” u.tml.••• Jūnijā atklāta par ESun ziedotāju līdzekļiem izveidotādigitālā interaktīvāTistū – puisēns arpadomju ieslodzījumazaļajiem īkšķīšiem. ••• Nacionālie partizāni Rīgas pilīnometņu karte, kur iespējaPar Vjetnamas kara arhitektuuzskatītais ASV aizsardzības ministrs (1961-1968) Maknamara (Robert McNamara, 1916-2009),iepazīties ar lēģeru tīkluun izsūtījuma ceļiem, uzklausīt deportēto stāstījumus,izlasīt tā laika dokumentus. (re)kurš atmiņu grāmatā In Retrospect: The Tragedy andLessons of Vietnam (1995) atzīst: Es kļūdījos kopā arcitiem augstākstāvošiem kolēģiem. Kļūdījos, šausmīgikļūdījos. „Kļūdas” dēļ dzīvību zaudē vairāk nekā3 milj. vjetnamiešu civiliedzivotāju un karavīru, arīB A L V A S , B A L V A S, B A L V A S – BaltijasAsamblejas medaļu pasniedz (2009.22.VIII) Eiropasparlamenta deputātei Sandrai Kalnietei par izciluieguldījumu 1989.g. „Baltijas ceļa” organizēšanā un58 209 amerikāņi, viņu vidū vairāki iesaukti latvieši. koordinēšanā, par Baltijas valstu vienotības nostiprināšanuun attīstīšanu. ••• Par drosmīgo politisko(re) (lt)darbu Eiropas brīvības tradīciju garā Dr.Vairai Vīķei-V I A D O L O R O S AFreibergai Jēnā piešķirta Nobela Prēmijas ekonomikāL A T V I J A S O K U P Ā C I J A S M U Z E J S (1974) laureāta Haijeka (Friedrich von Hayek, 1889-Uz vienas no Igarkas, Abanas un Jeņiseiskas muzejos(Krasnojarskas apgabalā) šovasar uzstādītāmpiemiņas plāksnēm lasām: Mūžīgā piemiņā Latvijasbērniem deportāciju upuriem 1941-1949. Divas citas1992) godalga, kam seko eksprezidentes referātsFrīdricha Šillera U. Arī pēc uzņemšanas par BeļģijasKaraliskās Zinātņu Filoloģijas un mākslas akadēmijaslocekli VVF nolasa referātu – par zinātni, tehnoloģijuveltītas Sibīrijā nobendētajām mātēm. 1941.29. un politiku. ••• Ērika Raistera Piemiņas fon-XII 36 gadu vecumā Jeņiseiskas apgabalā nošāvamanu mammu Alvīni Tomu – atceras tagad 80 g.v.dēls Gunārs, deportēts 12 gadu vecumā 1941.14.da balva dzejniecei un kultūras darbiniecei LolitaiGulbei, kuras kontā ir 7 dzejoļu krājumi, dzejoļukopas JG u.c., arī apceres Latvija Amerikā (Toronto).VI kopā ar 15 424 citiem. ••• 13.VI kinorežisoresViņas dzejas būtībai vistuvāk, šķiet, pietuvojusies nelaiķeDzintras Gekas dokumentālfilmas Agapitovaun izglābtie pirmizrāde. Viens no tikai 60 izglābtajiemliteratūras kritiķe Inta Ezergaile apskatā par krā-jumu Zaļi pirkstu nospiedumi (2003) (skat. JG236:56-ir šajā „nāves salā” kopā ar 700 dažādu tau-57). ••• Ģenerāļa Goppera fonda balva dziesjumutību mātēm un bērniem nokļuvušais (1941) IlmārsKnaģis: visa mūsu šolaiku psihe ir tā izvarota unizkropļota, ka notikumus, kuriem līdzīgu nav cilvēcesmuspēles Vēstule no Losas autorei Lolitai Ritmaneiun viņas tēvam, libretu un dziesmu tekstu autoramAndrim Ritmanim, arī Čikāgas piecīšu „virsaitim”vēsturē, šodien uzskata par pašsaprotamiem un Albertam Legzdiņam. ••• Latgales kultūrasnormāliem. ••• 10.VI Andžeja Vajdas (Andrzej veicināšanas Boņuka balva literatūrzinātniecei IlgaiWajda) filma Katiņa – vieta, kur PSRS drošības spēkinoslepkavo 22 000 poļu virsnieku un inteliģencesŠuplinskai, Latgales Kultūras centra apgāda vadītājamJānim Elksnim, mūzikas instrumentu meistarampārstāvju. ••• Prezidents Zatlers Rīgas pilī (30. Gunāram Igaunim, skolotājai un dzejnecei LīgaiVI) uzklausa 47 Latvijas Nacionālo partizānu apvie-Rundānei, rakstniekam Valentīnam Lukaševičam48

u.c. ••• Latviešu mūzikas balva mecosoprānamAntrai Bigačai, ērģelniekam, komponistam, diriģentamAndrim Vītoliņam, saksofonistam un pedagogamArtim Sīmanim un kordiriģentei un pedagoģeiTerēzijai Brokai. ••• LV apbalvojumi ārzemēs– TILTA pr-dim Jurim Padegam, PBLA ģenerālsekretāreiTijai Krūmiņai, Krasnojarskas kultūras b-bas„Dzintars” loceklim Jānim Kungam, Treju Vārtu red.Julietai Rumbergai, sabiedriskiem darbiniekiemZiemeļamerikā Dzintaram Paeglem (skat.JG250:42-49, 251:29-35), Oļģertam Kubuliņam, VilimMileiko, Andrim Ķesterim, Valdim Pavlovskim.••• Grāmatu ārējās apdares konkursā „ZeltaĀbele” apbalvota Edvīna Raupa dzejgrāmata Putn’(māksl. Gita Treice), Bokačo (Giovanni Boccaccio)Dekamerons (Valdis Vilerušs), Ivetas ErdmanesDzelzs vīri, koka kuģi (Arta Ozola-Jaunarāja, JānisJaunarājs). ••• 11 īsstāstu grāmatu un vienaromāna (Lives of Girls and Women) autorei, 77 g.v.kanādietei Munro (Alice Munro), 25.VI Dublinā pasniedzprestīžo Bukera prēmiju (The Man BookerInternational Prize 2009) 60 000 mārciņu apmērā.(re) (bs)G R Ā M A T A SLai arī mums patīk domāt, ka internetsnekad neaizstās grāmatu, tomērar atzinību jānovērtē sabiedrības„Tilde” izveidotais portāls www.letonika.lv, kas ietver enciklopēdijas,daudzvalodu vārdnīcas, Latvijasattēlu kolekcijas, audio un videomateriālus un tagad – arī literatūru.Interneta bibliotēkā var lasīt jau 22autoru pilntekstu darbu kolekcijas:500 lugas, romānus, stāstus, novelesun dzejoļu krājumus. Publicētavisa Raiņa un gandrīz visa RūdolfaBlaumaņa daiļrade. Sarakstā ietilpstarī Austra Skujiņa, Jānis Poruks,Jēkabs Janševskis, Jānis Ziemeļnieks,Fricis Bārda, Jānis Akurāters, AnnaBrigadere, Jānis Ezeriņš, GundegaRepše u.c. kultūrvēsturē nozīmīgiautori.DZEJA – Latvijas dzejnieki turpina savu slavas gājienu!Bez JG257:49 minētajiem, seši Eduarda Aivaradzejoļi angļu valodā ievietoti portālā www.othervoicespoetry.org.••• Ulda Bērziņa krājumā Sarunaar Pastnieku sakopoti pēdējos gados sarakstīti dzejoļi,daudzi no kuriem tapuši konferenču laikā ārpusLatvijas – Stambulā, Rijādā, Frankfurtē (skat. 59.lpp.). Kas pazīst Ulda Bērziņa stilu, tie zina, kā atrastdzejoļos domu, kas paslēpta metaforām piebārstītajāsrindās. ••• Juris Kronbergs Trimdas anatomijāsakopojis dzejoļus, kas sarakstīti no 1970. līdz1991.g., un arī ārpus krājumiem esošos, tapušus no1993. līdz 2008.g., bet kas tomēr iederas „trimdas”dzejoļu kopumā. Tie ir dzejoļi par pasauli, politiku,trimdu, Latviju, identitāti – es vienkārši rakstu to, kasman tai brīdī liekas svarīgs un kas manī rosina rakstīšanu,saka autors. ••• Kanādā mītošās LolitasGulbes pašas raksturojumā viņas pēdējais dzejkrājumsSmilšu pulkstenis (Valmierā, 2009) ir skumjagrāmatiņa – mana bikts. Prieku jau var izsmiet,izgavilēt, bet tas, kas spiež sirdi, uzrakstās. •••Almanaha Orbīta 5.nr. iekļauti baltiešu, krievu unukraiņu literāri teksti. ••• 2009.14.IV ŅujorkāAšrita Furmans uzstāda simto Ginesa rekordu, atzīmējotsava meditācijas guru, UNESCO balvas laureātaŠri Činmoja, sabiedriskās darbības gadadienu – viņšnoskaita Činmoja dzejoli „Precious” („Vērtīgais”) 111pasaules valodās, tostarp arī latviešu. (vg)Arī PROZAS rakstnieki „ielaužas” cittautu lasītājugrāmatu plauktos. Mihala Škrabala tulkojumā čehuvalodā maija vidū iznācis Paula Bankovska romānsČeka, bumba un rokenrols. ••• ASV klajā laistirakstnieces un ilggadējās JG veidotājas/korektoresIndras Gubiņas atmiņu un pārdomu stāstījumiVēlreiz turp un atpakaļ (Itakā: Mežābele). •••Aizraujošu stāstu par mīlestību AMOUR FOU jebAplamā mīla 69 pantos publicē Nora Ikstena, patito raksturojot: maigi romantisks kā zieda drīksniņa,kaislīgi nāvējošs kā Tasmānijas velnu ala, skurbi grēcīgskā meitu māja, naidā švirkstošskā ugunsgrēks – tāds izvērtās šisvēstījums. ••• Dace Rukšāne,ko vislabāk pazīstam no iksestdienuslejām Dienā, stāstu krājumāĶīpsalas putni trāpīgi, smeldzīgi,jautri un patiesi stāsta par cilvēkiem,starp kuriem kaut kas irsatrūcis. ...stāsti par putniem uncilvēkiem nāca pie manis cits pēccita un negrasījās atstāties, kamērnebiju tos pierakstījusi – tā Rukšāne.••• Vladimirs Kaijaks, pēc kuraromāniem nesen veidots populāraisTV seriāls Likteņa līdumnieki,lasītājam piedāvā romānu Meiteneno nekurienes – smagu stāstu parsarežģītiem likteņiem II Pasauleskara laikā. ••• Satīriķa AndrejaSkaiļa Pliks rakstnieks laikmetu vējosiepazīstina ar pirmskara un arīpēckara paaudzes puiku palaidnībāmun piedzīvojumiem, arī ar žurnāla Dadzis leģendārajiemlīdzstrādniekiem. Grāmatā iekļauts arīromāns Staļina čemodāns, ko savulaik autors publicējaar pseidonīmu. ••• Viks pieaugušajiemlasītājiem dāvā Bīstamvietu, kurā sakopoti aizvadītajospārdesmit gados uzrakstītie stāsti un (p)asakas.Mani allaž ir mulsinājusi ietiepība, ar kādu pieaugušiepaaudzi pēc paaudzes dara visu iespējamo, lai pieieejas pasaulē rēgotos realitātei atbilstošāka norāde- brīdinājumzīme BĪSTAMVIETA – tā savā raksturīgajāironiskā stilā apgalvo autors. ••• Arvīds DinijsDeģis pārsteidz ar pirmo satīrisko dēku romānu, itkā maģiskā reālisma garā, Nesodāmais avantūrists –mūsdienīgu dzimtas sāgu savdabīgā stāstījumā par49

avantūrista gēna pārmantošanu. ••• Jānis Lejiņšeposa Zīmogs sarkanā vaskā 3.grāmatā Rūnas noraujplīvuru daudziem mūsu vēstures baltajiem plankumiem,bet citviet vairākus notikumus ataino jaunāgaismā. Vēstījumā savijas politiskās spēles un intrigas,vēsturiskā precizitāte, gandrīz detektīvromānacienīgs sižets, spilgti un dzīvi veidoti varoņi. •••Viļa Selecka Sārta asins baltā sniegā varētu pārstāvētgan romāna, gan arī detektīvžanru. (vg)LITERATŪRAS MANTOJUMA jomā publicēts jaungaitniecesAinas Zemdegas (1924-2006) Rakstu 2.un 3. sēj. (skat.60 lpp.). ••• Audiogrāmatu sērijā„Klausāmgrāmata” (Liānas Langas redakcijā) turpat 3stundas var klausīties Jāņa Ezeriņa Noveles. (vg)DAŽĀDA SATURA – Ja divi dzejnieki sarunājas jau 30gadus, tad neapšaubāmi rodas viela, kas interesētuarī lasītāju. Tomēr Māra Zālīte no visām garajām pārrunāmgrāmatā To mēs nezinām. Sarunas ar ImantuZiedoni ievietojusi tikai īsa laika sprīža - 2000. gadasākuma - sarunas, ko abi dzejnieki dažādās Rīgaskafejnīcās risinājuši par dzīvi, kultūru un literatūru.Patiesīguma un sarunu pilnīga autentiskuma vārdāneesam tās literāri nedz gludinājuši, nedz stērķelējuši,nedz kā citādi uzlabojuši. Tā tie dzejnieki runā –apgalvo Zālīte. ••• Literatūrzinātniece, filoloģijaszinātņu doktore, LU Literatūras un mākslas institūtapētniece, ilggadēja Raiņa Literatūras un vēsturesmuzeja Raiņa izpētes nodaļas vadītāja GundegaGrīnuma grāmatā, ko izdevējs „Karogs” apzīmē kāgandrīz literatūrvēsturisku detektīvu, Piemiņas paradoksi:Raiņa un Aspazijas atcere Kastanjolā, uzdrošinājusiesatklāt kā abu dzejnieku piemiņa pārtapapar intrigu objektu ideoloģiski un partijiski sašķeltajātrimdas sabiedrībā. Tas ir pētījums par Kastanjolu kānacionālo simbolu un personībām, kas piedalījās šāsimbola veidošanā, kā arī par to kā nacionālie simbolispēj gan vienot cilvēkus, gan tos šķelt. ••• VVF:Vairas Vīķes-Freibergas politiskās biogrāfijas 11 nodaļasuzrakstījuši Dienas žurnālisti Sanita Jemberga,Pauls Raudseps un Gunta Sloga.••• Zinātnes apgādā iznāk JuraCibuļa vērtīgais pētījums Latgaliešuābeces 1768-2008 ar īpašu nodaļulatgaļu pārkrievošanas ābecēm.••• Pēc 19.gs. avīžu izlasīšanasvēsturniecei Vitai Zelčai radiesmazliet vecmodīgs stāsts – pētījumsLatviešu avīžniecība: Laikrakstisavā laikmetā un sabiedrībā, 1822-1865 – par avīžu lomu sabiedrībasinformēšanas un audzināšanasjomā. ••• Tā kā latviešu valodānav grāmatu par pasaules kino,Dienas kinokritiķi Dita Rietuma unNormunds Naumanis nolemj šokļūdu labot, laižot klajā kopdarbuPersonības/Parādības/personīgi arportretiem un sarunām ar mūsdienukino procesam nozīmīgiem cilvēkiem(Johnny Depp, Woody Allen,Leonardo DiCaprio, Kate Blanchettu.c.). ••• Naumaņa kontā jāietilpina arī Dienāpublicēto (1997-2007) dažādām kultūras norisēmveltīto sleju izlase Kultūrnieze. ••• JāzepsPošeika grāmatu Latvijas grāvēji pats izdevis jau pirmāsbrīvvalsts laikā. Atkārtotais izdevums apvieno šodarbu un Mani šausmu piedzīvojumi G.P.U. cietumosPadomju Krievijā. (vg)TULKOJUMI – Ar Gruzijas un Ukrainas vēstniekuatbalstu tapis Šotas Rustaveli 12.gs. poēmasBruņinieks tīģera ādā izdevums latviešu, gruzīnuun ukraiņu valodā. Ukrainas vēstnieka Latvijā RaulaČilačavas priekšvārds. ••• Čilieša Sepulvedas (LuisSepúlveda) romāns Sirmgalvis, kas lasīja mīlas romānus(Un viejo que leía novelas de amor, 1989 – tulk.Edvīns Raups) ir spilgts latīņamerikāņu literatūras paraugs,kas vēsta par vientulību, alkām pēc mīlestībasun dabu, kur dažkārt ir vairāk cilvēcīguma nekā cilvēkuattiecībās. ••• Viņa Svētības Dalailamas grāmatāKā izzināt savu patieso būtību – budisma atziņaspar mīlestības, atskārsmes un līdzcietības nozīmicilvēka dzīvē ar saistošiem atgadījumiem no paša autoradzīves, kas ir kā iedvesmojošs un spēcinošs ceļvedissevis apzināšanā. ••• Grāmatā Pirmo civilizācijumeklējumos (Legacy – a Search for the Originsof Civilization, tulk. Elita Roze) Vuds (Michael Wood)cita vidū pievēršas Gvatemalas pamatiedzīvotājiemmajiem, kuri joprojām dzīvo Eiropas elites pakļautībā.••• Silvija Brice sagādājusi iespēju iepazīties ar vēlvienu klasiķa Ficdžeralda (F. Scott Fitzgerald) romānu,iztulkojot viņa Neticamo stāstu par BendžaminuBatonu (The Curious Case of Benjamin Button) unievedot lasītāju pasaulē, kur viss jāvērtē no otra gala,sekojot Batonam, kas piedzimst kā vecs vīrs... •••Kazahijā dzimušā krievu fantastikas/fantāzijas rakstniekaSergeja Lukjaņenko romāns Mijkrēšļa sardze.(vg)M Ū Z I K A – Rīgas Operas festivālā (2.-14.VI) spoži,starptautiski pazīstami dziedātaji Vāgnera Klīstošajāholandietī, Doniceti Mīlas dzērienā, MocartaDon Žuanā un Burvju flautā, BizēKarmenā, arī Dvoržaka Rekviēmāun Erika Ešenvalda Augļu koks irJāzeps. ••• 2008./2009. sezonāŅujorkas Metropolitēna programmasgrāmatiņā solistu sarakstāElīna Garanča (ar visu garumzīmiun jumtiņu!), Maija Kovaļevskaun Aleksandrs Antoņenko – pēckatras uzstāšanās saņēmuši kritiķudāsnu atzinību. ••• Viņasbalss ir spodra, turklāt visā plašajādiapazonā un dinamiskajā amplitūdā.Viņas priekšnesums, balsszīdainais plūdums, šķiet, panāktsbez piepūles. Ir skaidrs, ka zvaigznejau sasniedz diženuma līmeni – tāpar mecosoprāna Garančas debijuRosīni (Gioachino Rossini) operā LaCenerentola (pelnrušķītes Andželīnaslomā) raksta The New York Times(8.V). ••• Garančai atkal50

