VOL. LVII, No 4, ISSUE 267

VOL. LVII, No 4, ISSUE 267WINTER 2011Jaunā Gaita is a Latvian quarterlydevoted to literature, the arts, andthe discussion of ideas.Editor-In-Chief:Rolfs EkmanisPhone/Fax: 928-204-9247rekmanis@gmail.comrolfs.ekmanis@asu.eduAssociate Editor:Juris Žagariņšjuris.zagarins@gmail.comContributing Editors:Voldemārs Avens, Vita Gaiķe, AnitaLiepiņa, Maija Meirāne, Juris Silenieks,Juris Šlesers, Linda Treija, Lilita ZaļkalneBusiness Managers:Ingrīda Bulmane23 Markland DriveToronto, ON M9C 1M8, CanadaPhone: 416-621-0898ibulmanis@scom.caTija Kārkle616 Wiggins RoadSt. Paul, MN 55119, USAtijalaura@comcast.netJG home page:http://zagarins.net/JGSubscription rates (USD=CAD)1 year $39.-2 years $76.-Single issues $10.-JG is indexed in MLA (ModernLanguage Association) InternationalBibliography and Latvijas Preses Hronika(Chronicle of Latvian Publications).Published by Jauna Gaita, Inc.121 Harvard StreetSpringfield, MA 01109-3821Printed by TigerPressNorthampton, MA, USAISSN 0448-917957. GADAGĀJUMS, ZIEMA 20114. (267) NUMURSS A T U R S1 Uldis Bērziņš – Cilvēks manī2 DZEJA – Anna Foma10 Vineta Kaulača – Telpas. Pāreja11 Maija Meirāne – Mīts par vientulību12 Madara Rutkēviča – Zara atmiņa15 Laima Kalniņa – Manas daudzās dzīves16 Jānis Elsbergs – Pa ķēķa durvīm17 Imants Auziņš – Četri gadi Latvijā18 Rauls Čilačava – Čaka nomale19 ATMIŅAS – Lilita Zaļkalne un Juris Rozītis –Jānis Gulbītis (Viesiens)22 Uldis Grasis – Mēs aizgājām pie Tevis23 Dagmāra Vallena – Mazā dāma Ķezbere24 Juris Šlesers – Jā, Solveiga26 MĀKSLA – Māris Brancis – Simtgadnieks27 Helēna Gintere – Andris Nelsons28 Fricis Zandbergs – Smagie ormaņi30 Linda Treija – Vineta Kaulača un laiks31 Vineta Kaulača – Paātrinājums32 Ilmārs Rumpēters – Vīns, sievietes33 Voldemārs Avens – Par Rumpēteru33 Rolfs Ekmanis – Uldis Briedis35 Uldis Briedis – Ceļš uz neatkarību54 DAŽOS VĀRDOS – (vg) (tk) (mb) (re)68 KIBERKAMBARIS – Liepiņa memorands (jž)70 Wikipedia – Unikāls piemērs71 LASĪTĀJU VĒSTULES72 Laimonis Purs – Jānim Krēsliņam Sr.73 NOTA BENE − MAIŅAS JG SAIMNIECĪBĀ73 Ilga Reizniece – Veļi74 GRĀMATAS – Jānis Liepiņš – Baiba Bičole75 Jānis Liepiņš – Avena vērojumi76 Juris Silenieks – Aina Zemdega76 Imants Auziņš – Latviešu elēģija77 Anna Auziņa – Oriģinālais Ogriņš79 Jānis Krēsliņš Sr. – Par Enkvistu80 Maira Asare un Aina Siksna – Par Oksanenu83 Dainis Mjartāns – Heinrihs Strods84 Anita Liepiņa – Latvju Teksti 3 & 486 Andris Pētersons – Gundars Ķeniņš Kings86 Gundars Ķeniņš Kings – JBS 42/2 (2011)88 JG LABVĒĻIIN THIS ISSUE – (jž)Ilmāra Rumpētera vāksMaketētājs Juris ŽagariņšJG pateicas par PBLA KF un labvēļu atbalstu

Uldis BērziņšCILVĒKS MANĪ?Sentimentālais slepkava izvēlējās parupuriem jaunos sociāldemokrātus.Sociāldemokrātu īstenotā politika unpašas idejas izraisīja „kristieša” naidu!Viņš todien šāva uz Raini. Un uz maniembiedriem un mani. Sociāldemokrāti nujau pusotru gadsimtu te veiksmīgāk, telempīgāk nopūlas vienot Kristus ideju par„vienlīdzību garā” un laicīgā humānismaideju par „vienlīdzību miesā un tiesā”.Solidaritāte, kā zināms, ir taisnīguma vārdāun vairs ne asinssaišu vārdā. Solidaritātesideāls, grozi kā gribi, tomēr nāk no Jaunāsderības. Sociāldemokrātam svešnieks ir„tuvākais” un nevis potenciāls ienaidnieks.To pašu atkārtos un apstiprinās, kaslasījis evaņģēlijus un Apustuļu darbus. Tāpēc jau praviešu sludināts, tāpēc jauupurējis Sevi Cilvēka dēls, tāpēc jau baznīcā zvana, tāpēc jau tik spilgti fantāzijāpersonificēts „zvērs cilvēkā”, ragainais sātans – lai aptveram, ka nedzīvojam vairstuksneša vidū vai mežu ielokā, un i tas vistālākais mums nu uz mūžīgiem laikiemkļuvis „tuvākais”.Tie veidi, tie ceļi, kā „sātans” tiek cilvēkam klāt un padara viņu par sadistu, tie irgauži racionāli un dabiski, tie ir „bioloģiski”. Politika ir vairāk tik tāda arēna, kursātanam „īstenoties”. Stokholmas teroristam Ziemsvētkos vai nu gadījums, vaipats Zaļaistēvs sūtīja nograndēt nejaušu rībienu blakusielā – viņš saprata mājienu,viņš izgāja no pūļa, nogriezās tukšajā ielā un tur uzspridzinājās. Šoreiz brīnumsneatkārtojās. Par sprādzienu Oslo un masu slepkavību Ūtsalā mēs Kurzemes mežosdzirdējām no vīra, kas bija skatījies televīziju: Nuja, – ir tak tie plēsoņas gēni, beztādiem cilvēksuga būtu iznīkusi! Nu tik tos pamanām – nu tie sāk traucēt! Kariturēja stuti – niknās asinis tur izvēmām. Kas tagad palicis, vai kriminālā karjera? Nu,bokss, vēršu cīņas? Hokejā izkauties, futbolā apgāzt stadionu? Lai nāk medībās,varbūt tā labāk? – bet dod nu psiham rokā plinti!Citi spriež, vajag tak beidzot aizliegt kompī šaujamspēles? Aplauzīsies! Nodzīspagrīdē, a tur nekādas kontroles, tur sadismam lete vaļā – pirks no tā, kuramnežēlīgāk!Iedami gar baznīcu, mēs aizmirsām par uguni un zobenu, par krusta karosizkautām pilsētām, par zemnieku kariem, katoļu un pareizticīgo savstarpējonežēlīgo teroru, par raganu sārtiem, par citticīgo grautiņiem – tā tak sena vēsture!Nē, nav sena, nav vis noslēgusies, un „cilvēks manī” ir apdraudēts atkal un atkal, arkatru paaudzi, ar katru jaunu dienu. Pat varbūt ar katru paštaisnības kārdinājumu.Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrsAr dzejnieku Uldi Bērziņu JG lasītājus nav jāiepazīstinaiii

Anna FomaSarunas ar Gagarinu kādā pilsētā, kurā es neesmu bijusigaismu mēs lietojam arvien retākredzam to tikmēr, kamēr tai nepieskaramieskamēr jūsu pīļu dīķos uz nenosakāmu laikuir apmeties tukšumskaimiņu bērni ir izauguši lieliun sākuši lietot cerību, ticību un mīlestību −tos trīs vaļus, kuri jau septītajā Kunga radīšanasdienā izmežģīja plecusmēģinot aizmigt pēc tam, kad apsolījamūžīgi noturēt plecos visas lielākās pasaulespilsētas, kurās jūs nekad neesat bijusikad jūs ejat peldēties es jūs vērojuik reiz, kad jūs ienirstat uz pārāk ilgu laikuesmu paspējis izstaigāt Mēnesi un dažas zvaigznestajā dienā, kurā jūs vairs negribējāt iet peldētiesbet tomēr ienirāt uz vairākām stundāmes jautāju Gagarinam vai mēs varētu rītausmā sasniegt Zemikamēr mēs tērzējām par bezmiegu, Bartu, Napoleonu un citāmnenopietnām lietāmjūs vairs negājāt peldētiesbet es redzēju jūsu seju kādā krītošā zvaigznēkura sasniedza Zemi tikai tadkad es biju izstaigājis visas lielākās pasaules pilsētaskurās jūs nekad nebijāt bijusiGagarin,es sacījulaiks nolaisties uz zemesAmadeja kompassGrieķi devās nāvē atmuguriski: pagātne bija viņu priekšā.R.Barts...tie bērni ar svilpojošu strazdu mutēm, tie mēs, kuri pazaudējasavus mugurkaulu dokus ar paceltām burām, tie mēs, kurinemācēja smilšukastē uzcelt kārtīgas smilšu pilisAnna Foma dzīvo literatūrā un teātrī (bet citādi vienkāršu dzīvi – sabiedriskajā transportā pārvietojoties no viena punktauz otru). Studējusi dramaturģiju un aktiermeistarību Latvijas Kultūras akadēmijā, bet Krakovā (Kraków) režiju L. SolskaValsts teātra augstskolā un poļu valodu Jagaiļu U. (Uniwersytet Jagielloński). Meklētā miera un klusuma devēja Annaiesot amerikāņu dzejniece un mūziķe Patija Smita (Patti Smith). Publikācijas literāros izdevumos kopš 2008. gada, to vidūapkopojuma Stāsti. Prozas lasījumi klātienē un nekātienē 5. sējumā. (2010).2

es visu atceros, Amadej, toreiz uz mūsu rotaļlaukumu atnāca tava māteun aizliedza man ar tevi spēlēties, bet vai atceries, Amadej, mēstikko bijām izgudrojuši Trojas zirgu, lai netraucēti viens otru iekarotubet tava māte tajā saskatīja viltu un neļāva man ar tevi spēlētiesvairs nekad, viņa teica, es atceros viņas acis, Amadejvēl tagad tās acis mēdz iekāpt mikroautobusā, tās ir iemācījušās paslēptiesbet es zinu, Amadej, ikreiz, kad tās novēršas, no sirmā pakaušaizšaujas šķēpi un man ir bailesmu iemācījusies briesmu brīžos aizvērt acis, esmu iemācījusiesizjaukt Odiseja kuģi, bet man ir bail, Amadej, esmu pazaudējusikompasu, kuru tu reiz man dāvināji, kurā mēs reiz skatījāmies kā Piena ceļātu teici, ka visas zvaigznes ir viena zvaigznetu teici, ka visi cilvēki - tas ir viens Dievsun mēs aizmigām, Amadej, bet kad pamodāmies kompasa adatiņacaurdūra man sirdi, kamēr nebija atnākusi tava māte, mēs nezinājām, kas ir nāvevai zini, ko es tagad redzu raugoties uz savām sabristajām un netīrajām pēdām?tavu seju, Amadejvai tu zini kādēļ grieķi ir nemirstīgi?jo briesmu brīžos tie ir iemācījušies aizvērt acismīts par vientulībuvai mūsu vientulība nav tikai sens mītsmūsu nesatikušās rokaskurās Dievs reiz radīja septiņas dienases tagad nepateikšu, kurš kļūdījās pirmais −tu, kas putenī izkāpusi no vilcienaapmaldījies kādā bērnudārzāvai tas biju es, kurš klusējis simts gadustā arī nejutās pietiekami drošs, lai iemācītospareizi izrunāt kaut vienu latīņu alfabēta burtumīļā Sāra, mūsu galvas uz šiem spilveniem šķirvesela mūžībapat Dante ir apprecējies un Igo katedrālē Kvazimodovairs netiek ielaistsmūsu bērni ir nopirkuši mums puķesmums jāiet viņiem pretī uz nakts vilcienu lai atzītoska neviens no mums nav pelnījis šo satikšanosatzīsimies mūsu bērniem visos mūsu melos −uz varavīksni drīkst rādīt ar pirkstubizbizmārītes mājiņa nedegstārķi patiesībā nav putni, bet pēkšņi iestājusies ziemakurā mēs velti meklējām dievulai tam pateiktucik ļoti mums pietrūka vēl vienas dienas3

Šuberts ir skaistskundze, novelciet cimdusizģērbietiesnetēlosim muļķusjo ziemas vairs navvakar gāju gar jūsu logubet jūs mani tajā nepazinātpiedodiet par manu nepieklājībubet es dzirdēju kā jūs klausījāties Šūbertukamēr jūsu kaimiņi pļāva pirmo zālijūs raudājātvai neviens jums nav teiciska Marijai nepatika bērnijūsu bēdas ir tikai šosejaskurās vairs nekrustojas itin nekasun jūsu svešie kaimiņinaktī noklausījās kā jūs aizslēdzāt durvispirms man piezvanījāt un čukstot sacījāt:bet Šūberts ir mirisDantes atvadastagad tās būs tikai atvadasbūsim skaisti un klusi kā senie grieķi un romiešiatvadīsimies nekavējoties, konduktores zinu, jums nepatīk atvadasarī es jūtos neērti pārskaitīdamsšo daudzstāveņu bezgalīgos stāvusesmu pagalam apmulsis un neesmu drošsvai pietiekami labi atceros stāvu, kurā jūs dzīvojāttoties es ļoti labi atceros pie kuras kāpņutelpasjūs reiz atstājāt mazo vilku sugas kucēnu Dantiviņš ir man blakus vienmēr jūs neticēsietjo esat ceļā uz metro uz tiem elles lokiem kuros pirmo reizi satikāmiespagājušajā vasarā kad sajaucāt metro biļeti ar manu roku4

nebaidieties, es jums nesekošu, dārgā Beatričees tikai gribēju no jums aizņemties dažas jūsu stundaskurās mēs varētu kārtīgi atvadīties kā romieši vai senie grieķiizpušķojot savus klusuma un skumju pārņemtos tempļus ar pašu kauliemmēs uzspēlētu šahu, ja vien jūs neiebilstu, es labprāt zaudētuar īkšķi pieskaroties jūsu mazliet miklajam degunamatvadīsimies nekavējoties, dārgāzinu, būs skumji, bet padomājiet vismaz par Dantišis suns, dārgā, atcerēsies visu −to, kā jums aizejot, jūsu kurpju papēdis kā vientuļš kuģis nogrima dzelmēto, kā kāds nelaimīgais palīdzēja jums sasiet vienmēr pārāk garās kurpju auklasto, kā Dante vēl ilgi raudāja, kad pazaudējāt tā kaklasiksniņu ar ciparu viensSARUNA AR VĀGNERU (Jaunā Vāgnera klusēšana)Vāgnera kungs, mēs neesam tikušies, bet šķiet, esmu jūs redzējusi sapnīvai tā Orleānas jaunava, kuru atstājāt kādā svešā vārtrūmē skumtnav jūsu aizmirstā dzīve, Vāgnera kungs?kā gan citādi mēs būtu tikušies, ja ne mūsu kopīgajos rītoskad kafijas krūzēs ieraudzījuši savus nogurušos atspulgusmēs beidzot pārvarējām rūgtumu tai pieskarties ar mēliVāgner, jūs jau zināt, mūsu atspulgi − tās ir tikai kritušas komētas,komētas, kuras vairs nekad neatradīs savas nāves, pat ne vienkāršākās zīmeska reiz šīs nāves ir bijuši kādas dzejnieces pirksti vai čukstos pavērtas lūpasVāgner, jūs esat slikts! kā gan citādi mēs būtu tikušies, ja ne mūsu kopīgajās tumsās,kurās nodevējus saucām par mātēm, mein liebes Mutterchen, atceros, jūs sacījāt,Vāgner,jūs pārāk ilgi klusējāt, Kungs, mēs pārāk ilgi viens otru nepazinām, lai tagad spētuatpazīt viens otra kritušos ķermeņus pilsētas laukumā pie Laimas pulksteņaziniet, Vāgnera kungs, es jums tikai gribēju pateikt, ka tagad, kad atmiņas vairsneatverdurvis un svešumā nepiedāvā justies kā mājās, mēs varētu kļūt par labākajiemdraugiemjūs tikai uz atvadām pielieciet roku pie šīs kritušās lūdzējas sejas, saudzīgi atveriettai acis,izstāstiet, ka pametīsiet Orleānu uz visiem laikiem, pastāstiet, ka nekad vairsneatgriezīsieties,un vienmēr atcerieties šīs jaunavas lūgšanā apklusušās rokas,kad promejot neatpazīsietsavu atspulgu Tā Kunga vienīgajā sejā5

sniega meitenear ledus acīmSniega meitene ar ledus acīm,Vai nekad tev nekūst acu ledus?(Rainis)Jūs, pilsētas bērni, nomazgājiet rokaspirms atmiņas ēdīsiet kā dievmaizītesjūs, pilsētas bērni, iemācieties klusētpirms skaļi uzrunāsiet savus Simonuspirms lūgsiet savas lūgšanas nocelt no krustapirms aiziesiet vientulībā audzēt biezāku ādujūs, skumjā dzejniec, kādēļ audzējat nātresiznāciet kaila atmiņu priekšā, viņas jūs gaidaizstāstiet kā reiz salauzāt potīti mēģinot atvērt durviskurās kāds zvērēja gaidīt mūžīgikurās kāds neatpazina savu laimibet jūs godīgi sagaidījāt pēdējo vilcienukaut neatšķīrāt Cēzara baložus no sniegputeņagalminiekiem vienkāršiem ļaudīm kuri uz atvadāmneaizmirst ieskatīties spogulīziniet, dzejniec, vientulība nāk pa trim −Tēva Dēla un SvētāGara ādāsgaisma atgriežas ilgi pēc lietustāpat kā jūs tagad, dzejnieckad ik nakti mazgājat Jūdas neticīgās rokasTRĪS DZEJOĻIIANNA ANNAnezinu, kā no jums atvadīties, Anna, Annavai uzdāvināt pilsētas laukumā zagtus ziedusvai noskumušās Mildas zvaigžņu vainadziņuko jūs no tā vēlētos, Anna, Annavarbūt Rembo auļojošos cirka zirgus?īso un godīgo dzīvi jūs aprakāt kādas svešasun tumšas pilsētas centrāko jūs tagad vēlētos, Annavaru jums piedāvāt dažus sapņuskuros mēs tikāmies vien pāris reižu rudenī6

IIIREIZdievs man reiz teica: tev nebūs!neatceros, ko es viņam atbildējuvai rētu nosaucu par punktuvai raudāju kopā ar Raini, vērojotkaruseli, kurā mums vairs nereiba galvasdievs man reiz teica: tev nebūs!atceros tikai to, ka tam vējam bijavilka nagi un tam vilkam bija vilka balssjo tam vējam visu laiku salstreiz teicu es dievamjo tagad kad es varu vien nebūt, dievsmums abiem būtu jāzinakurš pirmais no mums uzcēlato Berlīnes mūri −to dzīvi, kurai tagad netiekam pārikā rētai pirms sāpēmpirms visa, kas sāpējadievstu biji dzeloņdrāšu putnsun tagad, kad tu vari vairs nebūtes tikai gribu zinātkurā mūra pusē −debesīs vai uz zemesman jāpaceļ rokareiz kāds man nepateicadievs, mans ienaidniekka tam vējam visu laiku salstdecembris-jūlijs (2010-2011)Valmiera-Rīga-Prāga8Dzejniece Anna Foma (2011)

Vineta Kaulača. Telpas. Pāreja II. Audekls, eļļa. 180 x 250 cm. 2010Par mākslinieci skat. Lindas Treijas apceri 30. lpp

Maija MeirāneMĪTS PAR VIENTULĪBUDzejoļos viņa ir iemācījusies raudzīties uzsevi it kā no kāda cita redzes punkta. Tas notiekpastarpināti, ar atkāpēm un it kā caurattāluma lēcu, pārtopot tēlā, kurš to uzklausa.Reizēm norādot, kur skatīties un kas slīdgarām. Lai novērstos no tā, kas sāp. Alienācijano sava iekšējā „es”.Dotā īpašība jaunās dzejnieces Annas Fomasbrīvā panta valodas domu padziļina un izraisalasītāja iesaisti ar izjūtu skālu, kas līdzīgatai, ko piedzīvojam, raugoties dramatiskāuzvedumā. Viņa to dara ar lielu pašpārliecību,kā runājot ar mums neredzamiem.Annas Fomas dzejā (agrāk viņa saucās savāīstajā vārdā) loma piešķirta iekšējiem monologiemun uzrunām klāt neesošiem. Tā irpašapmāna valoda, ar kuru mēs mierināmizmisumu sevī un citos. Mazie meli, kas liekuz mirkli smaidīt un neredzēt, kas apkārtnēnospiedošs, – brīvā panta vai dzejprozas tiešumā,kā dzejoļu ciklā „Mēs taču esam laimīgi,vai ne, Pinokio?”– mēs protam laimīgi māt ar roku /nenojaušot, ka pēdējās atvadas nejaušiizmestas kā nobružāta sīknauda, kur vairsnevar / atpazīt ne ciparu, ne ģerboni /- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -– mēs esam kļuvuši pieminekļi. aizejošavilciena dunā / īstāki nekā tikko pienākušāpasažieru vilciena / galastaciju sasniegušāpūļa nopūtā. (Karogs 2010 / 4 )Kas ir Anna Foma?1988. g. Cēsīs dzimusī dzejniece atbild JGjautājumiem:Savā literatūras laukā nenodarbojos ar dzejuvien. Dzeja – tā man ir godprātība un būtībāikviens dzejolis man ir katarse. Esmu ganrāta no saviem kolēģiem, tā sakot: ... kamdēļtik skumja dzeja? ... Laikā, kad Latvijāvaldīja drūmi apstākļi, pieteicās Kārlis Skalbe,Rainis ... viņi ienesa gaismu jau tā drūmajālaikā.Bieži domāju – (tagad arī lasu vēsturisko romānu„Goija jeb ērkšķainais ceļš uz atskārsmi/ vai atklāsmi”), kas ir palicis pāri no laikiem,kad vērtības, uz ko cilvēki tiecās, bijaskaidras un tiešas, bet kas ir tagad – internetalaikmets, kurā cilvēki viens no otra atsvešinās.Es to ļoti izjūtu un dažreiz domāju,kamdēļ gan nepiedzimu kaut tā paša 18.-19.gs. laikā (..) Mūsdienu laikmets ir saputrojisvisu aizgājušo, mēģinot atdzīvināt, radīt kojaunu – lielākoties 21. gs. pirmajā plānā irnostādīts „cilvēks cilvēkā pašā”. Individualitāte.Nav jau vairs konkrētu mērķu, ko aizsāktpasaules mērogos – ir tikai mazais cilvēks,vientuļa sala.Es iestājos LKA (Latvijas Kultūras akadēmijā)tikko no vidusskolas sola – pirmos divus kursusman noteikti bija trakas acis, jo gribājuzināt VISU. Stājos aktieros, tiku dramaturgospie Laura Gundara. Dramaturģijas studijascitās valstīs ļoti atšķiras no dramaturģijasstudijām Latvijā. Lauris Gundars ir ļoti labsskolotājs, es viņu ļoti cienu, viņš man noacīm norāva apsējus (..) deva iespēju izstāstītstāstu. Un stāsts ir gan dzejolī, gan lugā,absolūti visur tas ir. Dramaturģija ir kokasaknes – teātrī bez šīm saknēm nu nekādi.Paralēli dramaturģijas studijām mācījos pieMāras Ķimeles, varētu pat sacīt, ka savus filozofiskosuzskatus esmu mācījusies tieši noviņas. Studiju laikā mēs bijām režisoru, aktieruun dramaturgu apvienotais kurss. Aizmuguras jau trīs izrādes pie jaunajiem režisoriem.Spēlēju kā aktrise, izrāde „Makbets”ir iekļauta Nacionālā teātra repertuārā (rež.N. Griestiņš). Savos 22 gados esmu nospēlējusiŠekspīra Lēdijas Makbetas lomu. Unesmu par to lepna.Biju studēt Polijā. Gan poļu valodu, gan dramaturģijuaktieru skolā. PWST (PaństwowaWyższa Szkoła Teatralna im. L. Solskiego) –tā ir stiprākā aktierskola Eiropā. Tur ieguvupatstāvību un mācījos pašdisciplīnu. Neteikšu,ka nejutos Krakovā kā Kafka „Pilī” – mācījossarunāties poliski, jo atbraucot uz Poliju,no valodas nejēdzu pilnīgi NEKO. Mēnešalaikā iemācījos runāt tekoši.Atdzeju neesmu rakstījusi. Atdzejoju tikai(pašas vajadzībām) dažus Brodska dzejoļus.Pārzinu krievu valodu. Labprāt lasu lugaskrieviski – viņu valodā ir spēks. Latviski krievurakstnieku darbus lasīt nevajadzētu. Navtas. Kā sacījis Sodums par Dantes atdzejošanunoteiktā pantmērā: – Zūd dimensija unDante vairs nav Dante.Es lasu daudz. Sirdij tuvākie autori – Ahmatova,Jeerits, William Blake, Brodskis, un Gogoliļoti cienu, tāpat Čehovu...un noteiktivēl citi.*Tāpat kā Ahmatova, Anna Foma dzejā ir mēģinājusikāpināt izmisuma un sasalšanas izjūtas.„Mīts par vientulību” un serijā „Anna11

Anna” paveras piesaiste gan literārām, ganreliģiskām alūzijām:... jūsu atmiņas ir pielādēti kravas vilcieni / ...tie tagad vienmēr dodas uz ziemu / – un...iemāciet nospēlēt tumsu / ...reiz tačuapraksim visas nenospēlētās notis / visaszaudētās dzīves /Dzejā viņa pieskaras, uzrunā Bartu, Raini,Vāgneru, Šūbertu, kosmonautu Gagarinu,Vecās Derības Sāru, Mariju Magdalēnu unDievu. Tie ir šaubu un ticības jautājumi pašaisev.jo tagad kad es varu vien nebūt, / dievsmums abiem būtu jāzina / kurš pirmais nomums uzcēla /to Berlīnes mūri – / to dzīvi, kurai tagadnetiekam pāri / kā rētai pirms sāpēm /pirms visa, kas sāpēja /dievs(No „Reiz” ciklā „Trīs dzejoļi”)P.S. Annu Fomu es atradu reiz ejot cauri Matīsakapiem. Pavisam vienkārši. Anna Foma ir tikai dzejā.Dzejniece manī. Jo pati esmu gan dramaturgs, ganaktrise. Šobrīd esmu no galvas līdz kājām Jaunāteātra festivālā Homo Novus.Dzejniece un māksliniece Maija Meirāne, dzejkrājumuDūmistaba (1988) un naktsvēstules (2002) autore, ir JGredakcijas locekle (skat. dzejoļu kopu un mākslas darbureprodukcijas, arī dzejnieces Baibas Bičoles rakstu parMaiju JG259).Madara RutkēvičaMadara RutkēvičaZARA ATMIŅASākumā tas visu laiku čīkstēja, tad sākakrakšķēt tik griezīgi, it kā kāda neredzamabūtne vai vējš, iešmaucis viņas istabā pa vaļāatstātu logu, virinātu vaļā un ciet vecas kokadurvis ar ierūsējušām eņģēm. Šī skaņa viņupamodināja. Viņu pamodināja milzu zarspašā istabas vidū.Viņa lēni piecēlās gultā sēdus, paskatījās uzsvešo objektu, uzmanīgi aizšļūca līdz gultasgalam, tad tikpat uzmanīgi no krēsla paņēmazaļos rītassvārkus, uzvilka tos, uzmanīgiatšļūca atpakaļ uz gultas otru galu, tikpatlēni piecēlās kājās, ne reizi neizlaidusi zaruno acīm, klusi un pavisam lēnām, joprojāmskatīdamās uz zaru, izgāja no istabas un bezskaņas pievēra durvis.Iegājusi virtuvē, viņa uzlika vārīties ūdeni,piegāja pie izlietnes un nomazgāja muti aukstajākrāna ūdenī, ielūkojās spogulī, kurš karājāsturpat virs izlietnes, saberzēja pieri; nogulēšanas tajā bija iespiedušās dažas rievaskā uzartas vagas laukā, tās viņa diezgan ātriizgludināja un piere atkal bija tāda pati, kāagrāk − gluda, mazliet apsārtusi no berzēšanas,plata, bet parasta viņas piere. Ūdenspa šo laiku jau bija uzvārījies, viņa no skapīšaizņēma krūzi un pagatavoja sev kafiju,tad iesēdās krēslā pie loga, mazliet to pavēraun brīdi vēroja, kā no viņas un citu mājujumtiem krīt sniegs, mazliet saviebās viņasseja; vakar bija beidzies cukurs. Ainava viņasacīm pavērās tāda pati, kā daždien ziemāstas mēdz būt, vismaz viņasprāt, zeme bijapēkšņi eksplodējusi un tagad to vismaz trīsmēnešus klās balti pelni, baltum balti pelniun klusums. Rāmo un sastingušo ainavu šorītpapildināja kāds vīrs uz jumta, kuru viņasākumā nebija ievērojusi, viņai šķita, ka vīraspilgti dzeltenā veste viņam mugurā ir saule,kurai jau pavisam drīz jāuzlec. Viņa brīdi vēroja.Viņš strādāja nikni, ar lāpstu stumdamssniegu pāri jumta malai. Pēc brīža niknaissniega stūmējs pagriezās pret austrumiemun sastinga. Pirmie austošās saules stari vispirmsappludināja viņas seju, pēc tam virtuvipielēja ar savu maigo gaismu, arī viņai bijajāsastingst un jāļaujas tāpat, kā to darīja vīrsuz jumta aiz loga. Austošā saule saudzīgipieskārās savu vērotāju sejām, viņa, to spēcīgiizjuzdama, atcerējās, ka tik saudzīgi viņunoglaudīt prata tikai viņas māte Ada.Izdzērusi kafiju, viņa piecēlās no krēsla, aizvēralogu un piegāja pie izlietnes, ielika tur12

izkāpusi no salta ūdens. Pārvietošanās istabānebija vienkārša − vajadzēja krietni piepūlēties,lai apietu zaram apkārt tā, lai tasneviļus nesakustētos un nenospiestu viņupašu. Tikusi līdz durvīm, viņa atkal apstājāsun, pagriezusies pret zaru, viegli pieskārāsgaismas slēdzim un izslēdza to. Istaba līdzar visu zaru iegrima miegainā tumsā. Viņaatkal pieķēra sevi pie domas, ka aiz pieradumaprāto par šūšanu, taču atminējās, ka šujmašīnataču tagad dieva mierā dus zem viņassvešā un dīvainā ciemiņa. Sasprindzinājusiredzi, viņa istabas tumsā ievēroja ko dīvainu,bet varbūt tas arī nebija nekas dīvains− melnie ziedi atvērās un sāka mirdzēt kā sīkaszvaigznītes, tad blāva un sudrabota gaismavēlās no tiem, līdz apņēma visu telpu kādūmi vai migla. Viņa gaidīja, kas notiks tālāk.Sudrabotā gaisma te cēlās, te vēlās no vienaistabas stūra uz otru, līdz sakoncentrējās kāmākonī virs viņas gultas. Šo notikumu vērojot,viņa neko īpašu nedomāja − tikai vēroja.Atmiņā atausa kādi seni Ziemassvētki, kad armāti Adu abas slidoja uz aizsalušā ezera netāluno mājām. Ada kaut kur bija izrāvusi viņāmabām vecas slidas. Ar tām nebija vieglipaslidot, jo vietām slidu sliede bija sarūsējusi.Viņas slidoja naktī − virs viņām abām jumāssīkas zvaigznītes, un piebriedušais mēnessapgaismoja aizsalušo ezeru. Ada viņuturēja pie vienas rokas, bet otrā rokā brīnumsvecīti,tā sprakšķēja, kamēr viņas slidoja,Ada visu laiku smējās, bet brīnumsvecītelēni dzisa ar tādu kā krakšķoņu... Ada pēkšņigriezīgi iekliedzās, krita milzu zars, kritaviņas abas, viņa, to pēkšņi atcerēdamās, fiziskiizjūt, kā Ada viņu spēcīgi satver ar vienuroku un aizsviež prom kā tādu lupatu, unviņa tiek izmesta krastā, bet pati paliek.Zars, kurš visu laiku bija krakšķējis, pēkšņiapklusa. Viņa sajuta, ka pār zodu no apakšlūpaspil kaut kas silts; viņa bija sakodusi sevlūpu, nemaz nejuzdama, ka to dara.Viņa tagad atceras, ka pēdējais, ko viņa redzēja,tupēdama sniegā tajā tumšajā ezerakrastā, bija blāva un sudrabota gaisma, tātuvojās Adas sejai arvien tuvāk un tuvāk...un tad brīnumsvecītes vārgā gaisma izdzisaun pazuda lielā zara spējā kritiena vaļā atlauztajāledus plaisā kā dziļā bezdibeņa rētāpavisam.Viņa ļāva, lai atmiņas viņu nes arvien dziļāktajā melnajā naktī, tajā pašā laikā viņa zināja,ka neko, ka pilnīgi neko nespēj mainīt, kātikai izsekot līdzi savām atmiņām − zara biedējošajāklusumā vēlreiz ieraudzīt to, ko viņaredzēja, kad vēl bija maza meitene, kura tajānaktī sakoda sev ne vien apakšlūpu, bet arīsavus pirkstus. Viņa palūkojās uz zaru, kurštur gulēja pašā istabas vidū un sajutās tāpriekšā tikpat nevarīga un vāja, kā tad, kadsēdēja ezera krastā sniegā kā bērns. Arī tagadviņa sajutās kā bērns, kurš, ja arī viņu vadītumežonīgs spēks glābt, tik un tā nespētuto izdarīt. Arī tagad viņa jutās zara pieveiktaun sastindzināta. Zara atmiņa bija spēcīgākapar viņējās izmisīgo vēlmi − kaut tā nekadnebūtu noticis; bez spēka viņa atkrita gultā,nespēdama pieveikt savas atmiņas un nogulējatā tur līdz nākošajam rītam.Sākumā tas visu laiku čīkstēja, tad sāka krakšķēttik griezīgi, it kā kāda neredzama būtnevai vējš, iešmaucis viņas istabā pa vaļā atstātulogu, virinātu vecas koka durvis ar ierūsējušāmeņģēm. Šī skaņa viņu pamodināja.Viņu pamodināja milzu zars pašā istabasvidū.Viņa atvēra acis, piecēlās gultā sēdus, paskatījāsuz zaru, pasveicināja to un uzmanīgi izgājano istabas. Iegājusi virtuvē, viņa nenomazgājaseju, arī spogulī nepaskatījās, betuzreiz pagatavoja sev kafiju − dubultā stipru,melnu un bez cukura. Iesēdās krēslā pieloga, atvēra to līdz galam vaļā un dziļi plaušāsievilka ziemas gaisu. Kaklu sažņaudza ledainsaukstums, un viņa norija karstu kafijasmalku, kas bija vēl sliktāk, jo kaklu tūlīt sažņaudzavēl spēcīgākas sāpes. Izliekusies palogu, viņa izspļāva kafiju un pēkšņi pamanīja,ka nav vienīgā, kas to dara. Vispirms viņapamanīja, ka spļauj arī kaimiņš, kurš dzīvozem viņas, bet tas, ko viņš izspļauj, nav kafija,bet gan tēja, pēc tam viņa pamanīja, kato dara arī cilvēki no pretējās mājas logiem −tie visi bija izliekušies pa logu un līdz ar viņuvienlaikus izspļāva kaut ko no savām mutēm.Tūlīt viņa arī dzirdēja to balsis − viņi viens arotru sakliedzās par kaut kādu milzīgu zaru,kurš jau no vakardienas atrodoties viņu istabāsun, līdz ko iestājoties noteikta vakarastunda, viņi atceras kaut ko tādu...Balsis sāka pārklāt viena otru, līdz pārgājaneskaidrā klaigāšanā. Pārējo viņa nesaklausīja.Viņa aizcirta logu. Viņa aizvēra acis.Cēsīs dzimusī Madara Rutkēviča raksta visvairākprozu. Studējusi dramaturģiju pie Laura GundaraKultūras akadēmijā. Šobrīd gatavo Ilzes lomu RūdolfaBlaumaņa Pazudušajā dēlā, kuru ir paredzēts iestudētLatvijas Nacionālajā teātrī Normunda Griestiņa režijā.Brīvākos brīžos Madara pārlasa Džeimsa Džoisa Ulisu.Vecumdienas, uz kurām gan vēl jāgaida sešas septiņasdekādes, tomēr gribot pavadīt Cēsīs. Publikācijasperiodikā un apkopojuma Stāsti. Prozas lasījumi klātienēun neklātienē 5. sējumā. (2010).14

Laima KalniņaMANAS DAUDZĀSDZĪVESEs dzīvoju daudzas dzīves. Kādreiz es bijubērns, kas rotaļājās piepilsētas mājā uz trimpakāpieniem, kas veda no verandiņas dārzā.Es rotaļājos kopā ar savu draudzeni, augšstāvaRasmiņu un ar viņas un manām lellēm,vai arī lielā, man šķita, vienmēr siltā istabāuz pelēka grīdas paklāja ar savu spēļu lācīti.Bet Ziemsvētkos uz istabas pelēkā paklājabija liela, zaļa, smaržīga egle, greznota spīguļiemun mirdzošiem stikla karekļiem.Bet kādu citu reizi es biju meitene, kas kopāar vecākiem un mazo brāli brauca zirguvilktās kamanās cauri piesnigušam mežamuz zemu lauku māju, lai svinētu Ziemsvētkuspie tikai svecīšu greznotas eglītes un dziedātusenās Ziemsvētku dziesmas kopā ar tāsmājas ļaudīm. Atmiņā es paņēmu līdzi braucienucauri piesnigušajam mežam, un tasman likās kā reiz redzēta pasaku valstība.Taču kādreiz svešs kuģis mani aizvizinājaprom no zemes, kur bija bijusi piepilsētaskoka māja uz smilšainās ieliņas. Un zemālauku māja, kur kādreiz bija svinēti Ziemsvētki.Un es kļuvu svešas zemes staigātāja unstudente, kas mācījās kļūt par arhitekti, lairadītu sev jaunu dzīvi un mājas.Zīm. Ilmārs RumpētersUn kādreiz es biju jauna māte, kas svinējaZiemsvētkus savā mājā ar savu vīru un meitēnu,kas mēdza mums izdomāt pārsteigumuspie eglītes. Reiz tas bija no baltas svecesizgrebta mazmazītiņa pelīte ar garu daktsasti, kas bija ievīstīta papīru papīros un ieliktalielā papes kastē, un mums pagāja krietnsbrīdis, kamēr to atradām.Kādreiz es biju arhitekte, kam Ziemsvētkutogad nemaz nebija, jo steigšus bija pabeidzamsdarbs lauksaimniecības izstādei Ēģiptē,un svētvakaru es pavadīju pārliekusies savamdarba galdam, skicējot un veidojot izstādesēkas un iekārtojumu. Man nemaz nebijažēl zaudēto svētku, jo mans labais vīrsbija miris un mana meitene bija studentekādā tālā universitātē, un mana māja bijatukša un sastingusi klusa.Bet kādreiz mana māja, kurā es biju dzīvojusičetrdesmit piecus garus gadus, man kļuvapar lielu, jo neviens nedalījās ar mani tajā, unes vairs nevēlējos viena tur dzīvot, un es aizgājuuz mazu, manas labās draudzes sagādātudzīvoklīti, kādus tā bija izdomājusi uzceltsavas baznīcas vecajiem ļaudīm. Nams,kurā mēs visi dzīvojām, bija pavisam tuvumūsu baznīcai, un Ziemsvētkos egle tika dedzinātasvētnīcā. Tas bija tik skaisti svecītēmgreznoto Ziemsvētku kociņu redzēt plašajātelpā, kur visi sapulcējāmies, lai dzirdētu mācītājasteiktos vārdus un atkal dziedātu senāsZiemsvētku dziesmas.Dievkalpojumam beidzoties, tik daudzasrokas sniedzās man pretī: Priecīgus Ziemsvētkus!Priecīgus Ziemsvētkus! Un katrs labaisvēlējums bija kā silts un gaišs stars. Likās,mēs cēlām tiltu no viena uz otru, no vienauz otru no gaišiem un siltiem stariem, unvisu svētvakaru mūs nesa labais staru tilts.Kādreiz būs atkal Ziemsvētki, baznīcā degsZiemsvētku eglīte un ļaudis vēlēs viens otrampriecīgus Ziemsvētkus, ārā ejot no svētnīcas,bet es vairs nebūšu tur. Es nebūšuvairs tur. Es nebūšu vairs nekur. Mana dzīvevairs nebūs. Varbūt es būšu aizgājusi pavieglo staru tiltu uz turieni, no kurienes navatgriešanās. Tur otrajā pusē. Bet kādreiz esdzīvoju daudzas dzīves.Arhitektes, prozaiķes, dzejnieces, tulkotājas unjaungaitnieces Laimas Kalniņas radošajā kontā ir garavirkne daiļliteratūras darbu. Pērngad apgāds Jumava laižklajā viņas Runci Timiānu un Annu. Vairāk par rakstnieciskat. JG236(2004):8.15

