lasītāju vēstules - Jura Žagariņa mājas lapas

šu. Un tad? Sākt vārīt visu par jaunu? Kad tiklabi jau izvārīts. Nē, to es nevaru. Es esmurakstniece, es nevaru vārīt un vārīt. Man jātiekkādā galā ar tiem papīriem. Tas laikambija diezgan labs skats, pa grīdu, ar spinātiemaplipušām plaukstām, Ēris debesīs kratījagalvu par manu saimniekošanu. Nē, šoviņš būtu sapratis, tas zaļums viņu arī būtuiedvesmojis. Nezin kāpēc, ienāk prātā, kapirms gadiem viena kritiķe man pārmetošiaizrādīja, ka viegli dzīvoju pa savu dārzu unknibinos ap estētiku, apmēram ko tādu. Tetad viņai būtu viens mazs atsvariņš.Viņa pate ir vainīga. Viņa neredz, ka es skaistumusaistu ar īstenumu un labumu, tas irsvarīgs punkts. Pats Dievs savienojis šīs lietas.Bet par to tagad nav jāskaidrojas, tagadjāpriecājas un jāpateicas debesīm, ka tik labiizdevās saglābt viru.Man patīk zaļš. Ne tāpēc, ka tas tagad modē.Tūliņ tur, Ramu dārzā – kā, lietus mākonimnākot, dziļš, ēnains zaļums klusi uzklājaszālei. Brīnišķīgs tumšzaļš mirklis, pirms sāklīt. Skaidrs, ka tā vira bija jāglābj. Te tie abiatkal ir, kopā, zaļuma skaistums un zaļumalabums. Pļavu, mežu, dārzu skaistais zaļumsun milzīgais labums, kas tajā ir, ko tas dodpasaulei. Un tad lai es laižu to izlietnē... Ne,ne. Četrām, piecām dienām tur būs, miersno gatavošanas.Un viens prasīja, kā man ejot, ko es darot.***Šodien divas zīlītes ļoti gribēja viena otrai ieknābt.Viņas ir tik mazas un smukas, tās uzskatot,kas tāds nenāk ne prātā. Bet šīs bijadusmīgas. Labu laiku viņu galviņās bija, kajāknābj tai otrai. Viņas te ganījās, lēkāja pamauru šo to uzknābādamas, bet gadotiestuvāk, abas viegli pacēlās spārnos, tā, kādaspēdas augstumā, un ar saviem knābīšiemtēmēja otrai ģīmī. Brīdi sasitās kopā, atkritamaurā, paganījās, un pēc brīža atkal taspats. Kā noteikts raksts, gandrīz rituāls, īsapacelšanās spārnos, sasišanās ar knābjiem,atkrišana atpakaļ. Jeb tas būtu pavisam citā– varbūt pat mīlestības sakarā? Izskatījās pēcplēšanās, vai kā otras padzīšana projām nosevis. Man gribētos zināt, tieši kas tas bija,par ko viņas sadusmojās, žēl, ka nepazīstunevienu putnu zinātnieku, kam to varētu pajautāt.Katrā ziņā, ja tā bija plēšanās, tad ļotiglīta, pat skaista, kā kaut kas mākslas likumībāsiestrādāts.Kādi raksti te visapkārt ir.Un mūsu apkārtnē esot uzradušies plikpaurainieKalifornijas ērgļi. Tie, kam draudēja iznīkšana,atnākuši te un sākot atkopties. Bijuiedomājusies, ka viņi dzīvo lielākos kalnos.Nevienu gan neesmu redzējusi. Te pilnīgipietiktu ar kovārņiem.Viegls, miglains vējš izgludina blūzi. Lieliskalieta, nemaz vairs neatceros, kad esmu lietojusigludekli, jau gadiem izmantoju šo miglas/vējagludināšanu. Tam nav tikai lietišķavērtība. Jūtu arī garīgu patiku, ka sadarbojosar dabas spēkiem. Tā kā mani senči to darījasavos laukos. Saimnieks vakarā izgāja ārā,klusēdams pavēroja debesis. Kāds labums,kāda pareizība tā bija, kad cilvēka skatiensvarēja slīdēt pāri savai vietai, savai zemei unsavām debesīm. Tas zūd. Vai pasaule bez tāvarēs pastāvēt?***Visu rītu viegli lija, pēcpusdienā pārstāja.Nogāju lejā apskatīt ceļmalu. Sazēlusi zāle,izrāvu pāris kumšķus kopā ar velēnu – un sabijos.Zeme mitra tikai pāris centimetru biezāvirskārtā, tālāk sauss. Kas ir? Vēl taču lietuslaiks. Kas ar koku saknēm tādā sausumāzemē? Priede... Jāaplej... cik tādam kokamvajag ūdeni?***Jau gadus vai ik dienas esmu uzmetusi skatulielajam sarkankokam, kas te paceļas pretīpāri kaimiņu dārziem. Arī par viņu šo topierakstījusi. Un šorīt, slīpai, spožai sauleiapgaismojot gravu, pa virtuves logu pēkšņiieraugu, kur tas ieaug zemē. Līdz šim bijaredzama tikai koka augšdaļa. Kaimiņš gravāpatīrījis krūmus, atsedzis to skatam. Redzuresno sarkanbrūno stumbru stingri stāvamsavā vietā. Un izjūtu to kā labumu, guvumu,dāvanu. Man sakās paldies, ka esmu to ieraudzījusi.Kluss, gaišs rīts, un stumbrs turaug. Man tiek labums no tā.Tāpēc, ka pašlaik ir tādas vietas, sakņošanāstrūkums? Tur ir pareizība. Tur ir tas, kā jābūt,dabas likta būtnes saistība ar vietu. Šislaiks to baismīgi ārda. Cilvēkus spiež, stumj,rauj projām no viņu vietām, atņem mājas. Eszinu, ka tagad, virtuvē esot, bieži paraudzīšosuz turieni. Ar acīm, ar redzi sūkšu sevī kovajadzīgu.***Brīnišķīga skaidrība lapsenes izskatā un rīcībā.Kad tuvojas viņu ligzdai, viņa tūliņ nedzeļun neuzbrūk. Vispirms, asi iedžinkstēdamās,viņa ar sparu nolido tev garām. Lai tu zini. Teir viņu vieta, te tu neuzbāzies. Ja tu uzvedies,ja tu to ievēro, viņa neko nedara. Labāk bezsadursmēm. Bet viņa skaidri pasaka, kas irun kas nav. Te ir viņu māja. Tas ir jāievēro,8