VOL. LVII, No 4, ISSUE 267

Anna” paveras piesaiste gan literārām, ganreliģiskām alūzijām:... jūsu atmiņas ir pielādēti kravas vilcieni / ...tie tagad vienmēr dodas uz ziemu / – un...iemāciet nospēlēt tumsu / ...reiz tačuapraksim visas nenospēlētās notis / visaszaudētās dzīves /Dzejā viņa pieskaras, uzrunā Bartu, Raini,Vāgneru, Šūbertu, kosmonautu Gagarinu,Vecās Derības Sāru, Mariju Magdalēnu unDievu. Tie ir šaubu un ticības jautājumi pašaisev.jo tagad kad es varu vien nebūt, / dievsmums abiem būtu jāzina / kurš pirmais nomums uzcēla /to Berlīnes mūri – / to dzīvi, kurai tagadnetiekam pāri / kā rētai pirms sāpēm /pirms visa, kas sāpēja /dievs(No „Reiz” ciklā „Trīs dzejoļi”)P.S. Annu Fomu es atradu reiz ejot cauri Matīsakapiem. Pavisam vienkārši. Anna Foma ir tikai dzejā.Dzejniece manī. Jo pati esmu gan dramaturgs, ganaktrise. Šobrīd esmu no galvas līdz kājām Jaunāteātra festivālā Homo Novus.Dzejniece un māksliniece Maija Meirāne, dzejkrājumuDūmistaba (1988) un naktsvēstules (2002) autore, ir JGredakcijas locekle (skat. dzejoļu kopu un mākslas darbureprodukcijas, arī dzejnieces Baibas Bičoles rakstu parMaiju JG259).Madara RutkēvičaMadara RutkēvičaZARA ATMIŅASākumā tas visu laiku čīkstēja, tad sākakrakšķēt tik griezīgi, it kā kāda neredzamabūtne vai vējš, iešmaucis viņas istabā pa vaļāatstātu logu, virinātu vaļā un ciet vecas kokadurvis ar ierūsējušām eņģēm. Šī skaņa viņupamodināja. Viņu pamodināja milzu zarspašā istabas vidū.Viņa lēni piecēlās gultā sēdus, paskatījās uzsvešo objektu, uzmanīgi aizšļūca līdz gultasgalam, tad tikpat uzmanīgi no krēsla paņēmazaļos rītassvārkus, uzvilka tos, uzmanīgiatšļūca atpakaļ uz gultas otru galu, tikpatlēni piecēlās kājās, ne reizi neizlaidusi zaruno acīm, klusi un pavisam lēnām, joprojāmskatīdamās uz zaru, izgāja no istabas un bezskaņas pievēra durvis.Iegājusi virtuvē, viņa uzlika vārīties ūdeni,piegāja pie izlietnes un nomazgāja muti aukstajākrāna ūdenī, ielūkojās spogulī, kurš karājāsturpat virs izlietnes, saberzēja pieri; nogulēšanas tajā bija iespiedušās dažas rievaskā uzartas vagas laukā, tās viņa diezgan ātriizgludināja un piere atkal bija tāda pati, kāagrāk − gluda, mazliet apsārtusi no berzēšanas,plata, bet parasta viņas piere. Ūdenspa šo laiku jau bija uzvārījies, viņa no skapīšaizņēma krūzi un pagatavoja sev kafiju,tad iesēdās krēslā pie loga, mazliet to pavēraun brīdi vēroja, kā no viņas un citu mājujumtiem krīt sniegs, mazliet saviebās viņasseja; vakar bija beidzies cukurs. Ainava viņasacīm pavērās tāda pati, kā daždien ziemāstas mēdz būt, vismaz viņasprāt, zeme bijapēkšņi eksplodējusi un tagad to vismaz trīsmēnešus klās balti pelni, baltum balti pelniun klusums. Rāmo un sastingušo ainavu šorītpapildināja kāds vīrs uz jumta, kuru viņasākumā nebija ievērojusi, viņai šķita, ka vīraspilgti dzeltenā veste viņam mugurā ir saule,kurai jau pavisam drīz jāuzlec. Viņa brīdi vēroja.Viņš strādāja nikni, ar lāpstu stumdamssniegu pāri jumta malai. Pēc brīža niknaissniega stūmējs pagriezās pret austrumiemun sastinga. Pirmie austošās saules stari vispirmsappludināja viņas seju, pēc tam virtuvipielēja ar savu maigo gaismu, arī viņai bijajāsastingst un jāļaujas tāpat, kā to darīja vīrsuz jumta aiz loga. Austošā saule saudzīgipieskārās savu vērotāju sejām, viņa, to spēcīgiizjuzdama, atcerējās, ka tik saudzīgi viņunoglaudīt prata tikai viņas māte Ada.Izdzērusi kafiju, viņa piecēlās no krēsla, aizvēralogu un piegāja pie izlietnes, ielika tur12