Jānis ElsbergsPA ĶĒĶA DURVĪMKomentārs par Dzintaru Sodumu un viņaVirtuves piezīmēm, Noras Ikstenas Vīru zilajālietusmētelītī un Ievas Lešinskas „Plakanopasaku”.Notika tā: Virtuves piezīmes (Mansards,2011) atsauca man atmiņā laiku pirms 10-11 gadiem, kad LU rakstīju par Dzintaru Sodumudiplomdarbu, iepazinos ar visu viņatolaik publicēto daiļradi, kā arī Rakstniecībasmuzejā pieejamajiem materiāliem, unšai procesā piedzīvoju dažnedažādas sajūtas– prieku, gara radniecību, neizpratni, sāpes,brīžiem arī vilšanos. Vīrs zilajā lietusmētelītī(Dienas Grāmata, 2011) mani negaidīti sajūsmināja– par spīti tam, ka Nora Ikstenakā rakstniece man vienmēr bijusi pasveša (kāmēdz teikt, ne priekš manis). Un „Plakanāpasaka” (Ievas Lešinskas recenzija par Ikstenasgrāmatu – žurnāls Ir, 2011.1.VI) atstājasāji pliekanu sajūtu.Pēdējās sakarā gluži neticami, ka nākas atgādinātpavisam elementāras lietas. Pirmkārt,tev būs literāru darbu, atsevišķu grāmatu,uzlūkot kā suverēnu lielumu, un ir pilnīgivienalga, ko autore par tās tēmu rakstījusivai runājusi agrāk, citos žanros un kontekstos.Otrkārt, Sodums savos galvenajosprozas darbos bija izteikti autobiogrāfisks,pat dokumentāls. Tiešas izteiksmes un patiesīgumavārdā viņš upurēja daudzas citasradošas iespējas un pieejas, tāpēc būtu dīvaini,ja Ikstena šo Sodumam veltīto grāmatubūtu rakstījusi citādi. Nianses, kuras attiecasuz reālo dzīvi (Lešinskas formulējums), irtieši tādas, kādas tās ir. Veca cilvēka ikdiena,kopšana un aiziešana ir tāda, kāda ir, tāir īstenība (precīzāk sakot: Ikstenas rakstītaismani pārliecina kā īstenība, es to no tekstaredzu un noticu tam), un tālākais jau ir maniskā lasītāja spēja un vēlēšanās to saprast,iejusties tajā, pieņemt, mācīties. Ja es tojūtu sabalsojamies ar savu dzīves un literāropieredzi, ja man šķiet, ka tikai tik tieši unkonkrēti vajag par Sodumu rakstīt, tad tā irmana uztvere (un ne vairāk). Ja Lešinskai tastikai ļauj apmierināt ziņkāri, šķiet triviāli unreālajam Sodumam pat pazemojoši, tad tā irvienīgi viņas uztvere.Taču sākotnēji gribēju rakstīt tikai par Virtuvespiezīmēm – paplānu brošūriņu ar DzintaraSoduma pēdējo gadu atziņām un vērojumiem,kurus no Soduma kladēm atlasījusiNora Ikstena un sakārtojusi GundegaBlumberga. Tā ir mazliet dīvaina grāmata.Vispirms man ienāca prātā Knuta Skujeniekadzejoļa rinda: uzvarētājs nāk pa ķēķa durvīm.Virtuvē parasti ielaiž tikai savējos, un te tā arīir – cilvēkiem, kas kaut ko zina un saprot noSoduma, šī grāmatiņa būs tuva, jauks pienesumskopīgajam darbu korpusam, atgādinājumspar autora šarmu, šerpumu, neatkārtojamointonāciju. (Atceros Agnesi Krivadi arsajūsmu tvītojam par šīm piezīmēm.) Tiem,kam konteksts svešs, tā varētu likties tikaikategoriska nīgra veča burkšķēšana, vienpusīgaun pārsvarā neargumentēta. Un tas patnebūtu īpaši tālu no patiesības. Autors pasmīnpar tiem, kam prāts tālāk par nacionālismunesniedzas, kamēr pats visas grāmatasgarumā savus vērojumus un atziņas skaidrogandrīz tikai ar nacionālām īpatnībām: latvieši,lūk, tādi, krievi tādi, angļi, toties, šitādi...Viņš aicina domāt un ar prātu visu risināt,kamēr pats reti kuru domu izdomālīdz galam, tikai apgalvo, apgalvo, apgalvo...Taču man kā Soduma cienītājam teksts šķietasvisnotaļ fascinējošs, tāpēc neceļas rokapārmest Ikstenai un Blumbergai šīs grāmatiņasklajā laišanu.Saistībā ar manām atdzīvinātajām atmiņāmpar darbu ar Sodumu (dzīvē neesmu ar viņusarakstījies vai ticies) man gribētos ar līdzībuīsi ieskicēt savu priekšstatu par Soduma likteni.Ir leģenda par slaveno vijolnieku Paganīni,kuram kādā koncertā vijolei stīgas trūkušascita pēc citas, kamēr palikusi tikai viena,un viņš spoži pabeidzis koncertu, spēlēdamsuz tās. Soduma jaunības gadu literārādarbība izsekojama kara laika Latvijas un pirmotrimdas gadu preses publikācijās, kā arī16

viņa sadaļā jauno dzejnieku krājumā Trīs autori(1950) un romānā Taisām tiltu pār plašujūru (1957). Redzam ārkārtīgi dzīvīgu, aktīvu,daudzpusīgi apdāvinātu jaunieti, un autobiogrāfiskajāromānā Jauni trimdā (1997)redzam, kā viņš pamazām pārvērties. 1960.gadā iznāca Ulisa tulkojums, 1963. gadāviņš pārcēlās no Zviedrijas uz ASV.Cīņā ar savu pēckara gadu alkoholismu undepresiju Sodums atteicās no jaunības gaduradošajiem uzstādījumiem (vai to trūkuma),bet vienlaikus arī no valodiskās un poētiskāsatraisītības, kas viņam piemita, un tapa skarbiaskētisks un arī visai vienpusīgs šai jomā.Cīņa netika zaudēta, bet viena stīga bija pārtrūkusi.Nespēdams atrast sev vietu, negūdams,kā viņam šķita, pietiekamu atbalsi savāmdomām un centieniem trimdas latviešusabiedrībā, viņš no tās vienkārši norobežojās,turklāt norobežošanās attiecās arī uz zviedruun (vēlāk) amerikāņu sabiedrību. Vēl vienastīga pušu, pavediens, kuram taču vajadzējabarot viņu kā visnotaļ reālistiskas ievirzesrakstnieku. Pārtulkojis Ulisu, viņš Džoisāun Ulisā kā tulkotājs arī noslēdzās. Ja rakstnieksvēl var iztikt ar ierobežotiem valodasun izteiksmes līdzekļiem, tad tulkotājam noslēgšanāssava stila un domāšanas kanonā irnāve. To rāda vēlākie neveiksmīgie mēģinājumipiepulcēt Džoisam T.S. Eliotu un vēl dažusatdzejotus autorus. Arī šī stīga bija pušu.Palika viena stīga, un uz tās arī Sodums savuspēdējos apmēram 20 gadus spēlēja. Vienamliksies, ka vienveidīgi, kategoriski, plakani.Citam – ka spoži, fascinējoši, neatkārtojami.Varbūt atkarībā no tā, kuras grāmatasgadīsies pa rokai. Es ar lielu interesi unprieku lasīju autobiogrāfiskos romānus Savaivalstij audzināts (1993) un Jauni trimdā,kamēr jutos sāpināts par to, kā Sodums jaunajā1993. gada izdevumā bija pārstrādājotsabojājis savu 1957. gada romānu Taisām tiltupār plašu jūru.Katram mums savs Sodums. Lešinskai drošivien visupirms kolēģis pa Eliota „līniju”,Ikstenai svarīgas literāri-personiskas skolotāja-skolniecesattiecības 20 gadu garumā,man – epizode literārajā pieredzē, kas atstājusidziļas un varbūt neizdzēšamas pēdas.Dzejnieka, tulkotāja, atdzejotāja Jāņa Elsberga radošajākontā ir dzejkrājumi Vistīrākā manta (1993), Rīta kafija(1996), Daugavas bulvāris (2000), panti (2008), kampievienojas Jura Kronberga zviedru valodā atdzejotāizlase Daugava boulevarden (2003). Tulkojis amerikāņuun lietuviešu dzeju, svarīgākos Vonneguta (KurtVonnegut) darbus, virkni 20. gs. dramaturgu darbuNacionālajam teātrim u.c. Publikācijas periodikā, arī JG.Komentārs publicēts ¼ satoriImants AuziņšČETRI BRĪNUMAINIMANAS DZĪVES GADILATVIJĀTādu pieredzētā vērtējumu Zinātņu Akadēmijaspārpildītajā aktu zālē, atverot grāmatuTuvošanās Latvijai. Vēstnieka atklājumikrievu valodā (Приближение к Латвии.Откровения посла. Riga: Bonmark, 2011.246. lpp.), maija sākumā izteica pats autorsRauls Čilačava. Šobrīd tiek gatavots paplašinātsgrāmatas izdevums gruzīnu valodā;saietā izskanēja vēlme jo drīzāk to ieraudzītarī latviešu un ukraiņu valodā. Jo – vēstniekināk un aiziet, bet Čilačava paliek, kā rakstījusi(241) kinorežisore, dzejniece un žurnālisteVija Beinerte. Tiešām!Kas ir šis neparastais cilvēks? Gruzīnu dzejnieks,lielās Ukrainas vēstnieks (2006-2010)mūsmājās; arī ukrainiski rakstošs un atdzejojošs;saņēmis abu savu dzimteņu, vairākkārtarī Latvijas, augstas balvas un prēmijas;mūsu ZA Goda doktors, Triju Zvaigžņu ordeņavirsnieks; gandrīz simts grāmatu autors...Pilnīgāks uzskaitījums iznāktu pagarš. Tomērviens piemērs vēl nepieciešams: Rauls Čilačavair arī viens no nedaudziem Franca Kafkasstarptautiskās prēmijas laureātiem (šajāpulciņā ir Aleksandrs Solžeņicins, kinorežisoriStīvens Spilbergs, Milošs Formans u.c.).Par šo unikālo personību akadēmiķis JānisStradiņš teicis: Ar Gruziju viņu saista asinsradniecība,ar Ukrainu – laulības saites, arLatviju – mīlestības saites (243).Autors piekrīt, ka tā arī ir, un piebilst, ka mīlestībasklātbūtne ir visur. Manuprāt, tā tadarī ir Tuvošanās Latvijai atslēga, būtība unsatvars: mīlestība un izpratne. Bez tā patredzīgai un dedzīgai publicistikai diemžēlmēdz būt īss mūžs. Allaž taču ir iespējams– arī šajā grāmatā – kaut ko precizēt, papildināt,bet paliekoša vērtība ir mīlestība unizpratne. Un – veikums, kas tās balsta unapliecina.Tuvošanās Latvijai veidota kā šo četru brīnumainogadu summējums. Esejas, intervijas,tulkoto latviešu grāmatu ievadi, dienasgrāmatasieraksti, preses atsauksmes, Latvijaspolitiķu un kultūras darbinieku portretuskices, sarunas ar pazīstamiem politiķiem,rakstniekiem, zinātniekiem, uzņēmējiem.17

Nav brīnums, ka erudītais autors spējismums ko jaunu pavēstīt par Ukrainu unGruziju, tāpat par sev tik pazīstamo tautudiasporām. Nereti pārsteidz, ka viņš palīdzmums ieraudzīt jaunas šķautnes arī Latvijasdzīvē un kultūrā.Kā diplomātu Raulu Čilačavu, protams, nodarbinājisplašs starpvalstu attiecību spektrs:politika, ekonomika, nacionālās attiecības.Par visu to atrodam vērā liekamas ziņas unpārdomas. Piemēram, par sarežģīto Ukrainasvalsts attīstību un Gruzijas dramatiskoceļu laikam gan retais spētu tik daudz pateiktlakoniskās un pārliecinošās rindās.Par plašāko, galveno daļu – Latvijas dzīvi– var sacīt īsi: daudz kur pabūts, daudzpagūts skopajās stundās pie rakstāmgalda.Viens cilvēks ar saviem palīgiem paveicisto, ko, dod Dievs, jebkurā zemē paveiktveselām jaudīgām valsts institūcijām! – četrosgados sagatavota un izdota Raiņa un Aspazijasdzejas un atziņu grāmata trijās valodās(latviešu, ukraiņu, gruzīnu), AleksandraČaka dzejas un stāstu kopojums, Ojāra Vāciešakrājums (ukraiņu un gruzīnu valodās),liela Raula Čilačavas darbu izlase gruzīnu valodā,kurā ietvertas gan minēto, gan KnutaSkujenieka un Imanta Auziņa dzejoļu kopas.Liels palīgs šajos un citos darbos bijusidzejnieka dzīvesbiedre Ija, ievadu, stāstuun atziņu tulkotāja šīm grāmatām ukraiņuvalodā. Bez Raula Čilačavas un Ijas ieguldījumanav iedomājama Tarasa Ševčenko divvaloduizlases Liktenis, kā arī unikālas antoloģijasVējš no Ukrainas tapšana latviešuvalodā. Atsaucīgi līdzdarītāji centāmies būtarī mēs, lielāka vai mazāka Rīgas atdzejotājugrupa. Atsevišķi atzīmējams Šotas Rustavelipoēmas Bruņinieks tīģera ādā fragmentuskaistais izdevums oriģinālā un latviski. Šajālaikā Rīgā laistas klajā arī vairākas Čilačavasgrāmatas – piecvalodu izdevums Smilšupulkstenis, gruzīnu un ukraiņu dzejoļu atlaseLoma latviešu valodā.Kopumā tie ir tie vaļi, kas droši balsta arī TuvošanāsLatvijai daudzas lappuses. Atbalsojas.Sabalsojas.Kā jau sacīts, šiem darbiem jau iezīmējasturpinājums. Viens no lielajiem mērķiem tikaminēts jau grāmatas raudzībās: jauna gruzīnudzejas antoloģija latviski un jauna latviešudzejas antoloģija gruzīnu valodā. Un vēl.Laikā, kad Gruzija zaudējusi apmēram pusiteritorijas, kad zeme grūti pārvar kara sekas,dzejnieks stāsta: Gruzijā joprojām tiek izdotidesmit (!) literatūras un kultūras izdevumi.Un Tbilisi, Zugdidi pārpildītās zālēs skan arīLatvijas atbalsis un vārds. Vieglākie laiki navarī Ukrainai. Un tomēr...Vai tā nav viela pārdomām Rīgā?oRauls ČilačavaČAKA NOMALETur, kur izbeidzas tramvaja sliedes,Čaka pilsētas nomale sākas.Zini vērtību, kāda tai pieder,Bet ar to grūti dalīties nākas.Rietā pametot Rīgu, tu brīnies,Skatot namiņu slēģus un rakstus(Ievas – līgavas vaļējām pīnēm,Baltā liesma tev sveļ acu plakstus).Nav ne pakalna zemei kā galdam,Apkārt ezeri, biezokņa siena.Miers un klusums visdziļākais valda,Arī tevī tas šovakar ienāk.Laupītājam tā čakura* piestāvKā te krēsla, ap kokiem kas kļaujas.Tevi apbur šī aina, tad dziest tā,Čaka acīm viss pārvērsties ļaujas.Atdzejojis Imants Auziņš*čakura – rietumgruzīnu (gūrijiešu un adžāru)augumam piegulošs nacionālais tērps.Par rakstnieku Imantu Auziņu skat. JG264:7.18

JĀNIS GULBĪTIS(VIESIENS):BEZ TEĀTRA NEVARDZĪVOT!Lilita ZaļkalnePar sevi vēstulē literatūrzinātniekam ViktoramHausmanim Kalugas guberņā, Krievijā,dzimušais (1916) publicists, dzejnieks undramaturgs Jānis Gulbītis (pseid. Jānis Viesiens)pazemīgi izteicies, ka viņam taču pietrūkstot„rakstnieka talanta”. Tam, protams,neviens mūsu rakstniecības zinātājs nepiekritīs.Ja nu kas, tad spēja atstāstīt savus piedzīvojumus,uzburt kādus sen notikušus notikumuslasītājos tā, it kā tie visi teju teju tepatvēl notikuši, to gan Jānis mācēja. Pārlasotviņa atmiņas par skolā pavadītajiem gadiemRīgas pilsētas 1. ģimnāzijā (1930-1934), paršīs skolas vēsturi, pedagogiem, pulciņiemun audzēkņu pašdarbību, viss šķiet tik aizraujoši,it kā mēs paši būtu bijuši aizvadītāgs. 20. un 30. gadu skolas notikumu līdzgaitnieki.Šogad Jāņu laikā Upsalā, Zviedrijā,šīs zemes gaitas 95 gadu vecumā beigušaistrimdinieks skolas gaitas uzsācis Viļa Olavakomercskolas pamatskolā, tās turpinājis Rīgas1. pilsētas ģimnāzijā, pēc tam studējisLU tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē,līdztekus darīdams kancelejas ierēdņadarbu Sabiedrisko lietu ministrijā. Karalaikā vispirms bijis tulks vācu Brandenburgaspulkā, kas izsoļojis līdz pat tālajai Kubaņaiun Kaukāzam, bet 1943. gadā pēc paša vēlmespārgājis uz Latviešu leģionu, kur kārtojisaizgādības lietas karavīru ģimenēm. Karambeidzoties, autoritātes nosūtījušas uz Dāniju,ko pie pirmās izdevības slepus atstājis, pārbēgotuz Zviedriju, kur jau viņu gaidījusi Rīgasmīlestība Aija. Pēc uzturēšanās atļaujassaņemšanas apmeties uz dzīvi Dienvidzviedrijasuniversitātes pilsētā Lundā, strādājotrūpnīcās un fabrikās, pa vaļas brīžiem rakstotlugas un nododoties sabiedriskam darbam.Lundas posmā (1946-1952) sarakstītasun iestudētas sešas lugas. Seko pārcelšanāsuz Upsalu. Šajā pilsētā – ar Zviedrijas vecākouniversitāti un slaveno Carolina RedivivaFoto: Uldis Grasis

ibliotēku – pēckara gados dzīvojuši un strādājušidaudzi pazīstami latviešu trimdinieki– teologs Haralds Biezais, mācītājs LeonsČuibe, vijolnieks Alfrēds Dunkels, publicistsOsvalds Freivalds, literatūrzinātniece ZentaMauriņa, mineralogs Oto Mellis, filozofsKonstantīns Raudive, literatūras kritiķis JānisRudzītis, botāniķi Heinrichs Skuja un AuseklisVeģis. Gulbītis kļūst par diplomētu pedagoguUpsalas Skolotāju augstskolā (1964), betpēcāk iegūst filozofijas maģistra grādu UpsalasUniversitātē, kam seko vēstures, mākslasvēstures, sabiedrisko zinātņu un psiholoģijasmācīšana (1967-1981) Jēvles (Gävle)tehniskajā ģimnāzijā. Intensīvais skolmeistaradarbs neattur viņu no nemitīgām bēgļusabiedriskām aktivitātēm – gan Latviešu PENklubā, Latviešu Rakstnieku Apvienībā (LaRA),Latviešu Akadēmiskajā organizācijā Zviedrijāun Latviešu Palīdzības komitejā, gan arī netikai Upsalas Latviešu teātrī, bet arī StokholmasLatviešu teātrī. Sabiedriskā darba neizbēgamajosstrīdos Gulbītim piemita brīnišķīgāspēja izlīdzināt asumus. Ilgus gadus viņšstrādā arī par ārštata radiožurnālistu – sākumāRadio Brīvība, pēcāk Radio Brīvā Eiropa.Gulbīša pirmā grāmata ir no 1950. līdz 1967.gadam sacerēto dzejoļu apkopojums Mālabezdelīgas (1968), ko Kopenhāgenā laiž klajāapgāds „Imanta”. Daudz publikāciju parādāstrimdas avīzēs un žurnālos. Viņa lugukrietns skaits – ieskaitot zem pseidonīma„Upsalas skolotājs” bērniem sarakstītās – iestudētasvēlāk Latvijā un arī trimdas latviešu„pagastos” Zviedrijā, Vācijā, Austrālijā,ASV, Kanādā. Jāmin arī pēc Atmodas Latvijasradiofonā translētās, kuras pirms tam varējanoklausīties Amerikas Balss un Radio BrīvāEiropa raidījumos. Gulbīša lugas iztirzātasteātra zinātnieka Viktora Hausmaņa grāmatāKas tie tādi… Trimdas lugu rakstītāji?(1999). Ludziņas bērniem Bērni, spēlēsim teātri(Stokholmā, 1962) laiž klajā Eiropas Latviešujaunatnes apvienība (ELJA).Gulbītis pievēršas arī zviedru dzejnieku atdzejošanai,piem., Bruno K. Eijera (Öijer),kura kopā ar Juri Kronbergu latviskoto krājumuMelns kā sudrabs (Svart som silver) izdod(2009) „Mansards”. Dzejas tulkošana irīsta atpūta un prieks (..) ceru, ka mani tulkojumiatradīs vietu latviešu lasītāju sirdīs –tā Jānis Gulbītis intervijā Upsalas dienas laikrakstamUppsala Nya Tidningen. Tieši rakstniekanāves gadā apgāds „Antava” izdodviņa lugu un dzejdarbu kopsējumu Nozaudētaisviļķis, Jānis Reiters, Māla bezdelīgas.Kā redakciju loceklis Gulbītis pieliek roku Rīgaspilsētas 1. ģimnazija. Rakstu krājumam(galv. red. Andrejs Johansons – 1984 Zviedrijā)un Stokholmas latviešu skatuvei 1946-1996. Atmiņu raksti un bildes (Stokholmā:Stokholmas Latviešu teātris, 1996) tapšanas.Ar apskatu „Latviešu teātris Eiropā” (JG103,1975) Jānis Gulbītis uzsāk savu ceturtdaļgadsimtalīdzdarbību mūsu rakstu krājumā,bet nobeidz ar atmiņu rakstu „Par dažiemredaktoriem” (JG221, 2000).Lilita Zaļkalne, JG redakcijas locekle, ir Stokholmas U.mācībspēks.* * *Juris RozītisJāņa Gulbīša lielais devums nav salasāmsviņa biogrāfijas faktos, nedz padarītajā darbā.Latviešu sabiedrībai Zviedrijā tas drīzākbija viņa paša raksturs – gaišums, pozitīvisms,enerģija, jauneklība, goda prāts, labestība,viņa spēja par visu pasmaidīt, pajokot.Līdz ar to bija viegli ar viņu sastrādāt.Katra tikšanās sagādāja jaukus brīžus. Viņšbija katalizators, kas veicināja sabiedriskurosību, viens no galvenajiem dzinējspēkiemZviedrijas latviešu teātra darbībā. Saules izslāpušajāZviedrijā ļaudis svēti bauda katrusaules stariņu, bieži braukdami atvaļinājumosuz siltākām zemēm. Arī Jāņa sieva Aijalabprāt braukāja uz Spāniju. Jānis arī, bet jabija jāiestudē luga vai jābrauc turnejā, viņšbez šaubīšanās palika mākoņu pārklātajāZviedrijā, kratījās vilcienā no Upsalas uzStokholmu, kur pavadīja dienas bezgaisa unbezlogu mēģinājumu telpās. Kad kādā sevišķidrūmā rudens dienā pavaicāju, vai viņš neilgojaspēc Spānijas un tur esošās Aijas: teātrisman ir svarīgāks, bez tā nevaru dzīvot.Ar Jāni iepazinos 70. gados, kad pārcēlos uzZviedriju. Pirmo reizi sadarbojāmies, kad arStokholmas Latviešu teātri (SLT) iestudējuRaudupietes izrādi dziesmu svētkiem Līdsā,Anglijā (1982). Viņš bija viens no tiem, kuripastāvēja, ka vajag pieaicināt šo jauno, nepazītorežisoru no Austrālijas. Pēc Raudupietespirmā iestudējuma ar laiku izveidojās diviansambļi: viens tradicionālo lugu repertuāramierastajā trimdas stilā, kamēr otrs meklējajaunu pieeju, jaunu vielu, jaunus izteiksmeslīdzekļus – kāds ironisks skatītājs reiztrāpīgi izteicās: ...aktieri pusgaismā rāpo paskatuvi un sten. Vairāki vecāka gada gājumaaktieri pēc pirmā Raudupietes iestudējuma20

atteicās šādās dēkās ielaisties. Lai gan gadiemilgi darbojies ierastajā stilā, Jānis Gulbītisar labpatiku meklēja izaicinājumu un jaunusimpulsus. Viņa tēlošanas stils bija tradicionāls– skaidra, izkopta dikcija, labs deklamētājs,kustības un žesti – skaidri, droši, noteikti,taču viņš labprāt arī lēkāja vai metāsuz grīdas, ja vien darbs jaunajos iestudējumosto prasīja. Viņš spēja sevī apvienot divuspretpolus. Galvenais – ka tik teātris! Gulbītiskārtīgi un apzinīgi ieturēja sabiedrībaspieklājības normas, bet tajā pašā laikā tikpatviegli piedalījās pārrunās, kas izaicināja sabiedrībasklišejas, labprāt laužot trafaretus,draiskuļojoties kopā ar jaunajiem un godīgiapšaubot pieņemtas patiesības.Gulbītis bija liels balsts manam darbam SLT.35 gadus vecāka cilvēka klātbūtne pati parsevi deva drošību un pašapziņu. Ansamblīviņš bija neatvietojams ar to vien, ka katrāpilsētā, kur mūs uzņēma, – vai tas būtu ASV,Austrālijā, Anglijā vai Latvijā – pateicības vaiapsveikuma vārdus mūsu nama tēviem unizrāžu rīkotājiem uzņēmās teikt viņš, kad pārējiedalībnieki pēc izrādes ilgojās vienīgi pēcmiera un atpūtas. Jānis vienmēr atrada kādusasprātīgus un piemērotus vārdus ierakstīšanaidaudzajās viesu grāmatās, sastādījaavīzēm informatīvus rakstus pirms turnejām,deva intervijas presei, bija SLT hronists, sacerējapārskatus dažādu izrāžu programmasgrāmatiņām. Arī brošūra Stokholmas latviešuskatuve 1946-1996 (1996) balstījās galvenokārtuz Jāņa Gulbīša savākto materiālu.Starp jaunajiem viņš ieņēma tādu kā iemīļotaun cienījama vectēva lomu.Iestudējot Raudupietes 4. variantu gan sagājāmragos. Pirmajam variantam Līdsasdziesmu svētkiem pieņēmu visus, kuri izteicainteresi piedalīties – vairāk nekā 20 dalībnieku.Gatavojoties 2. variantam – Austrālijasturnejai – bija jāsamazina ansamblis gandrīzuz pusi. Jānis palīdzēja, veikli sarakstīdamspāris skatu, kuros apvienoja Mācītājatēlu no pirmā un pēdēja skata ar Raudupietespadomdevēja tēlu lugas vidū, pats tēlodamsMācītāju gan Austrālijas, gan arī vēlākajāAmerikas turnejā. Kad radās iespējaizrādi uzvest Latvijā (1991), ansamblis atkalbija jāmaina. Atņēmu Jānim Mācītāja lomu,neaptverdams, cik ļoti viņš bija pieķēries šimpaša radītajam tēlam. Jāni tas aizskāra tikdziļi, ka uz laiku izstājās no ansambļa. Mēsizmainījāmies ar vēstulēm, klāstīdami viensotram savu viedokli, tomēr katrs spītīgi palikāmpie sava. Vēlāk, kopīgi sastādot brošūrupar SLT 50 gadiem un plānojot apkopot visusrakstus, recenzijas, programmu lapiņasu.c. vēl plašākā rakstu krājumā, abi smīnēdamivienojāmies, ka arī mūsu „dusmīgā”korespondence būtu jāpublicē. Godinot šomūsu „norunu”, atļaušos citēt pāris raksturīgurindiņu no mūsu sarakstes:Jānis: Man pēc mūsu telefona sarunas vēlnepieciešamība mazliet „norakstīties”, laikaut cik atbrīvotos no rūgtajām mielēm, kasmanī salijušas. Varbūt uz vecuma dienāmesmu kļuvis pārāk jūtīgs, pareizāk sakot, ļaujujūtām parādīties ārpusē, bet tās iekšienēvienmēr mani vadījušas, tāpēc esmu bijis –slikts vai labs – amatieraktieris. Taču vienmēresmu tās turējis arī kontrolē un izvairījies novisa veida „škandāļiem”. Tādēļ varbūt jumsvisiem bija pārsteigums par manu reakciju,dzirdot lomu sadali. Ja es tā nebūtu darījis,tad es būtu bijis liekulis un kā tāds ansamblimtik un tā nederīgs. Es biju, un arī runājotar Tevi telefonā, patiess. Jo – Mācītājaloma man nebija tikai teātŗa spēlēšana, tajāes ieliku daudz no sevis. Tā izveidojās parvienu no manām mīļākām, tuvākām lomām,kuŗai biju uzticīgi kalpojis turnejās Austrālijāun Amerikā. Noņemot to man, Tu „noplēsi”arī kādu daļu no manis. Man likās, ka kautkas no manis tiek samīts. (..) Negribētos, kašis piektdienas vakara man sāpīgais starpgadījumsvērstos par kādu naida plaisu starpmani un Tevi. Es Tev vēlu visu labāko, strādājotar „Raudupieti”. (..) Nākotnē, cerams, vēlsastrādāsim.Mana atbilde: Tava aiziešana krasi mainašo ansambli. Nevis tikai tas, ka jāmaina izrādesplāni, jāpārraksta atsevišķi skati utt.Nē, vēl vairāk – un to nesaku es viens, topatiesībā piektdienas vakarā teica visi – Tuar savu klātbūtni spēlēji lielu lomu ansambļaizveidošanā. Pēc Tevis paliek robs. Tāpēcarī saprotam, ka Tavs lēmums Tev bijis svarīgs,ka iemesls tam būs bijis ļoti liels, jo pieņemam,ka arī ansamblis Tev bijis tikpat nozīmīgs,cik Tu ansamblim. Tavu lēmumu tadarī visi respektējam. (..) Tu pats varbūt to nemazneaptveŗ, cik ļoti Tu esi saaudzis ar ansambli.(..) Gribu uzturēt kontaktu ar Tevi, jokā jau mums abiem pazīstams cilvēks [Jankelatēls Raudupietes izrādē] teicis – „Galvenais,ka var runāt!” Pēc tam gan satikāmies,gan sadarbojāmies bez naida vai pārmetumiem,drīzāk kopīgi pasmiedamies par mūsu„konfliktu”.SLT savu darbību izbeidza 90. gadu sākumā.Pēc tam tikāmies retāk. Satiku Jāni kādās18. novembra svinībās Stokholmas pilsētaskoncertnamā, kur Latvijas vēstniecībabija sarīkojusi koncertu un pieņemšanu. Jānisļoti priecīgi un dzīvīgi piedalījās tā vakara21

priekos, kā jauns zēns, baudīdams vēstniecībassagādātos pīrāgus un Rīgas balzamu,sirsnīgi runādamies ar viesiem. Upsalā dzīvojot,viņam pietrūka sabiedrības. Pietrūkateātris. Jānis gan cītīgi apmeklēja Stokholmāsarīkotās Latvijas teātra viesizrādes, labprātrakstīdams par tām recenzijas. Tajāstiekoties, viņš vienmēr puspajokam prasīja:Nu, kad sāksies mēģinājumi? Un atvadotiespusčukstus: Ja tu taisi kādu izrādi – atceriesmani! Kādu laiku spēlējos ar domu, ka varētuar Jāni iestudēt kādu Beketa monologu.Diemžēl, šī doma netika īstenota.Vairāk kā pusgadu Jānis dzīvoja Upsalas vecļaužumītnē jeb „vecuma mājā”, kā viņš tosauca, rūpēdamies arī par savu slimo sievu,līdz viņa ķermenis pēkšņi vairs to neatļāva.Pašam bija vajadzīga kopšana. Izkārtoja, kaabi tika ievietoti vienā mītnē, tikai katrs savāstāvā.Kopā ar dažiem citiem divas reizes aizbraucāmuz Upsalu Jāni apciemot viņa jaunajāmītnē – vienreiz apsveikt 95. dzimšanasdienā, kad, iebaudot meitas sagādāto šeriju,svinējām arī viņa darbu kopojuma iznākšanušogad Latvijā, un atkal īsi pirms Jāņiem, nedēļupirms nāves. Ķermenis vairs negribējaklausīt, bet prāts bija tikpat možs kā vienmēr.Viņš interesējās par Latvijas politikasaktualitātēm, par Prezidenta Zatlera ierosinājumuatlaist Saeimu, par KNAB direktoraatcelšanu no amata, apprasījās, kā veicas arZviedrijas latviešu abu lielo organizāciju apvienošanu,kavējās atmiņās, starp citu, parpiedalīšanos frontes teātrī un, aprakstīdamskādu ne visai veiksmīgu deju uzvedumu, arveco dzirksti acīs savas vājās rokas noplivinājavirs galvas teatrālā parodijā par baletadejotājiem. Pirms Jāņiem viņam bija svarīgino visa ciemiņu atnestā ieņemt kaut kumosu– pīrāga gabaliņu, Jāņusiera kriksīti, alusmalciņu – gandrīz kā svēto vakarēdienu. Šiebija pirmie Jāņi 30 gados, kad viņš pats nebijasējis Jāņusieru. Nodziedājām Jānim Jāņudziesmu, uz ko viņš atbildēja ar citu, ko viņamāte esot dziedājusi.Aprūpe „vecuma mājā” likās ļoti laba – pašamsava istaba, gaiša, ērta, ar savu vannasistabu un virtuvīti. Mūsu abos apmeklējumosviņš gan nopūtās savā dziļajā taisnīgumasajūtā: Latvijā šādā istabā gulētu seši!Ārpus katras istabiņas bija maza vitrīnīte, kuriemītnieks varēja ievietot kādu sev personīginozīmīgu priekšmetu. Jānis savā bija ievietojisfotogrāfiju no SLT iestudētās Ionesko lugasKrēsli, kur viņš tēloja kopā ar Laimu Cekuli.Manuprāt šeit vairāk nekā jebkurā citāizrādē viņš bija atradis teātra būtību.Mūsu otrajā apmeklējuma laikā, manāminoguris, Jānis atvadījās un lūdza apciemotAiju, bet pēc kāda laiciņa, gluži atžirdzis, parādījāsapkopējas stumtā ratiņkrēslā gaiteņagalā, sēdēdams kā tronī ar ozollapu vainagugalvā un Latvijas alus pudeli, gan neatvērtu,kā amata zizli klēpī, skaļi dziedādamsLīgo! Līgo! Apmulsušajiem zviedriem viņšīsi paskaidroja: Latviešu vasaras saulgrieži!Svešā mītnē līdz pēdējam lepns uz savulatvisko kultūru! Šī bija viņa pēdējā teatrālāuzstāšanās.Teātrinieks Juris Rozītis ir arī Stokholmas U. filoloģijaszinātņu doktors.* * *Uldis GrasisVeltījums Jānim Gulbītim 2011. gada JāņosMēs aizgājām pie Tevis ciemā,Rapši ziedējaUn ceļā trīs ozoli.Sūnaini jumti mums aizskrēja garāmKā lidojoši gulbji.Ilze Kalnāre un Vestiena mūs sveic –Mēs dzērām no gaismas,Ko tēvu tēvi nemirstīgi laista:Tolka, tolka buoleņami,Kāds tālē skandina –Viss kopā sasaistās!Kad aizgājām pie Tevis ciemā,Pat ceļmallapa laistījās,Mums mīļi pasmaidījaUn Gaiziņkalns vēl staltāksMūs sagaidīja.Ceļš visnotaļ rotāts,Izgreznots un iestaigāts:Ja kādā dienā jāietAtkal būs pie Tevis ciemā.Tas mūs aizvedīs –Vēl skanīgāk pie Tevis.Cik dzirkstoša būs diena,Kad jūra mirdzēs –Un krastā atspulgos liegs vieglums,Kas kā ceļa bulta parādīs –Mums virzienu pie Tevis.Mēs aiziesim pie Tevis...Ciemā,Ciemā, kas tik tuvu,Jo tālu jāiet nav mums nekad bijis,Kad aizejam pie Tevis...22

Dagmāra VallenaMAZĀ DĀMAELZA ĶEZBERENeskatoties uz maigajām vārsmām, ElzaĶezbere (1911-2011) bija spēcīga personība.Viņa laikam bija nolēmusi uzzināt, kā cilvēksjūtas savā 100. dzimšanas dienā, un tā arīizdarīja. Bet kad viņas goda diena 5. maijātuvojās noslēgumam, viņa rezignēti teikusi:Viņi bija nākuši atvadīties. Un tiešām, 6. jūlijarītā dzejnieci atrada mirušu.Dzīve nebija viņu taupījusi. Māti zaudējusijau piedzimstot, Elza izauga pie tēva, kasbija stingri noteicis dusmīgai no savas istabasārā nenākt. Tā viņa iemācījās savas sajūtasaizslēpt. Šī nostāja pārnesās arī uz viņasdzeju, kur attēlotais bieži parādās attālināti,kā atspīdums ūdenī. Tas varbūt arī izskaidroviņas lielo popularitāti tautā: lasītājs viņasrindās vieglāk ietulko pats savas izjūtas. Viņaspirmajā krājumā Profils stiklā (1937) unarī citos atrodami dzejoļi par Mazo dāmu –citreiz baltā, bet citreiz gluži melnā, kas delnānes sārtu ziedu – vai arī savu sirdi. Liekas,ka šajos dzejoļos paslēpta kāda norāde pardzejnieces dziļāko būtību.Elza Ķezbere agri iedraudzējās ar grāmatupasauli. Jau kopš bērnības viņa apzinājās, katā viņai tuvāka par īsto dzīvi. Savos dzejoļosviņa sarunājas ne tikai ar Peru Gintu un leitnantuGlānu. Daudzus citus ierosinājis kādsKārļa Skalbes, Andreja Eglīša, Jāņa Jaunsudrabiņavai cita latviešu dzejnieka darbs, nokā viņa paņem dažus vārdus un tad turpinasavu domu.Jaunībā Ķezbere jūsmoja par visu skaisto– mūziku, porcelānu, sapņiem... Viņai bijastalts vīrs un divas mīļas meitiņas. Vīra – Latvijasarmijas virsnieka – dēļ viņi dzīvoja romantiskajāGulbenes pilī, kur bez pirmā radušiesarī krājumi Dziedošais gliemežvāks(1938) un Vēstules Peram Gintam (1938),kas atkārtoti izdotas vēl sešas reizes. Viņasgrāmatu vākus darināja izsmalcinātais mākslinieksKārlis Padegs.Toreizējie literatūras vērtētāji Ķezberes dzejādaudz cildināma nesaskatīja, pat mudinājapiestrādāt pie dzejoļa formas gludināšanasun plašāka vārdu krājuma meklēšanas.Dzejniece atcerējās, kā Jānis Grīns, pēc viņamRīgā piesūtītas grāmatas, avīzē pamatīgipar to paņirgājies. Taču dzejniece ij nedomājatiekties pēc citu izdomātas pilnības, joapzinājās sevi kā mazu, pelēku putniņu, kasdzied savu īso dziesmiņu, sēdot Dievam uzpleca. Viņa pat turpināja uzturēt ar Grīna ģimenidraudzīgas attiecības, vēstulē no VācijasGrīnam rakstot: ...mūsu starpā bijis savdabīgsamizieris – allaž par kaut ko ecēties.Ierasto dzīves plūdumu neatgriezeniski pāršķeļ1940./1941. gads, kad vīru aizved, viņapati nonāk cietumā un reizi pat tiek vestauz nošaušanu. Dzīvoklis izlaupīts, tēva mājasizpostītas, pats tēvs slims un nevarīgs. Sīciņāun smagiem darbiem neradinātā Elza nuatceras Priekuļu lauksaimniecības skolā mācītoun iesēj rudzus, nopļauj āboliņa laukuun novāc kartupeļus, lai ģimenei būtu ko ēst.Bet līdz ar to viņa it kā salūzt, un kopš tālaika dzīvo kā nāvei parādā. Top viņas – šoreizneizturami grūtās ī s t ā s dzīves – rosinātaiskrājums Jāapsnieg (1943) un Dziesmapar dzērvi (1944). Klāt arī laiks doties bēgļugaitās, kas aizved viņu ar abām meitiņām uzVāciju. Pēckara posmā dažus gadus viņa dzīvobēgļu nometnē Blombergā, kur pulcējušiesdaudz latviešu rakstnieku un mākslinieku,zeļ kultūras dzīve, un arī Elzai Ķezbereiiznāk krājumi Krēslainie spoguļi (1949) un Illūzijas(1950). Tur„atspīd” daži jauni un arīvecāki dzejoļi.Ja arī materiālā ziņā dzīve Vācijā nebija pārticīga,tomēr daudz grūtāk dzejniecei ar diviemmaziem bērniem klājās, nonākot Amerikā,kur viņa izmēģināja dažādus darbus,beidzot paliekot par ārštata darbinieci pielaikraksta Laiks, kura īpašnieks Helmārs Rudzītisbija viņas galvotājs. Kaut arī Elza Ķezbereļoti negribēja atstāt Eiropu, pamazāmviņa iemīlēja arī Ņujorku, it sevišķi tur kūsājošāskultūras dzīves dēļ. Ņujorkā iznācaviņas dzejoļu krājums Koncerts (1965).Viņa piedalījusies daudzos rakstnieku sarīkojumosdažādos latviešu centros ASV un23

Kanādā, ceļā aizvien interesanti stāstīdamagados jaunākajiem dzejniekiem par pirmskaraliterāro sadzīvi Rīgā.Ilgajā mūžā Elzai Ķezberei nācies pārdzīvotne mazums bēdu: abu meitu nāvi, pašas slimībasun vecuma nespēku. 1992. gadā labvēļiviņai sagādāja iespēju ciemoties Latvijā.Bija tik aizkustinoši redzēt milzīgos puķuvezumus, kas sagaidīja dzejnieci katrā viņaspieturas vietā, un kā viņas cienītāji stiepjpretī ierakstam no biežas lasīšanas nodilušas,pirmskara laikos izdotas viņas grāmatiņas(jo padomju laikos Elzas Ķezberes vārdunedrīkstēja pieminēt, kur nu vēl viņas darbuspārdrukāt). Šeit viņa arī satika Sibīriju pārcietušovīru, par kuru viņai 1947. gadā ziņots,ka viņš miris. Bet dažus gadus vēlāk atklājies,ka tomēr dzīvs un apprecējies otrreiz. Patidzejniece šo sastapšanos izturēja bez liekiemuztraukumiem, bet viņas cienītāji bija pagalamapmulsuši, jo savās domās bija apvienojušimūžīgo gaidītāju Solveigu no dzejoļa artā radītāju Elzu Ķezberi. Jāpiebilst, ka viņapersonīgās vēstules mēdza parakstīt ar savukristīto vārdu Elīzabete, un tikai ar dzejusaistītās lietās kļuva par Elzu Ķezberi (šo variantusavā laikā esot ieteikuši izdevēji). 2002.gadā Elzai Ķezberei piešķirts Triju Zvaigžņuordenis. Grūtos brīžos viņa meklējusi balstuBībelē, un Dziesmu grāmatā ir vairāki korāļiar viņas tekstiem. Ķezberes darbus sevišķiiemīlējuši mūziķi: 160 viņas dzejoļu ietvertimelodijās. Dažus, piemēram Pera Gintatemu, komponējuši trīs – gan Jānis Mediņš,gan arī Jānis Ķepītis un Jānis Norvilis. Simtgadeipar godu izdota Elzas Ķezberes dzejasizlase jaunatnei Gliemežvāks dzied („Zvaigzne”,2011), ko viņa vēl savā dzimšanasdienā dabūja paturēt rokā un papriecāties.Dzejnieces cienītāji apvienotiem spēkiem panākuši,ka „Valters un Rapa” sāka (2006) izdotviņas Kopotos rakstus. Pirmie divi sējumiar Ingunas Daukstes-Silasproģes ievadu jauiznākuši, trešo sola visā drīzumā. Tā beigudaļā pievienota dzejnieces sarak ste ar laikabiedriem, kas palīdz iepazīt viņas dzīves priekusun bēdas, gan arī ļauj atminēt viņas talantaun rakstura īpatnības. Daudz darba unrūpju rakstu sastādīšanā ieguldījusi arī dzejniecesdraudzene, mākslas vēsturniece EleonoraŠturma.Dagmāra Vallena krietnu mūža daļu veltīja radioraidījumuveicināšanai latviešiem krievu okupētajā Latvijā, vadījasākumā Radio Brīvība, pēcāk Radio Brīvā Eiropa latviešuredakcijas nodaļu Ņujorkā. Skat. sīkāku informācijuJG250(2007):44-46.Juris ŠlesersJĀ, SOLVEIGA, MĒSTE ESAM LAIMĪGIMazā sirmā kumeliņāJāj pa ceļu pasaciņa.- - - - - - - - - - - - - - - - -Ilgi, šķiet man, projām biju, –Nu to atkal ieraudzīju.- - - - - - - - - - - - - - - - -Jāj un jāj un neapstājas,Zemes virsū nav tai mājas.AspazijaMāras Celles odiseja Ilgais ceļš mājup 1 sākas:Es Latviju atceros no tiem agrajiem bērnībaslaikiem, kad sapņi jaucās ar pasakām, – un,lai gan noslēgumā ir skaidrs, ka viņai mājaszemes virsū laimīgā kārtā tomēr ir – tās laikamnekad nebūs vienuviet. Dzimusi 1938.gadā Rīgā, uzaugusi un nodibinājusi ģimeniAmerikā, 32 gadu vecumā „pēkšņi” atskārst– man ir jābrauc uz Latviju. Sākas ilgā, šķietaminebeidzamā traukšanās turp un atpakaļ– nu jau vairāk kā 40 gadu. Šī darba recenzentsEduards Silkalns 2 raksturo autori – unreizē daudzus mūs – kā klīstošos holandiešus,kā vienu no grāmatas vadmotīviem izceļjautājumu – kāpēc ārzemju latvietim it kānāktos atgriezties mājās, bet kāpēc viņš tonedara?Pēc formas Ilgais ceļš ir tēlojumu kopojums– mazliet pēc Anšlava Eglīša Neierastās Amerikasšablona – lielāko tiesu hronoloģiskapiedzīvojumu un pārdzīvojumu virkne, kuraicaurvītas dažu viņai tuvu cilvēku dzīves( – jā, Solveiga!) un epizodiski ienāk un izietciti. Stils visumā čalojošs, daudziem trimdaslaikrakstu lasītājiem jau pazīstams. (Smagāspolitiskās analīzes rakstītāja atstāj vīram– žurnālistam Ojāram Cellem.) Rakstukrājums sadalīts trīs pakāpeniski lielākās daļās:„1970. gadi” (2 raksti, 38 lpp.), „1990.gadi” (5 raksti, 47 lpp.) un „21. gadsimts”(53 raksti, 297 lpp.). Stāstījums svaigs, šķietamirakstīts īsi pēc aprakstītajiem notikumiem,ne no atmiņas – tikai nedaudzi vēlākiiestarpinājumi. Nezinu, cik no rakstiem jauagrāk publicēti. Tos papildina ap duci sirsnīguģimenes fotouzņēmumu.Pirmā daļa – pirmās atgriešanās dzimtenē1970. un 1972. gadā – ir grāmatas prologs.1. Rīgā: VESTA-LK 2010, 390 lpp. Mākslinieces DaigasBrinkmanes dizains.2. „Savas dvēseles meklētāja”, Laiks 2011.12.-18.II:13.24

