lasītāju vēstules - Jura Žagariņa mājas lapas

Franks GordonsBŪT LATVIETIM BĪSTAMĀK NEKĀBŪT VĀCIETIMAtmiņu šķipsnas1935.7.IX man sākās mācības Rīgas franču licejā.Pirms tam vajadzēja pierādīt māku lasīt. Man priekšānolika ābeci, un es uz labu laimi atšķīru lapu ar burtuJ. Tur bija rakstīts: Jā, jāj, jātnieki jāj. Un bildīte:Latvijas armijas jātnieki ar gariem pīķiem, kuru galosplivinās sarkanbaltsarkanas lentītes. Acīmredzot 18.novembra parāde Esplanādē. Atceros kā šodien!Un tā paša gada 18. novembrī es, uz tēva pleciem sēžot,milzīgajā pūlī biju liecinieks Brīvības pieminekļaatklāšanai. Tālumā varēju saskatīt vienīgi lielo audeklu,kas noslīdēja, atsedzot Trīs Zvaigznes.Pēc kāda laika tēvs mani aizveda uz Žīdu klubu Skolasielā 6, kura vestibilu greznoja cilnis ar baltzilu karoguun vidū – zeltīta Dāvida zvaigzne. Rīgas žīdu minoritātesteātris – tāds bija oficiālais nosaukums – rādījajidiša literatūras klasiķa Mendeļa Moicher-Sforimadrāmu Benjamina III ceļojumi. Divi tēvaiņi, no miestanākdami, soļo uz vietas, dziedot: Mēs ejam, ejam,ejam uz „Eretz Yisrael”. Es bērna prātā vaicāju tēvam:Kā gan viņi, uz vietas soļojot, sasniegs Apsolītozemi? Kas to varēja zināt, ka 44 gadu vecumā es šozemi sasniegšu un apmetīšos tajā, bet tēvs tiks apglabātsKarmeļa pakājē ar skatu uz Haifas līci?* * *Vakars. Pie Laimas pulksteņa, raudzīdamies uz namu,kur atradās kafejnīca Luna, sanācis pulka ļaužu. Viņu– un manām – acīm pavērās brīnumains skats: uz jumtapapirosu Blend 7 gaismas reklāma, un no glaunāsmēķētāja mutes nāk ārā zilganu tabakas dūmu aplīši...Gluži kā Brodvejā! Atskatoties es tagad teiktu:tobrīd Latvijas metropole kļuva īsti moderna.1937. gadā tēvs žīdu grāmatnīcā Šneiders un Šīrsnopirka un atnesa man no kartona izgriežamus unsalīmējamus kuģus, piestātni un ceļamkrānus: toreizarābu sacelšanās dēļ Jafas osta kļuva žīdiem nepieejama,un cionisti nolēma uzbūvēt Telavivā kaut mazu,bet pašiem savu ostu, un ienākumi no šī maketa pārdošanaspalīdzēja finansēt šo pasākumu. Rakstot šīsrindiņas mājā, kas atrodas Telavivas dienvidu nomalē,es pavīpsnāju, jo patlaban tur, kur toreiz uzcēla ostu,kūsā šīs pilsētas naktsdzīve, līksmo bohēma.Franču liceja vestibilā pie lielā flīģeļa AbgareMiķelsone mācīja mūs kārtīgi nodziedāt Krauklītssēž ozolā un Kur tu skriesi, vanadziņi. Bet 1940.gada septembrī, kad sākās mācību gads nu jau AnrīBarbisa 11. vidusskolā, Abgarei Miķelsonei nācās liktmums nodziedāt Internacionāli un pa viņas vaigiemritēja asaras...* * *Nākamā – 1941. gada rudenī mums, t.s. evakuētajiemno Rīgas, Kazahijas PSR galvaspilsētā Alma-Atāierādīja istabu mājelē, kur mitinājās latviešu ģimene.Māte ar 10 gadu veco dēlu runāja krieviski. Viņas vīrspirms dažiem gadiem bija pazudis, un apvaicātiespar to nedrīkstēja. Bet vecmāmiņa, uzzinot, ka mēsesam no Rīgas, nopriecājās: viņa bija viena no tiemVidzemes zemniekiem, kuri sava kaktiņa, sava stūrīšazemes alkās 19. un 20.gs. mijā bija apmetušiesIekškrievijā. Es viņai nodziedāju tos pašus Krauklītiun Vanadziņu, un māmuļa sāka gauži raudāt, atcerotieszaudēto dzimteni.Drīz mēs nonācām Irtišas augšteces novadā unKutihā, krievu vecticībnieku keržaku sādžā bijām ciemiņikādā ģimenē. Pasirmais ūsainais saimnieks jautāja,no kurienes mēs? Tātad no Rīgas? Ek, Babitskojeozero, latišskije barišņi (Babītes ezers, latviešu jaunkundzes).Izrādījās, ka viņš XII armijas sastāvā 1915.gadā karojis Rīgas pievārtē plecu pie pleca ar latviešustrēlniekiem.Tai pašā apvidū man bija saruna ar pavecu veterināru,kam bija tāds vācisks vārds un uzvārds, teiksimFricis Bergmanis. Uzzinot, ka mēs esam no Rīgas,viņš čukstus atzinās, ka ir latvietis. Bet 1937. gadāviņš bija piekukuļojis milicijas pasu galda priekšniekuun panācis, ka ailē Tautība ieraksta – vācietis. Toreiz,uzsvēra šis vīrs, būt latvietim bija bīstamāk nekā vācietim,un arī tagad, kad noris karš ar Vāciju, viņš šoviltību nenožēlo...* * *Atgriezies Rīgā, 1945.9.IV sāku strādāt LatvijasTelegrāfa aģentūrā, kas nu bija TASS filiāle. Pēc gadiempieciem, Staļina valdīšanas drūmajā norietā,mūs, LTA darbiniekus, satrieca ziņa: Antoņina Tukiša,direktora vietniece un partordze izdarījusi pašnāvību,savā dzīvoklī ieņemot pārmērīgu miega zāļu devu.Kas bija noticis? Viņa izsaukta uz Latvijas Komunistu(boļševiku) partijas Centrālkomiteju, un tur pateikts,ka Ulmaņa Politpārvaldes dokumentos atrasts viņas– tolaik komjaunietes pagrīdnieces – solījums būt parziņu pienesēju. Tā bija pret viņu vērsta staļiniska provokācija.Tukiša zvērēja, piesaucot visus marksismaļeņinismaelkus, ka neesot vainīga. Atbilde bija – ledainiskatieni. Biedinošs klusums. Un tai pašā vakarāAntoņina Tukiša noslēdza rēķinus ar dzīvi.Pēcspēle: 2005.gada augustā, kad man bija priekšlasījumi2x2 nometnē Katskiļos, es starpbrīdī ieminējos,ka manu vedeklu sauc Monika un ka šis vārds parastisaistās ar Latgales meitenes tēlu. Pie manis pienācakāda dāma: Mani sauc Monika, esmu Latgales meitene.Tad viņa atcerējās savu bērnību Zilo ezeru zemēun stāstīja, ka Baigajā gadā dzimtās sādžas bērnustirdījusi kāda sparīga komjauniete, kas pieprasījusinoņemt krustiņus, stāties pionieros un neklausītmammu. Vārds pa vārdam, un noskaidrojās, ka sparīgākomjauniete bijusi tā pati Antoņina Tukiša. Arīlikteņstāsts!Turpinājums 29. lpp.Jānis Gleizds. Saulaina diena. 1980.gados vairākkārt starptautiski godalgota fotogrāfijaPar fotomeistaru skat. 39.lpp.