(Isaak Bashevis Singer) stāstu teatrālā versija DieGeheimnisse der Kabbala (Kabalas noslēpumi) – īsts,teju folklorisks, melnā humora un rūgtu asaru pilns“jūdu gabals”. ••• 7.V Nacionālajā teātrī NotiekDžilindžera (G.G.Gillinger) melodrāmas Smiekli tumsāpirmizrade, kas ir Vladimira Nabokova ironijaspiesātinātā romāna Camera obscura (1932) dramatizējums.••• Latviešu ”pagastos” Kanādā un ASVviesojas Dailes teātra aktieri Mirdza Martinsone unJuris Kalniņš ar Gērnija (A.R. Gurney) lugu Mīlestībasvēstules (Love Letters) Pētera Graudiņa režijā, pārliecinotskatītājus, ka īstas mīlestības vēstules ir milzuretums, taču tās pastāv. ••• Nacionālā teātra izrādē1906. Trakāk vēl kā piektā gadā (režisors GatisŠmits, teksta autore Inga Rozentāle), lai arī cik lielaskaislības valda, viss ir tāds kā matēts un klusināts, undistances dēļ bieži arī komisks – tā kritiķe Inta Balode(Delfi 2009.23.IV). (bs)piešķirta Deutsche Phono-Akademie ikgadējā ECHOKlassik balva (pirmoreiz 2007. gadā). Īpašas uzslavassaņēmis Deutsche Grammophon/Universal izdotaisalbūms Bel Canto, kur viņa dzied Vinčenco Bellini,Gaetano Doniceti un Rosīni operu ārijas Boloņas(Bologna) Teatro Comunale filharmoniskā orķestrapavadībā. ••• Diriģenta Andra Nelsona debijaiklasiskās mūzikas festivālā BBC Proms seko PučīniTurandota diriģēšana. ••• Mežaparka Lielajā estrādē(11.VIII) Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestrapavadībā dzied pasaulslavenais Placido Domingo.••• Kremerata Baltica (Siguldā, Rīgā 25.-29.VII)6. festivālā, kas šogad veltīts Haidnam un Hindemitam(Hommage á Haydn & Hindemith) piedalās virkneslavenību – pats Gidons Krēmers, Serbijas NoviSad pilsētā dzimušais ungāru komponists Tikmaijers(Stevan Kovacs Tickmayer), diriģents Andress Mustonensu.c. Mūzika vienmēr bija un būs nepieciešamība,uzsver Krēmers, nocitēdams Nīčes izteiku – bezmūzikas dzīve būtu kļūda. ••• Parīzes konservatorijubeigušā 22 g.v. vijolniece Vineta Sareika kļūstpar vienu no prestižā Beļģijas Karalienes Elizabeteskonkursa 12 laureātiem. ••• 4.III Ņūdžersijas Tīnekā(Teaneck, New Jersey) obojists Kacenbergs (FrederickKatzenberg) un pianists Kleins (Gary Klein)atskaņo Daces Aperānes ciklu obojai un klavierēmJūravas. ••• Latvijas Bankas koris (dir. AgitaIkauniece un Ints Teterovskis), Monreālas Latviešukoris ”Atbalss” un dziedātāji no Bostonas, Klīvlandesun Toronto maija beigās piedalās Ņujorkas latviešukora (dir. Andrejs Jansons) koncertā Ņujorkasštata Katskiļu kalnos. ••• Maija vidū džeza orķestrisJelgavas Big Band dodas koncerttūrē uz četrāmDienvidamerikas pilsētām (Lima, Cuzco, Nova Odessa,São Paulo). (bs)T E Ā T R I S – Izsūtījumā Krasnojarskas novadādzimušais aktieris un režisors Valdis Lūriņš sagatavojisVizmas Belševicas autobiogrāfiskā darbaBille iestudējumu Nacionālajā teātrī. ••• 24.IVĶelnes (Köln) pilsētas teātrī Alvja Hermaņa iestudētāNobela prēmijas laureāta (1978) Baševisa ZingeraT Ē L O T Ā J M Ā K S L A – Martā skaļi izskanKristiana Brektes izstāde Mani dzīvnieki. Alerģijagalerijā „Alma”. Jaunā mākslinieka, vēl LatvijasMākslas akadēmijas studenta popularitāti radīja viņaiepriekšējā uzstāšanās Rīgā – beigtu dzīvnieku fotogrāfijuizstāde Morgs. ••• Marta un aprīļa mijā„Rīgas galerijā” bija skatāma satīriķa Ivara Poikānagleznu izstāde Nature Forte. Bez agrāk radītajiemdarbiem, kuros tēloti mūsu iepriekšējo valdību vadītājiun viņu „krietnie darbi”, eksponēti paši jaunākie,kuros Visumā lido arbūzs un citi dārzeņi. Tie irsimboli, lai runātu par mūsdienu laikmetu un Latvijutajā. ••• Martā notikums ir Rīgas Porcelāna muzejāsarīkotā Pētera Martinsona izstāde „Baltais unmelnais” ••• „Rīgas mākslas telpā” (RMT) ArturaBērziņa izstādē „Bez nosaukuma (tautiskais romantisms)”.Mākslinieks strādā galvenokārt melnbaltākrāsu salikumā un teju kā zinātnieks dokumentēainavas (visbiežāk pamestus purvus, aizaugušas biežņas).Mērķis viens – atklāt cilvēka ietekmi uz dabu.••• Jurim Toropinam turpat vai vienlaicīgi personālizstādesLMS galerijā, kur akcents likts uz portretiem,galvenokārt zīmulī vai tušā, un LNMM izstādēVariācijas par tēmu dekoratīvi krāsaini, vispārinošidarbi atklāj mākslinieka jūtīgo, romantisko pasaulesuztveri. ••• Dekoratīvās mākslas un dizainamuzejā visas koktēlnieku saimes kopā turētāja JāņaPoļaka (1941–2008) piemiņas izstāde Koktēlniecība.Konceptuālais dizains. Baltajā namā skatītāju zāleskrēsli darināti pēc viņa meta. ••• LNMM pirmāslatviešu tēlnieces Martas Liepiņas – Skulmes (1890–1967) izstāde – tik liela apjoma pirmo reizi. Izdotsarī pamatīgs izstādes katalogs (sastād. Laima Slavaun Gundega Cēbere). Ar kolekcionāra Aivara Gulbjagādību daudzi darbi atlieti bronzā, ko tēlniece nebijapaspējusi savā dzīves laikā. ••• Aprīlī RMT starptautiskipazīstamo Ivara Drulles un Māra Grosbahaizstāde Parādība, kuras konceptuālie, no koka, polipropilēnaveidotie darbi (iesaistot arī video māksluun gaismu) liek padomāt par dzīvi un cilvēku tajā.••• Galerijā „21”, kas galvenokārt popularizē jaunosmāksliniekus, Daigas Krūzes Tu esi tas, ko tu redzi– vispārinošas ainavas košās krāsās, lielās plaknēs,51

ekspresīviem otas vilcieniem. ••• Kopš aprīļa līdzaugusta beigām Latvijas Kara muzejā Rundāles pilsmuzeja direktora un gleznotāja Imanta Lancmaņacikls Revolūcija un karš. Piektais bauslis – pēdējos trīsgados radītās 8 gleznas, kuru forma patapināta no16.-17.gs. mākslas. Temats: vardarbīga nāve, upurubezmērķība, tautas ciešanas. ••• Gandrīz visumaiju LMS galerijā skate Pašportrets ar 150 gleznotāju,grafiķu un tēlnieku pēdējiem darbiem un fotogrāfijām.••• Maija beigās Ģederta Eliasa JelgavasVēstures un mākslas muzejā 70 gadu jubilejas izstādeEdvīnam Kalneniekam, vienam no pašiem ievērojamākajiempasteļglezniecības entuziastiem Latvijā.Viņa klusās dabas, portreti, akti un sadzīves žanragleznas ir ļoti harmoniskas, darinātas siltos toņos.Māksliniekam būtiska ir krāsu tonālā maiņa gaismasun ēnas ietekmē, tuvība dabai, vieliskums, materialitāteun telpiskums. ••• Tallinas Kunstihoonetelpā, Starptautiskās zīmējumu triennāles ietvarosIlmāra Blumberga izstādē (8.V-31.V) Lietiņš līst,lietiņš līst. Lietiņš līst! Sapērk bildītes, sapērk bildītes.Sapērk bildītes! – Voldemāra Irbes dzīve, darbiun nāve, sajūtama sviedru un terpentīna smarža,kas atgādina Irbītes dzīvi uz ielas (skat. JG256:71).••• RMT redzamie (3.V-15.VI) igauņa Tomika (JaanToomik) videodarbi apliecina tik nepārprotamu pietātipret jebkādu vitalitātes un dzīvot vēlmes izpausmi(Viktors Freibergs). ••• Agijas Sūnas galerijā(28.IV-14.V) mūsdienu somu mākslinieku darbi (KalleHamm, Ismo Hyvärinen, Hanne Juga, Mari Rogers,Vaula Siiskonen, Sar Tenni, Maria Wolfram). •••Maijā LNMM „Arsenālā” Andra Eglīša personālizstādeLietu kārtība – no baļķiem speciāli izcirstā istabāar visām mēbelēm un sadzīves priekšmetiem eksponētasneliela izmēra glezniņas, kas ataino dažādusinterjeru fragmentus un cilvēkus tajā. ••• MaijāViļņā 10 x latvju porcelāns piedalās Inese Brants, IlzeEmse-Grīnberga, Dainis Lesiņš, Pēteris Martinsons,Dainis Pundurs, Maruta Raude, Ainārs Rimicāns,Ilona Romule, Elīna Titāne un Andris Vēzis. •••Ivonnas Veihertes galerijā jūnijā izstāde Pats sevmākslinieks ar Anitas Arbidānes gleznām, kas atspoguļogan renesanses meistaru, gan arī sirreālistupaņēmienus. Senā formā ieliets jauns saturs ar augstuprofesionālismu un ironiju. Klasisko gleznu kompozīcijāsvar saskatīt Arbidānes kolēģus no mākslasaprindām. ••• Jūnijā LNMM atzīmē klasiķa JūlijaViļumaiņa 100 gadu jubileju. Viņš mākslas vēsturēImants Lancmanis. Jēra apraudāšana52

Anitas Arbidānes diplomdarbs Dienišķā maize (2009)iegājis un paliks uz mūžiem kā viens no vislatviskākajiemmāksliniekiem, kurš izmanto siltos zemes toņus,visbiežāk glezno klusās dabas ar zvejnieku un zemniekuikdienas dzīves priekšmetiem – maizi, speķi, sēnēm,zivīm, arī ar vienkāršiem lauku ziediem. •••Vienlaicīgi LNMM Baltajā zālē plaša Jāņa Oša (1926–1991) izstāde – tikai ar dažiem toņiem viņš prot radītļoti dzīvas jūrmalas vai lauku ainavas, sižetus no zvejniekudzīves. Krāsas izmantotas gandrīz vai askētiski,gleznojums ir lietišķs, sajūtama skarba, vīrišķīga poēzija.Vienlaikus izdota Ilzes Konstantes monogrāfijaJānis Osis. ••• RMT jūnija otrā pusē LMA bakalauruun maģistratūras studentu diplomdarbi, galvenokārt,tēlniecība, grafika un glezniecība. LMA mācībspēkicer, ka šādas izstādes varētu ar laiku kļūt partradīciju, lai sabiedrība zinātu, kādi jaunie sagaidāmimūsu mākslas laukā. ••• Ārzemju mākslas muzejājūnijā notiek 13. Latvijas medaļu mākslas triennāle,kur dalību ņem 31 autors ar 122 jaundarbiem.••• Gan Latvijā, gan arī diasporā labi pazīstamādramaturga un gleznotāja Raimonda Staprāna jaunākiedarbi izstādīti Sanfrancisko Hackett-FreedmanGallery (12.III-2.V). ••• Lara Strunkes divmetrīgās(nedaudz mazākas platumā) gleznas skatāmasStokholmas Hāgas parka 900 kv.metru ”Siltumnīcā”(18.IV-3.V). ••• Patlaban Milānā mītošās, starptautiskipazīstamās Kristīnes Alksnes Andrejsalāsarīkotā solo izstāde Roaming Around II vedina sajusthomo urbanus ilgas pēc dabiskās vides. •••Aspazijas mājā Dubultos maija sākumā izstādītasAmbergā, Bavārijā, mītošā, vairāku dzejkrājumuautora Armanda Melnalkšņa, alias Quando, datorgrafiskasun citāda veida eksperimentālas kompozīcijas.••• Londonas Sotheby’s gleznu izsolē 9.jūnijā tiek pārdota Līgas Purmales ”Saturday NightMovie” (eļļa) un Rituma Ivanova ”Frame 05” (akrils)– katra par $10 000. ••• Rēzeknes Mākslas dienuietvaros pilsētā izvietotas trīs skulptūras, lai rosinātupašvaldību iestādes un privātos uzņēmumusizvēlēties mākslas darbus darba/dzīves vides pilnveidošanai.••• Juris Ģērmanis sakarā ar savu soloizstādi ”Acumirkļi” Agijas Sūnas galerijā (8.-22.VI):gleznoju dabā, vienā divos piegājienos gleznai jābūtgatavai, mana galva ir kompjūters, ko vada acs unroka. (mb)K I N O / F O T O G R Ā F I J A – Jau 5. gadu RīgasKinomuzejs un Nacionālais Kino centrs bezmaksas seansosizrāda Latvijas filmas – Ginta Grūbes un DainasRašenbaumas 1 x 1 (par latviešu trimdu, kas ir beigusies,lai gan tā nekad nebeidzas), Lailas PakalniņasKlusumu (filmu Ūdens, Uguns un Akmeņi turpinājums),Grūbes Kokaru dziesmu svētkus, InārasKolmanes Aktu (skat. JG257:54), Mārtiņa Eihes unKristas Burānes Piekto Hamletu (JG256:58), IlonasBrūveres Sirreālisma gultā (Arsenāla tēva AugustaSukuta portrets), Pētera Krilova Klucis-nepareizaislatvietis (JG 255:58), kā arī restaurēto Vara Braslasun Gunāra Cilinska Ezera sonāti. ••• Līdz šimLatvijā, Norvēģijā, arī Amsterdamas starptautiskajādokumentālo filmu festivālā izrādītās filmas Bekons,sviests un mana mamma pamatā ir Norvēģijā mītošāsrežisores Ilzes Burkovskas-Jakobsenas mātesdzīve – izsūtīta kopā ar vecākiem, 80. gados „Brešazemniece” un trīs bērnu māte, „Auziņu” saimniecepēc neatkarības atgūšanas, kam seko brīvas zemniecessapņu sabrukšana un mūža gaitu beigas. Kaut arīdēls atgriežas no peļņas darbiem ārzemēs, abas meitasaizprecējušās aiz Latvijas robežām. ••• SignesBaumanes animācijas filma Veterinārārsts iegūstseptīto godalgu – 2. vietu Association Internationaledu Film d’Animation balsojumā Sanfrancisko. •••Kādi fotogrāfiski attēli varētu būt pieļaujami unkādi nepieļaujami? Ko sabiedrība ir gatava pieņemtun ko tā noraida? Kādēļ atsevišķas, plaši izplatītasfotogrāfijas pēkšņi kļūst nepieņemamas? – tā šveicietisDaniels Girardēns (Girardin) sakarā ar viņa unadvokāta Kristiana Pirkera (Christian Pirker) pērnLozannas (Lausanne) Musée de l’Elysée izveidoto iz-53

stādi Controversies: A Legal and Ethical Historyof Photography (Kontroversijas: Fotogrāfijas legālāun ētiskā vēsture). Šogad skatītāju tūkstoši plūst uzšo pašu izstādi Parīzes Bibliothèque Nationale, laiaplūkotu turpat simts „šokējošu” attēlu no fotogrāfijaspašiem sākumiem līdz skatiem ar irākiešiemamerikāņu spīdzinātāju rokās Abu Graibas cietumā.Un pa vidu – nacistu koncentrācijas nometnes nāveskamera; ASV zaldātiņu grupa, kurai priekšniecībapavēlējusi vērot kodolbumbas eksploziju no tikai 3km attāluma; amerikāņu karavīra līķis, ko saniknotisomālieši velk pa Mogadišu ielām; Ņujorkas Dvīņudebesskrāpju drupās 9/11 atrasta roka; maitas putnulidināšanās ap badā mirstošiem sudāniešu bērniem;balta zirga purna pieskāriens aktrises AngelikasDžolī (Jolie) atkailinātam krūtsgalam; aktrise Šīldsa(Brooke Shields) ādamkostīmā 10 g. vecumā, arī šeitreproducētais itāļu fotomeistara Oliviera Toskānī(Toscani) katoļu priestera un mūķenes (faktiski modeļu)erotisks skūpsts. ••• Foto Kvartālā (2009,3)apcerēta melnbaltu foto meistare Ilga Sūna, ValdaLazdiņa Sibīrijas izsūtījumā tapušie uzņēmumi,Luīzes Avotiņas ar roku krāsotais cikls Četri mirkļi.Fotovēsturnieks Pēteris Korsaks vēsta par vienīgo fotodarbnīcasīpašnieci un fotogrāfi Rīgā pēc I Pasauleskara – Lūciju Alutis-Kreicbergu. ••• Stāstukrājuma un divu romānu autores Alīses Tīfentālesgrāmata Alnis Stakle (latviešu un angļu val.) aplūkojaunās paaudzes fotomākslinieku un viņa veikumu.••• Par fotoizstādi Doma laukumā „Viena dienaLatvijā 1987 / 2007” (30.IV-21.V): pieci gadi Eiropāun 20 gadi Baltijas ceļam dod iespēju atskatīties, kāLatvija izmantoja iespējas, ko tai piedāvājusi iestāšanāsES, lai ietu uz priekšu (Eiropas Komisijas pārstāveIveta Šulca). ••• Grāmatu apdares konkursā„Zelta Ābele” fotoalbūmu kategorijā 1. vieta piešķirtaizdevumam Viena diena Latvijā (mākslinieks JurisPetraškevičs; redkolēģijā Gunārs Janaitis, JānisKrūmiņš, Viesturs Koziols, Ilmārs Znotiņš). (re)L A T V I J A S A K A D Ē M I S K Ā B I B L I O T Ē K A(LAB) – Prezidentam Valdim Zatleram, Ministru prezidentamValdim Dombrovskim, Izglītības un zinātnesministrei Tatjanai Koķei un Saeimas Izglītības, zinātnesun kultūras komisijas pr-jam Jānim Strazdiņamu.c. adresētā Atklātā vēstulē (2009.2.V) LZA Senātapr-js Jānis Stradiņš un LAB Konsultatīvās padomespr-js prof. Ivars Kalviņš aicina saglabāt LAB identitātiun neiekļaut to citu bibliotēku sastāvā, jo tā ir tiešsturpinājums vēsturiskajai, pēc Mārtiņa Lutera rosinājumadibinātajai (1524) Rīgas bibliotēkai (BibliothecaRigensis). Kā vecākā zinātniskā bibliotēka Baltijas jūrasvalstu reģionā, kas glabā ārkārtīgi nozīmīgu senorokrakstu, inkunābulu un reto grāmatu krājumu, ieskaitotpazīstamo J. K. Broces Monumente [kura izdošana(1992–2007) kļūst par starptautiski nozīmīgupasākumu], tā ir ļoti nozīmīga kultūrvēstures vērtība.Bez tam LAB dzīvo simbiozē ar unikālo Jāņa Misiņabibliotēku (dib.1885), plašāko 17.-20.gs. latviskās literatūraskrājumu, kura statusu noteic Misiņa dāvinājumanoteikumi Rīgas pilsētai: šī bibliotēka nav pievienojamacitām vai iekļaujama to sastāvā. – Kāpēctāda interese par LAB sadalīšanu? – jautā un turpatatbild Sandra Kalniete: Gandrīz vai jānotic runām,ka kāds ir iekārojis LAB ēku [Rūpniecības ielā] un taipiederošo neapbūvēto pagalmu, tāpēc ēka jāatbrīvo.Piemēram, tajā izveidojot medicīnas bibliotēku, laipēc tam to par sviestmaizi iegādātos (Dienā 5.V).Oliviero Toscani. Skūpsts. 1992.R A D O Š O S A V I E N Ī B U P L Ē N U M S21 gadu pēc leģendārā 1988.1.VI plēnuma, kuratskanēja ļoti daudzas vērtīgas idejas, kuras galugalā, patīk tas kādam vai ne, saļodzīja padlatvijaspamatus, dodot iespēju tautai atjaunot valstiskumu(Arno Jundze), 2009.1.VI Latvijas Nacionālajā teātrīnotiek Radošo savienību plēnums Vērtības. Kultūra.Nākotne, uz kuru tiek aicināts ikviens, kas nav mierāar to, ka mūsu acu priekšā tiek izsaimniekota Latvijasekonomika, iznīcināta kultūra, izniekota vēsturiskāiespēja veidot pašiem savu valsti, un tie, kam ir idejas,spēks un varēšana darboties. Latvijas valsts pastāvēšanair apdraudēta, tiek izsaimniekoti tās cilvēkresursi,vieglu roku ļaujot cilvēkiem aizbraukt no valsts.Latviešu valoda globalizācijas apstākļos var neizdzīvot,jo strauji sarūk tās lietotāju skaits un tā netiekvalstiski aizsargāta. Seko raksturīgāko izteiku buķeteno dažām plēnumā teiktajām piecminūšu runām.• Latvijas Kinematogrāfistu savienības pr-ja IevaRomanova: Solījāmies iet pastalās, bet neatkarīgi. Jair brīdis, kad pastalās atkal jāiet – iesim, bet tad godīgiun visi, izvēloties mūsu pareizo virzienu un panākotLatvijā patiesu demokrātiju. • Latvijas Koruasoc. pr-js Artūrs Ancāns: Mēs, Latvijas iedzīvotāji,jau ilgu laiku bijām pelnījuši pamatīgu pļauku. Par to,ka, atjaunojoties (..) neatkarībai, iekāpām ātrgaitasvilcienā, kas no stacijas “Tautas dvēsele” ar milzīguātrumu brauca uz staciju “Materiālā labklājība” (..)Nu šis vilciens ir nogājis no sliedēm. • Politoloģijasdoktore, Latvijas Ārpolitikas b-bas prezidente VitaMatīsa: Ja katrs no mums šajos pēdējos gados būtupraktizējis demokrātiju ar tādu pašu azartu kā praktizējamkonsumerismu, (..) ja pēdējos divos gadudesmitos katrs Latvijas iedzīvotājs vai katrs radošāsinteliģences pārstāvis būtu bijis maksimāli atbildīgs54