Šo agrīno apmeklējumu apraksti ļoti emocionāli– atsauc atmiņā mūsu pirmo braucienuIntūrista izkārtojumā (1973). Programma,pieredzējumi un emocijas tik līdzīgas. Dzimtāzeme zem kājām vairs nav sapnis. – Divdesmitsešus gadus to nepazinu, nu to bijuieraudzījusi.Lēciens uz priekšu – 1991. gada 18. augusts.18 stagnācijas un atmodas gadi ir izlaisti –acīmredzot „temats par sevi” (varbūt vielacitai grāmatai?). Sanhozē televīzija ziņo:Gorbačovs nogāzts! Māra Celle raksta: Absolūtsšoks. Kaut kas ir iekustējies. Kaut kasiet vaļā. Pēc trim dienām – Nu jau divas naktismaz gulēts, un – Latvija deklarējusi neatkarību... Uz mašīnas aizmugures aizsargstieņaviņai liels lipeklis: FREE LITHUANIA,LATVIA, ESTONIA. Nu skaidrs, visi to var izlasīt,bet neviens nesaprot, cik tas man svarīgi.Rūpējas arī par dokumentu notarizēšanu,lai pieteiktos uz savu vecāku īpašumiemMežaparkā. Tie ir dzimtā māja un otrs zemesgabals, ko tēvs 1939. gadā nopircis un uzkura pa šiem gadiem neviens māju nav uzcēlis.1994. gadā Māra to apmeklē un ieslīgstdziļdomās: Nopūšos un apsēžos uz kādadēļa gabala. Uz savas zemes.Te vajadzētu uzcelt māju. Vaite varētu būt mājas?Otro daļu („1990. gadi”)pilnveido divi šedevriski stāstiņi,kur rakstniece izvēršas itkā fikcijā, it kā spoguļu spēlēpar it kā līdzinieci Ināru, kasarī Latviju atstājusi sešu gaduvecumā, arī dzīvo Amerikā,arī precējusies ar latvieti – tikaiAndri, nevis Ojāru. Interesantākārtā abām ir mazmeitiņaSolveiga ... Ināra un Andris1996. gada Ziemassvētkoslasa Laika avīzi un pārrunāstāstiņu: Paskaties, Nāriņ, Tevtomēr taisnība. Tā Māra Celleir uzrakstījusi par mums.Stāstiņš viņus vedina domātpar dzīvošanu Latvijā. Trīs gadusvēlāk, 1999. gada Ziemassvētkos, Mārasatiek draudzeni Ināru Rīgā, Ināra stāsta parpārciestu slimību, par ārstēšanos Rīgā, pardzīvi ...2001. gadā autore ir atkopusies arī no savassaslimšanas un ārstēšanās Latvijā un ASV(par to viņa īsumā pastāsta vēlāk), un ar sparuiekļaujas atkal dzīvē un rakstīšanā: grāmatastrešā daļa apjomā trijkārt pārsniedzabas iepriekšējās kopā. Pa to laiku viņa arvīru ir uzcēluši sev māju uz iemantotā tukšāgruntsgabala. Ojārs tur dzīvo visu gadu, betMāra astoņus mēnešus gadā. (Divreiz gadā– rudenī un agrā pavasarī – viņa uz diviemmēnešiem atgriežas savā Amerikas mājvietā.)Rīgā viņu meitai Ievai 1998./99. gadaziemā piedzimst pirmais bērniņš Solveiga,un savu pirmo gadiņu Solveiga pavada vecvecākujaunajā mājā Mežaparkā. Lielā mērāIlgais ceļš ir Solveigas grāmata! Vecmāmiņasun mazmeitiņas siltās attiecības un meitenesnepārspējamais šarms vijas cauri visam undara grāmatu īpaši baudāmu. Znots, vācietis,ir vijolnieks Gewandhaus orķestrī Leipcigā.Kā tas vēlāk izvērtās, 2001. gads ir daudzējādimums visiem sevišķs, bet Ceļļu ģimenēvispirms ar to, ka tajā pavasarī pirmo reizino Leipcigas atgriežas 3½ gadus vecā mazmeitaSolveiga, turklāt lai pavadītu Rīgā veselugadu. Mazais brālītis arī – bet tas vēlautiņos un nespēj konkurēt ar māsu! Lielāmīlestība iedegas starp vecmāmiņu un mazmeitu– un starp mazmeitu un Latviju:Kad Solveiga pārkāpa mūsu mājas slieksni,viņa sastinga, uzmanīgi lūkojās apkārtun tad paziņoja: „Man liekas, es te kādreizdzīvoju – kad es biju ļoti maziņa.” Un tas irfakts, jo Solveiga ir dzimusirīdziniece. Un sava mūžapirmo gadu arī te pavadījusi.(..) Dārzā starp liepām atkaliekārts šūpuļtīkls, piepūšamābaseiniņā ūdens katrudienu ātri sasilst, tur varplunčāties gan Solveiga, ganciemos atnākušie bērni. Solveigavienu dienu saka: „Vecmammiņ,mums te ir ļoti labadzīve.” „Jā, Solveiga,” es atbildu,„mums te ir laba dzīve.”– „Vecmammiņ, mēs tevisi esam laimīgi.” – „Jā, Solveiga,mēs te esam laimīgi.”Tā šī mīlestība iesākas un turpinās– šī, šķiet, ir Māras Cellesatbilde uz jautājumu, kābērnā plaukst patriotiskasjūtas – un kā bērns savukārt stiprina šīs jūtaslielajā cilvēkā. Pēc šī pilnā gada Rīgā, Solveigaziemas pavada Leipcigā. Dažus gadusvēlāk, kad rudenī jādodas atpakaļ uz Leipcigu,Solveiga caur asarām dveš – Es negribuatstāt Latviju! Filozofiskāk šī tēma apskatītanodaļā „Ak, Latvija, kur tavi bērni?” Betpar Silkalna formulēto jautājumu – kāpēc ārzemjulatvietim it kā nāktos atgriezties mājās,bet kāpēc viņš to nedara? – grāmatu lasotgan bieži jādomā, tomēr viennozīmīga atbildenerodas ...Turpinājums nākošajā lpp.25

Māris BrancisSIMTGADNIEKSUN 3 MAZMEITASĢederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslasmuzejā atklāj (30.VI) prof. Eliasa skolniekaFriča Zandberga (1910-1972) un viņamazmeitu Ingemāras, Jutas un Lindas Treijudarbu izstādi Kopā. Prof. Jānis Siliņš Latvijasmākslas 2. sējumā (1990) raksta: ParādījiesKultūras fonda izstādēs ar žanriem, klusodabu un ainavām, Zandbergs vairs nav sastopamsizstādēs, un nav zināms, kas ar apdāvinātomākslinieku noticis. Šodien māk slinieksir kļuvis kaut cik zināms mazmeitu enerģiskāsrīcības dēļ.Latvijas Mākslas akadēmiju beigušais (1937)Fricis Zandbergs pieder pie tās nelaimīgāspaaudzes, kuru karš, došanās svešumā vai izsūtīšanauz Sibīriju skar vissāpīgāk. Kaut arīkritika 30. gadu beigās un vācu okupācijaslaikā viņu slavē kā daudzsološu gleznotāju,pašos pamatos viņš vēl nebija atradis savuizteiksmes veidu. Viņš izgāja radošo meklējumumoku ceļu. Viss bija tikai sācies. Tiesa,viņš bija Eliasa mīļākais skolnieks, kam uzticētaspat meistara darbnīcas atslēgas. Viņaglezniecība izceļas ar pastoziem otas triepieniem,ar smalku tonālo risinājumu, demokrātiskāmtēmām – plostu pludināšanu, zvejniekudzīvi, zemnieku ikdienu, tomēr tikai viņamvien piemītošās balss vēl pietrūkst. 30. gadosviņš strādā par skolotāju Gaujienā, vēlāk bijaskolu inspektors. Kara laikā Fricis Zandbergsmēģina dabūt darbu Rīgā, bet kolēģa nodevībapiespiež doties uz dzimtajām mājāmKandavas apriņķa Griepciema Klāvos. Mākslinieksiestājas (1943) leģionā, karo 15. divīzijassapieru bataljonā, izpelnīdamies I un IIpakāpes Dzelzs krustus, paliek Kurzemes cietoksnīun, karam beidzoties, pārrodas tēvamājās, bet tiek apcietināts un izsūtīts spaidudarbos uz Sibīriju. Atgriežas (1955) ar smagukreisās puses paralīzi Latvijā, kur, kā tautasienaidniekam, viņam liegta apmešanās Rīgāun – kas vēl smagāk – darbā pieņemšana. FricisZandbergs atsāk gleznot, pievērsdamiesiemīļotām tēmām – zvejniekiem, lauku ļaudīm,ainavām un klusajām dabām, galvenokārtziedu gleznojumiem, kas vērtējami visaugstāk.Žanra darbos bieži var novērot ValdaKalnrozes, Jāņa Liepiņa u.c. ietekmi, tikaiZandberga darbi ir krāsaināki. MāksliniekuPārnesums no iepriekšējās lppTrešās daļas rakstu vairums ir vinjetēm bagātiepizodu, novērojumu un sajūtu tēlojumiautores plaši izvērstajā pačalas stilā. (Patiatzīstas, ka īsas vēstules rakstīt arī neveicoties.)Laiksprīdis 2001-2003 ir visvairāk aprakstītais– 35 raksti, par pārējiem gadiemmazāk. Interešu loks plašs – lasītājs iepazīstasar Rīgas kultūras ainavu, sarīkojumiemLatviešu biedrībā, teātru izrādēm, galerijām,arī kafejnīcām, 11. tramvaja pasažieru izdarībām,dārzkopes priekiem un likstām Mežaparkāun daudz cita. Visam pa vidu pakāpeniskikuplojošā mazbērnu saime – Solveiga,Ingmārs, Jūlija.Aizrautībā ar mazbērniem un Mežaparku,pavīd arī daži aklie plankumi rakstītājas citkārtasajā notikumu uztverē. 2001. gads bijaRīgas 800 gadu jubilejas gads un dāsni aprakstītiar to saistītie notikumi – restaurētāBrīvības pieminekļa atklāšana, dziesmu undeju svētki, jubilejas svinības ar garo ēdienugaldu Raiņa bulvārī un uguņošanu. Lasītājamvisam tam jāpeld cauri drusku apmulsušam,jo tikai šīs notikumu virknes pašāsbeigās pieminēts, ka tam visam sakars arRīgas 800 gadu jubileju. Pārsteidz arī, ka tāgada 11. septembra pasaules trauma Latvijasdīķītī it kā nekādu vilni nebūtu izraisījusi,jo autore pārsteigta notikušo pilnībā uztvertikai oktobrī atgriežoties Amerikā. Viņu dzīvēšis septembris bija iezīmējies ar Solveigasgaitām Mežaparka bērnudārzā un Māras unOjāra auto ekskursiju pa Kurzemi, ne ar pušplēstunopūtu nenorādot uz kaut ko drausmīgutikai nedaudz tālāk. Vēlāk, 2004. gadarakstiņā „Latvijā putrojas”, iestūrējusi mazlietsava vīra Ojāra lauciņā – politisko norišuapskatē, autorei starp visām mūžīgajāmputrošanām, šķiet, pilnīgi nemanīts paslīdgarām tā pavasara monumentālais pagrieziens– Latvijas iekļaušanās Ziemeļatlantijasaliansē un Eiropas Savienībā.Ilgais ceļš mājup ir vienas vidējās paaudzeslatviešu trimdinieces meklējums pēc īstajāmmājām. Viņas (un savu) paaudzi es ar nolūkusaucu par „vidējo”, jo mūsu trimdas jaunāun visjaunākā paaudze ir tās, kuras mēspar trimdiniekiem esam izaudzinājuši. Tāpatkā tieši personiskā sirsnība ir tā augsne,kurā sakņojas Solveigas plaukstošā latviskumaapziņa, Māras Celles grāmatas forte irtās sirsnīgais cilvēcīgums un nepiespiestaisdabīgums.Dr. med. Juris Šlesers ir JG redakcijas loceklis un daudzurakstu autors. Dzīvo ASV, Bostonas pievārtē.26

Fricis Zandbergs. Smagie ormaņi. 1937.No LNMM kolekcijas. Foto: Māris Brancis

atbalstīt vēl gados jaunā, bet jau ar īpašumūzikas izjūtu apveltītā maestro darbību nākotnē.Kādu dienu viņa diriģenta zižļa priekšāpaklanīsies visa mūzikas pasaule! Profesionālsbriedums nepārprotami iezīmējas koncertāLielajā Ģildē (2006), kad kopā ar LNSOun solisti Kristīni Opolais, Nelsona dzīvespartneri, tiek atskaņots Izoldes nāves skatsno Vāgnera operas Tristāns un Izolde (Tristanund Isolde) un Mālera (Gustav Mahler)5. simfonija Augšāmcelšanās (Auferstehung),par kuras atskaņojumu Guntars Pupa izsakāsžurnālā Mūzikas saule (2004): Jaunais maestrokā no putna lidojuma pārredz simfonijasceltni kopumā, vienlaikus viņš saskata katruķieģelīti sienās, nemaz nerunājot par iekštelpuplānojumu un iekārtojumu, savācot šo gigantiskāapmēra opusu ar solistiem, simfoniskoorķestri un Valsts akadēmisko kori.Nedaudzu gadu laikā jaunākās paaudzes diriģentsAndris Nelsons kļūst par vienu no pieprasītākajiemdiriģentiem globālā mērogā.Viņš ir gaidīts uz tādām ievērojamām mūzikasskatuvēm kā Ņujorkas Metropolitan Opera,Vīnes Staatsoper, Zalcburgas (SalzburgerFestspiele) un Vāgnera festivāls Baireitā(Wagner Festspiele Bayreuth), Berliner Philharmoniker,Wiener Philharmoniker, Symphonieorchesterdes Bayerischen Rundfunks(Minhenē), Gewandhausorchester Leipzig,Orchestre nacional de France, New York PhilharmonicOrchestra u.d.c. Der Tagesspiegelieskatā starptautiskajā diriģentu arēnā Nelsonsir dižākā un spožākā cerība, trīsdesmitgadīgaisdiriģents ir mūzikas dārgums. Unlaikraksts The Times: Vai vēl kāds diriģentsspēj dot tik daudz aizrautības un prieka savādarbā kā maesto Andris Nelsons? BerlīnesMorgenpost savukārt izsaucas: Sensacionālskoncerts! Sensacionāls diriģents! Sensacionāla[Nelsona] debija Berlīnes Filharmonijā!Bet Vīnes žurnāls Österreich: Tas nebija tikaikoncerts! Tā bija mūzika Austrijai, un tas irdaudz!Par vienu no pasaules labākajiem simfoniskajiemorķestriem tiek uzskatīts angļu Cityof Birmingham Symphony Orchestra. AndrisNelsons kļūst (2008) par CBSO galvenodiriģentu. Pēc ļoti veiksmīgas pirmās sezonas,pārsniedzot visaugstāko visu angļu orķestrubiļešu pārdošanas rekorda līmeni, darbalīguma pagarināšana līdz pat 2013./2014.g. sezonai. Tolaik 31 gadu vecais diriģentspiedzīvo galvu reibinošu karjeru – sadarbojasar pasaules vadošajiem orķestriem unoperām, piedalās Šveices slavenajā LucerneFestival u.c. 2009./2010. g. sezonā divasdebijas – Royal Opera Covent Garden Londonā,diriģējot Pučīni Bohēmu un ŅujorkasMetropolitānā Pučīni Turandotu. Vīnes Valstsoperā, atvietojot Marisu Jansonu Bizē (Bizet)Karmenas (Carmen) izrādē (2010.IX), Nelsonspirmoreiz vada Londonas simfonisko orķestri,bet mēnesi vēlāk Berlīnes Filharmoniskoun mazliet vēlāk arī Vīnes Filharmoniskoorķestri, ar ko novembrī jādodas tūrē uz Japānu.Tas arī ir gads, kad Nelsons pirmoreizuzstājas Baireitas operu festivālā, Vācijā, diriģējotVagnera romantisko operu Lohengrin,un tiek aicināts atgriezties Vāgnera mūzikastemplī arī š.g. sezonā. Nelsons uzsāk arī Māleraatcerei veltīto Birmingham Mahler Cycle,kad pirmoreiz orķestra vēsturē tiek iestudētasvisas komponista simfonijas. Pēc Ņujorkasfilharmoniskā orķestra diriģēšanas The NewYork Times mūzikas kritiķis Tomasīnī (AnthonyTommasini) raksta: Dinamiskais, 32 gadusjaunais latviešu diriģents Andris Nelsonsprogrammā bija izvēlējies Dmitrija Šostakoviča5. simfoniju. (..) Spriežot pēc publikas ovācijāmun orķestra mūziķu aizrautīgā atskaņojuma,viņam vajadzētu kāpt prominentā Linkolnacentra podestā. Tas arī īstenojas, kadNelsons diriģē Čaikovska Pīķa dāmas piecasizrādes.Neparasti talantīgo mūziķi dievina gan publika,gan orķestru mūziķi, gan arī kritiķi, kuriviņā saredz vienu no 20. gs. dižākajiem diriģentiem.Par to pavisam nesen liecina arī pasaulesizcilākā orķestra Berliner Philharmonikeržurnāls, kurš par savu „seju” (2011.IX-X)izraudzījies 32 g. v. Andri Nelsonu – kā cieņasun draudzības apliecinājumu un arī saistībāar diviem konkrētiem koncertiem, kas iekļautivienā no Berlīnes izkoptākajām tradīcijām –mūzikas festivālā Musikfest Berlin (2.-20.IX),kur pulcējas pasaules izcilākie orķestri un diriģenti.Atsevišķus koncertus pārraida arī kinoteātros– ne tikai trijās vietās Berlīnē, bet29

vēl 36 Vācijas pilsētās. Berlīnes lielākais laikrakstsDer Tagesspiegel satikšanos ar NelsonuRicharda Štrausa Rožu kavalierī dēvē nemazāk kā par laimi: Viņš diriģē kā iemīlējies,iemīlējies mūzikā, it kā viņš gribētu to ar saviemaugveidīgajiem žestiem apskaut, aptverotvisu, nepazaudējot nevienu takti. Pilnībāatdodot sevi visu.Savu īpašā „Rīgas gara” raksturojumu Berlīnesfilharmoniķu žurnālā Nelsons noslēdz aršādu pieņēmumu Margaritas Ziedas latviskojumā(Diena 16.IX): To veido arī latviešu mentalitāte:ārēji viņi ir kautrīgi un atturīgi, betiekšēji viņi ir stipri – pat savā melanholijā. Unmūzikā viņi redz iespēju šo stiprumu atklāt.Latvijas Valsts konservatoriju beigusī pianiste un mūzikaspedagoģe Helēna Gintere patlaban dzīvo Toronto, Kanādā.Linda TreijaVINETA KAULAČAUN LAIKSVizualizēt neiespējamo – tā varētu raksturotVinetas Kaulačas mākslu. Mirklis, laiks, ātrums,lēnums un mūsu uztvere ir māksliniecesizpētes objekti. Vinetas darbi piesaista interesentuuzmanību ar atmiņu uzplaiksnījumiem.Vai kādreiz katrs no mums, nākot mājāspēc darba, kaut vai neviļus, nav ievērojiszilgano ēnu garumu, saules slīpos starus unvakara atspīdumus skatlogos (Gaismai pa ceļam,2011, Koordinātas, Ņujorka.17:45 unBostona.13:30, 2010)?Vineta ir ieinteresēta momenta notveršanāun tā atainojumā gan fotografējot, gan gleznojot.Skatiens seko lietām un norisēm untad … klikšķis – samirkšķinot aci, mirklis it kātiek noslēpts mūsu atmiņu dzīlēs. Fotogrāfijāmirklis tiek fiziski iemūžināts. Radot gleznu,mirklis tiek vēlreiz izdzīvots. Tam tiek radītajauna telpa, kur dzīvot, nāk klāt jaunasemocijas. Māksliniece par laika uztveri fotogrāfijāsun gleznās saka: Fotogrāfija – tas irno normāla dzīves plūduma atrauts un fiksētslaika nogrieznis. Savukārt glezniecība ir neviscitāts no laika, bet laika izjūta, kas fiksētagleznieciskiem līdzekļiem. (Inese Baranovska.„Laika izjūtas trauslums“. Studija, oktobris/novembris,2005).Liela nozīme gleznās ir gaismai, kas palīdznotvert mirkli, izgaismojot laukumus, līnijasun formas (Skatiena ātrums II-II un II-I, 2006).Daudzos darbos tiek atainotas vienas un tāspašas telpas, lietas, tikai nedaudz izmainotgaismu vai stāvokli, tā parādot laika ietekmi,mirkļa uztveri (Telpas. Pāreja I, 2010, PaātrinājumsI, II, III, 2010, Spogulis, 2006). Māksliniecebieži izvēlas liela formāta gleznas, pretstatāliekot fotogrāfijas izmēra darbus, tādējādivēl vairāk akcentējot fotogrāfijas un glezniecībasmijiedarbību.Vineta ieguvusi Mākslas maģistra grādu LatvijasMākslas akadēmijā (2002), studējusiValsts Humboltas Universitātē Foto un Glezniecībasnodaļā, Kalifornijā, HdK Vizuālāsmākslas nodaļā, Berlīnē, kā arī aktīvi piedalījusiesmākslas projektos gan mājās, gan ārzemēs.Mākslinieces radošā dzīve ir bagāta arpersonālizstādēm un grupu izstādēm Londonā,Losandželosā, Portsmutā, Parīzē, Dublinā,Brēmenē un, protams, Rīgā. Māksliniece patiatzīst, ka, studējot ārzemēs, būtiski paplašinājiesviņas redzesloks, kā arī uzlabojusiesspēja precīzi noformulēt savas domas un aizstāvētsavu viedokli – māksliniekam svarīgasspējas, kurām, pēc Vinetas domām, studijulaikā LMA netika pievērsta tik liela uzmanība.Plašais stipendiju un apbalvojumu klāsts apliecinamākslinieces nopietno iedziļināšanosun darba spējas mākslā. Viens no Vinetas lielākajiemsasniegumiem ir nominācija Purvīšabalvai par izstādi Vingrinājumi mnemonikāgalerijā „Mākslas XO“, Rīgā, šā gada sākumā.Nominācijas pamatojumā mākslas zinātnieceInese Baranovska raksta: Vineta Kaulačaizmanto klasisko glezniecības tehniku, betrunā jaunā valodā, balstoties tieši uz 21.gadsimtacilvēka vizuālo pieredzi, kas savās uztveresformās ir daudz komplicētāka un intensīvākagan reālajā dzīvē, gan mākslā – fotogrāfija,kustīgais kino attēls, video, fragmentētāinterneta vide utt. Laika relativitātesjēdziens, mainīgais un nemainīgais, kustībaspagātnes un tagadnes momenti, distancētiobjektīvais pasaules redzējums, kas tomērbalstās subjektīvi pārdzīvotā pasaules vērojumā,- tas viss spilgti un savdabīgi izpaužas viņasmnemonikas vingrinājumos (Studija, septembris,2011).Manas acis ceļo no viena Vinetas darba uznākošo un tad uz nākošo, un nākošo… un esiegrimstu laika plūdumā, kur mirkļi kārtojaspērļu virtenēs.Sīkāka informācija par mākslinieces VinetasKaulačas mākslu atrodama:Māksliniece Linda Treija ir JG redakcijas locekle. Skat.Sarmas Muižnieces-Liepiņas interviju JG263:55-56.30

Vineta Kaulača. Paātrinājums II (Acceleration II). Audekls, akrils. 120x150 cm. 2010Par mākslinieci skat. Lindas Treijas apceri 30. lpp.

Voldemārs AvensPAR ILMĀRURUMPĒTERUGleznotājs, grafiķis, dizainers, mākslas fotogrāfs,estrādes dziedonis un ģitārists IlmārsRumpēters dzimis (1929) Daugavpilī tiesībnieka,senatora Augusta Rumpētera ģimenē.Pēc bēgļu nometņu gadiem angļu okupācijaszonā Vācijā nonācis ASV, kur studē Ņuarkasmākslas skolā (Newark School of theArts) Ņudžersijā (New Jersey). Pēc tās beigšanasun obligātā kara dienesta ASV armijā,Ilmārs strādā par dizaineru kādā Ņujorkasiesaiņojumu pakalpojumu firmā, brīvā laikāveikdams privātus dizaina darbus gan latviešu,gan arī amerikāņu klientiem – grāmatuizdevējiem, grāmatu vāku pieprasītājiem unsabiedriskām organizācijām, kam vajadzīgilogo jeb zīmolu dizaini. Starptautisku ievērībugūst Rumpētera Jaunās Gaitas vāki. ŠveicesPatek Philippe: The International Magazine(2010,3), kas iznāk angļu, vācu, franču,itāļu, spāņu, japāņu un ķīniešu valodā, četrāslielformāta lappusēs reproducē krāsās 23JG vākus, no kuriem 14 ir Ilmāra (skat. JGmājas lapu un JG264:60). Kāda Brazīlijas dizainerufirma tos, kā izcilus piemērus, rādauz savas interneta parauglapas. Arī Japānā,Rumānijā un vēl citās pasaules malās JG vākiieguvuši ievērību. Abstraktā dizaina ievirzevadījusi mākslinieku arī viņa glezniecībā, kasvienmēr bijusi viņa sirdslieta un mīļākā nodarbošanās.Kad nav bijis jābrauc uz komerciālāsmākslas biroju Ņujorkā, uzvilktie gleznuaudekli viņam bijuši tie labākie draugi.Pēc pensionēšanās ilgotais sapnis nodotiestīrai glezniecībai piepildījies pilnībā. Ilmārs,ievērojami progresējot, paveicis daudz jaunu,abstrakta stila darbu, un 2008. gadā sarīkojispersonālizstādi galerijā ISTABA, Rīgā.Kopš 90. gadu sākuma gleznoju un zīmējupiecas stundas dienā, abstrakti, formāti 48 x36 collas, saka Ilmārs ar piebildi, ka viņa darbukolekcija aplūkojama tīmeklī (Facebook).Ilmāra Rumpētera gleznošanas veidu var apzīmētpar t.s. „cietās malas” gleznošanasstilu. Laba dizainera pieredze, darbu uzbūve,virsmas apdare, detaļu un krāsu kontrastiviņa abstraktajās gleznās viscaur redzami,novērtējami un ar prieku izbaudāmi.Māksliniekam, JG redakcijas loceklim VoldemāramAvenam šogad Rīgā apgāds „Mansards” laiž klajā350 lappušu biezu krājumu avena dzejoļi, kas sekoiepriekšējiem – Caurumi (1968), Avis (1989) unPiezvanīšu parīt (2002).Rolfs EkmanisULDIS BRIEDIS:44 GADI CAURFOTOOBJEKTĪVUĀrlavas pagasta „Pērkoņos” dzimušais UldisBriedis 21 gadu vecumā pārceļas uz Liepāju,kur 5 gadus strādā par zvejniekpuisi/jūrnieku,pēcāk vairākus gadus par fotogrāfu pilsētaslaikrakstā. Par tuvību jūrai, tās piekrasteiun zvejniekiem liecina daudzie melnbaltieattēli nodaļā „Jūra” viņa 70. gadskārtā klajālaistajā bezgala vērtīgajā grāmatā/albumāLaika mednieks („Neputns”, 2010. 720 lpp. –skat. JG262:59-60). Pārējie uzņēmumi sagrupētinodaļās „Zeme”, „Pilsēta”, „Galvaspilsēta”,„Politika”.Par bohēmisko Liepājas periodu, par jaunību,kas ir līksma un laimīga tāpēc, ka ir jaunība(Edīte Tišheizere), kopā ar Ēriku Hānbergu izdotailustrēta grāmata Vāgūzis (2004). Pilsētascentrā atrodošais Vāgūzis, no kura gandrīzar roku aizsniedzama laikraksta redakcija,teātris un krodziņš „Jānītis”, bija UlžaBrieža „oficiālais dzīvoklis”, faktiski neatjaunojamsgrausts ar divām istabām, vienu koka,otru mūra, ar durvīm pa vidu. Temperatūrasstarpība bija tāda, ka metra augstumā bija10 grādu siltāks nekā apakšā, kur mitrie mūri.Normālā dīvānā tur sala nost. Atradu izeju− ievilku vāgūzī vecus pasta ratus. Tajos bijadaudz siltāka gulēšana. Tā vāgūzis pamazāmsāka apaugt ar senlietu atribūtiku. Draugiman kā bijušajam jūrniekam dāvināja zvanus,kurus norakstīja no kuģu inventāra – tāstāsta Uldis Briedis dzejniekam un žurnālistamEgīlam Zirnim (Diena 2004.5.VI) un turpina:Tas bija tāds kā vīru klubs. Grāmatā gribējulikt apakšvirsrakstu „Izdzīvošana totalitārārežīmā”. Tā kā ļoti jūtīgi uztveru brīvībasierobežošanu, tad to laiku nebrīvība man tākoda kaulā, ka, padomju sistēmu nopietniņemot, man būtu bijis jāpakaras vai jānodzeraslīdz baltajām pelītēm. Daudzi mani paziņas,gudri un forši cilvēki, pa to ceļu arī aizgāja.Vienīgā iespēja pieciest to režīmu bijadzīvot viegli, staigājot pa pasauli un dzenotvelnu. (..) Dzintars Sodums izteicās, ka viņamesot apnikušas grāmatas par „dzērājiem aktieriem”;gribu zināt, ko viņš pats darītu, javiņam būtu tai sistēmā jādzīvo. Kaut vai dzīvokļadēļ − dabūt dzīvokli bija bezcerīgs variants.Man nebija ne tualetes, ne ūdens −kā nācu no ielas, tā uzreiz istabā... Uldis vēlpiebilst – kad sācis tur dzīvot (1961), LiepājaIlmārs Rumpēters. Vīns, sievietes un dziesma. Eļļa. 100x75 cmPar mākslinieku skat. Voldemāra Avena rakstu 33. lpp33

ijusi slēgta pilsēta, lai iebrauktu, vajadzējisvīzu. Vāgūzis, būdams tāds kā radošo inteliģentuklubs, ātri vien kļuvis par čekas uzmanībasobjektu un tā saimnieks ne reizi vien izsauktsuz „pārrunām”.Par Vāgūzi ne mazāk leģendāra ir došanās(1975.V-XI) kopā ar mūziķi un Maskavas pretlatviešiem vērsto represiju hronistu IngvaruLeiti ar velosipēdiem no Latvijas uz Vladivostoku(13 000 km!), lai fotografētu / filmētulatviešu ciemus, sākot ar Vitebsku, cauri Sibīrijailīdz pat Tālajiem Austrumiem, arī 1941.un 1949. gadā izsūtīto pēdas, kas gan tolaik,lai tiktu atpakaļ uz Latviju, bijis jādara slepus.Pēc pārcelšanās uz Rīgu (1979) darbs 12 gadusPadomju Jaunatnē, pārdēvētā (1990) parLatvijas Jaunatni, pēcāk Dienā līdz pat atlūgumampērngad politikas dēļ. Daudzo apbalvojumuvidū – Labākais preses fotogrāfs(1984 un 1988), žurnālistu savienības prēmija(1988), balva „Zelta nagla” kā izcilākajamportretistam (1997 un 2000) u.c.Mākslas zinātniece Laima Slava, Laika medniekagalvenā veidotāja, par Uldi Briedi:...laikmeta darbīgs liecinieks un reizē – autentiska,būtiska daļa, kā tīrradnis, kā īstenskauls no tautas kaula, ar tās „zemes sāls”grūti definējamo, taču nekļūdīgi sajūtamomentalitāti apveltīts. Taisnprātīgs, vienkāršsun talantīgs, savu talantu kā rotaļājoties attīstījisun tajā pašā laikā eksistenciāli būtiskāsdomas krustu šķērsu vienatnē izdomājis, viņšpieder pie to cilvēku kategorijas, ar kuriemtikšanās ir īstena veldze.Precīzs raksturojums, kam 100%, ja ne vairāk,pievienojas šo rindiņu rakstītājs, kam divasreizes bija tas gods tikties ar Uldi – Liepājā1991. gada vasarā, kad apskatījām arīVāgūža vietu, otrreiz Radio Brīvā Eiropa Rīgasbirojā pāris gadu vēlāk. Ulža Brieža fotogrāfijaslaikrakstos u.c. publikācijās, protams,bija pievērsušas uzmanību jau daudz agrāk,bet iepazīšanās tā pa īstam ar foto meistaradokumentālajiem darbiem, strādājot Minhenē,kad RBE latviešu redakcijā pa dažādiemceļiem nonāca neatkarības atjaunošanas kustībasliecības, to vidū daudz režīmam nepatīkamufotoattēlu gan no anonīmiem fotogrāfiem,gan arī jau ievērību un dažkārt patslavu ieguvušiem, tādiem kā Gvido Kajons,Gunārs Janaitis u.d.c., kurus visus piesūtītomateriālu bagātīguma ziņā pušu sita UldisBriedis. Daudzi no viņa tolaik Rietumos nokļuvušajiemdarbiem reproducēti gadskārtējātrimdas izdevumā Latvija Šodien (1987.-1991. gada laidienos) – Inta un Vorkuta, kurmūžīgajā sasalumā zem pundurbērziem beidzāsdaudzu latviešu dzīves ceļš, iznīcinātāsviensētas Talsu apkārtnē, grupas Helsinki-86ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa 14.VIupuru piemiņai (1987) līdz pat PSRS armijasbruņutransportieriem abortīvā puča laikā unAlfrēda Rubika apcietināšanai (1991.VIII). Unpa vidu gājiens uz Brāļu kapiem (1988.25.III), LTF kongresi un Baltijas ceļš (1989), pirmāmuitas punkta atklāšana uz austrumu robežas(1990.2.X), asiņainās janvāra dienas(1991) ar nošauto izvadīšanu, barikādēm unto aizstāvjiem, un vēl un vēl, kam pievienojastā laika politiķi un literāti tuv skatā – Berklavs,Gorbunovs, Klaucēns, Rubiks, GunarsMeierovics, Jānis Peters, Māra Zālīte, brīnišķīgāpoliete, „parlamenta sirdsapziņa” ItaKazakēviča u.d.c. Tad vēl vēsturiskais attēls,kurā ceļā uz savu personālizstādi redzamspats fotomeistars, stumdams ķerrā „visu taututēva un skolotāja” (Staļina) palielu krūšubisti.oUldis Briedis. Ar sieviņu Intu savā dīķītī „Rietumos”34

CEĻŠ UZ NEATKARĪBAS ATJAUNOŠANUULŽA BRIEŽA FOTOESEJASPECIĀLI JAUNAJAI GAITAI35

Piemineklis Dzimtenei izsūtīto labošanas darba nometņu vietā pie Intas pilsētiņas Krievijaspašos ziemeļos (Komi autonomajā apgabalā), kur mūžīgā sasalumā guļ daudzi latvieši.Pieminekli veidojis I Pasaules karā smagi ievainotais, padomju varas orgānu izsūtītais(1949) tēlnieks Eduards Sidrabs (1898-1963) neilgi pēc atbrīvošanas (1956).36

Abavas krastā smilkšakmens klintī iecirstais politisko prasību lozungs (1977).37

PSRS pēdējais prezidents un Komunistiskās Partijas Centrālās Komitejas ģenerālsekretārsMihails Gorbačovs tiekas ar sarkanajiem strēlniekiem Latviešu sarkano strēlnieku (tagadLatvijas Okupācijas) muzejā Rīgā, 1987. gada 17. februārī. Viņam aiz muguras (kr. pusē)LPSR KP pirmais sekretārs Boriss Pugo, kopš 1990. gada visas PSRS iekšlietu ministrs, kurš1991. gada augusta puča laikā Mihailam „iedur dunci mugurā”, t.i., nostājas pučistu pusē,bet 22. augustā kopā ar sievu nošaujas Maskavā.38

Pirmo masveida latviešu deportāciju – 1941. gada 14. jūnijā – piemiņas dienā, 1987. gada14. jūnijā, kas kļūst par Latvijas jaunlaiku vēsturē neizdzēšamu dienu. Pirms cilvēktiesībuaizstāvības grupas Helsinki-86 došanās pie Brīvības pieminekļa, stihiskā mītiņā Bastejkalnavirsotnē runā bijušais politieslodzītais, cīnītājs par latviešu tautas tiesībām, Juris Ziemelis(1941-1989).39

Helsinki-86 dalībnieki Eva Biteniece un Rolands Silaraups pie Brīvības pieminekļa, 1987.gada 14. jūnijā.40

Miliču represijas pret mītiņa dalībniekiem Rīgā pie Brīvības pieminekļa, 1987. gada 23.augustā. Šajā datumā 49 gadus agrāk tiek noslēgts Molotova-Ribentropa pakts, kas sadalaAustrum- un Viduseiropu starp staļinisko Padomju Savienību un hitlerisko Vāciju.41

Ap 120 000 cilvēku piedalās tautas manifestācijā Par tiesisku valsti Latvijā MežaparkaLielajā estrādē, 1988. gada 7. oktobrī. Kas samierinās ar īstenību, netic nākotnei – tajāsdienās raksta dzejniece Monta Kroma.42

Lielā tautas manifestācija Par tiesisku valsti Latvijā Mežaparka Lielajā estrādē, 1988. gada 7.oktobrī. Un nu, kad cieši samiegtām acīm vēlēšanās izteikta, nākas acis atvērt. Lai saprastu, katas viss atkarīgs arī no manis, arī no jums visiem. Jo nav mums zelta zivtiņas ne piemājas dīķī,ne valdībā – tā tolaik rakstniece Andra Neiburga Avotā.43

Pēc PSRS drošības spēku asiņainās izrēķināšanās ar mierīgiem demonstrantiem Gruzijasgalvaspilsētā Tbilisi, 1989. gada 9 aprīlī, Rīgas centrā 10. aprīlī sāk patrulēt okupantukaujas tehnika.44

Mēs braucam uz Maskavu šķirt nelikumīgās laulības starp Latviju un PSRS – tā deputātsDainis Īvāns, uzrunājot 1989. gada 21. maijā ap 20 000 cilvēku, kuri pavada savusjaunievēlētos PSRS Augstākās Padomes (AP) deputātus uz Maskavas vilcienu – no ķēķagala, t.i., no tirgus, jo varas iestādes aizliedza rīkot mītiņu Stacijas laukumā – atcerasrakstniece un žurnāliste Marina Kostaņecka.45

1989. gada 23. augustā tiek īstenota akcija Baltijas ceļš, kad apmēram divi miljoni baltiešu,sadevušies rokās, veidoja 595 km garu dzīvo ķēdi, kas savienoja Tallinu, Rīgu un Viļņu, laipievērstu pasaules uzmanību Molotova-Ribentropa paktam un tā sekām. Trīs dienas vēlākno PSKP CK Politbiroja Maskavā atskan draudīgs paziņojums Baltijas ceļa sakarā. Attēlācilvēku ķēde uz Rīgas Akmens tilta.46

Latvijas Augstākās Padomes deputātu sagaidīšana pēc Deklarācijas par Latvijas Republikasneatkarības atjaunošanu pieņemšanas 1990. gada 4. maijā. Tiek pasludināts pārejas posmsno LR AP līdz LR Saeimas sasaukšanai, kurā varas de iure pāraugtu de facto.48

1990. gada 15. maijā latviešu jaunekļi aizstāv Augstāko Padomi pret Igora Lopatina,Anatolija Aļeksejeva, Tatjanas Ždanokas u.c. nodibinātās (1989) Interfrontes (LPSRInternacionālā Darbaļaužu fronte) atbalstītāju – galvenokārt civilā tērptu krievuarmijnieku, kursantu un citu Atmodas pretinieku uzbrukumu.49

Barikādes pie Ministru Padomes ēkas 1991. gada janvārī.50

Pēc tam, kad 1991. gada 12. janvāra naktī krievu tanki ielenc Lietuvas parlamentu Viļņā,ieņem TV, radio un telegrāfa centrus, nogalinot 14 un ievainojot 110 lietuviešu, Latvijas APizveido Aizsardzības štābu un 13. janvārī Latvijas Tautas frontes noorganizētā Vislatvijasprotesta manifestācijā Rīgā, 11. novembra krastmalā, ar krietni vairāk nekā pusmiljonacilvēku piedalīšanos no visas Latvijas, Romualds Ražuks aicina celt barikādes, aizstāvētvaldības ēkas, Radio un TV centru Zaķusalā, radionamu Doma laukumā, Rīgas tiltus u.c.Attēlā cilvēki cauri putenim 1991. gada 14. janvārī dodas aizstāvēt Zaķusalu.51

No 1991. gada. 14. līdz 21. janvārim Īpašu uzdevumu milicijas vienības (OMON − OtrjadMiļicii osobogo naznačeņija) un nezināmas kaujas grupas uzbrūk dažādiem Latvijasobjektiem, barikāžu dalībniekiem, piekauj un aplaupa cilvēkus u.tml. Pirmais upuris irpie Vecmilgrāvja tilta nošautais Roberts Mūrnieks. 20. janvārī uzbrukumā LR Iekšlietuministrijai nogalināti tiek milicijas darbinieki Vladimirs Gomanovičs un SergejsKonoņenko, kinoreportieri Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne un skolnieks Edijs Riekstiņš.Attēlā nezināma kritušā asinis pie Bastejkalna tiltiņa 1991.gada 21. janvārī.52

Latvijas jaunlaiku vēsturē vissvarīgākais ir 1994. gada augusts, kad pēdējās KrievijasFederācijas karaspēka vienības atstāj Latviju. Attēlā krievu zaldātiņi visai nožēlojamāveidā nolaiž okupācijas karogu no Baltijas kara apgabala štāba ēkas 1994. gada 26. augustā.53

V E Ļ U C E Ļ Ā dodas Jaunauces pagastādzimušais, īsi pirms otrreizējās krievuokupācijas (1944) kopā ar vecākiem izbēgušaisMiervaldis Janševics (1933-2011), kura daudzo nopelnu vidū patsgalvenais – nerimstošs darbs latviešu valodasun kultūras saglabāšanā trimdā,aktīvi darbojoties ASV Rietumkrasta Latviešuizglītības centrā (ilgus gadus viņavadībā) un Latviešu vasaras vidusskolāKursa. ••• Ģermanistikas doktore(Rutgers U. 1968), literatūras prof. (KeanU., New Jersey), Dobelē dzimušā JautrīteSaliņa (1924-2011). Apceres World LiteratureToday, Books Abrod, JG (skat. KārļaVērdiņa rakstu Dienā 9.VII; Baibas Bičolesatmiņas JG263:8-13). ••• PētersBrūveris (1957-2011), 13 dzejgrāmatu(ieskaitot 4 bērniem) autors – no krājumiemMelnais strazds, sarkanie ķirši(1987) un Dzintara galvaskausi (1991)līdz Aiz stikla (2006) un Divpadsmit metieni(2009). Tulk. no azerbaidžāņu, lietuviešu,vācu, prūšu, krievu, gagauzu,osetīnu, Krimas tatāru, mordviešu val.,arī Tuvas šamaņu rituālos tekstus. Turkudzejoļu izlase Baložu pilni pagalmi (1988– kopā ar Uldi Bērziņu). Klāva Elsbergaprēmija (1987) un virkne balvu – Dzejasdienu (2001, 2006), Baltijas Asamblejas(2004), Ojāra Vācieša (2006), LiteratūrasGada (2006). ••• Rakstnieksun fotogrāfs Gunārs Birkmanis (1931-2011), vairāk nekā 10 grāmatu autors,to vidū Dzīve krievu laikos (1996), Cilvēkitumsā (1997), Vasara, kurā salūzalikteņi (1999), Gadsimta atspulgi (2001)u.c. ••• Rakstnieks un arhitekts ArnisSkujiņš (1920-2011), pērngad klajā laistāprozas krājuma Zilā saite autors (skat.JG266:70), Universitas Austrālijas redaktors.••• Starptautiski pazīstamaisģeoloģijas prof. (U. of Western Ontario)Dr. Aleksis Dreimanis, grāmatu un vairāknekā 100 zinātnisku darbu un plašipasaules ģeoloģisko pētījumu laboratorijāslietotās karbonātmateriālu noteikšanasmetodes autors. Kara laikā iesauktsleģionā, nonāk Rimini (Itālijā) gūstekņu,pēcāk Gēstahtas (Geesthacht) „Saules”bēgļu nometnē, pirms Lielās izklīšanasmācībspēks Baltijas U. Hamburgā. •••Karlsrūē (Karlsruhe) zviedru vijolnieka unmūzikas vēsturnieka prof. Briknera (CarlBrückner) ģimenē dzimusī vijolnieka GidonaKrēmera māte Marianne Krēmere(1922-2011), daudzus gadus Latvijas Radiofonaorķestra vijolniece. ••• Gleznotājs,grafiķis, grāmatu ilustrētājsAndrejs Zutis (1939-2011), Ņujorkasmākslas augstskolas The Cooper Unionabsolvents. ••• Fotožurnālists, mākslasun Latvijas pirmais modes fotogrāfsJānis Kreicbergs (1939-2011), piedalāsvairāk nekā 200 starptautiskās foto izstādēs,kur saņēmis 32 diplomus un 17 medaļas.••• Aivars Šmits (1957-2011),Miervaldis JanševicsJautrīte SaliņaPēters BrūverisAleksis DreimanisMarianne Krēmeretrimdas latviešu rokgrupas Akacis (1977-1994) viens no dibinātājiem, meistarīgsritmu instrumentālists, būdams dedzīgs,aizrautīgs bundzinieks, iesaukts par„Āmuru”. (re), (tk)C I L D I N Ā J U M I – Gan LR Kultūras,gan arī LR Ministru kabineta Atzinībasraksts par darbu LV un tautas labā LOMdirektorei Gundegai Michelei, vienai notā dibinātājiem (2001); pirms tam TZOvirsniece ir ķīmijas prof. ASV, arī Garezeravasaras vidusskolas direktore unskolotāja/pārzine Kr. Barona latviešu skolāČikāgā. ••• Kamēr par labāko aizvadītāssezonas Nacionālā teātra (LNT)izrādi atzīst (8.VIII) Ādama stāstu (rež.Indra Roga), labāko aktieru godu piešķirMārai Zemdegai (Jūdžina O’Nīla lugāGarās dienas ceļš uz nakti) un EdmundamFreibergam (Tolstoja Annas Kareņinasdramatizējumā). ••• Par Amfortasalomas atveidojumu Vāgnera ParsifālāZagrebas operā basbaritonam EgilamSiliņam Horvātijā piešķirts gada labākādziedātāja tituls. Cīrihē viņš dzied (26.VI) šīs pašas operas Klingzoru, bet Mančesterā– Votānu Vāgnera Valkīrā. •••Zalcburgas festivālā Jauno diriģentu balva(13.VIII) jau vairākkārt godinātajamAināram Rubiķim pēc Debisī (Debussy),Šostakoviča, Britena un Stravinska mūzikasnovadīšanas. ••• Kultūras mantojumagada balva Imantam Lancmanimpar mūža ieguldījumu, Elitai Grosmaneipar pētījumu Senā Jelgava, Irēnai Bākuleiun Arnim Siksnam par Rīga ārpusnocietinājumiem, Tatjanai Bergai parPētījumi numismātikā un Antona Buhholca(1848-1901) monētu kataloga sastādīšanu.(re)J A U N I Z D E V U M I – Septembris, neskatotiesuz ārkārtas Saeimas vēlēšanām,aizritējis ikgadējo Dzejas dienu noskaņā,kad dzeju lasa ne tikai pašmāju dzejnieki,bet arī viesi no citām zemēm, liekotdzejai skanēt dažādās valodās, formāsun izteiksmēs. Par skaistu Dzejas dienutradīciju kļuvusi dzejas diska izdošana,kas šogad ieguvusi nosaukumu Dzejaspiegrieztne un tajā iekļauti 19 dzejniekudarbi pašu autoru izpildījumā, to vidūUldis Bērziņš, Inga Gaile, Jānis Indāns,Edvīns Raups, Dace Sparāne, KārlisVērdiņš, Arvis Viguls u.c. (vg)LATVIEŠU RAKSTNIEKI CITVALODĀS –Žagares pilsētiņā Lietuvā slavenā ķiršufestivāla laikā notika Evas Mārtužasromāna Negudrā lietuviešu tulkojuma(tulk. Dzintra Elga Irbīte) atvēršanassvētki. (vg)DZEJA – Dzejas dienu priekšvakarāRīgā iznācis Zviedrijā dzīvojošā dzejniekaun tulkotāja Jura Kronberga dzejoļukrājums Ik diena – dzejas triloģijas54

