VOL. LVII, No 4, ISSUE 267

85 gadus veco un kādreiz radikāli kreiso, padomjurežīma nežēlastībā kritušo sociāldemokrātuFrici Menderu – mazā dzīvokļa virtuvēbijusi nometināta kāda veca raganīgasieviete, droši vien ar pienākumu uzmanītveco vīru un par viņu ziņot. Menders Enkvistamiedevis arī žūksni manuskriptu aizvešanaiBruno Kalniņam – rakstus latviešu sociāldemokrātutrimdas izdevumam Brīvība. Kāzināms, Fricis Menders par sakariem ar rietumiemapcietināts, tiesāts un izraidīts no Rīgasuz kādu vecu ļaužu mītni Latgalē (skat.Jāņa Liepiņa rakstu JG264:34-35 – red.).Enkvista uztverē vairums izdoto – ar dažiemviņš sadraudzējies uz mūžu – bijuši gluži nevainīgi,kuri būtu varējuši kļūt cīnītāji par neatkarīguLatviju, bet bijuši arī tādi, kas piedalījušiesdažādos vācu organizētos policijasun pret žīdiem vērstos pasākumos. Viņš arīnoskaidrojis, ka ap 40 no izdotajiem uz daudziemgadiem ievietoti spaidu darbu nometnēs.Enkvists norāda, ka rast skaidrību parizdotajiem esot latviešu vēsturnieku uzdevums,kas līdz šim neesot darīts. Minēts arīdaudz kas cits – joprojām neatbruņotās kājnieku/prettankumīnas cīņu rajonos, debatespar baltiešu piedalīšanos holokaustā, parkrievu okupācijas varu, kuras locekļi pēkšņipārvērtušies krievu minoritātē, par leģionārupiemiņas maršiem, par padomju statujaspārvietošanu Igaunijā, par pavalstniecībasjautājumu u.c. Arī Zviedrijas pilsoniskās valdībasielūgums 90. gadu vidū 40 bijušajiemizdotajiem leģionāriem apmeklēt savu ieslodzījumavietu, uzņemšanu Ārlietu ministrijāun ministres Uglasas (Margaretha af Ugglas)atvainošanos valdības vārdā par izdošanuPadomijai. Mielasta beigās viens no Enkvistampazīstamajiem leģionāriem teicis īsu unvienkāršu pateicības runu, minot arī faktu,ka vācu okupācijas laikā bijis rakstvedis policijāun ka viņam uzdots atlasīt no sarakstiemžīdu un komunistu vārdus. Rautā klātesošajamEnkvistam licies, ka viņš atrodas Eiropasvēstures vidū, kur vēstures skaidrību aizsedzotcilvēcīgās sejas.Jāmin, ka Enkvista stāstījumā tikai viena nodaļair veltīta baltiešiem un leģionāriem. Pārējāspievēršas rakstnieka dzīves norisēm unpieredzēm pasaulē. Tā kā Cita dzīve izplatāsplašās aprindās, ir svarīgi zināt, kāds ir Enkvistaar sirds asinīm, varbūt ne vienmēr vēsturiskiprecīzais, pienesums Latvijas tēlam?Jānis Krēsliņš, Sr.Jānis Krēsliņš ir ilggadējs JG līdzstrādnieks.PAR LATVISKOUN ZVIEDRISKOATTĪRĪŠANOSSofī Oksanena. Attīrīšanās.Rīgā: Jumava, 2011. 300 lpp.Grāmatas, kurām „slava iet pa priekšu”,tiek lasītas īpaši. Līdzās satura, stila, valodasu.c. pašas grāmatas kvalitātēm lasītājsmeklē to, kas šo grāmatu darījis slavenu,atzītu un god algotu. Un uz jautājumu, kā šīgrāmata patikusi, parasti arī dod dubultatbildi:bija vai nebija laba lasāmviela, un viņa,lasītājaprāt, ir vai nav pelnījusi tādu plašuatzīšanu un slavu, – tādējādi arī pats sevmēģinot formulēt tos kritērijus, kas nosakagrāmatas patieso vērtību katram lasītājampersonīgi un kas nodrošina tās popularitātisavā zemē un ārvalstīs.Vēl pirms pašas Sofī Oksanenas grāmatasAttīrīšanās, ko no somu valodas tulkojusiMaima Grīnberga, biju izlasījusi intervijuar autori, darba fragmentu portālā ¼ satori,pamanījusi lasītāju komentārus turpat undzirdējusi dažādas atsauksmes no draugiemun paziņām. Kad grāmata nonāca manāsrokās, lasīju neatraujoties no sākuma līdzbeigām. Pēc tam noliku un domāju. Gan parto, kas un kā uzrakstīts, gan par to, kāpēcno vairuma citu izlasījušo dzirdēju lielākotiespozitīvus, tomēr ne īpaši sajūsminātus vērtējumus.Grāmata patiešām ir laba. Nē, precīzāk būs– tā ir ļoti pareizi uzrakstīta. Tik pareizi unprofesionāli, ka nav, kur „piesieties”. Tajā irviss, ko var iedomāties sastapt šādā grāmatā– divi laikmeti, kas vienlīdz nežēlīgi maļ undragā ļaužu dzīves, ir sižets, kas, palēnāmarvien satuvinot ar nepilnu 50 gadu atstarpirisinājušos notikumus, finālā tos sasienciešā mezglā (gan iepriekš tā kā nojaušamāun paredzamā). Ir visa nepieciešamā varoņuun to raksturu gamma – no pavisam, pavisampozitīvās (vai tikai man viņa rādās mazlietidealizēta?) Ingelas, kurai piemīt visisievietes tikumi, kas skaidri redzami darbosun attiecībās, zeltainajās matpīnēs undziedāšanā, un tos neskar un nebojā nedztraģiskie notikumi, nedz garā dzīve svešumāun nabadzībā, līdz galēji „melnajiem” suteneriemPašas un Lavrentija ar viņu melnoBMW, kura esamība un parādīšanās iedveššausmas Zārai un Alīdei, un arī šie abi ir pareizizīmēti un tamdēļ nav gluži vienlīdz melni– blakus sava truluma dēļ necilvēcīgajām80