VOL. LVII, No 4, ISSUE 267

atteicās šādās dēkās ielaisties. Lai gan gadiemilgi darbojies ierastajā stilā, Jānis Gulbītisar labpatiku meklēja izaicinājumu un jaunusimpulsus. Viņa tēlošanas stils bija tradicionāls– skaidra, izkopta dikcija, labs deklamētājs,kustības un žesti – skaidri, droši, noteikti,taču viņš labprāt arī lēkāja vai metāsuz grīdas, ja vien darbs jaunajos iestudējumosto prasīja. Viņš spēja sevī apvienot divuspretpolus. Galvenais – ka tik teātris! Gulbītiskārtīgi un apzinīgi ieturēja sabiedrībaspieklājības normas, bet tajā pašā laikā tikpatviegli piedalījās pārrunās, kas izaicināja sabiedrībasklišejas, labprāt laužot trafaretus,draiskuļojoties kopā ar jaunajiem un godīgiapšaubot pieņemtas patiesības.Gulbītis bija liels balsts manam darbam SLT.35 gadus vecāka cilvēka klātbūtne pati parsevi deva drošību un pašapziņu. Ansamblīviņš bija neatvietojams ar to vien, ka katrāpilsētā, kur mūs uzņēma, – vai tas būtu ASV,Austrālijā, Anglijā vai Latvijā – pateicības vaiapsveikuma vārdus mūsu nama tēviem unizrāžu rīkotājiem uzņēmās teikt viņš, kad pārējiedalībnieki pēc izrādes ilgojās vienīgi pēcmiera un atpūtas. Jānis vienmēr atrada kādusasprātīgus un piemērotus vārdus ierakstīšanaidaudzajās viesu grāmatās, sastādījaavīzēm informatīvus rakstus pirms turnejām,deva intervijas presei, bija SLT hronists, sacerējapārskatus dažādu izrāžu programmasgrāmatiņām. Arī brošūra Stokholmas latviešuskatuve 1946-1996 (1996) balstījās galvenokārtuz Jāņa Gulbīša savākto materiālu.Starp jaunajiem viņš ieņēma tādu kā iemīļotaun cienījama vectēva lomu.Iestudējot Raudupietes 4. variantu gan sagājāmragos. Pirmajam variantam Līdsasdziesmu svētkiem pieņēmu visus, kuri izteicainteresi piedalīties – vairāk nekā 20 dalībnieku.Gatavojoties 2. variantam – Austrālijasturnejai – bija jāsamazina ansamblis gandrīzuz pusi. Jānis palīdzēja, veikli sarakstīdamspāris skatu, kuros apvienoja Mācītājatēlu no pirmā un pēdēja skata ar Raudupietespadomdevēja tēlu lugas vidū, pats tēlodamsMācītāju gan Austrālijas, gan arī vēlākajāAmerikas turnejā. Kad radās iespējaizrādi uzvest Latvijā (1991), ansamblis atkalbija jāmaina. Atņēmu Jānim Mācītāja lomu,neaptverdams, cik ļoti viņš bija pieķēries šimpaša radītajam tēlam. Jāni tas aizskāra tikdziļi, ka uz laiku izstājās no ansambļa. Mēsizmainījāmies ar vēstulēm, klāstīdami viensotram savu viedokli, tomēr katrs spītīgi palikāmpie sava. Vēlāk, kopīgi sastādot brošūrupar SLT 50 gadiem un plānojot apkopot visusrakstus, recenzijas, programmu lapiņasu.c. vēl plašākā rakstu krājumā, abi smīnēdamivienojāmies, ka arī mūsu „dusmīgā”korespondence būtu jāpublicē. Godinot šomūsu „norunu”, atļaušos citēt pāris raksturīgurindiņu no mūsu sarakstes:Jānis: Man pēc mūsu telefona sarunas vēlnepieciešamība mazliet „norakstīties”, laikaut cik atbrīvotos no rūgtajām mielēm, kasmanī salijušas. Varbūt uz vecuma dienāmesmu kļuvis pārāk jūtīgs, pareizāk sakot, ļaujujūtām parādīties ārpusē, bet tās iekšienēvienmēr mani vadījušas, tāpēc esmu bijis –slikts vai labs – amatieraktieris. Taču vienmēresmu tās turējis arī kontrolē un izvairījies novisa veida „škandāļiem”. Tādēļ varbūt jumsvisiem bija pārsteigums par manu reakciju,dzirdot lomu sadali. Ja es tā nebūtu darījis,tad es būtu bijis liekulis un kā tāds ansamblimtik un tā nederīgs. Es biju, un arī runājotar Tevi telefonā, patiess. Jo – Mācītājaloma man nebija tikai teātŗa spēlēšana, tajāes ieliku daudz no sevis. Tā izveidojās parvienu no manām mīļākām, tuvākām lomām,kuŗai biju uzticīgi kalpojis turnejās Austrālijāun Amerikā. Noņemot to man, Tu „noplēsi”arī kādu daļu no manis. Man likās, ka kautkas no manis tiek samīts. (..) Negribētos, kašis piektdienas vakara man sāpīgais starpgadījumsvērstos par kādu naida plaisu starpmani un Tevi. Es Tev vēlu visu labāko, strādājotar „Raudupieti”. (..) Nākotnē, cerams, vēlsastrādāsim.Mana atbilde: Tava aiziešana krasi mainašo ansambli. Nevis tikai tas, ka jāmaina izrādesplāni, jāpārraksta atsevišķi skati utt.Nē, vēl vairāk – un to nesaku es viens, topatiesībā piektdienas vakarā teica visi – Tuar savu klātbūtni spēlēji lielu lomu ansambļaizveidošanā. Pēc Tevis paliek robs. Tāpēcarī saprotam, ka Tavs lēmums Tev bijis svarīgs,ka iemesls tam būs bijis ļoti liels, jo pieņemam,ka arī ansamblis Tev bijis tikpat nozīmīgs,cik Tu ansamblim. Tavu lēmumu tadarī visi respektējam. (..) Tu pats varbūt to nemazneaptveŗ, cik ļoti Tu esi saaudzis ar ansambli.(..) Gribu uzturēt kontaktu ar Tevi, jokā jau mums abiem pazīstams cilvēks [Jankelatēls Raudupietes izrādē] teicis – „Galvenais,ka var runāt!” Pēc tam gan satikāmies,gan sadarbojāmies bez naida vai pārmetumiem,drīzāk kopīgi pasmiedamies par mūsu„konfliktu”.SLT savu darbību izbeidza 90. gadu sākumā.Pēc tam tikāmies retāk. Satiku Jāni kādās18. novembra svinībās Stokholmas pilsētaskoncertnamā, kur Latvijas vēstniecībabija sarīkojusi koncertu un pieņemšanu. Jānisļoti priecīgi un dzīvīgi piedalījās tā vakara21