Nebūtības izplatījumā noslēdzošā daļa, kurā dzejnieksparādās jaunā un negaidītā gaismā. ••• Apgāda„Mansards” izdotajā grāmatā Dzeja pirmoreizsakopota visa „Elles ķēķa” dzejnieka, modernistaLinarda Tauna (1922-1963) dzeja – gan iepriekšējoskrājumos jau izdotā, gan agrīnā Vācijas nometņulaika dzeja, gan ārpus krājumiem palikušie, plašākamlasītāju lokam līdz šim nezināmie dzejoļi.••• Broņislavas Martuževas Deg uguntiņa – kopš2005. gada sarakstītie dzejoļi. Kā grāmatas priekšvārduautore Anna Egliena atzīst: Šajā krājumā nekasnav tāpat vien - tā teikt, sadzejots. Ir atziņas unvārdi, kurus savai tautai var pateikt tikai viņa, BroņislavaMartuževa. ••• Interesantu dāvanu dzejniekamKnutam Skujeniekam 75. dzimšanas dienāsagādājis apgāds „Neputns”, izdodot grāmatu Poga,kurā iekļauts tikai viens Mordvijas koncentrācijas nometneslaikā rakstīts dzejolis un tā tulkojumi 33 valodās.„Zvaigzne ABC” savukārt laiž klajā izlasi Simts,bet Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā Rīgā atklāta(5.IX) izstāde Atver acis uz pasauli – dzejnieka dzīvesģeogrāfija no bērnības Lietuvas pierobežā Kurmenēuz jaunību Rīgā un Maskavā, cauri lēģeros pavadītajiemgadiem līdz ģimenes ligzdai Salaspilī. •••Olga Lisovska nav daudzrakstītāja, bet nu pie lasītājiemnonācis vēl viens viņas krājums Vējam magonesnoliecas zemu. ••• „Skandinieku” kopasfolklorists Vidvuds Medenis savus jaunākos dzejoļussakopojis krājumā Sasoļots vaigs. ••• MākslinieksAivars Vīlipsōns savas dvēseles noskaņojumucenšas izpaust īpatnēju pantu – sunetu veidā krājumāSumpurņa suneti, kas papildināts ar paša māksliniekailustrācijām. ••• Dzejnieka Eduarda Aivarakrājumā Sakvojāžs nav ielikti pirmās nepieciešamībaspriekšmeti, kā tas būtu sagaidāms ceļasomā, bet gandzejā izteikta ceļinieka pieredze. ••• Ilggadējāsžurnālistes Egitas Terēzeres Jonānes krājumā Tikšanāsuz siržu laipas. Trīspuksti lasāmās trīsrindes domātasbrīdim, kad sirds plīst pušu. ••• Rīgas 810gadu jubilejas svinībām par godu literatūrzinātnieksValdis Ķikāns sakārtojis dažādu laikmetu latviešudzejnieku dzejas izlasi Tu nāc pretī, Rīga!, ko vienokopīgs motīvs – mīlestība pret Rīgu. (vg)PROZA – Pateicoties autora meitai Ausmai Līdumniecei,beidzot dienas gaismu ieraudzījis Roberta Gabrajau 1939. gadā rakstītais atmiņu stāsts Latvju puika,kurā parādītas I Pasaules kara gados svešumā aizklīdušapadsmitnieka gaitas. ••• Modra Zihmaņastāstu krājums Igreks un Iksa vienlaikus ir gan literārsdarbs, gan vēstures liecība, un stāstu tapšanuiedvesmojusi galvenokārt paša rakstnieka biogrāfija –II Pasaules karš, pretošanās kustība, izsūtījums, lēģeriun cietumi. ••• Rakstnieks, melomāns, mūziķis,mūzikas kritiķis, dīdžejs, blogeris, reklāmists, politiķisun galu galā ironiskais filozofs Pēteris Pūrītis izdevissavu otro grāmatu Dr. Ausmoņa klīnika, kurā viņšpiedāvā izteikti nepieradinātu skatījumu uz literatūru.Romāns raksturots kā izklaidējoša, viegli lasāmafantāzija par mūsdienu Latviju un patiesajiem valstsproblēmu cēloņiem. ••• Atzīmējot rakstniecesMonikas Zīles 70 gadu jubileju klajā laista grāmataMelna zivs nakts upē, kurā sakopoti trīs jau reiz publicētiromāni (Melna zivs nakts upē, Kāravu bruņiniece,Vasaras namiņš), kurus rakstniece rūpīgi pārskatījusiun pilnveidojusi. ••• Dabas un dzīves skaistumaun, protams, mīlestības cildinājums jūtamsFoto: Ulla MontanĒrika Kūļa Mīlestības krāsās, kur nopietnība mijas arsmiekliem. ••• Janas Veinbergas pirmais stāstukrājums Nenotikusi mīlestība tiek raksturots kā romantiskaun skaudra grāmata, kurā psiholoģiski dziļiun daudzveidīgi tēloti likteņi un to samezglojumi,tomēr cauri vijas doma, ka cilvēki nekad nepārstāsmīlēt. ••• Māris Krūze nāk pie lasītājiem ar savudebijas romānu Aizvainojuma varā, kas rakstīts detektīvromānustilā. ••• Pats būdams nirējs, AndrisVanags grāmatā Ūdenslīdēju stāsti aprakstījis dažādusinteresantus atgadījumus no zemūdens mednieku,pētnieku, tūristu un ūdenslīdēju dzīves. (vg)TULKOJUMI – Pasaulē visvairāk tulkotā pēckara dzejnieka,izcilā zviedru mūsdienu klasiķa Transtremera(Tomas Tranströmer) grāmata Dzeja iznākusi latviski,pateicoties Guntara Godiņa un Jura Kronberga atdzejojumam.••• Pasaulē jau plašu atzinību ieguvušāvācu žurnālista Zēvalda (Peter Seewald) Pasaulesgaisma (Licht der Welt) (tulk. Līga Raituma) veidotakā saruna ar pāvestu Benediktu XVI, un ar pāvestaroku rakstītais grāmatas nosaukums apliecina viņapatieso vēlmi uzrunāt arī Latvijas sabiedrību. •••Igauņu dzejnieka, rakstnieka un diplomāta, bij. Igaunijasvēstnieka Latvijā Jāka Jeerīta (Jaak Jõerüüt) Ziņaspar nāvi (tulk. Maima Grīnberga) sastāv no 16novelēm, kas parāda autora literāro daudzpusībuun ļauj izsekot viņa dzīves pieredzei. ••• Izcilaispoļu dzejnieks, esejists un atdzejotājs, Nobela prēmijaslaureāts Česlavs Milošs (Czesław Miłosz) autobiogrāfiskādarbā Dzimtā Eiropa (Rodzinna Europa)aizved lasītāju uz savas bērnības vietām Lietuvā unKrievijā, ģimnāzista un studenta gadu Viļņu un Parīzi,hitleriešu okupēto Varšavu un diplomātiskā dienestazemi Ameriku. ••• Vēl viens Nobela prēmijaslaureātes Lesingas (Doris Lessing) darbs – Zeltītāpiezīmju grāmata (The Golden Notebook), ko latviskojusiIeva Kalnciema. ••• Amerikāņu tiesu medicīnasantropoloģes un kriminālromānu autores KetijasReihas (Kathy Reichs) cienītāji nesen ar interesilasīja, cik viņu patīkami pārsteigusi sava vīra, juristaTomas TranströmerNobela prēmijas (2011) laureāts55

Čikāgas piecīši 1960. gados – Janīna Ankipāne un (nokr.) Alberts Legzdiņš, Uldis Ievāns, Uldis Streips unIlmārs DzenisPaula Reicha, dzimtene ar izsmalcinātību, dziedāšanu,desām un vasaras saulgriežiem (..) Rīga ir arhitektūrasskaistuma un bruģakmeņu ielu brīnums, pakurām baltiešu daiļavas augstpapēžu kurpēs pārvietojasar tādu grāciju, kas liktu raudāt Tirai [supermodelētājaTyra Banks]. (..) No Latvijas mutuļojošajiemiedzīvotājiem plūst kaut kā apspiestības gadus pārdzīvojušaisdzīves spars, tiekšanās pēc brīvības unpašizpausme (Wall Street Journal 27.VIII). Nu viņivar priecāties atkal par vienu viņas grāmatu latviski– Noslēpumainie kauli (Bare Bones), ko tulkojis JānisMarkots. ••• Latviski izdots slavenā krievu rakstniekaMihaila Bulgakova (Михаил Булгаков) Teātraromāns (Театральный роман), ko var uzskatīt parautobiogrāfiskām piezīmēm. (vg)DAŽĀDA SATURA – Jaungaitnieks un 2011. gada ĒrikaRaistera piemiņas fonda laureāts, ārsts un literatūrkritiķisPāvils Vasariņš rakstu un atmiņu krājumāVaravīksnes spēks sakopojis agrākos gados rakstītasdažādas apceres, pārskatus, recenzijas, reportāžasun piemiņas rakstus, kas ļauj ieskatīties trimdasrakstnieku devumā, kā arī domu apmaiņā starp Latvijasun aizokeāna literātiem. ••• Mākslas zinātnieceEleonora Šturma kopā ar mākslas zinātnieku MāriBranci sastādījusi savu rakstu izlasi 50 gadus mākslaipa pēdām, ar kuras palīdzību var izsekot latviešumākslinieku devumam 50 gadu garumā Ņujorkā untās apkārtnē. ••• Kanādā (Hamiltonā) dzīvojušāsvalodnieces Veras Paulīnes Streitas simtgadei pargodu viņas brāļa meitas ir izdevušas apcerējumu sakopojumuTēvzeme tuvu un tālu, kurā iekļauti latviešuliterārajos vakaros nolasīti kultūrvēsturiski un literāripriekšlasījumi, kā arī fragmenti no viņas sūtītāmvēstulēm uz Latviju. ••• Režisora Oļģerta Krodera90 dzimšanas dienai par godu atkārtoti izdota 1993.g. sarakstītā autobiogrāfija Mēģinu būt atklāts, – režisorssavām acīm ir pieredzējis gandrīz visu Latviju,jo ir tikai trīs gadus jaunāks par to. ••• PublicistsAlfrēds Ābele grāmatās Par valsti un Par tautu.Latviešiem būt vai nebūt? runā par latviešu tautas unvalsts uzdevumu, garīgo aicinājumu, valstisko morāliun varas nesēju morāli. Ne velti tās iznāk sērijā Gudralatvieša rokasgrāmata... ••• Gluži pretēju, visādiemapmelojumiem un nepatiesībām pilnu grāmatuNākotnes melnraksts sarak stījis Saeimas deputātsJānis Urbanovičs (SC), žurnālists Juris Paiders unKrievijas prezidenta Dmitrija Medvedjeva labs draugsun padomnieks Igors Jurgens, un tās galvenais uzdevumsir noliegt Latvijas okupāciju. ••• 15 gadusjaunā Ilze Liliāna Muižzemniece ir sarakstījusi jausavu trešo grāmatiņu Elīsija un Taurenis, ko ilustrējusiviņas draudzene, 16 gadus vecā Meldra Bula. (vg)M Ū Z I K A S jomā lielu interesi rada „jauniešu jautraisansamblis” Čikāgas piecīši (ČP), kuri kopš pirmākoncerta Kalamazū, Mičiganā (1961.11.III) jautrinājušitrimdu, bet padomju varas laikā slepeni Latvijāiekļuvušie skaņu ieraksti piedevām iemiesoja tautasbrīvības slāpes. Savu 50. gadskārtu ČP svin augustāar plašu atvadu koncerttūri, vispirms Siguldaspilsdrupu estrādē, pēcāk Ventspilī, Jelgavā, Preiļos,Alūksnē, Bauskā, Baložos, Valmierā u.c. Koncerts bijakupli apmeklēts, no Alūksnes pilssalas mums „teksto”rakstnieks, e-rakstu vadītājs Ainārs Zelčs, Alberts irnepārspējams joku plēsējs, un vairākas piecīšu dziesmasnu jau ir gluži kā tautasdziesmas – Hei-lai-lilaillilai-lū!Hei-lai-lilail-li. ČP koncertā Nacionālajā teātrī(19.VIII) premjers Valdis Dombrovskis pasniedz ansambļadalībniekiem Pateicības rakstu par mūža ieguldījumuLatvijas tautas pašapziņas un latvietībassaglabāšanā. ••• Balvu muižā jau 12. reizi Kamermūzikasfestivāls (27.-28.VIII) – izsmalcināta mūzika,talantīgi mūziķi, skaista un akustiska koncertzāle,no kuras logiem paveras skats uz Balvu ezeru. •••Daiņa Kalna jau 19. reizi organizēto Siguldas Opermūzikasš. g. svētku nagla – Čaikovska JevgeņijsOņegins (kam pamatā tāda paša nosaukuma pasaulesliteratūras šedevrs – Puškina „romāns dzejā”) – arglobāli pieprasītām un cildinātām operzvaigznēm –soprāns Maija Kovaļevska (Tatjana), amerikāņu baritonsGanns (Nathan Gunn – Oņegins), krievu tenorsJevgeņijs Akimovs (Ļenskis), krievu mecosoprānsMarija Gorčevskaja (Olga), bass Krišjānis Norvelis(Gremins), Kristīne Zadovska (Larina), Antra Bigača(Aukle). ••• The Guardian mūzikas kritiķa uzskatā(28.VI) pārējām divām Čo-Čo Sanas lomas atveidotājāmPučini Madame Butterfly Londonas Karaliskajāoperā (Royal Opera House Covent Garden) neesotcerību pārspēt Kristīnes Opolais dziedājumu, kurāsaklausāms smalki ievīts japāņu kultūrai raksturīgsuzsvars uz formu, taču atsedzot arī vārīgu, ievainojamudvēseli, pie kam diriģents un operzvaigznes dzīvesbiedrsAndris Nelsons, jūtīgi atbalstot solistus, izceļik nokrāsu orķestra partitūrā. ••• BBC Proms2011 koncertu sērijā Nelsons ar Birminghamas simfoniskoorķestri muzicē (30.VII) Karaliskajā Albertazālē (Riharda Štrausa Don Juan un Salome, ProkofjevaAleksandrs Ņevskis). ••• Latvijas tenorsAleksandrs Antoņenko debitējis (12.IX) LondonasKaraliskajā operā Pučīni Il tabarro (Apmetnis) strādniekaLuidži lomā. ••• Rīgas Doma 800. gadskārtaipar godu 14. Garīgās mūzikas festivāls ar koraKamēr... iestudēto Kristapa Pētersona grandiozojaundarbu Paradīze (ar Dantes, Rummo u.c. dzejastekstiem). ••• Rīgas 810. gadskārtas kulminācijair lielkoncerts Meistars. Dziesma. Leģenda56

Mežaparkā, kur 8 000 dziedātāju, dejotāji, pūtēju orķestrino visas LV atveido Emīla Dārziņa, Pētera Barisona,Jāzepa Vītola, Raimonda Paula kompozīcijas,notiek arī brāļu Kokaru godināšana viņu 90. gadskārtā,bet 2. daļā – sadziedāšanās ar ČP. ••• Dzintarukoncertzālē (1.IX) un Liepājas Olimpiskajā centrāImanta Kalniņa jubilejas koncerts Lielās dziesmaskopā ar kādreizējo rokgrupu Turaidas Roze un LiepājasSimfonisko orķestri. ••• Folkloras grupas Ilžaotrajā KD Ilža rūtoj, kaladoj (2011.VII) 16 dziesmas –no „Atīt(i) Leldine” līdz „Bolta koza daņci vede”. (re)D R Ā M A – Ģetrūdes ielas teātrī ar izrādi Leģionāri –par II Pasaules kara beigās Zviedrijā internētajiem unpusgadu vēlāk Maskavai izdotajiem baltiešu karavīriem,rež. Valters Sīlis vēlējies atbildēt pats sev, vaiarī mūsdienu LV nepieļauj līdzīgus kompromisus?Zviedru lēmums bija rutīna, nekas slikts ar to nebijadomāts. Mums palūdza, mēs izdosim, gan jau vissbūs labi. (..) Mēs jau arī negribam, lai mūs asociē arnelikumīgiem kariem Irākā vai citur. Zinām, kāds Baltkrievijārežīms, bet neiejaucamies, jo mūsu uzņēmējiemtur tik labi iet...(LA.lv 14.IX). ••• Latviešu mūzikassvētkos Madonā Latvija Amerikā un arī JG līdzstrādniekaJāņa Liepiņa muzikāla spēle Debesu dāvana– par Mildas Grīnfeldes un Aleksandra Čakašķiršanos. ••• LV neatkarīgais teātris Austrumurobeža visu septembri ceļo pa ASV latviešu „pagastiem”ar komēdiju Tā precas vecpuiši (rež. IndulisSmiltēns), kam pamatā Antona Čehova viencēlienalugas Bildinājums (Predložeņije) un Lācis (Medvedj).(re)SENPARAŽU VEICINĀŠANA notiek tik plaši visāsLV malās, ka mums iespējams minēt tikai pašusspilgtākos notikumus. Zaļās dzīves skolas ietvarosLatvijas Folkloras biedrība (LFB) un SIA Vecrīgas Ziemassvētkutirdziņš visu augustu rīko Rīgas Esplanādēfolkloras kopu koncertus, tādējādi ļaujot iepazīt kautnelielu daļu no tautas sakrātajām dzīves mākslas atziņām– dalībnieki ne vien dzied, spēlē un danco, betarī stāsta, rāda un aicina iesaistīties dažādās praktiskāsdzīves situācijās. Piedalās folkloras kopas no Rīgas(Grodi, Rija, Kokle, Berendejka, Iļjinskaja pjatņica,Dandari), Bauskas (Trejupe), Vecsaules, Salacgrīvas(Cielava), Smārdes (Milzkalnieki), Vidrižiem (Delve),Tārgales (Kāndla), Mālpils (Māļi), Jercēniem (Mežābele),Saldus (Medainis), Rēzeknes (Rūta), Liepājas (Atštaukas),Saldus (Medainis), Gudeniekiem (GudeniekuDzīvesprieka gūšanas apmācītājas Zaļās dzīves skolāRīgas Esplanādē (2011.VIII)Foto: Tristram KentonKristīne Opolais – Madame Butterfly.suiti), Siguldas (Senleja). ••• Novadu dienas Rīgābeidzas (14.VIII) Brīvdabas muzeja Vidzemes sētā argandrīz īstām kāzām – precības, derības, izdevas, līgavasvešana un sagaidīšana, līdzināšana, mičošana,veltīšana, apdziedāšanās, sadancošana, bet gardēžiemkaņepju sviests, ķirbju sula u.c. ••• DžūkstesPasaku muzejā (27.VIII) Tukuma novada Lanceniekosizstādē Kurbads Daiņa Rožkalna un Pāvila Šēnhofailustrācijas pasakai „Kurbads”, filma Kurbads u.c.••• Etnomūzikas daudzveidīgā interpretācija laikagaitā ir ietekmējusi mūsu tautastērpus, kas 1. brīvvalstslaikos kļūst par koncerttērpiem, bet padomjuokupācijas laikā izceļas ar pārspīlētu stilizāciju. Kājaunais folkloras kustības vilnis 20. gs. 80. gados ietekmētērpu izvēli jeb par tematu „cits ar vīzēm, citsar kurpēm, cits ar basām kājām” Rīgas RMM diskutē(31.VIII) virkne ekspertu – Ilga Reizniece, Zane Šmite,Ilze Ziņģīte, Andris Kapusts. ••• Kamēr ar VKKFatbalstu notiekošajā 10. Starptautiskajā Danču nometnēMālpilī (25.-28.VIII) iespēja gūt ieskatu/apgūtne tikai mūsu, bet arī līvu, lietuviešu, žīdu, norvēģu,ungāru, franču, igauņu u.c. tautu dančus/senās dejas/dziedāšanaspamatus, arī prasmi senu instrumentuspēlē, Viduslaiku svētkos Jaunpils pilī (13.VIII)var nodoties seno kāzu „Mīlas zvērestam”, Dantessonetiem, galma minnezingeru dziesmām, pat lidinātīstu kara cirvi. ••• Ķekavas pusē Jumja zīmēKatlkalna 1. folkloras festivāls ar Klaipēdas kopuKuršiu ainiai, igauņu setiem, Pleskavas Veretje, RīgasGrodiem, Mālpils Māļiem un pašiem katlkalniešiem– došanās lāpu gaismā uz Sauliešu pilskalnu, ugunsrituāls ražas daudzinājumam, ziedojumi ugunij unpilskalna gariem, jauna podniekcepļa atvēršana, arīvācu fotogrāfes Bajer-Berneres (Elke Bayer-Berner)fotoskate, kas atbalso latviešu garu, skanējumu undvēseli. ••• EP un EK atbalstīto kultūras mantojumaprojektu ietvaros Brīvdabas muzejā (11.IX) Senoamatu dienā 30 meistari apmāca interesentus skalugrozu pīšanā, podu veidošanā, karošu grebšanā,puzuru darināšanā, ziepju vārīšanā, medus sviešanā,dzintara apstrādē, pastalu darināšanā, ādas apstrādē,zivju kūpināšanā, laivu darvošanā, jumiķu amatāu.c. – ar folkloras kopu mūzikas skaņām fonā. •••Dažbrīd senparažu veicināšana, maigi izsakoties, varaiziet arī greizi: Īstos Jāņus tagad aizvieto pasākumi.Tāds grandiozs pasākums šogad – Rūdolfa Jāņi kinopilsētiņāCinevillā. Ar lepnu saukli – Latvju vienotībasdižsvētki. Ar ieejas biļetēm – kā cirkā vai slavenaārzemju gastrollera šovā. Ar bezgala gariem šlāgerudziedājumiem, kurus LNT tiešraides laikā ik pēc brīžapārtrauca sponsoru krāšņie zīmoli, uzbāzīgi sadrumstalojotjau tā garlaicīgi izstiepto ziņģēšanu (..) bijajaušama kāda korporatīvi fiskāla pieskaņa. (..) Jādomā,ka šāda Jāņu masveida svinēšana uz asfalta unLatvijas holivūdā arī īsti iederēsies modernajā Eiropā(LA.lv 10.VIII). ••• Neraugoties uz korporatīvi57

Foto: Mārtiņš Blumbergsfiskālajām u.c. pieskaņām un lai izvairītos no apgrēcībākrišanas, neuzdrošināmies atstāt malā Vecrīgā pieZviedru vārtiem Latvijas Alus muzeja rosināto PIRMOLATVIABEERFEST 2011, kur iespēja uzmest garu (3.un 4.IX) ne tikai ar Bauskas, Brenguļu, Cēsu, Rēzeknes,Valmiermuižas, Aldara, Lāčplēša, Zakšu, Brāļa,Brūvera miestiņu, bet arī tādiem smalkas zortes bairīšiemkā Paulaner, Bavaria, Obolon, Tuborg, Carlsberg,Guinness un Wallerstein, kamēr par kultūrasbūšanām – degustācijām, prezentācijām, viktorīnām,armrestlinga u.c. konkursiem, līnijdejām un salsu –rūpējas kreatīvā grupa Ideju institūts. (re)T Ē L O T Ā J M Ā K S L A – Venēcijas palaco stilā būvētajāēkā durvis ver (22.VIII) vismodernāk aprīkotaismākslas muzejs (priekštecis Ārzemju mākslas muzejs)Latvijā – Rīgas birža (daļa no LNMM), kur bez pastāvīgajām(18.-20. gs. Rietumeiropas porcelāns, Rietumeiropas16.-19. gs. glezniecība, Venēcija latviešumākslinieku skatījumā) aplūkojamas atklāšanas izstādes– laikmetīgā māksla Venēcijas stiklā un Austrumuporcelāns un Nīderlande 17. gs. ••• AtkārtotajāLatvijas Mākslinieku savienības (LMS) 19. kongresāpar jauno prezidentu ievēlēts tēlnieks Igors Dobičins(skat. Dr. art. Rutas Čaupovas rakstu JG261:38-46).Valdē lielākoties jaunie mākslinieki – gleznotājasInguna Irbe, Inga Brūvere, Madara Gulbis, māk slaszinātniece Diāna Rutkovska, multimedijisti GatisPīpkalējs, Jānis Garančs, grafiķe Kate Seržāne unDaugavpils U. Mākslas / dizaina katedras docentsMāris Čačka. ••• Kolkas Līvu centrā Starptautiskālībiešu valodas un kultūras gada ietvaros plaša lībiešuizcelsmes mākslinieku darbu izstāde Līvōd kuņšt.Pazīstamāko vidū: Jānis Belte, Zelma Belte, AndrejsŠulcs, Vilnis Blažēvics, Baiba Damberga, LilitaLīce, Solveiga Lamstera, Rita Lele, Taira Haļāpina,Anete Ozoliņa, Valts Ernštreits. ••• Vienā no VEFRolands Krutovs. Lūgšanu teritorija. 2011. Plēve, akrilspagalmiem, tāpat kā jau agrāk Ņujorkā, Parīzē, Londonā,Berlīnē u.d.c. pilsētās, Totaldobže mākslinieki(no Nīderlandes un Šveices) uzspridzina dūmu sveču„Kultūrbumbu” – kā daļu no cīņas pret kultūrasbudžeta samazināšanu () •••Borisa Bērziņa (1930-2002) radošā mantojuma glabātājsLNMM ik gadus sagatavo izstādi, kas iepazīstinaar vēl neiepazītiem mākslinieka darbiem – jūlijāar eļļas gleznām, akvareļiem un zīmējumiem. •••Turpat izstāde Liriskā vitalitāte vienai no savdabīgākajāmRīgas bohēmiešu personībām, virtuozajamgleznotājam Oskaram Norītim (1909-1942), un atsevišķāmvecmeistara Viļa Ozola, galvenokārt pieklusinātākrāsu gammā ieturētām, harmoniski klusāmdabām. ••• Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures unmākslas muzejā 50. gadskārtas skate Viduu mākslinieceiSandrai Strēlei, kuras ādas gleznojumos inspirācijagūta no seno ēģiptiešu, maiju un inku kultūras,arī latviešu folkloras. Darbos bieži parādās saulesmotīvi – atgādinājums, ka cilvēks ir arī garīga būtne.••• Kultūras asociācijas ARTE&ARTE rīkotajā izstādēEnergheia – 2011 Miniartextil Como Itālijā RolandaKrutova tekstilminiatūra Lūgšanu teritorija iegūst 1.vietu no žūrijas 54 izvēlētajiem darbiem (no pieteiktajiem352 no 43 valstīm). ••• „Arsenālā” veselusdivus mēnešus Hibrīda pārlidojums ļauj ielūkotieslatviešu fotomākslā kopš 19. gs. beigām. •••LMS galerijā 70. gadskārtu atzīmē jelgavniece, grafiķeLolita Zikmane ar oforta tehnikā radītiem, ļotismalkiem darbiem, kas aicina saprast pasaules uzbūvesdaudznozīmību un dziļumu. ••• Rīgas Mākslastelpā iespēja iepazīt Ritas Valneres daiļradi no1956. g., līdz pat šodienai. Pretrunīgi vērtēta, viņatomēr – līdz ar Birutu Baumani un Džemmu Skulmi– ir viena no visievērojamākajām 20. gs. otrās pusesmāk sliniecēm portreta un figurālajā žanrā, arī klusās58

dabas un akta glezniecībā. ••• „Rīgas galerijā”Ievas Iltneres jaunāko gleznu izstāde Apsēstība;galerijā „Daugava” – Aijas Zariņas Tavs bērns; galerijā„Māksla XO” savā 50-gadē reprezentējas VijaZariņa, bet jelgavnieks Uldis Zuters 70-gadi atzīmēar plašu gleznu skati Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures unmākslas muzejā un grezna kataloga nākšanu klajā.••• Jūrmalas pilsētas muzejā Majoros ASV mītošāAivara Zandberga gleznu skate No krasta līdz krastam.••• Harijam Veldrem (1927-1999; līdz 1947.g. pazīstams kā Harijs Bullis), Latvijas dabas iemūžinātājamvisos gadalaikos, izstāde galerijā „Antonija”.••• LMS projekta Baltās naktis ietvaros Oforta ģildeMākslinieku namā atver (10.IX) savu grafikas galeriju„Tālers”. ••• LMS galerijā pirms 25 gadiem nodibinātāsTalsu Krūmu mākslas grupas retrospektīvaizstāde Laiks. Province. Vai māk sla? ••• „Rīgas galerijā”Imanta Lancmaņa 120 gaismas bildes Ābolastāsts un vēsturiskā žanra gleznu cikls Revolūcija unkarš. Piektais bauslis. ••• Tēlnieka monumentālista,Melnā sliekšņa (pie bij. VDK „stūra mājas” Stabuielā 16), pieminekļa Oskaram Kalpakam Esplanādēu.d.c. autora Gļeba Panteļejeva 15 darbu izstādeOrNiTOLOĢIJA (9.IX-23.X) – kalamburs, sastāvošs nodiviem vārdiem: ornitoloģija un ontoloģija (tieksmeizzināt esamības izcelsmi). (mb)F I L M A – Rēzeknē Boņuka gūdi (Boņuka godi)ietvaros (5.VIII) plaši atzīmē Jāņa Streiča pēc JāņaKlīdzēja romāna Cilvēka bērns (1956) motīviem tapušāskinofilmas uzņemšanas 20. gadskārtu – arfolk loras kopu, lauku kapelu, Latgales godu muzikantuun arī paša režisora, galvenā tēla, sešgadīgāBoņuka atveidotāja Andra Rudzinska un Zuzes lomasatveidotājas Ineses Laizānes piedalīšanos. Filmaieguvusi ne tikai Lielo Kristapu, bet arī Grand PrixSanremo starptautiskajā festivālā, Vatikāna prēmijuBeato Angelico per L’Europa, 2. vietu StarptautiskajāČikāgas bērnu filmu festivālā, arī skatītāju simpātijubalvu Maskavas Kinofestivālā. ••• RežisoresDaces Rīdūzes Zīļuks, kas tapis AB filmu studijā pēcMargaritas Stārastes tāda paša nosaukuma stāstamotīviem, iegūst (6.VIII) galveno balvu starptautiskajābērnu un jauniešu animācijas filmu festivālāHorvātijas Bračas salā (31.VII-4.VIII). Ceru, ka kopā arZīļuku mazajiem skatītājiem būs mazliet jautrāk unpriecīgāk iemācīties staigāt, atrast draugus un iepazītdažādiem pārsteigumiem pilno pasauli – tā Rīdūze.••• Vēsturisko filmu skatē Femina in medioaevo Cēsu pilī (12-14.VIII) iekļauti tādi šedevri kāfranču Žannas d’Arkas ciešanas, britu Elizabete, poļuEpitāfija Barbarai Radzvilai, norvēģu/zviedru/ vācuKristīne-Lavransa meita u.d.c. (re)S C R I P T A M A N E N T – 90. gadskārtu sasniegušaisrežisors Oļģerts Kroders atbild Vitai KraujaiLA.lv intervijā (6.VIII) uz jautājumu par it kā „nejaušoizsūtīšanu” uz Sibīriju: Kaut saka, ka čeka bijusivienīgā iestāde Padomju Savienībā, kur valdījusi kārtība– ne vella! Izvešanas naktī bija šausmīga putra.Personiski domāju, ka manu tēvu Robertu sajaucaar viņa dvīņubrāli Artūru Kroderu, politisku darbinieku,augstā amatā Sabiedrisko lietu ministrijā. Viņampat ir grāmata par marksisma muļķību. Manstēvs Roberts Kroders ar politiku vispār nenodarbojās.Viens „grēks” gan viņam ir – uzrakstīja scenārijubrīvdabas izrādei „Atdzimšanas dziesma” par goduOļģerts Kroders15. maijam un Ulmanim. Pateicoties režisoram JānimMuncim, trīs dienas Esplanādē gāja uz urrā. Vēl grēkusarakstā varētu būt Zviedrijā ieskaņota latviešu kinofilma,kurā Krievijā aizmaldījušos jaunekli atgrieztiesmājās pierunā tur iebraukusī latviešu zeltene...[Izsūtīšanas] naktī tēvocis bija mūsu dzīvoklī. Betaizveda manu tēvu, māti, mani 19 gadu vecumā unjaunāko brāli. Mūsu vagonā bija kāds sētnieks, kasmitinājies pagrabā. Bet uz durvīm plāksnīte ar tādupašu uzvārdu kā nama īpašniekam otrā stāva beletāžā...Māte Sibīrijā nomira. Tēvs lēģerī sadraudzējāsar kādu dakteri. Tas uzrakstīja zīmi, ka veselībasdēļ jālaiž mājās. Atgriezties gribēja arī mans brālis,taču bija jau apņēmis sievu. Gadījās visādi sarežģījumi,un tā viņš Sibīrijā arī palika. (..) Traki bija pirmietrīs gadi. Pirmajā nometinājumā apmira puse – vācieši,latvieši. Pēc tam citā vietā nekāda bada. Ziemeļosezeri pilni ar garšīgām zivīm, tundrā skraidelējabriežu gaļa. Latviešus kā vienīgos riktīgi skolās gājušossalīga par grāmatvežiem. Nezinu, kā, bet uz karabeigām pie mums nonāca pat amerikāņu sviests unkonservi. Un par režisora Krodera mēģinājumu atbildētuz vairāku teātru skatuvēm Hamleta jautāto būtvai nebūt? – Neviens jau nezina, ko šis jautājums īstinozīmē. Kāds prāto: kārties vai ne? Cits – nodot vaine? Es domāju, ka „būt” nozīmē būt pašam, kādsesi. Bet „nebūt” – dzīvot ne savu dzīvi, pakļauties uzspiestiemnoteikumiem, svešai varai un tikumiem. (..)Teātris neļauj smadzenēm ierūsēt. Tad – gēni... Tēvsaizgāja nedaudz pāri 60. Tur pie vainas laikam lēģeris.Bet mans vectēvs, kas 1905. gadā vadīja sacelšanossavā pagastā, vēl 83 gadu vecumā dzīvoja frišiun aktīvi, kamēr, glābdamies no soda, neaizbēga uzKrieviju, kur paņēma čeka. ••• Atlantic Councilkonferencē ASV galvaspilsētā (7.IX) LR eksprezidenteDr. Vaira Vīķe-Freiberga norāda, ka Eiropai pēdējosgados mazinājusies vienotības identitāte – kamēr iepriekšdalījums bijis vecajā un jaunajā Eiropā, tagadviena daļa gribot daudz brīvdienu, dzert vīnu un svinētdzīvi, bet otra daudz strādājot un krājot līdzekļus.Simpozijā par Ziemeļvalstu-Baltijas drošību (Nordic-Baltic Security in the 21st Century) VV-F ievadrunā(key-note speech) atzīst, ka pirms 20 g. noticis labākais,kas varēja notikt – Padomju Savienība sabrukaneticamā ātrumā, Berlīnes mūra krišana, Višegradasvalstis, par to visi priecājās, un bažu nebija, bet parBaltijas valstīm neviens nebijis pārliecināts pat viņasprezidentūras laikā (1999-2007): Rietum valstīs izskanējadoma, vai tikai šādi „lielais lācis” netiek pardaudz raustīts aiz ūsām... . •••Starptautiskajā lībiešu kultūras un valodas gadā59

tradicionālajam „Dzejas braucienam”, kas sākas Helsinkos(27.VIII), izraudzīts Valts Ernštreits, kurš dzejolībiski un latviski, sastādījis lībiešu dzejas antoloģiju,lībiešu-somu, lībiešu-igauņu un lībiešu latviešuvārdnīcas un ir pirmais lībietis, kurš aizstāvējis doktoradisertāciju par lībiešu valodu. ••• ZiemeļuPadomes literatūras balvas laureāte Sofī Oksanena,kuras māte ir igauniete, bet tēvs – soms, tiek dažkārtsaukta par Somijas literatūras Nokia, īpaši pēc MaimasGrīnbergas latviskotā romāna Attīrīšanās (skat.Ainas Siksnas un Maires Asares paustos viedokļus sadaļāGRĀMATAS) iznākšanas. Vērts ieklausīties DELFIAculiecinieces stāstījumā par rakstnieces viesošanosRīgā (4.III), Ziemeļu Ministru padomes biroja telpās:Romānā autore savijusi konkrētus vēsturiskus faktus– Igaunijas padomju laika pagātni ar mūsdienu globāloproblēmu – cilvēktirdzniecību. Darbība norisināsIgaunijā atšķirīgos laika posmos (sākot ar 20. gs. 30.gadiem), taču tematika – mīlestība, nodevība, varaun bezspēcība – ir aktuāla vienmēr. Turklāt patlaban,kā uzskata rakstniece, Rietumiem ir jāizprot, ko tasnozīmē – dzīvot okupētā valstī (..) – mēģinot skaidrot,kaut vai, piem., deportāciju jautājumu skandināviem,parastā reakcija ir totāla neizpratne un jautājums:„Kāpēc tad jūs nepiezvanījāt policijai?!” (Somijāpolicija nav korumpēta un ierodas momentāni pēcizsaukuma.) (..) Rakstniece stāsta par romāna „Attīrīšanās”tapšanas vēsturi – izrādās, vispirms materiālsir ticis iestudēts kā luga, bet grāmata sarakstīta tikaipēc tam. Darba tapšanas gaitā Oksanena rūpīgi studējusiVDK [čekas] materiālus – Igaunijā tie jau vairākusgadus tiek publicēti sērijās. Tāpat, lai rekonstruētupirmskara laika atmosfēru, talkā ņemti seni presesizdevumi. Uz Oksanenu jau pirms romāna klajālaišanas Kremlis nav turējis labu prātu: 2009. g. SofīOksanena un Imbi Paju publicēja rak stu krājumu arnosaukumu „Bailes aiz mums visiem”, kurā stāstītspar to, kā Igaunija zaudēja savu vēsturi un kā to atgūt.Pašai autorei bijis pārsteigums, kā Krievija reaģēja,uzzinot par šā krājuma gatavošanu izdošanai.Kremlis atbalstījis grupējuma „Naši” ekstrēmistus,kuri protestēja pret grāmatas iznākšanu Helsinkos.Tāpat partija „Vienotā Krievija” izdevusi preses relīzi,kur sacīts, ka rakstu krājums ir antikrievisks, ko Oksanenanodēvēja par absurdu apgalvojumu, jo grāmatabija somu valodā, turklāt vēl tikai bija gaidāma tāsiznākšana. Tātad Krievijai nebija nekādas iespējas tikoperatīvi uzzināt par saturu. Tā kā padomju laika vēsturevēl aizvien tiek izmantota kā propagandas ierocis,pārsteigumiem gan šeit nebūtu vietas, īpaši, ņemotvērā faktu, ka ekstrēmistu vidū grozījās arī MaksimsReva – tas pats, kurš palīdzēja organizēt 2007.g. nemierus Tallinā, protestējot pret tā dēvētā „Bronzaszaldāta” pārcelšanu. Vietnē „youtube”, ievadotatslēgas vārdus „Russian propagandists in Estonia2007 and 2008”, ir atrodams pietiekami kolorīts sižetspar šo personāžu. Domājams, ka to var tikai uzskatītpar komplimentu Oksanenas līdz šim paveiktajam.Romāns „Attīrīšanās” tulkots gandrīz 40 valodās,un 2012. g. pēc grāmatas motīviem tiks uzņemta arīkinofilma. ••• Ko tu pats lasi, kāda dzeja tev patīk?– jautā rakstniece Inga Žolude DELFI intervijā (15.IX) jaunajam filoloģijas doktoram Mārim Salējam,monogrāfijas Uldis Bērziņš. Dzīve un laiktelpas poētika(LU LFMI, 2011) un divu dzejgrāmatu autoram. –Varētu teikt, ka es esmu visēdājs, jo man patīk ganārkārtīgi spēcīga liriskās ievirzes dzeja, gan arī UldisBērziņš, Kunnoss, Pičs Brūveris, dzeja ar episku ievirzi,kur ir pamatīgs kultūrslānis, un arī ļoti patīk Ostupadzeja un Vigula pirmais krājums... Un par Ulža Bērziņareakciju? – Uldis jau saka, ka ļoti labi (..) viņš iratvērts pret literatūrpētniekiem (..) patīkams autors,[kurš] pēc tam neskrien un nesūdzas un nerediģē, unnesaka - nē, es biju domājis tā un ne citādi. (re)I Z G L Ī T Ī B A – LU rektors, prof. Mārcis Auziņš ievēlētspar European Academy of Sciences and Artsīsteno locekli dabas zinātnēs. ••• Pēc Izglītībasministrijas datiem Latvijā 2010./2011. akadēmiskajāgadā esot bijuši 113 000 studentu. Teksasas U. mācībspēksUģis Gruntmanis izpētījis, ka pasaules augstākāsizglītības kontekstā tas ir ļoti liels skaits: pēc tā,cik studentu ir Čehijā, proporcionāli iedzīvotāju skaitamLatvijā vajadzētu būt 38 000 studentu, salīdzinotar Lietuvas līmeni – 58 000, salīdzinot ar Igauniju– 78 000, un salīdzinot ar Zviedriju – 80 000 (Ir 5.IV).••• Vītolu Fonds savā 9. gadā, pateicoties 153 ziedotājuatbalstam augstākajai izglītībai, t.i., LR nākotnei,studiju gadu sāk ar 614 stipendijām vairāk kāLs 750 000 apmērā. Viens no dāsnākajiem ziedotājiem– trimdinieks (Pensilvānijas štatā) Hugo RobertsKarlsons (1930-2010), izpildot savas mirušās sievasvēlēšanos, atvēlējis fondam $250 000 mazturīgu untalantīgu Latvijas jauniešu augstākās izglītības iegūšanai.••• LU Fonds savukārt saņēmis no trimdiniekaŽaņa Lapuķa (1913-2008) 500 000 kanādiešudolārus (250 000 LVL) stipendijām Teoloģijas fakultātesstudentiem, kuri pēc absolvēšanas kalpotu parmācītājiem Latvijas ev. lut. draudzēs vai reliģijas mācībasskolotājiem. ••• Erasmus Student Network(ESN) Survey 2010 liecina, ka – pēc ārvalstu studentuapmierinātības ar mācību kvalitāti – Latvija starp25 apskatītajām valstīm ierindojas 21. vietā. Pirmajāvietā ASV, kam seko Dānija un Šveice. Igaunija ierindojas10., bet Lietuva 16. vietā. Vērtējot dzīves apstākļusun vidi, Igaunija iegūst 1. vietu, tad Portugāleun Austrija ar Latviju 19. vietā (kasjauns.lv 2.VIII). (re)D I A S P O R A – Pēc līdzšinējā PBLA vadītājaMārtiņa Sausiņa iestāšanās Pilsoniskā savienībā unlēmuma kandidēt 11. Saeimas vēlēšanās, stafete tieknodota vietniekam Intam Rupneram, ALAs projektuSadarbība ar Latviju un Talcinieki Latvijai izveidotājam.••• Vērts izlasīt Laika pielikumā Jauno Laiks(3.-16.IX) GVV absolvenšu Tijas Pūteles un AriānasDaukšas iejūtīgo rakstu „Ko nozīmē būt latvietēmAmerikā?” ••• Nacionālās apvienības mērķis: maksimālipanākt aizbraucēju atgriešanos ar aktīvu valstslīdzdalību vai vismaz uzturēt latviešu diasporai saikniar dzimteni, kultūru un valodu – tā Gaidis Bērziņš(VL!-TB/LNNK) (kasjauns.lv 14.IX). Līdzīga vārdkopa– 20 g. pēc neatkarības atjaunošanas! – trīs LR ministriju(ārlietu, kultūras un izglītības/zinātnes) sadarbībasmemorandā: Ārpus Latvijas dzīvojošo latviešuapzināšana un saliedēšana, dzīvās saiknes nodrošināšanaar dzimteni – tas ir mūsu galvenais uzdevums(diena.lv 14.IX). ••• Britu veikalu tīklagrāmatu šķirošanas noliktavā Bērtonā (Burton uponTrent, Staffordshire), kur strādā labs skaits ārzemnieku,ieviests rīkojums runāt tikai angliski, jo vienotasvalodas lietošana veicinot ne tikai komunikāciju,bet uzlabojot arī veselības un drošības standartus.Poļu un latviešu strādnieki vērsušies arodbiedrībāUnite, kas mēģināšot panākt svešvalodu aizlieguma60

