lasītāju vēstules - Jura Žagariņa mājas lapas

ko man uzdāvināja 60. gados ciemojoties Rīgā.Interesanti, ka Padomju Latvijas literārais žurnālsKarogs 1983. gadā citēja Mauriņas esejas parMajakovski, ko mēnešraksts Daugava bija iespiedis30. gados. Protams, Mauriņas vārdam šai sakarībāgrūti paiet garām. Manā plauktā stāv arī Rudzīšarediģētie Ādamsona raksti. Kompetentā literatūrvēsturnieceOfēlija Sproģere ir rūpējusies, lai pēc Rudzīšanāves iznāktu viņa trimdas presē publicētie raksti krājumosStarp provinci un Eiropu (Ziemeļblāzma 1971)un Tālos ciemos – savos ļaudīs (Ziemeļblāzma 1973).Sevišķi interesants ir pirmais krājums, kur Rudzītis izvērtētrimdas rakstniecību un lūkojas nākotnē. Pēcdeviņiem gadiem trimdā Rudzītis gaišredzīgi izsakacerību, ka Latvijas rakstniecībā parādīsies partizāni,radot no okupantu prasībām brīvu literatūru.Pārlasot Mauriņas un Rudzīša grāmatas, var konstatētlielas līdzības viņu dzīves gājumos un interesēs.Rudzītis savu bērnību grāmatā Starp provinci unEiropu tēlo smagu un asarainu, kuras skumjas pārvarētviņš agri mācījies literatūrā. Četri viņa brāļi unmāsas miruši jau bērnībā. Studiju laikā jācīnās arnaudas trūkumu, taču viņš atrod balstītājus – ganuniversitātē, gan Daugavas izdevniecībā. Mauriņasbērnību aptumšo smaga slimība – bērnu trieka, kasviņu piespiež visu mūžu būt saistītai ar braucamkrēslu.Rudzītis un Mauriņa mīlēja mūziku un itāļu kultūru.Abiem tuvi bija Rainis, Poruks, Zinaīda Lazda.Abi studējuši Latvijas Universitātē, rakstījuši literārajāmēnešrakstā Daugava un 30. gados ieguvuši vārdulatviešu literārajā pasaulē.Taču dzīvē viņi bija nikni ienaidnieki. Grāmatā Zemesdziesma Mauriņa ar rūgtumu piemin, ka Latvju enciklopēdijā(Trīs Zvaigznes 1950-62) Rudzītis viņaipārmetis lielas pretenzijas un tendenci uz perversijām.Mauriņa nekautrējas pilnībā citēt kritiskos vārdus,tiem pretim stādot latvisku spītu un izturību kālatviešiem un viņai raksturīgu īpašību.Rudzītis Latvju enciklopēdijā rakstījis rakstniekubiogrāfijas, kuru līmenis, manuprāt, uzrāda lielasvariācijas gan stila, gan satura ziņā. Pārlapojot izcilākolatviešu rakstnieču biogrāfijas, Rudzītis augstivērtējis Aspaziju, taču diezgan neitrāli aprakstījisBrigaderes darbus, ne sevišķi taktiski pieskaroties sarežģījumiemviņas privātajā dzīvē.. Toties Mauriņa noRudzīša izpelnījusies sadisma iekrāsotu kritiku. Nākprātā Freida aprakstītās kastrācijas bailes, ko vīrietimvarētu radīt gan Mauriņas invaliditāte, gan mazvērtībassajūta viņas Latvijā neparasto ieviržu un plašozināšanu priekšā. Rudzītis pārmet Mauriņai arī dižgarukultu. Arī Rudzītim bija savi dižgari, kaut viņš tosdaudzināja citā toņkārtā.Jā, Rudzītis varēja būt ļoti nesaudzīgs, neļaujotmāksliniekam pārkāpt zināmas sabiedriskas, nedzarī politiskas normas. Piemēram, Erika Ādamsonarakstu pēcvārdi liecina, ka viņš no tiem izslēdzis trīsdzejoļus ar ļoti radikālu tendenci sociālistiskā virzienā,kas it kā radušies kreisas vides ietekmē. Šos dzejoļusRudzītis skata kā darbus, kas varētu nepelnītikaitēt patiesajam priekšstatam par dzejnieku (EriksZīm. Atis GrundeĀdamsons. Raksti I. Stokholmā: Daugava 1960:406).Šeit Rudzītis nevajadzīgi tuvojas saviem kolēģiemokupētajā Latvijā, kaitēdams pats savai kompetentaliteratūrzinātnieka reputācijai. Citādi Rudzītis cienījaprecizitāti un lietišķumu, kaut arī aiz šīs fasādes slēpāsMauriņai dziļi radniecīgs jūtu cilvēks. Rudzītis varējabūt arī ļoti agresīvs. Šajās reizēs viņš pazaudējasavu lietišķību. Mauriņas agresivitāti modificēja jūsmīgsun dramatisks sentiments. Dramatiska emocionalitātenetrūka arī Rudzītim. Grāmatā Starp provinciun Eiropu viņš raksta: Poruka personība pie latviešugara dzīves debesīm parādījās kā rēgaina cīnītāja komēta,kas lēnām izgaist, saplūzdama ar rīta pamalēaustošo blāzmu. Tiešām ar Poruku sākās latviešu cīņapēc savas vietas Eiropas kultūras forumā (46. lpp.).Šie vārdi nekādā ziņā neatšķiras no formulējumiem,kādus sastopam Zentas Mauriņas rakstos.Gan Mauriņu, gan arī Rudzīti raksturo zināms narcisisms,nesaudzība un nenogurstošs darbs. Manāfantāzijā Zenta Mauriņa un Jānis Rudzītis ir vislabākiedraugi, kuri staltā gaitā pastaigājas gan Florencē,gan Rīgā, sarunās novēlēdami viens otram vietu latviešurakstnieku debesīs, jo abi ir radījuši vērtības latviešuliteratūras vēsturē un rakstu mākslā. oJānis Rudzītis25