lasītāju vēstules - Jura Žagariņa mājas lapas

Pārnesums no 26. lpp.* * *Strādājot Rīgas Balss redakcijā, man katru dienu no12.00 līdz 15.00 bija jāuzturas tipogrāfijā Nr.1, Pērsesielā, kur šo avīzi salika un aplauza (senlaiku tehnika,vai ne?). Un 1969. gadā pienāca diena, kad visišīs tipogrāfijas latviešu tautības poligrāfisti – no t.s.metranpāža līdz linotipistēm – līksmoja un gavilēja,jo no rokas rokā gāja necilais zili pelēkais sējumiņš– Vizmas Belševicas Gadu gredzeni. Tas bija kā bumbassprādziens, kā starmeša gaismas kūlis, kas izkliedējasarkano miglu. Un šī sējumiņa kronis – IndriķaLatvieša piezīmes uz Livonijas Hronikas malām, tikauztverts kā sava veida Antikomunistiskais manifests:Kā greizsirdīga sieva Roma prasa, / Lai ik uz soļamīlestību zvēr / Tai publiski... un spiegu acīm lasa /Starp manām rindām, ka tai nepieder / Šī sirds. Tasbija neaizmirstams brīdis, kam biju liecinieks.* * *1981. gads. Ciemojos nelaiķa Vitauta Sīmaņa mājāČikāgas apkaimē. Saimnieks man rādīja savu darbnīcu,stāstīja par krāšņā albuma Latvia projektu unpateica, ka gatavojot savu meitu darbam atjaunotajāLatvijas valstī. Vella milti! Tas bija 1981.gadā, kaddaudzi vaicāja, cik paaudzēm vēl būs jānomainās,līdz Kremļa impērija sašķīdīs?Vitauts Sīmanis manās acīs iemiesoja trimdas nesalaužamoticību tam, ka neatkarīgā Latvija atdzims.* * *Mācīdamies padomju krievu skolas 6. un 7. klasētālajā Kazahijā, kur biju nokļuvis kā karalaika bēglis,iegaumēju daudzas Aleksandra Puškina vārsmas, unviena rindiņa tagad, pēc 65 gadiem, man pēkšņi atausaatmiņā: Ot finskih hladnyh skal do plamennoiKolhidy, latviskojot – no aukstām somu klintīm līdzliesmainajai Kolhidai. Puškins to rakstīja 1831.gadāpēc t.s. poļu dumpja brutālas apspiešanas, atbildot„Krievijas apmelotājiem” Rietumeiropā (galvenokārtfranču parlamentāriešiem) un uzsverot, kano saltajiem ziemeļiem līdz svelmainiem dienvidiemKrievzeme celsies cīņai, zibot tērauda durkļiem.Ģeniālais dzejnieks Puškins bija gan izsmalcināts kosmopolīts,gan brīvdomīgs humānists un vienlaikuslielkrievu šovinists.Pārfrazējot šo Puškina dzejoļa rindiņu, pievērsīsimieskā klinšainajai somugru Igaunijai, tā Kaukāzam(Kolhida ir tagadējās Gruzijas sengrieķu nosaukums).Abi šie reģioni, ja ticam gan Puškinam, gan Putinam,ietilpst Krievijas interešu sfērā.Britu nedēļas laikraksts The Economist atzinīgi vērtēIgaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa ierosmi– plašāk pieminēt un arī popularizēt ārzemēskopumā maz zināmu faktu: 1944. gada septembrī,atkāpjoties vācu karaspēkam un tuvojoties sarkanarmijai,Tallinā dažas dienas darbojās un turējās demokrātiskaIgaunijas valdība Otto Tīfa (Tief) vadībā. Nevisiem šīs valdības locekļiem izdevās rast patvērumuZviedrijā; izglītības ministrs Arnolds Susi tika vārdzinātsGulagā kopā ar Aleksandru Solžeņicinu. TheEconomist uzsver šīs īslaicīgās epizodes (interregnum)simbolisko nozīmi: pati Tīfa valdības eksistenceTallinā apgāž nodrāzto apgalvojumu, ka sarkanarmija1944. gadā „atbrīvojusi” Igauniju.Un vēl viena interesanta ziņa no Igaunijas: šīs zemesdienvidaustrumos, Vistlas ciematā, atklāts pieminekliskritušajiem igauņu karavīriem. Jaunums te ir tas,ka 1944.21.IX te notika kauja starp Waffen SS 20.igauņu divīzijas un sarkanarmijas igauņu strēlniekukorpusa vīriem un piemineklis celts, godinot abupušu igauņu karavīru piemiņu. Te krita vairāki simti„leģionāru” un ap 70 „strēlnieku.”Man šķiet, ka te nekā nosodāma nav. Taču baidos, kadažs labs lasītājs šķendēsies, ja ierosināšu, lai Džūkstē,kur, kā rakstīja nelaiķis Uldis Ģērmanis, cīnījās brālispret brāli, tiktu uzcelts līdzīgs piemineklis.* * *No „aukstām somu klintīm” dosimies uz „liesmainoKolhidu” un Puškina vietā atcerēsimies Ļermontovu.Konservatīvais krievu rakstnieks Vladimirs Bondarenkomēnešrakstā Deņ Ļiteratury nācis klajā ar, varam teikt,dusmīgu apcerējumu „Krievu Kaukāzs”, kurā kategoriskiiebilst pret vispāratzītā termina Ziemeļkaukāzslietošanu un prasa, lai šis reģions turpmāk tiktu sauktspar Dienvidkrieviju (Južnaja Rossija). Līdzšinējā terminapaturēšana nozīmētu kaunpilnu Krievijas kapitulāciju,apgalvo Bondarenko, tā būtu atteikšanās noKrievijas likumīgām tiesībām un pozīcijām. Viņaprāt,tur jāatjauno pussagruvušās pareizticīgo baznīciņas,jo turpat līdzās slejas mirdzošie mošeju minareti. Parko Terekas kazaki lēja savas asinis 18. un 19. gs.? Tetaču sensenis bijis Krievzemes aizsargvalnis Āzijaspievārtē! Jāapliecina mūsu Kaukāza krieviskums,uzsver Bondarenko. Un te mēs no Puškina nonākampie cita krievu literatūras ģēnija – Ļermontova:Bondarenko aicina ne tikai sakopt novārtā atstātoĻermontova muzeju Pjatigorskā, cildināt šo slavenokrievu cilvēku, kura daiļrade nesaraujami saistīta arKaukāzu, bet arī vēl tagad – 166 gadus vēlāk – šaustītun nolādēt majoru Martinovu, no kura lodes divkaujākrita Ļermontovs. Bondarenko ļoti izteiksmīgiatspoguļo pašreizējās noskaņas lielkrievu šovinistuaprindās, norādot uz Ļermontova slepkavas vārduun tēva vārdu – Nikolajs Solomonovičs Martinovs.Šis majors nācis no t.s. kantonistiem – cara armijāiesauktajiem un turpat kristītajiem žīdu pusaudžiem.Kāda tam nozīme šai sakarā? Komentāri lieki! oVoldemārs Avens. Atslēgas caurums. Eļļa uz kartona. 1997. 21,5 x 29,5 cmPar mākslinieku skat. 36. lpp.29