atcelšanu (kasjauns.lv 15.IX). ••• Domu apmaiņasvērti vārdi JG lasītājiem atrodami RLB domniecesIevas Nikoletas Dāboliņas „Vēstulē latviešu politiskajaitrimdai”: Trimdas latviešu vēsturnieka UldaĢērmaņa un LNNK dibinātāja Eduarda Berklava sarakstē,kas apkopota krājumā „Dialogi” (2009), atrodamasabu godavīru piezīmes par bijušā PBLA GunāraMeierovica kāri uz prezidenta krēslu. Šī krēsladēļ PBLA 1993. gadā pieslējās bijušo komunistu unVDK darboņu kliķei, kas saucās „Latvijas ceļš”, nodrošinotto ar neierobežotiem finanšu resursiem unlielas daļas trimdas sabiedrības atbalstu. Tomēr, parspīti visām pūlēm, Gunārs Meierovics kāroto krēslutā arī nedabūja. (..) Visapjomīgākā valsts izzagšanaun atpakaļpavērsiens uz labprātīgu pārkrievošanostika uzsākts „Latvijas ceļa” valdīšanas laikā. AndrisŠķēle un „Tautas partija” ir bijuši tikai labi iesāktādarba turpinātāji. Tieši šī politika novedusi pie tā, katrimdiniekiem nav kur atgriezties, jo šodienas Latvijaar savu sociālo netaisnību, korupciju un krieviskumucilvēkam, kas visu bērnību barots ar stāstiem parlatvisku, godīgu un bagātu valsti, nav pieņemama.Pārāk daudz ir to, kas pēdējos 20 gados ir mēģinājušiatgriezties, bet atklājuši, ka Latvijai nav vajadzīgi.(..) Acīmredzot, arī trimdiniekos pazudusi ticībatai valstij, par kuru sapņots 50 garus okupācijas gadusun kuras dēļ parādīta tāda solidaritāte un spējavienoties, par kuru mūs varēja apskaust visa pasaule.Par spīti mērķtiecīgajam krievu izspiedzes un graušanasdarbam, latviešu trimda bija vislabāk organizētāun finansētā nacionālā kopiena pasaulē – tūliņaiz žīdiem. Latvieši spēja ietekmēt savu mītņu zemjupolitiķus un politiku, lai pēc iespējas ātrāk tuvinātuLatvijas neatkarības atgūšanu... (Laikraksts „Latvietis”17.VIII; 19.VIII). •••ASV Vašingtonas štata ziemeļdaļā mītošo tulalipu indiāņuenerģiskās nacionālās atmodas aktivitātes, ieskaitotdzimtās lushootseed valodas atdzīvināšanuskolās, iedvesmojušas Vašingtonas U. mācībspēkuJāni Rogaini uzņemties Rietumkrasta Latviešu izglītībascentra vadīšanu. ••• No LR KM un EiropasLatviešu apvienības (ELA) prāta vētras (16.VII) uzzinām,ka Īrijā pilsētās ar lielu latviešu skaitu ir iespējamsskolās oficiāli apgūt latviešu valodu, taču novecāku puses nav bijis intereses... Kā piemēru sadarbībaiar diasporu LR vēstnieks Spānijā, tagad LR ĀMspeciālo uzdevumu vēstnieks Rolands Lappuķe stādaRumānijas parlamentu, kurā tiek ievēlēts noteiktsskaits pārstāvju no ārzemēs dzīvojošiem rumāņiem.Atzinīgi novērtēts tiek Lietuvas valsts TV kanāls (LTVWorld), kas speciāli domāts ārzemēs dzīvojošiem lietuviešiem( 19.VII). (re)Ē R M Ī G U B Ū Š A N U jomā ietilpst Latvijas okupācijas(1940.VI) noliegšana par spīti LR Saeimasatziņai Deklarācijā par Latvijas okupāciju (1996.22.VIII), ka Latvija bija ilglaicīgi okupēta un ka tās neatkarībatika iznīcināta 1940. gadā okupācijas rezultātāun atjaunota 1991.21.VIII, faktam, ka Sarkanarmijaspārvalde sākās līdz ar okupāciju – jau 1940.14.VII tiek izveidots Baltijas kara apgabals ar centru Rīgā– un jau pirms kara PSRS iekšlietu un drošības komisariātauzsāktajām asiņainajām masveida represijāmBaltijas valstīs. Šo un simtiem citu neapstrīdamo faktunoliegšana ir tikpat ērmīga kā, teiksim, mēģinājumspierādīt, ka Krievija uzvarēja Krimas karu (1853-1856) pret Osmanu impēriju, Angliju un Franciju, kaJaunumpuļu dižakmensŠekspīrs faktiski bija Jezuītu misionārs spāņu kolonijāsvai ka II Pasaules karš eksistē tikai garā slimu ļaužufantāzijā. ••• Atzīstot, ka okupantu nav, starptautiskiapšaubāms kļūst arī pats okupācijas fakts, jookupāciju nav iespējams realizēt bez okupantiem -tā vēsturnieks Ritvars Jansons. Tad vieglāk īstenojamikļūtu citi SC mērķi – pilsonības statusa automātiskapiešķiršana nepilsoņiem un krievu valodas kāotras valsts valodas ieviešana [un] ES un SC līgumpartneres– „Vienotās Krievijas” (ko Gorbačovs dēvēpar Komunistiskās Partijas sliktu kopiju) lielāka ietekmeEiropā (Ir 21.IX). ••• LU vēsturniekam InesimFeldmanim savukārt smieklus rada SC piedāvātaisgalīgi neizdevies kalamburs un absurdas domāšanasparaugs: bija aneksija, nav okupācijas. Nevarkādu teritoriju pievienot, kamēr tā nav okupēta, sagrābta:Tie politiķi, kas šodien mēģina noliegt okupācijasfaktu, vēršas pret Latvijas valsti. (..) Okupācijavienkārši ir neapstrīdams fakts (tvnet.lv 21.IX). •••LTV raidījumā 100. pants (12.VIII) Jānis Urbanovičsnenoliedz, ka traģiskajā 1939., 1940. un 1941.[!?]g. valsts pastāvēšana tikusi vardarbīgi, brutāli pārtraukta,bet okupācijas neesot bijis, jo viss noticis arLatvijas valdības ziņu – sadarbojoties tā brīža leģitīmaivarai ar agresoru. SC līderi pie saprašanas trāpīgived parlamentā neiekļuvušā kultūras ministreSarmīte Ēlerte: ...aneksija un okupācija ir saistītastāpat kā zādzība un laupīšana. Daļa no laupīšanasir zādzība, bet laupīšana ir vēl smagāks noziegums,jo atšķirībā no vienkārši okupētas valsts, kas tiek sagrābtaun no kuras pēc tam okupanti aiziet, kā tasnotika ar Norvēģiju, Dāniju vai Holandi, aneksija nozīmē,ka tas zaglis par nozagto mantu saka: „Es nedošuatpakaļ, tā ir mana!” Un tas notika ar Latviju 50gadus. (..) Neviens Parīzes mērs nekad neietu uz nevienulaukumu Parīzē, lai atzīmētu dienu, kad nacistiokupēja Parīzi. Bet Rīgas mērs Nils Ušakovs pirms diviemgadiem devās atzīmēt dienu, kad padomju tankiotro reizi okupēja Latviju. (..) Tie cilvēki, kas tajālaikā kolonizācijas un rusifikācijas politikas rezultātāšeit tika iesūtīti – nedz viņi, nedz viņu pēcteči – individuālipar to nav atbildīgi. Bet tas, kas tiek sagaidītsno jebkura demokrātiska vācieša, ir nosodīt nacismanoziegumus. Tas, kas tiek sagaidīts no jebkura demokrātiskalatvieša un arī Krievijas krieva, ir nosodīt staļiniskosnoziegumus, tostarp Latvijas okupāciju (LA.lv 16.VIII). ••• Uz Sallijas Benfeldes jautājumupar Urbanoviča, žurnālista Paidera un Medvedjevapadomnieka Jurgena paskvilu Nākotnes melnraksti,kurā noliegta Sarkanarmijas okupācija 1940.VI,jo tāda varot notikt tikai kara apstākļos, atbild vēsturnieksKārlis Kangeris: ...ir okupācija kara apstākļosun ir okupācija miera apstākļos. [Grāmata] ir galīgssavārstījums. (..) Vēsturnieku cunftei ar viņu nebūtupar daudz ko diskutēt, jo rakstīto nepatiesību61

saraksts ir ļoti garš (..) iznāk, ka 1939.5.X Ulmanis sācisapzinātu un gribētu Latvijas integrāciju PadomjuSavienībā un pēc tam lūdzis Latviju okupēt (Ir 27.VII;Laiks / Brīvā Latvija 30.VII-5.VIII). ••• KādreizējāDaugavpils U. lektora Aļekseja Buronova vadītāsapulcē pilsētas Kultūras namā „polittehnologi” nopartijām Jedinaja Rossija (Vienotā Krievija) un SpravedļivajaRossija (Taisnīgā Krievija), ar pieredzi Krievijāun Ukrainā, apmācījuši Latgales jauniešus kā kļūtpar SC aģitatoriem (diena.lv 3.IX). ••• Kamēr ārvalstuziņu avoti, īpaši Ziemeļvalstīs, arī Igaunijā unLietuvā, pauž neizpratni par it kā iespējamo LR attālināšanosno ES un sadarbošanos ar Saskaņas Centru,neskatoties uz tā Sanktpēterburgā parakstīto(2009.21.X) „stratēģiskās sadarbības” līgumu ar Putinarežīma vadošo (lielākoties konservatīvo nacionālistuun populistu) partiju Jedinaja Rossija (VienotāKrievija), ASV vēstniece Džūdita Gārbere bijusi vienīgāno Rīgas diplomātiskā korpusa, kas sarunās centusiespārliecināt LR Ārlietu ministrijas vadošās personasņemt koalīcijā šo promaskavisko politisko veidojumu– tā vēsta vairāki tīmekļa portāli – kasjauns.lv;tvnet.lv u.c. (2.X). ••• Bij. Komsomoļskaja pravdagalv. red. Oļegs Samorodnijs savas grāmatas Divsejainais„Impressum” prezentācijā Tallinā atklāj, ka politiskāssituācijas ietekmēšanā Baltijā pats spilgtākaispiemērs esot Nils Ušakovs, bij. ITAR-TASS korespondentsLatvijā, redaktors TV kanālā PBK, kas palīdzējaSC uzvarēt vēlēšanās, pēcāk Rīgas mērs (kasjauns.lv4.X). ••• Rakstnieks un medicīnas doktors JānisLiepiņš ar sev piemītošo atklātību par politiķa JāņaJurkāna sevis uzdošanu žurnālā Ir par labāko ārlietuministru, kāds jebkad bijis (I’m the best): pārliecinātpsihiski neveselu cilvēku par viņa priekšstatuaplamību nav nedz iespējams, nedz ir vēlams (LatvijaAmerikā 20.VIII). ••• No Arnolda Jumiķa uzzinām,ka balsošanas dienā Sidnejā 17.IX notikušaslatviešu sporta spēles un DV paspārnē „Zupas karš”– sacensībās uzvarējusi frikadeļu zupa, – bet paliekamneziņā, vai sanākušās 30 dvēseles tipināja uz Saeimasvēlēšanu urnu pusi vai nē? (Laikraksts „Latvietis”22.IX). (re)L A T V I J A – A R S K A T U S E N D I E N Ā S –Baltu vienības dienā Rudens saulstāvjos (22.IX) RLBun LFB sarīkojums „Piemini Saules kauju” (1236) arlietuvju un latviešu dziesmām („Grodi”, „Skandinieki”,„Budēļi”, „Abra”, „Dandari”) un vēsturisku tekstulasījumiem. ••• Portāls liepājniekiem.lv unDELFI vēstī (31.VIII), ka Kurzemē, Grobiņas novadaMedzes pagastā, izpostīta sena kulta vieta – OdziņuĀraišu ezerpilsFoto: Juris Žagariņšbedrīšakmens. Kādam zemes apstrādātājam senaiskulta akmens vienkārši bijis par traucēkli, tam blakusviņš izracis bedri, kurā iestūmis akmeni un pēc tamvisu nolīdzinājis, tādējādi izpostot arī varbūtējo kultūrslāni.Pētnieku uzskatā bedrīšakmeņi pieder vissenākajaikulta akmeņu kategorijai. Igaunijā valsts aizsardzībāņemti ap 1 750 šādu akmeņu, bet Latvijāapzināti ap 40. ••• Āraišu svētkos arheoloģiskajāmuzejparkā (30.VII) ar jaunām rekonstrukcijām – mezolītamītni un divām Dzelzs laikmeta māla krāsnīm(iekurot tajās uguni) godināts arheologs Jānis Apals(1930-2011), Āraišu ezerpils pētnieks, zemūdensarheoloģijas aizsācējs, senās celtniecības speciālists.Pie reizes atklāta grāmata The Latgallian Treasures,kuras autors, rotkalis Daumants Kalniņš, pirmoreizi eksperimentālās arheoloģijas vēsturē padarījisseno rotu par zinātniskās izpētes objektu. •••Zemūdens arheoloģiskajā izpētē (LU Latvijas vēsturesinstitūta pētnieces Ilgas Zagorskas vadībā) Salacasupē pie iztekas no Burtnieku ezera atrastie zivjuskriemeļi un upes gliemeņu čaulas vēsta par zvejniecībaslielo lomu pirms 5000 gadiem un vienlaikuspar Riņņukalna akmens laikmeta apmetnes sencilvēkukāro zobu. Jau agrāk apmetnē atrasti 7000-8000g. seni kaula un raga rīki. ••• Projekta Senās kultavietas – Baltijas jūras piekrastes kopīgā identitāteietvaros notiek plašas ekspedīcijas Kurzemē – noGaltenes Kaļķlejas svētavota, Mežītes bedrīšakmeņaun Ratnieku elku kalna līdz Odres velna akme nim,Strazdes baznīckalnam un virknei upurozolu (Andumu,Mundigu, Odres u.c.). ••• Igaunijas pierobežāvienā no Naukšēnu pamatskolnieka VoldemāraKalniņa pierakstītajām (1939) teikām minēts kādsaugsts, glums akmens Kulpju mājas robežās, kuramnaktī nevarot paiet garām, jo raganas ķerot ciet. Uztrīsstūra prizmai vai Himalaju kalnu grēdai miniatūrālīdzīgā lielakmeņa (4,75 m garš, 3,15 m plats, 2,35 maugsts) dejojuši velni un arī – pēc 19. gs. Ziemeļvidzemēsaglabājušās mājas garu barošanas tradīcijas– likta maize vai kas cits no jaunās ražas. Tagad parJaunumpuļu akmeni sauktais 10 m 3 lielais objektsrosina Sandi Laimi u.c. mītoloģisko akmeņu entuziastusuz jauniem meklējumiem (LA.lv. 5.VIII). •••Ja Rīgā ir piemineklis senās Latvijas zemju iekarotājam,bīskapam Albertam, kāpēc tāds nav mūsu senčuvaldniekam? – tā pēc Jāņa Lejiņa triloģijas Zīmogssarkanā vaskā izlasīšanas vaicājis Beverīnas novadauzņēmējs, zemnieks un ekonomikas zinātņu doktorsRihards Circenis, kuram pienākas pateicība par pieminekļiemTrikātas 800-gadei un novada skolotājam,sabiedriskam darbiniekam Jānim Austriņam (1842-1919), par Atpiļu upurozola apkārtnes labiekārtošanuun Trikātā nesen atklāto (15.IX) tēlnieka AndraVārpas 2,5 m augsto granīt akmeņa pieminekli senāsTālavas valdniekam Tālivaldim – krēslā sēdošam arvanagu uz pleca. ••• Atzīmējot 450. gadadienukopš Kurzemes hercogistes izveidošanas, pēc restaurācijasun iesvētīšanas atpakaļ hercogu kapenēsJelgavas pilī novietots (12.IX) dinastijas (1562-1737)dibinātāja Gotharda Ketlera (Kettler) alvas sarkofāgs,ko rotā Meklenburgas un Kurzemes ģērboņi. Viņalaikā hercogistē nodibinātas 70 baznīcas, 8 skolasun tikpat daudz nabagu patversmju. ••• Sakarāar vienīgo saglabājušos Rundāles pils priekšmetu– bibliotēkas koka skapi, kura 11 kopijas tagadizgatavojis koktēlnieks-restaurātors Aivars Students,mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis zina vēstīt,62

ka 12 skapji kopā ar hercogu Pēteri aizceļojuši (1795)uz viņa ārzemju īpašumiem. Vienu no tiem nopircisBīronu dzimtas pārstāvis Dr. Vulfiuss un no Berlīnesnogādājis (1990) Rundāles pilī, bet hercoga mazmazmazmazmazdēlsprincis Johans Bīrons finansējisskapju kopijas, kas gaidot brīdi, kad LNB deponēstuvu pie 500 grāmatu, kas pilī jau reiz ir bijušas. (re)L A T V I J A – A R S K A T U V I Ņ D I E N Ā S –LOM, KM un NBS rīkotajā starptautiskajā simpozijā(23.VIII) Traģiskā vēsture: Litene un Katiņa krievuvēsturnieks Boriss Sokolovs: Putina tagad aizmirstaissimboliskās kompensācijas solījums (2001) Katiņasupuru tuviniekiem nav īstenots, jo Kremlis touzskata par impērijas cieņas pazemojumu. Poļu prof.Mareks Kornats: Katiņas noziegumu pret cilvēciKrievija atsakās juridiski atzīt, jo izmanto vēsturi kāsavas ārpolitikas instrumentu. LR tolaik Kultūras ministreSarmīte Ēlerte: Fakts, ka pat Latvijā Litenesvārds ir pabāls plankums vēsturiskajā atmiņā, saistītsar zināmām amnēzijas iezīmēm, bet cilvēki vaivalstis, kuras piemeklē amnēzija, nav īsti pilnvērtīgi.LOM speciālista Ritvara Jansona uzskatā Maskavavēlas PSRS laiku vēstures priekšstatus uzspiest ne tikaisavai sabiedrībai, bet arī Baltijas valstīm. Klātesošieir vienisprātis, ka padomju drošības spēku 22 000poļu virsnieku un inteliģences pārstāvju noslepkavošanaKatiņā (1940.3.IV) pēc PSRS iebrukuma Polijā,tāpat kā Litenē stacionēto latviešu virsnieku deportēšana/ nogalināšana (1941) ir noziegums pret cilvēcibez noilguma (LA.lv 24.VIII). ••• Vācijas kanclersKōls (Helmut Kohl) Gorbačovam telefonsarunā(1991.20.II): Jābūt ēzelim, lai iedomātos, ka PSRSsabrukums kādam dos labumu. Ko tu, Mihail, iesāksi,ja baltieši patiešām atstās PSRS? (Ir 18.-24.VIII). Līdzīgiuzticību Gorbačovam, kurš sasniedzis pārsteidzošaslietas, un viņa Savienības līgumam PSRS sabrukumapriekšvakarā pauž „brīvās pasaules” līderisBušs sen., piem., uzrunājot Kijevā (1991.1.VIII) UkrainasAugstāko Padomi. ••• Londonā mītošā krievuvēsturnieka Pāvela Stroilova Der Spiegel redakcijaipiegādātie atslepenotie dokumenti dod skaidruliecību, ka Maskavas impērijas brukšanas laikā slaktiņiViļņā un Rīgā, Tbilisi un Baku, ko sarīkoja padomjuSonderkommando (piedodiet OMON un SPECNAZ)vienības, notika ar PSRS prezidenta Mihaila Gorbačovaziņu un piekrišanu – tā Franks Gordons (LA.lv16.VIII; Laiks/Brīvā Latvija 20.-26.VIII). (re)Gatis Šļūka / Latvijas AvīzeL A T V I J A – A R S K A T U M Ū S D I E N Ā S –7 lielākajās LR pilsētās dzīvo puse valsts iedzīvotāju,bet tikai 40% no tiem ir latvieši, toties novados unmazpilsētās latviešu īpatsvars ir 75% (Kurzemē un Vidzemēpat 90%). ••• Visidati.lv aptauja liecina, kagalvenokārt no pēdējo gadu laikā no LV izbraukušajiemun ES valstīs dzīvojošajiem latviešiem, tikai 20%ir izlēmuši kādreiz atgriezties, 19% neatgriezīšoties,bet 42% vēlētos, bet nav pārliecināti, vai kādreiz tiešāmpārcelsies atpakaļ uz dzīvi LV. Vairāk nekā 50%cieši sekojot norisēm LV, 80% apciemo LV vismaz reizigadā un apm. 1/3 jūt nosodījumu no apkārtējiem parvalsts pamešanu, īpaši no LV dzīvojošiem (kasjauns.lv27.IX). ••• Autore, tulkotāja, bij. LR vēstniece SomijāAnna Žīgure agrā rīta stundā pēc 11. Saeimasvēlēšanām: Atjaunotās Latvijas pilsoņi var būt gandarītipar rezultātu. Ir sasniegts mērķis, kura dēļ vispārnotika ārkārtas vēlēšanas. Tagad pavērusies iespējaizveidot nacionālu koalīciju, kas ir pietiekamigodprātīga un izglītota, lai nodrošinātu valsts ilgtspējīguattīstību. (..) Šķiet nav nekā skaidrāka par to,ka Latvijas vitālajās interesēs ir, lai Valdis Dombrovskiskā Ministru prezidents turpinātu iesākto kursuZiemeļvalstu demokrātijas un labklājības virzienā.Tālejošas negatīvas sekas varētu būt tādu ideju lobēšanai,kas kaut kāda pārprasta „pragmatisma” dēļnovirzītu mūsu valsti no šī ceļa (Ir 18.IX). ••• UnLU kultūras socioloģe Dagmāra Beitnere vēstulē JG:Vēlēšanas rāda, ka iegūstot iespēju atlaist Saeimu,sabiedrība stingri sodīja varaskāres un augstprātībasnesējus Saeimā. Tie svītroti saskanīgi, tādējādi iegūstotlabu pieredzi, ka varam iespaidot politiku, kaspējam vienoties. (..) ...grūti pieņemt SC vēlēšanu rezultātuun arī to, ka nobalsoja neliela, bet tomēr latviešuelektorāta daļa. Vienā ziņā tas ir liecinājums, kasabiedrības daļa gatava radikāli mainīt politisko kultūruLV. Līdz šim dominēja etniskais dalījums balsojumos.Šodien vēlēšanu rezultātu var interpretēt arī kāvēlmi dot iespēju piedalīties koalīcijā SC un sagaidītno viņiem sociāli atbildīgāku politiku.(..) Tieši SC dalībakoalīcijā vai ne, liecinās, vai LV saglabāsies divkopienusabiedrība, vai lēni sākas politisko spēku sadarbībaLV ekonomikas attīstībai. Saprotams, ka latviešusuztrauc, vai ar SC iekļaušanu koalīcijā tūlīt patsekos krievu valodas kā valsts valodas statuss un LVlēna integrācija Krievijas spēcīgās ārpolitikas iespaidā.(..) Es jautātu, cik ilgi latvieši baidīsies no Lielālāča, esot ES un NATO dalībvalsts? ••• Daudzugrāmatu un neskaitāmu rakstu (arī JG) autore, Saeimasdeputāte Janīna Kursīte-Pakule (V): SC balsojapar atbalstu oligarhiem. Te ir runa par principiem. Kāvar iet kopā ar tiem, kas balsoja pret Maizīša iecelšanu[ģenerālprokurora] amatā, pret Zatlera atkārtotuievēlēšanu, pret kratīšanu Šlesera mājās? (..) Vai vienioligarhi ir labāki par otriem? LU profesores unsavā laikā dekānes uzskatā krievu un latviešu jautājumsesot aplama robežšķirtne, jo ir dažādi krievi undažādi latvieši – Zatlers iniciēja cīņu pret smagajāmsvaru bumbām, kas piesietas pie kājām. Nevar tačuvienu bumbu no kājas nozāģēt un, atstājot otru,teikt, ka viss ir kārtībā! Nevar arī izraut vienu latvāniun domāt, ka viss ir labi (diena.lv 21.IX). ••• Finanšukonsultants Ģirts Rungainis savukārt norāda, kademogrāfisko apstākļu dēļ relatīvā vēlētāju aktivitātefaktiski bijusi augstāka nekā citkārt, turklāt SC cietissakāvi, jo daudz vairāk balsu vajadzējis saņemt nolablatvijas, no bitēm, un, iespējams, no ZZS. SC dabūjistikai kādas 1 600 balsis, kas esot vienkāršismieklīgi. Tas nozīmē, ka patlaban notiek krieviskāelektorāta asimiliācija Latvijā (NRA 27.IX). •••Neatkarīgā žurnāliste Sanita Upleja vēlēšanu rezul-63

tātu vērtējumā cenšas atbildēt uz jautājumu Ko darīt?– SC uzvara vēlēšanās 20 gadus pēc Latvijas neatkarībasatgūšanas ir auksta duša, kurai vajadzētupamodināt ne vienu vien Latvijā. (..) Ja gribam dzīvotatbildīgā, pārtikušā (..) valstī, kurā ciena visas mazākumtautības,tad t.s. latviskajām partijām ir jāķeraspie grūta izglītošanas darba. Un, pirmkārt, jau atmetotokupācijas vārda nēsāšanu vietā un nevietā. Jotas neapzināti atsvešina lielu daļu Latvijas iedzīvotājuun viņu zemapziņā atsauc „labos” laikus, kad neviensviņus par okupantiem nesauca (politika.lv22.IX). Nevis etniskums – latvieši nekad nav bijuši100% (77% 1935., 52% 1990. g.) – bet gan vērtībuorientācija šķir vēlētājus: LV elektorāts ir izvēlējiesRietumu vērtības, (..) dalību ES un NATO labi saprot,ka pēc 50 padomju jūgā pavadītajiem gadiem tā irvienīgā mūsu valsts un tautas pastāvēšanas garantija.(Ir 7.X) ••• Raivja Dzintara (VL-TB/LNNK) ieskatāuz lielām Latvijas iedzīvotāju grupām apzīmējumu„kolonisti” attiecināt nav pieņemami, taču neapšaubāmi,atsevišķi SC vēlētāji nejūtas piederīgi Latvijaiun pauž koloniālās idejas (DELFI 20.IX). ••• LUAustrumeiropas politikas pētījumu centra vadītājs Dr.Ainārs Lerhis: [prokrievisko] manipulatoru mērķis ir(..) apšaubīt ne tikai LV politikas, bet LV nozīmi unjēgu. Pašreizējās ekonomiskās grūtības tiek pretstatītasagrākajai „stabilajai” un „nodrošinātajai” dzīveiPSRS laikmetā. (..) Mums jādefinē un jāizvēlas savasvērtības Latvijas vēstures skaidrošanai. Ir nepieciešamsvienoties par viennozīmīgu traktējumu no latviešutautas un LV viedokļa sargājamām vērtībām,par kurām nav pieļaujama tirgošanās (DELFI 14.IX).••• Valda Zatlera, tolaik prezidenta, Rīkojums 2(28.V) – ierosinājums pārvēlēt Saeimu, ievest tiesiskumu,godīgu un atklātu politiku, parādīt durvis negausīgajiemvalsts izzadzējiem oligarhiem (nosaucotvārdā Lembergu, Šķēli un Šleseru) – ievērojami lolopilsoņu cerības, kuras četrus mēnešus vēlāk noslāpēpolitiska klaunāde, ko ievada tā paša eksprezidentaun viņa ar joni jaunizceptās partijas (ZRP) vadības negaidītipārsteidzošais Piektdienas pusnakts „nozīmīgaislēmums” (30.IX) ņemt koalīcijā SC (lēmumumainīt varēšot tikai ar tankiem!). Vēlētāji jūtas pievilti,apvesti ap stūri – ZRP sola ar kaislīgu svēli kautiespar viņu prasībām, bet tikai pēc vēlēšanām nāk gaismā,ka patiesībā viņi ir balsojuši par SC valdībā –gaužas pazīstamais žurnālists, kādreiz daudz lasītāromāna Dukts (1991) autors Aivars Ozoliņš (Ir 5.X).Un attiecībā uz slepenībā pieņemtā pusnakts nolēmumanozīmīgumu: Vai tiešām Latvija ies bojā, ja Urbanovičsnebūs koalīcijā? – izsaucas Ozoliņa amatabrālis Pauls Raudseps (tvnet.lv 3.X). Jāpaiet vairāknekā nedēļai, kad tuvu spoku stundai pirmdien(10.X) un pēc tam, kad, kā vēsta plašsaziņas līdzekļi,Edmunda Sprūdža (ZRP) un Raivja Dzintara (NA)nosvērtie un radošie risinājumi izvelk no strupceļaskaudros savstarpējos strīdiņus, Zatlera Reformupartijai (ZRP), Vienotībai (V) un Nacionālajai apvienībai(NA-VL/TB/LNNK) tomēr izdodas parakstīt reformu/tiesiskumakoalīcijas vienošanos, apņemotiesveidot valdību, opozīcijā atstājot Saskaņas centru(SC) un Zaļo un zemnieku savienību (ZZS). Bet cirksnebeidzas. Cerīgajai valdības veidošanas komandaivēl pirms Saeimas sanākšanas kāju aizšauj priekšā„Olšteina sešinieks” – Klāva Olšteina vadīti 6 jauniZRP deputāti pavēsta, šķiet, sīku ambīciju vadīti, parizstāšanos no ZRP (16.X). Frakcijas sašķelšanās sašūpovalsts stabilitāti līdz pat 25. oktobrim, kad pēdīgikoalīcijas partneri, ieskaitot „sešus mazus bundziniekus”,paraksta Valda Dombrovska izveidotās valdībasdeklarāciju un koalīcijas sadarbības līgumu, kamseko jaunās valdības apstiprināšana Saeimā (57 balsispar, 38 – pret). Ar premjera un koalīcijas piekrišanuNA līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars līgumampievieno īpašu atrunu jeb „izpratnes skaidrojumu”latviešu valodas pozīcijas stiprināšanai valstī un sabiedrībā.••• Apvienotajā Pasaules latviešu zinātniekuIII un Letonikas IV kongresā (24.X) eksministrsValdis Kristovskis aicina izveidot akadēmiskuspētījumus par pēckara politiskās trimdas lomu Latvijasneatkarības idejas uzturēšanā okupācijas gados,Atmodas kustības un neatkarības atgūšanas procesā,kā arī LR kļūšanā par ES un NATO dalībvalsti. •••Ministru kabinets apstiprina (11.X) tolaik kultūrasministres Sarmītes Ēlertes (V) vadībā sagatavotoNacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijaspolitikas pamatnostādņu projektu 2012.-2018. gadam, kur par galveno saliedētības mērķi nospraustastipra, saliedēta Latvijas tauta – nacionālaun demokrātiska kopiena, kam pamatā latviešu valoda,kultūra, nacionālā identitāte, eiropeiski demokrātiskasvērtības, unikālas kultūrtelpas saglabāšana unbagātināšana. Paredzēts arī atbalsts latviešiem ārzemēs,galvenokārt izglītības un kultūras jomā, lai saglabātuviņu latvisko identitāti, piederību latviskajaikultūrtelpai un saites ar Latviju. Pēdējā vārdkopasauc atmiņā JG pirmā numura ievadvārdus, rakstītuspirms 57 gadiem... ••• Gaudas par dzīves grūtībāmšajā valstī ir spļāviens sejā iepriekšējām paaudzēm,bilst Sanita Upleja (Ir 19.VIII) un turpina: Pavisamnesen, kopā ar 10 gadus veco meitu skatotiesfilmu „Četri balti krekli”, jutos meitas neskaitāmojautājumu mazliet iztraucēta. (..) Nespēja savam brīvībādzimušajam un augušajam bērnam pilnīgi saprotamiizskaidrot padomju dzīves īstenības niansesun valsts atjaunošanas divdesmitgades zīmē aizvadītāvasara mani uzvedināja uz pārdomām par to, cikātri mēs esam aizmirsuši nožēlojamo dzīves realitātivēl pirms pārdesmit gadiem un cik strauji materiālugrūtību dēļ esam norakstījuši savu valsti. Tomēr visasgaudas par dzīves grūtībām un „ciešanām”, ko dzirdamno augstākām un zemākām tribīnēm, ir gaudaspar lielākām vai mazākām materiālām grūtībām. (..)Nav nemaz jāatkāpjas pat tik tālā pagātnē kā valstsizcīnīšana un izveidošana 20. gs. sākumā vai II Pasauleskarš, lai saprastu, cik relatīvas var būt „ciešanas”un cik augsta brīvības cena. (..) Mums šajos 20 atjaunotāsvalsts gados, kurus nereti mēdzam raksturotvisšaušalīgākajos vārdos, nekas nav bijis jāpērk vaijāizcīna par dzīvības cenu. (..) Visām iepriekšējām paaudzēmbrīvības cenas likme nereti bija dzīvība (..)pārmaiņas, labāka dzīve un lielāka brīvība bija jāizcīnaar asins garšu mutē. Vai tā būtu cīņa ar vācu muižniecību,Krievijas impēriju vai Padomju Savienību.Neaizmirsīsim, ka vēl 1991.VIII valsts brīvība bija „jāpērk”par dzīvības cenu. Tā ir ļoti būtiska atšķirība nocenas, kāda ir mūsu šīsdienas grūtībām. (..) Reiz sarunāar meitu uz kādu netiešu jautājumu, es pārliecinošiatbildēju, ka esmu bagāta. Mūsdienu labumusredzējušais bērns bija izbrīnīts, kāpēc es sevi saucupar bagātu, jo mums taču nav nedz privātmājas,nedz dārgas mašīnas, nedz Apple datora, kādi ir citiemcilvēkiem. Tad es bērnam paskaidroju, ka mana„bagātība” rodas no salīdzinājuma ar maniem tieša-64

Julijas Timošenko atbalstītāji pie Tiesas nama KijevāFoto: Agence France Pressjiem priekštečiem. Turklāt ne tikai materiālu vērtībuziņā. Tādas brīvības, izvēles un drošības iespējas, kādases savā nepilnus 40 gadus ilgajā mūžā esmu baudījusi,nav bijušas nevienam no maniem priekštečiemvairāku paaudžu garumā. Pat ja kaut kas viņiem ir bijis,tad tas ir iegūts par daudz augstāku cenu vai iratkal atņemts. Es tāda neesmu vienīgā. Tādi esammēs visi šajā valstī, tikai vajag mazliet par to aizdomāties.(..) Un par savu „bagātību” es jūtos pateicīgašai valstij. Es nekaunos to teikt. Ja es teiktu citādi,tad nebūtu cienīga saukties par savu senču pēcteci.Kad valsts pilnībā atguva neatkarību 1991. g. vasarā,es biju tikko beigusi vidusskolu un faktiski 1.IX sākumācības augstskolā jau juridiski citā valstī. ••• Daļējipateicoties baltiešu brīvības centieniem simpatizējošampadomju ģenerālim Džoharam Dudajevam,Atmodas laikā Baltijas kara garnizona Tartu priekšniekam,kura komandā bijusi iekļauta arī ar kodolieročiembruņota stratēģisko bumbvedēju vienība, Tallināun Rīgā tiek novērsta tāda mēroga asinspirts,kāda izvērtās Viļņā (1991.I). II Pasaules kara beigāsviens no Maskavas režīma en masse uz Kazahiju unRietumsibīriju deportētās ičkeriešu jeb čečenu tautas(skaitā ap 500 000) locekļiem bija Dudajevs, tolaik 8dienas vecs. Maskavas impērijai sabrūkot, viņš stājassavas zemes brīvības cīnītāju rindās, bet iet bojā(1996) no KF specdienestu aģentu rokas. Padomjuarmijas štāba vietā Tartu tagad iekārtota Dudajevamemoriālā istaba. Internetā atrodamas vairāk nekā20 Dudajevam veltītas vietas (ielas, parki, laukumietc.), kas Maskavai nav pa prātam. Arī Rīgā padlaikaKosmonautikas gatve, pārdēvēta Dudajeva vārdā,novērtējot viņa lomu nesenajā Baltijas valstu vēsturēun uzsverot ičkeriešu tautas joprojām nerimstošocīņu par brīvību, ir kā dadzis zināmu aprindu acīs. Rīgasmērs Ušakovs (SC) pēc tikšanās ar promaskaviskāČečenijas leļļu režīma pārstāvjiem – Groznijas pašvaldībasdelegāciju – ierosina (lai izrādītu cieņu čečeņiem!?)Dudajeva gatvi pārdēvēt par MahmudaEsambajeva gatvi, kaut arī šim čečenu dejotājam arRīgu nav nekāda sakara. Gods Rīgas Pieminekļu padomei,kas mēra ierosinājumu vienbalsīgi noraida(16.VIII). ••• Lai gan finansējums Komunistiskā teroraupuru memoriālam Torņkalnā piešķirts jau2007. g., tā būvniecību bremzē Rīgas domes valdošākoalīcija, pakļāvusies mēra „īpašajam” viedoklim parokupāciju (1940.VI). ••• Vairāki JG saimes locekļiir jautājuši, ko īsti nozīmē salikums valsts nozagšana?– Labu atbildi un piemēru blogā dod (1.IX) grāmatasThe System Made Me Do It: Corruption in thePost-Communist Region (2005; latviskais tulk.: Korupcijapostkomunisma valstīs – 2006) autore, politoloģijasdoktore (U. of Chicago) Rasma Kārkliņa:kad koruptīvi politiski spēki kādu politisku lēmumu,likumu vai valsts institūciju ar melīgām un nelikumīgāmmetodēm pārņem savā varā, lai tad gūtu privātulabumu uz sabiedrības rēķina. Attiecībā uz lēmumiemun līgumiem spilgts piemērs esot mēģinājums„privatizēt” Air Baltic, arī metode ir klasiska: pakāpeniskipiesavināties uzņēmuma daļas, panākt valstijneizdevīgus līgumus, duļķot informāciju par notiekošo,kavēt tiesu darbus. Lai to visu panāktu, valsts nozadzējimērķtiecīgi uzpērk vai citādi ietekmē politikaslēmējus, uzpērk vai ietekmē medijus un cenšasneitralizēt tiesībsargājošo iestāžu rīcībspēju. •••Uz Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanaslielajiem svētkiem Aglonā vistālāko ceļu braukšusmērojuši svētceļnieki no Gvatemalas, kam sekoitāļi, nīderlandieši, vācieši un poļi; kājām – liepājnieki(460 km), bet ar velosipēdiem – kurzemnieki (500km). ••• Pasaules vieglatlētikas čempionātā Dienvidkorejābronzas medaļu izcīna (28.VIII) mūsu tāllēcējaIneta Radēviča (skat. JG264:56, 64-65), tādējādisaņemot ceļa zīmi uz Olimpiskajām spēlēm Londonā(2012). ••• Par jauno RLB vadītāju ievēlēts (3.VIII) Guntis Gailītis, režisors un Rīgas Pieminekļuaģentūras direktors. (re)L A T V I J A I V I S A P K Ā R T – ZVIEDRIJASpremjers Reinfelts (Fredrik Reinfeldt) StokholmasNormalmes laukumā (15.VIII), kur Atmodas laikādemonstranti t.d. Pirmdienas kustības mītiņospauž atbalstu Baltijas valstu neatkarības centieniem:Zviedrijai ir goda parāds pret Igaunijas, Latvijas unLietuvas tautām. Mēs esam to parādā paši sev, unmēs esam parādā to Baltijas tautām – atcerēties pagātni,taču veidot arī kopīgu nākotni – ar piebildi, kabaltiešu karavīru izdošana (1945) Padomju Savienībaibijis Zviedrijas ārpolitikas tumšais brīdis (AFP/LETA 15.VIII). ••• Bij. konsuls Rīgā (1989-1991),vienīgais rietumnieks, kurš kopā ar AP deputātiemnakšņojis Saeimas ēkā, kad jebkurā brīdī gaidāmsbijis omoniešu iebrukums, pēcāk premjera Karla Biltapadomnieks, tagad vēstnieks Ķīnā Larss Fredēns(Lars Peter Fredén), grāmatas Återkomster: Svensksäkerhetspolitik och de baltiska ländernas första åri självständighet 1991-1994 (kas atklātības ziņā tieksalīdzināta ar WikiLeaks dokumentiem) latviskotāsversijas Atgriešanās: Zviedrijas drošības politika unBaltijas valstu atgūtās neatkarības pirmie gadi 1991-1994 atvēršanā atzīstas, ka ļoti maz Zviedrijas varasaprindās toreiz ticēja, ka Krievija izvedīs savu karaspēkuno Baltijas pilnībā. Domāja, ka paliks flotesun raķešu bāzes, ka paliks Skrundas lokators, piebilstot,ka 90. gadu sākumā arī citās Rietumeiropasgalvaspilsētās valdījusi pārliecība, ka KF armijasaiziešana nenotiks mierīgi un līdzāspastāvēšanaar krievvalodīgo kopienu varētu izvērsties bruņotākonfliktā pēc Piedņestras un Abhāzijas scenārija(LA.lv 31.VIII). Viņš arī izsaka viedokli intervijā krievuavīzei Teļegraf (30.VIII), ka LV ir tiesības pieprasītno KF kompensāciju par okupācijas gados nodarītajiemzaudējumiem, gan ar piebildi: diezin vai politiķito darīs. ••• IGAUNIJAS parlaments Rīgikogupar valsts prezidentu atkārtoti ievēlējis (29.VIII)47 g.v. Tomasu Hendriku Ilvesu, Atmodas laikā RadioBrīvā Eiropa igauņu redakcijas vadītāju Minhenē.••• SKANDINĀVU politikā ļoti būtiska ir cilvēku65

kvēlā pieķeršanās sociāldemokrātiskajai sistēmai –neviena no politiskajām partijām nav pret to, pat nelabējie rasisti. Nevis neoliberālā globalizācija un pieaugošārijīgo finansistu radītā nevienlīdzība, bet ganimigrācija tiek uzskatīta par nopietnāko draudu šimmodelim – tā raksta Le Monde diplomatique norvēģuversijas redaktors Nilsens (Remí Nilsen) (Oslo –2011,8). ••• BALTKRIEVU rakstnieks un žurnālistsBaris Pjatrovičs vēstī žurnālā Dziejaslou, ka lielākādaļa no pusmiljona evakuēto 30 km radiusā ap Černobiļu,izkaisīti pa visu tolaik grīļojošos impēriju, nomira10, 15 vai 20 g. laikā: klusu, viens pēc otra, nevienaneievēroti, tādējādi nenodarot pāri valsts unkatastrofas reģiona statistikai (Osteuropa 2011,7).••• UKRAINĀ par valstij it kā radīto 1,5 miljardugrivnu (92 milj. latu) zaudējumu (noslēdzot dabasgāzespiegādes līgumu ar KF 2009) uz 7 g. cietumā notiesāta(11.X) Jūlija Timošenko, kura no apcietinājuma(kopš 5.VIII) vēstī The Independent žurnālistam(15.VIII): Janukoviča autoritārais režīms nepazīst robežuun ir apņēmies sagraut visu opozīciju (..) Oranžāsrevolūcijas ideāli šodien ir tikpat aktuāli kā 2004.XII (..) agri vai vēlu šīs valsts apspiestā tauta sacelsies.Atklātā vēstulē pret bij. premjērministres (2005,2007-2010) represēšanu protestē (2.IX) VaclavsHavels, Desmonds Tutu un bij. Vācijas prezidentsVeiczekers (Richard von Weizsäcker). Arī tolaik LRārlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis speciālā paziņojumāizsaka šaubas par Ukrainas tiesas procesuun spriedumu (12.X). ••• ES / ECtHR – Totalitārorežīmu noziegumi Eiropā ir jāatzīst un jānosoda neatkarīgino to veida un ideoloģijas – tā lasāms Varšavasdeklarācijā, ko paraksta (23.VIII) visu ES dalībvalstupārstāvji. ••• Eiropas Cilvēktiesību tiesa(European Court of Human Rights / Cour Européennedes Droits de l’Homme) Strasburgā (Strasbourg)pēc atkārtotām Polijas pilsoņu organizāciju prasībāmpiekritusi izskatīt Maskavas noziegumus Katiņā. (re)V I E T N E W I K I L E A K S, kas publiskojusi tīmeklī(2.IX) nerediģētus visus pārpalikušos 251 287tās rīcībā esošos ASV diplomātiskās sarakstes konfidenciālosdokumentus, tiem, kuru uzskatā tur atrodamieslepeno avotu vārdi varētu apdraudēt šo personudzīvību, atbild, ka rezultāti nerediģētu dokumentupublicēšanas labā esot 100 pret 1 – ar Asanža(Julian Assange) lakonisku piebildi: kara pirmaisupuris ir patiesība. ••• ASV bibliotekāru apvienība(American Library Association) gadskārtējākongresā (New Orleans 24.VI) speciālās rezolūcijāsizsaka atbalstu ASV bruņoto spēku piederīgajamMeningam (Bradley Manning), kurš atrodas apcietinājumāpar it kā diplomātiskās sarakstes nodošanuWikiLeaks, nosaucot viņa rīcību par drosmīgu undeklarējot atbalstu žurnālistikas principam par informācijasizplatīšanu bez jebkādiem ierobežojumiem(CBS News 22.VI). ••• ASV vēstnieces Gārberes(Judith Garber) no Rīgas uz Vašingtonu sūtītā vēstīminēti LV oligarhi, kuri bieži parādot savus muskuļus,lai grautu tiesiskumu un radītu labvēlīgu klimatusavām biznesa interesēm (ir.lv 3.IX). ••• ValdaZatlera ievēlēšanas par prezidentu raksturojums ASVdiplomāta slepenā telegrammā (2007.29.V): Ja šisprocess būtu luga vai filma, tā būtu lieliska izklaide.Pagriezieni un pavērsieni ir negaidīti un dažkārt patneticami. Diemžēl tā nav luga, bet NATO sabiedrotāsvalsts un ES dalībvalsts prezidenta izraudzīšanas process.••• Igaunijas Ārlietu ministrijas darbiniekaTīdo (Harri Tiido) ziņojumā uz Vašingtonu atklāts iemeslsVladimira Putina naidam pret igauņiem – viņakara laikā ar izpletni nomesto tēvu igauņi vis neesotslēpuši, bet gan atdevuši vāciešiem. (re)Pieminot Baltijas ceļa akciju un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas 20. gadskārtu, stokholmieši, viņu vidūZviedrijas ārlietu ministrs Karls Bilts, turot rokā visu trīs Baltijas valstu karodziņus, izveido (27.VIII) cilvēku ķēdino Raula Vallenberga laukuma līdz Bervaldhallei.66