kā indivīds pret Latvijas kopējām valsts interesēm,(..) mēs šodien neatrastos tur, kur atrodamies. •LV prezidents Valdis Zatlers: … liela daļa sabiedrībasvisiem spēkiem cenšas pierādīt, ka tieši mantiskāvērtība norāda viņu pašu vērtību, (..) pazaudē tās garīgāsvērtības, ar kurām mēs sākām un ar kurām jūs,inteliģence, mūs iedvesmojāt pirms 20 gadiem. (..)inteliģence radīja trešo Atmodu, inteliģence neļāvamums pazust okupācijas gados (..) …latviešu kultūrasnākotne mums ir daudz, daudz svarīgāka, nekāekonomiskā nākotne, nekā vieta globālajā pasaulēpēc krīzes. • Laikmetīgās kultūras nevalstiskoorg-ju asoc. vārdā Zane Kreicberga: Ekonomiskotendenču fonda prezidents Džeremijs Rifkins, vairākuEiropas valstu valdību un Eiropas Komisijaskonsultants [un grāmatas The European Dream autors– skat. JG241(2005):18-22. Red.], atzīmēja, ka”pašreizējais materiālismā, patērēšanā un parādsaistībāsbalstītais sabiedrības modelis sabruks. (..) ... tāvietā sabiedrība jāpiepilda ar jaunu stāstu, kas būtubalstīts Eiropas kultūras vērtībās. • KomponistsRihards Dubra: Un ja man kāds stāsta, ka es nedrīkstusacīt tā vai šitā, jo tas aizskar viņa cilvēktiesības,tad es saku, ka varu gan sacīt kā vēlos, jo manas tiesībasir vārda brīvība, un neviens nav teicis, ka esbrīvi nevaru teikt arī nepatīkamas lietas. • LMS prjsMārtiņš Heimrāts: Par TV un radio plašāk runājot,tikai kurlais un aklais nesaprot, ka dzīvojam nevis ES,bet Krievijas informācijas telpā. (..) Toreiz mums bijaienaidnieks, kurš apdraudēja mūsu tradīcijas, mūsuvalodu, mūsu tautas pastāvēšanu. Tagad ienaidnieksir mūsos pašos – mūsu pasivitāte, mūsu neticībasaviem spēkiem, mūsu nenovīdība, mūsu inertums,mūsu provinciālisms. • LU profesore, Saeimasdeputāte Janīna Kursīte: Piesārņoti ir ne tikai meži,lauki, fiziskā vide, bet arī mūsu valoda. Valoda jākopjik dienas, jāpapildina tās krājumi, jādomā, kālabāk to mācīt skolās un augstskolās. (..) Valodas sakopšanastalkai jākļūst par pirmo soli mūsu latviešuvalodas stiprināšanā. • Studente Māra Pāvula:Septembrī es došos studēt uz Franciju Erasmus studentuapmaiņas programmā, [bet] Latvija ir manasmājas. Es gribu te atgriezties tāpēc, ka man ir sajūta,ka šī ir vieta, kur cilvēki vēl joprojām ir spējīgi domātdziļāk, domāt vienā valodā ar mani, uztvert vienotas,tikai mums saprotamas zīmes. • Latvijas Nacionālāteātra direktors Ojārs Rubenis: ... ja tauta vairs nesajūtsevi kā nāciju ar savu valodu un kultūru, tad noturētsavu valsti var izrādīties neiespējami. • LatvijasDizaineru savienības valdes locekle Inguna Lauce:... pieeja, ka jebkurš svešinieku padoms ir labāks, irmūsu valsti novedusi bankrota priekšā. (..) Latvija irpārvērsta par patērētājvalsti, un pierādījums tam irveikalu plaukti, kur preces ir ražotas galvenokārt ārzemēs.• Multimediju mākslinieks Jānis Garančs:... jāpiebalso rakstnieces Gundegas Repšes 2008.18.XII rakstītajam – ”Vērojot apkārt notiekošo, ieklausotiescilvēku sarunās un analizējot mediju atspoguļotovalsts ’glābšanas’ plānu, mani nepamet sena nojauta,kas nu pārtapusi pārliecībā – mēs dzīvojam noziedzīgarežīma apstākļos”. • Kultūras socioloģe, Dr.sc.soc Dagmāra Beitnere: ... mēs neesam ne bāreņu,ne zemnieku un arī ne dziedātāju tauta. Mēs esammoderna nācija, kuras sasniegumi 20.gs. sākumā vēlšodien pelna apbrīnu. Mēs nedrīkstam jautāt, vaiesam pelnījuši savu valsti. Tas ir vājuma mirklis. •Dzejnieks Knuts Skujenieks: Ja kādreiz latviešiemkā tautai būtu lemts izmirt, mums jāatstāj bagātāksmantojums nekā senprūšiem. Mantojums ir jākrāj, laišis brīdis atvirzītos iespējami tālu. • RakstniecesIevas Melgalves domai, ka kultūra Latvijā nīkuļostieši tik ilgi, cik ilgi radošie ignorēs savu tautu unradīs pašmērķīgu “mākslu mākslai”, pievienojas kādsblogists: Nosauciet kaut vienu darbu, kuru izlasījis,redzējis vai dzirdējis, es varētu raudāt no aizkustinājumapar diženu savas valsts redzējumu. “Kur neasiņosirds, trūkst gaismas mūžīgās…” Nu neasiņo jumstās sirsniņas, neasiņo. Ir formas meklējumi. Ir mēģinājumiuztaisīt ko tā, kā citi to Latvijā nav taisījuši. Irdusmas par savu nevarēšanu, kas izpaužas vienmērun pie visa vainīgās valdības lamāšanā. Ir bula laiks.Tipisks bula laiks. Un nevajag dot naudu kultūrai,ja par šo naudu tik vien var uztaisīt, kā Hipnotiskobraucienu Akadēmiskajā teātrī... • Un nobeidzotatkal Arno Jundze (NRA 2009.25.IV) piecas nedēļaspirms plēnuma: Sliktākais 2009. gada situācijā navvis kāda valdošās politikas vai pasaules ekonomikaskrīze, bet gan tas, ka inteliģence/intelektuāļi šobrīdnespēj ģenerēt neko sakarīgu un atražo pupu mizaspar veco un nodrāzto Latvijas nokijas tēmu. Ir grūtisaprast, kas notiek ar kultūras darbiniekiem, kurišobrīd brīvā valstī, demokrātiskā sabiedribā kaut konikni burkšķ virtuvē, bet, tiklīdz tiek aicināti izteikties,tā klanās, ka piere pret zemi būkšķ gan valdošo partijuun labā premjera, gan mīļo ierēdņu virzienā.Ē R M O T A S B Ū Š A N A S – Kādēļ filologs un literāts,JG ieripinātājs (1955) Dr.Valters Nollendorfs,kurš jau kopš 1996.g. dzīvo Rīgā, kur ir LOMGadagrāmatas redaktors, joprojām ir „LZA ārzemju”un nevis „īstenais” loceklis? Vēl jancīgāka irLatvijas Preses Hronikas neloģiskā nostāja attiecībāpret aizrobežā veidotām latviešu publikācijām,ieskaitot Jauno Gaitu, kuras liela daļa līdzstrādniekuir Latvijā mītoši rakstnieki, kritiķi vai mākslinieki,proti, LV bibliogrāfijas oficiālajā rādītājā JG iekļautaar Latviju saistītu citvalodu izdevumu sadaļā „Letika”.Vai tad šajos digitālajos laikos patiešām ir tik svarīgi,kur viens vai otrs izdevums tiek „likts driķķē”? Betvismaz ir labi zināt, ka Ulža Bērziņa, Imanta Auziņa,Ingmāras Balodes, Ildzes Krontas u.d.c. oriģināldarbiJG lappusēs ir ar Latviju saistīti... Vēl mistiskāka būšanair ar citvalodu izdevumu sadaļā iegumzītajāmavīzēm Laiks un Brīvā Latvija. Abu redakcija atrodasRīgā, Ausekļa ielā, tās vadītāja ir tīrasiņu „Latvijaslatviete” un BL tiek arī iespiesta Latvijā. Vai (pēc veseliem18 gadiem!) tās varētu būt LPSR domāšanasatliekas? Šā vai tā, Fausts teiktu: Tur var it gudris vīrspat apmulsīties, uz ko Mefistofels atbildētu: Tas nākošāsreizās ies labāk, es ceru, / Ja mācāties visu reducēt/ Un ar, kā pienākas, klasificēt (Raiņa tulk.). (re)55

L A T V I J Ā U N T A I V I S R I Ņ Ķ ĪA R S K A T U V I Ņ D I E N Ā S – Baltijas valstīsfolkloras tradīcijas ir īpašas, kas jāredz un jādzird pārējaipasaulei – tā īru izcelsmes folklorists Makalisters(Colin McAllister) XXII starptautiskajā folkloras festivālāBaltica 2009 Latvijā. ••• Rezeknē plašiatzīmē (27.-28.V) rakstnieka, sabiedriskā darbinieka,publicista, garīdznieka Franča Trasuna 145. gadskārtu– konferences, izstāde, piemiņas brīži, tēlniekaAigara Bikšes skulptūru grupas Visa valsts atklāšanapie Mūzikas vidusskolas. ••• Centra „Latgaļusāta” paspārnē un ar Valsts KKF atbalstu atjaunotsVarakļānu novada sieviešu goda tautas tērps.Galvenie projekta īstenotāji – Monika Zeimule unDainis Mjartāns. ••• Latvijas Nacionālais vēsturesmuzejs savukārt izstāda ap 150 gadu vecoLiepājas apriņķa Virgas pagasta līgavas tautastērpupilnā komplektā. ••• Pavasarī Boļānu mājās(saimniece Maija Daina Paegle) atver Sēlpils(Jēkabpils raj.) dainu skapi – ar 3 389 dziesmām,to vidū „Es karā(i) aiziedams”, „Kur tu skriesi,vanadziņ(i)”, „Upe nesa ozoliņu” u.c. ••• 7.VIIripojumu sāk 1 000 km garais velomaratons Baronataka, ko savulaik kājām nogājis Krišjānis Barons – noTartu (Tērbatas) līdz Dundagai. Dalībnieki pa ceļamiestāda aptuveni 250 kokus un košumkrūmus. •••Lai paturētu atmiņā igauņu modernās literātūrasaizsācēju Kristjanu Jaku Petersonu un mūsu pašudzejas iedvesmotāju Eduardu Veidenbaumu, – viņiabi mācījušies Tērbatas U. un nabadzības dēļ vairākkārtkājām mērojuši ceļu no Rīgas uz Tartu unatpakaļ – no 17. līdz 29.VI aptuveni šo pašu ceļuno Petersona piemiņas akmens Rīgas Jēkaba kaposlīdz Universitas Tartuensis mēro grupa abu valstu literātu,arī Igaunijas vēstnieks Latvijā (Jaak Jöerüüt).Kopprojekta ietvaros 20.VI Cēsu pilsdrupās notiekbrīvdabas pirmizrāde Laura Gundara lugai Latviešulaiks, kas veltīta Cēsu kaujas 90. gadskārtas atcerei.Man joprojām svarīgs un nerisināts šķiet jautājumspar īstu igauņu un latviešu ūniju – esam taču patiesībātik līdzīgi – uzsver Gundars. ••• LiepājasBaseina ielas rekonstrukcijas projektā paredzēta piemiņasvieta diplomātam, rakstniekam unpublicistam, trimdā mirušajam MiķelimValteram (1874-1969) – pirmajam Latvijasiekšlietu ministram, pēcāk sūtnim Romā,Parīzē u.c. ••• Rīgā maija beigās unjūnija sākumā atzīmē simtgadi vienam no20.gs vadošajiem liberālisma un vērtībuplurālisma teorētiķiem, literāru eseju autoram,Britu Akadēmijas prezidentam, sēramJesajam Berlinam (Sir Isaiah Berlin), kuršpiedzima pārtikušā žīdu cionistu ģimenēAlberta ielā. Latvijai ir tiesības lepoties arslaveno mūsu tautas dēlu, uzsver pasākumugoda patronese Vaira Vīķe-Freiberga.••• Vācijas pilsētiņā Hernhūtē netālu noPolijas un Čehijas robežas hernhūtismakustībai Baltijā veltītā starptautiskā konference(2009.26.-29.V), kur kaislīgi diskutēčehu, vācu un mūsu pašu zinātnieki56un pētnieki, lielā mērā ir JG lasītājiem pazīstamās LUprofesores Ievas Kalniņas nopelns.U N M Ū S D I E N Ā S – Organizācijas Jauniešuvētra (dib.2009) paustais mērķis – aktivizēt un vienotnesen pilngadību sasniegušus patriotiski noskaņotusjauniešus, kuri mīl Latviju – savu zemi un tautu,kuri nebrauks uz ārzemēm laimi meklēt, bet strādāsun cels savu valsti. ••• Un politikas veterānsAleksandrs Kiršteins Dienas blogā (2.V): PašreizējāNATO kampaņa [Afganistānā] ir tikpat bezcerīga, kākādreizējās britu un krievu militārās invāzijas. (..) ...paštuniem vai uzbekiem ir vienaldzīgas t.s. Rietumuvērtības un dzīves veids. (..) Solidaritāte, tradīcijas,radniecība un klanu saites ir spēcīgāki argumenti parvienlīdzību Rietumu izpratnē (..) Opija tirgotāji dienāsēž parlamentā, bet naktīs komandē militāras kaujiniekuvienības, kas uzbrūk NATO posteņiem. Latvijasdalību šajā divdomīgajā kampaņā attaisno tikai nepieciešamībastiprināt savu drošību, pat ja tas notiekuz Afganistānas tautu rēķina. Pieminot un godinotkritušos, mums nevajadzētu liekuļot, sakot, ka viņipalīdzēja afgāņu tautai. ••• Ne mazāk zīmīgiir trimdā dzimušā politiskā komentētāja un LU mācībspēkaKārļa Streipa vārdi atiecībā uz ASV nesenopagātni: Buša un Čeinija 8 gadu kopējā bilance irvisnotaļ briesmīga, mati ceļas stāvus lasot, ko abi republikāņiun viņu padotie atļāvuši un pieļāvuši „cīņāpret terorismu” (..) man, atklāti sakot, patiktu, ja abidivi nonāktu uz apsūdzēto sola un pēc tam cietumā(..) lai pārdomā grēkus un lūdz pasaulei un sabiedrībaipiedošanu (BL 2009.23.V). ••• Aprēķināts,ka Krievijas nodarītie zaudējumi Latvijas videi lēšamivismaz 356 miljonu latu apmērā (Diena 29.IV). •••Stāvēdama rindā uz rentgenu, rakstniece GundegaRepše ieklausījusies vārdos iz tautas mutes: Ja nemainīsies,Latvijas nebūs. Bet resnie jau nesaprot,lien kā tārpi atpakaļ uz siltām migām, kaut būtu viņusjāpakar Doma laukumā. (..) Atkal kalpu tauta uzceļiem. Vēl un vēlreiz. Līdz sapratīs. Izaugs no vergapar brīvu cilvēku. (..) Nevis griezt un graizīt finanses,bet griezt nost liekulību, slavaskāri, ārišķību industrijas.Kaunēties par līdzšinējo priekšstatu bastioniemun rijīgo filozofiju. Izvētīt mākslīgo dzīvi,pliekanības. Tas viss arī ir pazudinājisJukka Rislakkivalsti, ne tikai bandīti (Kultūras Diena2009.16.V). ••• Uz Zanes Radzobesjautājumu par līdzībām un atšķirībāmstarp Somiju un Latviju cerīgāk atbildsomu publicists Juka Rislaki, grāmatasMaldināšana: Latvijas gadījums autors(skat.JG257:66-68): Kara laikā (..) Somijubija vieglāk aizstāvēt – mums bija lielāka,stiprāka armija, bija demokrātija un visatauta bija gatava cīnīties. Bet ir arī daudzkopīga. Ļoti nozīmīga mums ir valodaun literatūra. Un daba. Ja vajag, esamkaravīri, bet principā esam miermīlīgi. Esvēl tagad ticu, ka latvieši ir kultūras tauta,kaut zinu, ka šeit politiķi lepojas ar to,ka nelasa grāmatas. (..) Ja paskatāmies,kas te, Baltijā, ir noticis, brīnums, ka latviešišeit vēl dzīvo, ka valoda dzīva. Tāpēc

