lasītāju vēstules - Jura Žagariņa mājas lapas

Jevgeņijs KiseļovsKAD VĒSTURES SKAIDROŠANAKĻŪST PAR NOZIEGUMUMan interesētu izdibināt, vai rietumnieki pilnībā irspējīgi izprast, ko īsti nozīmē prezidenta DmitrijaMedvedeva direktīva izveidot Komisiju cīņai pretmēģinājumiem falsificēt vēsturi Krievijas interesēmpar sliktu. Daudzi ārzemnieki droši vien izsauktos:Dīvaini! Vai Krievijai patiešām nav spiedīgāku problēmupar šo, piemēram, kā tikt galā ar krīzi, kā modernizētvalsts politisko un arī ekonomisko struktūru vaiapkarot korupciju? Līdzīgi tas bija1950. gadā – kadPadomju Savienība milzīgi nopūlējās atkopties no IIPasaules kara sekām, izbrīnu radīja Staļina lēmumsuzsākt plaša mēroga debates par marksistisku pieejuvalodniecībai. Divas dekādes pirms tam Staļinspārrakstīja boļševiku revolūcijas, sarkanā terora unpilsoņu kara vēsturi un pavēlēja izdot VissavienībasKomunistu Partijas (boļševiku) vēstures īso kursu, laipadomju cilvēki pareizi saprastu „vēsturisko patiesību,”proti, neviens cits kā tikai un vienīgi Staļins irĻeņina varas tiesīgais mantinieks.Staļina bērnības draugs un augsts Kremļa funkcionārsĀbels Jenukidze 1934. gadā izdeva grāmatuBoļševiku nelegālās tipogrāfijas [Kaukāzā]. Bet Staļinsto atzina par sliktu, jo grāmatā nebija izcelts viņapienesums iespiestajam vārdam un boļševismam vispār.Staļins savu seno draugu nesaudzēja – Jenukidziapcietināja un likvidēja kā „tautas ienaidnieku.” Viņanoziegums – savas revolucionārās jaunības aprakstīšanabez pienācīga respekta pret Staļinu. Tāpat varētujautāt, kādēļ Staļins aizliedza slavenā režisoraSergeja Eizenšteina filmas Ivans Bargais otro daļu,kādēļ Pravdas niknie uzbrukumi Dmitrija Šostakovičaoperai [Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta]? Padomjuinteliģence arī lāga neizprata, kādēļ [1946.gadā]tik bargi tika šaustīti Mikhaila Zoščenko īsstāsti unAnnas Ahmatovas dzeja?Lielākais vēstures viltotājs, protams, ir pats Kremlis,un ir grūti nevilkt paralēles starp Medvedeva direktīvuun līdzīgiem lēmumiem Staļina laikā. LīdzkoMedvedevs izsacīja vārdkopu par Krievijas interesēmkaitīgiem vēstures viltošanas mēģinājumiem, nevarējabūt šaubu par viņa teikto – valdība nežēlīgi apspiedīskatru mēģinājumu objektīvi aplūkot Krievijas unPadomju Savienības vēstures nepatīkamākos un noziedzīgākosaspektus, ieskaitot Molotova-Rībentropaneuzbrukšanas paktu starp PSRS un Hitlera Vāciju,kas atviegloja Hitleram uzsākt II Pasaules karu, faktuspar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksijuPadomju Savienībai un par Kremļa izveidotajām unatbalstītajām represīvajām marionešu valdībām visāAustrumeiropā pēc II Pasaules kara.Simboliska un arī augstākā mērā ironiska bija padomjurežīma vēršanās pret Nobela Prēmijas laureātaAleksandra Solžeņicina Gulaga arhipelāgu kāpret rupju vēstures viltojumu – protams, tādēļ, ka turatklāti noziegumi, kas iedragāja padomju iekārtaspašus pamatus. Grāmatā rūpīgi dokumentētas jauĻeņina laikā iesāktās represijas, izplānotais un sistemātiskaiterors, milzīgais bezpersoniskais, Kremļaizveidotais birokrātiskais aparāts cilvēku morālai unfiziskai iznīcināšanai. Gulaga arhipelāgs mainīja pasaulesattieksmi pret Padomju Savienību. Ja agrākbija ļaudis, kuri padomju komunismu skatīja caurrožainām acenēm, Solžeņicina darbs atklāja valdībasdrausmīgos noziegumus. 