C I T U R Ģ E O P O L I T I S K A J Ā T E L P Ā –LĪBIJAS Pagaidu nacionālajai padomei (TransitionalNational Council – TNC) pienākas vieta ANO – tā nolemjANO Ģenerālā asambleja. ••• Sirtē nogalinātāMuammara Kadafi izlūkdienesta birojā Tripolēcilvēktiesību organizācijas Human Rights Watchsimtiem atrasto dokumentu liecina, ka Džordža BušaJr. prezidentūras laikā amerikāņu CIA (CIP), arī brituMI6 plaši sadarbojušies ar Kadafi režīmu Lībijas disidentutvarstīšanā, ieskaitot pašreizējo TNC militārokomandantu Abdel Hakimu Belhadžu, kuru amerikāņuaģenti sagūstījuši kopā ar viņa mātes cerībāsesošo sievu kādā Malaizijas lidostā (2004) un spīdzinājušiTaizemē, pēcāk slepeni nogādājuši Lībijā, kurpratināšana / spīdzināšana turpināta 7 gadus bēdīgislavenajā Abu Salim cietumā Tripolē – tur noslaktētovismaz 1 200 pretrežīma aktīvistu radinieki unviņu advokāti ir tie, kas š.g. februārī uzsāk sacelšanosBenghazi. Belhadžs bijis arī viens no spējīgākajiemmudžahedinu komandieriem 1980. gados cīņā pretPSRS okupācijas spēkiem Afganistānā (independent.co.uk 2.IX / BNS 4.IX). ••• PALESTĪNAS Pārvaldesprezidenta Mahmuda Abass iesniegtais (22.IX)lūgums ANO ģenerālsekretāram Banam Kimūnamuzņemt Palestīnu par pilnvērtīgu ANO dalībvalsti, atzīstotrobežas, kādas eksistēja pirms Sešu dienu karaar Izraēlu (1967), saņem (30.IX) Eiropas Parlamentaatbalstu, toties ASV kongress atriebjas par neatkarībasprasību ar solītās humanitārās palīdzības (pārtikai,veselības aprūpei, izglītībai) pārtraukšanu $200milj. apmērā. Palestīniešu pārstāvis Saeb Erakat: Palestīniešiatsakās iemainīt finansiālu atbalstu pret brīvību.40 UNESCO izpildkomitejā pārstāvētās valstisiesaka (5.X) tur uzņemt palestīniešus,14 atturas, bet4 balso pret – ASV (piedraudot ar finansiāla atbalstapārtraukšanu), Vācija, Rumānija, Latvija – pēdējānesniedzot nekādu argumentāciju... ••• TURCIJAizraida (2.IX) Izraēlas vēstnesi un pārtrauc līdzšinējomilitāro sadarbību sakarā ar Izraēlas kategoriskonoraidījumu atvainoties par 7 turku un viena turkuizcelsmes amerikāņa nošaušanu (2010.30.-31.V) uzBrīvības flotilē ietilpstošā turku kuģa Mavi Marmara.••• SPĀNIJĀ valdība apstiprina (16.IX) 2008.g. atceltā nodokļa ieviešanu 160 000 (6%) bagātnieku,lai papildinātu valsts budžetu par 1,08 miljardiemeiro. ••• ANGLIJAS militāras izlūkošanaspārvaldes MI5 bij. ģenerāldirektore (Lady ElizaManningham-Buller) BBC lekcijā Securing Freedom(Nodrošinot brīvību – Reith Lecture, 2.IX) norāda uzangloamerikāņu ignoranci attiecībā uz arābiem, kurusarvien vairāk saliedējot gan palestīniešu nožēlojamaisstāvoklis, gan rietumu rijība pēc naftas un arābudiktatoru atbalstīšana. Arī vārdu salikums war onterror (karš pret teroru) liecinot par rietumu aprobežotībušajā jomā. ••• ASV - Akcija Occupy WallStreet! (Okupē Vōlstrītu!), kas iesākas (17.IX) Ņujorkasfinanšu rajonā, ir izplatījusies pa visām lielākajāmpilsētām, kur tūkstošiem demonstrantu protestēpret korporatīvo korupciju un negodīgo ASV finanšusistēmu, kurā 1% megabagātnieku naudas maisi,neraugoties uz pieaugošo ekonomisko krīzi un bezdarbu,kļūst arvien brangāki uz 99% vidus- un nabadzīgošķiru rēķina: Budžets tiek samazināts izglītībaiun sociālajām programmām! Tajā pat laikā tiek vestsagresīvs karš Lībijā, Afganistānā, Irākā! Mēs zinām,kur aizplūst nauda! Revolūciju Amerikā! – taisnaBronzā lietais bullis, kas atrodas (kopš 1987) pieŅujorkas Vōlstrīta, simbolizē biržu tirgus (stockmarket) alkatīgo optimismu (bullishness).sašutuma piesātināts, izsaucas kāds „Vōlstrīta okupants”.Un miermīlīgo demonstrantu pārstāvis, Ņujorkāstudējošais 23 g.v. Patriks Bruners: Šajā valstīpienācis pēdējais laiks runāt par nevienlīdzību, megabagātniekiemun valsts varu. Akcijai atbalstu izteikušasdesmitiem arodbiedrību (Industrial Workers ofthe World Union, Transport Workers U., TeamstersU. u.c.). Tā kā korporantu kontrolē esošie galveniemasu mediji parasti nepievērš nopietnu uzmanībune demonstrācijām, nedz arī policijas vardarbībaipret tām, par to var pārliecināties lielā skaitā Youtubeklipu (; ; u.d.c.). ••• Pētījumā The GreatSpeedup (Pastiprinātā izmantošana) par korporatokrātunecilvēcīgo, ar katru gadu pieaugošo savu darbiniekuspiešanu palielināt darba ražību, nepaaugstinotviņu algas, dažkārt pat samazinot, Vācijā dzimušāMonika Bauerleina un Klara Džeferija (ClaraJeffery) – abas apbalvotas žurnālistes – secina: neieskaitot11.00 vakarā pēc darba rakstītās e-vēstules,amerikāņi gadā strādā caurmērā 122 stundas vairāknekā briti un 378 stundas (10 nedēļas!) vairāk nekāvācieši (Mother Jones 2011.VII/VIII). ••• No kravasautomašīnas vadītāja par bezdarbnieku kļuvušais59 g.v. Verons (James Verone) bijis spiests nolaupītZiemeļkarolīnas štata Gastonas pilsētas bankā(RBC Bank) veselu dolāru, lai nokļūtu cietumā uz vismaztrīs gadiem un tādējādi tiktu pie medicīniskāsaprūpes – audzēja krūtīs un mugurkaula ārstēšanai( 21.VI). (re)Materiālus sagatavoja Vita Gaiķe (vg), Tija Kārkle (tk),Māris Brancis (mb), Rolfs Ekmanis (re).67

Ziņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiemValdis Liepiņšgatavojotmemorandu SCneiekļaušanaivaldībāZiņu portālā 26.IX (īsi pirmsZatlers tomēr aicīnāja SC iekļauties valdībā):Zatlera Reformu partijas (ZRP) biedrs ValdisLiepiņš, kurš ievēlēts arī 11. Saeimā, gatavomemorandu, kurā uzskaitīs iemeslus, kādēļ„Saskaņas centru” (SC) patlaban nevar iekļautvaldībā, svētdien ziņoja TV3 raidījums„Nekā personīga”. Viņam partijā ir arī domubiedri.Liepiņš raidījumam norādīja, ka neesotprincipā pret SC iesaisti valdībā nākotnē, tačuuzskata, ka to nevar darīt šobrīd. Galvenais iemesls− neesot pārliecības par SC spēju būt lojālamLatvijas valstij. Liepiņš uzskata, ka vispirmsSC jāizslēdz no savām rindām Latvijaspadomju okupācijas fakta stingrākie noliedzēji− Alfrēda Rubika vadītā Sociālistiskā partija.Nepieņemams esot arī „saskaņiešu” līgumsar Kremļa partiju „Vienotā Krievija”, SC esotarī jāparāda reāli darbi latviešu valodas pozīcijunostiprināšanā. Pagaidām neesot arī ticības,ka uz SC kā valdības partneri varēs droši paļautiesun viņi balsojumos nebloķēsies ar Zaļoun Zemnieku savienību.No manas puses tikai atgādinājums par Satversmi:101. pants: Ikvienam Latvijas pilsonimir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalītiesvalsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valstsdienestu. Visu ko Valdis Liepiņš piedomājis klātir tikai viņa viedoklis, pret ko ir 259749 Latvijaspilsoņu balsis.Normunds Svidzinskis,Hm. Un vai Valdis Liepiņš jelkādā veidā grasāsierobežot šīs tiesības? 259749 vēlētāji ir vērāņemams skaitlis, tomēr nav vairākums. Mansviedoklis − kamēr Latvijas partijas un to elektorātsnošķiras pēc etniskā principa, „krievupartijām” atvēlama opozīcijas loma, cik vien toļauj politiskā situācija. Protams, ievēlētās „latviešupartijas” kaut kādu apsvērumu dēļ varbūt citās domās, bet es kā vēlētājs centīšostām atgādināt savu nostāju. Tādēļ pēc šīm vēlēšanāmatbalstu ZRP, „Vienotības” un VL-TB/LNNK koalīciju. „Latviešu partijām” savukārtvairāk vajadzētu domāt, kā piesaistīt Latvijasvalstij lojālus krievus u.c. mazākumtautībupārstāvjus, par kuriem būtu ar mieru balsotgan latviešu, gan nelatviešu vēlētāji. Nedaudzi,protams, ir − Vjačeslavs Dombrovskis ZRP,Andrejs Judins un Aleksejs Loskutovs „Vienotībā”,Ludmila Sočņeva VL-TB/LNNK, bet ar toGatis Buravcovs / Dienair par maz. Nelatviešu vēlētājiem jāapzinās −balsojot par „savējiem” pēc etniskā principa,augstākais, ko iespējams sasniegt, ir ietekmīgaopozīcija. Ja pēc šīm vēlēšanām viņiem taskļūs skaidrs (man šķiet, ka par SC nobalsojušoskaits ir tuvs augšējai robežai), līdz nākamajāmvēlēšanām iespējama šā politiskā spēkašķelšanās. Jā, būs viena daļa, kas pievērsīsiesLindermana vai Osipova idejām, bet nejau visi pēc savas dabas ir margināļi. Saprātīgajiemvajadzētu piedāvāt saprātīgu alternatīvu„latviešu partijās”, kas ar laiku varētu kļūtpar „vispārējām partijām”.Vents Zvaigzne,Viss jau būtu jauki, tikai neredzu saprātīgu alternatīvu„latviešu partijās”, kas ar laiku varētukļūt par „vispārējām partijām”. Ir tikai krievuvairākuma partija un daudzās partijās sašķeltalatviešu sabiedrība, kurā atļauts eksistēt tikaiglobālo oligarhu marionetēm, pārējās partijascītīgi un mērķtiecīgi tiek iznīcinātas. Kasglābj no šāda spiediena tā saucamo krievu partiju– SC? Padomājiet un izvērtējiet paši! Pagaidāmlatviešu sabiedrība man atgādina aitubaru, kas dodas uz aizas malu. Ar maziem izņēmumiem,kuriem līdz šim nav izdevies apturētto zombēto baru.Ausma, Spriežot pēc vēlēšanu rezultātiem, necik milzīgāpartiju daudzumā latviešu sabiedrība navsašķelta. Vai Ausma tomēr gribētu vēl mazākuskaitu? Un tik tiešām − kas gan glābj no68

globālā spiediena Saskaņas Centru? Vai tiešāmarī tas būtu Džordžs Soross? Vai varbūt tomērKrievijas vēstniecība? Tavas patstāvīgās domāšanasun situācijas analīzes augļus jau esamlasījuši: Rietumvalstu plānos ir iztīrīt Latviju(un droši vien arī pārējās Baltijas valstis) nopamatiedzīvotājiem, lai amerikāņu militāristiemšeit būtu pierobežas placdarms nākamajampasaules karam ar Krieviju. Un to visefektīvākveikt, nepieļaujot šeit patstāvīgu politiku,pamatnācijas iedzīvotāju turību, saimniecību,kas balstītos uz vietējo kapitālu, tradicionāludzīvesveidu. Vai pareizi esmu sapratis?Es tik dziļos ūdeņos nepeldu. Krievijas vēlmeatgūt kontroli pār zaudētajām teritorijām manšķiet daudz labāk saskatāma. Cerība, ka latviešiemizdosies sadrupināt vēl pirms desmit gadiemamorfo Latvijas krievu kopienu un vismazdaļai no viņiem galvu pagriezt Rietumu virzienā,nav piepildījusies. Gluži otrādi − tagad arīkrietni lielāks skaits latviešu vīlušies Rietumosun arvien vairāk simpatizē Krievijai.VentsVent, lai saredzētu manas analīzes objektus,pat vājredzīgam brilles nav vajadzīgas. Nepieļautšeit patstāvīgu politiku – konsekventi tiekpildīts. Nepieļaut šeit pamatnācijas iedzīvotājuturību, saimniecību, kas balstītos uz vietējokapitālu – kur nu vēl barbariskāk, līdz patārvalstu dibinātam un vadītam represīvajamorgānam KNAB. Krievijas spēle ir daudz gudrāka,skaties, kā gribi. Kopumā politika ir izsvērta,neņemot vērā dažus izlēcējus kā Lužkovu.Ekonomiskā un kultūras sadarbība bezmazā brāļa sindroma. Vari griezt galvas Rietumuvirzienā cik gribi, ja tam neseko Latvijai vēlamasdarbības, bet gluži otrādi – iznīcinošas,simpātijām nav no kā rasties. Tomēr netiecasLatvijas krievi pēc Krievijas zābaka, viņi tāpatkā latvieši vēlas dzīvot brīvā Latvijā, jo plašajāKrievzemē ir pietiekoši rūgtu odziņu. Vienīgais,kas viņus neapmierina – nav krievu valodaisenā spēka. Nu bet to tikpat skaidri un pacietīgiir jāskaidro, ka bez latviešu valodas Latvijanav iespējama un tikai vienojoties latviešuvalodā iegūsim to spēku, kas mums ļaus izturētRietumu spiedienu.AusmaEs piekrītu Ausmai. Latviešu liberālā inteliģenceir nozombēta, jo viņi jūt, ka SC balsotājijau nebalsoja pret latviešiem, bet gan pretbezatbildīgo Dombrovska sociālo politiku. Untas viņus tā biedē, ka viņi ir gatavi draudzētiesar vienalga ko.NormundsAlternatīva latviešu partijās nav pietiekama.Ar savu partiju komplektu mēs neatrodamiesEiropā. Jo neviena Eiropas valsts nav domājamabez spēcīgas sociāldemokrātiskas partijasvai partiju grupas, kas laiku pa laikam ieietvaldībā vai vada to. Pirms kara mēs bijāmEiropā. Tagad neesam. Vienīgā nopietnā partija,kas manifestējas kā kreisa, ir SC, kasvienlaikus ir arī krievu partija. Tādējādi kreisajiemlatviešiem nav kur sprukt. Pirms kara Latvijābija vairākas krievu partijas, visas labējas.Atjaunotās valsts sākumā bija mēģinājums radītlabēju krievu partiju (ja pareizi atceros, dibinātājsbija SM [советская молодежь] redaktors),bet tas izgāzās. Tā kā SC ir visādi krievi,tad ļoti iespējams arī, ka patiesībā viņi nemaznav kreisi. To redzēsim, kad viņi būs paņemtivaldībā (izskatās, ka uz to tā lieta iet).Līdzīgi TB pēc ieiešanas valdībā ātri nomainījasavu superkreiso programmu. Te gan sīka vēsturiskanianse − TB arī laikā, kad viņu programmabija galēji kreisa, apvainojās, ja viņusnosauca par kreisajiem; SC ar to lepojas.Spēcīgas kreisas latviešu apvienības trūkumsmani tiešām pārsteidz. Aizjūrā bija saglabājusiestikai viena latviešu partija, LSDSP − labiorganizēta, starptautiski atzīta. Vai Šteins viņussagrāva sava trakuma dēļ vai pildot čekasuzdevumu, paliks mīkla. Katrā ziņā pirmajaikatastrofai var nosaukt iemeslu − Šteins. Otro,Bojāra zociķu sabrukumu nekādi nesaprotu.Māris Jānis Vasiļevskis,Nevajag aizmirst, ka Andris Šķēle par savu galvenoienaidnieku Latvijā nosauca zociķus savāslavenajā televīzijas uzrunā. :) Tad tas turpinājāsar zociķu ievēlēšanu Saeimā nākamajāsvelēšanās un Lemberga protežē Egīlu Baldzēnu,kas paziņoja, ka zem Bojāra tēva nav dzīve.Un sašķēla partiju divās daļās, kur mazādaļiņa nomira attiecīgi aktīvistiem iesūcoties citāsorganizācijās kā Guntara Krasta „Libertas”.Tad nāca Rīgas domes laiks, kur pēc valdīšanasRīgā LSDSP Bojārus ēda, kam nebija slinkums.Galu galā, Bojāru vecāko izēda, jaunākais arīpēc mēra laika nedomāja nodarboties politikāun tagad esot pie Šlesera. Tad nāca skolas direktors,kura laikā tā partija gandrīz izbeidzās.Un tagad ir Dinēvičš ar saviem rokaspuišiem.Pēdējais bija Ata Lejiņa mēģinājums savākt tonosaukumu priekš Štokenberga. Tā kā zināmainterese ir.NormundsArī gudri cilvēki reizēm kļūdās. Šķēle zociķusuzskatīja par daudz spēcīgākiem nekā viņi īstenībābija. Taču potenciālie zociķi nav spējušiLatvijā atrast savu vietu. Bojārs steidzās iekļūtvēsturē ar jaunu Saeimas likumu, Lejiņš tegribēja ieviest ziemeļnieku sociālismu, neizvērtējotpatieso situāciju, bet Štokenbergam nekadneko neizdodas izdarīt līdz galam − TP viņambija uzdots novērst inflāciju − aizmuka piekonkurentiem. Vienotībā pārāk atšķīrās no pārējiemstrāvojumiem, tāpēc tika atdots pūlimsaplosīšanai. Pa vidu pretendenti uz zociķiemtādas parastas pelēcības vien ir un pārāk godīgi,lai savu izplēstu ejot pāri līķiem, kā to darījisJL, kaut arī būtībā pilnīga pelēcība. Situācijait kā pilnībā nobriedusi sociālistu idejām, tikailīdz šim nav veicies ar personībām. Vai šo nišuaizņems SC, vēl nav zināms.Ausma69

Unikāls piemērsInformācija no ... kad no 1989. decembra līdz 1990. decembrim[LSDSP] priekšsēdētājs bija Valdis Šteins, vērojama[bija] tendence [to] pārvērst par labējunacionāli radikālu partiju, asi vēršoties pretreformkomunistiem. Vadlīnijās tika nosprausts,ka LSDSP rindās nedrīkst uzņemt bijušos komunistiskāspartijas biedrus vai ar Latvijas komunistiskopartiju saistītas personas, kas nozīmēja,ka partija slēgta praktiski visām personāmar akadēmisku izglītību un organizatoriskādarba pieredzi. Šī iemesla dēļ izcēlās konfliktsstarp Valdi Šteinu un Jāni Dinēviču, kuršuzskata, ka partijas rindās ir jāuzņem jebkuršnoderīgs kandidāts, neatkarīgi no viņa pagātnes.LSDSP sašķēlās divās frakcijās, kur J.Dinēviča viedokļa piekritēji atradās Rīgas organizācijā.1990. gada janvārī LSDSP vadība izslēdzaRīgas organizāciju. 1990. gada 1.-2. decembrīCīrulīšos (Cēsis) notika LSDSP 21. kongress,kurā V. Šteins zaudēja partijas priekšsēžaamatu un viņa vietā kā kompromisa figūratika ievēlēts dzejnieks Uldis Bērziņš. LSDSPšajā laika periodā bija 800 biedru. 1991. gada28.-29. decembrī pēc ĀK iniciatīvas LSDSP atkalapvienojāsar J. Dinēviča vadīto LSDP unnotika apvienotās LSDSP 22. kongress. Parpartijas priekšsēdētāju tika ievēlēts U. Bērziņš,par vietniekiem — Ē. Baldzēns, A. Mugurēvičs,J. Dinēvičs. (..) Īsi pirms LSDSP 23. kongresapartijas vicepriekšsēdis E. Baldzēns tika ievēlētspar partijas priekšsēdētāju. (..) [1993. g.]5. Saeimas vēlēšanās LSDSP nepārvarēja 4%barjeru. [1994. g.] par priekšsēdētāju 24. kongresātika ievēlēts J. Dinēvičs. (..) Neilgi pēc24. kongresa partija atkal sašķēlās divās naidīgāsfrakcijās. (..) Partijas 25. kongresā tikanolemts, ka jāveido koalīcija ar radniecīgāmpartijām un organizācijām. Kā partneri partijasvadība (..) izvirzīja J. Bojāra vadīto LDDP(..) 1995. gads izvērsās par LSDSP līderu cīņuar Juri Bojāru par ietekmi koalīcijā. (..) 1995.gada 26. kongresā par LSDSP priekšsēdētājutika ievēlēts Arnis Mugurēvičs. 1996. gada janvārīLSDSP CK ārkārtas sēdē tika konstatēts,ka partijā ir tikai 250 biedru. Partijas CK sastāvno 32 locekļiem taču pat uz ārkārtas sēdi ierodastikai 19. Visā Latvijā bija tikai 3 reāli strādājošasLSDSP organizācijas — Madonas, Cēsuun Preiļu rajonos. 1997. gada 25. oktobrī Rīgātika izveidota divu partiju — LSDP un LSDSPkoalīcija — Latvijas Sociāldemokrātu apvienība(LSDA). 1999. gada 29. maijā Rīgā LSDSP 31.kongress pieņēma lēmumu par trīs partiju —LSDSP, LSDP un LDP apvienošanos vienā partijā.Par priekšsēdētāju tika ievēlēts Juris Bojārs,par priekšsēdētāja biedriem — Egīls Baldzēnsun Valdis Lauskis. Neskatoties uz līderu iekšējiemkonfliktiem, kuru dēļ LSDSP nebija guvusipanākumus nevienā līdz šim veidotajā vēlēšanukampaņā, tieši esot šajā koalīcijā 1998.gada 7. Saeimas vēlēšanās partija guva pirmosnopietnos panākumus ar 123 056 vēlētāju balsīmiegūstot 14 deputātu posteņus (koalīcijaikopā) Saeimā. (..) Trīs gadus vēlāk, jau kāLSDSP līderis Juris Bojārs prata veidot partijasārpolitisko stratēģiju un izmantoja visus iespējamoslīdzekļus kā rezultātā arī 2001. gadapašvaldību vēlēšanās LSDSP ieguva 14 vietasRīgas Domē. Pēc uzvaras Rīgas Domes vēlēšanāsLSDSP izveidoja koalīciju ar PCTVL unTB/LNNK (drīz TB/LNNK no koalīcijas izstājās,un to aizstāja virkne mazu partiju). Ja Bojāravadībā izveidotā LSDSP ārpolitiskā stratēģijabija sekmīga, tad partijas iekšējais klimats —neveselīgs: LSDSP kārtējo reizi bija sadalījusiesdivās nometnēs no kurām vienu veidoja J.Bojāra sekotāji un otru — bijušās partijas elitespārstāvji. Partiju pameta Egīls Baldzēns unviņa sekotāji, izveidojot jaunu partiju LatvijasSociāldemokrātu Savienība. Pēc partijas šķelšanāsLSDSP 8. Saeimas vēlēšanās nevarējapārvarēt 4% barjeru, bet 2005. gada pašvaldībuvēlēšanās Rīgas Domē ieguva vairs tikai7 vietas. Partijas 37. kongresa laikā J. Bojāramnācās atkāpties no partijas vadītāja posteņa unkongress ievēlēja Guntaru Jirgensonu. 2009.gada oktobrī partijas LSDSP 41. kongress novērtējakā neapmierinošu gan LSDSP līdzšinējāpriekšsēdētāja Dinēviča, gan valdes darbību.Iemesls tam bija vairāk nekā pieticīgie rezultātiaizvadītajās pašvaldību un Eiropas Parlamenta(EP) vēlēšanās. No 118 pašvaldībām vēlētājiir atbalstījuši LSDSP sarakstu tikai 19 novados,kopumā ievēlot 37 deputātus. LSDSP kongresātika atzīts, ka stāvokli LSDSP, kurā patlabanir 996 biedri nevar atzīt par apmierinošu.Vairākās teritoriālās organizācijās periodiskistrādā valde, bet kopu sanāksmes netiek sasauktas,kā arī LSDSP centrālās valdes sēdesbieži vien nav notikušas kvoruma trūkuma dēļ,jo partijas aktīvisti tajās neuzskata par vajadzīgupiedalīties. LSDSP šajā gadā nebija pārstāvētane Saeimā, ne Rīgas domē, bet tās pārstāvisRihards Eigims tika atbrīvots no Daugavpilsmēra amata. Latvijas faktu 2009. gada rudenspartiju reitingu tabulās LSDSP vairs netikaiekļauta. 2010. gada 10. aprīlī partijas 42.kongresa delegāti ar 121 balsi par, 24 balsīmpret un vienam delegātam atturoties, nobalsojapar priekšvēlēšanu apvienības „Atbildība” izveidošanukopīgi ar bijušā eiroparlamentāriešaGuntara Krasta vadīto apvienību Libertas.lv unLatvijas Apvienotās Policistu apvienības priekšsēdētājaAgra Sūnas partiju Latvijas kustība„Solidaritāte”. Savukārt LSDSP priekšsēdētājavietnieki Atis Lejiņš un Ilmārs Gromuls, kāarī ģenerālsekretārs Ansis Dobelis, protestējotpret kongresa vairākuma balsojumu, paziņojapar atkāpšanos no amatiem. Vēlāk Atis Lejiņšnolēma kandidēt apvienības Vienotība vēlēšanusarakstā, nepakļaujoties LSDSP kongresalēmumam, taču no partijas viņu par to izslēdzatikai pēc vēlēšanām.Latvijas valsts politisko partiju vēsturē LSDSPir unikāls piemērs, kur līderu nesaskaņas unto dažādie uzskati ilgstošā laika periodā spēlētik negatīvu lomu partijas darbībā.o70

Lōcis... Tas laikam kādā no daudzām latgaļu izloksnēmnozīmē: lācis [prof. dr. phil. P. Stroda (1892-1960) Pareizraksteibas vōrdneicā: lōcs], un tas irstiprinieks, bet ir gan arī kāda valsts, kas lāci uzskatapar savējo, par savas varenības iemiesojumu...2000. gada tautas skaitīšanā tika jautāts, kādas valodasprotam, bet šāds jautājums tika uzdots vientiem, kuri vecāki par 12 gadiem. Tie, kuri bija jaunākipar 12 gadiem, tika atzīti par mēmiem, – viņukrievu valodas neprašana netika pieskaitīta, – un rezultātitad nu rādīja itin iespaidīgu krievu valodaspratēju daudzumu. Apskatnieks Pols Goubls, kurabalss tolaik Latvijā vēl nebija apklusināta, nekavējāsar secinājumu, ka šādi rezultāti tiks izmantotipolitiskos nolūkos, un tā patiešām notika, un tasnotika par labu kādas kaimiņu valsts, nevis Latvijaspolitikai. 2011. gada tauta skaitīšanā, kur noteiktiatklātos, ka krievu valodas prašana starp latviešiemir stipri gājusi mazumā, jautājuma par valodu prašanunebija. Kā tika ziņots brīvajā presē, tad esot bijisspiediens no valdības puses, lai jautājumu tautasskaitītājiem būtu cik vien iespējams mazāk, sak, rīkosimiestaupīgi! Tika gan jautāts, kādu valodu Jūspārsvarā lietojat mājās? un vai Jūs ikdienā lietojatlatviešu valodas paveidu – latgaliešu valodu? Tātad,„taupīgā” „suverēnas” „valsts” „valdība” viena jautājumavietā galu galā bija uzdevusi divus, un navjābūt Polam Goublam, lai saprastu, ka atbildes, betjo īpaši uz pēdējo jautājumu, tiks izmantotas politiskosnolūkos. Lācis ir gan stiprs, bet ne tālredzīgs...Lasot JG 266, rodas atziņa, ka labu autoru mumsnetrūkst, tā ka šai ziņā rakstu krājums varētu kļūtarī biezāks.Sveicieni Dzejas dienās! Jūtos tādus saņēmis arJG266 – ar Raimonda Staprāna suģestējošo “Klusodabu...” un gleznas fragmentu uz vāka; ar Vizmasdzejoļu kopas spraigumu un svaigumu; ar bagātīgoziņu klāstu, vērtējumiem, viedokļu sadursmēm. Paldies!Kad Latvijā beigsies literatūras blokāde, dažadomu apmaiņa noteikti būtu turpināma. Īpaši saviļņojošasšoreiz liekas Agates Nesaules atbildes DagmāreiBeitnerei un Jura Šlesera „Čelli”. Vēlot veiksmiarī turpmāk -Imants Auziņš, RīgāJG 266Lasot par lietām ar latvisku svaru,Vai nelasīt rakstus, kam sakars ar garu?Šeit žurnāls mums iznāk, kam nenoliegt klasi,Kur autori riņķo ap kultūras asi.Pēc vasaras priekiem, kas paliek mums pāri?Vai tieksme uz niekiem? Uz tiem esam kāri.Bet Jaunajā Gaitā tiek atnestas lietas,Kam ikdienas sakarā vis neatrast vietas.Rudens numurs ir uzticīgs draugs,Tas vajadzīgs mums kā saimniecei raugs.Ar saturu bagātu prozā un dzejāTas pienesums tīkams būs ikdienas sejā.Abonētājs AnglijāAinārs Zelčs, Alūksnē.Mākslinieces Anitas Jansones-Zirnītes dzimšanas dienā (31.VII) savās mājās „Viļņos” Burtnieku ezera krastāsarīkotajā, pašas nesen gleznoto 92 pasteļu izstādē. No kr.: JG līdzstrādnieks Māris Brancis, apgāda „Mansards”vadītājs Jānis Oga, JG un Laikraksta „Latvietis” līdzstrādnieks Uldis Siliņš un jubilāre Anita.Foto: Teiksma Puriņa71

ATBILDE UZ JĀŅAKRĒSLIŅA VĒSTULIJG266:61-62Uzrunājot Jūs par kulturologu, vadījos – kā Jūs patskonstatējāt – no redakcijas piezīmes JG264 pie Jūsuraksta „Latvijas anarhisti Londonā pirms 100 gadiem”.Savukārt Jūsu uzruna gospoģinam LaimonimPuram lieku reizi pierāda, cik krievu valoda saskarsmēar Latvijas iezemiešiem joprojām ir laikmetīga.Jūs nemiero bojāgājušo latviešu milzīgais skaits. Kritušotūkstošus samazināt nav mūsu spēkos, vienīgivaram viņus godināt, izprast viņu patriotiskās drosmescauri gadu simtiem skanošo varonību, mācītiesno viņiem izcīnīt un nosargāt savu valsti. Taču Jumsvispirms gauži nepatīk, ja tautas brāļi bieži iesaistījušiespārsteidzīgā un gluži nevēlamā veidā (no intervijasJūsu Rakstu 3. sēj.), – un tādējādi latviešu tēlupasaulē reklamēja 1905. gada revolūcijas latviešuteroristi, muižu dedzinātāji, (..) arī 1919. gadā slaktiņiboļševiku laikā un darbība revolucionāros notikumosKrievijā, tāpat vācu okupācijas iestāžu manipulētāsArāja komandas izdarības. Rindkopu aršiem trim vēsturisko faktu uzskaitījumiem noslēdzteikums: Taču tās nevar saistīt ar latviešu tautas vairākumanostāju un nekādā ziņā ar neatkarīgu Latviju.1905. gads, boļševiki un Arāja komanda! Jūsuekvilibristika ar vēstures faktiem ir apbrīnojama. Tābūtu nolaidība, ja krievu valodā šodienas Latvijā iznākošie,Latviju apsaukājušie laikraksti neizmantotuJūsu doto iespēju Piekto gadu saķēdēt, izsakoties būtiskāk,saķēzīt ar arājiskajiem slepkavām.Trīssējumu Rakstu sakārtotāja un piezīmju autore Dr.philol. asoc. prof. Dace Lūse savā grāmatā Latviešuliteratūra un 20. gs. politiskās kolīzijas (2008) apgalvo:Jāņa Krēsliņa apcerēs rādīta plaša 20. gs. sākumacariskās Krievijas Baltijas provinču aina un, uz dokumentāliemfaktiem balstoties, dota nemieru izcelšanāspolitiskā, sociālā un psiholoģiskā motivācija, unprofesores secinājums: Milzīgs bija revolūcijas upuruskaits, un tie nelielie sociālie un politiskie ieguvuminekādā ziņā neatsver zaudēto. Lūk, cik nezāļusēklas ir dīdzīgas, tās nomāc pat Piektā gada dzemdinātoslatvju strēlniekus, kas bruņotā cīņā izcīnīja1918. g. 18. novembri. Rakstnieks un mācītājs AndrievsNiedra ar Pāvela Bermonta bandu atbalstu gribējakļūt par Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernātoru,bermontieši nodedzināja Rastrelli celto Jelgavaspili, bet prof. Lūse apgalvo: Niedra neieredzasinsizliešanu, jo nevienu mērķi nevar attaisnot, ja tālabā upurēta kaut viena cilvēka dzīvība. Jums latviešutauta ir kristianizācijas, Livonijas rezultāts (Raksti3:260). Dzimtļaužu verdzības Garlība Merķeļa dokumentējumuJūs uzskatāt par mītu, tomēr arī JohansGotfrīds fon Herders (1744-1803), vācietis, vērīgs latviešuun mūsu dainu pazinējs, pamanījis, ka latviešitāpēc vien nevēlas nokļūt debesīs, ka tur būs vācieši.Piektā gada revolūcijā jaunulis Jordans (Jūsuprāt drošivien terorists), kam tikai 18 mūža gadi, pirms nošaušanasnoraida piedāvāto mācītāja palīdzību: Paldies,man nav vajadzīgs runāties ar tā Kunga kalpu,jo es drīzi runāšu ar pašu Kungu. LU Latvijas vēsturesinstitūta izdotās grāmatas Aktīvais nacionālismsLatvijā 1922-1934 (2005) autors, mūsu pašmāju vēsturnieksUldis Krēsliņš nešaubīgi uzsver, ka latviešusabiedrības uztverē Baznīca [evaņģēliski luteriskā]vispirms bija viena no pastāvošās varas galvenajiembalstiem un tātad prettautiski un reakcionāri institūti.Šo attieksmi spilgti apliecināja 1905. gada notikumuantiklerikālais raksturs. Latvieši ir Livonijas rezultāts...Drīzāk taisnība Krievijas ģeopolitiķiem, ka latviešuapvienošanās gods pienākas caram Pēterim I.Lai gan – te gribu piebilst – latvieši to droši vien izdarītupaši bez kādiem upuriem, ja vēl 20. gs. sākumānetiktu turēti necilvēcīgā pakļautībā. Būvuzņēmējsun sabiedriskais darbinieks Vilis Vītols grāmatāSavējiem (2010), daloties pārdomās, pieredzē un atziņās,atgādina savējiem, ka izrēķināšanās pāris nodedzinātomuižu dēļ 1905. un 1906. gadā bija necilvēcīgaun, ja Baltijas vēsturē kāds atrod ko pozitīvupar vāciešiem, tad tā ir pašu vāciešu rakstītā vēsture,un Vītola diagnoze: Par daudz salasījušies vācugrāmatas. Nezinu, kam autors adresējis šo teikumu,bet par baltvācu vēsturniekiem un baltvācu nostalģiskāmatmiņām Jums ir pastiprināta interese. Sākotno Fegezaka romāna Baltiešu traģēdija, protams, nelatviešu, bet baltvācu, Karla fon Freimana luga, Astafafon Transē-Rseneka divsējums Latviešu revolūcija(1908) ar dziļu naidu pret latviešiem, luterāņumācītāja fon Rezona atmiņas ģimenes vajadzībām(1989), baltvācu vēsturnieks Jirgens fon Hēns, Latvijasun latviešu vietu vēsturē aicina pārskatīt DetlafsHenings (1998), fon Raucha Baltijas vēsture, AnatolsLīvens, Ernesta Benca doktordisertācija (1989), prof.Vilfrīds Šlaus, Reinhards Vitrums, fon Blankenhāzens,uzskaiti var turpināt, atrodam pat brīvkundzes Sofijasfon Hānas atmiņas, kura vai vienīgā saredzējusidzimtļaužu ikdienu Garlība Merķeļa redzējumā.Baltvācu un par baltvāciem sarakstītais viena cilvēkamūžā gandrīz nav izlasāms, un viņu saldie sapņiun smeldzīgās skumjas, arī informācija strikti apzīmogotaar baltvācu patriotismu. Latvija kā neatkarīgavalsts nebija pieņemama baltvāciem un nav tagadpieņemama padomju pilsoņiem, pirmie skumstpar zaudētām muižām un sūrojas par bauru nepateicību,otrie nevar aizmirst Rīgas jūrmalu, krievvalodīgoRīgu, šausminās par latviešu fašismu: izveidojusiesdivu laikmetu paralēle, vienīgi otrie rakstoņi krievuvalodā pēc 100 gadiem būs nesalīdzināmi vairākpar skumstošiem baroniem un viņu mantiniekiem...Nav tā, ka Jūs nesaskatītu carisma un muižniecībasļaunumu, 1905. gada revolūcijas izvirzītās prasībasesot bijušas pamatotas, bet ... pārsteidzošs ir Jūsugala slēdziens, ka pats cīņas veids aplams. Tad kādscīņas „veids” būtu bijis pareizais? Tāda izvairība nokonkrētības par Piekto gadu nav nekas cits kā tukšagudrība, kaut kas līdzīgs pamācībai nest ūdeni caurāspainī. Nepieņemama arī nostādne, ka revolucionāriizraisīja krievu un vācu baronu tik nežēlīgās sodaekspedīcijas. Vispirms jāatbild – kas izraisīja revolūciju?Latvieši to zina. Baltvācu vēsturnieks fon Pistolkorss– kā var spriest no Jūsu apskata – gan apgalvo,ka 1905. g. vēsturi vēl nesot iespējams uzrakstīt.Kāpēc? Varbūt tāpēc vien, ka vēsturniekam ir 49 uzvārdabrāļi, ieskaitot to fon Pistolkorsu, kas pašrocīgipakāra 83 latviešus... Pat informācija var būt unvar nebūt patriotiska. Boļševikus un sociāldemokrātusJūs pārāk nešķirojat, visi ir kreisie un tiek iemestikopkatlā. Rakstu kārtotāja prof. Lūse nokļūst līdz72

apgalvojumam: Latvijas sociāldemokrātijas vēsturiskāloma bijusi – sasniegt nelielus mērķus ar milzīgiemupuru tūkstošiem. Mēģinājumi izkustināt Latvijasvēstures pamatakmeņus ir vairāk kā dīvaini, it īpaši21. gs., kurā iegājām ar okupācijas varu sagreizotuizpratni par bijušo. Atbildē man Jūs neatbildat manamaicinājumam Latvijas vēsturē iet pa patriotismataku, bet atrodat vainu manī: ... LP ilgus gadus bijaviens no populārākajiem un ražīgākajiem Padlatvijasrakstniekiem. Šajā sakarībā skaidrību ienest varētutieši informācijas speciālists, kāpēc Padlatvijas rakstniekipēc Latvijas neatkarības atjaunošanas saņēmaun dzīvie joprojām saņem mūža stipendijas, turpretīman parādīja trīspirkstu kombināciju... Bez atbildespalicis mans pamatjautājums – kam šodien vajadzīgalatviešu nācijas vēsture, ja tā neiet pa patriotismataku?Laimonis PursVēstule iespiesta saīsināta (red.)Ilga ReiznieceVEĻIOktobris – veļu jeb zemliku mēnesis. Dievaines.Kurzemē veļi ir saukti arī par iļģiem unpauriem. Vidzemē – par vecajiem, vecīšiem,urgučiem. Vēl – par ēniem un mūžiem, vēlun vēl, un ar to uzskaitījums tāpat nav galā.Veļu laiku latvieši turējuši par svētāko visāgadā, un tas ildzis no Miķeļiem līdz Mārtiņiem.Bet ne visur. Piemēram, Bērzonē tassācies deviņas dienas pirms Miķeļiem, Kazdangā– nedēļu pēc tiem, bet Vecumniekosveļu laiku skaitījuši no Mārtiņiem. Jādomā,tas bijis atkarīgs no lauku darbu nobeiguma,jo teikts ir arī tā - veļu laiks sākas, kad zemenomirst. Protams, konkrētie datumi, tādi kā28.oktobrī vai 1.novembrī, norāda uz jaunākulaiku un baznīcas ietekmi. Pēteris Šmitsdarbā Latviešu mitoloģija (izdevusi Latviešurakstnieku un mākslinieku biedrība Maskavā,1918) raksta: Pie veļu mielošanas turējušāsdaudzas tautas no seniem laikiem un parastirudenī pēc lauku augļu novākšanas. Kristīgābaznīca senāk izturējusies naidīgi pret šiempagānu svētkiem, bet 10. gs. sākumā katoļitos tomēr pieņēmuši. Arī pie latviešiem šīdvēseļu mielošana, kā liekas, ir cik necik pārmainījusiespēc katoļu tradīcijām. Katoļiem2. novembrī ir Dvēseļu diena, jeb, mumspierastākā valodā runājot, mirušo piemiņasNOTA BENECIENĪJAMĀ JG SAIME!Sakarā ar mūsu žurnāla inkorporēšanosASV un arī drukāšanas darbu pārcelšanuno Kanādas uz ASV, JG saimniecība līdzturpmākai vēstij atradīsies divu saimniečurokās.Tos abonētājus, kuri maksā ASV valūtā,lūdzam laikus sūtīt maksājumus ($39 pargadu, $76 par diviem − uz čekiem rakstītJauna Gaita Inc.) TIJAI KĀRKLEI (616Wiggins Rd., St. Paul, MN 55119 USA),bet tos, kuru izvēle ir maksāt Kanādasvalūtā, kā līdz šim turpināt maksājumukārtošanu ar INGRĪDU BULMANI (23Markland Drive, Toronto, ON M9C 1M8,Canada). Šī vēsts attiecas arī uz tiem, kurivēlētos piebiedroties JG labvēļu saimei.Saimniecības daļas darba atvieglošanaslabad, uz katra saņemtā žurnāla aploksnesblakus adresei atrodams uzdrukātsJūsu abonementa pēdējais apmaksātaisnumurs. Ja aploksne aizmesta, JurisŽagariņš (skat. iekšējos vākus) labprātkliedēs jebkuru neskaidrību.JG redakcijadiena. Kaut gan vienlīdzības zīmi vilkt še nevar.Kā man teica kāda latgaliešu sieviņa, nepietiekar to, ka uzliek svecīti. Par dvēselēmir jālūdz.Ko tad veļu laikā vēl darīja? Vispirms – ko nedarīja:nevērpa vilnu, nedzina vadžus, ne pirka,nedz pārdeva, lopus iz mājas neveda unnetrokšņoja. Veļu vakarus pavadīja vīrieši unsievietes kopā, vieni otriem mīklas uzdodamiun pasakas stāstīdami. Pirmā vakarā mājastēvs un māte nolika veļiem ēdienu kādāatstatā vietā klētī un pirtī. Ja rijā nedzīvojasaime, tad arvien tur tika veļi pamieloti. Veciļaudis stāstīja, ka vēl agrāki veļu mielošanasvietā mājas tēvs attaisījis logus pa nakti vaļāun abās logu pusēs pieslējis priežu lubiņas,lai veļi varētu vieglāk ievelties ..., tā savās atmiņāsraksta Andrejs Pumpurs.Ar ko mums veļus pamielot? Sakoptiem kapiem?Ar piemiņu? Jā, bet pieminēt un kādugodā turēt nozīmē viņu ne tikai ar puķēmpušķot, bet godam turpināt un tālāk darīt.oPar folkloristi Ilgu Reiznieci skat. JG266:40.73