man ir ticība, ka arī nākotnē dzīvos (Sestdiena 6.V).••• 95 muzejus visos valsts novados Muzeju naktī(16.V) apmeklē vairāk nekā 270 000 cilvēku – Rīgāpriekšroka dota Latvijas Nacionālās vēstures, LNMMun LOM, bet Jelgavā – Vēstures un mākslas muzejam.••• Lai aizbiedētu „dižķibeli”, nepietiek ar dabīguun arī parūkainu blondīņu svētkiem. Rīgā notiek jau15.gs. iesāktie un 2001. gadā atjaunotie Maija grāfasvētki – gadatirgus, aizgājušo laiku tērpi, priekšnesumi,nabagu pankūkas, lipinātas keramikas gatavošana,āksti, ugunsvēmēji, zīlētājas (protams, čigānietes),bet Rankas pagasta vides veselības (bioproduktu)saimniecībā „Kalna Pakalniešos” rumulēšanassvētkos pulcējas Aglonas pankūku cepēji, Ventspilsbioloģiskie zemnieki, Alūksnes podnieki un ķirbju audzētāji,Gulbenes piensaimnieki un karošu grebēji unvēl daudzi citi– vēsta Latvijas Avīze (18.V), pagalmāņirbēt ņirbējuši tautu meitu krāsainie brunči, skanējadziesmas, pirka, kaulējās, nogaršoja, pārdeva, pārsolīja,nenosolīja, laida govis pirmo reizi ganos, mīcījamālus un pērās pirtī. Sētā iegriezies arī Ķencis, gantikai uz īsu brītiņu, jo jāsteidzoties uz Briseli – reizi pavisām reizēm vienam taču esot jāuzņemas izskaidrotEiropas kungiem latviešu zemnieka sāpi. (re)I G A U N I J Ā – 23.VI Tallinā atklāts visiem Igaunijasneatkarības cīņu dalībniekiem veltītais Brīvības piemineklis– kolonna ar tās galā novietotu Brīvībaskrusta, valsts augstākā apbalvojuma atveidu. •••Jau aprīlī pārtrauktās vienīgās krievu avīzes MolodjožEstonii (Igaunijas jaunatne) redaktors RodionsDeņisovs vēl vienmēr cer sameklēt atbalstu ārvalstīs.L I E T U V Ā – Vēlēšanās ar 69,05% balsu vairākumupar 5. valsts prezidentu (kopš neatkarības atjaunošanas)kļūst līdzšinējā ES finanšu un budžeta komisāre,53 g.v. Gribauskaite (Dalia Grybauskaitė). Viensno viņas politiskajiem ideāliem esot kādreizējā britupremjere Tečere (Margaret Thatcher). Es nevēlos saudzīgākuskritērijus attiecībā uz pievienošanos eirozonai.Mūsu politiķi jau tā jūtas pārāk brīvi. Kritēriji dodpamatu atbildīgai uzvedībai. Nedomāju, ka kādamcitam būtu jāmaksā par jauno dalībvalstu bezatbildīgofiskālo politiku – tā jaunievēlētā prezidente.Dalia GrybauskaitėK R I E V I J A S F E D E R Ā C I J Ā – pēc tam, kadprezidents Medvedevs maijā nodibina speciālu komisiju„cīņai ar Krievijas interesēm kaitīgiem vēsturesfalsifikātoriem” (skat.58. lpp.), sākas rosmīga vēstures„defalsifikācija”, kuras ietvaros KF Aizsardzībasministrijas vecākais pētnieks, plkv. Sergejs Kovaļovsņemas skaidrot, ka II Pasaules karu provocējusi Polija,noraidīdama ļoti pieticīgās nacistu Vācijas prasības– atļauju šķērsot Polijas koridoru, lai piekļūtuAustrumprūsijai, un iegūtu kontroli pār Gdaņsku(vāciski: Danzig), jo vairākums tās iedzīvotāju vēlējāsapvienoties ar savu vēsturisko tēvzemi. ••• Pa tolaiku pareizticīgo pops Jestafijs Žakovs novieto savābaznīcā ikonu, kur redzama 20.gs. par Maskavas svētoordinētā Olga ar Staļinu priekšplānā – viņš, lūk,pastāvīgi griezies pie Sv. Olgas pēc padoma, kā vissekmīgāksakaut vāciešus.Rezolūciju DIVIDED EUROPE REUNITED (SadalītāEiropa atkal apvienota), kur staļinisma un nacismatotalitārie režīmi novērtēti kā vienlīdz noziedzīgi –abus raksturo genocīds, cilvēktiesību un brīvībupārkāpumi, kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci,Viļņā pieņem (2009.3.VII) Eiropas Drošības unsadarbības organizācija (OSCE – Organisation forSecurity and Co-operation in Europe) Parlamentuasambleja, kas apvieno 320 parlamentāriešus no56 dalībvalstīm. ••• KF ĀM pārstāvis AndrejsŅesterenko, protams, spļauj baltu (10.VII): rupja vēsturesfalsifikācija! ••• Eiropas Parlaments izziņo(2.IV) 23. augustu par ikgadēju Komunisma upurupiemiņas dienu, kas šogad sakrīt ar Berlīnes mūrakrišanas 20. gadskārtu. (re)BIRUTAS SKĀBĀ DIŽOGA: orķestra narācija.Materiālus sagatavoja Biruta Sūrmane (bs), VitaGaiķe (vg), Māris Brancis (mb), Linda Treija (lt),Lauma Zvidriņa (lz), Rolfs Ekmanis (re).57

Jevgeņijs KiseļovsKAD VĒSTURES SKAIDROŠANAKĻŪST PAR NOZIEGUMUMan interesētu izdibināt, vai rietumnieki pilnībā irspējīgi izprast, ko īsti nozīmē prezidenta DmitrijaMedvedeva direktīva izveidot Komisiju cīņai pretmēģinājumiem falsificēt vēsturi Krievijas interesēmpar sliktu. Daudzi ārzemnieki droši vien izsauktos:Dīvaini! Vai Krievijai patiešām nav spiedīgāku problēmupar šo, piemēram, kā tikt galā ar krīzi, kā modernizētvalsts politisko un arī ekonomisko struktūru vaiapkarot korupciju? Līdzīgi tas bija1950. gadā – kadPadomju Savienība milzīgi nopūlējās atkopties no IIPasaules kara sekām, izbrīnu radīja Staļina lēmumsuzsākt plaša mēroga debates par marksistisku pieejuvalodniecībai. Divas dekādes pirms tam Staļinspārrakstīja boļševiku revolūcijas, sarkanā terora unpilsoņu kara vēsturi un pavēlēja izdot VissavienībasKomunistu Partijas (boļševiku) vēstures īso kursu, laipadomju cilvēki pareizi saprastu „vēsturisko patiesību,”proti, neviens cits kā tikai un vienīgi Staļins irĻeņina varas tiesīgais mantinieks.Staļina bērnības draugs un augsts Kremļa funkcionārsĀbels Jenukidze 1934. gadā izdeva grāmatuBoļševiku nelegālās tipogrāfijas [Kaukāzā]. Bet Staļinsto atzina par sliktu, jo grāmatā nebija izcelts viņapienesums iespiestajam vārdam un boļševismam vispār.Staļins savu seno draugu nesaudzēja – Jenukidziapcietināja un likvidēja kā „tautas ienaidnieku.” Viņanoziegums – savas revolucionārās jaunības aprakstīšanabez pienācīga respekta pret Staļinu. Tāpat varētujautāt, kādēļ Staļins aizliedza slavenā režisoraSergeja Eizenšteina filmas Ivans Bargais otro daļu,kādēļ Pravdas niknie uzbrukumi Dmitrija Šostakovičaoperai [Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta]? Padomjuinteliģence arī lāga neizprata, kādēļ [1946.gadā]tik bargi tika šaustīti Mikhaila Zoščenko īsstāsti unAnnas Ahmatovas dzeja?Lielākais vēstures viltotājs, protams, ir pats Kremlis,un ir grūti nevilkt paralēles starp Medvedeva direktīvuun līdzīgiem lēmumiem Staļina laikā. LīdzkoMedvedevs izsacīja vārdkopu par Krievijas interesēmkaitīgiem vēstures viltošanas mēģinājumiem, nevarējabūt šaubu par viņa teikto – valdība nežēlīgi apspiedīskatru mēģinājumu objektīvi aplūkot Krievijas unPadomju Savienības vēstures nepatīkamākos un noziedzīgākosaspektus, ieskaitot Molotova-Rībentropaneuzbrukšanas paktu starp PSRS un Hitlera Vāciju,kas atviegloja Hitleram uzsākt II Pasaules karu, faktuspar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksijuPadomju Savienībai un par Kremļa izveidotajām unatbalstītajām represīvajām marionešu valdībām visāAustrumeiropā pēc II Pasaules kara.Simboliska un arī augstākā mērā ironiska bija padomjurežīma vēršanās pret Nobela Prēmijas laureātaAleksandra Solžeņicina Gulaga arhipelāgu kāpret rupju vēstures viltojumu – protams, tādēļ, ka turatklāti noziegumi, kas iedragāja padomju iekārtaspašus pamatus. Grāmatā rūpīgi dokumentētas jauĻeņina laikā iesāktās represijas, izplānotais un sistemātiskaiterors, milzīgais bezpersoniskais, Kremļaizveidotais birokrātiskais aparāts cilvēku morālai unfiziskai iznīcināšanai. Gulaga arhipelāgs mainīja pasaulesattieksmi pret Padomju Savienību. Ja agrākbija ļaudis, kuri padomju komunismu skatīja caurrožainām acenēm, Solžeņicina darbs atklāja valdībasdrausmīgos noziegumus. 1973. gadā Rietumospublicētais Solžeņicina lieliskais „vēstures viltojums”kļuva par Padomju Savienības beigu sākumu.Medvedeva direktīvai par vēstures „pareizības” nodrošināšanupieslēdzas likumprojekts Pret nacisma,nacistu noziedznieku un viņu palīgu reabilitācijukādreizējo Padomju Savienības republiku, tagad neatkarīguvalstu teritorijās un ieteikums „reabilitētājus”– gan krievus, gan arī bijušo republiku iedzīvotājus –sodīt ar trīs līdz pieciem gadiem cietumā. Tas, piemēram,varētu nozīmēt, ka jebkurš cilvēks, kurš nosodaamerikāņus un angļus par izdošanu padomju varasorgāniem divus miljonus „Jaltas upuru” 1945.gadā,tiktu atzīts par „noziedznieku”. Saskaņā ar Rietumusabiedroto un PSRS slepeno vienošanos Jaltas konferencē(1945) visi par padomju pilsoņiem uzskatītiecilvēki piespiedu kārtā bija izdodami PadomjuSavienībai, to vidū Krievijas kazaki, vācu saņemtiekara gūstekņi, spaidu darbu strādnieki, bēgļi un visi,kas Vācijas pusē bija cīnījušies pret Staļinu. Simtitūkstoši šādu personu pēc viņu piespiedu „repatriēšanas”tika nogalināti vai ievietoti Gulagā. Līdzīgākārtā mūsdienu Krievijas varas orgāni varētu ievadītkriminālapsūdzību pret vēsturniekiem, kuri apšaubabritu un amerikāņu gaisa uzbrukuma nepieciešamībuDrēzdenei 1945.gada februārī.Vienlaikus ar cīniņu pret „vēstures viltošanu” Krievijasvarasvīri nebūt nav kritiski pret vēstures mācību grāmatām,kurās Staļins raksturots kā „veiksmīgs vadonis”un pagājušā gs.30., 40. un 50.gadu masu represijasattaisnotas kā Staļina vienīgais iespējamaislīdzeklis kolosālo saimniecisko un drošības problēmunovēršanai.Patlaban valdības kontrolētās televīzijas visvairākskatītās stundas ir pārsātinātas ar vēsturiski samudžinātāmpseidodokumentālfilmām. Viena, piemēram,attēlo Berlīnes un arī Kubas raķešu krīzi (1961)kā Ņikitas Hruščova ārlietu politikas lielāko triumfu,kura rezultātā ASV izrādījušas ja ne gluži bailes, tadrespektu pret Padomju Savienību kā pret līdzīgu lielvaru.Citas filmas attēlo Mihaila Gorbačova un BorisaJeļcina valdīšanas gadus kā sabiedrības iziršanas unvērtību zaudēšanas laiku. Vladimirs Putins savas prezidentūraslaikā savukārt sagatavoja skatuvi vēsturespolitiskam piešķiebumam, raksturojot PadomjuSavienības sabrukumu kā 20.gs. lielāko ģeopolitiskokatastrofu. Attiecībā uz vēstures jautājumiemMedvedevs, šķiet, paklausīgi iet Putina pēdās, kaslieku reizi pierāda, kam ir galvenā teikšana valstī. o__________________________Jevgeņijs Kiseļovs ir progresīvās krievu radiostacijasEho Moskvy pārrunu programmu vadītājs. Šis raksts(tulk. Biruta Sūrmane) publicēts angļu valodas laikrakstāMoscow Times (2009.3.VI).58

GRĀMATASDZEJA AR PRIEKŠNOSACĪJUMUUldis Bērziņš. Saruna ar Pastnieku. Rīgā:Neputns. 2009. 68 lpp.Iesākumā atļaušos izteikt apgalvojumu, kakrājuma noformējums, ko veidojis mākslinieksJuris Petraškevičs, vizuāli atgādinamobila telefona lietošanas instrukciju – vienkāršs,balts vāks, kurā līdzīgi kā jau minētajābukletā lieliem burtiem izcelts visbūtiskākais– firmas zīme jeb autora vārds.Lieku reizi pieminēšu, ka Ulža Bērziņa dzejasizprašanas priekšnosacījums ir vēsturesun kultūras procesu izpratne. Šis priekšnosacījumsautora dzeju attālina no vidusmēradzejas lasītāja – lai arī tās izprašanai vidējoizglītību apguvušam lasītājam nevajadzētusagādāt grūtības, tā nelīdzinās sentimentālajaivai ciniski sentimentālajai lirikai, kodažādas kvalitātes izpildījumā rada vairumsmūsdienu latviešu dzejnieku. Uldis Bērziņšsavām sapņu ainām un vēstures kopsakarībupārdomām izmanto izteiksmes formu, kurāvissvētāko patiesību bieži vien pauž robustasarunvaloda, kurā vienlaikus sadzīvo visdažādākonovadu valodu īpatnības. Tā ir dzejasvaloda, kurā viss materiālais ir līdz bērnišķīgaivienkāršībai atkailināts un viss aplamaisizcelts un izzobots.Šajā krājumā autora tematikas lokā, kas līdzšim galvenokārt aptvēra vēstures procesusun personības, gluži nemanāmi iezagušiesreliģiskie motīvi, spēcīga paša mirstības apziņa,kā arī izteikti biogrāfiski dzejoļi. Autors,balansējot uz narcisma robežas, krājumāatļaujas rakstīt arī par sevi. Līdz ar ierastovēsturiski politisko tematiku, kā arī BībelesVecās Derības un Korāna ainām, ko autorsizklāsta ar viņam vien raksturīgo sulīgo sarunvalodasizteiksmi, kas akcentē cilvēciskopārstāstītajā sižetā, krājumā sastopami arīdzejoļi, kuros autors atļaujas būt neierastipersonisks. Tomēr arī šajā personiskumāUldis Bērziņš saglabā sev tik ļoti raksturīgoraupjumu. Melanholiskas noskaņas autoradzejā spēj iezagties vienīgi, rakstot par savaspaaudzes vai vēlāko paaudžu zudušo daļu,kuru veido ...sadegušie puiši, pakārušāsmeitenes, tās runātnepratējas, tie – nepateikušie,tie aizietmācētāji, iz esmes izrautie...(44.lpp.).Šajā krājumā Ulža Bērziņa liriskais „es” vienlaikussauc ...es gribu izlauzties pie Tevis,Kungs... (2) un atzīst, ka Man tīk ēst treknu,stipru dzert, man patīk sievietes (62) – tā irmilzīga garīgā un fiziskā dzīvotgriba, kas līdzar putna lidojuma perspektīvu uz vēsturesun kultūras procesiem, kā arī skanīgu, sulīgusarunvalodu veido to, ko pazīstam kāUlža Bērziņa dzeju un atzīstam tajā par labuesam. Uldis Bērziņš ar šo krājumu pierāda,ka par spīti savam dzimšanas gadam nav nevecs, ne iesūnojis, un savā izteiksmē šķietdzīvīgāks un drosmīgāks par dažu labu visjaunākāspaaudzes rakstošo.Santa SkujiņaPirms 22 gadiem Talsos dzimusī Santa Skujiņa irdzejgrāmatas Jūra mostas iekliegdamās (2008) autore(skat. portālu ¼ satori).TRIMDĀ UN PASAULESPAGALMOSAstrīde Ivaska. Dzeja un atdzeja. IvaraIvaska ilustrācijas. Rīgā: Pētergailis, 2008.448. lpp.Šis masīvais sējums ir daudzdaļīgs un sastāvno atlasītiem izvilkumiem no jau publicētāmAstrīdes Ivaskas dzeju grāmatām, nepublicētiemdzejoļiem, atdzejojumiem nosešām valodām un šur tur pa pievienotamkomentāram. Anitas Rožkalnes ievadvārdi,kam pievienojami būtu arī Imanta Ziedoņaun Benitas Veisbergas pēcvāka atzinumi.Gandrīz ikviens komentētājs pie dzejniecesvārda piekabina vārdu „trimda,” un ne jaubez iemesla, jo dzejniece labu daļu no savamūža ir pavadījusi ārpus Latvijas vai kā patiIvaska atzīmē: Pasaules pagalmos. Jāpiebilst,ka daudziem vērtētājiem tāds apzīmējumsvarētu nozīmēt ierobežojumus, kas Ivaskasgadījumā nebūtu taisnība. Jau tajos laikos,kad „trimda” bija visai izplatīts, pieņemamsun gandrīz nepieciešams apzīmējums, pacēlāsbalsis ar aizrādījumu, ka rakstniecībassadalīšana ģeopolitiskos aplokos nozīmē ignorētmūsu rakstniecības kopību. Atskaitotpatriotiskos taurētājus un tos, kas pelnījamaizi ar ideoloģisko pretstatu uzsvēršanu,šāda bipolaritāte izlikās visai aizdomīga,ideologu atvasināta. Astrīde Ivaska nav skaļipretojusies ierastajam divdaļīgumam, jo,šķiet, viņa atstāj kategorizēšanu un teorijuatvasināšanu kritiķiem un tiem, kam ir svarīgiun nepieciešami likt zupas katlam vārīties.To, ka Ivaska ir izteikti latviskas iezīmībasdzejniece, nav lieki jāuzsver. Viņas dzeja dvešlatviskumu, to grūti aprakstāmo īpašību, parko Imants Ziedonis pēcvākā ievaicājas: No59

