lasītāju vēstules - Jura Žagariņa mājas lapas

no šī sarežģītā būvējuma, nervu kamola unsirds, smadzenēm un acīm, - kā lai aizmirstas?Nemitīga cīņa, notikumu virpulis, tieksmes,domas, instinkti, atbildība (16). Un citāvietā: Cilvēkus vienkārši vajag saprast ... Unpasauli vajag saprast. Nevar tā – maukt visuskā kurpes uz vienas liestas. Katrai ādai savsizliekums, vīle, kūkums. Lai to ieraudzītuvajag klusumu un laiku. Arī Ievai vajadzīgsklusums un laiks, lai tiktu atpakaļ reālā dzīvē.Postmodernisma iespaidā rakstītais romānsšķiet samudžināts un sarežģīts, laiki sajaukti,tagadne seko pagātnei. Bet beigās viss lasītaisatšķetinās un sakrīt ierastā kārtībā.Ar neievērojamiem notikumiem Ābele protveikli savienot cilvēkus. Andrejs, pavadot vakarupie gandrīz svešās Dēmetras, pēkšņi ieraugamazu apsveikuma kartīti plauktā untādējādi atrod viņu abu saistību pagātnē. Šissīkais notikums aprakstīts viegli, dabīgi, sakritīgi.Tēli mīl un cieš līdz izmisumam. Tomērizcieš, atsāk atkal dzīvot, nekad neaizmirstotbijušo. Sižets parāda Ievas, Andrejaun Akseļa sarežģītās un sakāpinātās attiecības.Ievas raksturs attēlots vislabāk. Viņastrauji metas dzīvē tiklīdz atstāj vecomes pajumti,bet palaikam apstājas,cenšas iedziļināties patisevī, ielīst sevī tādā mērā, kašķietami redz sevi ārpus savaķermeņa. Tas no tās mūžīgāslasīšanas – tā domā Andrejs.Ievas dīvainais raksturs unprasība urbties sevī labi parādītaklejošanā ar bērnuun suni pa Rīgas priekšpilsētām,gar dzelzceļa sliedēm,pa grāvjiem un atmatām, laivarētu domāt un tādā veidāatbrīvoties no dvēseles mokām.Viņa meklē kaut kādusamierināšanos par notikušo.Par spīti tam, ka Andrejs Ievaidažkārt asi un cietsirdīgi pārmetisviņas aizraušanos ar lasīšanuun viņas draugus undomubiedrus nosaucis nievājošipar gudrīšiem, viņš Ievudziļi mīl. Brīžiem Andrejs pieļaujdomu par Ievas mīlestībupret Akselu, bet ka tā īstā mīlestība, parkuru rakstīts Bībelē, tomēr pieder viņam: Kasneienīst, neskauž, neiznīcina, negrib pakļaut,tikai plaukstā ceļ pretī saulei – ceļ, ceļ, ceļ,nebeidzami ceļ (63). Patiesībā Andrejs grib,lai pazūd Aksels, jo viņš grib Ievu sev. Akselsparādīts kā ceļotājs, kas meklē gara tuvībuar otru cilvēku, kas meklē baudu, kamērvēl jauns. Baudīsim, dzīvosim kā jauni, viņšsaka Ievai, domāsim par pastāvīgu mājvietu,kad būsim trīsdesmitos. Uz laiku Aksels garīgotuvību atrod Ievā, bet rodas citi dzīves vilinājumi,un Aksels grimst. Redzot Akseli slimu,Andrejs nievājoši domā: Tas sīkais, slimaisnarkomānelis (60).Ievas, Andreja un Akseļa raksturi labi parādīti,kamēr Monta nav nekas vairāk kā vispārinātašodienas meitene bez jebkādām īpašāmiezīmēm. Ar Ievas brāļa tēla palīdzībuautore izceļ Ievas raksturu. Māte un mīļomegalvenokārt atspoguļo mātes un meitas attiecībasun dalītās jūtas par pienākumu pretvecākiem un vienlaikus neiecietību, gandrīzpat naidu, ko meita izjūt pret savu kopjamoveco māti.Ingas Ābeles teikumi viegli ieplūst viens otrā.Bieži vien viens vai divi vārdi ir viss teikums.Valoda vienkārša, viegli saprotama. Dabasun cilvēku apraksti vizuāli. Par vectēva sejuviņa raksta: Vectēvs Roberts reizēm noliecapie viņas savu krunkaino seju, tā parādījāsredzeslokā kā brūna sieksta, ko vējš lēni izvērpjno viļņu kamoliem (22). Un kad cietumaapsargs atvelk Ievu no Andreja: apsargsizravē viņas pirkstu saknes no Andreja pleciem:jūsu laiks beidzies,kundze! (64). Īpatnēji unvizuāli aprakstītas sutīgāsvasaras dienas debesis: tāsir sasvīdušas, tās pēkšņi unnoteikti ir ciet, apkvēpušasar kaut ko smacīgu un tumšukā sodrēji (96). Un parsaulrietu: Nu, bet tā oranžiliesmojošā acs caur zilganumiglas plīvuru, un trauslastumsas ķepas ar līkiem nagiem,kas staipās pēc balta,izspūruša mākoņa (117).Šis ir labs devums šodienaslatviešu prozai. Valodaskaista, sižets aizraujošs,savijot, sašķetinot, atrisinot,atslābinot cilvēku saistībasun likteņus. Arī cilvēkuraksturi, kaut gan smagi,ir saistoši. Negribas grāmatulikt nost, bet vēl un vēlpašķirstīt, pakavēties pie Ievas, Andreja unAkseļa likteņiem, izbaudīt Ingas Ābeles valodu.Astra RozeRecenzente ir profesionāla bibliotekāre, strādā arīpar tulkotāju un angļu valodas redaktori.63