VOL. LVII, No 4, ISSUE 267

izkāpusi no salta ūdens. Pārvietošanās istabānebija vienkārša − vajadzēja krietni piepūlēties,lai apietu zaram apkārt tā, lai tasneviļus nesakustētos un nenospiestu viņupašu. Tikusi līdz durvīm, viņa atkal apstājāsun, pagriezusies pret zaru, viegli pieskārāsgaismas slēdzim un izslēdza to. Istaba līdzar visu zaru iegrima miegainā tumsā. Viņaatkal pieķēra sevi pie domas, ka aiz pieradumaprāto par šūšanu, taču atminējās, ka šujmašīnataču tagad dieva mierā dus zem viņassvešā un dīvainā ciemiņa. Sasprindzinājusiredzi, viņa istabas tumsā ievēroja ko dīvainu,bet varbūt tas arī nebija nekas dīvains− melnie ziedi atvērās un sāka mirdzēt kā sīkaszvaigznītes, tad blāva un sudrabota gaismavēlās no tiem, līdz apņēma visu telpu kādūmi vai migla. Viņa gaidīja, kas notiks tālāk.Sudrabotā gaisma te cēlās, te vēlās no vienaistabas stūra uz otru, līdz sakoncentrējās kāmākonī virs viņas gultas. Šo notikumu vērojot,viņa neko īpašu nedomāja − tikai vēroja.Atmiņā atausa kādi seni Ziemassvētki, kad armāti Adu abas slidoja uz aizsalušā ezera netāluno mājām. Ada kaut kur bija izrāvusi viņāmabām vecas slidas. Ar tām nebija vieglipaslidot, jo vietām slidu sliede bija sarūsējusi.Viņas slidoja naktī − virs viņām abām jumāssīkas zvaigznītes, un piebriedušais mēnessapgaismoja aizsalušo ezeru. Ada viņuturēja pie vienas rokas, bet otrā rokā brīnumsvecīti,tā sprakšķēja, kamēr viņas slidoja,Ada visu laiku smējās, bet brīnumsvecītelēni dzisa ar tādu kā krakšķoņu... Ada pēkšņigriezīgi iekliedzās, krita milzu zars, kritaviņas abas, viņa, to pēkšņi atcerēdamās, fiziskiizjūt, kā Ada viņu spēcīgi satver ar vienuroku un aizsviež prom kā tādu lupatu, unviņa tiek izmesta krastā, bet pati paliek.Zars, kurš visu laiku bija krakšķējis, pēkšņiapklusa. Viņa sajuta, ka pār zodu no apakšlūpaspil kaut kas silts; viņa bija sakodusi sevlūpu, nemaz nejuzdama, ka to dara.Viņa tagad atceras, ka pēdējais, ko viņa redzēja,tupēdama sniegā tajā tumšajā ezerakrastā, bija blāva un sudrabota gaisma, tātuvojās Adas sejai arvien tuvāk un tuvāk...un tad brīnumsvecītes vārgā gaisma izdzisaun pazuda lielā zara spējā kritiena vaļā atlauztajāledus plaisā kā dziļā bezdibeņa rētāpavisam.Viņa ļāva, lai atmiņas viņu nes arvien dziļāktajā melnajā naktī, tajā pašā laikā viņa zināja,ka neko, ka pilnīgi neko nespēj mainīt, kātikai izsekot līdzi savām atmiņām − zara biedējošajāklusumā vēlreiz ieraudzīt to, ko viņaredzēja, kad vēl bija maza meitene, kura tajānaktī sakoda sev ne vien apakšlūpu, bet arīsavus pirkstus. Viņa palūkojās uz zaru, kurštur gulēja pašā istabas vidū un sajutās tāpriekšā tikpat nevarīga un vāja, kā tad, kadsēdēja ezera krastā sniegā kā bērns. Arī tagadviņa sajutās kā bērns, kurš, ja arī viņu vadītumežonīgs spēks glābt, tik un tā nespētuto izdarīt. Arī tagad viņa jutās zara pieveiktaun sastindzināta. Zara atmiņa bija spēcīgākapar viņējās izmisīgo vēlmi − kaut tā nekadnebūtu noticis; bez spēka viņa atkrita gultā,nespēdama pieveikt savas atmiņas un nogulējatā tur līdz nākošajam rītam.Sākumā tas visu laiku čīkstēja, tad sāka krakšķēttik griezīgi, it kā kāda neredzama būtnevai vējš, iešmaucis viņas istabā pa vaļā atstātulogu, virinātu vecas koka durvis ar ierūsējušāmeņģēm. Šī skaņa viņu pamodināja.Viņu pamodināja milzu zars pašā istabasvidū.Viņa atvēra acis, piecēlās gultā sēdus, paskatījāsuz zaru, pasveicināja to un uzmanīgi izgājano istabas. Iegājusi virtuvē, viņa nenomazgājaseju, arī spogulī nepaskatījās, betuzreiz pagatavoja sev kafiju − dubultā stipru,melnu un bez cukura. Iesēdās krēslā pieloga, atvēra to līdz galam vaļā un dziļi plaušāsievilka ziemas gaisu. Kaklu sažņaudza ledainsaukstums, un viņa norija karstu kafijasmalku, kas bija vēl sliktāk, jo kaklu tūlīt sažņaudzavēl spēcīgākas sāpes. Izliekusies palogu, viņa izspļāva kafiju un pēkšņi pamanīja,ka nav vienīgā, kas to dara. Vispirms viņapamanīja, ka spļauj arī kaimiņš, kurš dzīvozem viņas, bet tas, ko viņš izspļauj, nav kafija,bet gan tēja, pēc tam viņa pamanīja, kato dara arī cilvēki no pretējās mājas logiem −tie visi bija izliekušies pa logu un līdz ar viņuvienlaikus izspļāva kaut ko no savām mutēm.Tūlīt viņa arī dzirdēja to balsis − viņi viens arotru sakliedzās par kaut kādu milzīgu zaru,kurš jau no vakardienas atrodoties viņu istabāsun, līdz ko iestājoties noteikta vakarastunda, viņi atceras kaut ko tādu...Balsis sāka pārklāt viena otru, līdz pārgājaneskaidrā klaigāšanā. Pārējo viņa nesaklausīja.Viņa aizcirta logu. Viņa aizvēra acis.Cēsīs dzimusī Madara Rutkēviča raksta visvairākprozu. Studējusi dramaturģiju pie Laura GundaraKultūras akadēmijā. Šobrīd gatavo Ilzes lomu RūdolfaBlaumaņa Pazudušajā dēlā, kuru ir paredzēts iestudētLatvijas Nacionālajā teātrī Normunda Griestiņa režijā.Brīvākos brīžos Madara pārlasa Džeimsa Džoisa Ulisu.Vecumdienas, uz kurām gan vēl jāgaida sešas septiņasdekādes, tomēr gribot pavadīt Cēsīs. Publikācijasperiodikā un apkopojuma Stāsti. Prozas lasījumi klātienēun neklātienē 5. sējumā. (2010).14