kurienes nāk „šī baltā gaisma”? Viena atbildevarētu būt – dzejnieces atturība vest savasdziļākās izjūtas pārdošanai uz tirgu. NoIvaskas dzejas būtu neiespējami izlobīt viņasbiogrāfiju. Un ne jau tāpēc, ka dzejniecebūtu mitusi ieslēgta virs pūļa drūzmas „ziloņkaulatornī,” kā mēdz teikt par tiem, kasatsakās piedalīties debatēs par rakstniecībasnozīmi un uzdevumiem. Trimdas lielāko daļudzejniece ir pavadījusi kopā ar dzīvesbiedruIvaru Ivasku – igauņu dzejnieku, māksliniekuun aktīvu žurnāla World Literature Today redaktoru.Tas Astrīdei deva iespēju būt kopāar ievērojamākiem mūsdienu kultūras, īpaširakstniecības vadītājiem un veidotājiem. Notrimdinieka šaurības un noslēgtības izkristalizējāsiezīmīgs trimdas bagātināts kultūrasmantojums. Ivasks savā dzeju ciklā„Verandas grāmata” (Astrīdes atdzejojumā)ar tādu kā paradoksāli rotaļīgu noskaņu visaiautobiogrāfiski apraksta savas trimdassākumus: Marburgā nav grūti iemīlēties, /iemīlēties Marburgā ir viegli, kad esi jaunsun beidzies karš. / Bez dzimtenes tu apkārtklīsti, / tik rietumos stāv pasaule vēl vaļā / kāKolumbam, tā tev. / Tu dzīvs no elles izkļuvis(400).Astrīdes Ivaskas dzejā arī pavīd pa laikamtrimdas paradoksālā daudznozīmība 20.gs.ielokā, ko mēdz dēvēt par brutālāko laikucilvēces vēsturē. Jāatceras, ka dzejniece nerakstahroniku. Tikai šad un tad visai surdinētipavīd pa frāzei par mūsdienu vēsturē vēlnepiedzīvotām traģēdijām un absurditātēm.Ēdeniskas noskaņas var pārvērsties draudos,piemēram, dzejolī „Pieskāriens”: piliens nodzīvības straumes ... prieka palēciens krūtīs... lietus lāse uz vaiga ... asins garša uz lūpām(53). Ceļojumu iedvesmotie dzejoļi pārplūstar momenta iespaidiem, kas var strauji mainīties– Somijas liriskās ainavas blakus vēršucīņām Spānijā piedāvā iespaidu kontrastus.Toties ik frāze Ivaskas atsauktā ainavā vaipārdzīvojums vedina uz zemi, kas reiz bijaliegta, kas tāla, taču neatdalāma no dzejniecesizjūtām. Vārdi mani mīļie veļi, vārdi, kasviņai ir līdzi viņas tālākajās trimdas gaitās.Varbūt vārdi ir Ivaskas dzimtene, vārdi, kasrasti ar apdomu un slīpējumu, nezaudējotto izteiksmes spēku. Piemēram, dzejniecenevairās lietot atskaņas un bagātas aliterācijas,kuras savā laikā franču simbolisti nosaucapar vulgāriem, lētiem greznojumiem(bijoux d’un sou). Daudzajiem mūsdienudzejniekiem, kas ir izteikti verlibristi, Ivaskapievienojas tikai daļēji. Sējumā ir atdzejojumino sešām valodām (angļu, spāņu, krievu,somu, igauņu, lietuviešu), neieskaitot vācuun franču, kuras dzejniece pārvalda kopšskolas gadiem. Būtu nepieklājīgi atsauktatmiņā jau diezgan nomocīto itāļu teicienutraduttore, traditore (tulkotājs, nodevējs), joIvaskas atdzejojumi ir dzeja bez jebkādāmpazīmēm, ka kāds ir niekojies ap urtekstu,apstiprinot vecu veco pieņēmumu, ka tikaidzejnieks var pārcelt dzeju citā valodas sistēmā.Šis sējums ir valdzinošs.Juris SilenieksZīm. Pēteris MartinsonsMĀJĀS, MĀJUP, BŪT TUR, KURJĀBŪTAina Zemdega. Raksti I. Sastād. PāvilsVasariņš. Rīga: Nordic, 2008. 631 lpp.Masīvais 1. sējums, ko lietpratīgi sastādījisun papildinājis ar paskaidrojumiem Dr. PāvilsVasariņš, kam pieredze un autoritāte kā autoreslīdzgaitniekam, pieturas pie hronoloģiskassecības, iestarpinot, kur vajadzīgs, pabiogrāfiskai piezīmei. Rakstā „Ainas Zemdegasliterārā biogrāfija” ieskicēti biogrāfiskierobežpunkti: agrā bērnība un jaunība (1924-1950); ierašanās un dzīve ar vīru Jāni ZemdeguKanādā (1950-1970); pirmais dzejukrājums Basām kājām (1970-1980); tiesībuatgūšana uz dzimtas īpašumu – Lubes dzirnavām(1980-1990); dzirnavu atjaunošana(1990-2000); un līdztekus ļoti aktīva literārādarbība gan pie rakstāmgalda, gan stājotiespublikas priekšā; pēdējais posms (2000-2006), kad dažādu ieceru īstenošanas laikāvisai pēkšņi dzejniece aizsaukta no dzīves.Pirmais lielākais prozas darbs Toreiz Lubesdzirnavās, autores vārdiem, „sapnis par īstenību”ir sava veida daudzbalsīga teiksma parautores dzimtas sākuma gadiem, kas pavadītisapņainās bērnības gaisotnē. Stāstītājasbalss reizēm it kā nāk no mazas meitenes,60

vientiesīgas, brīnumpilnas, zinību kāras,kura meklē atbildes uz tiem neskaitāmiemjautājumiem, kas viņai uzmācas, vērojot apkārtniun cilvēkus. Reizēm stāstītājas vēriensuz dzīvi piebriest ar pieredzi un pašapziņu,arī ar skeptisku vērtējumu, taču vienmērpaužot dzīves apliecinājumu un apbrīnu parapkārtnes pasakaino skaistumu un līdzcilvēkulabestību. Mazā stāstītāja lūdz dzīves pieredzējušos,it sevišķi vectēvu un tēvu, stāstītpar viņu pieredzēm. Vectēvs piesviež savamdzīves stāstam pa improvizētai pasaciņai,kamēr tēvs itin autentiski stāsta par savāmdēkām Kaukāzā un Krievijā. Tie visi ir pasakainistāsti, ko klausītājas, galvenokārt Ainaar māsu, kāri jo kāri izbauda. Blakus šiempasakainajiem piedzīvojumiem, autore patisavā balsī, kas nāk no piedzīvojušas personasvērojuma, apraksta Lubes dzirnavas, tāsdarbiniekus, arī malējus, dažādos malšanasprocesus un miltu putekļiem apbirušos melderus.Kad cilvēki iepazīstināti, stāstītāja atainopašas dzirnavas un Lubes upi, kas ir visasākums. Sausuma laikos, kad straume izsīkst,no upes dibena iznirst fantastiskas būtnes,veci, kroplīgi, upē sagāzušies celmi, kas kopāar samestiem lūžņiem uzbur reizēm cilvēkamvēl neiepazītu skatu. Viss stāstījums ir teiksmains,kaut kur starp novalkāto ikdienu unjau patālo, atmiņās atsaukto pagātni. Lubesdzirnavās cilvēki sadzīvo saticīgi. Mēs vis vienādir tāmnieku ierastais teiciens. Tur saimniekiun kalpi dalās pieticībā. Ja maļamaislaiks, sevišķi ar bīdelēšanu, īpaši bīdelēšanaieilgst, malēji pārguļ dzirnavās pa nakti un iztiek,daloties ar līdzpaņemto maizes riku. Pamalšanas laiku kā saimnieki tā kalpi maisusuzmanot, ir kļuvuši balti no miltu putekļiem,gandrīz kā Ziemsvētku vecīši. Lubes dzirnavāsMarksa mācības un pravietības neiederas,vismaz tā to redz nākošā dzirnavu īpašniece,šķetinot savu teiksmu par dzimto vietu.Jauniesvētamie soļo garām vecvecajiemelku pielūdzēju upurozoliem, nedomājot particību kariem, par pasaules cīņām ap to, kālūgt un kā pateikties. Un tas bija tā, Marutaklausās, kā stāstītāji iesāk un nobeidz savustēlojumus.1. sējuma pièce de résistance ir Maruta.Romāna teksts ir paplašināts un vietām pārveidots,salīdzinot ar iepriekšējiem izdevumiem.Neej tālu! Drīz brauksim mājās! Tosauc Marutas tēvs meitai, kura iet uz jūraspusi. Un tā iesākas teksts par braukšanuuz Zviedriju, kad no draudošās krievu okupācijaslatvieši meklē glābiņu pārjūrā, kadzvejnieki sarunāti bīstamam un nelegālampārbraucienam uz Zviedriju lielajā zvejas laivā,kur samesti juku jukām guļ bēgļi un viņunedaudzās steigā savāktās pauniņas. Pa laikamviļņu apšļāktiem, reizēm vācu patruļudzenātiem, ik brīdi nāves bailēs, nosalušiemun izsalkušiem, apmulsušiem, it kā nolādētiemiznīcībai, bēgļiem šis pārbraucienskļūst par tādu kā mītisku ceļojumu uz citunepasauli, uz draudošu, neiepazītu eksistenci,kā ceļojums pāri Letei uz aizmirstībupie jau aizgājušiem. Taču līdz Gotlandei viņinonāk, apjukuši, novārdzināti. Sala viņussagaida ar zviedriem raksturīgu kārtību unapdomību, pieticīgu uzturu un pagaidu pajumti.Te iesākas Odiseja, kuras gala mērķisir neziņā un baidīgās nojautās paslēpts. NoGotlandes bēgļiem jāpārbrauc uz Zviedrijascietzemi, kam seko biežas pārvietošanās novienas novietnes uz otru, kad jāsāk meklētdarbs un jāpiemirst aizjūrā atstātā dzīve.Pagaidu nometnēs jauniebraucējiem bēgļiemmāca zemes valodu: es esmu bēglis, ...tu biji bēglis, ... viņš būs bēglis... Pieņemtaikā kalpotājai, Marutai nepadodas iedzīvošanāslomā, kur ik soli nosaka darba devēji, tipiskipašapmierināti mietpilsoņi, iedomīgi vidusšķirasierēdņi un viņu sievas, kas vienmērmāk aizvainojoši izkalpināt nolīgtos. Marutadaudz vieglāk pacieš fabriku grūtumus unzviedru strādniekus, kuru vidū atrodas arīpa radniecīgai dvēselei. Tāds ir no Somijasatbēgušais Svens, kuram tāpat kā MarutaiZviedrijas daba dod atelpu no sabiedrībasnospiestības. Gadās arī satikt caurbraucējustautiešus, ar kuriem Maruta spēj nodibinātpatuvas attiecības. Taču visas šīs epizodiskāssastapšanās pārspēj internēto leģionāru ierašanāsnetālajā novietnē aiz dzeloņdrāšužoga. Marutai tas ir atgādinājums, ka viņasvieta ir atpakaļ aiz jūras Latvijā. Ar kāda latviešastarpniecību viņa sarunā atgriešanosLatvijā. Maruta raksta atvadvēstuli saviemģimenes locekļiem, starp kuriem daži dosiesuz Ameriku, kamēr māsa, kas jau ir izplānojusimākslinieces karjēru, paliek Zviedrijā.Savu vēstuli Maruta nobeidz ar vārdiem:beidzot es esmu izšķīrusies par to, kas manpašai pareizi – būt tur, kur mana vieta.Nebūtu varbūt pārāk lieki aizrādīt, ka romānādominē Marutas traģiskais likteņstāsts.Lasītājs, protams, nezin, bet var labi iedomāties,kas Marutu sagaidīs Latvijā. Tačusagaidāmās neērtības un pat vajāšanas tikaipastiprina meitenes nolemtību upurētieskādam ideālam, kam viņa gandrīz fanātiskiseko bez vilcināšanās. Te iezīmējās Antigonessiluets, kas pievieno Marutu mūsdienu traģiskotēlu rindām.Juris Silenieks61

PAR VIDUSĀZIJAS ZEMJUEKSOTIKUAnita Liepa. Austrumu motīvs. Daugavpilī:autores izdevums, 2008. 175 lpp.Ingūnas Liepas vāks ar reproducēto gleznu„Buhāriete” rada piemērotu eksotisku noskaņugrāmatas saturam – ceļojumam austrumuzemēs. Pazīstams ir teiciens, ka ceļotājsiedziļinās, toties tūrists apmierinās tikaiar apskatīšanos. Anita Liepa ne tikai iedziļinās,bet ar savu metaforisko izteiksmi trešāpersonā pārvērš lasītāju savā līdzgaitniekāaustrumzemju Zīda ceļa reģionos – pāriKazahstānas stepēm, Turkmenistānas un Uzbekistānastuksnešiem līdz pat Tadžikistānai.Ceļojums noris 20.gs. nogalē padomjuimpērijas sairšanas gados. Tūkstošs un vienasnakts pasaku sapņainie skati paverasikdienas īstenībā, vienlaikus atverot acis uzteiksmaino pagātni. Ceļojot ar vilcienu, Namedaar meitu Līvu nokļūst vīriešu dominētāszemēs, kur sarunās austrumnieki atklājpašu un apkārtnes dzīves ritmus un noskaņas.Nokļūstot Buhārā un senajā tirdzniecībascentrā Samarkandā, ceļinieces pamatīgiiepazīstas ar šo pilsētu vēsturi un vienlaikusizbauda mūsdienu austrumniekuviesmīlību. Noslēgumāautores secinājums: tiešiatšķirīgu civilizāciju savdabībavarētu būt par svētībuZemei – ja vien viena civilizācija(..) nepūlētos uzmāktotrai savu parādību izpratni,pasaules uzskatu un dzīvesveidu.Bez dienasgrāmatailīdzīgā austrumu ceļojumaapraksta grāmatā iekļautiseptiņi eksotiski Anitas Liepasstāsti, kas izceļas ar vispusīgufantāziju un labi iekļaujasAustrumu motīvos.Daugavpilniece Anita Liepa-Sondore 1944. dodas bēgļugaitās, nonāk Ziemeļvācijā,bet 1947. gadā atgriežasLatvijā, kur beidz LVU Filoloģijasfakultāti. 1953. gadāapcietināta un gadu vēlāk notiesāta uz septiņiemgadiem – Arhangeļskas un Permas darbalēģeros. 1956. gadā sodamība noņemta.Pēc atgriešanās strādā par skolotāju, mākslinieciskonoformētāju, ārštata korespondenti.Stāsti un tēlojumi publicēti periodikā. Atmodaslaikā ievērību iegūst viņas latviešu represētajiemvirsniekiem veltītais dokumentālaisromāns Ekshumācija (1990) – par brāļuSondoru ceļu uz militāro karjeru un bojāejupadomju varas laikā. Citi darbi: prozas krājumsKrusta dancis (1982), romāni Saulesmāsa(1994), Vējgāze (1996), Magoņu pļavā(1998), Gaisa pils (2002), Noklusētās lappuses(2004). Raksta arī lugas.Māra StabiņaSKAISTA VALODA, AIZRAUJ0ŠSSIŽETSInga Ābele. Paisums. Rīgā: Dienas Grāmata,2008. 315 lpp.Inga Ābele (1972) ir viena no pazīstamākajāmun ražīgākajām rakstniecēm mūsdienulatviešu literatūrā. Iesāk ar stāstu krājumuAkas māja (1999). Tajā pašā gadā godalgusaņem viņas luga Tumšie brieži, ko uzvedRīgā, Valmierā, arī Vācijā (piemēram,Štutgartē). Lugu Dzelzszāle (2001) uzvedLatvijā, Dānijā un Somijā. Seko dzeju krājumsNakts pragmātiķe (2000), romāns Uguns nemodina(2001), stāstu krājumiSniega laika piezīmes(2004) un Austrumos nosaules un ziemeļos no zemes(2006). Lugai Skola irpirmizrāde Nacionālā teātrīRīgā (2008).Rakstnieces pēdējais romānsPaisums ir stāsts parjaunas sievietes sarežģītodzīvi, par to, kā no mierīgasbērnības vecomes mājā tāpārveidojas (virzoties caursaspringtiem piedzīvojumiemun traģiskiem pārdzīvojumiem),par aizvadītā laikailgstošu smeldzi briedumagados. Sižets ir smagsun pesimistisks. Kad autorestāsta, ka 33. dzimšanasdienā Ieva saullēktā stāvkalna virsotnē spirdzinošāgaisā, viņa zina, ka būs jākāpj lejup sausā,izkaltušā tuksnesī. Stāsts ir par rūgtumu unmīlestību starp mātēm un meitām, par līdzcietībuun cietsirdību starp tuviem cilvēkiem,par dzīves sākumu un beigām.Pirmā nodaļa „Iesākumā” līdzinās filozofiskaiesejai, kas it kā nosaka romāna noskaņojumu.Esamība par daudz prasa no cilvēka,62

no šī sarežģītā būvējuma, nervu kamola unsirds, smadzenēm un acīm, - kā lai aizmirstas?Nemitīga cīņa, notikumu virpulis, tieksmes,domas, instinkti, atbildība (16). Un citāvietā: Cilvēkus vienkārši vajag saprast ... Unpasauli vajag saprast. Nevar tā – maukt visuskā kurpes uz vienas liestas. Katrai ādai savsizliekums, vīle, kūkums. Lai to ieraudzītuvajag klusumu un laiku. Arī Ievai vajadzīgsklusums un laiks, lai tiktu atpakaļ reālā dzīvē.Postmodernisma iespaidā rakstītais romānsšķiet samudžināts un sarežģīts, laiki sajaukti,tagadne seko pagātnei. Bet beigās viss lasītaisatšķetinās un sakrīt ierastā kārtībā.Ar neievērojamiem notikumiem Ābele protveikli savienot cilvēkus. Andrejs, pavadot vakarupie gandrīz svešās Dēmetras, pēkšņi ieraugamazu apsveikuma kartīti plauktā untādējādi atrod viņu abu saistību pagātnē. Šissīkais notikums aprakstīts viegli, dabīgi, sakritīgi.Tēli mīl un cieš līdz izmisumam. Tomērizcieš, atsāk atkal dzīvot, nekad neaizmirstotbijušo. Sižets parāda Ievas, Andrejaun Akseļa sarežģītās un sakāpinātās attiecības.Ievas raksturs attēlots vislabāk. Viņastrauji metas dzīvē tiklīdz atstāj vecomes pajumti,bet palaikam apstājas,cenšas iedziļināties patisevī, ielīst sevī tādā mērā, kašķietami redz sevi ārpus savaķermeņa. Tas no tās mūžīgāslasīšanas – tā domā Andrejs.Ievas dīvainais raksturs unprasība urbties sevī labi parādītaklejošanā ar bērnuun suni pa Rīgas priekšpilsētām,gar dzelzceļa sliedēm,pa grāvjiem un atmatām, laivarētu domāt un tādā veidāatbrīvoties no dvēseles mokām.Viņa meklē kaut kādusamierināšanos par notikušo.Par spīti tam, ka Andrejs Ievaidažkārt asi un cietsirdīgi pārmetisviņas aizraušanos ar lasīšanuun viņas draugus undomubiedrus nosaucis nievājošipar gudrīšiem, viņš Ievudziļi mīl. Brīžiem Andrejs pieļaujdomu par Ievas mīlestībupret Akselu, bet ka tā īstā mīlestība, parkuru rakstīts Bībelē, tomēr pieder viņam: Kasneienīst, neskauž, neiznīcina, negrib pakļaut,tikai plaukstā ceļ pretī saulei – ceļ, ceļ, ceļ,nebeidzami ceļ (63). Patiesībā Andrejs grib,lai pazūd Aksels, jo viņš grib Ievu sev. Akselsparādīts kā ceļotājs, kas meklē gara tuvībuar otru cilvēku, kas meklē baudu, kamērvēl jauns. Baudīsim, dzīvosim kā jauni, viņšsaka Ievai, domāsim par pastāvīgu mājvietu,kad būsim trīsdesmitos. Uz laiku Aksels garīgotuvību atrod Ievā, bet rodas citi dzīves vilinājumi,un Aksels grimst. Redzot Akseli slimu,Andrejs nievājoši domā: Tas sīkais, slimaisnarkomānelis (60).Ievas, Andreja un Akseļa raksturi labi parādīti,kamēr Monta nav nekas vairāk kā vispārinātašodienas meitene bez jebkādām īpašāmiezīmēm. Ar Ievas brāļa tēla palīdzībuautore izceļ Ievas raksturu. Māte un mīļomegalvenokārt atspoguļo mātes un meitas attiecībasun dalītās jūtas par pienākumu pretvecākiem un vienlaikus neiecietību, gandrīzpat naidu, ko meita izjūt pret savu kopjamoveco māti.Ingas Ābeles teikumi viegli ieplūst viens otrā.Bieži vien viens vai divi vārdi ir viss teikums.Valoda vienkārša, viegli saprotama. Dabasun cilvēku apraksti vizuāli. Par vectēva sejuviņa raksta: Vectēvs Roberts reizēm noliecapie viņas savu krunkaino seju, tā parādījāsredzeslokā kā brūna sieksta, ko vējš lēni izvērpjno viļņu kamoliem (22). Un kad cietumaapsargs atvelk Ievu no Andreja: apsargsizravē viņas pirkstu saknes no Andreja pleciem:jūsu laiks beidzies,kundze! (64). Īpatnēji unvizuāli aprakstītas sutīgāsvasaras dienas debesis: tāsir sasvīdušas, tās pēkšņi unnoteikti ir ciet, apkvēpušasar kaut ko smacīgu un tumšukā sodrēji (96). Un parsaulrietu: Nu, bet tā oranžiliesmojošā acs caur zilganumiglas plīvuru, un trauslastumsas ķepas ar līkiem nagiem,kas staipās pēc balta,izspūruša mākoņa (117).Šis ir labs devums šodienaslatviešu prozai. Valodaskaista, sižets aizraujošs,savijot, sašķetinot, atrisinot,atslābinot cilvēku saistībasun likteņus. Arī cilvēkuraksturi, kaut gan smagi,ir saistoši. Negribas grāmatulikt nost, bet vēl un vēlpašķirstīt, pakavēties pie Ievas, Andreja unAkseļa likteņiem, izbaudīt Ingas Ābeles valodu.Astra RozeRecenzente ir profesionāla bibliotekāre, strādā arīpar tulkotāju un angļu valodas redaktori.63