BAIBAS BIČOLESPARAUGSTUNDARudenim un Dzejas dienām pienācīgā intensitātērakstnieki un dzejnieki tiek aicināti uzRadio namu, kur 1. programmas vai Klasikasietvaros iespējams demonstrēt savus pantusun paust arī uzskatus, cik nu tādu paušanupieļauj ideoloģiski visumā ieturētā redakcija.Septembrim esot jau gluži ekvinokcijas dienā,radio uzbilstā dzejniece bija Baiba Bičole,kas pazīstama ne vien trimdas, bet arī dzimtenespublikai, jo Rīgā 1991. gadā ir iznākusiviņas dzejas izlase Atgriežos.Radio sarunā ar dzejnieci uzreiz atklājās iztaujātāspersonas augstā izteikšanās māksla:ne vien saturiski bagāti teikumi, bet tiepriekšzīmīgi veidoti, latvisku uzbūvi. Viņaprot atrast visatbilstošākos vārdus un liektos vajadzīgā vietā.Imants Ziedonis jau tad, kad Latvijā īsti pazīstamabija tikai Velta Toma, visādi izcēlaBaibu Bičoli kā teicamu dzejnieci. Cik daudziemviņš deva lasīt Bičoles grāmatas, neņemosteikt, jo tai laikā par tādiem tematiemnemēdza iztaujāt (atskaitot aizdomugadījumā uzraudzības orgānus), bet es tikupie grāmatas Buŗot. Un tagad, tikko atgrieziesno Jūrmalas, dzejnieks mani atkal iesaistatrimdas būšanās, vēstulē rakstīdams, kaesmu Amerikas dzejnieču apburts.Radio raidījumam Bičole bija izraudzījusiesdažādu posmu dzeju, ar nedaudziem piemēriemjaudādama raksturot sevi kopumā. Nevarusacīt, ka Bičoles izteikšanās veids manbūtu tikpat tuvs kā Imantam Ziedonim, tomērarī es ar spriegu interesi aizvien izlasu viņaspantus, ja tos ieraugu. Bet visas grāmatas,kuru ir kāds pusducis, es nemaz neesmuizlasījis. Kad, izmantojot savu ārsta stāvokli,krievu okupācijas gados tiku pie aizliegtāstrimdas literatūras, dzeju es nekad nelūdzu,pat Andreju Eglīti ne (ar Stokholmas dzejniekumani iepazīstināja viņa draudzene unpretiniece Mirdza Ķempe). Bet Baiba Bičolebez īpašas piespiešanās un diedelēšanas bijaman tomēr pazīstama.Baibas Bičoles paraugstunda nemaz nebijapilna, taču, arī nepilna būdama, tā mūs uzrunājaar māksliniecisku blīvumu, tā ka jutāmieskā labā izrādē – piepildīta, bet navpar garu.Jānis LiepiņšJaungaitniece Baiba Bičole sava jaunākā dzejkrājuma Citviet atvēršanas svētkos kopā ar apgāda „Mansards”vadītāju Jāni Ogu Satori radošajā telpā Berga bazārā, Rīgā (2011.17.IX).74

AVENA DZEJISKIEVĒROJUMIVoldemārs Avens. Avena dzejoļi.Rīgā: Mansards, 2011. 349 lpp.Apgāds „Mansards” (proti, Jānis Oga) ar īpašuuzmanību izdod darbus, kas radušies ārpusLatvijas – trimdā. Pa vidum gan ir arī izņēmumi– izdots Broņislavas Martuževas dzejaskrājums Deg uguntiņa, un varēs sameklētvēl dažu Latvijas latvieša grāmatu. Kā „Mansarda”sevišķu veiksmi vērtēju Ingridas Vīksnasizlasi Es saku paldies, Eleonoras Šturmasapcerējumu izlasi 50 gadus mākslai pa pēdāmun Voldemāra Avena dzejas kopojumuAvena dzejoļi. Atsevišķi jāpiemin Knuta HamsunaPa aizaugušām tekām. Šās grāmatas izdošanajāuzskata gluži par varoņdarbu, ievērojotEiropas Savienības ģeķīgo ieciklēšanostikai fašisma negantībās un apzināti ļaunprātīgunorobežošanos no komunisma briesmudarbiem .Avens grāmatas Avena dzejoļi raudzības rīkojareprezentablā Berga bazāra galerijā, demonstratīvitur neizlicis savas gleznas, betomulīgs grozījās starp konkurentu darbiem.Starp izliktajiem autoriem bija arī tāda pasauleszvaigzne kā Ilmārs Blumbergs. Par absolūtasneatkarības demonstrējumu varējavērtēt arī paša Avena uzstāšanos aktiera vietā,pieaicinot par palīdzi vienīgi savu kundziIrēni. Bet ne mazākās izrādīšanās nebija, Avenambez pretenzijām iesēžoties parastā krēslā,ja īpaši noliktie divi hercogu krēsli nejaušībasdēļ bija viesu aizņemti.Ar lasīšanu, kas raksturojama par rezolūtu,dzejnieks lūkoja uzsvērt savu pantu vienkāršībuun ar skatuviskiem paņēmieniem necentāsslēpt dažu misēkli, ja kāds būtu. Visa uzstāšanāsbija patiesīguma apstarota. Es neesmuliriķis, mani panti ir dzejiska vērojuma undzīves filozofiskas izpratnes nosacīti, tā būtuvarējis sacīt Avens, bet viņš neatļāvās nekādussavu pantu raksturojumus, likdams, laimēs dzeju uztveram tikai tā, kā lasīts priekšāun kā varētu uztvert katrs, lasīdams pats.Katrs, pats lasīdams, Avena dzejā atrod daudzparadoksu. Paradokss ir autora ļoti iecienītsizteikšanās un uzrunāšanas veids. Avensir mācījies Daugavpils ģimnāzijā un Saldusģimnāzijā, kur latīņu valodu prasīja zināt. Latīņuvārdu paradoxa uzrāda gan par jēdzienasakni, turklāt ar nozīmi: negaidīti apgalvojumi,kas šķietami runā pretī veselajam saprātam,bet paradoksa vārds nāk tomēr no sengrieķuvalodas. Avens dzejā rīkojas kā īstenssengrieķu valodas pratējs, izceldams ar saviemparadoksiem vārda pamatnozīmi – pretējigaidītajam. Un Benzelera Grieķiski vāciskajāvārdnīcā teikts arī: brīnumaini. Nu jā, risinājumsdaudzos pantos rada brīnīšanos: kātad tā? Gaidījām pavisam citu iznākumu! Šīnegaidītība tonizē lasītāju, tā noturēja spriegumāarī klausītājus, kam ar visām dzesināšanasiekārtām pārkarsusī galerija lika sasprindzinātspēkus. Pats dzejnieks, dzeju lasīdams,bija nokusis kā Harijs Liepiņš pēc katras RaiņaSpēlēju dancoju izrādes, Smiļģa pātagasnemitīgi dīdīts. Avenu neviens nedīdīja, arīIrēne Avena savas interlūdijas, no Jura Kronbergapriekšvārdiem ņemtas, lasīja kā mierīguliturģiju.Avena dzeju vedas saukt drīzāk par miniatūrām,saprotams, ne Volta Vitmena, ne Sudrabkalnaminiatūru izpratnē. Dabas vērojumā(ka tā dzejā nefigurē per se) Avenam ir manāmasasaukšanās ar Pēteri Ērmani, arī pantuuzbūve reizēm ir salīdzināma. Daba nav Avenaiedvesmotāja tādā nozīmē, kā no tās ietekmējasromantiķi. Avenam daba galvenokārtir dzīves atziņu veidotāja, impulsa devējasabiedrisku kategoriju izcelšanai. Šāda pieejagan dažu pantu padara sausu. Tomēr lasīšanāAvens prata drusciņ klabošas vietas padarītmuzikālas, jebšu nekāda mūzika viņa dzejāneskan.Avens, ilgus gadus nodzīvojis Ņujorkā, tautībujuceklī, nav tomēr zaudējis latvisku dzīvesziņu. To viņam nodrošinājuši vecāki un labasskolas.„Mansarda” izdoto grāmatu var uzskatīt parAvena dzejas pilnīgu kopojumu, jo tajā ietvertivisi iepriekš izdotie krājumi: Caurumi(1968), Avis (1989) un Piezvani parīt (2002).Krājumiem pievienota dzeja, kas radusies pēcpēdējā krājuma un dažs presē publicēts, betkrājumos neievietots dzejolis. Tādā kā appendixstatusā pārdrukātas atsauksmes par iepriekšējiemAvena dzejas krājumiem.Mani Avena dzeja uzrunā spēcīgāk nekā viņagleznas, kas arī ir ar lietpratīgu un spēcīguroku radītas. Vairāk par lielajām gleznāmmani uzbilst Voldemāra Avena miniatūrgleznojumiun zīmējumi. Rakstnieks un tēlotājasmākslas pārstāvis vienā personā nav retumslatviešu kultūrā. Avenam starp viņiem ir savaar citiem nesajaucama izcila vieta.Jānis LiepiņšRakstnieks, Dr. med. Jānis Liepiņš ir stāstu, tēlojumu,atmiņu un dzejoļu grāmatu autors. Atdzejojis Dantessonetus Vita nuova kopā ar Vizmu Belševicu. Par grāmatuTautas turētāji (2008) skat. Jura Silenieka apskatuJG259:89. Voldemārs Avens ir JG redakcijas loceklis(kopš 1995).75

HERKULESACIENĪGS DARBSAina Zemdega. No sapņa uz īstenību.Rakstu krājums rakstnieces piemiņai.Rīgā: Nordic, 2011. 496 lpp.Šis būtu Ainas Zemdegas sestais, taču, cerams,ne pēdējais sējums, ko sastādījis un rediģējisrakstnieces un mākslinieces līdzgaitnieksDr. Pāvils Vasariņš, kurš arī ir vadījis unpiedalījies, ne tik vien kūmās stāvējis, iepriekšējo,ne mazāk masīvo piecu sējumu sagatavošanāpublicēšanai. Paveikts Herkulesa cienīgsun tikpat varonīgs lieldarbs, savācot, organizējot,saliedējot dažādu personību rakstusno autoriem, kuri savā laikā ir iesaistījušiesZemdegas mantojuma izvērtēšanā. Ar šo,pagaidām pēdējo izdevumu, lasītājam paverasiespēja aptvert autores enerģisko vispusību– gandrīz līdz viņas pēdējam elpas vilcienam,par ko pārliecināsies ikviens lasītājs,lapojot Zemdegas darbu sējumus. No sapņauz īstenību satur apliecinātājus piemērusno viņas oeuvre, kā arī no tiem, kuri ir jutušiesaicināti novērtēt viņas atstātos, sastādītājaizvēlētos un rediģētos darbus, kas sakārtoti,cik iespējams, rakstīšanas hronoloģiskāsecībā.Var droši pieņemt, ka punkts vēl nav pielikts– agrāk vai vēlāk atradīsies Pāvila VasariņaDoppelgengeri, kas ar tādu pašu rūpību uncītību ieskatīsies visos arhīvos un dokumentukrājumos, atrodot tur kaut ko aizmirstuvai papildināmu. Zemdegas atrašanās „Divoskrastos okeāna vidū” – patapinot dzejniekaMāra Čaklā virsrakstu, kā arī autores pašasdzejkrājuma nosaukumu Zem akmeņa zaļazāle, vienmēr mudinās uz vēl neuzietām atziņām.Viņas darbi nekad nebūs kritiski izsmelti,tie vienmēr aicinās uz jauniem apsvērumiem,par ko liecina šī sējuma garais pieminētoautoru saraksts, kur figurē šodienasievērojamākie mūsu kultūras kopēji, sākot arZemdegas laikabiedriem, viņas compagnonsde route – no Ingridas Vīksnas, Ritas Gāles,Veltas Tomas līdz pat bijušajai LR prezidentei,Dr. Vairai Vīķei-Freibergai, kura vienmēr ir sekojusiar dzīvu uzmanību mūsu kultūras svarīgākajiemnotikumiem.Tajā pat laikā nešaubīsimies, ka ne viens vienlasītājs sējumā atradīs kaut ko piemetināmuvai citādi formulējamu. Aina Zemdega vienmēraicinās ieskatīties viņas atstātajā literārajāmantojumā.Juris SilenieksDr. Juris Silenieks, literatūras profesors emeritus, ir JGredakcijas loceklis.Imants AuziņšLATVIEŠU ELĒĢIJAAinas Zemdegas Rakstus lasotDaudzdievība –kā daudzsievība:pat ja kārota –latvietim bīstamaBet elēģija –mūs vienogandrīz kā reliģija:dziļumos zarota,vēl iepazīstama.Daudz esam pasaulētriektivai paši skrējuši,elkdievību vārdāliekti,pat asinis lējuši.Bet savu zemi un tautunoliegt līdz šimneesam spējuši.Vai tēvzeme,trimdavai lēģeris bija, –caur visām tālēm sasaucāslatviešu elēģija.Un nenomācavienvienīga necerība –šī lielākā pasaulesķecerība.Latviešu elēģija,vadi mūs vēlreizuz jaunotu ticību,gandrīz kā reliģija:palīdzi vēlreizuzveikt mumsnīcību.2010.V76

ORIĢINĀLAIS OGRIŅŠAtklāšu jums noslēpumu: kad es lasu kādugrāmatu, es vienmēr visu ņemu par pilnu. Esnedomāju par sižetu vai valodu un nevērtēju,vismaz ne uzreiz. Tas ir kā klausīties dziesmukopumā, nezinot neko par atsevišķiem celiņiem.Es vienkārši ņemu un lasu, un ja nevaruizlasīt, izjūtu sirdsapziņas pārmetumus. Jaman kādu iemeslu dēļ ir jāizdomā viedoklisun jāklausās celiņi atsevišķi, to es daru vēlāk.Arī savu laikabiedru dzejnieku jaunos dzejoļuses no sākuma nevērtēju, mani vienkāršiinteresē, ko viņi jaunu būs radījuši.Nesen man sapnī parādījās Kārlis Vērdiņš unpārmeta, ka esmu slikti uzrakstījusi par kādudzejas krājumu. Tu vispār zini, cik daudz irjāizlasa, lai drīkstētu rakstīt recenziju? – viņšjautāja. Lai gan es labi sapratu, ka mana sapņaCV ir maz kopīga ar īsto CV un viņa domām,tomēr vēl ilgi šaubījos, vai paši dzejniekimaz drīkst rakstīt par savu spalvasbrāļudarbiem. Daži uzskata, ka tas jādara tikaiprofesionāliem kritiķiem. Ir jau, protams,tādi dzejnieki, kas vienlaikus ir arī literatūrzinātnesdoktori vai vismaz ir studējuši filozofiju,kas palīdz viņiem gudri izteikties, vaivienkārši dziļi redzoši izņēmumi. Bet citādi –vai tad aktieri, piemēram, raksta par citiemaktieriem? Mūziķi par mūziķiem? No otraspuses, mani pašu kā dzejas lasītāju un rakstītājuinteresē arī citu dzejnieku domas pardzeju. Vai tās būtu jāpauž tikai virtuvēs vaipusslepenās, pusanonīmās interneta vietās?Tā nu piekritu uzrakstīt par Andra Ogriņa jaunokrājumu Zem pulksteņa pulkstenis, betsabijos, kad izlasīju pārējos publicētos viedokļuspar šo grāmatu. Ko lai es te piebilstu?Ja Aivara Eipura komentārs portālā Grāmata24 1 tikai ieskicē Ogriņa jaunās grāmatasdzejas ainu, ja Kārļa Vērdiņa skaidri formulētā,lakoniskā recenzija Kultūras Dienā 2 vēlatstāj citiem iespējas tās īsā apjoma dēļ, tadArtis Ostups Latvju Tekstos 3 minēto grāmatuanalizē rūpīgi un izvērsti, ar daudziem citātiem.Turklāt viņiem visiem ir līdzīgas domas.Aprakstot Ogriņa dzeju, viņi izmantovārdus sirreālisms un drūms, kā arī apgalvo,ka dzejnieks gan ir traks un talantīgs, untāpēc viņa izmantotie tēli ir neapsīkstoši iespaidīgi,taču viņš neprotot atšķirt labas rindasno sliktām, kā arī organizēt tekstu. Tādēļ1. Rīgā: Neputns, 2011. 112 lpp. Skat. arī2. Kārlis Vērdiņš. „Divu apziņu plūsmas.” Kultūras Diena2011.18.II:6.3. Artis Ostups. „Mirklīgā raža”. Latvju Teksti 3(pavasaris 2011):47.viņa dzeja esot ne vien murgaina un blīva,bet arī grūti uztverama, lai gan jaunā grāmatašai ziņā esot labāka par pirmo.Man patiešām šoreiz gribas paraudzīties uzAndra Ogriņa jauno krājumu kaut kā citādi,apejot vērtēšanu, vāja un spēcīga nošķiršanuun pat padomu došanu autoram, kociti ir gana profesionāli izdarījuši jau pirmsmanis. Gribas, lai dzejnieka dziļā kultūra unemocionālais spriegums ļauj man izsekotpat vispārdrošākajiem viņa iztēles līkločiem. 4Tomēr tas nemaz nav tik viegli izdarāms. Unne tāpēc, ka krājumā ir veseli 90 dzejoļi – jādomā,ir bijis kāds konceptuāls iemesls neatteiktiesno kādas daļas. Patiešām, dzejas krājumamtaču nav obligāti jābūt plānam un izklaidējošam.Šī noteikti nav grāmata, kuruvar izlasīt vienā elpas vilcienā. Tā prasa lieludarbu un pastāvīgu atgriešanos pie teksta.Nespēju uzreiz izlasīt vairāk par diviemtrim dzejoļiem, kas katrs atsevišķi man uzburgana izteiksmīgas noskaņas. Dažviet gaumīgidīvainas un spocīgas, bet citkārt duroši izmisīgas.Taču aizverot grāmatu, nākas konstatēt,ka gandrīz nekas nav palicis prātā,un negribas arī staigāt apkārt un uzbāztiesapkārtējiem ar citātiem, kā man tas dažkārtmēdz gadīties ar citām dzejas grāmatām.(Līdzīga aizmirstības burvestība pēdējā gadalaikā manī notika, lasot A. Zeibota dzeju 5 .)Iespējams, mana psihe grib izstumt nekomfortablāsainavas. Varbūt to pastiprina formasnoteikts skanīguma trūkums. Vai arīmans prāts vienkārši negrib sasprindzinātiesun atslēdzas no šādas dzejas, tiklīdz tas iespējams?Pirms kāda laika Ilmārs Šlāpins tepatSatori blogā 6 izteica interesantu domu,ka garlaicīgs mākslas darbs nebūt automātiskinenozīmē sliktu (kā cilvēki ir pieradušiuzskatīt mūsdienu informācijas jūrā, kadlasītāja/skatītāja uzmanība kādam mākslasdarbam bieži tiek pievērsta tikai uz dažāmsekundēm). Ka tas prasa no skatītāja lielākupiepūli, disciplinē, liek „strādāt” un audzina,kamēr negarlaicīgs darbs aizrauj un izklaidē,novēršot uzmanību no būtiskākā un no tā,ka iekšēji šis darbs ir tukšs. Garlaicīgs mākslasdarbs nemaskējas, un ja vēl tas ir izturējiskādu laika pārbaudi, tad gandrīz noteiktitajā ir kaut kas vērtīgs.Ogriņa dzejai laika pārbaude vēl ir priekšā.Pagaidām gribas parunāt par vēl vienuinteresantu faktu, ko recenzijā atzīmējis arī4. Jānis Rokpelnis krājuma Zem pulksteņa pulkstenispreses relīzē.5. Andris Zeibots. Ūdens ķirzaka. Rīgā: Mansards, 2010.6. diemžēl vairs nav pieejams77

Ostups 7 . Proti, šajā grāmatā gandrīz nemaznav banalitāšu. Patiešām, proporcionāli lieludaļu teksta sastāda nekur agrāk nefigurējušivārdu savienojumi, turklāt spēcīgo tēluir tik vienmērīgi daudz, ka katram acīs iekritīskāds cits, un nav pamata dažus no tiemīpaši izcelt. Ogriņam vismaz detaļās noteiktinevar pārmest visiem zināmu apziņas kopumuspekulatīvu lietojumu. Man personiskigan vienmēr ir gribējies tā saucamās banalitātesaizstāvēt, un šķiet kaitinoši, ka daudzitik bieži vietā un nevietā norāda uz klišejām.Iespējams, reizēm par klišejām tiek noturētiarhetipi, mīti, simboli vai vēl kaut kādasstruktūras, kas pastāv cilvēkos jau ļoti sen.Tās vienkārši ir, un viss. Ticu, ka neliela deva„banalitātes” ir atslēga uz lasītāja sirdi, un,iespējams, pārmērīgs oriģinalitātes blīvumspadara dzeju smagnējāku un apgrūtina iejušanos(un te es nerunāju gluži par nesagatavotulasītāju. Ulža Bērziņa dzeja, piemēram,tradicionāli tiek uzskatīta par uztveramu tikaiizglītotam dzejas pazinējam, tomēr tā irpārāk dzīvīga, lai piedēvētu neinteresantumu).Ne tikai ļaužu psihe ir visiem līdzīgi iekārtota,bet arī, vienā valodas laiktelpā dzīvojot,gribot negribot parādās arī kaut cikvienoti uztveres faktori. Ja no tiem atkāpjamies,riskējam netikt saprasti, un te nu tikaiminētā laika pārbaude var noteikt, vai nesapraststiek ģēnijs vai grafomāns.Tiktāl par atsevišķu detaļu tēlainību. Visasgrāmatas kopējais uzstādījums, iespējams, irpat svarīgāks. Par ko galu galā vēsta grāmataZem pulksteņa pulkstenis? Zinu, cik nestilīgiir runāt par liriskā varoņa un autora personībasattiecībām, cik nepareizi ir jaukt autoruar dzejas ‘es’. Tomēr, dārgie lasītāji, esuzskatu, ka tos abus var nodalīt tikai, piemēram,bērniem domātas dzejas, vēsturiskupoēmu, lugu un tamlīdzīgos tīšas attālināšanāsgadījumos. Turpretī, ja dzejā runa irpar indivīda dvēseles procesiem, esmu pārliecināta,ka dzejas balss vairumā gadījumutomēr ir autors pats. Lielākā daļa mūsdienudzejas grāmatu vēsta par pašu dzejnieku iekšējodzīvi (tāpēc varam nebrīnīties, ka dzejutik maz lasa). Citiem tā top interesanta teritorijās,kurās pārklājas ar plašāk sastopamupieredzi. Andra Ogriņa dzejā ir pārstāvētigan vispārcilvēciski, mūžam nenovecojošibūtiski jautājumi, sevis izzināšana, garīgasmokas, par kuru izcelsmi gan netiek stāstīts,bet kuras tik daudziem ir tuvas un pazīstamas;gan arī tieši radošam, turklāt visdrīzākdvēseliski nestabilam cilvēkam raksturīgasciešanas. Tādam, kurš atšķirībā no citiem7. Artis Ostups. „Mirklīgā raža”. Latvju Teksti 3 (pavasaris2011):47.klātesošajiem dzird, kā pie durvīm pieklauvēsātans (94)....es ievēroju, ka tikai drudža sakarsētamprātam vajag rakstīt dzeju, pirms kāda laikarakstīja Inga Gaile. 8 Acīmredzot Ogriņaprāts ir drudža sakarsēts ļoti lielu daļu laika.Par to liecina viņa dzejas apjoms un saturs.Ko tas maksā, cik ilgi tā varēs turpināties,vai viņš sadegs vai radīs iespēju veselīgākaieksistencei – šie ir ikvienam dzejniekamrisināmi jautājumi neatkarīgi no sadzīvesapstākļiem, iztikas iegūšanas veida, patērētāalkohola daudzuma un citiem privātiemfaktoriem.Lai gan tādi motīvi man ir simpātiski, parpārsteidzoši svaigiem tos nenosauksi. Grūtiarī saskatīt šī krājuma ietvaros kādu ceļuvai pārmaiņas, kas būtu notikušas ar tā varoni.Grāmatas beigās gan viņš apzinās, ka irnomodā un iet uz priekšu (101), skumji samierināsar dīvainās pasaules bezcerīgumuun it kā pat, cik nojaušams, mazliet to iemīl(102). Tomēr kopējā dzejas aina tiek arvienlīdzīgi uzburta ar plašas fantāzijas palīdzību,no iespaidīgām caururbjošām epizodēm līdzpat absolūtam sviestam (tas ir kā sēžot zālespīpētāju sabiedrībā – viņu dziļās domas sapratīsitikai tad, ja sapīpēsies pats, un arī nevienmēr). Bieži jūtamā dūmakainā šausmenesnoskaņa ir satraucoša, taču ne vienmērpārliecina līdz galam. Turklāt reizēm liekas,ka Ogriņš lasītāju biedē speciāli, tīši vairojotsavādos tēlus vēl un vēl.Lūk, tā man gāja, viesojoties Andra Ogriņadzejas pasaulē. Taču noteikti ir arī tādi cilvēki,kas grāmatu Zem pulksteņa pulkstenislasa aizrautīgi, ar aizturētu elpu, kā arī saredztajā atšķirīgus sarunu priekšmetus nošeit minētajiem. Viņus tad es gribu aicinātizteikties.Anna AuziņaDzejniece un gleznotāja Anna Auziņa ir absolvējusi LMAGlezniecības nodaļu, piedalās izstādēs kopš 1994. gadaun ir trīs dzejkrājumu autore – Atšķirtie dārzi (1995),Slēpotāji bučojas sniegā (2001) un Es izskatījos laimīga(2010). Klāva Elsberga prēmijas un Preses nama grāmatasgodalgas laureāte. Recenzija pirmpublicēta ¼ satori.8. Inga Gaile. Kūku Marija. Rīgā: Orbīta, 2007: 42.78

PAR ENKVISTUVĒSTURES VIDŪPer Olov Enquist. Ett annat liv.Stockholm: Norstedts, 2008. 529 lpp.Ievērojamā zviedru rakstnieka Enkvista grāmataEtt annat liv (Cita dzīve), kas visai drīztika pārtulkota vāciski – Ein anderes Leben(2009 - tulk. Wolfgang Butt), ir autobiogrāfisksstāstījums par laikmetu kurā autors dzīvojisun dzīvo. Uzaudzis trūcīgos apstākļosZviedrijas ziemeļos, bez tēva, baptistu unkristīgo sektantu vidē, vēlāk studējis UpsalasUniversitātē, bijis viesu profesors ASV un stipendiātsVācijā, sākotnēji radikāli kreisi noskaņots,tagad uzskata sevi par sociāldemokrātu.Dzīvo Stokholmā, apceļo Eiropu unZiemeļameriku, žurnālists un šodien viensno izcilākajiem un interesantākajiem Zviedrijasrakstniekiem. Latviešiem pazīstams galvenokārtar grāmatu Legionärna (1968), resp.,tās tulkojumu Leģionāri (1993) – par zviedruvaldības Padomju Savienībai izdotajiem(1946) 146 latviešu karavīriem, kuri II Pasauleskara beigās bija atbēguši uz Zviedriju. ArīJG parādās vairākas recenzijas, no kurām sevišķinozīmīga ir Ainas Siksnas „Vēlreiz parEnkvista grāmatu” (JG78, 1978).Citā dzīvē viņš apraksta savu pirmo ceļojumuuz Rīgu (1984), kad viņš apmeklē kādubaptistu ģimeni, kas kategoriski atteikusiespievienoties kādai valsts iestāžu kontrolētaireliģiskai organizācijai. Viņš arī apraksta, kāticis izsekots, izspiegots. Sevišķu iespaidu uzviņu atstājuši tūkstošiem cilvēku, kas atnākušiostā atvadīties no radiem, kam bijusi dotaīslaicīga iespēja apmeklēt Rīgu – visi vienāsasarās, kopā dziedājuši dziesmas. AtgrieziesZviedrijā, vispirms viņš publicē virkni rakstuExpressen, par ko PSRS sūtnis sūdzas laikrakstaredaktoram, sevišķi izceļot Enkvista it kānepatiesi aprakstītos saimnieciskos apstākļus.Līdz pat Berlīnes mūra sabrukšanai Enkvistamliedz vīzu Baltijas valstu apmeklēšanai.Latviešu lasītāju sevišķi var interesēt, kāEnkvists apraksta savus sākotnējos un vēlākosuzskatus par leģionāru izdošanu, savussakarus ar Zviedrijas latviešiem un savusbraucienus uz Latviju. Par karavīru izdošanukrieviem Enkvists jau kā bērns kaut kur bijalasījis, bet pirmo reizi par šo jautājumu sācisdomāt, kad apmeklējis (1966) kādu PENkongresa sanāksmi ASV, kur kāds amerikānissarunā par Vjetnamas karu izmetis, ka zviedrivisur braukājot apkārt kā profesionāli morālisti,bet nekad nerunājot par saviem morāliskajiemkonfliktiem, piem., sadarbību arHitlera Vāciju un baltiešu karavīru izdošanukrieviem. Rakstnieka secinājums: kaut arī parbaltiešu karavīriem esot ļoti daudz rak stīts,patiesībā nekas nav uzrakstīts. Zviedru sabiedriskodomu šis jautājums sašķēlis divāsdaļās – pirms baltiešu karavīru izdošanas visumāvaldījis uzskats, ka PSRS uzvara zviedrusesot izglābusi no vācu hordām, bet pēcleģionāru izdošanas daļas zviedru sabiedrībasuzskati esot mainījušies – PSRS esot slepkavīgavalsts bez taisnības un likumiem. Vislielākāatbildība gulstas uz bij. ministru prezidentaHansona (Per Albin Hansson) pleciem– viņš bijis ar mieru izdot ne tikai tosbēgļus, kas Zviedrijā ieradušies pēc Vācijaskapitulācijas, bet arī pirms tam. Katrā ziņāsociāldemokrātu partijas vadība tolaik rīkojusiespretstatā zviedru publiskai domai. Neesottiesa tiem, kuru uzskatā galvenais vaininieksbijis bij. ārlietu ministrs Undēns (ÖstenUndén). Vēlāk daudzi nožēlojuši šo soli, ieskaitotbij. ministru prezidentu Erlanderu(Tage Erlander). Enkvists arī intervējis daudzuszviedru virsniekus, apsargus, žurnālistus,mācītājus, arī baltiešu bēgļus, kas bijušiliecinieki leģionāru izdošanai. Izdoti arī ap 3000 vāciešu karavīru.Liela vērība grāmatā pievērsta baltiešu bēgļiem– 40 000 igauņiem, 4 000 latviešiemun 400 lietuviešiem, kuri visvairāk mazās laivāsnonāk Zviedrijā. Izdošana draudējusi arībaltiešu civiliedzīvotāju bēgļiem – līdzīgi kāČerčila un Īdena Lielbritānijas valdība izdevaPadomijai neskaitāmus izbēgušos krievus arviņu ģimenēm. Pārrunas par karavīru izdošanuzināmā mērā nodrošinājušas baltiešubēgļu palikšanu Zviedrijā. Uzzinām, ka pēcLegionärna klajā laišanas autors nolemj ievāktziņas par izdoto karavīru un arī bēgļulikteni. Jau agrāk viņš konsultējies ar ievērojamolatviešu sociāldemokrātu Bruno Kalniņu,kurš pēc apcietinājuma Vācijā ieradiesZviedrijā, bijis Sociālistu Internacionāles pr-javietnieks, iecienīts sociāldemokrātu aprindās.Viņš zinājis teikt, ka neviens no izdotajiemneesot notiesāts uz nāvi, bet daļa deportētauz Sibīriju, un ieteicis Enkvistam doties oficiālāvizītē uz Latviju. Rīgā, sekojot Kalniņaieteikumam, rakstnieks apmeklējis arī tolaik79

85 gadus veco un kādreiz radikāli kreiso, padomjurežīma nežēlastībā kritušo sociāldemokrātuFrici Menderu – mazā dzīvokļa virtuvēbijusi nometināta kāda veca raganīgasieviete, droši vien ar pienākumu uzmanītveco vīru un par viņu ziņot. Menders Enkvistamiedevis arī žūksni manuskriptu aizvešanaiBruno Kalniņam – rakstus latviešu sociāldemokrātutrimdas izdevumam Brīvība. Kāzināms, Fricis Menders par sakariem ar rietumiemapcietināts, tiesāts un izraidīts no Rīgasuz kādu vecu ļaužu mītni Latgalē (skat.Jāņa Liepiņa rakstu JG264:34-35 – red.).Enkvista uztverē vairums izdoto – ar dažiemviņš sadraudzējies uz mūžu – bijuši gluži nevainīgi,kuri būtu varējuši kļūt cīnītāji par neatkarīguLatviju, bet bijuši arī tādi, kas piedalījušiesdažādos vācu organizētos policijasun pret žīdiem vērstos pasākumos. Viņš arīnoskaidrojis, ka ap 40 no izdotajiem uz daudziemgadiem ievietoti spaidu darbu nometnēs.Enkvists norāda, ka rast skaidrību parizdotajiem esot latviešu vēsturnieku uzdevums,kas līdz šim neesot darīts. Minēts arīdaudz kas cits – joprojām neatbruņotās kājnieku/prettankumīnas cīņu rajonos, debatespar baltiešu piedalīšanos holokaustā, parkrievu okupācijas varu, kuras locekļi pēkšņipārvērtušies krievu minoritātē, par leģionārupiemiņas maršiem, par padomju statujaspārvietošanu Igaunijā, par pavalstniecībasjautājumu u.c. Arī Zviedrijas pilsoniskās valdībasielūgums 90. gadu vidū 40 bijušajiemizdotajiem leģionāriem apmeklēt savu ieslodzījumavietu, uzņemšanu Ārlietu ministrijāun ministres Uglasas (Margaretha af Ugglas)atvainošanos valdības vārdā par izdošanuPadomijai. Mielasta beigās viens no Enkvistampazīstamajiem leģionāriem teicis īsu unvienkāršu pateicības runu, minot arī faktu,ka vācu okupācijas laikā bijis rakstvedis policijāun ka viņam uzdots atlasīt no sarakstiemžīdu un komunistu vārdus. Rautā klātesošajamEnkvistam licies, ka viņš atrodas Eiropasvēstures vidū, kur vēstures skaidrību aizsedzotcilvēcīgās sejas.Jāmin, ka Enkvista stāstījumā tikai viena nodaļair veltīta baltiešiem un leģionāriem. Pārējāspievēršas rakstnieka dzīves norisēm unpieredzēm pasaulē. Tā kā Cita dzīve izplatāsplašās aprindās, ir svarīgi zināt, kāds ir Enkvistaar sirds asinīm, varbūt ne vienmēr vēsturiskiprecīzais, pienesums Latvijas tēlam?Jānis Krēsliņš, Sr.Jānis Krēsliņš ir ilggadējs JG līdzstrādnieks.PAR LATVISKOUN ZVIEDRISKOATTĪRĪŠANOSSofī Oksanena. Attīrīšanās.Rīgā: Jumava, 2011. 300 lpp.Grāmatas, kurām „slava iet pa priekšu”,tiek lasītas īpaši. Līdzās satura, stila, valodasu.c. pašas grāmatas kvalitātēm lasītājsmeklē to, kas šo grāmatu darījis slavenu,atzītu un god algotu. Un uz jautājumu, kā šīgrāmata patikusi, parasti arī dod dubultatbildi:bija vai nebija laba lasāmviela, un viņa,lasītājaprāt, ir vai nav pelnījusi tādu plašuatzīšanu un slavu, – tādējādi arī pats sevmēģinot formulēt tos kritērijus, kas nosakagrāmatas patieso vērtību katram lasītājampersonīgi un kas nodrošina tās popularitātisavā zemē un ārvalstīs.Vēl pirms pašas Sofī Oksanenas grāmatasAttīrīšanās, ko no somu valodas tulkojusiMaima Grīnberga, biju izlasījusi intervijuar autori, darba fragmentu portālā ¼ satori,pamanījusi lasītāju komentārus turpat undzirdējusi dažādas atsauksmes no draugiemun paziņām. Kad grāmata nonāca manāsrokās, lasīju neatraujoties no sākuma līdzbeigām. Pēc tam noliku un domāju. Gan parto, kas un kā uzrakstīts, gan par to, kāpēcno vairuma citu izlasījušo dzirdēju lielākotiespozitīvus, tomēr ne īpaši sajūsminātus vērtējumus.Grāmata patiešām ir laba. Nē, precīzāk būs– tā ir ļoti pareizi uzrakstīta. Tik pareizi unprofesionāli, ka nav, kur „piesieties”. Tajā irviss, ko var iedomāties sastapt šādā grāmatā– divi laikmeti, kas vienlīdz nežēlīgi maļ undragā ļaužu dzīves, ir sižets, kas, palēnāmarvien satuvinot ar nepilnu 50 gadu atstarpirisinājušos notikumus, finālā tos sasienciešā mezglā (gan iepriekš tā kā nojaušamāun paredzamā). Ir visa nepieciešamā varoņuun to raksturu gamma – no pavisam, pavisampozitīvās (vai tikai man viņa rādās mazlietidealizēta?) Ingelas, kurai piemīt visisievietes tikumi, kas skaidri redzami darbosun attiecībās, zeltainajās matpīnēs undziedāšanā, un tos neskar un nebojā nedztraģiskie notikumi, nedz garā dzīve svešumāun nabadzībā, līdz galēji „melnajiem” suteneriemPašas un Lavrentija ar viņu melnoBMW, kura esamība un parādīšanās iedveššausmas Zārai un Alīdei, un arī šie abi ir pareizizīmēti un tamdēļ nav gluži vienlīdz melni– blakus sava truluma dēļ necilvēcīgajām80

Pašas izdarībām viņa biznesa partneris Lavrentijsik pa brīdim liekas gluži vai lāga zēns.Vēl baisāki par šiem diviem ir rēgainie unvardarbīgie tēli pagastmājas pagrabā – untie jau darbojas bez vārdiem un sejām, būdamireāls ļaunuma iemiesojums, kura atstātāsbaisās pēdas vajā Alīdi, Lindu un citassievietes visu atlikušo mūžu. Starp šiem galējiempoliem pārējos varoņus var teju vai sarindotsecīgā toņu kārtojumā no neapšaubāmimelnā uz neaptraipīti balto. Te ir grāmatasgalvenās varones Alīde un Zāra, te arī Alīdesvīrs Martins un citi, kuri pakļauti lasītājatiesai un kuru apsūdzēšanai (un apsūdzētir nopietns pamats – nemaz nerunājot parcitām ceļamām apsūdzībām gan Alīde, ganZāra nogalina cilvēku) un aizstāvībai ir ganadaudz ļoti vērā ņemamu argumentu.Romāns nodēvēts par „attīrīšanos”; jādomā,autore pieļauj grēka un tā nomazgāšanas iespējasapcerēšanu, pati gan ar to nenodarbodamās,taču arvien ciešāk sienot varoņus(pareizāk sakot – abas galvenās varones) situāciju,kaislību, baiļu atkarībā, šķietami atstājotļoti niecīgu izvēles iespēju līdz brīdim,kad atkarības saite top tik neiespējami īsaun nežēlīga, ka atliek to pārcirst vai pašai ietbojā. Tas ir lielās izvēles brīdis, un abas romānavarones Alīde un Zāra izvēlas pirmo.Šo iespēju autore (ja apzināti, tad morāle irticami noslēpta) liedz tikai polārajiem varoņiem– Ingela ir fiziski „nolikta ārpus” romānāatainoto notikumu laba un ļauna kaujaslauka, tālu prom Vladivostokā, savukārt galējinegatīvajiem tēliem attīrīšanās iespējatiek liegta vēl kategoriskāk.Tikai pašai autorei vien zināms, kas šajā darbāir īstais galvenais varonis – vai tas ir stāstspar mīlestību un kaislību, kura padara cilvēkuspar laika, notikumu un pasaules ķīlniekiem,un konkrētie notikumi ir tikai labi izvēlētsfons, vai galvenais tomēr ir konkrēta,dramatiska laikaposma attēlojums konkrētāvietā ar vēsturei piešķirtām cilvēku sejām.Romāna nosaukums man liek domāt, ka iespējamstrešais variants.Pieļauju, ka tieši grāmatas pareizuma dēļvairums aptaujāto lasītāju (un es tajā skaitā)diezgan lielā vienprātībā atzīst, ka tā irpatiesi laba, tikpat lielā vienprātībā pie apzīmējuma„laba” arī paliekot. Bet, manuprāt,ir vēl cits iemesls tam, ka nav sajūsmas, navdziļa līdzpārdzīvojuma. Neskatoties uz faktu,ka autores māte ir igauņu izcelsmes, tiešasasinssaites ar grāmatā aprakstītajiem notikumiemautorei nav. Atšķirībā no latviešulasītājiem, kam katrā ģimenē joprojām irkāda sāpīga, dzīva saite ar II Pasaules kara,okupācijas un pēckara traģēdiju, un mēs joprojāmcitādi skatām to, kas mums ir tuvi unlīdzi izdzīvoti likteņi, bet Rietumu rakstniekiemun lasītājiem – vēstures notikumi, protams– skarbi, traģiski, tomēr fakti un notikumi.Ar to ne mazākā mērā negribu teikt, kapar padomju okupāciju, represijām, slepkavībām,izsūtīšanām būtu tiesīgi rakstīt tikailatvieši, igauņi, lietuvieši, jo ne par rakstīšanuir runa, bet gan par lasīšanu un teksta attiecībāmar lasītāja, šajā gadījumā – latviešulasītāja, pieredzi. Un vēl mazāk gribu autoreipārmest rakstīšanu par to, ko mēs jau zinām;viņa ir Rietumu autors un viņas pirmielasītāji ir Rietumu ļaudis. Teiksim, tāpēc man,kā lasītājam un cilvēkam ar savām dzīvesziņāmun zināmu starp rindiņām lasītprasmi,grāmatas beigās pievienotie izraksti no dažādiemsavulaik slepeniem un ļoti slepeniemdokumentiem vairs nelikās būtiski – man šiepielikumi apliecināja vien to, ka viss iepriekšrakstītaisir patiesība, patiesība un nekas citskā vien patiesība, par ko es tāpat ne mirklinešaubījos, jo – riskējot atkārtoties – grāmatauzrakstīta pareizi. Un es nemaz vairs neesmudroša, ka pareizi rakstīt grāmatas ir paīstam pareizi.Maira AsareRakstniece Maira Asare, kuras pārdomas par SofīOksanenas romānu pārņemtas no kultūras portāla ¼ satori,ir dzejkrājumu Kas ar dzegūzi spēlējās (1995), Ceļš uzTūju (2009) un Hanzas aukstā liesma (2010 – latviešuun krievu valodā kopā ar Sergeju Moreino) un prozasdarba Sieviešu zona (2009) autore. Latviskojusi krievurakstnieka Sašas Sokolova romānu Muļķu skola (2010)(Škola dļa durakov, kas, pirms publicēšanas 1976. gadā,jau 60. gados cirkulē samizdatā).Sofi Oksanen81

