lasītāju vēstules - Jura Žagariņa mājas lapas

Benita VeisbergaPIERAKSTIZilspārņa zilums priedes zaļumā. Krūma baltie,paceltie ziedi. Stumbra augšupvirziens.Zaru raksti un līnijas. Zīmuļu un otu līnijasgleznās pie sienām. Tu slauki istabu, un pietava pleca, aiz tava slotas kāta šīs līnijas unkrāsas. Viss pilns ar to, iekšā un ārā. KadDievs ieraudzīja iznīcināšanu, ko Viņš gribētivai negribēti ielaidis pasaulē, Viņš aprāvās,sabijās un tad, lai to atsvarotu, bez gudrošanasiesvieda pasaulē šos skaistuma vālus.Un te nu mēs esam.Bet tas ir tikai viens skaidrojums. Šī pasauleprasa daudzus un dažādus. Pirms dažiemgadiem neticīgi sev vaicāju, vai tad ar skaistumu,ko redzu visapkārt, var izdzīvot, vaitas mani glābs? Dzīve prasa daudz ko citu.Un nu – katru dienu, uz katra soļa piedzīvoju– glābj. Brīnumaini. Tāpēc, ka skaistumsnav tikai jauka virspuse. Taisni otrādi, tas irDieva radītās īstenības liela, būtiska sastāvdaļa.Kā zieds ir ciešā saistībā ar stāda, sakņu____________________Jaungaitnieces Benitas Veisbergas pirmā publikācija– tēlojums „Ar Oldzīti” – iespiesta JG5-7(1956).Romānam, pareizāk sakot, antiromānam Es, tavsmaigais jērs (1968, Jāņa Jaunsudrabiņa balva) sekoliriskā dienasgrāmata Orindas piezīmes (1977), poētiskuatmiņu grāmata par dzimto un bērnības zemi– veco Jelgavu Brīnumaini (1985, PBLA KF balva) unTrimdas grāmata (1995, PBLA KF balva). PublikācijasLatvijas un trimdas periodikā. Dzejoļi publicēti arBenitas Nitas vārdu. „Pierakstu” iepriekšējie turpinājumiatrodami JG243(2005), 251(2007).Benitas Veisbergas dzīvesbiedra Ēra (1921-2001) zīmējumi.lietišķībām, zemi, sauli, ūdeni, tā skaistumsir vienībā ar īstenības spēku. Tāpēc ir palīdzošito uztvert. Tas ar sevi – gandrīz vieliski!– aizbīda apdraudošo, pats iestājas tā vietā.Nekas nav jādara, bet ir jāierauga. Tas savieno.Runa, protams, ir par īstenības skaistumu,ne mākslīgu darinājumu. Neskaitāmas reizes,tikai paceļot acis, uzskatot kādu zaru, stumbru,mākoni, jūtu nākam tā stiprinājumu,mierinājumu, palīdzību. Glābj. Skaistums irļoti nopietna lieta šajā pasaulē. Redzot tālielo īpatsvaru, milzīgo vietu, kas tam ierādīta,nevar nejaust, ka Radītājs ar pārliecībuun nodošanos ir licis tam būt. Viņš pie tā irpamatīgi piestrādājis, Viņš tiešām to ir gribējis,atradis par vajadzīgu. Citādi tas te nemājotukatrā smilgā, ēnā, sniega pārslā. Cikbieži vienkārša, necila ikdienišķība acu priekšāpārvēršas skaistumā. „Daiļums” varbūt irlabāks vārds, maigāks, piekļāvīgāks, „skaistums,”salīdzinot, drusku asāks.Vai atkal tā. Aukstas kājas, viegls nespēks.Gals nāk arvien tuvāk. Uzvāru vecajā brūnajātējas katlā ūdeni, nolieku virtuvē zem galda.Uzlieku pēdas, sēžu un skatos ārā pa logu.Pāri jumta stūrim priedes zars. Stingru, zaļučiekuru čemuri. Palmā trīs balti ziedi. Saulesapspīdēts kadiķa zars atspīd blakusistabaslogā, jūtami ietekmē stiklu. Pasmaidu, nolaužušokolādes gabaliņu. Gan jau būs labi.It kā vesels palīgu bars būtu stāvējuši aizloga un gaidījuši, lai uz viņiem paskatās.Vai pievakarē, dienai tumstot, novēlojusiesvāvere pa kādu zaru ātri dodas mājup. Mirklipret rieta debesi viņas tumšā aprisē ar asti atgādinanošu atslēgu. Nošu atslēga ir skaistsmazs zīmējums, svarīgs. Līdz šim to nebijuiedomājusi. Ko tas vada, kādi pacēluma viļņiplūst pasaulē, sekojot šai mazajai zīmei.Čuči saldi, vāverīte. Dabā ir milzīgs labums.***Man bija izvārīta ķiploku-spinātu vira. Tā lieliskā,vērtīgā vira, ko es protu labi pagatavot,jaunajā katlā. Un pēkšņi, to ceļot, kaut kasaizķeras, sametas – un gandrīz viss izlīst uzgrīdas. Uz saules apgaismotā linoleja spilgtizaļas spinātu lapas, ķiploku un sīpolu gabaliņi.Viss tas labums skaidri uzskatāms, lēniplūst uz durvju pusi. Viens mirklis, un arplaukstām sasmeļu lielumu atpakaļ katlā. Jā,tā es izdaru. Kāds augstāks spēks liek mantā darīt. Spilgtais zaļums, mirdzošās olīveļļaslāsītes kā norādošas debesu zīmes, tagad arvienvairāk tās ievēroju.Pārāk netīra tā grīda nav. Tomēr, arī ne tikkomazgāta, kaut kādus gružus es tagad apēdī-7