lasītāju vēstules - Jura Žagariņa mājas lapas

Lejā uz ceļa Džīna, priecīgi pastāstu par savāmsēnēm. Kā ēna pārslīd viņas sejai. Viņapienāk man tuvu klāt, cieši saņem pie elkoņa.Nekādā ziņā neēd. Tu gulēsi beigta. Ciktā jau nav bijis. Lēnām atlaiž manu elkoni,ne pavisam. Saspiež atkal, akmeņainā nopietnībāatkārto: Nekādā ziņā neēd. Tās nevarēst. Tās nav ēdamas.Šie amīši. Ēd tik savas mākslīgi siltumnīcās,laboratorijās saaudzinātās sēnes, atradinājušiesno laba, dabiska ēdiena. Šis punkts tačuman ir desmitreiz skaidrāks par viņas zināšanu,ka tās nevar ēst.Tomēr –Tā īsti jau Amerikas sēnes nepārzinu. Navgadījies te sēņot, ar tām iepazīties. Lai nutā galīgā nomiršana, tā doma jau man navsveša. Bet taisni viegla saindēšanās pašlaiknebūtu vēlama. Vemšana... Šodien vēl neizcepu,muļķīgi. Un kamēr es te svārstīšos,nāks tārpi un bez gudrošanas ēdīs, kas labs.Ak, šī ačgārnību pilnā pasaule tagad!Es zinu, kas te atkal ir. Ja es būtu Latvijā, manpašai no bērna kājas būtu pavisam skaidrs,kuras sēnes ir ēdamas un kuras nav ēdamas,tur tāds stāvoklis vispār nerastos. Laba sēnepati tev pienāk klāt, nē, tu to nedrīksti ēst.Un pie tā atkal ir vainīgi krievi.Un tas nebūt nav joks. Vēl viena no neskaitāmāmnelādzībām, ar ko viņi maitājuši gansavu zemi, gan tās, kuras skāruši. Atšķirt miljoniemcilvēku no viņu mājām, izjaukt viņusvēto piederību savai vietai zemes virsū, nē,mīļie, tas nav joks. Šo nelabo darbu nelabāssekas ceļas augšā visās malās. Izlien no zemesar labu sēni, tu to nedrīksti ēst.Ko lai tagad daru?***Ziņās stāsta, kā Krievijā tagad iet Kaukāzaļaudīm. Uzbrūk, piekauj, nogalina. Sauc:Krieviju krieviem! Šo cilvēku atrašanās Krievijāir pašu krievu roku darbs. Viņu zemesvarmācīgi pievienoja Krievijai, laika gaitādaudziem dzīvošana sasaistījās ar turieni.Nu dzen projām, atņem darbu, iztiku. Krievijaslielums un sūtība. Vai tiešām tauta, kasdevusi Čehovu, Tolstoju, Rahmaņinovu nespēsno tā atveseļoties? To nevar, negribaspieņemt. Bet šausmīgi ilgi tur velkas šis slimums,sakņodamies, pieaugdams klāt, aplaizdamscitus. Kādu postu tas ir nodarījis unturpina darīt lielā pasaules daļā.***Bišu krūms turpina savas pamācības. Šodienatkal rādīja, kā bite neļauj sevi traucēt.Izlauzdama sakaltušu stiebru, sakustinājuzaru. Bite neko, stingrāk pieķeŗas ziedam.Tikai, kad mana roka nāk tai pavisam tuvuklāt, tikai tad, kā mazliet aizvainota – it kāar vieglu augstākas zināšanas saīgumu parmanu rīcību – viņa lēnām paceļas no zieda,palido drusku tālāk. Tikai mazdrusciņ tālāk.Tūliņ atsāk medus meklēšanu citā ziedā. Līdzbeidzamam viņa neļauj sevi pārtraukt darbā,nevienu sekundi viņa neatdod traucētājam.Vai bitēm varbūt ir augstāka nodošanās spējanekā cilvēkiem – ? Un medus vākšana īpašuuzmanību un uzticību prasošs darbs?Mīļais, vecais bišu krūms! Mēs te dzīvojamlīdzās gadu desmitus, un vienmēr tas parādako jaunu un jauku.***Izgudroju lielisku vasaras saldo ēdienu. Tā,ielej bļodiņā krūzi ledusskapī stāvējušas vēsaspaniņas. Pieliek vienu vai divas tējkarotesmedu, bet nesamaisa. Gatavs. Garšīgs, veselīgs,atsvaidzinošs, bez kādas taisīšanas.Pagatavošanas laiks nepilna minūte, neatraujlaiku no papīriem. Ļoti labs. Pie tam,mīļo Blaumani, skaitās, ka es šīs lietas nemāku.Bet es redzu, ka te ir liela, atzīta vērtība:vienkāršība. To nevar apgāzt.***Tie tauriņi nu gan ir. Kā piedzēruši. Spožasaule, zaļš dārzs, tur viņi klumburo. Vai viņijauž, kur dodas, kurp grib aiztikt? Papūšviegla vēsma, viņš lido uz otru pusi – pilnīgiatdod sevi gadījumam? Tā gluži nevarētubūt.Skaisti jau viņi ir. Kā lielas, gaišā dienas laikāapreibušas ziedlapas. Un gan jau viņizin, gan jau viņi nonāk, kur viņiem jānonāk.Varbūt zilspārnim grūtāk viņus gaisā noķerttaisni šī nevienādā streipulīgā lidojuma dēļ.Bet var arī būt, ka tie viņam diezko negaršo.Un tā viņi te klumburo, un man par viņiemjāpieraksta. Pasaulē brūk kalni, tilti, applūstzemes, ziemeļpols kūst ārā, un man vēl jāpasaka,kā viņi te lidinās. Brīžiem viņi gaisāgandrīz apstājas, kā nevarēdami izšķirties,uz kuru pusi labāk doties. Viss ir tik aicinošs.Vai atkal pēc Gētes, vēl pakavēdamies, vēlneaiziedami no kāda burvīga mirkļa.Pie viņiem var drusku pieturēties. Šajos cilvēkusaspridzināšanas laikos, kas tagad pienākuši.***11