* * *Oksanenas Utrensning (Stockholm: AlbertBonniers Förlag, 2010) zviedru recenzentuaprindās tiek daudzināta kā moderns vēsturestēlojums labi izbalansētā prozā (ElisabetNorin, Kristianstadsbladet), kurā var baudītbrutālu prieku (Jens Runnberg, Dalarnas Tidningar).Grāmata guvusi vairākus apbalvojumus,ieskaitot Ziemeļvalstu literatūras balvu(2010). Autore ir radikāla gan rakstos, gansabiedrībā, studējusi literatūru Somijā, pazīstamakā aktīva homoseksuāļu atbalstītājaBaltijas valstīs un Krievijā. Tēvs – soms, māte– igauniete. Oksanena pārvalda igauņu valodu,taču dzīvo Somijā un raksta somu valodā.Katrs, kas piedzīvojis padomju okupāciju, romānāvar zināmā mērā justies kā mājās. Lasītājstiek aizvests gan uz Somiju, gan arī Latviju,var mazliet iepazīties ar Turaidu un Sigulduun nopirkt latviešu valodā cukuru vai pienu.Vides tēlojums, visvairāk laukos, ir zemniecisks,raupjš. Cilvēkus raksturo naivitāte.Notikumi risinās galvenokārt Igaunijā, kursmird pēc nāves un valda ļaundabīgi laikaapstākļi. Norādes uz dažādiem nesenās vēsturesposmiem diezgan nesakarīgi nomainaviena otru (brīvvalsts, padomju okupācija unatgūtā brīvība Igaunijā), kas brīžiem padaralasīšanu sarežģītu. Tuvu viena otrai esošā privātāun sabiedriskā dzīve galvenokārt skatītano sievietes perspektīvas. Viena no galvenajāmvaronēm, igauniete Alīde, precējusiesar igauni Martinu, padomju varas laikā kļūstpārliecināta komuniste. Viņas dzīve ir padotapadomju melu režīmam. Martinam nomirstot,viņa mantās var atrast diplomus unmedaļas par nopelniem padomju valsts labā.Agrāk uz savu vīru lepnā Alīde 1991. gadāatskārst, ka vīra panākumi ir kļuvuši neizdevīgi.Pretstats Martinam ir igauņu nacionālistsHans, Alīdes māsas vīrs. Skaudīgā, primitīvuun destruktīvu jūtu pārņemtā Alīde, iemīlējusiessavā svainī, piedalās procesos, kas saistītiar savas māsas izsūtīšanu uz Iekškrieviju. Atbrīvojusiesno konkurentes, viņa visai nepārliecinošipalīdz Hansam slēpties no padomjuvaras pārstāvjiem mājas pagrabā.Otra romāna varone ir Zāra, prostitūta, kurano izsūtījuma Vladivostokā 1992. gadā atgriezusiesIgaunijā. Viņas vīrs, Igaunijaskrievs, glabā sievas pasi, lai tādējādi pār viņunepazaudētu savu varu. Aizbēgusi no vīra,Zāra ierodas Alīdes mājā, kur viņu labi uzņemun liek mājas saimniecei nojaust par itkā viņas radniecību ar Alīdi. Tiešā, drastiskāvalodā atainota Zāras atbrīvošanās no savaspazemojošās dzīves, nožņaudzot vienu nosaviem apspiedējiem. Alīde savukārt nošaujdivus Zāras izsekotājus.Apraksti pārbagātā valodā nedod atelpu unne vienmēr nāk romānam par labu. Martinsrunāja labi kā Staļins... pacēla roku runājot,baidīja ar fašistiem, sabotieriem, bandītiem(..) viņa kulaks bija liels, īkšķis vēl lielāks, delnakā buļļa galva, viņš to varēja kustināt unar to arī aizsargāties. Martinam karājās lielasausis, spējīgas uztvert visu (158). Un vācuokupācijas laikā: ...viss bija labi, vācieši uzvedīgi,noskaņa pacilāta un ermoņikas spēlēja.(..) Visiem bija jāatgriežas, mammai un papum,visiem pazudušajiem, visai labībai bijajāaug kā nekad, Ingelai atkal jāuzvar sakņusacensībās Maanooredā un kopā ar māsu,kad viņas būs kļuvušas pāris gadus vecākas,jāiet uz rudens ballītēm (122). Autore netēloigauņus tikai kā upurus un iedzimta krietnumaparaugus. Viņi ir arī destruktīvi, ir spiestimelot un piemēroties apspiedēju ideoloģijai.Oksanena solidarizējas ar igauņiem, tačuatsakās no savas mātes tautas idealizēšanas.Zināma idealizācija parādās Hansa tēlā –igauņu nacionālists, sadarbojas ar vāciešiem,nezaudē cerību drīz būt kopā ar savu deportētosievu un meitu.Brīvajā Latvijā (2011,17) Oksanenas romānuslavina Pēteris Vasks – latviešiem neesottik labas grāmatas, kas sit pa pautiem.Varbūt mūsu tautas talants atrod citus veiduskā izpausties. Taču gribētos apgalvot,ka Richarda Rīdzinieka romāns Zelta motocikls(Grāmatu Draugs, 1976; Jumava, 1999)psiholoģiski ir uz krietni augstāka līmeņa.Recenzenti Oksanenas darbu dēvē par trilleri,ko raksturo aizvien pieaugošs sasprindzinājumsun kura sižets parāda, kā Padomijagrauj morāli, pazemojot gan ķermeni, gandvēseli. Salīdzinot romānu ar dažu pazīstamukrievu klasiķu darbiem (piem., TolstojaKaru un mieru), prāts gan nesas pēdējos liekureizi slavināt.Liekas, ka mēs, kas esam informēti par Baltijasokupāciju, būsim ne tik jūsmīgi Oksanenasgrāmatas lasītāji kā zviedri, kuru zināšanaspar Baltijas valstīm (ar retiem izņēmumiem)ir trūcīgas, un pirms to neatkarībasatjaunošanas lielākā daļa zviedru nelabprātrunāja par baltiešu likteni. Šobrīd zviedru jūsmapar Oksanenas darbu, liekas, ir zināmasvainas apziņas sekas. Protams, tas nav zemēmetams, bet nav arī tik ģeniāls, kā tas atbalsojaszviedru presē.Aina SiksnaJG pastāvīgā līdzstrādniece Dr. med. Aina Siksna dzīvo unstrādā Stokholmā. Daudz uzturas Latvijā. (Skat. arī sadaļuscripta manent, 59.-60. lpp.)82

KAS PIESPIEDACILVĒKUS PIE ZEMESHeinrihs Strods. PSRS politiskā cenzūraLatvijā 1940-1990. 2. sējums.Rīgā: Jumava, 2011, 399 lpp.Apjomīgajā izdevumā publicēti arhīvu dokumenti,kurus autors laika posmā no 2004.līdz 2009. gadam savācis Latvijas, Krievijas,Vācijas un Lietuvas arhīvos. 1. iedaļā publicētiPSRS Galvenās literatūras pārvaldes (Glavļit)rīkojumi, instrukcijas un noteikumi cenzoriem.2. iedaļā – atskaites Glavļit pārvaldēMaskavā laikā (līdz 1984). 3. iedaļā – LPSRcenzūras slepenie politiskie ziņojumi (1957-1985), bet 4. iedaļā – dokumenti „Latviešutrimdas, ārzemju literatūras un ārzemjuradio raidījumu cenzūra”. Grāmatas autorskonstatē, ka PSRS valsts totalitārās cenzūrasfaktiskais centrs Latvijā bija LKP CK ideoloģiskaissekretārs, kurš veica galvenā cenzorapienākumus. Rietumu latviešu sabiedrībādominēja uzskats, ka cenzūra un citādi domājošoapspiešana bija „čekas”, resp., Valstsdrošības komitejas (VDK) rūpala, taču „stūramājas” darboņi izpildīja LKP CK uzdevumus.Ideoloģiskais sekretārs 80. gados bija AnatolijsGorbunovs, ar kuru politiskās laulības TrešāsAtmodas laikā, izliekoties neredzam kompartijasgalveno lomu latviešu tautas apspiešanā,slēdza Rietumu latviešu vadošie sabiedriskiedarbinieki, kopīgi veidojot „Latvijasceļu”. Cenzūra, izsekošana un noklausīšanāsbija KP ierocis jebkādas nacionālās izpausmesun brīvas domas apmaiņas apslāpēšanā.1982. gadā tika izdots slepens rīkojumsnoklausīties ultraskaņu radioamatieru raidījumus30 km rādiusā ap pilsētām. Rietumulatviešu emigrācija bija viens no nepatīkamākajiemPSRS ārzemju ienaidniekiem. LKP CKpieņēma lēmumu (1976) ierakstīt Radio BrīvāEiropa / Radio Brīvība un Amerikas Balss raidījumuspretpropagandas izmantošanai. Kāizriet no grāmatā publicētajiem dokumentiem,tas nebija lēts projekts. Iekārtas vien izmaksāja50 000 rubļu, bet algu fonds septiņāmštata vietām bija 14 000 rubļu gadā.Man bija iespēja 1990. gadā ieskatīties telpāsLatvijas Radio ēkā, kur rūpīgi visi ēterāizskanējušie raidījumi tika pierakstīti un nogādātiizmeklētam partijai uzticīgam personulokam un VDK. PSRS virscenzors bija LKPCK pārraudzībā esošais Glavļit, kas, kā secinaprofesors Strods, veicināja totalitārās sabiedrībassadalīšanu divās grupās – informācijasizdalītājos (kompartija) un saņēmējos (tauta).Zīmīga ir Glavļit atļauja Gorbačova atklātībasposma sākumā (1987) Latvijas iedzīvotājiembez cenzūras drukāt ekslibris, ielūgumus uzģimenes svētkiem (tekstā gan nedrīkst minētdarba vietas) un dotas tiesības nokopēt presesizdevumu atsevišķus rakstus, taču ne visuavīzi vai žurnālu. Šīs rindas raksturo cenzūrasilgstošo „dzelzs roku” poligrāfijas jomā.Gadu desmitiem valstij bija paranoiskas bailesno informācijas par iedzīvotāju nodarbošanos,nemaz nerunājot par kādas armijasdaļas pieminēšanu presē vai elektroniskajosplašsaziņas līdzekļos. Ne viens vien atbildīgaisredaktors par pieļautajām kļūdām saņēmisrājienu, tirdīts čekā vai zaudējis amatu.Uzzinām, ka uz pārrunām Glavļitā aicināts(1969) kāds galvenais redaktors par to, kaDaugavpils ķīmiskās šķiedras rūpnīcas avīzēatļāvies publicēt, par kādu summu saražotaprodukcija. Bet Jelgavas rajona avīzes redaktorssaņēmis brāzienu, jo norādījis, ka vēlēšanāskandidēs vairāki Sarkanarmijas apakšpulkveži,jo tas, lūk, tieši norāda uz garnizonaatrašanos Jelgavā. Cītīgie cenzori 1971.gadā pamanījuši, sastādījuši aktu un atbildīgajaipersonai izteikuši brāzienu par to, kaceļvedī LPSR Finanšu ministrijas semināra dalībniekiembija atzīmēta pietura autobusamuz Rumbulu. Ja ceļvedis nonāktu Rietumos,tad visiem taču kļūtu zināms, kur atrodasRumbulas lidlauks.1984. gadā okupētajā Latvijā vairāk nekā1 000 organizācijās atradās poligrāfiskā unpavairošanas tehnika, kas regulāri tika pārbaudīta.Ogres trikotāžas kombinātā tika atklātivisrupjākie noteikumu pārkāpumi – turnelegāli drukāti padomi tautas medicīnā, horoskopi,daiļliteratūra u.tml.). Regulāri tikaveiktas bibliotēku pārbaudes. Pirmās lielāscenzoru tīrīšanas akcijas notika piecus gaduspēc II Pasaules kara, kad no LU fondiemkā novecojusi un kaitīga literatūra tika iznīcinātas600 000 vienības. Tajā pašā gadā noLU bibliotēkas izņemtas un nodotas iznīcināšanai3 524 teoloģiskās grāmatas. Tīrīšanasskāra visas Latvijas bibliotēkas un muzejus.LPSR Kultūras ministrija pieņēma (1953) lēmumuiznīcināt 29 mākslas darbus Tukumamuzejā. Cenzori atklāja (1984), ka Madonasrajona bibliotēkā lasītājiem brīvi pieejamaMaskavā izdotā (1962) un starplaikā aizliegtā,L.Z. Kopaļeva grāmata Gētes Fausts.LPSR KP pieaugošas galvassāpes sagādājaārzemju latviešu pasta sūtījumi un pretpadomjuliteratūra dzimtenes apmeklētāju koferos.Jau 1958. gadā Rīgā, Ļeņina ielā 21tika nodibināts slepens ārzemju literatūrascenzūras punkts. Kā liecina publicētie slepenieatskaišu dokumenti, 1980. gadā okupētoLatviju sasnieguši plaši trimdas laikrak stu83

Laiks, Brīvība, Latvija Amerikā un LatgolasBolss sūtījumi. No žurnāliem izcelti DV Mēnešrakstsun ELJA informācija, kas Latvijā iesūtīta11 bandrolēs, adresēta visām laikrakstuun žurnālu redakcijām, komjaunatnes vadībaiun LPSR Komponistu savienībai. Masveidaiesūtīšanas taktiku piekopusi arī JaunāGaita, bet visi žurnāli pārķerti un pa vienameksemplāram zināšanai nosūtīti LKP 1. sekretāramun propagandas/aģitācijas sekretāram.1980. gadā Rīgas cenzūras punktā kopā ienākuši57 maisi ar trimdas izdevumiem. Atskaitesliecina, ka zināms skaits materiālunodots LKP CK, VDK un Fundamentālās bibliotēkasspeckrātuvei, bet pārējos, ieskaitotskaņuplates, VDK iznīcinājusi. LPSR virscenzorsE. Upmalis iesniedzis detalizētu trimdasskaņuplašu aprakstu, no kura izriet, kaPSRS drīkst ievest visas Ilmāra Dzeņa platesizņemot Sveicienu no Čikāgas, kā arī „Trīs noPārdaugavas” pirmo plati. „Čikāgas piecīšu”darbi ierindoti pretpadomju sarakstā, tāpatkā „Portlandes Dzintara”, māsu Ritmaņu, LarisasMondrusas un visas A. Legzdiņa un J.Ankipānes ierakstītās dziesmas. Cenzoramnav patikusi M. Akerberga plate, jo tajā esotmulsinošas dziesmas „Kauli deg” un „Karavīrutūkstošiem”. Konfiscējamas arī Latvijā ievestāsvai iesūtītās „Runču” un grupas „Dundurs”plates.Visskaudrāk cenzoru roka skāra Latvijas dzejniekus,rakstniekus un dramaturgus. Neskaitāmidarbi tika aizliegti, cenzēti vai nodotipārstrādāšanai. Padomju ideologi bija uzbūrušivēlamo pasauli, kurai ar realitāti nebijanekāda sakara – pasauli bez katastrofām, sociālāmun saimnieciskām problēmām, etniskāmnesaskaņām, pasauli, kurā pastāv tikaiviena vienīga taisnība. 1971. gadā LKP CKnodarbināja dzejnieka Māra Čaklā publikācijažurnālā Zvaigzne. Lai cik tas nebūtu paradoksāli,tieši LKP CK locekļa Roberta Ķīšaziņojums vistiešāk parāda padomju ideoloģijaspaveikto okupētajā Latvijā: Ezopa valodā,kādā Čaklais visu laiku sarunājas ar lasītājiem,tiek rādīta kāda pilsēta, kur „varen varošavārna zarā sēž”, bet tauta („cilvēku mežs”),ko moka vārnas pilsētas vēji, apspiesta unpiespiesta pie zemes. Ar mājieniem par to,ka šajā pilsētā krogos sēž latvieši un pa stabiemlodā telefonisti, lasītājs tiek orientētsuz domu, ka runa ir nevis par pasaku, betmūsdienu Latviju, par to, ka Padomju varakā melns krauklis piespiedusi cilvēkus pie zemes,latviešu tautu paverdzinājusi komunistiskajāverdzībā.Dainis MjartānsPar Daini Mjartānu skat. JG264:39.LATVJU TEKSTI 3 & 4Pavasaris un vasara 2011LT3 Kārlis Vērdiņš redakcijas slejā bez žēlastības„izķidā” šībrīža latviešu literatūru – trūkstideju, jāimportē... Sīkāk 2010. gada dzeju apskataVērdiņš, bet prozu – arī LT redakcijas loceklisJānis Ozoliņš.Fragmentā no Noras Ikstenas Vīra zilajā lietusmētelītī,kas dēvēts par romānu, stāstījums,kā top literatūra – no dzīves faktiemkopā ar izdomāto, kā Sodums līdz mūža galamlabojis savu Ulisa tulkojumu. „Ideālais”variants vēl neesot publicēts, bet 1993. gadaizdevumā redaktores labojumi izlaboti atpakaļ.Dzejā – Ingmāras Balodes „Pēc plūdiem”,uz vāka nobildētās Ingas Gailes „Garie” unJāņa Elsberga atdzejotā bītnika Korso (GregoryCorso) „Bumba” („Bomb”) un apcerepar to. Juris Kronbergs sarunājas ar Ulfu Eriksonupar romānu Stikla cilvēki, arī par creativewriting mācīšanu, kas mazinot spontanitāti,radot vispārīgu visai destruktīvu tieksmipadarīt visu cilvēcisko regulējamu, nokārtojamu,kontrolējamu un komunikablu. ArtisOstups apcer Andra Ogriņa dzejkrājumu Zempulksteņa pulkstenis, bet Ilva Skulte – GaiķuMāra Gribu ēst.Mario Vargas Ljosa Nobela prēmijas (2010)runā (tulk. Edvīns Raups), cita vidū: bez literatūrasmēs tik labi neapzinātos, cik svarīga irbrīvība... un cik briesmīga ir elle, kurā pārvēršasdzīve, kad to samīda tirāns, ideoloģija vaireliģija.(..) Man nebūt neliekas, ka, neapzinātikļuvis par pasaules pilsoni, es būtu notrulinājis(..) ‘senču saknes’, jo mani kā rakstniekujoprojām baro Peru piedzīvotais un Perugūtā pieredze...Jaunizdevumu sadaļā: Arthur Bradley, AndrewTate The New Atheist Novel: Fiction,Philosophy and Polemic after 9/11 (recenzēLāsma Grants); Umberto Eko Skaistuma vēsture.Neglītuma vēsture. Sarakstu karuselis(Vilnis Vējš); Otto Ozola Latvieši ir visur (DainaTabūna); Osvalda Zebra Brīvība tīklos (DainisLeinerts, Jūlija Dibovska); Jura ZvirgzdiņaAtgriešanās Itakā (Inga Žolude); Artura HeniņaVelnakmens veļas (Guntis Berelis); ValentīnasFreimanes Ardievu, Atlantīde (AgneseKrivade); Zentas Ērgles Pāri gadiem bērnībaszemē (Baiba Koemeca); Daces Lūses un DacesŪdres Alberts Bels (Anita Rožkalne); JGredakcijas locekles Intas Ezergailes (1932-2005) Raksti: Sievišķais/vīrišķais un feminisms(Kārlis Vērdiņš); Aleksandra PjatigorskaKādas šķērsielas filozofija (Ivars Ījabs); PetraDirģēla Baltijas triloģija: Slēptais brasls; Joldijasjūra; Ancilus ezers (Viktors Dāboliņš);84

Andresa Ehina Pakārtais ievārījums (Arvis Viguls);Svetlanas Rižakovas Historica Lettica(Deniss Hanovs). Detalizētākajām recenzijāmpievienojas anotācijas par jaunākām grāmatāmlatviešu valodā un latviešu literatūras tulkojumiemcitvalodās. Vēlme atsaukties uz Orvela(George Orwell) vārdiem (38. lpp.): Lielākadaļa recenziju sniedz neatbilstošu vai maldinošuviedokli par attiecīgo grāmatu (..) Nekasno tā nav labojams tik ilgi, kamēr vienpar pašsaprotamu tiek pieņemts, ka ir vērtsrecenzēt katru grāmatu...LT4 redakcijas slejā Jānis Ozoliņš, literatūrasskolotājs skolēniem, kuru dzimtā valodavar būt krievu, ukraiņu, azerbaidžāņu vai ivrits(latvieši tās dēvējot par „krievu skolām”),vēstī, ka no latviešu autoriem skolēni augstivērtējot Blaumani, Ezeriņu, Ādamsonu, Veidenbaumu,Bārdu, Čaku, Virzu, Eglīti, Raini.Seko sūdzēšanās par brēcējiem, kuru uzskatāesot par maz cittautiešiem latviešu valodasun kultūras, ka šī skola ir jāslēdz ciet, jo šādiemmērķiem valsts nauda nav jātērē. Viņšarī recenzē amerikāņa Kaningema (MichaelCunningham) grāmatu By Nightfall (Krēslaiiestājoties) un Sofi Oksanenas romānu Attīrīšanās– labs papildinājums Liānas Langas unGuntara Godiņa intervijai, kurā Oksanena pasvītro,ka Igaunija vēlas, lai to uzskata nevispar postpadomju, bet gan par Eiropas valsti.Sordē (Bernard Sordet), zinātnieks, pasniedzējs,plānotājs, rakstnieks, gleznotājs, Latvijāseptiņus gadus bijis padomnieks ekonomikasun sociālajos jautājumos. Viņaprāt finansesnevar būt par sabiedrības vienīgo mērauklu– tā Liāna Langa, ievadot Sordē eseju,kurā secināts, ka cilvēks būvē pats savu triangularitāti:Esmes Vienotība – Pasaules unCilvēces Vienotība – Vienotība pasaules Prātāun Garā. Kritiķe Inta Čaklā, kurai top rakstukrājums, intervijā ar Guntaru Godiņu un KārliVērdiņu vērtē ļoti augstu Ziedoni, kurš sadzīviskāziņā (..) nekāds Antiņš vai Jēzuliņš nebijaun prata nokārtot savu dzīvi. Aptauja (17-57 g. veciem) par kopoto rakstu nozīmi/vajadzībuliek Inesei Matisānei secināt, ka tikai tierakstu krājumi tikuši līdz laimīgam galam, (..)kuru izdošana kādam ir bijusi goda lieta.Viens no uz vāka atainotā Arvja Vigula dzejoļiemveltīts Gunaram Saliņam – žaketesiekškabatā / tev kāds nemanot ielicis pelnukonfektes. Žebers mudina: turi cieši ķieģeli /rokā ar kuru raksti / ja būsi liekvārdīgs / nogursi/ raksti īsi. Uldis Bērziņš, pēc iepazīstināšanasar Ezra Paunda (Pound) nedienāmASV, piedāvā ievērojamā dzejnieka vairākudarbu latviskojumus, piem., „Epitāfijās” lasām,ka Fu / mīlēja mākoni gaisos, mežainupauguru; / Diemžēl viņš mira no dzeršanas.Literatūrzinātniece Anda Kubuliņa apskataEgila Plauža dzeju atlasi Lirika. Vēl Kārlis Vērdiņšapskata Jāņa Vādona dzejkrājumu Virve,Artis Ostups – zviedra Tomasa TranstrēmeraDzeju, Anna Auziņa – Latviešu Krievu dzeja,kur apkopoti latviešu autoru krieviski rakstītidzejoļi (no Ernesta Glika, Poruka un Čaka līdzLeonam Briedim, Edvīnam Raupam, LiānaiLangai u.c.).Laikā, kad LV vēlētāji atlaiduši Saeimu, laidarītu galu korupcijai valstī, Ivars Ījabs stāstā„Kaut kā tīšām” attēlo „normālu” darījumustarp policistu un pilsoni. Uzzinām, ka IevasNikoletas Dāboliņas bērnības stāsts „Zeķubikses”jau reiz publicēts Ziemeļamerikā.Kristīnes Želves stāstā „Meitene, Kas NogriezaMan Matus” garlaikotu, sevī centrētu meiteņugaitas: ...trīsdesmit gadi man asociējāstikai ar Jaunas Dāmas dzīvokli, ar Jaunas, Slavenas,Labi nodrošinātas un Precētas Dāmasdzīvokli. Jāka Jeerīta uz Jūrmalas fona aprakstītāsepizodes noslēdz teikums par KlāvuElsbergu – Bailes, ka dzejnieks caur loga stikluizkāps nāvē. Liāna Langa apcer Nobela prēmijaslaureātes (2009) Hertas Milleres (Müller)Elpas šūpoles (Atem schaukel) – par protagonistadubulto krišanu. Viņu deportē uz Gulagu,jo viņš ir Rumānijas vācietis, bet ģimeneiviņš ir kauna traips, jo ir homoseksuālis.JG lasītājiem labi pazīstamā Eva Eglāja-Kristsone salīdzina trīs īsprozas krājumus Latviešuzelta stāsti, Igauņu zelta noveles, Lietuviešuzelta stāsti – katrā pa 21 darbam. Diemžēligauņu un lietuviešu izlasēs nav minētiautoru vārdi oriģinālrakstībā... ja ir vēlmeko vairāk uzzināt. Andai Baklānei grūti klasificētNoras Ikstenas Vīrs zilajā lietusmētelītī,jo lielākā daļa biogrāfisku grāmatu esot kautkas pa vidu starp zinātni un literatūru. LauraBrokāne recenzē Māra Bērziņa Titāna skrūvesun Laika pavēlnieki; Ruta Veidmane – AmandasAizpurietes dzejkrājumu ledusskapja šūpuļdziesma;Viesturs Vecgrāvis – Marijas BurimasModernisma koncepti 20. gadsimtasākuma latviešu literatūrā; Anda Kubuliņa –Kārļa Vērdiņa Bastarda forma: latviešu dzejprozasvēsture, latviešu dzejprozas antoloģija;Inga Žolude – Margaritas PerveņeckasGaetāno Krematoss, kas esot tīrradnis, pilnsar jaundarinātiem vārdiem – putreklis, ēnis,fungulis, salnis, u.c. Bez tam uzzinām par latviešuliterāru darbu tulkojumiem citvalodās,par Leipcigas grāmatu tirgu (2011) un ViļņaVēja melodrāma (NT) „ar dziesmām un dzejām”Īsie un zibenīgie mirkļi, kas vēsta parMirdzu Ķempi.Anita LiepiņaAnita Liepiņa ir JG redakcijas locekle un latviešusabiedriska darbiniece Toronto, Kanādā.85

NEDARĪTI DARBIVALSTIJ IR BĪSTAMIGundars Ķeniņš Kings. Krīzes laikakomentāri. Rīgā: Biznesa Partneri.2010. 144 lpp.Komunikācijas jeb saziņas lietpratējam svarīgasčetras īpašības – 1) jābūt redzīgam vērotājam,2) jāprot vienkārši pastāstīt, 3) jāsavedkopā vajadzīgie cilvēki, 4) jābūt kā uzjauniem darbiem modinātājam pulkstenim.Gundara Ķeniņa Kinga 7. grāmata, kur prasmīgisalikta kopā teorija ar bagātīga mūžapieredzi, vēlreiz apliecina, ka tās autors iraugstu vērtējams zinātnieks un praktisku padomudevējs un izcils saziņas speciālists, kuršceļ gaismā būtisko no krīžu laikā Latvijā unASV vērotā. Piemēram, uzzinām, ka Oregonasštatā, kur tiek raisīts stāsts par cilvēkadzīves ilgumu, valsts jau tagad gados vecākiempacientiem nemaksā par īpaši dārgāmoperācijām... Ja šī brīža jaundzimušajam paredz100 gadu ilgu mūžu, tad kļūst pavisamskaidrs, ka viņa pensija nesāksies ar 65, secinaprofesors. Kaut arī nav patīkami to lasīt,jo skaidrs, ka gribam abus – ilgi dzīvot un ilgisaņemt pensiju, – autors neatkāpjas no savaprincipa rakstīt tā, kā ir, turklāt viegli saprotamāun raitā valodā. Daži paziņas man patir lūguši mudināt Ķeniņu Kingu rakstīt sarežģītāk– tā, kā piedienas cienījamam profesoram.Mana atbilde – sarežģītas lietas izstāstītvienkārši un saprotami ir brīnumaina, mūžadarbā izkopta spēja. Saistošs ir arī autoraīpatnais humors un optimisms. Raugi, jauNapoleons esot ievērojis, ka pasīvie un pesimistiskieģenerāļi uzvaras negūst.Kad Amerikā tikai nošķaudās, citviet saslimstar plaušu karsoni, bet daudz ko varam mācītiesarī no ASV, saka Gundars Ķeniņš – kautvai atcelt Latvijā ekonomiski pamatoto unreizē cilvēcīgo pievienotās vērtības nodoklipienam un maizei (kā tas esot Vašingtonaštatā), jo runa taču ir par tautas izdzīvošanu.Ir arī daudzas jomas, kurās latvieši var pamācītamerikāņus. Autors ar savu pieredzi abāsvalstīs ir labs starpnieks saziņā.Apbrīnojama ir Ķeniņa Kinga spēja iedvesmotcelties un meklēt ceļu miglainajā nākotnē.Mūs visus interesē, kurp doties, ko darīt,kā vairot personīgo un valsts labklājību?Kaut tu dzīvotu pārmaiņu laikā! – tādu čigānunolādējumu, raksturojot mūsdienas, piesaucautors, kaut arī pats nespēj dot atbildiuz meitas Mārītes jautājumu: vai turpinātLatvijā turēt noguldījumus latos? Kā rīkotieskonkrētā situācijā, lasītājam jāizloba pašam.Ar vislielākajiem burtiem es rakstītu autoravārdus: Jādarbojas, jo nedarīti darbi ir bīstamivalstij. Nedarīto sabiedrība zaudē uz visiemlaikiem, jo cilvēka darbu nevar uzkrātcitai reizei.Krīzes laika komentāri ir labu pamācību grāmata,ko iesaku izlasīt ikvienam studentam,namamātei un uzņēmējam. Pilnībā pievienojosatziņai, ka jāveic lielāki ieguldījumi izglītībā.Mūsdienu augstskolās nepietiek tikai arlekciju piezīmēm un grāmatu lasīšanu. Jādarbojaspraktiski.Andris PētersonsDr. sc.soc. Andris Pētersons ir Biznesa augstskolas Turībamācībspēks un Sabiedrisko attiecību fakultātes dekāns.Gundars Ķeniņš KingsJAUNĀ REDAKTORAPIRMAIS DEVUMSJournal of Baltic Studies (JBS) 42/2, June2011. Association for the Advancement ofBaltic Studies ()Pirms ieskatāmies dziļāk jaunā JBS redaktora,Kreitona (Creighton) U. profesora TerijaKlārka (Terry Clark) pirmajā nr., labi zināt, kaviņš pats ir bijis JBS rakstu autors, kura lietpratībaslauks ir Austrumeiropa. Jāuzsver arī,ka iepriekšējie redaktori un izdevēji ir augstupacēluši ne tikai žurnāla reputāciju, betarī metienu – bibliotēku un pētniecības institūtuabonentu skaits ir dubultojies, sasniedzot1 500 visā pasaulē. JBS tagad vērtē kātrīspadsmito labāko 44 līdzīga rakstura žurnāluvidū. 2010. gadā, piemēram, nokopēti11 207 JBS raksti, visvairāk Lielbritānijā, ASV,Krievijā, Igaunijā, Nīderlandē, Kanādā, Vācijā,86

Zviedrijā un Austrālijā, kamēr Latvija spēj lepotiesar mazāk nekā 200. Iznāk, ka mūsueksperti baltiešu lietās nespēj vai arī nevēlasiedziļināties šīs jomas zinātniskajā literatūrāangļu valodā. Šo intelektuālo nabadzību raksturoarī fakts, ka no pēdējiem 100 JBS redakcijāiesniegtajiem rakstiem tikai trīs ir nākušino Latvijas. Visvairāk žurnālam ir devušasun arī žurnālu izmantojušas igauņu akadēmiskāsaprindas.Klārka vēlme ir turpināt celt JBS reputācijuun vairot lasītāju skaitu. Tas ir grūts uzdevums,jo JBS un tamlīdzīgus akadēmiskus izdevumusvērtē anonīmi, dažādas akadēmiskasjomas pārstāvoši eksperti. Mūsdienāsžurnālā, kas nav vairs domāts galvenokārtAABS biedriem, bet krietni plašākām zinātniskāmaprindām, dominē vēsturnieku pieejaun sociālo zinātņu teorijās ievirzīti raksti. Samazināsaprakstošo vēstījumu skaits. To liecinaarī aplūkojamais JBS laidiens. No savaspuses prognozēju, ka JG lasītājiem patiks pirmais,nepatiks otrais, bet viņus kaitinās ceturtaisraksts.Pirmajā – Kalifornijas un Tartu U. politiskozinātņu profesors Reins Tāgepera() dod plašu vēsturiskuieskatu igauņu un latviešu nacionālajā izaugsmē,kur īpaša loma piešķirta bīskapamAlbertam, reformātoram Mārtiņam Luteramun Livonijas iekarotājam Pēterim I.Otrajā lasāms valsts pārvaldes pētnieka un baltiešukaraskolas prof. Holgera Meldera (Mölder) augstā stilāsacerēts pētījums par Baltijas valstu sadarbībasproblēmām drošības jautājumos. Trešaisraksts nāk no Tartu U. doktorandes Rotmetsas(Helen Rohtmets ).Tā temats: Igaunijas pilsonības politika 1920.gadu sākumā, kad Igaunijā atgriezās I Pasauleskara bēgļi. Tolaik pavalstniecība varēja tiktpiešķirta arī citur, īpaši Krievijā, dzīvojošiemigauņiem. Apmēram puse no 200 000 ārpusIgaunijas mītošajiem igauņiem vēlējās kļūtpavalstnieki. Šī vēlēšanās īstenojās 81 000.Ceturtajā pētījumā Pensilvanijas (Pennsylvania)U. absolvents vēsturē Aro Velmets() salīdzina okupācijasmuzejus trīs Baltijas valstīs. Samērā mazaisigauņu muzejs koncentrējas uz padomjuokupāciju un valsts bojāeju, kam seko 50gadu posts dažādos līmeņos. Muzejam, koapmeklē 25 000 skatītāju gadā, 2/3 ($25 000)no budžeta sedz Kultūras ministrija. PrivātaisGrūtas parka muzejs Lietuvā, patālu no lielpilsētām,Druskininkai pievārtē, ir sēņu audzētājaViliumas Malinauskas tūrisma veicināšanaspasākums – liels apmeklētāju skaitsun atrakciju dažādība, bet grāmatu u.c. informatīvumateriālu uzkrītošs trūkums. Samērālielais un plašāk pazīstamais LatvijasOkupācijas muzejs izceļas ar plašu programmu,lielu apmeklētāju skaitu, ievērojamupublikāciju klāstu, bet nelielu valsts atbalstu.Kaut arī Velmets ar pateicību atsaucas uz četriempadomdevējiem, rakstā ir arī neveikli unapšaubāmi viedokļi.Kamēr Tartu U. valodnieki prof. Martins Ehala() un Anastassia Zabrodskaja,analizējot bagātīgus statistiskos datus,apraksta tiešām interesanto modeli valodasstipruma vērtēšanai igauņu un krievu attiecībās,tās pašas augstskolas doktorande KadriKoreinika () pievēršasdialektu un Dienvidigaunijas valodu ideoloģiskiemjautājumiem. Dr. Violetta Parutis() no LondonasSchool of Slavonic & East European Studies,University College salīdzina poļu un lietuviešuekonomisko emigrantu iedzīvošanos jaunajāmītnes zemē – viņiem par labu nākotrasistiskie darba devēju uzskati, proti, tomēr„savējie”, Eiropas „baltie” strādnieki.No grāmatu apskatiem JG lasītajiem drošivien visvairāk interesēs prof. Andreja Plakana(Iowa State U.) recenzija par KristīnesVolfārtes grāmatu Rīgas Latviešu biedrībaun latviešu nacionālā kustība no 1868.līdz 1905. gadam. Pārējās: Pietro U. Dini.Aliletoescvr: Linguistica baltica delle origini– teorie e contesti linguistici nel Cinquecento(recenzents: William R. Schmalstieg. ThePennsylvania State U.); Anja Wilhelmi. Lebensweltenvon Frauen der deutschen Oberschichtim Baltikum (1800-1939): Eine Untersuchunganhand von Autobiographien (SirjeKivimäe, Tallinn); Peter Haslinger, ed. Schutzvereinein Ostmitteleuropa: Vereinswesen,Sprachkonflikte und Dynamiken nationalerMobilisierung 1860-1939 (Raimonds Cerūzis,U. of Latvia); Šarūnas Liekis. 1939: TheYear That Changed Everything in Lithuania’sHistory (Christoph Dieckmann, Keele U.); JolantaAidukaite, ed. Poverty, Urbanity andSocial Policy: Central and Eastern EuropeCompared (Tone Fløtten, Fafo, Oslo); JaninaŠleivytė. Russia’s European Agenda and theBaltic States (Viatcheslav Morozov, U. of Tartu);Maria Mälksoo. The Politics of BecomingEuropean: A Study of Polish and Baltic Post-Cold War Security Imaginaries (Meike Wulf,U. of Maastricht). Numura noslēgumā jaunopublikāciju saraksts.Gundars Ķeniņš KingsPacifika Luterāņu Universitāte87

Jaunās GaitaslabvēļiVendīgs auga ozoliņšVendīgā kalniņā:Vara saknes, zelta zariSudrabiņa lapiņām.LD 34 066, 12Z E L T AAmerikas Latviešu apvienībaSigurds BrīvkalnsŠellija EkmaneRita GāleAndrejs ĶīsisAndrejs OzoliņšAndris PriedītisJautrīte SaliņaIlgvars ŠteinsLatviešu kultūras biedrība TILTSKārlis VasarājsANONĪMS – 1S U D R A B ABiruta AbulsPēteris AlunānsVoldemārs un Irēne AvensAndrejs BaidiņšNikolajs BalabkinsMaija BišmanisUldis BluķisJānis BrežinskisIngrīda un Nikolajs BulmaņiOļģerts CakarsLaila un Pāvils CakuliVija CelmiņšJuris CilnisAina DravnieksRita DroneJānis EglītisRichards GrigorsLolita GulbisIngrīda JākobsoneLaima KalniņaFred A. KeireDace ĶezbersEgīls KronlinsKazimirs LaursAija MedenisModris MednisMelburnas Latviešu biedrībaLalita MuižnieceSarma Muižniece LiepiņaGuna MundheimArturs NepartsAusma Matcate-NonācsJānis PeniķisJuris PetričeksJānis J. PirktiņšIlze PlaudisVilis M. PlinteAstra un Andris RozeAlfreds R. SemeiksMaija un Juris ŠleseriIlona un Raimonds StaprānsZenta StengelsRuta StraumanisBiruta SūrmaneTupešu JānisLauma Upelnieks KatisDagmāra VallensPāvils VasariņšRasma VītolsModris un Gita ZandbergsĢirts ZēgnersGunars ZvejnieksANONĪMI – 2B R O N Z A SIvars AntēnsRitvars AsbergsGundega DāvidsoneEdīte FranklinLigita GaldiņaTija KārkleIndulis LācisJānis LanginsIeva LiepkaulaLilija PencisDzidra PurmaleIna PurviņaAusma RabeDzidra Razevska-UpāneAustra ReineMarga ReinholdsJānis M. RiekstiņšHelmi RožankovskaSilvija RūtenbergaLinda TreijaLeo TrinkunsJuris Vīksniņš88

Galvenais redaktors:Rolfs Ekmanis50 Cedar LaneSedona, AZ 86336-5011 USATelefons/telefakss: 928-204-9247rekmanis@gmail.comrolfs.ekmanis@asu.eduGalvenā redaktora vietnieks:Juris Žagariņš121 Harvard StreetSpringfield, MA 01109-3821 USATelefons: 413-732-3803juris.zagarins@gmail.comRedaktori:Voldemārs Avens, Vita Gaiķe,Anita Liepiņa, Maija Meirāne,Juris Silenieks, Juris Šlesers,Linda Treija, Lilita ZaļkalneKonsultanti:Līga Gaide, Tija Kārkle, Uldis MatīssMaketētājs: Juris ŽagariņšJG mājas lapa: Saimniecības vadītājas:Ingrīda Bulmane23 Markland DriveToronto, ON M9C 1M8, CanadaTelefons: 416-621-0898ibulmanis@scom.caTija Kārkle616 Wiggins RoadSt. Paul, MN 55119, USAtijalaura@comcast.netAr autora vārdu, segvārdu vai iniciāļiemparakstītajos rakstos izteiktie uzskati nevienmēr atbilst redakcijas viedoklim.Atzīdama demokratiskās valstīs valdošospreses brīvības principus, Jaunā Gaita sekmēdažādu uzskatu publicēšanu.Pārpublicējot šeit ievietotos materiālus/tekstus, atsaukšanās uz JG ir obligāta.Adrešu maiņas un pastā vai spiestuvē bojātuseksemplārus lūdzam pieteikt JG saimniecībā.JG SATURA RĀDĪTĀJIPasūtināmi no JG saimniecības, Kanādas unASV valūtā maksā vienādi:Nr. 100-150 $7,-Nr. 151-175 $5,-Nr. 176-200 $5,-Nr. 201-230 $8,-Jaunās Gaitas abonements maksā:Kanādas un ASV valūtā vienādi:Visās valstīs – 1 gads $39,-2 gadi $76,-Atsevišķa numura cena $10,-Krājumā ir arī vairums agrāko JG numuru.Sarakstu un cenas var pieprasīt no JG saimniecības.JAUNO GAITU VAR IEGĀDĀTIES:ANGLIJĀE.D. Rusovs2 Wellington TerraceBasingstoke, Hants. RG 23 8HJAUSTRĀLIJĀSidnejas latviešu biedrības grāmatnīcaA. Priedīte-Rīga, 32 Parnell St.Strathfield, N.S.W. 2135Latvian BooksBox 1287, G.P.O.Adelaide, S.A. 5001KANĀDĀLetts Shop – dāvanu veikalsKanādas Latviešu centrs Toronto4 Credit Union DrToronto ON M4A 2N8LATVIJĀA/S „Danske Bank”,Lāčplēša ielā 75, Rīga LV 1011IBAN – LV61MARA00002028 26000Ingrīda Bulmane (JG žurnāla abonēšana)1 gads (4 numuri) Ls 14,-Tuvāka informācija – Ilze Dzelme 67-289619Latvijas Okupācijas muzeja grāmatgaldāStrēlnieku laukumā 1, Rīga LV-1050„Satori” grāmatnīcāLāčplēša ielā 31, Rīga LV-1011

LETTERS AND ARTS. An eighteen-pagephoto essay by the eminent photojournalistUldis Briedis culminates our year-longcelebration of Latvia’s renewal of independencetwenty years ago; Rolfs Ekmanisshares personal insight on the career andcharacter of the man behind the camera.••• Voldemārs Avens writes that IlmārsRumpēters’ cover designs over many decades(also for the current issue) are a bigreason why Jaunā Gaita is admired by the internationalgraphic design community. •••We feature full-page reproductions of paintingsby Rumpēters, Vineta Kaulača, and FricisZand bergs. Art editor Linda Treija introducesVineta Kaulača and explains that herstark, photorealistic images mean to conveya sense of motion or passage of time asno photographic snapshot can. Māris Branciswrites that the promising career of LindaTreija’s grandfather Fricis Zandbergs (1910-1972) was cut short in Rīga by WWII and deportationto Siberia. ••• Helēna Ginterereviews the career of conductor AndrisNelsons, a global superstar at age 33, andquotes him on the disproportionately largeLatvian presence on the world stage of music:[Latvians] are outwardly shy and reserved,but internally strong [..] in music they seetheir chance to express their strength. •••In seven pages of poetry, Anna Foma comesacross as playful but melancholic. Accordingto Maija Meirāne, she invents a language ofself-deception for us to salve our despair −little fibs which provoke a momentary smileand distract us from our depressing condition.••• In a first-person prose composition,Madara Rutkēviča tries but fails tocope with a hostile invasion of her apartmentby a large tree branch, a sur real manifestationof an all too real childhood memory.••• Laima Kalniņa shares a Christmasmeditation, “My Many Lives”.LITERARY COMMENT AND REMEMBRANCES.Jānis Elsbergs brings to bear his personalknow ledge and perspective on a recentlypublished collection titled Virtuves piezīmes(Kitchen Comments) by Dzintars Sodums(1922-2008) and on contrasting reviews byNora Ikstena and Ieva Lešinska. ••• Writer,poet, and translator in the Georgian andUkrainian languages, Raul Chilachava wasUkraine’s ambassador to Latvia from 2006to 2010. Imants Auziņš reviews his memoirof those four years, Approaching Latvia,and enumerates his important contributionsto Latvia’s literary culture. ••• LilitaZaļkalne, Juris Rozītis and Uldis Grasis paytribute to the life of poet, translator, playwrightand director Jānis Gulbītis (pseudonymViesiens) (1916-2011). ••• Notwithstandingthe delicate musicality of her poetry,Elza Ķezbere (1911-2011) was a toughpersonality who survived much hardshipand, in Dagmāra Vallena’s words, lived asif in debt to death. ••• Juris Šlesers positsthat Latvianness can best be conveyed tothe younger generations of our emigré communityby sharing personal experience sincerelyand candidly; he sees in Māra Celle’smemoir The Long Journey Home a goodcase in point.ACTUALITIES AND OPINION. “In a FewWords” we cover the important social, culturaland political happenings in Latvia,around Latvia, and on the larger world stage.Special attention is devoted to the unseemlyturmoil engendered by the special parliamentaryelection last September. ••• Ourinternet listserv debaters in “Kiberkambaris”agree on the need for a proper left wing inthe ethnic Latvian political spectrum. •••Ilga Reizniece reflects on the Latvian traditionof communing and sharing food withour ancestors when the earth goes dormantin late fall.BOOK REVIEWS. Baiba Bičole. Citviet (Elsewhere)− Jānis Liepiņš shares his impressionson hearing a recital. • VoldemārsAvens. Avena dzejoļi (Avens’ Poems) − reviewedby Jānis Liepiņš • Aina Zemdega.No sapņa uz īstenību (From Dream to Reality)− Juris Silenieks; also a poem fromImants Auziņš, “On reading Aina Zemdega”• Andris Ogriņš. Zem pulksteņa pulkstenis(A Clock Beneath the Clock), a collection ofpoems − Anna Auziņa • Per Olov Enquist.Ett Annat liv (Swedish: Another Life), amemoir including a chapter on the author’sinvolvement with the issue of Sweden’s extraditionof Latvian legionnaires to the SovietUnion in 1946 − Jānis Krēsliņš, Sr. • SofiOksanen. Attīrīšanās (Purgatory), a Latviantranslation from the Finnish novel − MairaAsare; the same novel in Swedish translationUtrensning − Aina Siksna • HeinrihsStrods. PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940-1990 (USSR Political Censorship in Latvia1940 -1990, vol. 2) − Dainis Mjartāns • LatvjuTeksti issues 3 & 4 (spring and summer2011) − Anita Liepiņa • Gundars ĶeniņšKings. Krīzes laika komentāri (CommentariesIn a Time of Crisis), a book of lessonson the global economy − Andris Pētersons• Journal of Baltic Studies (June 2011) −Gundars Ķeniņš Kings.jž