IEVADS LATVIEŠU ARHITEKTŪRASATTĪSTĪBĀJānis Lejnieks, Zanda Redberga (sastādītāji).Latviešu arhitektu teorētiskie raksti unmanuskripti 20. gadsimtā. Rīgā: LatvijasArhitektūras Muzeja Fonds, ApgādsMantojums, 2007. 175 lpp. Divvaloduizdevums (angļu valodā tulk. Dace Dzirne-Šēfere).Ievadam, kurā Dr. Jānis Taurens iepazīstina lasītājusar teorijām par arhitektūru, tās iespaiduuz apkārtni un pilsētu plānošanu, sekoarhitektūras zinātņu doktora Jāņa Lejniekakonspektīvs pārskats par arhitektūras attīstībuLatvijā no 19.gs. vidus līdz 1990.gadam.Viņa uzskatā sarežģītajā politiskajā vēsturēno politikas vai cenzūras brīvi bijuši tikaipagājušā gadsimta 20. un 90.gadi. Nodaļāspar arhitektūras lomu sabiedrībā, par nacionālāsun reģionālās identitātes meklēšanu,arhitektūras stilu maiņām un par arhitektuprofesionālo attīstību ietilpināti 27 raksti– 11 no tiem nāk no Latvijas Universitātes(LU) Arhitektūras fakultātes mācību spēkaEižena Richarda Laubes (1880-1967) spalvas,pieci – no Pētera Bērzkalna (1899-1958) unpa vienai publikācijai no pārējiem autoriem.Pievienotas arī autoru biogrāfijas un RīgasArhitektūras skolas absolventu (1869-2007)saraksts.Prof. Laubes darbība noris 20.gs. jūgendstilalaikmetā, kad latviešu arhitekti sāk aizstātvācu un krievu profesionāļus, turpināspirmajos neatkarības gados, sasniedzotkulmināciju Ulmaņa valdības laikā – tātadjūgendstils jaunībā, pirmie profesionāliepanākumi neoeklektiskā stilā līdz arhitektūrasstila evolūcijai „nacionāli konservatīvā”jeb „latviski nacionālā garā”. AtstājisLatviju (1944), viņš pēc II Pasaules karavada Baltijas Universitātes arhitektūras uninženierzinātņu fakultāti Pinebergā, Vācijā.Laubes iespaids latviešu arhitektūrā izzūd50. un 60.gados līdz ar Rietumu arhitektūras„industriālo” modernismu. Laika posmāno 1908. līdz 1939.gadam rakstītajās apcerēsLaube pievēršas arhitektūras stiliem,to izpratnei un nacionālās arhitektūras pamatprincipiem.Pirmajā rakstā autors apcerarhitektūras daudzveidības pieaugšanu,jaunu materiālu un tehnikas pielietošanu,klimata, tautas tradīciju un individuālu radītājuoriģinalitātes ietekmi. Starp 1930. līdz1934.gadu publicētajās esejās galvenokārtiztirzāta Rietumu modernā arhitektūra, koprofesors pareizi novērtē kā tikai materiālu,tehnisku, rūpniecisku, lietišķu, beztradīciju,bezpersonisku, vienmuļu, garlaicīgu, abstraktuun sausu problēmu risināšanu ar celtniecībaslīdzekļiem vai arī kā rotaļāšanos arsausām, nabadzīgām, nedzīvām, daudzkārtneveiklām, dažkārt mākslīgām formām unkrāsu kombinācijām. 20.gs. otrā pusē izveidojast.s. postmodernisms, kad par labu tiekgriezti daudzi Laubes jau 1930.gadā aprādītiemodernās arhitektūras trūkumi. Sākotar 1936.gadu, Laubes raksti arvien vairākatspoguļo politiskās iekārtas tendenci radītlatviešu „nacionālo arhitektūru” ar mūsu tagadējālaika garam atbilstošu stilu, ārējo veiduun ietērpu vai ar formām, kas atbilst šimjaunajam laikmetam, celtnēm, kas saskaņotasar atdzimušās Latvijas tagadni, uzsverotvienības gara lielo nozīmi. Rakstā „Latvijasarhitektūras pamatjēdzieni” (1939) zīmīganorāde: ...katra latviešu arhitekta arhitektūrasdarbs atzīstams par latvisku.Arhitekts, pilsētu plānotājs un mācību spēksPēteris Bērzkalns piegriež lielu vērību arhitektuprofesijas attīstībai, ņem aktīvu līdzdalībuRietumeiropas arhitektu savienībās unkongresos, ir viens no „Architektu vienības”dibinātājiem (1934) un pirmajiem vēsturiskāsVecrīgas saglabāšanas atbalstītājiem.Rakstā „Nacionālais stils celtniecībā” (1938)Bērzkalns šķiro stilu jēdzienu vecās un jaunāsnācijās, uzsverot, ka tām tautām, kastikai top par nācijām, nacionāla stila īpatnībuvēl nav. Lasot rakstu „Latvijas arhitektuprofesija un tās aizsardzība”, kas iespiests īsipirms krievu okupācijas (1940), uzzinām, ka1914. gadā no organizētiem Rīgas arhitektiemtikai ap 6% bijuši latvieši, kamēr lielākādaļa cittautiešu profesionāļu nav sajutušisevi kā Latvijas nācijas sastāvdaļu un nav arīvēlējušies veidot jaunās valsts celtniecību.Bērzkalns jau tolaik gaišredzīgi norāda uzvajadzību turēties pie vēlāk Rietumu pasaulēpieņemtās aksiomas, proti, par arhitektiemkā ēku īpašnieku padomdevējiem un interešuaizsargātājiem, kuri saņem atlīdzību tikaihonorāra veidā. Neatkarības laikā no 257brīvā praksē nodarbinātiem arhitektiem tikaikādiem 10 privāta prakse bijusi vienīgaisienākumu avots. Bērzkalna uzskatā arhitektadarbs brīvajā profesijā nav apvienojams arierēdņa darbu valsts un pašvaldību iestādēs.Ievērojams sabiedrisks darbinieks, Rīgasdomnieks Konstantīns Pēkšēns (1859-1928),viens no ražīgākiem 20.gs. sākuma latviešuarhitektiem, sludina progresīvu plānošanu,cita vidū iesakot ņemt par paraugu Anglijas,ASV un Vācijas pilsētas. Tādēļ, ka industrijasattīstības laikmetā 47 gados (līdz 1914)Rīgas pilsētas iedzīvotāju skaits pieaudzis64

no 102 300 līdz 517 000, bijis nepieciešamsbūvēt sešstāvu kazarmu veida dzīvokļu namus,kuros daudziem dzīvokļiem trūcis saulesgaismas. Apcerē „Dzīvokļu jautājums unRīgas pilsētas uzdevumi”(1924) tālredzīgiparedzot, ka ap 2000. gadu Rīgā varētu dzīvotap pusotra miljona cilvēku, viņš ieteicizmantot tā laika agrārreformu likumu pilsētunovadu paplašināšanai, parku, rotaļlaukumuun dārzu ieplānošanai, arī iedzīvotājublīvumu samazināšanai. Diemžēl Pēkšēna ieteikumipašvaldībām tolaik negūst politiskuatbalstu.LU mācību spēks Dr. arch. Pauls Kundziņš(1888-1983), kurš savu mūža darbu veltījauno arhitektu izglītošanai, kultūras pieminekļuaizsardzībai un tautas celtniecībastradīciju turpināšanai Latvijas laukos, vēlākvada Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzejaizveidošanu. Tikai lauku sētām piemītotsavdabīgs latvisks raksturs, īpaši īpatnējosjumta veidojumos, celtņu vienkāršībā unskaidrībā, arī latviskam garam atbilstošuraksturīgu elementu, rotājumu un krāsu izveidojumā.Pilsētniekiem laiks ir bijis pārākīss latvisko tradīciju izkopšanai – tā Kundziņšrakstā „Mūsu lauku dzīvojamo māju arhitektūra”(1936).Pirmais no Latvijas okupācijas laika grāmatāievietotajiem rakstiem ir Maskavā pasludinātaisdekrēts „Par pārmērību novēršanuprojektēšanā un celtniecībā” (1955), kur blakuskritikai, kas vērsta pret pārspīlētu un izkropļotuklasiskā stila ārišķīgās arhitektūrasizpratni, atrodams mudinājums celt tādasēkas un būves, kas atbilst mūsdienu prasībām,(..) ievest celtniecībā industriālas konstrukcijasun progresīvas darba metodes. Laigan nolūks šai arhitektūras virziena maiņaiir galvenokārt ekonomisks, tas dod lielākuiespēju arhitektiem izpausties ar oriģinālāmun laikmetīgām idejām.Latvijas okupācijas sākumā no Krievijas iebraukušielatviešu izcelsmes arhitekti turaspie stingras kompartijas līnijas un nostājaspret it kā kaitīgo vācu kultūras koloniālopienesumu, ieskaitot arhitektūru. Dr. arch.Arturs Krūmiņš (1879-1969) politiskā „atkušņa”laikā publicētajā raksta „Par kāduteoriju Latvijas arhitektūras vēstures zinātnē”(1958) – pēc obligātās atsaukšanās uzĻeņinu, lai aizsargātu sevi pret partijas uzbrukumiem– uzsver, ka arhitektūra, kasignorē pagātnes arhitektūras mantojumu,nevar būt īsta un patiesa. Feodālās iekārtaslaikā Latvijā attīstījušās divas celtniecībaskultūras: vienkāršās latviešu zemnieku kokaēkas un sveštautiešu mūra pilis. Bet, sākot arpilsētu attīstību 18.gs. un pieaugot latviešuamatnieku skaitam, arī viņi kļūst par būvjulīdzdalībniekiem, par celtņu mākslinieciskajiemveidotājiem.Pilsētplānotājs Ēvalds Fogelis (1939-1997)rakstā „Par dažiem pilsētu ainavas un apstādījumuorganizēšanas jautājumiem” (1969-1970) izsaka viedokli, ka jebkuras jaunceltnessavā ziņā iznīcina veco pilsētas individualitāti.Viņš liek pie sirds pilsētas attīstības plānošanānākotnē nodrošināt sabiedrības atbalstu,respektēt un pacelt jaunā līmenī visu, kaspagātnē pozitīvi izveidojies. Jāpiezīmē, kaFogeļa rakstu lasītāji daudz labāk saprastu,ja būtu pievienotas aprakstīto plānošanasprincipu ilustrācijas.Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Arhitektūrasfakultātes mācību spēks, Latvijas reģionālāsarhitektūras veidotājs Dr. hab. IvarsStrautmanis (1932), viens no pēcmodernisma(kā daudzkultūras sastāvdaļas) teorijassludinātājiem, daļēji uz doktora disertācijubalstītajā rakstā „Arhitektūra kā informācija”(1977), kas izceļas ar mēģinājumu ievest lasītājupsiholoģiskās arhitektūras teorijas jomā,definē arhitektūru kā telpas mākslu, ko ietekmēcilvēka zemapziņa, kas savukārt izpaužasredzes, kustības un saskares sajūtās.Cilvēka sensorā sistēma arhitektūras ētiskoietekmi sadalot estētisko un semantisko iespaidunogrupējumos. Estētika atspoguļojasarhitektonisko veidojumu kompozīcijasuzbūvē, siluetā, ritmā, proporcionalitātē unkolorītā. Semantiskie iespaidi turpretim sevīietver loģisko, pieredzes un jēdzienisko saturu,un izpaužas literārā koncepcijā, piemēram,Stikla kalna vai Gaismas pils simboliskāsalīdzinājumā ar topošo Latvijas Nacionālāsbibliotēkas celtni. Autora uzskatā arhitektūrasformu uztveres procesā grūti novilkt robežustarp semantisko un estētisko informāciju.Ilggadīgais tās pašas RTU fakultātes Vēsturesun teorijas katedras vadītājs Dr. hab. JānisKrastiņš (1943), pievēršoties postmodernismam80.gadu arhitektūrā, kritizē tā laikabūvniecības neizteiksmīgumu, aicina uz jaunuformu radīšanu ar arhitektiem vitāli nepieciešamomāksliniecisko izteiksmi un iztirzāangļu un amerikāņu modernisma teorijas.Lai humanizētu arhitektonisko vidi un dotutai emocionālo izteiksmīgumu, esot jārodiespēja attīstīties jaunai arhitektu paaudzei,kā arī jāizmanto pagātnes radošie mākslinieciskieprincipi.Citējot arhitektu, multimediju māksliniekuun starpdisciplināru darbu autoru Hardiju65

Lediņu (1955-2004), jaunā mērogā mēģinotreabilitēt pirmsmodernisma perioda kvartāluapbūvi, tomēr nav iespējams ne imitētpilsētas centra kvartāliem raksturīgo pievilcību,ne nonākt pie vertikālas dārzu pilsētaspriekšrocībām, kad mājas kā atsevišķi kuģipeld starp zaļumiem. Tā neapzināti tiek radītadzīvojamā vide, kas pilna ar puspatiesībāmun divkosībām – ne īsti centrs, ne piepilsēta,un ielas nekalpo kā ielas... Ar savu vienveidībuun industriāla produkta raksturu, būveskļūstot bālas un sterilas. Postfunkcionālajamcilvēkam ir jāatrod izteiksme, kas neitralizētupāreju no cietas mašīnas pasaules uz cilvēciskuorganisko pasauli – tā Lediņš.Latvijas Mākslas akadēmijas iekštelpu katedrasdibinātāja un vadītāja Valdemāra Šusta(1929-2001) „Atmiņās par nākotni” (1990)uzsvērts tautasdziesmu, audumu un adījumurakstu svarīgums, arī lauku sētu arhitektūrakā latviskās identitātes apliecinājums.Šusta latvju sētas romantizēšana, šķiet, irvairāk pienesums kultūrvēsturei nekā arhitektūrasteorijai.Eiropas 19. un 20.gs. mākslas pasaulē pazīstamomākslinieku manifestu tradīciju turpinasešu latviešu arhitektu grupas Māja publicētais„Centra manifests” (1991.VII), kurnoliegta arhitektūra kā tikai spēle ar formuun izvirzīts priekšnoteikums sakārtotai dzīvei,proti, jebkuras telpas izveides pamatā jābūtkosmiskai sajūtai. Autoru uztverē katra būveir rituāls un svēts pasaules radīšanas akta atkārtojums,kam pamatā 1) centra esamība,2) darbības spēka virziens ar debess pušuun kosmisko spēku līnijām, 3) telpa kā noteiktsdarbības lauks, 4) piramīdas forma kāideāla telpa un 5) laiks kā viena no telpasdimensijām. Mājas proponētais jēdziens parkosmiskā spēka līnijām, kuras tauta sauc parāderēm, liekas, varētu būt seno ķīniešu fengšui ticējumu latviskota versija.Grāmatu noslēdz Artūra Damrozes (1910-2002) 1959. gadā dotā atbilde uz jautājumu,kādēļ viņš iestājies Latviešu Architektu biedrībā?Kopš 1944. gada, dzīvodams Vācijā unASV, viņš pārstāv to latviešu arhitektu paaudzi,kas iesāk augstāko izglītību Latvijā, betprofesionālā brieduma gadus pavada ārzemēs.LAB arī ārpus Latvijas veicinot jaunasatziņas un idejas rītdienas veidošanai – jaunajaipaaudzei.Šo rindu autoram mākslots izliekas saturarādītājā redzamais sadalījums – arhitektūrasvaloda, nacionālā jeb reģionālā identitāte,jaunā un vecā attiecības, arhitektūrassociālie uzdevumi un mājoklis, un arhitektuprofesija. Viela būtu pārskatāmāka, ja rakstisagrupētos vēsturiskā secībā: sākuma gadilatviešu arhitektūras attīstībā, politiskie iespaidilatviešu arhitektūras veidošanā pirmsun pēc II Pasaules kara, un attīstība Atmodasun neatkarības atjaunošanas gados.20.gs. modernās arhitektūras veidošanāsnotiek industrializācijas attīstības iespaidā.Pēcmodernisma stils savukārt ir pretreakcijamodernisma estētiskajiem trūkumiem unpārspīlējumiem, arī atgriešanās pie tradicionāliemstiliem jaunā skatījumā. Arhitektūrasvirzienu 21.gs. sākumā varētu dēvēt par otrojeb nobriedušo modernismu, kura jaunā estētikabalstās uz celtņu tehnoloģiju, skaitļotājuzinātnēm, dabas resursu saglabāšanu,arī uz globālās saimniecības uzplaukumu(vismaz līdz 2008. gada vidum). Ja 20.gs.sākumā latvieši var lepoties tikai ar nedaudziemarhitektiem, gadu gaitā viņu skaitsir apbrīnojami pieaudzis. Šodien, salīdzinājumāar krietni lielākām tautām, latviešu unlatviešu izcelsmes arhitektu skaits proporcionāli,liekas, ir viens no augstākajiem. Dažimūsdienu arhitekti ir ieguvuši plašu ievērībuun daudz panākumu gan Latvijā, gan ārpustās. Kā nesen notikušie arhitektūras konkursiLatvijā liecina par latviešu arhitektu spēju sacenstiespat ar izcilākajiem kolēģiem Eiropasmērogā.Lasītājiem grāmata Latviešu arhitektu teorētiskieraksti un manuskripti 20. gadsimtādod ieskatu gan latviešu arhitektūras agrīnajāattīstībā, gan arī nacionālās identitāteselementu celtnieciskajos meklējumos.Vitolds VītolsBrīvās profesijas latviešu arhitekts Mag.arch. VitoldsVītols ir autors celtnēm ASV ziemeļaustrumu apgabalaastoņās pavalstīs. Dzīvo Bostonas apkārtnē, irbijis aktieris un administrators Amerikas Latviešu teātraBostonas ansamblī.Zīm. Pēteris Martinsons66