1973. gadā Rietumospublicētais Solžeņicina lieliskais „vēstures viltojums”kļuva par Padomju Savienības beigu sākumu.Medvedeva direktīvai par vēstures „pareizības” nodrošināšanupieslēdzas likumprojekts Pret nacisma,nacistu noziedznieku un viņu palīgu reabilitācijukādreizējo Padomju Savienības republiku, tagad neatkarīguvalstu teritorijās un ieteikums „reabilitētājus”– gan krievus, gan arī bijušo republiku iedzīvotājus –sodīt ar trīs līdz pieciem gadiem cietumā. Tas, piemēram,varētu nozīmēt, ka jebkurš cilvēks, kurš nosodaamerikāņus un angļus par izdošanu padomju varasorgāniem divus miljonus „Jaltas upuru” 1945.gadā,tiktu atzīts par „noziedznieku”. Saskaņā ar Rietumusabiedroto un PSRS slepeno vienošanos Jaltas konferencē(1945) visi par padomju pilsoņiem uzskatītiecilvēki piespiedu kārtā bija izdodami PadomjuSavienībai, to vidū Krievijas kazaki, vācu saņemtiekara gūstekņi, spaidu darbu strādnieki, bēgļi un visi,kas Vācijas pusē bija cīnījušies pret Staļinu. Simtitūkstoši šādu personu pēc viņu piespiedu „repatriēšanas”tika nogalināti vai ievietoti Gulagā. Līdzīgākārtā mūsdienu Krievijas varas orgāni varētu ievadītkriminālapsūdzību pret vēsturniekiem, kuri apšaubabritu un amerikāņu gaisa uzbrukuma nepieciešamībuDrēzdenei 1945.gada februārī.Vienlaikus ar cīniņu pret „vēstures viltošanu” Krievijasvarasvīri nebūt nav kritiski pret vēstures mācību grāmatām,kurās Staļins raksturots kā „veiksmīgs vadonis”un pagājušā gs.30., 40. un 50.gadu masu represijasattaisnotas kā Staļina vienīgais iespējamaislīdzeklis kolosālo saimniecisko un drošības problēmunovēršanai.Patlaban valdības kontrolētās televīzijas visvairākskatītās stundas ir pārsātinātas ar vēsturiski samudžinātāmpseidodokumentālfilmām. Viena, piemēram,attēlo Berlīnes un arī Kubas raķešu krīzi (1961)kā Ņikitas Hruščova ārlietu politikas lielāko triumfu,kura rezultātā ASV izrādījušas ja ne gluži bailes, tadrespektu pret Padomju Savienību kā pret līdzīgu lielvaru.Citas filmas attēlo Mihaila Gorbačova un BorisaJeļcina valdīšanas gadus kā sabiedrības iziršanas unvērtību zaudēšanas laiku. Vladimirs Putins savas prezidentūraslaikā savukārt sagatavoja skatuvi vēsturespolitiskam piešķiebumam, raksturojot PadomjuSavienības sabrukumu kā 20.gs. lielāko ģeopolitiskokatastrofu. Attiecībā uz vēstures jautājumiemMedvedevs, šķiet, paklausīgi iet Putina pēdās, kaslieku reizi pierāda, kam ir galvenā teikšana valstī. o__________________________Jevgeņijs Kiseļovs ir progresīvās krievu radiostacijasEho Moskvy pārrunu programmu vadītājs. Šis raksts(tulk. Biruta Sūrmane) publicēts angļu valodas laikrakstāMoscow Times (2009.3.VI).58