lasītāju vēstules - Jura Žagariņa mājas lapas

vientiesīgas, brīnumpilnas, zinību kāras,kura meklē atbildes uz tiem neskaitāmiemjautājumiem, kas viņai uzmācas, vērojot apkārtniun cilvēkus. Reizēm stāstītājas vēriensuz dzīvi piebriest ar pieredzi un pašapziņu,arī ar skeptisku vērtējumu, taču vienmērpaužot dzīves apliecinājumu un apbrīnu parapkārtnes pasakaino skaistumu un līdzcilvēkulabestību. Mazā stāstītāja lūdz dzīves pieredzējušos,it sevišķi vectēvu un tēvu, stāstītpar viņu pieredzēm. Vectēvs piesviež savamdzīves stāstam pa improvizētai pasaciņai,kamēr tēvs itin autentiski stāsta par savāmdēkām Kaukāzā un Krievijā. Tie visi ir pasakainistāsti, ko klausītājas, galvenokārt Ainaar māsu, kāri jo kāri izbauda. Blakus šiempasakainajiem piedzīvojumiem, autore patisavā balsī, kas nāk no piedzīvojušas personasvērojuma, apraksta Lubes dzirnavas, tāsdarbiniekus, arī malējus, dažādos malšanasprocesus un miltu putekļiem apbirušos melderus.Kad cilvēki iepazīstināti, stāstītāja atainopašas dzirnavas un Lubes upi, kas ir visasākums. Sausuma laikos, kad straume izsīkst,no upes dibena iznirst fantastiskas būtnes,veci, kroplīgi, upē sagāzušies celmi, kas kopāar samestiem lūžņiem uzbur reizēm cilvēkamvēl neiepazītu skatu. Viss stāstījums ir teiksmains,kaut kur starp novalkāto ikdienu unjau patālo, atmiņās atsaukto pagātni. Lubesdzirnavās cilvēki sadzīvo saticīgi. Mēs vis vienādir tāmnieku ierastais teiciens. Tur saimniekiun kalpi dalās pieticībā. Ja maļamaislaiks, sevišķi ar bīdelēšanu, īpaši bīdelēšanaieilgst, malēji pārguļ dzirnavās pa nakti un iztiek,daloties ar līdzpaņemto maizes riku. Pamalšanas laiku kā saimnieki tā kalpi maisusuzmanot, ir kļuvuši balti no miltu putekļiem,gandrīz kā Ziemsvētku vecīši. Lubes dzirnavāsMarksa mācības un pravietības neiederas,vismaz tā to redz nākošā dzirnavu īpašniece,šķetinot savu teiksmu par dzimto vietu.Jauniesvētamie soļo garām vecvecajiemelku pielūdzēju upurozoliem, nedomājot particību kariem, par pasaules cīņām ap to, kālūgt un kā pateikties. Un tas bija tā, Marutaklausās, kā stāstītāji iesāk un nobeidz savustēlojumus.1. sējuma pièce de résistance ir Maruta.Romāna teksts ir paplašināts un vietām pārveidots,salīdzinot ar iepriekšējiem izdevumiem.Neej tālu! Drīz brauksim mājās! Tosauc Marutas tēvs meitai, kura iet uz jūraspusi. Un tā iesākas teksts par braukšanuuz Zviedriju, kad no draudošās krievu okupācijaslatvieši meklē glābiņu pārjūrā, kadzvejnieki sarunāti bīstamam un nelegālampārbraucienam uz Zviedriju lielajā zvejas laivā,kur samesti juku jukām guļ bēgļi un viņunedaudzās steigā savāktās pauniņas. Pa laikamviļņu apšļāktiem, reizēm vācu patruļudzenātiem, ik brīdi nāves bailēs, nosalušiemun izsalkušiem, apmulsušiem, it kā nolādētiemiznīcībai, bēgļiem šis pārbraucienskļūst par tādu kā mītisku ceļojumu uz citunepasauli, uz draudošu, neiepazītu eksistenci,kā ceļojums pāri Letei uz aizmirstībupie jau aizgājušiem. Taču līdz Gotlandei viņinonāk, apjukuši, novārdzināti. Sala viņussagaida ar zviedriem raksturīgu kārtību unapdomību, pieticīgu uzturu un pagaidu pajumti.Te iesākas Odiseja, kuras gala mērķisir neziņā un baidīgās nojautās paslēpts. NoGotlandes bēgļiem jāpārbrauc uz Zviedrijascietzemi, kam seko biežas pārvietošanās novienas novietnes uz otru, kad jāsāk meklētdarbs un jāpiemirst aizjūrā atstātā dzīve.Pagaidu nometnēs jauniebraucējiem bēgļiemmāca zemes valodu: es esmu bēglis, ...tu biji bēglis, ... viņš būs bēglis... Pieņemtaikā kalpotājai, Marutai nepadodas iedzīvošanāslomā, kur ik soli nosaka darba devēji, tipiskipašapmierināti mietpilsoņi, iedomīgi vidusšķirasierēdņi un viņu sievas, kas vienmērmāk aizvainojoši izkalpināt nolīgtos. Marutadaudz vieglāk pacieš fabriku grūtumus unzviedru strādniekus, kuru vidū atrodas arīpa radniecīgai dvēselei. Tāds ir no Somijasatbēgušais Svens, kuram tāpat kā MarutaiZviedrijas daba dod atelpu no sabiedrībasnospiestības. Gadās arī satikt caurbraucējustautiešus, ar kuriem Maruta spēj nodibinātpatuvas attiecības. Taču visas šīs epizodiskāssastapšanās pārspēj internēto leģionāru ierašanāsnetālajā novietnē aiz dzeloņdrāšužoga. Marutai tas ir atgādinājums, ka viņasvieta ir atpakaļ aiz jūras Latvijā. Ar kāda latviešastarpniecību viņa sarunā atgriešanosLatvijā. Maruta raksta atvadvēstuli saviemģimenes locekļiem, starp kuriem daži dosiesuz Ameriku, kamēr māsa, kas jau ir izplānojusimākslinieces karjēru, paliek Zviedrijā.Savu vēstuli Maruta nobeidz ar vārdiem:beidzot es esmu izšķīrusies par to, kas manpašai pareizi – būt tur, kur mana vieta.Nebūtu varbūt pārāk lieki aizrādīt, ka romānādominē Marutas traģiskais likteņstāsts.Lasītājs, protams, nezin, bet var labi iedomāties,kas Marutu sagaidīs Latvijā. Tačusagaidāmās neērtības un pat vajāšanas tikaipastiprina meitenes nolemtību upurētieskādam ideālam, kam viņa gandrīz fanātiskiseko bez vilcināšanās. Te iezīmējās Antigonessiluets, kas pievieno Marutu mūsdienu traģiskotēlu rindām.Juris Silenieks61