PAR LATVIJAS PASTMARKĀMRobert Fearnley. The Latvian Issues. Bristol:SilverWood Books, 2008. 180 lpp.Roberts Fērnlijs jau sen ir izrādījis interesi parlatviešiem. Ir iznākušas grāmatas ar viņa unVeltas Sniķeres angliski tulkotiem AndrejaEglīša un Zinaīdas Lazdas dzejoļiem, viņatulkotas latviešu burvju pasakas (ar MaijasTabakas ilustrācijām), arī vairāki EduardaFreimaņa romāni. Grāmatu par Latvijas pastmarkāmviņš sācis sastādīt jau 1972. gadā,balstoties uz materiāliem angļu Nacionālāsfilatēlistu biedrības (National PhilatelicSociety) bibliotēkā. Sākotnējo ieceri izdotvisaptverošu darbu par Latvijas pastmarkāmautors atmetis, tās vietā koncentrējoties uzvēsturiskiem apstākļiem, kādos tās izdotas,un kas uz tām attēlots. Bet tā kā grāmatā,diemžēl, aprakstīto pastmarku attēli neparādās,zinātkāram lasītājam līdztekus ieteicamslietot kādu no pasaules pastmarku katalogiem(amerikāņu Scott’s, angļu Gibbons vaivācu Michel gadskārtējos sējumos). Latvijaspastmarku attēlus var skatīt arī internetalapā www.latvianstamps.com, ko veidojisAtis Blāķis.Piedevām autors sniedz dažādus techniskusdatus, kas pasaules katalogos parasti neparādās,tostarp lokšņu formātus, metienus,mākslinieku vārdus, atsevišķo marku izdošanasdatumus – ja kāda sērija nav izdota vienālaika, kā arī zobojumus – ja vienā sērijā tieir atšķirīgi. Derīga informācija speciālistiem!Vienlaikus jāizsaka brīdinājums – Fērnlijadotā informācija reizēm atšķiras no citur atrodamiemdatiem, piemēram, arī no tās, kasatrodama pastmarku tirgotāja Kārļa Ķezbera(Stereo Stamps) 1979. gadā izdotajā Latvijaspastmarku katalogā. Rodas arī tādi jautājumi,uz kuriem līdz šim laikam absolūti uzticamuatbilžu nav, piemēram, par pašām pirmajāmLatvijas pastmarkām – ar Anša Cīruļazīmēto saulīti. Tās ir vienreizējas un slavenas,jo iespiestas uz aptuveni 80 vācu armijaskaršu mugurpusēm. Šī jautājuma pētītājaApsīša (William Apsit) rezultātus (www.apsit.com/mapstamp.htm) Fērnlijs savās karšu uzskaitēsun aprakstos nav izmantojis, tā vietāatsaucoties uz dažiem citiem avotiem, piemēram,ļoti raženā un plaši pazīstamā filatēlistaMelvila (F. J. Melville). Kā Apsītis, tā arīFērnlijs atzīst, ka viņu uzdotās informācijaspareizība nav absolūti pierādīta. Tādēļ arī nepārsteidzdatu nesakritība karšu sarakstos.Fērnlijam ir tendence romantizēt vēsturesnorises. Piemēram, latviešu strēlnieku astoņipulki vieni paši esot nosargājuši frontesdaļu Latvijā pret veselām divām vācu armijām.Varbūt tulkošanas misēkļu dēļ PagaiduNacionālo padome (kas sanāca Valkā 1917.XI,vēlāk Petrogradā un Rīgā) un Tautas Padomi(kas 1918. gadā proklamēja Latvijas valsti),nosauktas vienādi – Provisional LatvianNational Council, autoram pašām varbūtneapzinoties starpību. Ir arī kļūdas. Tiesa,Zigfrīds Meierovics panāca Latvijas de factoatzīšanu no Anglijas puses nedēļu pirmsvalsts proklamēšanas, bet ne jau 11. decembrī!63. lpp. Latvijas armijas pretuzbrukumspret Bermonta spēkiem Daugavgrīvas cietoksnīar angļu un franču kara kuģu artilērijasatbalstu sācies 16. oktobrī 15 minūtes pēcdienas vidus. Toties 117. lpp. tas noticis dienuagrāk. Edgars Andersons Latvijas vēsturē1914-1920 savukārt norāda, ka sabiedrotokarakuģi atklājuši uguni 15. oktobrī pulksten13.15, lai latviešu vienības spētu sekmīgipārcelties Daugavai. Un tad vēl šāda nesakarīgavārdkopa: jaunā valūta bija vērta tiešidivreiz vairāk nekā vecā, t.i., 50 kapeikas =1 santīms, 1 rublis = 2 santīmi, 50 rubļu =1 lats. Tam pievienojas problēmas ar mūsudiakritiskajām zīmēm un arī ar vietvārdiem.Vietām lietots vārds Tartu, bet citur Terbata,kas nelatviešiem neko nenozīmē. Tāpat parRaiņa dzimšanas vietu – „at Varslavani”, kas,kā zinām, ir lauku māju nosaukums.Vērtīgi ir diezgan izsmeļošie apraksti par apstākļiem,kādos radušās dažādās marku sērijas,piemēram, Smiltenes un Elejas provizoriskieizlaidumi un viena it kā Baltkrievijas militāriemspēkiem domāta sērija. Interesants irstāsts par pirmo, īsu laiku Jelgavā pārdotomarku sēriju, ko radījis Bermonta ģenerālis(un pastmarku krājējs) Dāvidovs, uzspiežotJelgavā apķīlātajām Latvijas markām apli arpareizticīgo krustu. Tas Dāvidovam personīgiun viņa adjutantam prasījis pāris dienas, jopārdruku viņi katrai markai uzspieduši atsevišķiar roku. Rīgas atbrīvošanas piemiņasmarkas esot izdevusi Niedras valdība savāspēdējās valdīšanas dienās. Tās tika lietotas arīpēc tam, tāpat kā Niedras laikā turpināja lietotTautas Padomes (Ulmaņa valdības) izdotāsmarkas. Vēl kuriozāki ir izdošanas datumipēdējai pirmskara neatkarīgās Latvijas sērijaiar mazo Latvijas ģerboni, ko sāka izdot 1940.gada janvārī, tātad Ulmaņa valdības laikā.Bet divas pēdējās vērtības (30 un 35 santīmu)iznāca tikai augusta otrajā pusē – kadPadomju Savienība bija jau žēlīgi uzņēmusiLatviju savu republiku saimē. Tām oktobrī sekojajaunā ģerboņa pastmarku sērija ar sirpiun āmuru un valsts apzīmējumu Latvijas PSR,bet vēl vienmēr ar vērtībām latos un santīmos.Tikai 1941. gada janvārī Latvijas pasta67

iestādēs sāka pārdot PSRS markas.No Fērnlija arī uzzinām, ka ārzemju filatēliskāspreses vērtējumi par Latvijas markāmbieži bijuši stipri negatīvi. Bijušas aizdomas,ka markas izdotas lielā mērā krājēju izmantošanai– naudas pelnīšanai. Tās bijušas pamatotas20. gados – līdz pat 1933. gadam.Tai laikā Latvijas pasts piemiņas marku sērijaslaida klajā mazos metienos, kas pastaiestādēs bijušas pārdošanā dažkārt tikai dažasstundas. Dažos gadījumos gandrīz vissmetiens tūlīt pārdots kādam pastmarkutirgotājam. Ar labdarīgiem mērķiem domātajāmpiemaksām pārdošanas cena neretidaudzkārt pārsniedza nominālo pasta vērtību.Kopš tam citas valstis ir darījušas to pašudaudz lielākā apmērā, bet toreizējie Latvijaspasta paņēmieni Latvijai slavu necēla.Jānožēlo, ka dažas ievērojamas markasFērnlijs nav pieminējis, piemēram, reto, kļūdasdēļ divu santīmu markas krāsās iespiestoviena santīma LTAB marku, un arī retās1938. gadā izdotās grāmatiņas. Nepieminētspalicis fakts, ka no pasta arhīva izlaupītasdažādas nezobotas loksnes ar markām,kas pastā tikušas pārdotas tikai zobotas.Rezultātā šīs nelikumīgi izplatītās pastmarkasvēl tagad diezgan bieži parādās tirgū.Tāpat nepieminētas palikušas Latvijā lietotāsIgaunijas pastmarkas, kas dzēstas ar Latvijasvietu zīmogiem Brīvības cīņu laikā, kadZiemeļvidzemes vienu daļu kontrolēja igauņuarmija. Vērts arī atzīmēt, ka no tā laika,kad Palanga vēl nebija atdota Lietuvai, varatrast agro izlaidumu Latvijas markas ar zīmoguPalanga/Latwija. Autors apraksta OtrāPasaules kara vācu okupācijas laikā Latvijālietotās Vācijas pastmarkas ar Hindenburgaun Hitlera attēliem, kā arī Hitlera markasar pārdruku OSTLAND, bet nemin vācu iestāžulietotās Vācijas markas ar kāšu krustuozollapu vainagā un uzrakstu Dienstmarke/Deutsches Reich. Noslēdzot šo apskatu, jāizsakaprotests Fērnlija pašās beigās teiktajam,ka pēdējās neatkarīgās Latvijas pastmarkasiznāca Kurzemē 1945. gadā. Fīrera dzimšanasdienā izlaistās markas ar Hitlera attēluun pārdruku KURLAND gan nav pareizi piesietneatkarīgajai Latvijai.Grāmata varētu kalpot kā The Latvian Issuespirmais uzmetums, par ko Robertam Fērnlijampienākas atzinība un pateicība.Juris RaudsepsJuris Raudseps nodarbojies ar filatēliju jau bērnībasgados Rīgā. Elektroinženierzinātņu maģistrs. StrādājisNASA, arī iestādēs, kam sakars ar amerikāņu transportsistēmu.PAR VENTSPILI 1944. UN 1945.GADĀInese Aide. Vētra liedagā. Talsi: AleksandraPelēča lasītava, 2007. 124 lpp.Laikrakstus, kas sniedz ziņas par aktuāliemdienas notikumiem, cilvēki aizmet mēslainē.Toties notikumu atsaukšanai atmiņā tieir nepieciešami rakstītājiem, tādiem kā IneseAide, kura dzimusi vairāk nekā 20 gadu pēcII Pasaules kara un strādā Ventspilī HerbertaDorbes muzejā Senču putekļi. 1944. un 1945.gadā Ventspilī un Ventspils apriņķī pieredzētonotikumu pārstāstīšanai aplūkojamā grāmatāVētra liedagā viņa plaši lietojusi vietējomuzeju materiālus, bagātīgi citēdama laikrakstusTēvija un Ventas Balss, arī maz zināmoLaika Balsi, kas iznāk Tēvijas vietā Kurzemēno 1945. gada 1. līdz 8. maijam, t.i., vācukapitulācijai. Salīdzinādama trīs Latvijā untrīs trimdā radušos literārus darbus – divasdzejas, divas lugas un divus romānus – autoreskaidro vēsturiskos notikumus rakstniekumērķu, stilistisko un psiholoģisko iezīmju unrežīma uzlikto ierobežojumu gaismā. No dzejāmizvēlēta Annas Dagdas „Pēdējā laiva” unSkaidrītes Kaldupes „Dzimtenē”, no lugām– Mārtiņa Zīverta viencēliens Pēdējā laiva unGunāra Priedes Centrifūga. Anna Dagda unMārtiņš Zīverts devušies pāri Baltijas jūraiuz Zviedriju vienā laivā, kas bijusi viena nopēdējām. Salīdzinātie romāni ir arī Zviedrijānonākušās Ingrīdas Vīksnas (kopš 1953.gada Kanādā, kur šimbrīžam viņa vada avīziLatvija Amerikā) Mums jābrien jūrā unArvīda Griguļa Kad lietus un vēji sitas logā.Ņemot vērā autores norādījumu, ka Grigulisvienīgais no minētajiem autoriem pats tolaiknav bijis Kurzemē, gandrīz komiska izklausāspiebilde: līdz ar to darbam [Griguļa darbam– A.L.] pietrūkst tā dvēseliskuma, kasatrodams notikumu aculiecinieku – Zīverta,Priedes un Vīksnas darbos (106).Patriotisms, neatkarīgās Latvijas ideja pastāvējapusmūža un vecāka gadagājuma trimdiniekuapziņā (..) 1991. gadā savā dzimtenēatgriezušies vairāki trimdinieki (79) – šīvārdkopa liek domāt, ka autore neko nezinapar tiem trimdā dzimušajiem, kuri tagaddzīvo un strādā Latvijā. Zīverta lugā autoreiedziļinājusies, lai izzinātu visu patiesību parlīdzcilvēkiem (84). Tas gan līdz šim vēl nevienamnav izdevies... Tad vārdkopa: ...sākumātiešām bijusi doma pasargāt no briesmāminteliģenci. (..) Taču (..) uz Gotlandi brauktgribētāju saradušies daudz, [tāpēc] iespējurobežās vesti visi (80). Kam gan, ņemotvērā toreizējos apstākļus, bija spējas noteikt,68

kuriem dodama priekšroka?Pozitīva parādība ir grāmatu izdošana „provincē”un privātpersonu finansiāls atbalsts,konkrētajā gadījumā Veltas Ainas AusmasKrauleres.Anita LiepiņaAnita Liepiņa tulko latviešu literārus darbus angliski.Dzīvo Kanādā.„VĒJAZAĶU” ATVASE PAR SAVUTĒVUThomas von Vegesack. Utan hem i tiden.Stockholm: Norstedts Förlag, 2008. 192 lpp.1918. gads pieskaitāms aizraujošākajiem unsarežģītākajiem mūsu vēstures posmiem.Pat fantastiskākās Holivudas filmas nespētuattēlot visus negaidītos pagriezienus. Tos aprakstot,uzmanība jāpievērš ne tikai notikumugaitai, bet arī dzīves stāstiem!Ar vienu šādu stāstu esmu iepazinies Tomasavon Fegesaka grāmatā par viņa tēvu Arvedu– Pasaule bez mājām. Šajā dziļi personiskajādarbā Zviedrijā pazīstamais autors un leģendāraisgrāmatu izdevējs cenšas izprast unizskaidrot tās pārvērtības, kas skāra Baltijasjūras telpas austrumu krastu.Kas tik īpašs Arveda von Fegesaka dzīvesstāstā? Tas atklāj, ka pasaule tai laikā nesastāvējatikai no lepniem uzvarētājiem unsarūgtinātiem zaudētājiem, bet arī no indivīdiem,kuri, šķiet, neiekļāvās nevienā grupējumā.Par Vējazaķiem, kā latvieši šo ģimeniiesaukuši, ir sarakstīts ne mazums. Šis stāstsizceļas ar neievēroto un nepamanīto – kā tasattēlots laikmeta liecībās, vēstulēs, ko Arvedsrakstījis savai sievai.Arveda dzīve satur īsu mūsu apvāršņu vēsturiar visām pretrunām. Dzimis 1880.gadā Valmierā pāris mēnešus pirms caraAleksandra otrā slepkavības. Pateicoties nevislieliem īpašumiem vai bagātībām, bet ganfon Kampenhauzena ģimenes sociālajiemtīkliem, viņam izdodas izstudēt par ķīmiķiTērbatas universitātē. Tērbatā viņš arī piedzīvosadursmi starp jaunajiem un vecajiemlaikiem. Vienu brīdi Livonijas korporācijasbiedru pulkā paukojās, nākamajā noskatījās,kā Piektā gada revolūcijas vardarbības viļņinogalina viņam tuvus cilvēkus.Sekodams savam profesoram, Arveds nonākVācijā. Brīdi viņš mētājas starp Getingenu(Göttingen) un Tērbatu. Tad kāda radiniekakāzās satiek zviedrieti Ingu un nolemj, kasavā dzīvē daudz ko upurētu, ja tikai izdotosnonākt mierīgajā Zviedrijā. Satiekas netikai abi Baltijas jūras krasti. Arī divi pasaulesskati. Inga ar neiecietību noraugās uz baltvāciešupatriarchalo sabiedrības un ģimenesstruktūru. Par spīti iecerēm, Arveds, izrādās,nevar pamest Baltijas jūras austrumu krastu.Viņš kļūst par kūdras pētniecības speciālistušodienas Igaunijas teritorijā un nodarbojāsar to, ko mēs sauktu par alternatīviem enerģijasavotiem. Drīz vien viņu iesauc krievuarmijā, un, karam sākoties, kā baltvācu virsniekskaro pret Vāciju. Kara gaitās viņš izceļoPrūsijas nostūrus, gluži vai neticamā veidāuzturēdams sakarus ar sievu. Situācijai sasprindzinoties,viņa lojalitāte mainās. Reizēmviņš atbalsta vācu centienus, reizēm arī igauņu,retāk latviešu. Galvenais ir nosargātiespret pārmaiņām vecajā, ierastajā pasauleskārtībā, neskatoties, kas pie varas. Boļševikiviņu saņem gūstā, bet pēkšņi Tērbatu ieņemigauņu spēki un rodas iespēja cīnīties pretboļševikiem. Arveds brīvprātīgi pievienojasIgaunijas bruņotajiem spēkiem.Neatkarīgajām valstīm nodibinoties, Arvedspieņem Latvijas pavalstniecību, sieva, kastai brīdī ir Igaunijā – Igaunijas. Taču uzticībaskādai drošai nākotnei savā dzimtenē, kodziļi mīl, vairs nav. Viņš pārceļas uz Zviedriju,atsakās no Latvijas pavalstniecības un nododaspētniecībai, sēdēdams dziļi Vermlandesmežos Munkforsā, attīstīdams pasaulē pazīstamajamUdenholmas uzņēmumam arvienizturīgāku un rūdītāku tēraudu. PateicotiesArveda izgudrojumam, Udenholmas uzņēmumsizstrādāja žileti, ar kuru tas iekarojapasauli. Pats Arveds pētīja un uzturējāssavā dārzā, kas laikam viņa sirdī aizstājaLielvidzemi, pēc kuras viņš ilgojās un kuraiviņš savā būtībā tik ļoti būtu gribējis kalpot.Munkforsā Arveds nonāca debess valstspriekštelpā, bet tajā jutās vientuļš. Paša bērniemviņa pasaule palika sveša. Gādāsim, kaar mums nenotiek tas pats.Jānis Krēsliņš jun.Kultūrvēsturnieks Dr. Jānis Krēsliņš strādā ZviedrijasKaraliskajā bibliotēkā. Skat. Diena 2008.4.XI.69

