lasītāju vēstules - Jura Žagariņa mājas lapas

ATMIŅASZīm. Eduards DzenisAina SiksnaMANI SKOLOTĀJI JĀNIS RUDZĪTISUN ZENTA MAURIŅAŠogad paiet 100 gadu, kopš Vidzemes Bērzaunespagasta Susurēnos dzimis (1909.24.III), Upsalā,Zviedrijā mirušais (1970.25.V) Jānis Rudzītis. KopšZentas Mauriņas dzimšanas (1897.15.XII) VidzemesLejasciema pagastā šogad aprit 112 gadu, bet kopšaiziešanas mūžībā (1978.25.IV) Šveices pilsētā Bāzelē– 31 gads.Mauriņa un Rudzītis dzīvoja Upsalā pēckara gados,kad tur apmeklēju skolu. Zenta Mauriņa sestdienāsmācīja latviešu ģimnazistiem latviešu literatūru.Atmiņā palikusi Mauriņas tumšā istabiņa pulksten sešosvakarā un dzejas rindas, ko dzirdēju šai gaisotnē– Stiprais no pazemes nes lapu zaļu. Vēlāk šīs ZinaīdasLazdas rindas atbalsojušās kādā Jura Kronberga dzejolī.Rakstnieki, kas no Mauriņas semināriem palikušiatmiņā, ir Rainis, Poruks, Fricis Bārda un Kārlis Krūza._______________________Atmiņu autore, ilggadēja JG līdzstrādniece, ir psihiatrijasdoktore. Dzīvo Stokholmā.Zenta MauriņaKaut arī lielākā daļa no skolniekiem bija skolojušiestikai zviedru skolās, Mauriņa tomēr bija pārsteigta,ka Krūza mums nebija pazīstams.Ar jaunībai raksturīgu nejūtību Mauriņas personīgāsgrūtībās nespēju iedzīvoties, un sapratu tās tikai vēlāk,lasot viņas grāmatas Zemes dziesma (1977) unManas saknes ir debesīs (1980). Tiekoties ar ļaudīm,kuriem Mauriņas grāmatas un liktenis daudz ko nozīmēja,sapratu, ka rakstnieces dzīves gājums un darbiir ar psichoterapeitisku, lai neteiktu ārstniecisku,nozīmi. Kad strādāju neiroloģiskā klīnikā Jēteborgā(Göteborg), nācās izmeklēt jaunu meiteni Ingu arsmagu bērnu trieku. Viņa bija nobeigusi tautasaugstskolu un gatavojās studijām. Inga man daudzstāstīja par Mauriņu un viņas grāmatām, par to, kotās viņai devušas. Neapšaubāmi Mauriņas dzīves gājumsun darbs ir pelnījis apbrīnu un cieņu. Inga pativēlāk izdeva grāmatu ar psihoterapeitisku ievrizi.Vēl tagad glabāju tos 19 dzejoļus, kurus Jānis Rudzītisman mācīja lasīt, ilustrējot viņa priekšlasījumu parlatviešu dzeju Upsalā, Stokholmā un Vesterosā.Pirmais ir Jura Alunāna skaistais dzejolis, kurā sauleriet it klusa un brangi rožaini tai stari spīd, pēdējais –Dzintara Soduma ”Kara kalps”. Jāņa Rudzīša referātsun šie dzejoļi bija mans ”īsais kurss” latviešu poēzijā.No Vesterosas atmiņā iespiedušās rindas no Medeņadzejoļa par kapu svētkiem dzimtenē: Tāds krāšņumsvainagos un pušķos kļaujas – / Kā teiksmā atmirdzsenču sils. Neaizmirstamas palikušas arī rindas noKārļa Skalbes krājuma Klusuma meldijas: Enģels noaizslēgtām lūpām liesmainus vārdus plūks. Rudzītislielu vērību pievērsa ritmam, kopā ar mani rūpīgislīpēdams ik rindu, līdz tā tuvojās viņa priekšstatam.Stundām lasījām Zinaīdas Lazdas dzejoli ”Pirmā nakts”un Skalbes dzejoli par Latviju, no kuras paliek tikpelni un asaras. Melodramatismu Rudzītis necienījaun man sava emocionālā ādere bija krietni jāiegrožo,kas nāca tikai par labu. Rudzītis pret mani izturējāskā pret pieaugušu cilvēku – lietišķi un ar respektu,ko ļoti vērtēju. Mauriņai turpretim piemita īpašībaiejusties citu cilvēku jūtu dzīvē un dažkārt to mazākvai vairāk smalkjūtīgi komentēt, kas varēja aizskartjūtīgākus ļaudis, kādi palaikam ir jauni cilvēki.Rudzītis ļoti mīlēja mūziku, un viņa mājā pirmo reizidzirdēju Prokofjeva klasisko simfoniju un Rudzīša komentāruspar šo skaņdarbu.1964.gadā kā nupat studijas beigusi ārste strādājuKungelvas slimnīcā, satiku Rudzīti tuvējā ciemā, kurnotika Eiropas Latviešu jaunatnes apvienības (ELJA)seminārs par Raini un kur, Rudzīša aicināta, lasīju īsureferātu par Aspaziju. Rudzītis žēlojās, ka jūtotiesslikti un ka vadījis semināru pēdējiem spēkiem. Viņšņēma zāles un lūdza man izmērīt viņa asinsspiedienu.Tā bija viena no pēdējām reizēm, kad tikāmies. 1970.gadā viņš pēkšņi nomira ar sirdstrieku, ja nemaldos,ceļā no kādas apspriedes Stokholmā. Astoņus gadusvēlāk nomira Mauriņa.Bet ir palikušas viņu grāmatas. Mauriņas jau Latvijāizdotais Grāmatu Drauga sējumiņš par Dostojevski,24