TAS 1809.GADSRobert Schweitzer. Finnland, das Zarenreichund die Deutschen. Lübeck: Scmidt-Römhild,2008. 736 lpp.Krīžu un pārmaiņu gads. Tāds ir 2009.gads.Tāds bija arī 1809.gads, kas mūsos visos,pašiem to nemaz īsti neapzinoties, atstājisdziļas pēdas. Visbiežāk 1809.gadu saistāmar plašo kara darbību, aiz kuras slēpjasNapoleona vārds. Šīs kara darbības rezultātāBaltijas jūras telpu līdz šai dienai skatām rietumuun austrumu šķērsgriezumā. Par vienuno uzvarētājiem bieži vien uzskatām Krieviju,kas paplašināja savu teritoriju un nostiprinājaīpatsvaru reģionā. Pie zaudētājiem parastipieskaitām Zviedriju, kuras lielvalsts pakāpeniskidila. Tieši 1809.gadā ar Fredrikshamnasmiera līguma parakstīšanu Zviedrijai bija jāatsakāsno Somijas un Ālandu salu teritorijām.Būtu tomēr aplami stāstu par 1809.gadubeigt šajā vietā. Kaut arī Krievijas ietekmeBaltijas jūras telpā paplašinājās, nozīmīgākāpārmaiņa bija gluži cita un maz ievērota.Pēkšņi Baltijas jūras austrumu krastu iezīmējaKrievijai pakļautas teritorijas, kuras bija pārsteidzošiautonomas. Radās robežzona starplielvalstīm un to interešu sfērām. Pēdējo 200gadu tecējumā šī robežzona ir bieži mainījusiveidolu, bet savos pamatos tā nav izmainījusies.Tā ir bijusi un palikusi robežzona. Daudzdziļākas un nozīmīgākas pārmaiņas ir skārušaspolitiskās vienības abpus šīs robežzonas.Par visām šīm izmaiņām un pārvērtībām parādījiesinteresants rakstu sakopojums, kastrāpīgi nosaukts Somija, cara impērija unvācieši. Tajā vienuviet apkopotas svarīgākāsvēsturnieka Roberta Šveicera atziņas parmūsu telpas vēsturi, visnotaļ 19.gs.Dr. Šveiceram ir ķēriens vēsturi mērīt ar cituolekti nekā vairākumam vēsturnieku. Daļējsizskaidrojums meklējams viņa plašajā skatījumā.Viņš pārliecinoši pārvalda 19.gs.Somijas, Krievijas, Zviedrijas un Igaunijas,Lielvidzemes un Kurzemes vēsturi. Šīs zināšanasviņam paver gluži svaigu skatu uz šointeresanto robežzonu un tās attīstības gaitu.Šīs zināšanas ļauj mums raudzīties pārirobežām un saredzēt kopsakarības.Vēsturnieka Šveicera plašajā ceļojumā daudzpieturas punktu. Te vietā izcelt divus. Pirmkārt,Šveicers bieži atgriežas pie visdažādākoaprindu Somijā un baltvāciešu Igaunijā, Lielvidzemēun Kurzemē prasībām pēc autonomijas.Somijā autonomijai pamatus meklējastruktūrās, kuras bija izveidotas zviedru valdīšanaslaikā un skāra visus Somijas hercogistēmītošos iedzīvotājus – somiski, zviedriskiun vāciski runājošos, baltvācieši atsaucāsuz privilēģijām, kas tieši viņiem piešķirtas kāgrupai. Viens no šīs robežzonas pamatiembija tās autonomija. Reizēm līdzīga, reizēmtik atšķirīga.Otrkārt, Šveicers ļoti dzīvi attēlo baltvāciešunozīmi robežzonā. 1809.gadā Somiju apvienovienā teritorijā. Līdz tam Somijas austrumuteritorijās, kas pēc Nīstades miera 1721.gadā bija pakļautas administratīvi tiem pašiemnosacījumiem kā Igaunija un Lielvidzeme,izšķiroša loma bija baltvāciešiem. Šveicersrāda, kā 1809.gada notikumi Somijashercogistē izraisa pārmaiņas sabiedriskajādzīvē, un kaut arī baltvācieši ieņem nozīmīgasvietas jaunās hercogistes varas struktūrās,to pasaules skatu modernizē un pārvēršjaunā veidolā. Laiks, kurā varēja atsauktiesuz kādai grupai piešķirtām privilēģijām, bijapagājis. Privilēģijas tagad vairāk saistījās arfunkcijām.Arī šodien, lai neieslīdētu vēl dziļāk purvā,privilēģijas biežāk derētu saistīt ar funkcijām,nevis, kā esam to darījuši, ar indivīdiemun īpašām grupām. To mums māca arī 1809.gads.Jānis Krēsliņš jun.CEPURI NOST IGAUŅIEM!Journal of Baltic Studies (JBS), XXXX/1, March2009. Association for the Advancement ofBaltic Studies (www.balticstudies-aabs.org)JBS iepriekšējā laidienā – galvenokārt parpieminekļiem un piemiņu Igaunijā – varējalabi samanīt igauņu zinātnieku augsto kompetenci,arī zināmu augstprātību attiecībā uzigauņu politikas procesiem. Šā vai tā, igauņi(ar savas Izglītības un zinātņu ministrijas finansiāloatbalstu) nu jau labu laiku dominēar rakstiem mūsu baltiešu studijām veltītajāun akadēmiski ļoti nozīmīgajā izdevumā.Latvieši šīs iespējas spodrināt savas zinātnesun valsts tēlu nu jau vairākus gadus, ar nožēlujākonstatē, izmanto daudz mazāk.Šis JBS ir speciālizdevums par Igaunijas sasniegumiemt.s. pārejas perioda 20 gados.Tā nebūt nav propaganda, bet Tartu U. profesoruMarju Lauristinas (marju.lauristin@ut.ee) un Pētera (Peeter) Vihalemma (peeter.70

vihalemm@ut.ee) sastādīts izcilu un rūpīginostrādātu pētījumu krājums. Gan satura,gan tehnisko veikumu ziņā tas dara goduigauņiem un Igaunijai. Jāpiebilst, ka mūsuigauņu kolēģu izmantotajā bibliogrāfijāpavisam maz redzam latviešu vai lietuviešuavotus. Recenziju nodaļā toties kritiski unvienlaikus precīzi uzrādītas citu zinātniekudarbu kļūdas un nepilnības. Salīdzinot arpārmaiņu procesiem Latvijā un Lietuvā, kopumāžurnālā ievietotie raksti liecina parfundamentālām atšķirībām, piemēram, uzņēmumuprivatizācija Igaunijā tika īstenotaatklātākos un valstij izdevīgākos procesos.Pieņemu, ka ne visiem interesēs iedziļināšanāspētījumu tematos. Tādēļ šoreiz iepazīstināšuJG lasītājus ar visu septiņu rakstuautoriem un viņu izvēlētajiem tematiem: 1)Lauristinas un Vihalemma pētījums ir parpolitiskām un ekonomiskām pārmaiņāmkopš neatkarības atjaunošanas; 2) PilleRunnele, Pille Prūlmanne-Vengerfeldta unKristina Reinsalu apcer igauņu „lielo lēcienu”informācijas tehnoloģijas apguvē; 3)Veronika Kalmuse, Margita Kellere un MaieKīsele sniedz dažādu paaudžu un etniskonogrupējumu patērētāju profilus; 4) arīpar patērētājiem, konkrēti, par viņu prioritātēmun raksturīgām īpašībām sadzīvē untirgus saimniecībā raksta Mārja Lõhmus,Marju Lauristina un Eneli Sīrmane; 5) TrīneVihalemma un Veronika Kalmus savukārtapcer krievu minoritātei raksturīgas īpašības;6) Külliki Korta pievēršas attiecībām starp etniskiemnogrupējumiem Igaunijā; 7) MartinsEhala atgriežas pie iepriekšējā JBS daļējā temata,proti, „bronzas karavīra” pieminekļanozīmes igauņu identitātes jautājumā. Visiminētie rakstu autori – mācībspēki un pētnieki– pārstāv Tartu Universitāti.Recenzētas ir trīs pērngad klajā laistasgrāmatas – David. J. Galbreath, Ainius Lašas& Jeremy W. Lamoreaux. Continuity andChange in the Baltic Sea Region: ComparingForeign Policies (Ausra Park, Simmons College,Boston MA); Ann-Sofie Dahl. US Policyin the Nordic-Baltic Region: During the ColdWar and After (Christopher L. Kukk, WesternConnecticut State U.) un Monumentaalnekonflikt: mälu, poliitika ja identiteettänapäeva Eestis (Maria Mälksoo, InternationalCentre for Defence Studies, Tallinn) –pēdējā par to pašu nelaimīgo krievu bronzaszaldātiņu.Gundars Ķeniņš KingsPacifika Luterāņu U.NO BIRKERTA UN FRANKA LĪDZHOPERAMVēstule no ČikāgasSkatos pasta kastītē, re, labi ļaudis atsūtījušidivus rakstus, Svena Birkerta, kurš lasaHarvardas Universitātē, vada rakstniecībasseminārus, ir atzīts esejists, rakstnieks, kritiķis,vārdu meistars, arī galvenais redaktorsliterārajam žurnālam Agni (kas iznāk divreizgadā un ko sponsorē Bostonas U.). Viņa darbustā uz ātro izlasīt nemaz nevar. Ar savuspēcīgo piegājienu aprakstāmajai vielai autorsvienkārši ņem un satracina lasītāju tā,ka tas neapmierinās tikai ar Birkerta skatījumu,bet tam pa visām varītēm ir arī jāredz/jālasa viss, par ko Birkerts rakstījis.Šoreiz par Agni pērngada rudens numurāievietoto Birkerta eseju „The Advertent Eye”(Vērīgā acs), kas veltīta Roberta Franka kontroversiālofotogrāfiju grāmatai The Americansar pazīstamā bītniku (Beat Generation) rakstniekaKeroaka (Jack Kerouac) ievadu. Franksdzimis Šveicē (1924). 1950. gadu vidū iemūžinājisfotogrāfijās Savienotās Valstis.Darbu izlase vispirms izdota Parīzē (RobertDelpire, 1958) kā Les Américains, kam sekoprogresivā amerikāņu apgāda Grove Pressizdevums (1959), bet ievērību SavienotājāsValstīs Franka darbi izpelnās tikai pērngad,kad Steidla izdevniecība (Göttingen: SteidlVerlag, 2008) Vācijā publicē paplašinātu TheAmericans izdevumu.Nu jāmeklē rokā Franka grāmata. Visās apkārtējāsbibliotēkās tās nav – ne Barringtonāziemeļos, ne Šaumburgā dienvidos, ne Palatīnāziemeļaustrumos, ne tepat tuvējā divgadīgajāHarpera novada koledžā. Laikam jau71

dzīvoju tumsonīgā rajonā! Bibliotekā Palatīnāuzzināju, ka Franka grāmata visā pasaulēatrodama 185 bibliotēkās, no tām 11 Ilinoisasštatā. Arī žurnāls Agni ir tikai kādās 6vai 7 bibliotēkās Čikāgā un tās apkārtnē. Betlaikam jau būšu runājis ar bibliotekāri parBirkerta fotogrāfiju kopojumu tik aizrautīgi,ka solījās to pasūtīt bibliotēkai un dot mantajā iedziļināties veselas trīs nedēļas. Tā nuBirkerta esejas dēļ Franka grāmata tagad ir12 Ilinoisas bibliotēkās.Birkerta domas „Vērīgajā acī” ir radniecīgasviņa domām par lasītajām un pārlasītajāmgrāmatām sējumā Reading Life: Books forthe Ages (Saint Paul, MN: Graywolf Press,2007): Ir jau tā, ka ārējā uztveršana ar redzi,formālā spēja aptvert attēlu nemainās.Ikviens, aplūkodams fotogrāfijas 1960. gadā,redzētu to pašu, ko es redzu šodien – tāspašas kompozicionālās nianses, tos pašuspiedomātos paskaidrojumus. Bet šodienviena un tā paša fotouzņēmuma izraisītaisatspoguļojums apziņā ir pilnīgi savādāks, itkā fons būtu kļuvis pavisam savādāks – tāBirkerts. Kādēļ? Lūk, tādēļ, ka mēs ne tikairedzam uzņēmumu, bet arī jūtam un savstarpējisasaistām to ar mūsu pašu pieredzi.Cilvēks, kurš nodarbojas ar vizuālu izklāstīšanu,saredz pasauli savādāk, spraigāk, nekāmēs pārējie – Roberta Franka fotogrāfijasiedvesmo domāt par izmaiņām ASV pēdējos50 gados. Redzami bēru skati, vīriešuateja, melnādains kurpju spodrinātājs, lielsskaits kumožveidīgo elektrisko skaņuplašuspēlētāju (jukeboxes), benzīna pildītava, nospiesti,nobažījušies, nesmaidīgi ļaudis ielās,pie logiem, māju durvīs. Vientulības skati.Acu priekšā parādās Hopera Naktsvanagi(Nighthawks,1942). Skaudras vientulībasatainojums. Atkal skriešana uz bibliotēku.Atrodu Bostonas mākslas muzeja klajālaisto grāmatu Edward Hopper (Boston:MFA Publications 2007). Gan Franka, ganHopera darbos redzams dramatiskais „noir”reālisms. Hopera Four Lane Road (Četru josluceļš, 1956), arī Gas (1942) sasaucas arFranka benzīna pildītavu Jaunmeksikas (NewMexico) pilsētiņā Santa Fe, kaut arī Hopersliekas cerīgāks, optimistiskāks.Franks apzinās, ka vientulība var līdzinātiesmieram, klusumam, bet vienlaikus izolācijaun vienatne var būt arī sasprindzinātība, neatrisinātsvienādojums ar nezināmiem, rakstaBirkerts. To var nepārprotami sajust, vērojotFranka un Hopera māksliniecisko devumu.Ivars AntēnsIvars Antēns ir aktīvs Čikāgas Latviešu literārā pulciņadalībnieks. Pirms pensionēšanās strādāja ASV Videsaizsardzības aģentūras starptautisko attiecību birojā.Roberts Franks (Robert Frank). Parāde Hobokenā (Hoboken, New Jersey). 1955.72

Galvenais redaktors: Rolfs Ekmanis50 Cedar LaneSedona, AZ 86336-5011 USATelefons/telefakss: 928-204-9247rekmanis@msn.comrolfs.ekmanis@asu.eduGalvenā redaktora vietnieks: Juris Žagariņš121 Harvard StreetSpringfield, MA 01109-3821 USATelefons: 413-732-3803Juris.zagarins@gmail.comRedaktori:Voldemārs Avens, Vita Gaiķe,Anita Liepiņa, Andris Priedītis,Juris Silenieks, Juris Šlesers,Biruta Sūrmane, Lilita ZaļkalneKonsultanti:Līga Gaide, Uldis Matīss, Tija KārklaDatormaketētājs: Juris ŽagariņšJG mājas lapa: Saimniecības vadītāja: Ingrīda Bulmane23 Markland DriveToronto, ON M9C 1M8 CanadaTelefons 416-621-0898Telefakss 416-621-9717ibulmanis@scom.caEkspeditors: Guntis Liepiņšliepag@idirect.comAr autora vārdu, segvārdu vai iniciāļiemparakstītajos rakstos izteiktie uzskati nevienmēr atbilst redakcijas viedoklim.Atzīdama demokratiskās valstīs valdošos presesbrīvības principus, Jaunā Gaita sekmē dažāduuzskatu publicēšanu.Adrešu maiņas un pastā vai spiestuvē bojātuseksemplārus lūdzam pieteikt JG saimniecībā.JG SATURA RĀDĪTĀJINr. 100 - 150 Kanādā Kan. $7,-Citās valstīs: ASV $7,-Nr. 151 – 175 Kanādā Kan. $5,-Citās valstīs: ASV $5,-Nr. 176 – 200 Kanādā Kan. $5,-Citās valstīs: ASV $5,-Nr. 201 – 230 Kanādā Kan. $8,-Citās valstīs: ASV $8,-Satura rādītāji pasūtināmi no JG saimniecības.Jaunās Gaitas abonements maksā:Kanādā - 1 gads $39,-2 gadi $76,-Atsevišķa numura cena $10.-Citās valstīs -1 gads ASV $39,- (Kan. $45,-)2 gadi ASV $76,- (Kan. $88,-)Atsevišķa numura cena: $10,- (Kan. $10,-)Krājumā ir arī vairums agrāko JG numuru. Sarakstuun cenas var pieprasīt no JG saimniecības.JAUNO GAITU VAR IEGĀDĀTIES:ANGLIJĀE.D. Rusovs, 2 Wellington TerraceBasingstoke, Hants. RG 23 8HJAUSTRĀLIJĀLatviešu biedrība RietumaustrālijāValdis Auziņš , 179 Alexander Dr.Dianella, W.A. 6059Sidnejas latviešu biedrības grāmatnīcaA. Priedīte-Rīga, 32 Parnell St.Strathfield, N.S.W. 2135Latvian BooksBox 1287, G.P.O.Adelaide, S.A. 5001KANĀDĀLetts Shop – dāvanu veikalsKanādas Latviešu centrs Toronto4 Credit Union DrToronto ON M4A 2N8LATVIJĀA/S „Danske Bank”, Lāčplēša ielā 75, Rīga LV 1011IBAN – LV61MARA00002028 26000Ingrīda Bulmane (JG žurnāla abonēšana)1 gads (4 numuri) Ls14.-Tuvāka informācija - Ilze Dzelme 67-289619Latvijas Okupācijas muzeja grāmatgaldāStrēlnieku laukumā 1Rīga LV-1050

IN THIS ISSUEVISUAL ARTS, LETTERS, MUSIC. VoldemārsAvens is an artist of image and of word. Hispaintings and his poetry have achieved wideacclaim over the years in numerous exhibitsand on innumerable printed pages. Ourreaders know him since 1966 as a frequentcontributor to Jaunā Gaita and as a contributingeditor since 1995. Reproduced hereare three canvases from a retrospective exhibitof his paintings (July 16-August 23) inthe Latvian National Museum of Art in Rīga.As a painter, Avens is an expressionist withabtractionist leanings, often choosing todepict traditional Latvian architectural details,witness the cover art for this issue. Asa poet, Avens is known for his incisive intellectand his subtle humor, witness his poem„Freedom is the onset of constraint”, wherehe proclaims: Even if you are right, everyright bears a wrong, like a shorn poodle’stail... ••• Anita Dzirne-Irlen, contributesthree poems about three regions of the U.S.:„The Middle (Plains)”, where one is afraid tostay, afraid to flee..., „The West (Drought)”,where one arrives as a refugee..., and „TheEast (Nearness)”, where one is closer to homethan ever. ••• Benita Veisberga’s literarymusings spin off from incidents around herhome – a spilled pot of garlic-spinach soup,a pair of fussing chicadees at her window,the shadow of an oleander dancing over apainting on the wall. ••• The Völuspá(Prophecy of the Völva, or Nordic priestess),translated from Old Islandic into fancifullypoetic Latvian by Uldis Bērziņš, tellsthe story of the creation of the world and itscoming end. ••• Of four black and whiteimages reproduced here two are the photographiccompositions of Jānis Gleizds, introducedin an essay by Vilnis Auziņš, anotheris a photo portrait of poet Uldis Bērziņš byRimands Ceplis, and a fourth is by ArnisBalčus from an exhibit titled „Amnesia” atthe RMT (Rīgas Mākslas telpa), described byLaimonis Mieriņš. ••• Linda Treija reportson an exhibit titled „Latvian Dimensions,Contemporary Installations and Sculpture”at the Embassy of Latvia in Washington, DC.REMEMBRANCES, HISTORY, MARGINALIA.The latest installment of Eva Eglāja-Kristsone’sstudy of „The Dynamics of ContactsBetween Occupied Latvia and the LatvianDiaspora” focuses on the years 1972-1975.During this time, the editors of Jaunā Gaitabecame embroiled in discord within thediaspora community as well as among themselveson the issue of the proper measure ofrestraint in such contacts. ••• Aspazija(1865-1943) lives! Rūta Dzenīte reports thatthe home of the romantic nationalist poet inJūrmala, the seaside suburb of Rīga, has becomea museum and a gathering place forall who still draw inspiration from her life.••• Aina Siksna writes that, although ZentaMauriņa (1897-1978) and Jānis Rudzītis(1909-1970) seldom saw eye-to-eye in life,she sees her two larger-than-life teachers asbest of friends in the afterlife. ••• AmongFranks Gordons’ „Snippets of memory” is avision of himself on his father’s shoulderswatching the unveiling of Latvia’s FreedomMonument in Rīga, fleeing the turmoil ofWWII and returning to Rīga, reading VizmaBelševica’s poetry in 1969 as an anti-communistmanifesto, visiting artist VitautsSīmanis in Chicago in 1981, working to setstraight the record of the war. ••• In hiscontinuing memoir of DP Camp life in Alt-Garge, Germany, Uldis Siliņš waxes sardonic:Sex? What is that? ••• Jānis KrēsliņšSr. comments on an interview in RūjienasLaiks with actress Hilda Uršteina ••• IvarsAntēns, inspired by an issue of Sven Birkerts’literary magazine Agni, looks into an expandedrepublication of Robert Frank’s oncecontroversial, now classic book of photographsThe Americans, originally publishedby Grove Press in 1959. ••• Denizens ofthe SVEIKS listserv discuss whether even repatriate“trimdies” can escape the economiccrisis in Latvia by re-emigrating. ••• TheMarginalia section, as usual, succinctly coversa vast range of cultural topics.REVIEWS. • Uldis Bērziņš’ latest poetry bookSaruna ar Pastnieku (reviewed by SantaSkujiņa) • Astrīde Ivaska’s poems and poetrytranslations Dzeja un atdzeja • AinaZemdega’s collected works Raksti (both byJuris Silenieks) • Anita Liepa’s Central Asiantravelogue Austrumu motīvs (Māra Stabiņa)• Inga Ābele’s novel Paisums (Astra Roze) • Acollection of articles on Latvian architectureLatviešu arhitektu teorētiskie raksti (VitoldsVītols) • Robert Fearnley’s volume on postagestamps Latvian Issues (Juris Raudseps) •Inese Aide’s study of Ventspils at the end ofWWII Vētra liedagā (Anita Liepiņa) • Thomasvon Vegesack’s Utan hem i tiden and RobertSchweitzer’s Finnland, das Zarenreich unddie Deutschen (both by Jānis Krēsliņš Jr.)• Journal of Baltic Studies, March 2009(Gundars Ķeniņš Kings).J.Ž.